–

GI vārdā – J.‑F. Neven, advokāts,

–

Beļģijas valdības vārdā – S. Baeyens, C. Pochet un A. Van Baelen, pārstāvji, kam palīdz S. Rodrigues un A. Tymen, advokāti,

–

Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – T. S. Bohr un B.‑R. Killmann, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā (turpmāk tekstā – “Protokols”) 14. panta, kā arī LES 4. panta 3. punkta interpretāciju.

2

Šis lūgums iesniegts tiesvedībā starp Eiropas Komisijas ierēdni GI un bezpeļņas apvienību Partena, Assurances sociales pour travailleurs indépendants ASBL (turpmāk tekstā – “Partena”) par GI dalību Beļģijas pašnodarbināto personu sociālā nodrošinājuma sistēmā saistībā ar viņa papildu profesionālo darbību.

3

Protokola 12. pants ir izteikts šādi:

“[Eiropas] Savienības ierēdņi un pārējie darbinieki maksā Savienībai nodokļus no algas un citas atlīdzības, ko tiem maksā Savienība, saskaņā ar nosacījumiem un Eiropas Parlamenta un [Eiropas Savienības] Padomes noteiktu procedūru, pieņemot regulas atbilstīgi parastajai likumdošanas procedūrai un pēc apspriešanās ar attiecīgajām iestādēm.

Viņi ir atbrīvoti no valstu nodokļiem no algas un citas atlīdzības, ko viņiem maksā Savienība.”

4

Protokola 14. pantā ir noteikts:

“[..] Parlaments un Padome, pieņemot regulas saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, pēc apspriešanās ar attiecīgajām iestādēm nosaka Savienības ierēdņu un pārējo darbinieku sociālā nodrošinājuma sistēmu.”

5

Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu, redakcijā, kas piemērojama pamatlietai (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”), 12.b panta 1. punktā ir noteikts:

“Saskaņā ar 15. pantu ierēdnim, kurš vēlas iesaistīties ārējā apmaksātā vai neapmaksātā darbībā vai veikt uzdevumu ārpus Savienības, vispirms jāsaņem iecēlējinstitūcijas atļauja. Atļauju atsaka tikai tad, ja attiecīgā darbība vai uzdevums traucē veikt ierēdņa pienākumus vai neatbilst iestādes interesēm.”

6

Civildienesta noteikumu 72. pantā ir paredzēts:

“1.   Ierēdnis [..] ir [apdrošināts] slimības gadījumiem līdz 80 % [..] radušos izdevumu, ievērojot noteikumus, kas izstrādāti Savienības iestāžu iecēlējinstitūcijām vienojoties pēc apspriešanās ar Civildienesta noteikumu komiteju. [..]

[..]

No ierēdņa atalgojuma ietur vienu trešo daļu no iemaksas, kas vajadzīga šādai apdrošināšanai, bet tā, lai ieturētā summa nepārsniegtu 2 % no viņa pamatalgas.

[..]”

7

Civildienesta noteikumu 73. panta 1. punkts ir izteikts šādi:

“Ierēdņa risks saslimt ar profesionālajām slimībām un negadījumu risks ir apdrošināts no dienesta uzsākšanas datuma saskaņā ar Savienības iestāžu [..] kopēju vienošanos, apspriežoties ar Civildienesta noteikumu komiteju. Tas iemaksā ar profesionālo darbību nesaistītu risku apdrošināšanas izmaksas līdz 0,1 % apmērā no pamatalgas.

[..]”

8

Lai noteiktu Civildienesta noteikumu 72. panta piemērošanas nosacījumus, Savienības iestādes ir pieņēmušas Kopīgos noteikumus par Eiropas Savienības ierēdņu apdrošināšanu slimības gadījumiem (turpmāk tekstā – “Kopīgie noteikumi”).

9

Kopīgo noteikumu 1. pantā ir noteikts, ka, piemērojot Civildienesta noteikumu 72. pantu, tiek izveidota Savienības iestāžu Kopējā veselības apdrošināšanas shēma (KVAS).

10

Minēto noteikumu 2. pantā ir paredzēts:

“1.   Šīs shēmas dalībnieki ir:

[..].”

11

Kopīgo noteikumu 4. pants ir izteikts šādi:

“Ja ierēdnis, pagaidu darbinieks vai līgumdarbinieks tiek norīkots darbā valstī, kurā saskaņā ar tās tiesību aktiem šis darbinieks tiek iekļauts obligātajā slimības gadījumu apdrošināšanas shēmā, iemaksas, kas veicamas šajā sakarā, tiek pilnībā veiktas no tās iestādes budžeta, kurai darbinieks pakļauts. Šajā gadījumā piemēro 22. pantu.”

12

Saskaņā ar Kopīgo noteikumu 22. pantu:

“1.   Ja shēmas dalībnieks vai persona, ko aptver attiecīgā dalībnieka apdrošināšana, var pretendēt uz izdevumu atmaksu saskaņā ar citu likumā vai noteikumos paredzēto slimības gadījumu apdrošināšanas shēmu, dalībnieka pienākums ir:

2.   Atmaksājot izdevumus par pakalpojumiem, Kopējo shēmu izmanto kā papildus shēmu ar nosacījumu, ka iepriekš saskaņā ar otru shēmu ir segti attiecīgie šīs shēmas sedzamie izdevumi.

Ja pamata apdrošināšana nesedz kādu pakalpojumu, ko savukārt sedz Kopējā shēma, Kopējā shēma tiek izmantota kā galvenā apdrošināšana.

[..]”

13

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV 2004, L 166, 1. lpp.) 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šī regula attiecas uz dalībvalstu piederīgajiem, uz bezvalstniekiem un uz bēgļiem, kas dzīvo dalībvalstī, kuri ir pakļauti vai bijuši pakļauti vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem, kā arī uz viņu ģimenes locekļiem un viņu apgādību zaudējušām personām.”

14

Šīs regulas 11. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Personas, uz kurām attiecas šī regula, ir pakļautas tikai vienas dalībvalsts tiesību aktiem. Šos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šo sadaļu.”

15

1967. gada 27. jūlijaarrêté royal no 38 organisant le statut social des travailleurs indépendants (Karaļa dekrēts Nr. 38, ar kuru organizē pašnodarbināto sociālo statusu; 1967. gada 29. jūlijaMoniteur belge, 8071. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 2. pantā ir paredzēts:

“Šis dekrēts attiecas un pašnodarbinātām personām un aprūpētājiem, un viņiem ir jāpilda tajā paredzētie pienākumi.”

16

Minētā dekrēta 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šajā dekrētā par pašnodarbinātu personu tiek uzskatīta ikviena fiziska persona, kas Beļģijā veic profesionālu darbību, saistībā ar kuru to nesaista darba līgums vai civildienesta noteikumi.

Līdz brīdim, kad tiek pierādīts pretējais, tiek prezumēts, ka iepriekšējā daļā paredzētais attiecas uz ikvienu personu, kura Beļģijā veic profesionālu darbību, kas var radīt ienākumus [..].”

17

Minētā dekrēta 10. panta 1. punktā ir noteikts:

“[..] visām personām, uz kurām attiecas šis dekrēts, ir pienākums pirms profesionālās darbības uzsākšanas pašnodarbinātā statusā pievienoties kādai pašnodarbināto personu sociālā nodrošinājuma sistēmas aģentūrai [..].”

18

Prasītājs pamatlietā ir Savienības ierēdnis kopš 2007. gada 1. septembra un 2010. gada augustā sāka darbu Komisijā.

19

Kopš 2015. gada oktobra viņš veic papildu darbību par atlīdzību izglītības jomā; tā nepārsniedz 20 mācību stundas gadā un tās veikšanai atbilstoši Civildienesta noteikumiem viņš ir saņēmis Komisijas atļauju.

20

Ar 2018. gada 4. jūlija vēstuli Institut national d’assurances sociales pour travailleurs indépendants (Pašnodarbinātu personu sociālās apdrošināšanas valsts iestāde, Beļģija), kuras pienākums ir pārbaudīt, vai pašnodarbinātie ir kādas sociālās apdrošināšanas aģentūras dalībnieki, informēja prasītāju pamatlietā, ka viņam jāpievienojas kādai sociālās apdrošināšanas aģentūrai, ciktāl viņš kopš 2015. gada 1. oktobra pašnodarbinātā statusā veic profesionālo darbību kā pasniedzējs.

21

Tāpēc prasītājs pamatlietā pievienojās Partena un veica sociālā nodrošinājuma iemaksas 3242,09 EUR, ko viņš prasa atmaksāt.

22

Tomēr, uzskatot, ka dalība Beļģijas pašnodarbināto personu sociālā nodrošinājuma sistēmā ir pretrunā principam, saskaņā ar kuru Savienības iestāžu ierēdņiem ir piemērojama tikai viena sociālā nodrošinājuma sistēma, prasītājs pamatlietā cēla prasību Tribunal du travail francophone de Bruxelles (Briseles frankofonā Darba un sociālo lietu tiesa, Beļģija), kas ir iesniedzējtiesa, pret Partena, lai izbeigtu savu dalību minētajā sociālās apdrošināšanas aģentūrā un atgūtu veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas.

23

Šādos apstākļos Tribunal du travail francophone de Bruxelles (Briseles frankofonā Darba un sociālo lietu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Protokols], it īpaši tā 14. pants, vienas sociālā nodrošinājuma sistēmas, kura piemērojama darba ņēmējiem vai pašnodarbinātajiem, kas nodarbināti vai pensionējušies, princips un lojālas sadarbības princips, kas izriet no [LES] 4. panta 3. punkta, liedz dalībvalstij noteikt valsts sociālās nodrošināšanas sistēmas piemērošanu un likt iemaksāt sociālā nodrošinājuma iemaksas ierēdnim, kurš papildus darbam Eiropas [Savienības] iestādes dienestā ar šīs iestādes atļauju veic papildu darbību izglītības jomā, lai arī šim ierēdnim saskaņā ar Civildienesta noteikumiem jau tiek piemērota Eiropas Savienības iestāžu kopējā sociālā nodrošinājuma sistēma?”

24

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Protokola 14. pants, Regulā Nr. 883/2004 noteiktais vienas piemērojamās sociālā nodrošinājuma sistēmas princips un LES 4. panta 3. punktā nostiprinātais lojālas sadarbības princips jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas Savienības ierēdnim, kurš šīs dalībvalsts teritorijā veic papildu profesionālo darbību izglītības jomā, uzliek pienākumu pievienoties minētās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmai.

25

Jāatgādina, ka attiecībā uz Regulas Nr. 883/2004 11. pantā noteikto vienas piemērojamās sociālā nodrošinājuma sistēmas principu ar šo regulu ir ieviesta koordinēšanas sistēma, kas tostarp attiecas uz tā tiesību akta vai aktu noteikšanu, kuri ir piemērojami darbiniekiem un pašnodarbinātām personām, kas dažādos apstākļos izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties. Šīs kolīziju normu sistēmas pilnīgais raksturs liedz valsts likumdevējiem tiesības pēc sava prāta noteikt valsts tiesību aktu piemērošanas apjomu un nosacījumus attiecībā uz personām, kas tiem ir pakļautas, un teritoriju, kurā šo valsts tiesību aktu normas ir piemērojamas un uz kuru tās ir attiecināmas. Tādējādi Regulas Nr. 883/2004 11. panta 1. punktā ir skaidri noteikts, ka personas, kurām ir piemērojama šī regula, ir pakļautas tikai vienas dalībvalsts tiesību aktiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 16. novembris, Acerta u.c., C‑415/22, EU:C:2023:881, 29. un 30. punkts).

26

Šī vienas piemērojamās sociālā nodrošinājuma sistēmas principa mērķis ir izvairīties no sarežģījumiem, kuri var rasties, vienlaicīgi piemērojot vairāku valstu tiesību aktus, un novērst nevienlīdzīgu attieksmi, kas attiecībā pret personām, kuras pārvietojas Savienībā, ir piemērojamo tiesību aktu daļējas vai pilnīgas pārklāšanās rezultāts (spriedums, 2015. gada 26. februāris, de Ruyter, C‑623/13, EU:C:2015:123, 37. punkts).

27

Taču minētais princips nav piemērojams Savienības ierēdņiem, uz kuriem neattiecas valsts tiesību akti sociālā nodrošinājuma jomā, kas minēti Regulas Nr. 883/2004 2. panta 1. punktā, kurā definēta minētās regulas piemērojamība personām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 16. novembris, Acerta u.c., C‑415/22, EU:C:2023:881, 31. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

28

Vienīgi Savienība – un ne dalībvalstis – ir kompetenta paredzēt noteikumus, kas piemērojami Savienības ierēdņiem attiecībā uz viņu pienākumiem sociālā nodrošinājuma jomā. Savienības iestāžu sociālā nodrošinājuma sistēmu atbilstoši Protokola 14. pantam ir noteicis Eiropas Parlaments un Padome, pieņemot regulu, ar ko nosaka Civildienesta noteikumus (spriedums, 2023. gada 16. novembris, Acerta u.c., C‑415/22, EU:C:2023:881, 32. un 33. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

29

Pirmkārt, jāuzskata, ka ar Protokola 14. pantu no dalībvalstu kompetences tiek izslēgta iespēja Savienības ierēdņiem paredzēt pienākumu piedalīties valsts sociālā nodrošinājuma sistēmā un šo ierēdņu pienākums piedalīties šādas sistēmas finansēšanā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 16. novembris, Acerta u.c., C‑415/22, EU:C:2023:881, 34. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

30

Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka ar Protokola 14. pantu un Civildienesta noteikumu tiesību normām sociālā nodrošinājuma jomā attiecībā uz Savienības ierēdņiem tiek pildīts uzdevums, kas ir analoģisks Regulas Nr. 883/2004 11. pantā paredzētajiem uzdevumiem – aizliegt pienākumu šiem ierēdņiem veikt iemaksas dažādās šīs jomas shēmās (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 10. maijs, de Lobkowicz, C‑690/15, EU:C:2017:355, 45. punkts).

31

No tā izriet, ka vienīgi Savienības likumdevējs ir kompetents pēc saviem ieskatiem noteikt sociālā nodrošinājuma jomas noteikumu piemērošanas apjomu un nosacījumus attiecībā uz šo noteikumu radītajām sekām un personām, kuras tiem ir pakļautas.

32

Otrkārt, Civildienesta noteikumi, kuriem piemīt visas LESD 288. pantā minētās iezīmes, uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojami visās dalībvalstīs, un līdz ar to šo noteikumu ievērošana ir saistoša arī dalībvalstīm (spriedums, 2023. gada 16. novembris, Acerta u.c., C‑415/22, EU:C:2023:881, 35. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

33

Šajā kontekstā no Civildienesta noteikumu 72. panta 1. punkta un 73. panta izriet, ka visu ierēdņu un pagaidu darbinieku, kuri strādā kādā Savienības iestādē, risks saslimt ir apdrošināts no dienesta sākšanas datuma.

34

Šajā gadījumā nav strīda par to, ka prasītājs pamatlietā ir Savienības ierēdnis kopš 2007. gada 1. septembra un ka 2010. gada augustā viņš sāka darbu Komisijā. Tā kā prasītājs ir nodarbināts minētāja iestādē, saskaņā ar Civildienesta noteikumu 72. panta 1. punktu uz viņu attiecas Savienības iestāžu sociālā nodrošinājuma sistēma, pat ja viņš kādā dalībvalstī veic papildu profesionālo darbību, par ko viņš ir saņēmis Komisijas atļauju atbilstoši Civildienesta noteikumu 12.b panta 1. punktam.

35

Tādējādi ar tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kas pakļauj šīs dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmai Savienības ierēdni, kurš veic papildu profesionālo darbību minētajā dalībvalstī, netiek ievērota Savienības ekskluzīvā kompetence – kas tai piešķirta gan ar Protokola 14. pantu, gan ar attiecīgajām Civildienesta noteikumu normām – noteikt Savienības ierēdņiem piemērojamos noteikumus attiecībā uz to pienākumiem sociālā nodrošinājuma jomā.

36

Lai gan dalībvalstis saglabā kompetenci organizēt savas sociālā nodrošinājuma sistēmas, tām, īstenojot šo kompetenci, tomēr ir jāievēro Savienības tiesības, tostarp Protokola un Civildienesta noteikumu normas, kas attiecas uz tiesību normām sociālā nodrošinājuma jomā, kuras regulē Savienības ierēdņu tiesisko stāvokli (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 16. novembris, Acerta u.c., C‑415/22, EU:C:2023:881, 43. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

37

Turklāt tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds minēts šī sprieduma 35. punktā, būtu pretrunā LES 4. panta 3. punktā paredzētajam lojālas sadarbības principam, atbilstoši kuram Savienība un dalībvalstis ar patiesu savstarpējo cieņu palīdz cita citai veikt uzdevumus, ko nosaka Līgumos.

38

Proti, ar šādu tiesisko regulējumu varētu tikt neievērota vienlīdzīga attieksme pret Savienības ierēdņiem un tādējādi tas atturētu no profesionālās darbības veikšanas Savienības iestādē, jo dažiem ierēdņiem būtu jāizdara iemaksas ne vien Savienības iestāžu sociālā nodrošinājuma sistēmā, bet arī valsts sociālā nodrošinājuma sistēmā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 10. maijs, de Lobkowicz, C‑690/15, EU:C:2017:355, 47. punkts).

39

Visbeidzot – ir uzskatāms, ka minēto interpretāciju neliek apšaubīt neviens Beļģijas Karalistes un Čehijas Republikas arguments, ko tās izvirzījušas rakstveida apsvērumos.

40

Pirmām kārtām, attiecībā uz argumentu, atbilstoši kuram atalgojums, ko nav izmaksājusi Savienība, nav ar to saistīts un līdz ar to jāapliek ar nodokli dalībvalstī, kurai ir kompetence nodokļu jomā, un tādējādi par minēto atalgojumu ir jāveic šīs dalībvalsts sociālā nodrošinājuma iemaksas, jāatgādina, ka pastāv skaidra atšķirība starp Savienības ierēdņu pienākumiem sociālā nodrošinājuma jomā un šo ierēdņu – kuriem saskaņā ar Protokola 12. pantu ir piemērojams tikai atbrīvojums no valstu nodokļiem par viņu algu un citu atlīdzību, ko maksā Savienība, – nodokļu maksāšanas pienākumu. Turklāt, lai gan uz šīm algām un citu atlīdzību saistībā ar to iespējamo aplikšanu ar nodokli attiecas vienīgi Savienības tiesības, citi minēto ierēdņu ienākumi dalībvalstīs joprojām ir apliekami ar nodokli. Turpretī attiecībā uz pienākumiem sociālā nodrošinājuma jomā Savienības ierēdņi ir pakļauti vienīgi Savienības iestāžu sociālā nodrošinājuma sistēmai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 16. novembris, Acerta u.c., C‑415/22, EU:C:2023:881, 48. punkts).

41

Proti, Savienībai piešķirtā ekskluzīvā kompetence noteikt Savienības ierēdņu sociālā nodrošinājuma iemaksu sistēmu attiecas uz sociālajām iemaksām, kuras dalībvalsts iekasētu no dažādiem ienākumiem, kā arī no ienākumiem, kas saņemti kā atlīdzība par papildu nodarbošanos, kuras veikšanai saņemta darba devēja atļauja (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 10. maijs, de Lobkowicz, C‑690/15, EU:C:2017:355, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Otrām kārtām, attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru visu dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmas ir balstītas uz solidaritāti, jo iemaksas nekad nav ne proporcionālas pabalstiem, ne atkarīgas no to izmantošanas, jāatgādina: Tiesa ir nospriedusi, ka saistībā ar jautājumu, vai attiecīgais ieturējums ietilpst sociālā nodrošinājuma sistēmā, nav nozīmes tam, vai pretī tiek gūti kādi labumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 16. novembris, Acerta u.c., C‑415/22, EU:C:2023:881, 47. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

43

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka Protokola 14. pants, Regulā Nr. 883/2004 noteiktais vienas piemērojamās sociālā nodrošinājuma sistēmas princips un LES 4. panta 3. punktā nostiprinātais lojālas sadarbības princips jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas Savienības ierēdnim, kurš šīs dalībvalsts teritorijā veic papildu profesionālo darbību izglītības jomā, uzliek pienākumu pievienoties minētās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmai.

44

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:

7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 14. pants, vienas piemērojamās sociālā nodrošinājuma sistēmas princips, kas noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu, un LES 4. panta 3. punktā nostiprinātais lojālas sadarbības princips

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tiem ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas Eiropas Savienības ierēdnim, kurš šīs dalībvalsts teritorijā veic papildu profesionālo darbību izglītības jomā, uzliek pienākumu pievienoties minētās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmai.