–

LF vārdā – V. B. Ilareva un K. Stoyanov, advokati,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Azéma, J. Hottiaux, A. Katsimerou un E. Rousseva, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 1., 4. un 7. pantu, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.) 2. panta h) punktu un 3. pantu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV 2008, L 348, 98. lpp.), 14. panta 2. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp LF un Darzhavna agentsia za bezhantsite (Valsts bēgļu aģentūra, Bulgārija; turpmāk tekstā – “DAB”) par lēmumu, ar kuru viņam tika atteikts piešķirt bēgļa statusu, kā arī “humanitāro statusu”.

3

Direktīvas 2008/115 12. apsvērumā teikts:

“Būtu jārisina situācija, kādā atrodas trešo valstu valstspiederīgie, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, bet kurus nevar izraidīt. Nosacījumi attiecībā uz viņu pamata iztikas līdzekļiem jānosaka saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Lai varētu uzskatāmi parādīt viņu īpašo stāvokli administratīvu kontroļu vai pārbaužu gadījumā, šādām personām būtu jāizdod rakstisks apstiprinājums par viņu situāciju. Dalībvalstīm būtu jābūt plašai rīcības brīvībai attiecībā uz rakstiskā apstiprinājuma veidu un formu, un tām būtu jābūt iespējai šādu apstiprinājumu ietvert lēmumos, kas saistīti ar atgriešanu un pieņemti saskaņā ar šo direktīvu.”

4

Šīs direktīvas 2. panta 2. punktā paredzēts:

“Dalībvalstis var pieņemt lēmumu nepiemērot šo direktīvu attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem:

5

Minētās direktīvas 6. panta 4. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis var katrā laikā pieņemt lēmumu piešķirt atsevišķu uzturēšanās atļauju vai citu atļauju, kas dod tiesības uzturēties trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā, ar līdzjūtību saistītu iemeslu, humānu vai citu iemeslu dēļ. Šādā gadījumā atgriešanas lēmumu nepieņem. Ja atgriešanas lēmums jau ir pieņemts, to atceļ vai atliek uz uzturēšanās atļaujas vai citu likumīgas uzturēšanās tiesību derīguma laiku.”

6

Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 8. panta 1. un 2. punktu:

“1.   Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu atgriešanas lēmumu, ja saskaņā ar 7. panta 4. punktu nav noteikts laika posms brīvprātīgai izceļošanai vai ja atgriešanās pienākums nav izpildīts laika posmā, kas saskaņā ar 7. pantu noteikts brīvprātīgai izceļošanai.

2.   Ja dalībvalsts saskaņā ar 7. pantu ir noteikusi laika posmu brīvprātīgai izceļošanai, atgriešanas lēmumu var izpildīt tikai pēc šā laika posma beigām, ja vien šajā laika posmā nerodas 7. panta 4. punktā minētie draudi.”

7

Direktīvas 2008/115 9. panta 1. un 2. punktā teikts:

“1.   Dalībvalstis atliek izraidīšanu:

2.   Dalībvalstis var atlikt izraidīšanas izpildi uz atbilstošu laika posmu, ņemot vērā konkrēta gadījuma īpašos apstākļus. Dalībvalstis jo īpaši ņem vērā:

[..]”

8

Šīs direktīvas 14. pantā paredzēts:

“1.   Dalībvalstis, izņemot 16. un 17. pantā minēto situāciju, nodrošina, ka attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem laika posmā, kas saskaņā ar 7. pantu noteikts brīvprātīgai izceļošanai, un laika posmā, uz kādu izraidīšana atlikta saskaņā ar 9. pantu, pēc iespējas ņem vērā šādus principus:

2.   Saskaņā ar valsts tiesību aktiem dalībvalstis 1. punktā minētajām personām rakstiski apstiprina, ka brīvprātīgai izceļošanai noteiktais laika posms ir pagarināts saskaņā ar 7. panta 2. punktu vai ka atgriešanas lēmumu uz laiku neizpildīs.”

9

Direktīvas 2011/95 14. un 15. apsvērumā teikts:

10

Saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta h) punktu jēdziens “starptautiskās aizsardzības pieteikums” minētās direktīvas izpratnē ir “pieprasījums, ko dalībvalstij iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas cenšas saņemt bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statusu un kas nepārprotami nepieprasa cita veida aizsardzību, kura ir ārpus šīs direktīvas darbības jomas un par kuru var iesniegt atsevišķu pieteikumu”.

11

Šīs pašas direktīvas 3. pantā paredzēts:

“Dalībvalstis var ieviest vai saglabāt labvēlīgākus standartus, lai noteiktu, kas kvalificējams kā bēglis vai persona, kura tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību, un noteiktu starptautiskās aizsardzības saturu, ciktāl šādi standarti ir saderīgi ar šo direktīvu.”

12

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.) 2. pants izteikts šāda formulējumā:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..]

13

Šīs direktīvas 9. panta 1. punktā paredzēts:

“Pieteikuma iesniedzējiem atļauj palikt dalībvalstī vienīgi procedūras nolūkā, kamēr atbildīgā iestāde ir pieņēmusi lēmumu saskaņā ar procedūrām pirmajā instancē, kas noteiktas III nodaļā. Minētās tiesības palikt nerada tiesības uz uzturēšanās atļauju.”

14

Minētās direktīvas 41. panta 1. punktā noteikts:

“Dalībvalstis var pieļaut izņēmumu attiecībā uz tiesībām palikt teritorijā, ja persona:

Dalībvalstis var pieļaut šādu izņēmumu tikai tad, ja atbildīgā iestāde uzskata, ka atgriešanas lēmuma rezultāts nebūs tieša vai netieša izraidīšana, pārkāpjot minētās dalībvalsts starptautiskās un Savienībā noteiktās saistības.”

15

Šīs pašas direktīvas 46. panta 5. un 6. punktā teikts:

“5.   Neskarot 6. punktu, dalībvalstis ļauj pieteikuma iesniedzējiem palikt teritorijā līdz termiņam, kurā beidzas viņu iespēja izmantot tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību, un, ja šādas tiesības ir izmantotas noteiktajā termiņā – līdz tiesiskās aizsardzības iznākumam.

6.   Ja ir pieņemts lēmums:

[..]

tiesai pēc pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma vai ex officio ir tiesības lemt, vai pieteikuma iesniedzējs var palikt dalībvalsts teritorijā, ja šāda lēmuma rezultātā tiek izbeigtas pieteikuma iesniedzēja tiesības palikt dalībvalstī un ja šādos gadījumos tiesības palikt dalībvalstī līdz tiesiskās aizsardzības iznākumam nav paredzētas valsts tiesību aktos.”

16

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/33/ES (2013. gada 26. jūnijs), ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai (OV 2013, L 180, 96. lpp.), 20. panta 1. un 5. punktā paredzēts:

“1.   Dalībvalstis var pasliktināt vai – ārkārtas un pienācīgi pamatotos gadījumos – atteikt uzņemšanas materiālos nosacījumus, ja pieteikuma iesniedzējs:

[..]

[..]

5.   Lēmumus par uzņemšanas materiālo nosacījumu pasliktināšanu vai atteikšanu vai šā panta 1., 2., 3. un 4. punktā noteiktajām sankcijām pieņem individuāli, objektīvi un taisnīgi, paskaidrojot iemeslus. Lēmumu pamatā ir attiecīgās personas īpašā situācija, jo sevišķi attiecībā uz 21. pantā noteiktajām personām, ņemot vērā proporcionalitātes principu. Dalībvalstis jebkurā gadījumā nodrošina medicīnisko palīdzību saskaņā ar 19. pantu un nodrošina cilvēka cienīgu dzīves līmeni visiem pieteikuma iesniedzējiem.”

17

Zakon za ubezhichteto i bezhantsite (Patvēruma un bēgļu likums, turpmāk tekstā – “ZUB”) 8. panta 1. punktā noteikts:

“Bēgļa statusu Bulgārijas Republikā piešķir ārvalstniekam, kas, pamatoti baidoties no vajāšanas rases, reliģijas, tautības, politisko uzskatu vai piederības kādai noteiktai sociālai grupai dēļ, atrodas ārpus savas izcelsmes valsts un šo iemeslu dēļ nespēj vai nevēlas pieņemt šīs valsts aizsardzību vai atgriezties tajā.”

18

Šī likuma 9. pantā paredzēts:

“1.   Humanitārais statuss tiek piešķirts ārvalstniekam, kurš neatbilst bēgļa statusa piešķiršanas nosacījumiem un kurš nevar vai nevēlas saņemt savas izcelsmes valsts aizsardzību, jo viņš var tikt pakļauts reālam būtiska kaitējuma riskam, piemēram:

[..]

8.   Humanitāro statusu var piešķirt arī citu humānu iemeslu dēļ, kā arī to iemeslu dēļ, kas norādīti ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos programmas Izpildu komitejas secinājumos.”

19

Zakon za chuzhdentsite v Republika Balgaria (Likums par ārvalstniekiem Bulgārijas Republikā, turpmāk tekstā – “ZChRB”) 44.b pantā teikts:

“1.   Ja ārvalstnieka izraidīšana vai tūlītēja atgriešana nav iespējama vai ja šādu pasākumu izpilde jāatliek juridisku vai tehnisku iemeslu dēļ, iestāde, kas noteikusi administratīvo piespiedu pasākumu, aptur tā izpildi līdz brīdim, kad novērsti šķēršļi tā izpildei.

2.   Ja, beidzoties [ZUB] paredzētajam pagaidu aizsardzības termiņam, ārvalstnieka izraidīšana vai atgriešana nav iespējama vai ja šo pasākumu izpilde ir jāatliek ar veselību saistītu vai humānu iemeslu dēļ, iestāde, kas veikusi piespiedu administratīvo pasākumu, aptur tā izpildi līdz brīdim, kad novērsti šķēršļi tā izpildei.”

20

Saskaņā ar ZChRB papildnoteikumu 16. punkta 1. apakšpunktu “humāni iemesli” pastāv tad, ja ārvalstnieka neuzņemšana vai izceļošana no Bulgārijas Republikas teritorijas objektīvu apstākļu vai viņa ģimenes neaizskaramības dēļ radītu nopietnu risku viņa veselībai vai dzīvībai vai ja ģimenes vai bērna labākās intereses prasa, lai viņš tiktu uzņemts vai paliktu valsts teritorijā.

21

LF ir pilngadīgs trešās valsts valstspiederīgais, kas kopš 1996. gada uzturas Bulgārijā. Viņš ir nesekmīgi iesniedzis vairākus starptautiskās aizsardzības pieteikumus, un attiecībā uz viņu pieņemti vairāki atgriešanas lēmumi, kuri nekad nav tikuši izpildīti.

22

2021. gada 13. aprīlī LF iesniedza vienpadsmito starptautiskās aizsardzības pieteikumu, citastarp norādot, ka viņš lielu daļu savas dzīves pavadījis Bulgārijā un ka juridiskā vakuuma dēļ, kas saistīts ar uzturēšanos šajā dalībvalstī, viņam nav bijusi piekļuve ne veselības apdrošināšanai, ne veselības uzraudzībai. Viņš arī uzsvēra, ka viņa veselības stāvoklis, kas ir īpaši pasliktinājies, viņam ir liedzis normāli ceļot un ka gari ceļojumi var apdraudēt viņa dzīvību.

23

Ar 2021. gada 29. aprīļa lēmumu DAB, Bulgārijas atbildīgā iestāde, LF pieteikumu noraidīja. Tā nolēma, ka attiecīgās personas atgriešanu izcelsmes valstī nodrošinās ar atgriešanas jomā kompetentās valsts iestādes vai Starptautiskās Migrācijas organizācijas (IOM) starpniecību.

24

Šis lēmums tika atcelts ar 2021. gada 25. novembra spriedumu, kas kļuvis galīgs un pamatots ar to, ka, pirmkārt, LF ir atsaucies uz neizraidīšanas principu, kas viņam piemērojams, ņemot vērā viņa apgalvojumus, ka gari ceļojumi apdraud viņa dzīvību, un, otrkārt, ka šāda principa pārkāpums ir pamats ZUB 9. panta 1. punkta 2. apakšpunktā paredzētā humanitārā statusa piešķiršanai.

25

Pēc šīs atcelšanas LF starptautiskās aizsardzības pieteikums 2021. gada 30. decembrī tika reģistrēts. Viņš pauda vēlmi tikt izmitināts DAB reģistrācijas un uzņemšanas centrā, jo nespēja apmierināt savas pamatvajadzības.

26

2022. gada 10. augustāDAB pieņēma strīdīgo lēmumu, ar kuru tā atteicās piešķirt LF bēgļa statusu, kā arī humanitāro statusu.

27

Šī iestāde pauda viedokli, ka LF norādītie iemesli, pirmkārt, neattaisno pamatotas bailes no vajāšanas vai reālu būtiska kaitējuma risku ZUB 8. panta 1. punkta un 9. panta 1. punkta izpratnē un, otrkārt, tie nevar būt pamati humanitārā statusa iegūšanai šī likuma 9. panta 8. punktā minēto iemeslu dēļ. Turklāt minētā iestāde norādīja, ka dažādie attiecībā uz LF pieņemtie notiesājošie spriedumi krimināllietās demonstrē viņa integrācijas trūkumu Bulgārijas sabiedrībā un to, ka viņa rīcībā izpaužas recidīvs. Visbeidzot tā pauda viedokli, ka LF ilgstošā uzturēšanās Bulgārijā un neiespējamība atgriezties savā izcelsmes valstī nav aizsardzības pamats saskaņā ar ZUB, bet var pamatot vienīgi administratīvā statusa pieteikumu saskaņā ar ZChRB.

28

LF šo lēmumu pārsūdzēja Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa, Bulgārija), kas ir iesniedzējtiesa.

29

Šī tiesa uzskata, pirmām kārtām, ka LF neatbilst nosacījumiem, lai iegūtu bēgļa statusu saskaņā ar ZUB 8. panta 1. punktu vai pretendētu uz humanitāro statusu saskaņā ar šī likuma 9. panta 1. punktu. Lai gan tas ir tā, ņemot vērā LF uzturēšanās Bulgārijā ievērojamo ilgumu, proti, vairāk nekā 26 gadus, kuru laikā viņam nav bijis nekādu personu apliecinošu dokumentu un viņam bieži bijušas liegtas nepieciešamās garantijas, lai nodrošinātu cilvēka cienīgu dzīves līmeni, pārkāpjot Direktīvas 2008/115 14. pantu, viņa situācija esot salīdzināma ar tām, kas aplūkotas 2019. gada 19. marta spriedumos Jawo (C‑163/17, EU:C:2019:218) un Ibrahim u.c. (C‑297/17, C‑318/17, C‑319/17 un C‑438/17, EU:C:2019:219), kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011. gada 21. janvāra spriedumā M.S.S. pret Beļģiju un Grieķiju (CE:ECHR:2011:0121JUD003069609).

30

Konkrētāk – iesniedzējtiesa norāda, ka Bulgārijas iestādes nav izpildījušas savu no Direktīvas 2008/115 8. panta izrietošo pienākumu LF izraidīt iespējami ātri.

31

Šai tiesai nav skaidrs, vai, tā kā ZChRB nav tiesību normas, kas ļautu piešķirt LF uzturēšanās tiesības humānu iemeslu dēļ, un tā kā dalībvalstīm nav pienākuma ieviest šādu tiesību normu saskaņā ar Direktīvas 2008/115 6. panta 4. punktu, fakts, ka Bulgārijas iestādes nav atzinušas LF īpašo situāciju, pieņemot, ka tā ir Hartas 1., 4. un 7. panta pārkāpums, pieder pie “primāriem humāniem iemesliem”, kas pamatotu Direktīvas 2011/95 15. apsvērumam un 2. panta h) punktam atbilstošu ZUB 9. panta 8. punkta interpretāciju.

32

Apstiprinošas atbildes gadījumā minētajai tiesai nav skaidrs arī, vai būtu jāpiešķir alternatīvā aizsardzība Direktīvas 2011/95 izpratnē, balstoties uz ZUB 9. panta 8. punktu, vai uzturēšanās tiesības humānu iemeslu dēļ Direktīvas 2008/115 6. panta 4. punkta izpratnē.

33

Otrām kārtām, šī pati tiesa uzsver, ka nevienā ZChRB normā nav paredzētas LF tiesības saņemt rakstisku apstiprinājumu par viņa situāciju, pretēji tam, kas teikts Direktīvas 2008/115 12. apsvērumā un tam, kas paredzēts tās 14. panta 2. punktā.

34

Šajā gadījumā, LF piemērojot ZChRB un Direktīvu 2008/115, attiecībā uz viņu vienīgi tikuši pieņemti divi atgriešanas lēmumi, kuri datēti ar 2005. gada 26. septembri un 2017. gada 9. augustu, bet nav tikuši izpildīti. Nekas neliecinot par to, ka šī neizpilde izskaidrojama ar šķēršļiem to izpildei vai ar veselību saistītiem vai humāniem iemesliem.

35

Kā norāda iesniedzējtiesa, Direktīvā 2008/115 nav noteiktas sekas, kas izrietētu no tā, ka izraidīšanas izpildē netiktu ievērotas trešās valsts valstspiederīgā tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Līdz ar to, ja nav atbilstoši šīs direktīvas 6. panta 4. punktam pieņemtas valsts līmeņa humānās klauzulas, minētās direktīvas 14. panta 2. punktā kopsakarā ar tās 12. apsvērumu paredzēto pienākumu neizpilde nevar izraisīt to, ka dalībvalstij tiek noteikts pienākums piešķirt trešās valsts valstspiederīgajam uzturēšanās tiesības.

36

Trešām kārtām, iesniedzējtiesa uzskata, ka uzturēšanās atļaujas piešķiršana trešās valsts valstspiederīgajam humānu iemeslu dēļ ir regulēta tikai ZUB 9. panta 8. punktā. Tomēr šai tiesai ir šaubas par šīs tiesību normas interpretāciju, ņemot vērā Savienības tiesības, jo Bulgārijas likumdevējs esot kļūdaini uzskatījis, ka uzturēšanās atļaujas piešķiršana humānu iemeslu dēļ ir jāreglamentē ZUB, kura galvenais mērķis ir Bulgārijas tiesībās transponēt Direktīvu 2011/95.

37

Šī tiesa uzskata, ka, pirmkārt, lai gan Bulgārijas tiesībās alternatīvā aizsardzība ir apzīmēta arī ar vārdkopu “humanitārais statuss”, “humāniem iemesliem”, kas minēti ZUB 9. panta 8. punktā, šķietami nav nozīmes, novērtējot, vai jāpiešķir tiesības uz alternatīvo aizsardzību, kā tā regulēta Direktīvas 2011/95 15. pantā un ZUB 9. panta 1. punktā. Otrkārt, saskaņā ar šīs direktīvas 12. apsvērumu un 2. panta h) punktu uzturēšanās atļaujas piešķiršana šādu humānu iemeslu dēļ esot izslēgta no tās piemērošanas jomas.

38

Iesniedzējtiesa uzskata, ka LF situācija liek plaši interpretēt tikai iespēju valsts tiesībās piemērot “humāno tiesību normu”, kas atbilst Hartas 1., 4. un 7. pantā paredzētajām pamattiesībām.

39

Ja ZUB 9. panta 8. punkts tiktu interpretēts tādējādi, ka uz LF neattiecas Direktīvas 2011/95 piemērošanas joma, viņa tiesisko situāciju varētu novērtēt nevis viņa iespējamās atgriešanās savā izcelsmes valstī, bet gan viņa situācijas Bulgārijā gaismā, tostarp ņemot vērā viņa uzturēšanās ilgumu šajā dalībvalstī un viņa pamattiesību ievērošanu.

40

Tāpēc iesniedzējtiesai nav skaidrs, vai, neskarot Direktīvas 2011/95 3. pantā ietverto atrunu par labvēlīgāku standartu ieviešanu dalībvalstīs, šīs direktīvas 2. panta h) punkts ļauj piešķirt ar minētās direktīvas būtību un motīviem nesaistītu aizsardzību “primāru humānu iemeslu dēļ” tādam trešās valsts valstspiederīgajam kā LF, kurš uzturējies dalībvalstī ilgāk nekā 26 gadus bez rakstiska apstiprinājuma par savu juridisko statusu un bez iespējas iegūt uzturēšanās atļauju “humānu iemeslu dēļ”.

41

Šīs tiesas ieskatā attiecīgi Hartas 1., 2., 3. un 35. pantā nostiprinātās tiesības uz cilvēka cieņas, dzīvības, neaizskaramības un veselības ievērošanu, kā arī tās 4. pantā paredzētais necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums nepieļauj, ka tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā trešās valsts valstspiederīgajam, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kura izraidīšana tikusi faktiski apturēta, līdz viņa prasības izskatīšanas beigām tiek liegta viņa pamatvajadzību apmierināšana.

42

Šādos apstākļos Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

43

Ar pirmo, trešo un piekto jautājumu, kuri jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2011/95 2. panta h) punkts kopsakarā ar tās 15. apsvērumu un 3. pantu, kā arī Hartas 1. un 4. pantu, jāinterpretē tādējādi, ka tas neliedz dalībvalstij piešķirt trešās valsts valstspiederīgajam uzturēšanās tiesības tādu humānu iemeslu dēļ, kuriem nav nekādas saistības ar minētajā direktīvā paredzētās starptautiskās aizsardzības raksturu, pamatiem un mērķiem.

44

Pirmām kārtām, jāatgādina, ka atbilstoši Direktīvas 2011/95 3. pantam kopsakarā ar tās 14. apsvērumu, dalībvalstis var pieņemt vai saglabāt standartus, kas padara pielaidīgākus nosacījumus bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršanai trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam, ja vien šie standarti ir saderīgi ar šo direktīvu. Līdz ar to šādi standarti nedrīkst apdraudēt minētās direktīvas vispārējo sistēmu vai mērķus. It īpaši ir aizliegti standarti, kuru mērķis ir atzīt bēgļa statusu vai alternatīvās aizsardzības statusu tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem, kas ir situācijās, kurām nav nekādas saistības ar starptautiskās aizsardzības loģiku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 9. novembris, Bundesrepublik Deutschland (Ģimenes vienotības saglabāšana)C‑91/20, EU:C:2021:898, 39. un 40. punkts).

45

Tādējādi Tiesa – runājot par Padomes Direktīvas 2004/83/EK (2004. gada 29. aprīlis) par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2004, L 304, 12. lpp.) 3. pantu, kura formulējums bija identisks Direktīvas 2011/95 3. pantam, – jau atzinusi, ka šī tiesību norma liedz dalībvalstij piešķirt bēgļa vai alternatīvās aizsardzības saņēmēja statusu trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam tādas necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās Hartas 4. panta izpratnē dēļ, kas notiek šīs dalībvalsts teritorijā, jo šādai situācijai nav saistības ar starptautiskās aizsardzības loģiku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 18. decembris, M’Bodj, C‑542/13, EU:C:2014:2452, 33., 43. un 44. punkts).

46

Līdz ar to uzturēšanās tiesību piešķiršana trešās valsts valstspiederīgajam nevar tikt pamatota ar Direktīvas 2011/95 normām, ja šādas uzturēšanās tiesības attaisno nabadzības situācija, kurā šis valstspiederīgais atrodas uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, pat ja šī situācija būtu tik smaga, ka varētu tikt pielīdzināta necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās faktam Hartas 4. panta izpratnē.

47

Otrām kārtām, tomēr jāuzsver, ka Direktīvas 2011/95 2. panta h) punktā “starptautiskās aizsardzības pieteikums” definēts kā pieprasījums, ko dalībvalstij iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas cenšas saņemt bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statusu un kas nepārprotami nepieprasa cita veida aizsardzību. Šī tiesību norma jāaplūko kopsakarā ar šīs direktīvas 15. apsvērumu, kurā precizēts, ka šī direktīva neattiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem, kam atļauts palikt dalībvalstu teritorijā ne tāpēc, ka viņiem nepieciešama starptautiska aizsardzība, bet pamatojoties uz diskrecionāri pieņemtu lēmumu līdzjūtības vai humānu iemeslu dēļ.

48

No tā izriet, ka, neskarot Direktīvas 2011/95 3. pantu, šī direktīva neaizliedz dalībvalstij piešķirt valsts līmeņa aizsardzību, ko papildina tiesības, kuras ļauj personām, kam nav bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statusa, uzturēties tās teritorijā, paturot prātā, ka uz šādas aizsardzības piešķiršanu neattiecas šīs direktīvas piemērošanas joma (šajā nozīmē skat. spriedumus,2010. gada 9. novembris, B un D, C‑57/09 un C‑101/09, EU:C:2010:661, 116.–118. punkts, kā arī 2019. gada 23. maijs, Bilali, C‑720/17, EU:C:2019:448, 61. punkts). Tādējādi dalībvalstij tikai saskaņā ar savām valsts tiesībām var piešķirt uzturēšanās tiesības humānu iemeslu dēļ trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri tās teritorijā atrodas ekstrēmā nabadzībā.

49

Tomēr šī valsts līmeņa aizsardzība nedrīkst būt sajaucama ar bēgļa vai alternatīvās aizsardzības saņēmēja statusu šīs direktīvas izpratnē, citādi tiktu pārkāpts ar Direktīvu 2011/95 izveidotais režīms. Tāpēc standartiem, atbilstoši kuriem tiek piešķirta šī valsts līmeņa aizsardzība, jāļauj to skaidri nošķirt no aizsardzības, kas piešķirta saskaņā ar minēto direktīvu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2010. gada 9. novembris, B un D, C‑57/09 un C‑101/09, EU:C:2010:661, 119. un 120. punkts).

50

Iesniedzējtiesai jānosaka, vai valsts tiesiskais regulējums – balstoties uz kuru trešās valsts valstspiederīgajam, kas atrodas tādā situācijā kā prasītājs pamatlietā, attiecīgā gadījumā varētu tikt piešķirtas uzturēšanās tiesības humānos nolūkos – ļauj skaidri nošķirt statusu, kas izriet no šādām uzturēšanās tiesībām, un statusu, ko piešķir saskaņā ar Direktīvu 2011/95.

51

Šajā ziņā apstāklis, ka valsts tiesībās no alternatīvās aizsardzības piešķiršanas izrietošais režīms, no vienas puses, un no šīs valsts līmeņa aizsardzības izrietošais režīms, no otras puses, ir kvalificēti vienādi, pats par sevi neļauj atzīt, ka šos abus režīmus nevar pietiekami nošķirt (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2010. gada 9. novembris, B un D, C‑57/09 un C‑101/09, EU:C:2010:661, 119. un 120. punkts). Tāpat uzskatīt, ka minētos režīmus nevar pietiekami nošķirt, neļauj tas, ka tiesiskais regulējums par šādu valsts līmeņa aizsardzību ir viens no valsts tiesību noteikumiem, kas principā attiecas uz aizsardzību, kura izriet no Direktīvas 2011/95.

52

Tomēr, tad, ja, kā tas šķietami ir šajā gadījumā, no valsts līmeņa aizsardzības izrietošais režīms ir paredzēts tajos pašos tiesību aktos kā tie, ar kuriem transponēta Direktīva 2011/95, un ja piedevām valsts likumdevējs šo sistēmu ir kvalificējis tāpat kā sistēmu, kas izriet no alternatīvās aizsardzības, standarti, atbilstoši kuriem tiek piešķirta šāda valsts līmeņa aizsardzība, nav atzīstami par tādiem, kas ļauj skaidri nošķirt šo aizsardzību no aizsardzības, kuru piešķir saskaņā ar šo direktīvu, ja no šīs valsts sistēmas izrietošais statuss turklāt būtībā ir tāds pats kā alternatīvās aizsardzības saņēmēja statuss, kāds noteikts minētajā direktīvā.

53

Visbeidzot – Direktīvas 2011/95 2. panta h) punktā ir vienīgi paredzēts, ka pieteikums, ar kuru trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks nepārprotami lūdz cita veida aizsardzību, nav starptautiskās aizsardzības pieteikums, ja valsts tiesībās ir ļauts lūgt šādu cita veida aizsardzību, iesniedzot atsevišķu pieteikumu. Savukārt pretēji tam, ko apgalvo Eiropas Komisija, šī tiesību norma nekādi neliedz valsts iestādei pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanas piešķirt uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz aizsardzību, kura izriet vienīgi no valsts tiesībām.

54

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo, trešo un piekto jautājumu jāatbild, ka Direktīva 2011/95 jāinterpretē tādējādi, ka tā neliedz dalībvalstij piešķirt trešās valsts valstspiederīgajam uzturēšanās tiesības tādu humānu iemeslu dēļ, kuriem nav nekādas saistības ar šīs direktīvas vispārējo sistēmu un mērķiem, ar nosacījumu, ka šīs uzturēšanās tiesības skaidri atšķiras no starptautiskās aizsardzības, ko piešķir saskaņā ar minēto direktīvu.

55

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2008/115 14. panta 2. punkts kopsakarā ar šīs direktīvas 12. apsvērumu, kā arī Hartas 1. un 4. pantu jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstij, kas nevar trešās valsts valstspiederīgo izraidīt termiņos, kuri noteikti atbilstoši šīs direktīvas 8. pantam, ir jāizdod šim valstspiederīgajam rakstisks apstiprinājums par to, ka, lai gan viņš šīs dalībvalsts teritorijā uzturas nelikumīgi, attiecībā uz viņu pieņemto atgriešanas lēmumu uz laiku neizpildīs.

56

Pirmām kārtām, jāuzsver, ka, neskarot Direktīvas 2008/115 2. panta 2. punktā paredzētos izņēmumus, minētā direktīva piemērojama visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas kādas dalībvalsts teritorijā. Papildus tam, ja uz trešās valsts valstspiederīgo attiecas šīs direktīvas piemērošanas joma, viņam principā piemērojami tajā paredzētie kopīgie standarti un procedūras attiecībā uz viņa atgriešanu, kamēr viņa uzturēšanās attiecīgā gadījumā nav kļuvusi likumīga (spriedums, 2022. gada 22. novembris, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Izraidīšana – Medicīniskās kaņepes), C‑69/21, EU:C:2022:913, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

57

Tādējādi, ja attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo pieņemts atgriešanas lēmums, ievērojot ar Direktīvu 2008/115 ieviestās materiālās un procesuālās garantijas, attiecīgajai dalībvalstij šis trešās valsts valstspiederīgais jāizraida saskaņā ar šīs direktīvas 8. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2021. gada 14. janvāris, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Nepavadīta nepilngadīgā atgriešana), C‑441/19, EU:C:2021:9, 79. un 80. punkts, kā arī 2022. gada 22. novembris, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Izraidīšana – Medicīniskās kaņepes), C‑69/21, EU:C:2022:913, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

58

Otrām kārtam, atkāpjoties no pienākuma izraidīt trešās valsts valstspiederīgo, attiecībā uz kuru ir pieņemts atgriešanas lēmums atbilstoši Direktīvas 2008/115 8. pantam noteiktajos termiņos, šīs direktīvas 9. pantā attiecīgajai dalībvalstij ir atļauts – vai pat noteikts pienākums – noteiktos gadījumos šo izraidīšanu atlikt.

59

Kā apstiprināts Direktīvas 2008/115 12. apsvērumā, uz trešās valsts valstspiederīgo, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kura izraidīšana ir atlikta, tātad joprojām attiecas šīs direktīvas piemērošanas joma. Turklāt no minētās direktīvas 14. panta izriet, ka šim valstspiederīgajam, gaidot izraidīšanu, ir noteiktas prerogatīvas.

60

Attiecīgi Direktīvas 2008/115 14. panta 2. punktā dalībvalstij, kuras teritorijā šis valstspiederīgais nelikumīgi uzturas, ir noteikts pienākums saskaņā ar valsts tiesību aktiem viņam izdot rakstisku apstiprinājumu, ka attiecībā uz viņu pieņemto atgriešanas lēmumu uz laiku neizpildīs.

61

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2008/115 14. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstij, kas nevar trešās valsts valstspiederīgo izraidīt termiņos, kuri noteikti atbilstoši šīs direktīvas 8. pantam, ir jāizdod šim valstspiederīgajam rakstisks apstiprinājums par to, ka, lai gan viņš šīs dalībvalsts teritorijā uzturas nelikumīgi, attiecībā uz viņu pieņemto atgriešanas lēmumu uz laiku neizpildīs.

62

Ar ceturto un sesto jautājumu, kuri jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Hartas 1., 4. un 7. pants kopsakarā ar Direktīvu 2008/115 jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstij var būt pienākums primāru humānu iemeslu dēļ, attiecīgā gadījumā pamatojoties uz starptautisko aizsardzību, piešķirt uzturēšanās tiesības trešās valsts valstspiederīgajam, kas ilgstoši uzturējies tās teritorijā bez noteikta statusa un šobrīd tajā uzturas nelikumīgi.

63

Pirmām kārtām, jāatgādina, ka Hartas piemērošanas joma, ciktāl runa ir par dalībvalstu rīcību, ir noteikta tās 51. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru Hartas noteikumi uz dalībvalstīm attiecas vienīgi tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus, un šī tiesību norma apstiprina Tiesas judikatūru, atbilstoši kurai Savienības tiesību sistēmā garantētās pamattiesības jāpiemēro visās situācijās, kas reglamentētas Savienības tiesībās, taču ne ārpus šādām situācijām. Savukārt, ja tiesiskā situācija neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, tās izskatīšana nav Tiesas kompetencē, un Hartas normas, uz kurām eventuāli izdarīta atsauce, pašas vien nevar šo kompetenci pamatot (spriedumi, 2019. gada 19. novembris, A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība), C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 78. punkts, kā arī 2024. gada 25. janvāris, Parchetul de pe lângă Curtea de Apel Craiova u.c., C‑58/22, EU:C:2024:70, 40. punkts).

64

Tāpēc vispirms jāpārbauda, cik lielā mērā uz tādu trešās valsts valstspiederīgā situāciju, kādā ir prasītājs pamatlietā, var attiekties Savienības tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē, un pēc tam jānosaka, vai no šādas situācijas saskaņā ar Hartas 1., 4. vai 7. pantu izriet, ka šim trešās valsts valstspiederīgajam jāpiešķir uzturēšanās tiesības.

65

Šajā ziņā, pirmkārt, no iesniedzējtiesas sniegtās informācijas var secināt, ka prasītājs pamatlietā neatbilst starptautiskās aizsardzības saņemšanas nosacījumiem Direktīvas 2011/95 izpratnē, tādējādi šī direktīva viņa situācijai nav piemērojama.

66

Toties, otrkārt, ja vien prasītājs pamatlietā nevar atsaukties uz citu uzturēšanās atļauju Bulgārijas teritorijā, uz viņu attiecas Direktīvas 2008/115 piemērošanas joma, jo viņš šajā teritorijā uzturas nelikumīgi kopš tā lēmuma pieņemšanas, ar kuru ir noraidīts viņa starptautiskās aizsardzības pieteikums un par kuru viņš cēlis prasību iesniedzējtiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 14. maijs, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság, C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367, 209. un 210. punkts). No tā izriet, ka uz prasītāja pamatlietā situāciju attiecas Savienības tiesības.

67

Lai gan tas ir tā, nevienu Direktīvas 2008/115 normu nevar interpretēt tādējādi, ka tajā būtu prasīts, lai dalībvalsts piešķirtu uzturēšanās atļauju trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi uzturas tās teritorijā. Runājot it īpaši par šīs direktīvas 6. panta 4. punktu, jānorāda, ka ar šo tiesību normu dalībvalstīm vienīgi atļauts, balstoties uz savas valsts tiesībām, nevis Savienības tiesībām, trešo valstu valstspiederīgajiem, kas nelikumīgi uzturas to teritorijā, piešķirt uzturēšanās tiesības ar līdzjūtību saistītu vai humānu iemeslu dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. novembris, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Izraidīšana – Medicīniskās kaņepes), C‑69/21, EU:C:2022:913, 85. un 86. punkts).

68

Atbilstoši Hartas 51. panta 2. punktam ar Hartu netiek paplašināta Savienības tiesību piemērošanas joma. Līdz ar to nevar atzīt, ka saskaņā ar Hartas 1., 4. vai 7. pantu dalībvalstij varētu būt pienākums piešķirt uzturēšanās tiesības trešās valsts valstspiederīgajam, uz kuru attiecas Direktīvas 2008/115 piemērošanas joma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. novembris, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Izraidīšana – Medicīniskās kaņepes), C‑69/21, EU:C:2022:913, 87. punkts). Šajā ziņā nav nozīmes tam, cik ilgu vai mazāk ilgu laiku šis valstspiederīgais uzturas attiecīgās dalībvalsts teritorijā.

69

Treškārt, pat tad, ja trešās valsts valstspiederīgais tādā situācijā kā prasītājs pamatlietā nelikumīgi uzturas attiecīgās dalībvalsts teritorijā, uz viņu attiecas arī Direktīvu 2013/32 un 2013/33 piemērošanas joma, kamēr iesniedzējtiesa nav pieņēmusi nolēmumu par prasību, ko viņš cēlis par sava starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 14. maijs, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság, C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367, 207. un 208. punkts).

70

Saskaņā ar Direktīvas 2013/32 46. panta 5. punktu, neskarot šīs direktīvas 41. panta 1. punktā un 46. panta 6. punktā paredzētos gadījumus, starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem ir atļauts palikt attiecīgās dalībvalsts teritorijā, līdz izlemta prasība, ko viņš cēlis par sava pieteikuma noraidījumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 17. decembris, Komisija/Ungārija (Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšana), C‑808/18, EU:C:2020:1029, 282. punkts).

71

Tātad nav izslēgts, ka šajā gadījumā, lai gan prasītāja pamatlietā starptautiskās aizsardzības pieteikums ir turpmāks pieteikums, viņam ir tiesības palikt Bulgārijas teritorijā, līdz beidzas tiesvedība par iesniedzējtiesā izskatāmo prasību.

72

Lai gan tas ir tā, šādas tiesības palikt attiecīgās dalībvalsts teritorijā, kā skaidri precizēts Direktīvas 2013/32 9. panta 1. punktā, nav tiesības uz uzturēšanās atļauju. Tāpēc un iemeslu dēļ, kas ir analoģiski šī sprieduma 68. punktā izklāstītajiem, neviena Hartas norma nevar uzlikt dalībvalstij pienākumu piešķirt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam uzturēšanās tiesības, kuras pārsniegtu no šīs direktīvas 46. panta 5. punkta izrietošās atļaujas palikt teritorijā apjomu.

73

Otrām kārtām, tomēr jāpiebilst, pirmkārt, ka saskaņā ar Direktīvas 2008/115 14. panta 1. punkta b) un d) apakšpunktu dalībvalstīm ir jārūpējas, lai, kamēr attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā izraidīšana ir atlikta, pēc iespējas tiktu nodrošināta neatliekamā veselības aprūpe, kā arī slimību primārā ārstēšana un ņemtas vērā mazāk aizsargātu personu īpašās vajadzības.

74

Piedevām dalībvalstīm, īstenojot Direktīvu 2008/115, jāievēro necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums, kāds izriet no Hartas 4. panta. Jāsecina, ka tām arī jārūpējas, lai trešās valsts valstspiederīgais, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā, kamēr viņš nav izraidīts no šīs teritorijas, neatrastos situācijā, kas aizliegta ar 4. pantu.

75

Tiesa jau atzinusi, ka minētais 4. pants nebūtu ievērots gadījumā, kad dalībvalstu iestāžu vienaldzības dēļ persona, kas pilnībā atkarīga no valsts atbalsta, neatkarīgi no savas gribas un personīgajām izvēlēm atrastos ekstrēmas nabadzības situācijā, kurā tai nebūtu iespējams apmierināt tās viselementārākās vajadzības, tostarp tādas vajadzības kā pabarot sevi, nomazgāties un atrast dzīvesvietu, un kura nodarītu kaitējumu tās fiziskajai vai garīgajai veselībai vai radītu tādu šīs personas situācijas lejupslīdi, kas nav saderīga ar cilvēka cieņu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 19. marts, Jawo, C‑163/17, EU:C:2019:218, 92. punkts, un 2020. gada 16. jūlijs, Addis, C‑517/17, EU:C:2020:579, 51. punkts).

76

Otrkārt, uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju, kuram atļauts palikt attiecīgās dalībvalsts teritorijā šādā statusā, attiecas Direktīvā 2013/33 paredzētie uzņemšanas nosacījumi tik ilgi, kamēr nav pieņemts galīgais lēmums par viņa pieteikumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 17. decembris, Komisija/Ungārija (Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšana), C‑808/18, EU:C:2020:1029, 284.–286. punkts).

77

Šajā gadījumā, ja LF būtu šādas tiesības palikt Bulgārijas teritorijā, līdz beidzas tiesvedība par viņa prasību, ko izskata iesniedzējtiesa – bet tas jāpārbauda šai tiesai –, uz viņu, kamēr nav pieņemts galīgais nolēmums par šo prasību, tātad arī būtu jāattiecina šajā direktīvā paredzētie uzņemšanas nosacījumi.

78

Turklāt, pieņemot, ka uzņemšanas materiālie nosacījumi tiktu, balstoties uz minētās direktīvas 20. panta 1. punkta c) apakšpunktu pasliktināti vai atteikti, jo pamatlietas pamatā esošais starptautiskās aizsardzības pieteikums ir turpmāks pieteikums, ar šīs pašas direktīvas 20. panta 5. punktu šim pieteikuma iesniedzējam būtu garantēti minimālie uzņemšanas apstākļi, kas viņam ļautu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi.

79

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz ceturto līdz sesto jautājumu jāatbild, ka Hartas 1., 4. un 7. pants kopsakarā ar minēto Direktīvu 2008/115 jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstij nav pienākuma primāru humānu iemeslu dēļ piešķirt uzturēšanās tiesības trešās valsts valstspiederīgajam, kas šobrīd dzīvo tās teritorijā nelikumīgi, neatkarīgi no šī valstspiederīgā uzturēšanās ilguma šajā teritorijā. Kamēr šis valstspiederīgais nav izraidīts, viņš tomēr var atsaukties uz tiesībām, kas viņam garantētas gan Hartā, gan šīs direktīvas 14. panta 1. punktā. Turklāt, ja minētajam valstspiederīgajam ir arī starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja statuss un viņam atļauts palikt šīs dalībvalsts teritorijā, viņš var atsaukties arī uz tiesībām, kas paredzētas Direktīvā 2013/33.

80

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež: