–

Agentsia za kontrol na prosrocheni zadalzhenia AD vārdā – E.A. Damyanova, advokat, un Y. B. Yanakiev,

–

Čehijas valdības vārdā – L. Březinová, M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – P. Ondrůšek, E. Rousseva, N. Ruiz García, H. Tserepa‑Lacombe un P. Vanden Heede, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.) 4. panta 1. un 2. punktu, 5. pantu, 6. panta 1. punktu un 7. pantu, kā arī Direktīvas 93/13 pielikuma 1. punkta b), c), i), j) un m) apakšpunktu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (OV 2005, L 149, 22. lpp.), 8. pantu, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 87/102/EEK (OV 2008, L 133, 66. lpp.) 3. panta g) punktu, 10. panta 2. punkta g) apakšpunktu, 15. panta 2. punktu un 23. panta otro teikumu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/138/EK (2009. gada 25. novembris) par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā (Maksātspēja II) (OV 2009, L 335, 1. lpp.) 2. panta 2. punktu un 14. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedībām par rīkojumu samaksāt naudas parādus izdošanu APS Beta Bulgaria EOOD un Agentsia za kontrol na prosrocheni zadalzhenia AD interesēs, piemērojot patēriņa kredītlīgumus un galvojuma līgumus.

3

Saskaņā ar Direktīvas 93/13 1. panta 1. punktu tās “mērķis ir saskaņot dalībvalstu normatīvus un administratīvus aktus, kas attiecas uz negodīgiem noteikumiem līgumos, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju”.

4

Kā noteikts šīs direktīvas 2. panta b) punktā, šim nolūkam ““patērētājs” ir jebkura fiziska persona vai fizisku personu grupa, kura veido apvienību un kura līgumos, uz ko attiecas [šī direktīva], darbojas nolūkos, kas ir ārpus tās amata, nodarbošanās vai profesijas”.

5

Direktīvas 93/13 3. pantā noteikts:

“1.   Līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības [labticības prasībai], tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.

[..]

3.   Pielikumā atrodas indikatīvs un nepilnīgs tādu noteikumu saraksts, ko var uzskatīt par negodīgiem.”

6

Šīs direktīvas 4. pantā paredzēts:

“1.   Neskarot 7. pantu, līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs.

2.   Noteikumu negodīguma novērtējums neattiecas ne uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, ne arī ar cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, ciktāl šie noteikumi ir vienkāršā, skaidri saprotamā valodā.”

7

Minētās direktīvas 5. pantā noteikts:

“Līgumos, kuros visi vai atsevišķi patērētājam piedāvāti noteikumi ir rakstveidā, šiem noteikumiem vienmēr jābūt sastādītiem vienkāršā, skaidri saprotamā valodā. Ja rodas šaubas par kāda noteikuma nozīmi, priekšroka dodama interpretācijai, kas ir vislabvēlīgākā patērētājam. Šos noteikumus par interpretāciju nepiemēro 7. panta 2. punktā noteikto procedūru kontekstā.”

8

Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā noteikts:

“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums ar tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

9

Šīs direktīvas 7. pants izteikts šādā redakcijā:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.

2.   Šā panta 1. punktā minētie līdzekļi ietver noteikumus, saskaņā ar kuriem personas vai iestādes, kurām atbilstoši valsts tiesībām ir likumīgas intereses patērētāju aizsardzībā, var saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem iesniegt prasību tiesā vai kompetentās pārvaldes iestādēs, lai panāktu lēmumu par to, vai līguma noteikumi, kas sastādīti vispārējai izmantošanai, ir negodīgi, un, lai minētās personas vai iestādes varētu piemērot atbilstošus un efektīvus līdzekļus šo noteikumu ilgstošas izmantošanas novēršanai.

3.   Pienācīgi ņemot vērā valstu tiesību aktus, 2. punktā minētos tiesiskās aizsardzības līdzekļus var atsevišķi vai kopā vērst pret vairākiem pārdevējiem vai piegādātājiem vienā un tajā pašā tautsaimniecības nozarē vai to apvienībām, kuras izmanto vai iesaka izmantot tos pašus vispārējos līguma noteikumus vai līdzīgus noteikumus.”

10

Minētās direktīvas pielikuma “3. panta 3. punktā minētie noteikumi” 1. punktā noteikts:

“Noteikumi, kuru mērķis vai sekas ir šādas:

[..]

[..]

[..]

[..].”

11

Direktīvas 2005/29 5. panta “Negodīgas komercprakses aizliegums” 5. punktā noteikts:

“Šīs direktīvas I pielikumā dotajā sarakstā ietverti komercprakses veidi, kas visos apstākļos uzskatāmi par negodīgiem. To pašu vienotu sarakstu piemēro visās dalībvalstīs, un to var grozīt tikai ar šīs direktīvas pārskatīšanu.”

12

Šīs direktīvas 8. pantā “Agresīva komercprakse” paredzēts:

“Komercpraksi uzskata par agresīvu, ja faktiski, ņemot vērā visas tās īpašības un visus apstākļus, tā ar uzmākšanos, piespiešanu, tostarp fiziska spēka izmantošanu vai nesamērīgu ietekmi, būtiski ietekmē vai var būtiski ietekmēt vidusmēra patērētāja izvēles vai rīcības brīvību attiecībā uz produktu un tādējādi liek vai var likt viņam pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis.”

13

Direktīvas 2008/48 22. apsvērums formulēts šādi:

“Dalībvalstīm vajadzētu būt brīvai izvēlei paturēt spēkā vai ieviest valsts noteikumus, ar ko kreditoram aizliedz prasīt, lai patērētājs saistībā ar kredītlīgumu atver bankas kontu vai noslēdz līgumu par citu papildu pakalpojumu, vai apmaksā šādu bankas kontu vai citu papildu pakalpojumu izmaksas. Dalībvalstīs, kurās šādi apvienoti piedāvājumi ir atļauti, patērētāji pirms kredītlīguma noslēgšanas būtu jāinformē par visiem papildu pakalpojumiem, kas ir obligāti, lai iegūtu pašu kredītu, vai par pārdošanas nosacījumiem un noteikumiem. Šo papildu pakalpojumu izmaksas būtu jāiekļauj kredīta kopējās izmaksās; vai arī, ja šo izmaksu summu nevar noteikt iepriekš, patērētājiem posmā pirms līguma noslēgšanas būtu jāsaņem atbilstīga informācija par šādu izmaksu esamību. Jāuzskata, ka kreditoram ir informācija par papildu pakalpojumu izmaksām, ko kreditors pats vai trešās personas vārdā piedāvā patērētājam, ja vien šī cena nav atkarīga no īpašām patērētāja iezīmēm vai viņa situācijas.”

14

Direktīvas 2008/48 3. pantā “Definīcijas” noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..]

[..]

15

Šīs direktīvas 10. panta 2. punktā paredzēts:

“Kredītlīgumā skaidri un lakoniski norāda:

[..]

[..].”

16

Saskaņā ar minētās direktīvas 15. panta 2. punktu:

“Ja saistītajā kredītlīgumā minētās preces vai pakalpojumi nav piegādāti vai ir piegādāti tikai daļēji vai arī tie neatbilst līgumam par preču vai pakalpojumu piegādi, patērētājam ir tiesības izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus attiecībā pret kreditoru, ja patērētājs no piegādātāja nav varējis saņemt gandarījumu, kas tam pienākas saskaņā ar tiesību aktiem vai līgumu par preču vai pakalpojumu piegādi. Dalībvalstis nosaka to, cik lielā mērā un ar kādiem nosacījumiem šos tiesiskās aizsardzības līdzekļus var izmantot.”

17

Šīs pašas direktīvas 22. panta 1.–3. punktā noteikts:

“1.   Ciktāl šajā direktīvā iekļauti saskaņoti noteikumi, dalībvalstis savos tiesību aktos nedrīkst saglabāt vai ieviest noteikumus, kas atšķiras no šajā direktīvā paredzētajiem.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāji nevar atteikties no tiesībām, kas viņiem piešķirtas ar valstu tiesību aktiem, ar kuriem īsteno šo direktīvu vai kuri atbilst šai direktīvai.

3.   Turklāt dalībvalstis nodrošina, ka noteikumus, ko tās pieņem, īstenojot šo direktīvu, nevar apiet, izmantojot veidu, kā līgumi formulēti, jo īpaši kredītu izņemšanu vai kredītlīgumus, uz ko attiecas šīs direktīvas darbības joma, integrējot kredītlīgumos, kuru būtība vai mērķis ļautu izvairīties no tās piemērošanas.”

18

Direktīvas 2008/48 23. pantā noteikts:

“Dalībvalstis pieņem noteikumus par sankcijām, kas piemērojamas par valsts noteikumu, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, pārkāpumiem, un veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu sankciju īstenošanu. Paredzētajām sankcijām ir jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām.”

19

Zakon za zadalzheniyata i dogovorite (Likums par saistībām un līgumiem; DV Nr. 275, 1950. gada 22. novembris), redakcijā, kas piemērojama pamatlietās (turpmāk tekstā – “ZZD”), 138. pantā noteikts:

“Ar galvojuma līgumu galvinieks citas personas kreditoram apņemas atbildēt par minētās personas saistību izpildi. Šis līgums jānoslēdz rakstveidā.

Galvojums var pastāvēt tikai par faktisku saistību. Tas var attiekties arī uz nākotnes vai iespējamām saistībām.”

20

ZZD 147. pantā paredzēts:

“Galvinieks ir atbildīgs arī pēc tam, kad iestājies galvenās saistības izpildes termiņš, ja kreditors sešu mēnešu laikā ir cēlis prasību pret parādnieku. Šo noteikumu piemēro arī tad, ja galvinieks savu galvojumu ir skaidri ierobežojis līdz galvenās saistības izpildes termiņam.

Termiņa pagarinājums, ko kreditors piešķīris parādniekam, nav spēkā attiecībā uz galvinieku, ja viņš tam nav piekritis.”

21

Zakon za potrebitelskia kredit (Patēriņa kredīta likums; DV Nr. 18, 2010. gada 5. marts), redakcijā, kas piemērojama pamatlietās, 19. panta 3. un 4. punktā noteikts:

“(3)   Kredīta [GPL] aprēķinā neiekļauj šādus maksājumus:

[1.] tos, ko patērētājs maksā, ja netiek izpildītas viņa no patēriņa kredītlīguma izrietošas saistības;

[2.] izmaksas, kas nav preces vai pakalpojuma pirkuma cena, kas tam jāmaksā, iegādājoties preci vai pakalpojumu, neatkarīgi no tā, vai tas tiek veikts skaidrā naudā vai uz kredīta pamata;

[3.] ar patēriņa kredītlīgumu saistītā konta uzturēšanas izmaksas, izmaksas par norēķinu līdzekļa izmantošanu, kas ļauj veikt ar kredīta lietošanu vai atmaksāšanu saistītos maksājumus, kā arī citas ar maksājumu veikšanu saistītos izdevumus, ja šī konta atvēršana nav obligāta un ja ar kontu saistītās izmaksas ir skaidri un atsevišķi norādītas kredītlīgumā vai kādā citā ar patērētāju noslēgtā līgumā.

(4)   [GPL] nedrīkst būt lielāka par pieckāršu likumisko nokavējuma procentu likmi [Bulgārijas levās (BGN)] vai citā valūtā, kas noteikta ar Bulgārijas Republikas Ministru padomes lēmumu.”

22

Iesniedzējtiesā Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesa, Bulgārija) tika iesniegti vairāki lūgumi par rīkojumu samaksāt naudas parādus, piemērojot patēriņa kredītlīgumus un galvojuma līgumus, izdošanu prasītāju pamatlietās interesēs.

23

Šie patēriņa kredītlīgumi tika noslēgti starp divām saskaņā ar Bulgārijas tiesībām iedibinātām finanšu sabiedrībām un fiziskām personām par summām no 300 līdz 1700 BGN (aptuveni 150–870 EUR), kas atmaksājamas ar maksājumiem, kuri sadalīti laikposmā no 3 līdz 18 mēnešiem, minētajos līgumos paredzot piemērot GPL, kas svārstās no 39,99 % līdz 50 %.

24

Saskaņā ar šādi noslēgtajiem līgumiem aizņēmējiem, lai tie varētu saņemt aizdevumu vai panākt ātrāku naudas līdzekļu atbloķēšanu, bija jāiesniedz nodrošinājums, kam varēja būt dažādi noteikumi, tostarp galvojuma līguma noslēgšana ar uzņēmumu, kurš specializējas šādu darbību veikšanā un kuru izvēlas vai apstiprina kreditors. Iesniedzējtiesa norāda, ka visi attiecīgie aizņēmēji dienā, kad tika noslēgti kredītlīgumi, parakstīja arī galvojuma līgumus, kuros bija paredzēta atlīdzība profesionālo galvinieku, proti, galvojumu apdrošināšanas sabiedrību labā, atbilstoši summai, kas tiek pievienota aizdevuma maksājumiem. Šāda galvojuma izmaksas, kas veido vairāk nekā 75 % no kopējās saskaņā ar kredītlīgumiem atmaksājamās summas, nebija iekļautas GPL.

25

Ja aizņēmēji nepildīja savas saistības, saskaņā ar kredītlīgumiem maksājamās summas aizdevējām iestādēm nokārtoja šie profesionālie galvinieki, kuri pārņēma to tiesības. Tad šīs galvojuma sabiedrības savus prasījumus, tostarp atlīdzību, kas atbilstoši galvojuma līgumiem bija jāmaksā parādniekiem, cedēja prasītājiem pamatlietās, kuri būtībā ir parādu atgūšanas uzņēmumi.

26

Iesniedzējtiesa precizē, ka, izņemot vienu no tajā izskatīšanā iesniegtajām lietām, profesionālo galvinieku veiktie maksājumi tika veikti pēc ZZD 147. pantā paredzētā sešu mēnešu termiņa beigām un galvenajiem kreditoriem netika pārmesta to bezdarbība attiecībā pret parādniekiem šajā laikposmā. Šajā ziņā tā norāda, ka dažas valsts tiesas šo tiesību normu interpretē tādējādi, ka uz galvinieka saistību izbeigšanos, kas izriet no šīs bezdarbības, var atsaukties tikai galvinieks un ka pretējā gadījumā galviniekam ir tiesības celt regresa prasību pret parādnieku, kurš nav izpildījis saistības.

27

Šādā kontekstā iesniedzējtiesa vaicā, pirmkārt, vai, lai novērtētu līguma noteikumu negodīgumu saskaņā ar Direktīvu 93/13, kredītlīgumi un galvojuma līgumi jāinterpretē tādējādi, ka tie ietilpst vienotās līgumattiecībās, kuru mērķis ir apiet Patēriņa kredīta likuma 19. pantu, redakcijā, kas paredzēta pamatlietās; tajā ir paredzēta maksimālā GPL patēriņa kredītlīgumam. Šajā ziņā tā norāda, ka septiņās no astoņām tajā izskatītajām tiesvedībām galvojumu sniedza kreditora meitasuzņēmums. Turklāt tā precizē, ka atlīdzība par galvojumu, kas jāmaksā tajos pašos datumos, kad jāveic aizdevuma maksājumi, visos gadījumos tika noteikta apmērā, kas pārsniedz 75 % no kopējās saskaņā ar kredītu atmaksājamās summas. Tā piebilst, ka šī atlīdzība netika ņemta vērā, aprēķinot kredītlīguma GPL.

28

Otrkārt, tā vaicā, vai kreditora izvēle, izraugoties galvinieku, kurš ir saistošs aizņēmējam, var tikt uzskatīta par negodīgu komercpraksi Direktīvas 2005/29 izpratnē, un, ja tas tā nav – par tās iespēju procedūrā, kas nav balstīta uz sacīkstes principu, konstatēt līguma noteikuma negodīgumu, ņemot vērā vienīgi nopietnas šaubas šajā jautājumā.

29

Treškārt, iesniedzējtiesa uzdod jautājumu par valsts judikatūras par ZZD 147. pantu saderību ar Direktīvas 2008/48 15. panta 2. punktu, ja tas šajā gadījumā būtu piemērojams, un Direktīvas 93/13 5. un 7. pantu.

30

Ceturtkārt, tā vaicā, vai atlīdzība par galvojumu, kas padarīta obligāta kredītlīguma noteikumā, jāņem vērā, nosakot GPL, un vai kļūdaina norāde uz pēdējo minēto jāpielīdzina tās nenorādīšanai kredītlīgumā.

31

Piektkārt, iesniedzējtiesa interesējas par iespēju attiecīgos galvojuma līgumus kvalificēt par apdrošināšanas līgumiem Direktīvas 2009/138 izpratnē, un, ja tas ir iespējams – par iespējamo nepieciešamību saņemt galvinieka licenci atbilstoši šīs direktīvas 14. pantam.

32

Šajos apstākļos Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

33

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz tādiem jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, ko valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktiskajos apstākļos, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesai ir iespējams atteikties lemt par valsts tiesas iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saiknes ar faktisko situāciju pamatlietā vai pamatlietas priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2024. gada 18. jūnijs, Bundesrepublik Deutschland (Lēmuma par bēgļa statusa piešķiršanu sekas), C‑753/22, EU:C:2024:524, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

To ņemot vērā, no Tiesas pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu mērķis nav formulēt konsultatīvu viedokli par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, bet tas ir vērsts uz vajadzību faktiski iztiesāt lietu, kas saistīta ar Savienības tiesībām (spriedums, 2018. gada 31. maijs, Confetra u.c., C‑259/16 un C‑260/16, EU:C:2018:370, 63. punkts).

35

Uzdoto jautājumu pieņemamība jāizvērtē, ņemot vērā šos iepriekš minētos apsvērumus.

36

Agentsia za kontrol na prosrocheni zadalzhenia apstrīd pirmā līdz ceturtā un sestā līdz desmitā jautājuma pieņemamību, būtībā norādīdama, ka tie ir hipotētiski, jo attiecas uz faktiskajiem apstākļiem, kas nav iesniedzējtiesas aprakstītie pamatlietu apstākļi. Turklāt sestajā līdz astotajā jautājumā neesot ņemts vērā jēdziens “saistīts kredītlīgums” Direktīvas 2008/48 3. panta n) punkta izpratnē, savukārt desmitais jautājums esot pretrunā Bulgārijas tiesību normām par pārkāpuma sekām GPL norādē.

37

Ņemot vērā pamatlietu apstākļus, kādi izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, nav acīmredzams, ka Savienības tiesību interpretācijai, kas lūgta pirmajā līdz ceturtajā un sestajā līdz desmitajā jautājumā, nebūtu nekādas saistības ar pamattiesvedībām vai ka iesniedzējtiesas izvirzītās problēmas būtu hipotētiskas. Turklāt jautājums, vai iesniedzējtiesa, formulējot sesto līdz astoto jautājumu, ir balstījusies uz jēdziena “saistīts kredītlīgums” Direktīvas 2008/48 3. panta n) punkta izpratnē kļūdainu interpretāciju, attiecas uz šo jautājumu pārbaudi pēc būtības un tātad nevar apšaubīt to pieņemamību. Visbeidzot, kā izriet no šī sprieduma 33. punktā minētās judikatūras, Tiesai nav jāpārbauda iesniedzējtiesas veiktās valsts tiesību interpretācijas pamatotība.

38

Turklāt, ciktāl pirmais līdz ceturtais jautājums, kā arī piektais jautājums attiecas uz Direktīvas 93/13 interpretāciju, jāatgādina, ka šīs direktīvas piemērošanas jomā, kā izriet no tās 1. panta 1. punkta, ietilpst līgumi, kas noslēgti starp komersantu un patērētāju minētās direktīvas 2. panta b) punkta izpratnē. Lai arī, lasot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, šķiet, ka fiziskām personām, kas ir pamatlietās aplūkoto kredītlīgumu un galvojuma līgumu parakstītājas, ir patērētāja statuss pēdējās minētās tiesību normas izpratnē, tomēr iesniedzējtiesai jāpārbauda, vai tas tā patiešām ir.

39

Šādos apstākļos pirmais līdz desmitais jautājums jāatzīst par pieņemamiem.

40

Ar vienpadsmito jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2009/138 2. panta 2. punkts, to lasot šīs direktīvas I pielikuma A daļas 14. punkta izpratnē, jāinterpretē tādējādi, ka profesionāla galvojuma sniegšana par atlīdzību, pirmkārt, ja galvojuma sabiedrība visos aizņēmēja saistību neizpildes gadījumos atmaksā kreditoram visas summas, kas maksājamas saskaņā ar aizņēmēja noslēgto aizdevuma līgumu, un, otrkārt, ja atlīdzība ir maksājama līdz ar katru aizdevuma maksājumu neatkarīgi no šādas saistību neizpildes, ir “apdrošināšanas darbība” minētās direktīvas izpratnē. Apstiprinošas atbildes gadījumā ar divpadsmito jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2009/138 14. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka personai, kas veic šo darbību, ir pienākums saņemt licenci no valsts iestādēm, kuras ir atbildīgas par apdrošinātāju licencēšanu.

41

Jāatgādina, ka pamatlietu priekšmets ir lūgumi izdot rīkojumus samaksāt naudas parādus, par kuriem līgumus noslēguši aizņēmēji un kuru atmaksu uzņēmušās galvojumu apdrošināšanas sabiedrības, kas prasījumus cedējušas prasītājiem pamatlietās, un ka šajās lietās rodas jautājums par atsevišķu līguma noteikumu iespējami negodīgo vai maldinošo raksturu, kā arī par sekām, kādas attiecīgā gadījumā būtu izsecināmas no šādas kvalifikācijas.

42

Nepastāvot nepieciešamībai noskaidrot Direktīvas 2009/138 iespējamo piemērojamību pamatlietās, pietiek vien norādīt, ka šajā direktīvā nav paredzētas civiltiesiskas sankcijas par apdrošināšanas līgumiem, kas noslēgti, pārkāpjot tās tiesību normas, kurās ir reglamentēta apdrošināšanas uzņēmumu iepriekšēja licence.

43

Tādēļ, ņemot vērā pamatlietu priekšmetu, vienpadsmitais un divpadsmitais jautājums katrā ziņā ir hipotētiski.

44

Šādos apstākļos, ņemot vērā šī sprieduma 34. punktā atgādināto judikatūru, vienpadsmitais un divpadsmitais jautājums jāatzīst par nepieņemamiem.

45

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā noteiktajā valstu tiesu un Tiesas sadarbības procedūrā Tiesai jāsniedz valsts tiesai lietderīga atbilde, kas ļautu atrisināt strīdu, kuru izskata valsts tiesa. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā jāpārformulē tai uzdotie jautājumi (spriedums, 2024. gada 20. jūnijs, Greislzel, C‑35/23, EU:C:2024:532, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

Šajā lietā jāņem vērā konteksts, kādā iekļaujas pirmais jautājums un kāds tas izriet no iesniedzējtiesas paskaidrojumiem, kas apkopoti šī sprieduma 27. punktā. Turklāt, ciktāl šis jautājums attiecas uz iespēju novērtēt galvojuma līguma noteikumu negodīgumu, Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktam, kas attiecas uz līguma noteikuma negodīguma konstatēšanas sekām, nav nozīmes, atbildot uz šo jautājumu.

47

Tādēļ jāuzskata, ka ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tādu galvojuma līguma noteikumu negodīguma novērtējums, kuros paredzēti galvinieka un parādnieka pienākumi pamatlietā, ja pēdējais minētais galvojuma līgumu noslēdzis vienlaikus ar kredītlīgumu, lai izpildītu pēdējā minētajā līgumā noteikto pienākumu, kurā galvinieks ir kreditora meitasuzņēmums vai tā izvēlēta persona un kurā galvojuma izmaksas jāsedz vienlaikus ar aizdevuma maksājumiem.

48

No Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkta izriet, ka noteikumu negodīguma novērtējums neattiecas ne uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, ne arī uz cenas un atlīdzības atbilstīgumu, no vienas puses, un pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, no otras puses, ciktāl šie noteikumi ir vienkāršā, skaidri saprotamā valodā.

49

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gan no nepieciešamības Savienības tiesības piemērot vienveidīgi, gan no vienlīdzības principa izriet, ka Savienības tiesību norma, kurā tās satura un piemērošanas jomas noskaidrošanai nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, parasti visā Eiropas Savienībā ir interpretējama autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā attiecīgās normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi (spriedums, 2014. gada 30. aprīlis, Kásler un Káslerné Rábai, C‑26/13, EU:C:2014:282, 37. punkts).

50

Tas pats attiecas uz Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktā paredzētajiem jēdzieniem, ciktāl šajā tiesību normā, lai noteiktu tās nozīmi un piemērojamību, nav ietverta neviena tieša norāde uz dalībvalstu tiesībām.

51

Saistībā ar līguma noteikumu kategoriju, kas ietilpst jēdzienā “līguma galvenais priekšmets” Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkta izpratnē, Tiesa ir nospriedusi, ka šie noteikumi jāsaprot kā tādi, kuros ir noteikti šī līguma pamatpakalpojumi un kuri kā tādi to raksturo. Turpretī noteikumi, kuriem ir papildraksturs attiecībā pret noteikumiem, kas definē līgumisko attiecību pašu būtību, nevar ietilpt jēdzienā “līguma galvenais priekšmets” šīs tiesību normas izpratnē (spriedums, 2017. gada 20. septembris, Andriciuc u.c., C‑186/16, EU:C:2017:703, 35. un 36. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

52

No šīs judikatūras izriet, ka principā, lai noteiktu, vai noteikums ietilpst līguma, kura daļa tas ir, “galvenajā priekšmetā”, jāatsaucas uz šī līguma pamatsaistību izpildi. Šajā ziņā nav nozīmes apstāklim, ka minēto līgumu patērētājs noslēdzis, lai izpildītu citā tā vienlaicīgi noslēgtā līgumā noteikto pienākumu.

53

Tomēr jāņem vērā, ka ar Direktīvu 93/13 ieviestās aizsardzības sistēmas pamatā ir ideja, ka patērētājs salīdzinājumā ar komersantu ir nelabvēlīgākā situācijā gan attiecībā uz iespēju risināt sarunas, gan uz informētības līmeni; šī situācija viņam liek piekrist komersanta iepriekš izstrādātajiem noteikumiem bez iespējas ietekmēt to saturu (spriedums, 2010. gada 3. jūnijs, Caja de Ahorros y Monte de Piedad de Madrid, C‑484/08, EU:C:2010:309, 27. punkts).

54

Ņemot vērā šādu nelabvēlīgāku situāciju, Direktīvā 93/13 dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt mehānismu, kas nodrošinātu, ka var tikt pārbaudīti visi līguma noteikumi, par kuriem nav bijusi atsevišķa apspriešanās, lai novērtētu to iespējamo negodīgumu. Šajā ziņā valsts tiesai, ņemot vērā Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktā un 5. pantā paredzētos kritērijus, jānosaka, vai, ņemot vērā attiecīgās lietas apstākļus, šāds noteikums atbilst šajā direktīvā noteiktajām labticības, līdzsvara un pārskatāmības prasībām (spriedums, 2014. gada 30. aprīlis, Kásler un Káslerné Rábai, C‑26/13, EU:C:2014:282, 40. punkts).

55

Šī mehānisma efektivitāte tiktu apdraudēta, ja komersantam būtu atļauts izvairīties no iespējamā negodīguma novērtējuma attiecībā uz noteikumiem, kas neietilpst līguma, kuru tas noslēdz ar patērētāju, galvenajā priekšmetā, iekļaujot šos noteikumus atsevišķā papildu līgumā, kura galvenais priekšmets tie ir, proti, līgumā, ko patērētājs pēc šī komersanta lūguma būtu noslēdzis ar tā meitasuzņēmumu vai minētā komersanta izraudzītu personu.

56

Šādā situācijā abi līgumi jāanalizē kā vienots līgums un līdz ar to jāizvērtē atsevišķā līgumā ietverto noteikumu iespējamais negodīgais raksturs, ciktāl tie neietilpst to līgumisko attiecību galvenajā priekšmetā, kas izveidotas starp komersantu un patērētāju.

57

Šo apsvērumu apstiprina, pirmkārt, Direktīvas 93/13 4. panta 1. punkts, saskaņā ar kuru līguma noteikuma negodīgumu novērtē, atsaucoties it īpaši uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kā arī uz visiem cita līguma noteikumiem, no kā ir atkarīgs minētais līgums. Otrkārt, to apstiprina arī tas, ka šīs direktīvas 4. panta 2. punkts jāinterpretē šauri, jo tajā ir paredzēts izņēmums no negodīgu noteikumu kontroles mehānisma, kas paredzēts ar šo direktīvu ieviestajā patērētāju tiesību aizsardzības sistēmā (spriedums, 2017. gada 20. septembris, Andriciuc u.c., C‑186/16, EU:C:2017:703, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

58

Tādējādi, ja – kā tas ir tādās lietās kā pamatlietās – patērētājs vienlaikus ar kredītlīguma noslēgšanu ir noslēdzis galvojuma līgumu ar kreditora meitasuzņēmumu vai tā izvēlētu personu un ja otrā līguma noslēgšana ir nosacījums vai nu kredīta saņemšanai, vai aizdoto līdzekļu ātrākai saņemšanai, un galvojuma izmaksas ir jāsedz vienlaikus ar aizdevuma maksājumiem, tas, ka galvinieka un galvenā parādnieka saistības ir ietvertas galvojuma līgumā, kas nošķirts no kredītlīguma, nenozīmē, ka galvojuma līguma noteikumi ietilpst Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkta piemērošanas jomā, jo pretējā gadījumā tiktu atņemta jēga aizsardzībai, kāda jānodrošina patērētājam, kurš salīdzinājumā ar komersantu ir nelabvēlīgākā situācijā.

59

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tādu galvojuma līguma noteikumu iespējamā negodīguma novērtējums, kuros paredzēti galvinieka un parādnieka pamatlietā pienākumi, ja pēdējais minētais šo līgumu noslēdzis vienlaikus ar kredītlīgumu, lai izpildītu pēdējā minētajā līgumā paredzēto pienākumu, kurā galvinieks ir kreditora meitasuzņēmums vai tā izvēlēta persona un kurā galvojuma izmaksas jāsedz vienlaikus ar aizdevuma maksājumiem.

60

Ar otro un trešo jautājumu, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 93/13 pielikuma 1. punkta i), j) un m) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka noteikumam, ar kuru patērētājs kredītlīgumā apņemas noslēgt galvojuma līgumu ar kreditora izvēlētu galvinieku, kredītlīguma noslēgšanas brīdī nezinot galvinieka identitāti un šī galvojuma līguma noteikumu saturu, ir piemērojamas kādas no šīm tiesību normām.

61

Direktīvas 93/13 3. panta 3. punktā norādīts, ka tās pielikumā ir ietverts indikatīvs un nepilnīgs tādu noteikumu saraksts, ko var uzskatīt par negodīgiem. Šo noteikumu vidū, kā izriet no šī pielikuma 1. punkta attiecīgi i), j) un m) apakšpunkta, tostarp ir noteikumi, kuru sekas, pirmkārt, ir neatgriezeniski saistīt patērētāju ar noteikumiem, ar kuriem tam nav bijusi reāla iespēja iepazīties pirms līguma slēgšanas, otrkārt, ļaut komersantam vienpusēji grozīt līguma noteikumus bez līgumā noteikta pamatota iemesla un, treškārt, dot komersantam tiesības noteikt, vai piegādātās preces vai pakalpojumi ir atbilstoši līgumam, vai dot tiem ekskluzīvas tiesības interpretēt visus līguma noteikumus.

62

Jākonstatē, ka noteikums, ar kuru patērētājs kredītlīgumā apņemas noslēgt galvojuma līgumu ar kreditora izvēlētu galvinieku, kredītlīguma noslēgšanas brīdī nezinot galvinieka identitāti un galvojuma līguma noteikumu saturu, neatbilst nevienai no Direktīvas 93/13 pielikuma 1. punkta i), j) un m) apakšpunktā norādītajām situācijām. It īpaši attiecībā uz šī pielikuma 1. punkta i) punktu jānorāda, ka vienkārša patērētāja apņemšanās, noslēdzot kredītlīgumu, noslēgt galvojuma līgumu ar kreditora izvēlētu galvinieku nav pielīdzināma tam, ka patērētājs piekristu galvojuma līguma noteikumiem, ar kuriem viņš nav varējis iepazīties, jo patērētājam, lai izpildītu šīs saistības, vēlāk jānoslēdz galvojuma līgums.

63

Pēc tam, kad tas ir precizēts, jāatgādina, ka to noteikumu saraksts, kurus var atzīt par negodīgiem un kuri ietverti Direktīvas 93/13 pielikumā, ir indikatīvs. Līdz ar to iesniedzējtiesai jāpārbauda, vai kredītlīguma noteikums, ar kuru patērētājs apņemas noslēgt galvojuma līgumu ar kreditora izvēlētu galvinieku, šo saistību uzņemšanās brīdī nezinot galvinieka identitāti un galvojuma līguma noteikumu saturu, pretēji labticīguma prasībām rada būtisku neatbilstību kredītlīgumā noteiktajās līgumslēdzēju pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē. Ja tas tā ir, tad šis noteikums jākvalificē kā “negodīgs” un jāizdara secinājumi, kas no šīs kvalifikācijas izriet attiecībā uz minētā noteikuma un – vajadzības gadījumā – tā līguma spēkā esamību, kurā tas ietilpst.

64

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro un trešo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 93/13 pielikuma 1. punkta i), j) un m) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka noteikumam, ar kuru patērētājs kredītlīgumā apņemas noslēgt galvojuma līgumu ar kreditora izvēlētu galvinieku, kredītlīguma noslēgšanas brīdī nezinot galvinieka identitāti un šī galvojuma līguma noteikumu saturu, šīs tiesību normas nav piemērojamas.

65

Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, ceturtais jautājums, pirmkārt, ir uzdots, ņemot vērā judikatūru, saskaņā ar ko, lai gan komercprakses negodīguma konstatēšana automātiski un pati par sevi nepierāda līguma noteikuma negodīgumu, tas ir viens no elementiem, uz kuriem kompetentā tiesa var balstīt savu līguma noteikumu negodīguma vērtējumu, kurā atbilstoši Direktīvas 93/13 4. panta 1. punktam jāņem vērā visi atbilstošās lietas apstākļi (spriedums, 2018. gada 19. septembris, Bankia, C‑109/17, EU:C:2018:735, 49. punkts un tajā minētā judikatūra). Otrkārt, no tā formulējuma izriet, ka, to uzdodot, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai situāciju, uz kuru tas attiecas, joprojām var uzskatīt par agresīvu komercpraksi. Šādos apstākļos, lai atbildētu uz šo jautājumu, nozīme ir Direktīvas 2005/29 5. panta 5. punktam un I pielikumam.

66

Līdz ar to jāuzskata, ka ar minēto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2005/29 8. pants, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 5. panta 5. punktu un I pielikumu, jāinterpretē tādējādi, ka noteikuma, ar kuru patērētājam jānoslēdz galvojuma līgums ar kreditora izvēlētu personu, iekļaušana kredītlīgumos jebkuros apstākļos uzskatāma par agresīvu komercpraksi.

67

Šajā ziņā jāatgādina, ka Direktīvas 2005/29 2. nodaļu “Negodīga komercprakse” veido divas iedaļas, proti, 1. iedaļa par maldinošu komercpraksi un 2. iedaļa par agresīvu komercpraksi.

68

Ar šīs direktīvas 5. panta, kas iekļauts tās 2. nodaļā, 1. punktu ir aizliegta negodīga komercprakse, un tā 2. punktā ir noteikti kritēriji, pēc kuriem ir iespējams konstatēt, vai konkrēta komercprakse ir negodīga. 5. panta 4. punktā ir precizēts, ka – konkrētāk – negodīga ir tāda komercprakse, kas ir “maldinoša” Direktīvas 2005/29 6. un 7. panta izpratnē vai “agresīva” šīs direktīvas 8. un 9. panta izpratnē. Turklāt minētā 5. panta 5. punktā paredzēts, ka Direktīvas 2005/29 I pielikums ietver sarakstu ar tādas komercprakses veidiem, kura jebkuros apstākļos uzskatāma par negodīgu, un ka šo sarakstu, kas piemērojams visās dalībvalstīs, var grozīt, vienīgi pārskatot direktīvu. Minētā saraksta 1.–23. punktā ir uzskaitīta komercprakse, kas jebkuros apstākļos uzskatāma par maldinošu, un tā 24.–31. punktā ir uzskaitīta komercprakse, kas jebkuros apstākļos uzskatāma par agresīvu.

69

Šajā ziņā Direktīvas 2005/29 17. apsvērumā ir precizēts, ka, lai panāktu lielāku tiesisko drošību, tikai I pielikumā uzskaitītos prakses veidus var kvalificēt kā komercpraksi, kas jebkuros apstākļos uzskatāma par negodīgu, un katra konkrētā gadījuma izvērtēšanu uz šīs direktīvas 5.–9. panta normu pamata nav jāveic (spriedums, 2024. gada 14. novembris, Compass Banca, C‑646/22, EU:C:2024:957, 66. punkts).

70

Tā kā Direktīvas 2005/29 I pielikums ietver pilnīgu un izsmeļošu sarakstu ar komercprakses veidiem, kas jebkuros apstākļos uzskatāma par negodīgu, tādu komercpraksi, kāda aplūkota pamatlietā, var kvalificēt kā komercpraksi, kas jebkuros apstākļos šīs direktīvas izpratnē uzskatāma par agresīvu, vienīgi ar nosacījumu, ka tā atbilst vienai no šī pielikuma 24.–31. punktā uzskaitītajām situācijām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 14. novembris, Compass Banca, C‑646/22, EU:C:2024:957, 67. punkts).

71

Vienkārši izlasot minēto 24.–31. punktu, var konstatēt, ka šāda atbilstība nepastāv.

72

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz ceturto jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2005/29 8. pants, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 5. panta 5. punktu un I pielikumu, jāinterpretē tādējādi, ka noteikuma, ar kuru patērētājam jānoslēdz galvojuma līgums ar kreditora izvēlētu personu, iekļaušana kredītlīgumos nav komercprakse, kas jebkuros apstākļos uzskatāma par agresīvu.

73

Iesākumā jānorāda – lai gan piektā jautājuma formulējums attiecas uz Direktīvas 93/13 4. panta 1. punktu un 7. pantu, dalībvalstu pienākums paredzēt, lai negodīgi noteikumi, kas izmantoti komersanta ar patērētāju noslēgtā līgumā, nebūtu patērētājam saistoši, ir noteikts šīs direktīvas 6. panta 1. punktā. Turklāt, lai arī iesniedzējtiesa atsaucas uz Direktīvas 2005/29 8. pantu par agresīvu komercpraksi, piektais jautājums vispārīgāk attiecas uz negodīgu komercpraksi šīs direktīvas 5. panta izpratnē, un agresīva komercprakse tajā ir tikai viena no apakškategorijām.

74

Ņemot vērā šos precizējumus, jāuzskata, ka ar piekto jautājumu, kas uzdots gadījumā, ja uz ceturto jautājumu tiktu sniegta noliedzoša atbilde, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesa, kas izskata lūgumu izdot maksājuma rīkojumu procesā, kurā parādnieks patērētājs nepiedalās, pēc savas ierosmes var izslēgt starp šo patērētāju un attiecīgo komersantu noslēgta patēriņa kredītlīguma noteikuma piemērošanu, pamatojoties vienīgi uz to, ka tai ir aizdomas, ka patērētājs šim noteikumam ir piekritis negodīgas komercprakses dēļ Direktīvas 2005/29 5. panta izpratnē, vai arī šādas prakses esamība jāpierāda ar pamatotu pārliecību.

75

Šajā ziņā no šī sprieduma 65. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka komercprakses negodīguma konstatēšana ir tikai viens no elementiem, uz kuriem kompetentā tiesa var balstīt savu līguma noteikumu negodīguma vērtējumu. Šai tiesai jālemj par Direktīvas 93/13 3. un 4. pantā minēto vispārējo kritēriju piemērošanu atsevišķam noteikumam, kas jāizvērtē atkarībā no visiem konkrētā gadījuma apstākļiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 15. marts, Pereničová un Perenič, C‑453/10, EU:C:2012:144, 44. punkts).

76

No tā izriet – lai starp komersantu un patērētāju noslēgtā līgumā ietvertu noteikumu kvalificētu kā negodīgu, nav jāpierāda negodīgas komercprakses esamība, bet šaubu esamība šajā ziņā ir elements, kas var tikt ņemts vērā, veicot iepriekšējā punktā minēto pārbaudi. Tomēr kompetentā tiesa var nepiemērot šāda līguma noteikumu tikai tad, ja tā ir guvusi pārliecību, ka šis noteikums ir negodīgs – tikai ar šaubām šajā ziņā nepietiek.

77

Šajā ziņā jāatgādina – ja valsts tiesa, izslēdzot negodīga noteikuma piemērošanu, lai tas neradītu saistošas sekas attiecīgajam patērētājam, izlīdzina starp komersantu un patērētāju pastāvošo nelīdzsvarotību, tas notiek ar nosacījumu, ka šīs tiesas rīcībā ir šim nolūkam nepieciešamie tiesiskie un faktiskie apstākļi. No tā izriet, ka valsts tiesai konkrētajā gadījumā – ja attiecīgais patērētājs nav iesniedzis iebildumus – un pēc savas ierosmes būs jāveic pierādījumu savākšanas pasākumi, lai papildinātu lietas materiālus, lūdzot lietas dalībniekiem saskaņā ar sacīkstes principu sniegt tai papildinformāciju. Tas pats ir spēkā arī attiecībā uz maksājuma rīkojuma procedūru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 30. jūnijs, Profi Credit Bulgaria (Ieskaita veikšana pēc savas ierosmes negodīga noteikuma gadījumā), C‑170/21, EU:C:2022:518, 31.–33. punkts un tajos minētā judikatūra).

78

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz piekto jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesa, kas izskata lūgumu par maksājuma rīkojuma izdošanu procesā, kurā parādnieks patērētājs nepiedalās, pēc savas ierosmes nevar noraidīt noteikuma piemērošanu tādā patēriņa kredītlīgumā, kas noslēgts starp šo patērētāju un attiecīgo komersantu, ja tai nav pārliecības, ka šis noteikums jākvalificē kā “negodīgs” šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē. Tomēr aizdomas, ka patērētājs šim noteikumam ir piekritis negodīgas komercprakses dēļ Direktīvas 2005/29 5. panta izpratnē, var būt viens no elementiem, kas jāņem vērā, novērtējot, vai aplūkotais noteikums, iespējams, ir negodīgs.

79

Iesākumā jānorāda, ka septītajā jautājumā iesniedzējtiesa interesējas par valsts judikatūras saderību it īpaši ar Direktīvas 93/13 5. un 7. pantu, kā arī tās pielikuma 1. punkta b) un c) punktu. Kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 23. punktā, šie noteikumi attiecas uz noteikumu līgumos, kuri noslēgti starp komersantu un patērētāju, interpretāciju, kā arī šādu noteikumu iespējamu negodīgumu, nevis uz sekām, kas tieši izriet no valsts tiesību un ar to saistītās judikatūras piemērošanas, kuru pamatā nav līguma noteikuma.

80

Tādēļ uz sesto un septīto jautājumu jāatbild, pamatojoties vienīgi uz Direktīvu 2008/48, norādot, ka to mērķis ir noteikt iespējamu šīs direktīvas 15. panta 2. punkta piemērojamību tādiem kredītlīgumiem, kādi aplūkoti pamatlietā, ka šī tiesību norma ir piemērojama tikai “saistītiem kredītlīgumiem” minētās direktīvas izpratnē un ka jēdziens “saistīts kredītlīgums” ir definēts tās 3. panta n) punktā.

81

Ņemot vērā šos apstākļus, jāuzskata, ka ar sesto un septīto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai jēdziens “saistīts kredītlīgums” Direktīvas 2008/48 3. panta n) punkta izpratnē jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz kredītlīgumu, kura slēgšana ir saistīta tikai ar galvojuma līguma noslēgšanu ar šajā ziņā par to atalgotu trešo personu, un – apstiprinošas atbildes gadījumā – vai šīs direktīvas 15. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāda valsts judikatūra, saskaņā ar ko, ja galvojuma līguma galvinieks, kuram atlīdzību izmaksā galvenais parādnieks, ir atmaksājis galvenajam kreditoram maksājamās aizdevuma summas pēc likumā noteiktā termiņa beigām, kālab galvojums tiek pilnībā dzēsts, šis galvinieks tomēr var atsaukties uz šī kreditora tiesību pārņemšanu un pieprasīt no galvenā parādnieka šādi pārskaitīto summu samaksu.

82

No Direktīvas 2008/48 3. panta n) punkta izriet, ka jēdziens “saistīts kredītlīgums” attiecas uz kredītlīgumu, saskaņā ar kuru, pirmkārt, attiecīgais kredīts paredzēts vienīgi, lai finansētu līgumu par konkrētu preču piegādi vai konkrētu pakalpojumu sniegšanu, un, otrkārt, abi šie līgumi objektīvā skatījumā veido vienu komerciālu vienību. Šie abi nosacījumi ir kumulatīvi.

83

Acīmredzami nevar uzskatīt, ka kredītlīgums, kura noslēgšana ir saistīta tikai ar galvojuma līguma noslēgšanu, tiek izmantots, lai finansētu pēdējo minēto līgumu.

84

Līdz ar to jākonstatē, ka šādi kredītlīgumi neatbilst pirmajam no kumulatīvajiem nosacījumiem, kuri kopā raksturo jēdzienu “saistīts kredītlīgums” Direktīvas 2008/48 3. panta n) punkta izpratnē. Tādēļ ar apstākli, ka šādi līgumi veido komerciālu vienību ar galvojuma līgumu, kas noslēgts ar atalgotu trešo personu, pat pieņemot, ka tas ir pierādīts, nepietiek, lai uz tiem attiektos šis jēdziens un lai tie tādējādi ietilptu šīs direktīvas 15. panta 2. punkta piemērošanas jomā.

85

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz sesto un septīto jautājumu jāatbild, ka jēdziens “saistīts kredītlīgums” Direktīvas 2008/48 3. panta n) punkta izpratnē jāinterpretē tādējādi, ka tajā neietilpst kredītlīgums, kura noslēgšana ir saistīta tikai ar galvojuma līguma noslēgšanu ar šajā ziņā par to atalgotu trešo personu.

86

Iesākumā jānorāda, ka Direktīvas 93/13 5. pantam, kas norādīts astotā jautājuma formulējumā, nav nozīmes saistībā ar tajā aplūkoto problēmu.

87

Tādēļ jāuzskata, ka, uzdodama astoto jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2008/48 3. panta g) un i) punkts jāinterpretē tādējādi, ka ar tāda galvojuma līgumu saistītās izmaksas, kura noslēgšana patērētājam ir noteikta ar noteikumu viņa noslēgtā kredītlīgumā, kas izraisa parāda kopējās summas pieaugumu, ietilpst jēdzienā “kredīta kopējās izmaksas patērētājam” un līdz ar to jēdzienā “GPL”.

88

Saskaņā ar Direktīvas 2008/48 3. panta g) punktu jēdziens “kredīta kopējās izmaksas patērētājam” ir visas izmaksas, tostarp procenti, komisijas nauda, nodokļi un jebkādi citi maksājumi, kas patērētājam jāmaksā saistībā ar kredītlīgumu un kas kreditoram ir zināmi, izņemot notāra izmaksas. Atbilstoši šai tiesību normai iekļauj arī izmaksas, kas saistītas ar papildu pakalpojumiem saistībā ar kredītlīgumu, ja turklāt pakalpojumu līguma noslēgšana ir obligāts priekšnoteikums, vai nu lai vispār saņemtu kredītu, vai lai to saņemtu ar izsludinātajiem noteikumiem un nosacījumiem.

89

Atbilstoši Direktīvas 2008/48 3. panta i) punktam GPL ir kredīta kopējās izmaksas patērētājam, kas izteiktas ikgadējos procentos no kredīta kopsummas, attiecīgajā gadījumā iekļaujot izmaksas atbilstīgi šīs pašas direktīvas 19. panta 2. punktam.

90

Lai nodrošinātu augstu patērētāju aizsardzību, Savienības likumdevējs ir noteicis plašu jēdziena “kredīta kopējās izmaksas patērētājam” definīciju – visas izmaksas, kas patērētājam jāmaksā saistībā ar kredītlīgumu un ir kreditoram zināmas (spriedums, 2024. gada 21. marts, Profi Credit Bulgaria (Kredītlīguma papildpakalpojumi), C‑714/22, EU:C:2024:263, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

91

Jāatgādina, ka Direktīvas 2008/48 22. apsvērumā ir norādīts – pirmkārt, jāuzskata, ka kreditoram ir informācija par papildu pakalpojumu izmaksām, ko kreditors pats vai trešās personas vārdā piedāvā patērētājam, ja vien šī cena nav atkarīga no īpašām patērētāja iezīmēm vai viņa situācijas, un, otrkārt, pat ja šādu papildpakalpojumu izmaksu summu nevar noteikt iepriekš, patērētājiem posmā pirms līguma noslēgšanas būtu jāsaņem atbilstīga informācija par šādu izmaksu esamību.

92

Astotais jautājums attiecas uz tāda kredītlīguma gadījumu, kurā aizņēmējam ir noteikts pienākums noslēgt galvojuma līgumu, lai saņemtu kredītu. Galvojuma sniegšana atbilstoši pēdējam minētajam līgumam tādējādi ir ar kredītlīgumu saistīts pakalpojums Direktīvas 2008/48 3. panta g) punkta izpratnē un, ciktāl galvojuma līguma noslēgšana ir obligāta pat paša kredīta saņemšanai, ar šo līgumu saistītās izmaksas ir daļa no “kredīta kopējām izmaksām patērētājam” atbilstoši šai tiesību normai. Tādēļ saskaņā ar šī paša panta i) punktu tās jāņem vērā, lai aprēķinātu GPL.

93

Ņemot vērā šos apsvērumus, uz astoto jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2008/48 3. panta g) un i) punkts jāinterpretē tādējādi, ka ar tādu galvojuma līgumu saistītās izmaksas, kura noslēgšana patērētājam ir noteikta ar noteikumu viņa noslēgtā kredītlīgumā, kas izraisa parāda kopējās summas pieaugumu, ietilpst jēdzienā “kredīta kopējās izmaksas patērētājam” un līdz ar to jēdzienā “GPL”.

94

Ar devīto un desmito jautājumu, kas jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta g) apakšpunkts un 23. pants jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka tad, ja patēriņa kredītlīgumā nav minēta GPL, iekļaujot visas šīs direktīvas 3. panta g) punktā paredzētās izmaksas, šis līgums tiek uzskatīts par atbrīvotu no procentiem un maksājumiem un tā atcelšana tālab izraisa vienīgi to, ka attiecīgais patērētājs atmaksā aizdoto kapitālu.

95

Jāatgādina, pirmkārt, ka ar Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punktu ir veikta pilnīga saskaņošana attiecībā uz kredītlīgumos obligāti iekļaujamo informāciju. Šajā ziņā šīs direktīvas 10. panta 2. punkta g) apakšpunktā paredzēts, ka kredītlīgumā skaidri un lakoniski norāda GPL un kopējo summu, kuras patērētājam jāmaksā un kuras aprēķinātas kredītlīguma noslēgšanas brīdī (spriedums, 2024. gada 21. marts, Profi Credit Bulgaria (Kredītlīguma papildpakalpojumi), C‑714/22, EU:C:2024:263, 50. punkts).

96

No judikatūras izriet, ka GPL norādīšanai kredītlīgumā ir būtiska nozīme, it īpaši, ciktāl tā ļauj patērētājam novērtēt savu saistību apjomu (spriedums, 2024. gada 21. marts, Profi Credit Bulgaria (Kredītlīguma papildpakalpojumi), C‑714/22, EU:C:2024:263, 51. punkts).

97

Otrkārt, no Direktīvas 2008/48 23. panta, lasot to kopā ar tās 47. apsvērumu, izriet, ka, lai gan sankciju, kas piemērojamas par valsts noteikumu, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, sistēmas izvēle paliek dalībvalstu ziņā, šādi paredzētām sankcijām jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām. Tas nozīmē, ka minēto sankciju bardzībai jāatbilst pārkāpumu, kas ar tām tiek sodīti, smagumam un it īpaši jānodrošina īsti preventīva ietekme, tajā pašā laikā ievērojot vispārējo samērīguma principu (spriedums, 2024. gada 21. marts, Profi Credit Bulgaria (Kredītlīguma papildpakalpojumi), C‑714/22, EU:C:2024:263, 52. punkts).

98

Ņemot vērā būtisko nozīmi, kāda GPL norādīšanai šādā līgumā ir attiecībā uz patērētāju, Tiesa ir nospriedusi, ka valsts tiesa pēc savas ierosmes var piemērot valsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēts, ka šādas norādes neesamības sekas ir tādas, ka piešķirtais kredīts tiek uzskatīts par atbrīvotu no procentiem un izmaksām (spriedums, 2024. gada 21. marts, Profi Credit Bulgaria (Kredītlīguma papildpakalpojumi), C‑714/22, EU:C:2024:263, 53. punkts).

99

Tiesa ir arī nospriedusi, ka situācijā, kurā kredītlīgumā ir minēta aplēstā GPL un tās precīza summa ir jānorāda pēc kredīta piešķiršanas, šāda sankcija, saskaņā ar kuru kreditors zaudē tiesības uz procentiem un maksājumiem, jāuzskata par samērīgu Direktīvas 2008/48 23. panta izpratnē (spriedums, 2024. gada 21. marts, Profi Credit Bulgaria (Kredītlīguma papildpakalpojumi), C‑714/22, EU:C:2024:263, 54. punkts).

100

Tātad, ņemot vērā GPL norādīšanas patēriņa kredītlīgumā būtisko raksturu, lai patērētāji varētu uzzināt savas tiesības un pienākumus, kā arī prasību šīs likmes aprēķinā iekļaut visas Direktīvas 2008/48 3. panta g) punktā paredzētās izmaksas, jāuzskata, ka GPL norādīšana, kas precīzi neatspoguļo visas šīs izmaksas, atņem patērētājam iespēju noteikt savu saistību apjomu tādā pašā veidā kā tad, ja šī likme nebūtu norādīta. Tāpēc sankcija, kas izpaužas tādējādi, ka kreditors zaudē tiesības uz procentiem un maksājumiem gadījumā, ja ir norādīta GPL, kurā nav iekļautas visas minētās izmaksas, atspoguļo šāda pārkāpuma smagumu un tai ir preventīvs un samērīgs raksturs (spriedums, 2024. gada 21. marts, Profi Credit Bulgaria (Kredītlīguma papildpakalpojumi), C‑714/22, EU:C:2024:263, 55. punkts).

101

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz devīto un desmito jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta g) apakšpunkts un 23. pants jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj, ka tad, ja patēriņa kredītlīgumā nav norādīta GPL, kurā būtu iekļautas visas šīs direktīvas 3. panta g) punktā paredzētās izmaksas, līgums tiek uzskatīts par atbrīvotu no procentiem un maksājumiem un tā atcelšana tālab izraisa vienīgi to, ka attiecīgais patērētājs atmaksā aizdoto kapitālu.

102

Attiecībā uz pamatlietu pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež: