–

E. V. G.‑T. vārdā – T. C. Pfeiffer, Rechtsanwalt,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller un M. Hellmann, kā arī J. Simon, pārstāvji,

–

Spānijas valdības vārdā – I. Herranz Elizalde, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – J. Vondung un W. Wils, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 650/2012 (2012. gada 4. jūlijs) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi (OV 2012, L 201, 107. lpp.) 67. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunktu.

2

Šis lūgums iesniegts tiesvedībā, ko ierosinājusi E. V. G.‑T. pēc sava vīra nāves, lai saņemtu Eiropas mantošanas apliecību, kurā viņa norādīta kā vienīgā mantiniece.

3

Regulas Nr. 650/2012 7., 8., 67. un 71. apsvērumā noteikts:

[..]

4

Šīs regulas 3. pantā “Definīcijas” paredzēts:

“1.   Šajā regulā:

[..]

[..]

[..].

2.   Šajā regulā ar jēdzienu “tiesa” saprot jebkuru tiesu iestādi un visas citas iestādes, un tiesību speciālistus, kuru kompetencē ir mantošanas lietas un kas pilda tiesu funkcijas vai rīkojas saskaņā ar tiesu iestādes deleģētām pilnvarām, vai rīkojas tiesu iestādes uzraudzībā, – ar noteikumu, ka šādas citas iestādes un tiesību speciālisti garantē objektivitāti un pušu tiesības tikt uzklausītām un ka to lēmumus saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā tie darbojas:

[..]”

5

Regulas Nr. 650/2012 VI nodaļā “Eiropas mantošanas apliecība” ietverts 62.–73. pants.

6

Šīs regulas 63. panta “Apliecības mērķis” 2. punktā paredzēts:

“Jo īpaši apliecību var izmantot, lai apliecinātu vienu vai vairākus no turpmāk minētajiem apstākļiem:

[..].”

7

Regulas Nr. 650/2012 66. pantā “Pieteikuma izskatīšana” paredzēts:

“1.   Saņemot pieteikumu, izdevējiestāde pārbauda informāciju un paziņojumus, kā arī dokumentus un citus pieteikuma iesniedzēja iesniegtos pierādījumus. Tā pēc savas iniciatīvas, ja tā ir noteikts vai atļauts tās tiesību aktos, izdara pieprasījumus, kas nepieciešami minētajai pārbaudei, vai lūdz pieteikuma iesniedzēju sniegt jebkādus citus pierādījumus, ko tā uzskata par nepieciešamiem.

[..]

4.   Izdevējiestāde veic visus vajadzīgos pasākumus, lai informētu labuma guvējus par pieteikumu apliecības saņemšanai [saņemšanu]. Ja tas vajadzīgs apliecināmo apstākļu noskaidrošanai, tā uzklausa jebkuru iesaistīto personu un jebkuru izpildītāju vai pārvaldnieku un nāk klajā ar publiskiem paziņojumiem, kuru mērķis ir dot iespēju citiem iespējamiem labuma guvējiem pieteikt savas tiesības.

[..]”

8

Šīs regulas 67. pantā “Apliecības izdošana” noteikts:

“1.   Izdevējiestāde saskaņā ar šajā nodaļā izklāstīto procedūru nekavējoties izdod apliecību, kad saskaņā ar mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem vai saskaņā ar jebkādiem citiem tiesību aktiem, ko piemēro konkrētiem apstākļiem, ir konstatēti apliecināmie apstākļi. Tā izmanto veidlapu, kas izveidota saskaņā ar 81. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru.

Izdevējiestāde neizdod apliecību, jo īpaši, ja:

2.   Izdevējiestāde veic visus vajadzīgos pasākumus, lai labuma guvējus informētu par apliecības izdošanu.”

9

Minētās regulas 69. pantā “Apliecības saturs” noteikts:

“1.   Apliecība bez kādas īpašas procedūras ir spēkā visās dalībvalstīs.

2.   Tiek pieņemts, ka apliecībā precīzi uzrādīti apstākļi, kuri konstatēti saskaņā ar mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem vai saskaņā ar jebkādiem citiem tiesību aktiem, ko piemēro konkrētiem apstākļiem. Tiek uzskatīts, ka personai, kura apliecībā minēta kā mantinieks, [..] ir apliecībā minētais statuss un/vai ir tiesības vai pilnvaras, kas norādītas apliecībā, bez nekādiem citiem nosacījumiem un/vai ierobežojumiem, kas saistīti ar minētajām tiesībām vai pilnvarām, kā vien tie, kas norādīti apliecībā.

3.   Tiek uzskatīts, ka jebkura persona, kura, rīkojoties uz apliecībā apstiprinātās informācijas pamata, veic maksājumus vai nodod īpašumu personai, kas apliecībā minēta kā tāda, kura ir pilnvarota pieņemt maksājumu vai īpašumu, ir veikusi darījumu ar personu, kas ir pilnvarota pieņemt maksājumu vai īpašumu, izņemot, ja tā zina, ka apliecības saturs neatbilst patiesībai, vai ja tā par to nezina rupjas nolaidības dēļ.

[..]”

10

Šīs pašas regulas 72. panta “Pārsūdzības procedūras” noteikts:

“1.   Izdevējiestādes lēmumus, ko tā pieņēmusi saskaņā ar 67. pantu, var apstrīdēt jebkura persona, kura ir tiesīga iesniegt pieteikumu apliecības saņemšanai.

[..]

Pārsūdzību iesniedz izdevējiestādes dalībvalsts tiesu iestādē saskaņā ar minētās valsts tiesību aktiem.

[..]”

11

Komisijas Īstenošanas regulas (ES) Nr. 1329/2014 (2014. gada 9. decembris), ar ko izveido veidlapas, kuras minētas Regulā (ES) Nr. 650/2012 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi (OV 2014, L 359, 30. lpp.), 1. panta 5. punktā noteikts:

“Veidlapa, kas minēta Regulas [Nr. 650/2012] 67. panta 1. punktā un kas jāizmanto Eiropas mantošanas apliecībai, ir 5. pielikumā paredzētā V veidlapa.”

12

Šīs V veidlapas pēdējā lappusē ietverta šāda norāde, saskaņā ar kuru: “iestāde apliecina, ka ir veikusi visus nepieciešamos pasākumus, lai informētu labuma guvējus par apliecības pieteikumu, un ka apliecības sagatavošanas laikā labuma guvēji nav apstrīdējuši nevienu no tajā ietvertajiem apstākļiem”.

13

2008. gada 17. decembraGesetz über das Verfahren in Familiensachen und in den Angelegenheiten der freiwilligen Gerichtsbarkeit (Likums par tiesvedību ģimenes lietās un bezstrīdus tiesvedības lietās; BGBl. 2008 I, 2586. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “FamFG”), 26. pantā noteikts:

“Tiesai pēc savas iniciatīvas ir jāveic izmeklēšana, kas nepieciešama, lai noskaidrotu nolēmuma pieņemšanai būtiskos faktus.”

14

FamFG 352.e pantā “Lēmums par mantošanas apliecības pieteikumiem” noteikts:

“(1)   Mantošanas apliecība ir jāizdod tikai tad, ja mantošanas lietu tiesa atzīst par konstatētiem faktus, kas nepieciešami pieteikuma pamatošanai. Nolēmumu pieņem, izdodot lēmumu. Lēmums stājas spēkā pieņemšanas brīdī. Lēmuma paziņošana nav nepieciešama.

(2)   Ja lēmums ir pretrunā kādas puses izteiktajai gribai, lēmums ir jāpaziņo šai pusei. Šādā gadījumā tiesai ir jāaptur lēmuma tūlītēja spēkā esamība un jāatliek mantošanas apliecības izdošana līdz brīdim, kad lēmums ir stājies spēkā.

(3)   Ja mantošanas apliecība jau ir izdota, sūdzība par lēmumu ir pieņemama tikai tiktāl, ciktāl tiek lūgts mantošanas apliecību atcelt.”

15

2015. gada 29. jūnijaGesetz zum Internationalen Erbrecht und zur Änderung von Vorschriften zum Erbschein sowie zur Änderung sonstiger Vorschriften (Likums par starptautiskajām mantojuma tiesībām, ar ko groza noteikumus par mantojuma apliecību, kā arī citus noteikumus; BGBl. 2015 I, 1042. lpp.) 35. panta 1. punktā paredzēts:

“Ciktāl Regulā [Nr. 650/2012] un šīs iedaļas noteikumos nav noteikts citādi, piemēro [FamFG].”

16

Šā likuma 39. pantā “Lēmuma veids” noteikts:

“(1)   Ja ir izpildīti nosacījumi Eiropas mantošanas apliecības izdošanai, tiesa pieņem nolēmumu, izdodot Eiropas mantošanas apliecības oriģināleksemplāru. Ja ir izpildīti nosacījumi apliecinātas kopijas izsniegšanai vai apliecinātas kopijas derīguma termiņa pagarināšanai, tiesa pieņem nolēmumu, izsniedzot apliecinātu kopiju vai pagarinot apliecinātas kopijas derīguma termiņu. Par pārējo tiesa lemj ar lēmumu.

(2)   Lai izdotu Eiropas mantošanas apliecību un apliecinātu kopiju, ir jāizmanto Regulas [Nr. 650/2012] 67. panta 1. punkta otrajā teikumā, lasot to kopsakarā ar 81. panta 2. punktu, minētā veidlapa.”

17

P. M. J. T., Francijas pilsonis, kura pēdējā dzīvesvieta bija Vācijā, nomira 2021. gada 15. septembrī.

18

2021. gada 23. novembrī pārdzīvojusī laulātā E. V. G.‑T., kuru pārstāvēja viņas pilnvarotais pārstāvis ad litem, iesniedza Amtsgericht Lörrach (Lērahas pirmās instances tiesa, Vācija), kas ir iesniedzējtiesa, Eiropas mantošanas apliecības pieteikumu, lūdzot viņu iecelt par mirušā vienīgo mantinieci. Šajā nolūkā viņa iesniedza savstarpēju testamentu, kas datēts ar 2020. gada 23. jūliju un kuru ar roku ir uzrakstījusi un parakstījusi pārdzīvojusī laulātā, kā arī mirušais, un ar kuru abi laulātie viens otru ir norādījuši kā vienīgos mantiniekus.

19

Turklāt nav strīda par to, ka pastāvēja agrāks testaments, kas datēts ar 2001. gada 31. maiju un kuru P. M. J. T. bija ar roku uzrakstījis un parakstījis, ar kuru viņš kā mantiniekus bija norādījis divus savus mazbērnus un uzdevis savam dēlam organizēt P. M. J. T. bēres Spānijā.

20

Mirušā dēls un mazbērni uzskata, ka 2020. gada 23. jūlija testaments ir spēkā neesošs. Šajā ziņā iesniedzējtiesā viņi apgalvo, ka testamenta taisīšanas brīdī mirušais vairs nebija spējīgs taisīt pēdējās gribas rīkojumu un ka paraksts uz tā nav paša mirušā paraksts.

21

Šī tiesa konstatēja, ka mirušā dēla un mazbērnu apgalvojumi nav pamatoti. Pirmkārt, ar viņu norādīto apstākli, ka mirušais laiku pa laikam bija apjucis, nepietiekot, lai secinātu, ka šāda nespēja pastāv, vai lai šo iebildumu sīkāk pārbaudītu, izmantojot papildu pierādījumu savākšanas pasākumu. Otrkārt, minētā tiesa konstatēja savstarpējā testamentā esošā mirušā paraksta autentiskumu pēc tam, kad tā to salīdzināja ar tās rīcībā esošajiem iepriekšējiem paraksta paraugiem. Līdz ar to šī pati tiesa uzskata, ka pārdzīvojusī laulātā ir mirušā vienīgā mantiniece.

22

Attiecībā uz iesniedzējtiesas šaubām, pirmkārt, tā vēlas noskaidrot, vai šī sprieduma 20. punktā minētie iebildumi var būt šķērslis Eiropas mantošanas apliecības izsniegšanai. Šajā ziņā tā uzsver, ka Regulas Nr. 650/2012 67. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunkts varētu tikt interpretēts tādējādi, ka tas attiecas ne tikai uz iebildumiem, kas ir izvirzīti citā procedūrā, nevis Eiropas mantošanas apliecības izdošanas procedūrā, bet arī iebildumiem, kas izvirzīti pēdējās minētās procedūras laikā. Šajā gadījumā mirušā dēla un mazbērnu iesniedzējtiesā izvirzītie iebildumi izskatāmajā lietā varētu būt šķērslis pārdzīvojušās laulātās pieprasītās apliecības izsniegšanai.

23

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa jautā, vai izdevējiestāde var izskatīt iebildumus, kas iesniegti Eiropas mantojuma apliecības izsniegšanas procedūras laikā, vai arī jebkurš šāds iebildums noteikti ir šķērslis šīs apliecības izsniegšanai. Šī tiesa arī precizē, ka šis jautājums tiek apspriests Vācijas tiesībās.

24

Otrkārt, saskaņā ar iesniedzējtiesas paskaidrojumiem pārdzīvojušās laulātās pārstāvim ad litem ir nodoms iesniegt FamFG 352.e pantā paredzēto pieteikumu mantošanas apliecības saņemšanai, ja tiesvedība pamatlietā tiek apturēta, un tādā gadījumā mirušā dēla un mazbērnu iebildumi būtu jāizskata saskaņā ar valsts tiesībām šīs citas procedūras ietvaros. Šajā ziņā šī tiesa jautā, vai Regulas Nr. 650/2012 67. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka iebildumi, kas būtu tikuši noraidīti citā procedūrā, nevis Eiropas mantošanas apliecības izdošanas procedūrā, piemēram, mantošanas apliecības izdošanas procedūrā, tomēr ir šķērslis Eiropas mantošanas apliecības izdošanai.

25

Treškārt, tā kā mirušā dēla un mazbērnu iebildumi pamatlietā nav pamatoti, iesniedzējtiesa uzskata, ka tiesvedības stadija ļauj taisīt galīgo spriedumu pat bez formālas izmeklēšanas. Šī tiesa vēlas noskaidrot, vai uz šādiem nepietiekami pierādītiem iebildumiem attiecas arī Regulas Nr. 650/2012 67. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunkts un līdz ar to tie var radīt šķērsli Eiropas mantošanas apliecības izdošanai. Šajā kontekstā minētā tiesa norāda arī uz ļaunprātīgu iebildumu iespēju.

26

Ceturtkārt, gadījumā, ja iesniedzējtiesai būtu atļauts izvērtēt Eiropas mantošanas apliecības izdošanas procedūrā izvirzītos iebildumus, rastos jautājums, vai un kādā formā ir jānorāda šo iebildumu noraidīšanas iemesli. Regulas Nr. 650/2012 procesuālajās normās neesot paredzēts, ka nolēmums būtu jāpievieno Eiropas mantošanas apliecības izdošanai. Šī tiesa turklāt uzsver, ka Īstenošanas regulas Nr. 1329/2014 1. panta 5. punktā minētajā veidlapā, kas jāizmanto Eiropas mantošanas apliecības izdošanai un kas ir ietverta šīs regulas 5. pielikumā, ir ietverts šāds paziņojums, saskaņā ar kuru: “iestāde apliecina, ka ir veikusi visus nepieciešamos pasākumus, lai informētu labuma guvējus par apliecības pieteikumu, un ka apliecības sagatavošanas laikā labuma guvēji nav apstrīdējuši nevienu no tajā ietvertajiem apstākļiem”.

27

Šādos apstākļos Amtsgericht Lörrach (Lērahas pirmās instances tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

28

Spānijas valdība apstrīd lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību. Lai gan šī valdība atzīst, ka iesniedzējtiesai ir “tiesas” statuss LESD 267. panta izpratnē, tā tomēr uzskata, ka Eiropas mantošanas apliecības izdošanas darbība, kāda tā ir reglamentēta Regulā Nr. 650/2012, neietilpst tiesas funkciju veikšanā.

29

Spānijas valdība vispirms apgalvo, ka tas, ka Eiropas mantošanas apliecības izdošana var tikt uzticēta tiesai vai citai kompetentai iestādei, norāda uz šīs izdošanas administratīvo raksturu. Turklāt šīs apliecības izdošanas procedūra neesot paredzēta, lai izskatītu un atrisinātu strīdus starp potenciālajiem mantojuma saņēmējiem. Visbeidzot, Eiropas mantošanas apliecība neradot tiesas nolēmumam raksturīgās saistošās sekas un tai esot tikai informatīvs raksturs.

30

No pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka valsts tiesas drīkst vērsties Tiesā vienīgi tad, ja tās izskata strīdu un ja tām ir jālemj procesā, kura noslēgumā paredzēts pieņemt lēmumu ar tiesas nolēmuma raksturu (spriedumi, 2019. gada 28. februāris, Gradbeništvo Korana, C‑579/17, EU:C:2019:162, 34. punkts, un 2022. gada 3. maijs, CityRail, C‑453/20, EU:C:2022:341, 42. punkts).

31

Tātad iestādes tiesības vērsties Tiesā ir nosakāmas gan pēc strukturāliem, gan funkcionāliem kritērijiem. Šajā ziņā valsts iestādi var kvalificēt kā “tiesu” LESD 267. panta izpratnē, kad tā īsteno ar tiesas spriešanu saistītas funkcijas, savukārt šādu kvalifikāciju tai nevar atzīt tad, kad tā īsteno citas, tostarp administratīvas, funkcijas (spriedums, 2022. gada 3. maijs, CityRail, C‑453/20, EU:C:2022:341, 43. punkts).

32

No tā izriet – lai konstatētu, vai valsts iestāde, kurai likumā uzticētas dažāda rakstura funkcijas, ir atzīstama par “tiesu” LESD 267. panta izpratnē, jāpārbauda to funkciju konkrētais raksturs, kuras tā īsteno konkrētajā normatīvajā kontekstā, saistībā ar kuru tā vērsusies Tiesā (spriedums, 2022. gada 3. maijs, CityRail, C‑453/20, EU:C:2022:341, 44. punkts).

33

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas paskaidrojumiem izriet, ka tai ir šaubas par pilnvarām, kas tai ir piešķirtas Regulas Nr. 650/2012 VI nodaļā reglamentētajā Eiropas mantošanas apliecības izdošanas procedūras īpašajā kontekstā.

34

No šiem paskaidrojumiem arī izriet, ka pamatlietā mirušā dēls un mazbērni ir izteikuši vairākus iebildumus, lai liegtu izsniegt Eiropas mantošanas apliecību, ko lūgusi viņa pārdzīvojusī laulātā. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kādi secinājumi ir jāizdara no šo iebildumu esamības.

35

Šajā ziņā šī tiesa norāda, ka saskaņā ar Vācijas valsts tiesībām tās kompetencē ir izskatīt šādu iebildumus, it īpaši, ja tie ir izvirzīti saistībā ar mantošanas apliecības izsniegšanu. Līdz ar to iesniedzējtiesai ir šaubas, vai tā var izskatīt minētos iebildumus arī tad, ja tie izteikti Eiropas mantošanas apliecības izdošanas procedūrā, kam piemērojams Regulas Nr. 650/2012 VI nodaļā noteiktais režīms.

36

Ar pirmajiem trim jautājumiem, ko iesniedzējtiesa uzdevusi Tiesai, tā it īpaši vēlas noskaidrot, vai šī regula pati par sevi piešķir iestādei, kurā iesniegts Eiropas mantošanas apliecības pieteikums, kompetenci izšķirt strīdus, kas izriet no šīs apliecības izdošanas procedūrā izteiktajiem iebildumiem. Attiecīgā gadījumā šī tiesa ar ceturto jautājumu jautā, kādā formā šai iestādei būtu jānorāda iemesli, kas tai likuši noraidīt iebildumus un izdot Eiropas mantošanas apliecību.

37

No iepriekš minētā izriet, ka iesniedzējtiesas lūgtās Regulas Nr. 650/2012 interpretācijas mērķis ir izvērtēt, vai tā veic tiesas funkcijas šī sprieduma 31. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē īpašajā Eiropas mantošanas apliecības izdošanas procedūras kontekstā. Tā kā “tiesas” statuss LESD 267. panta izpratnē ir lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamības nosacījums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 9. jūlijs, Land Hessen, C‑272/19, EU:C:2020:535, 42. punkts), lai lemtu par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, ir jāveic šāda interpretācija.

38

Saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 67. panta 1. punkta pirmo daļu izdevējiestāde izdod Eiropas mantošanas apliecību, kad saskaņā ar mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem vai saskaņā ar jebkādiem citiem tiesību aktiem, ko piemēro konkrētiem apstākļiem, ir konstatēti apliecināmie apstākļi. Atbilstoši šīs regulas 67. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunktam izdevējiestāde neizdod apliecību, jo īpaši, ja “apliecināmie apstākļi tiek apstrīdēti”.

39

Interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi (spriedums, 2023. gada 12. oktobris, KBC Verzekeringen, C‑286/22, EU:C:2023:767, 32. punkts).

40

Pirmām kārtām, runājot par Regulas Nr. 650/2012 67. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunkta formulējumu, jānorāda, ka šī tiesību norma vienādi attiecas uz ikvienu situāciju, kurā apliecināmie apstākļi ir “apstrīdēti”. Tādējādi šķiet, ka minētā tiesību norma attiecas uz jebkādu iebildumu, nenošķirot, vai tas ir izvirzīts Eiropas mantošanas apliecības izdošanas procedūrā vai citā procedūrā.

41

Šajā ziņā ir arī jānorāda, ka neviena no Regulas Nr. 650/2012 67. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunkta valodu versijām – tostarp vācu valodas (“wenn Einwände gegen den zu bescheinigenden Sachverhalt anhängig sind”), spāņu valodas (“si los extremos que se han de certificar son objeto de oposición”), angļu valodas (“if the elements to be certified are being challenged”), franču valodas (“si les éléments à certifier sont contestés”), itāļu valodas (“gli elementi da certificare sono oggetto di contestazione”), lietuviešu valodas (“jei ginčijami patvirtintini faktai”) un zviedru valodas (“om ett klagomål har riktats mot de uppgifter som ska styrkas”) versijas – formāli neprasa, lai apliecināmie apstākļi tiktu apstrīdēti citā procedūrā, nevis tajā, kuras priekšmets ir Eiropas mantošanas apliecības izsniegšana.

42

No tā izriet, ka Eiropas mantošanas apliecības izdošanas procedūras laikā paustam iebildumam, kas attiecas uz apliecināmajiem apstākļiem, principā ir jābūt šķērslim šīs apliecības izdošanai.

43

Otrām kārtām, runājot par kontekstu, kādā iekļaujas Regulas Nr. 650/2012 67. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunkts, jāatgādina, pirmkārt, ka atbilstoši šī 67. panta 1. punkta pirmajai daļai izdevējiestāde nekavējoties izdod apliecību, ja “ir konstatēti apliecināmie apstākļi”.

44

No šīs prasības a contrario var secināt, ka izdevējiestādei ir jāatsaka šīs apliecības izdošana, ja apliecināmie apstākļi nevar tikt uzskatīti par “konstatētiem”, it īpaši pēc minētās apliecības izdošanas procedūrā izvirzītajiem iebildumiem.

45

Otrkārt, Regulas Nr. 650/2012 66. panta 1. punktā ir noteikts izdevējiestādes pienākums pārbaudīt pieteikuma iesniedzēja sniegto informāciju un paziņojumus, kā arī dokumentus un citus pieteikuma iesniedzēja iesniegtos pierādījumus.

46

Turklāt šīs regulas 66. panta 4. punktā izdevējiestādei ir noteikts pienākums veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai informētu labuma guvējus par pieteikumu apliecības saņemšanai. Ja tas vajadzīgs apliecināmo apstākļu noskaidrošanai, šai iestādei arī jāuzklausa jebkura iesaistītā persona un jebkurš izpildītājs vai pārvaldnieks un jānāk klajā ar publiskiem paziņojumiem, kuru mērķis ir dot iespēju citiem iespējamiem labuma guvējiem pieteikt savas tiesības.

47

Paredzot šos uzklausīšanas un informēšanas pienākumus, Savienības likumdevējs noteikti ir paredzējis iespēju, ka Eiropas mantošanas apliecības pieteikuma izskatīšanas laikā tiek celti iebildumi, un attiecīgā gadījumā tie rada šķērsli šīs apliecības izdošanai.

48

Līdz ar to Regulas Nr. 650/2012 66. pantā, it īpaši 66. panta 4. punktā, paredzētā izskatīšanas pienākuma saturs apstiprina arī šī sprieduma 42. punktā sniegto interpretāciju.

49

Treškārt, šo interpretāciju apstiprina Īstenošanas regulas Nr. 1329/2014 5. pielikumā ietvertās V veidlapas saturs. Saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 67. panta 1. punkta pirmo daļu izdevējiestādei ir noteikts pienākums Eiropas mantojuma apliecības izdošanai obligāti izmantot šo veidlapu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 9. marts, Registrų centras, C‑354/21, EU:C:2023:184, 46. punkts). Minētās veidlapas pēdējā lappusē ir ietverts paziņojums, ar kuru izdevējiestāde apliecina, ka “apliecības sagatavošanas laikā labuma guvēji nav apstrīdējuši nevienu no tajā ietvertajiem apstākļiem”.

50

Trešām kārtām, šādu interpretāciju apstiprina arī Regulas Nr. 650/2012 mērķi, kas atbilstoši no tās 7. un 8. apsvēruma izrietošajam ir palīdzēt mantiniekiem un legātāriem, kā arī citām mirušajam tuvām personām un mantojuma kreditoriem izmantot savas tiesības tāda mantojuma kontekstā, kam ir pārrobežu elementi, kā arī ļaut Savienības pilsoņiem organizēt savu mantojumu (spriedums, 2023. gada 9. marts, Registrų centras, C‑354/21, EU:C:2023:184, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

51

No šīs regulas 67. apsvēruma izriet, ka Eiropas mantošanas apliecība tika izveidota, lai mantinieki, legātāri, testamenta izpildītāji vai mantojuma administratori spētu vienkārši apliecināt savu statusu un/vai tiesības un pilnvaras citā dalībvalstī, piemēram, dalībvalstī, kurā atrodas mantojamais īpašums, ar mērķi panākt ātru, vienkāršu un efektīvu mantošanas lietu ar pārrobežu elementiem nokārtošanu Savienības robežās.

52

Tāpat jāatgādina, kā tas ir apstiprināts minētās regulas 71. apsvērumā, ka Eiropas mantošanas apliecība ir spēkā visās dalībvalstīs bez kādas īpašas procedūras, un tiek pieņemts, ka apliecībā ir precīzi uzrādīti apstākļi, kuri konstatēti saskaņā ar mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem vai saskaņā ar jebkādiem citiem tiesību aktiem, ko piemēro konkrētiem apstākļiem, kā arī mantinieku, legatāru, testamenta izpildītāju vai mantojuma pārvaldnieku statuss un tiesības saskaņā ar šīs pašas regulas 69. panta 1. un 2. punktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 1. jūlijs, Vorarlberger Landes- und Hypotheken‑Bank, C‑301/20, EU:C:2021:528, 23. punkts).

53

Šajā kontekstā Regulas Nr. 650/2012 67. panta 1. punkta interpretācija, kas ļautu izdot un izmantot Eiropas mantošanas apliecību, lai gan ir izvirzīti iebildumu pret apliecināmiem apstākļiem, varētu radīt strīdus par tiesību aktiem, attiecībā uz kuriem apliecība ir izmantota kā pierādīšanas līdzeklis, tādējādi nonākot pretrunā mērķim atvieglot mantošanas lietu ar pārrobežu elementiem izšķiršanu.

54

No tā izriet, ka mērķis, kas ir pamatojis Eiropas mantošanas apliecības izveidi, proti, atvieglot mantošanas ar pārrobežu elementiem noregulēšanu, apstiprina arī Regulas Nr. 650/2012 67. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunkta interpretāciju, saskaņā ar kuru šo apliecību nevar izdot, ja izdošanas procedūras laikā ir izteikti iebildumi, no kuriem izriet, ka apliecināmos apstākļus nevar uzskatīt par pierādītiem.

55

Ņemot vērā šo precizējumu, tas, ka izdevējiestādei nav pilnvaru izskatīt strīdus Eiropas mantošanas apliecības izdošanas procedūrā, neliedz šai iestādei konstatēt, ka tā jau ir lēmusi par tajā iesniegtajiem iebildumiem ar galīgu tiesas nolēmumu, kam ir res judicata spēks. Šajā ziņā no iesniedzējtiesas sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka tā vēlas noskaidrot, vai šī tiesību norma ir jāinterpretē tādējādi, ka jebkuri iebildumi noteikti ir šķērslis Eiropas mantošanas apliecības izdošanai, vai arī ar Regulu Nr. 650/2012 izdevējiestādei ir piešķirtas pilnvaras pārbaudīt un noraidīt nepamatotu vai nepierādītu iebildumu, kā arī attiecīgā gadījumā izdot apliecību, neraugoties uz šādu iebildumu esamību.

56

Attiecībā uz iebildumiem, kas jau ir izskatīti citā procedūrā un kas ir otrā jautājuma priekšmets, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesa konkrētāk atsaucas uz gadījumu, kad Eiropas mantošanas apliecības izdošanas procedūrā izvirzītie iebildumi jau ir tikuši noraidīti citā procedūrā. Šī tiesa būtībā jautā, vai šādā gadījumā izdevējiestādei ir pilnvaras izdot šo apliecību, neraugoties uz formālu iebildumu esamību.

57

Vispirms jānorāda, ka šis gadījums Regulas Nr. 650/2012 67. panta 1. punktā nav skaidri reglamentēts. It īpaši šīs regulas 67. panta 1. punkta otrās daļas b) apakšpunktā ir paredzēts gadījums, kad citas procedūras ietvaros pieņemts lēmums par apliecināmajiem apstākļiem liedz izsniegt pieprasīto apliecību.

58

Tomēr jēdziens iebildums minētās regulas 67. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunkta izpratnē noteikti ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neattiecas uz iebildumiem, kas jau ir noraidīti ar tiesu iestādes, kura lemj tiesvedībā, pieņemtu galīgu nolēmumu. Proti, pretējā gadījumā jebkurš iebildums bezgalīgi varētu radīt šķērsli Eiropas mantošanas apliecības izdošanai, lai gan šis iebildums jau būtu ticis izskatīts un galīgi noraidīts tiesvedībā, neatkarīgi no tā, vai šī procedūra ir paredzēta šīs pašas regulas 72. pantā, kas attiecas uz pārsūdzības procedūrām par lēmumiem saistībā ar Eiropas mantojuma apliecības izsniegšanu, vai to reglamentē vienīgi valsts tiesības.

59

Šajā kontekstā, kā to pamatoti ir norādījusi Eiropas Komisija, prasība par galīgu lēmumu izriet no nepieciešamības saglabāt Eiropas mantošanas apliecības uzticamību atbilstoši šī sprieduma 50. un 51. punktā atgādinātajiem mērķiem. Šīs apliecības izsniegšana, lai gan iebildumi par apliecināmajiem apstākļiem ir vēl notiekošas tiesvedības priekšmets, noteikti radītu risku, ka minētās apliecības saturs varētu būt pretrunā vēlāk šajā tiesvedībā pieņemtam nolēmumam.

60

Līdz ar to tikai tad, kad citā procedūrā, nevis tajā, kuras priekšmets ir Eiropas mantošanas apliecības izdošana, nolēmums, ar kuru ir noraidīts iebildums, kļūst galīgs, šis iebildums vairs nerada šķērsli šīs apliecības izdošanai saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 67. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunktu.

61

Turklāt ir jānorāda, ka Regulas Nr. 650/2012 72. pantā ir paredzēta pārsūdzības procedūra izdevējiestādes dalībvalsts tiesu iestādē saskaņā ar šīs valsts tiesībām pret jebkuru lēmumu, ko šī izdevējiestāde ir pieņēmusi, piemērojot šīs regulas 67. pantu.

62

No tā izriet, ka jebkurš lēmums, ko izdevējiestāde pieņem Eiropas mantošanas apliecības izdošanas procedūras beigās saskaņā ar minētās regulas 67. panta 1. punktu, hipotētiski nav galīgs. Tādējādi šādas apliecības izsniegšana, neraugoties uz to, ka pastāv iebildums, ko izdevējiestāde būtu noraidījusi kā nepamatotu vai nepierādītu, noteikti radītu risku, kas ir analogs šī sprieduma 59. punktā identificētajam, proti, risku, ka šīs apliecības saturs varētu tikt apšaubīts ar vēlāku lēmumu, kas pieņemts šīs pašas regulas 72. pantā paredzētās procedūras ietvaros.

63

Līdz ar to nepieciešamība saglabāt Eiropas mantošanas apliecības uzticamību atbilstoši šī sprieduma 53. un 54. punktā atgādinātajiem mērķiem prasa Regulas Nr. 650/2012 67. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunktu interpretēt tādējādi, ka jebkurš Eiropas mantošanas apliecības izdošanas procedūrā izvirzīts iebildums, pat ja tas šķiet nepamatots vai nepierādīts, ir šķērslis šīs apliecības izdošanai, izņemot iebildumu, kas atbilstoši šī sprieduma 61. punktā norādītajam ir galīgi noraidīts citā procedūrā.

64

Lai saglabātu Savienības pilsoņu uzticēšanos Eiropas mantošanas apliecībai, ir obligāti nepieciešams, lai šis dokuments, kuram ir Regulas Nr. 650/2012 63. panta 2. punktā noteiktais pierādījuma spēks un kurš rada sekas, kas tostarp minētas šīs regulas 69. panta 2. un 3. punktā, tiktu izsniegts tikai tad, ja nav izvirzīti nekādi iebildumi par apliecināmajiem apstākļiem.

65

Šādu iebildumu esamības gadījumā izdevējiestādei, kurai nav pilnvaru to izskatīt, ir jāatsakās izdot lūgto Eiropas mantošanas apliecību, ņemot vērā, ka par šo atteikumu var tikt celta Regulas Nr. 650/2012 72. pantā paredzētā pārsūdzība. Tiesu iestāde, kurā celta šāda prasība, vajadzības gadījumā varēs pārbaudīt, vai iebildumi, kas liedz izsniegt apliecību, ir pamatoti.

66

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, jākonstatē, ka iesniedzējtiesa, pieņemot lēmumus saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 67. panta 1. punktu kā Eiropas mantošanas apliecības izdevējiestāde, neveic tiesas funkciju un līdz ar to tai nav tiesību vērsties Tiesā saskaņā ar LESD 267. pantu.

67

No tā izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams.

68

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko Amtsgericht Lörrach (Lērahas pirmās instances tiesa, Vācija) iesniegusi ar 2023. gada 21. marta lēmumu, ir nepieņemams.