–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – P. Carlin, B. De Meester un G. Wils, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/87/EK (2003. gada 13. oktobris), ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Savienībā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK (OV 2003, L 275, 32. lpp.) un kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 14. marta Direktīvu (ES) 2018/410 (OV 2018, L 76, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 2003/87”), I pielikuma 5. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Naturvårdsverket (Vides aizsardzības aģentūra, Zviedrija) (turpmāk tekstā – “aģentūra”) un Zviedrijas sabiedrību Nouryon Functional Chemicals AB (turpmāk tekstā – “Nouryon”) par šīs aģentūras lēmumu, ar kuru Nouryon ir uzdots papildināt tās monitoringa plānu attiecībā uz siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijām.

3

Direktīvas 2003/87 25. apsvērums ir formulēts šādi:

“Lai būtiski samazinātu emisijas, attiecīgas darbības un pasākumi būtu jāīsteno dalībvalstu un Kopienas līmenī visās Eiropas Savienības ekonomikas nozarēs, ne tikai rūpniecības un enerģētikas nozarē. [..]”

4

Šīs direktīvas 1. pantā “Priekšmets” ir noteikts:

“Ar šo direktīvu izveido sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Savienībā (turpmāk “[Savienības] ETS”), lai veicinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazināšanos rentablā un ekonomiski efektīvā veidā.”

5

Saskaņā ar šīs direktīvas 2. pantu “Darbības joma”:

“1.   “Šo direktīvu piemēro I un III pielikumā uzskaitītajām darbībām un II pielikumā uzskaitītajām siltumnīcas efektu izraisošajām gāzēm.

2.   Šo direktīvu piemēro, neierobežojot prasības, kas izriet no [Padomes] Direktīvas 96/61/EK [(1996. gada 24. septembris) par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli (OV 1996, L 257, 26. lpp.)].

[..]”

6

Saskaņā ar Direktīvas 2003/87 3. panta e) punktu “iekārta” nozīmē “stacionāru tehnisku vienību, kur tiek veikta viena vai vairākas darbības, kas minētas I pielikumā, un citas tieši saistītas darbības, kurām ir tehniska saistība ar šajā objektā veicamajām darbībām un kuras var ietekmēt emisijas un piesārņojumu”.

7

Šīs direktīvas 4. pantā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka no 2005. gada 1. janvāra neviena iekārta neveic I pielikumā minētās darbības, kuru rezultātā rodas attiecīgā emisija, ja vien operatoram nav saskaņā ar 5. un 6. pantu kompetentas iestādes izsniegtas atļaujas vai arī iekārta ir izslēgta no [Savienības] ETS saskaņā ar 27. pantu. Šo noteikumu attiecina arī uz iekārtām, kas iekļautas saskaņā ar 24. pantu.”

8

Minētās direktīvas 6. pantā ir paredzēts:

“1.   Kompetentā iestāde piešķir siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļauju, kas dod pilnvaru emitēt siltumnīcas efektu izraisošās gāzes no visas iekārtas vai tās daļas, ja minētā iestāde ir pārliecināta, ka operators spēj veikt emisijas monitoringu un par to ziņot.

Siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļaujas var attiekties uz vienu vai vairākām iekārtām tajā pašā objektā, kuras darbina viens un tas pats operators.

2.   Siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļaujās ir šāda informācija:

9

Šīs pašas direktīvas 14. pantā ir paredzēts:

“1.   [Eiropas] Komisija pieņem īstenošanas aktus attiecībā uz detalizētu kārtību, ar kuru nodrošina monitoringu un ziņojumu sniegšanu saistībā ar emisijām [..] un tā pamatojas uz šīs direktīvas IV pielikumā izklāstītajiem monitoringa un ziņošanas principiem un šā panta 2. punktā noteiktajām prasībām. [..]

[..]

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka visi iekārtas operatori [..] saskaņā ar 1. punktā minēto regulu veic monitoringu un ziņo kompetentajai iestādei par emisijām katra kalendārā gada laikā no iekārtas [..].

[..]”

10

Direktīvas 2003/87 I pielikuma 5. punktā ir noteikts:

“Ja kādas šajā pielikumā minētās darbības jaudas robežvērtība kādā iekārtā tiek pārsniegta, visas vienības, kurās tiek sadedzināts kurināmais, izņemot vienības bīstamo atkritumu vai sadzīves atkritumu sadedzināšanai [bīstamo atkritumu vai sadzīves atkritumu incinerācijas stacijas], tiek iekļautas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju atļaujā.”

11

Direktīvas 2003/87 I pielikumā ir uzskaitītas arī to darbību kategorijas, uz ko attiecas šī direktīva. To vidū attiecīgi ir pirmā un divdesmit trešā darbība:

“Degvielu sadedzināšana iekārtās ar kopējo nominālo siltumspēju, kas pārsniedz 20 MW (izņemot iekārtas bīstamo atkritumu vai sadzīves atkritumu sadedzināšanai [incinerācijai]) [..]

Organisko ķīmisko vielu lielapjoma ražošana krekinga, reforminga, daļējas vai pilnīgas oksidēšanas vai līdzīgos procesos ar ražošanas jaudu, kas pārsniedz 100 tonnas dienā.”

12

Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2018/2066 (2018. gada 19. decembris) par siltumnīcefekta gāzu emisiju monitoringu un ziņošanu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/87/EK un ar ko groza Komisijas Regulu (ES) Nr. 601/2012 (OV 2018, L 334, 1. lpp.) 5. panta pirmajā daļā paredzēts:

“Monitorings un ziņošana ir pilnīgi un attiecas uz visām procesa un sadedzināšanas emisijām no visiem emisijas avotiem un avota plūsmām no darbībām, kas minētas Direktīvas 2003/87/EK I pielikumā, un citām relevantām darbībām saskaņā ar minētās direktīvas 24. pantu, un uz visām siltumnīcefekta gāzēm, kas norādītas šīm darbībām, bet vienlaikus nedrīkst pieļaut divkāršu uzskaiti.”

13

Šīs regulas 11. panta 1. punkta pirmajā daļā noteikts:

“Katrs operators vai gaisakuģa operators veic siltumnīcefekta gāzu emisiju monitoringu, pamatojoties uz monitoringa plānu, ko kompetentā iestāde apstiprinājusi saskaņā ar 12. pantu, ņemot vērā tās iekārtas vai aviācijas darbības būtību un darbošanos, kam šo plānu piemēro.”

14

Minētās regulas 14. panta 2. punkta e) apakšpunkts ir formulēts šādi:

“Operators [..] izdara izmaiņas monitoringa plānā vismaz šādos gadījumos:

[..]

15

Direktīvas 96/61 8. apsvērumā ir noteikts:

“tā kā integrētas pieejas mērķis piesārņojuma samazināšanā ir iespējami pilnīgi novērst emisijas gaisā, ūdenī vai augsnē, ņemot vērā atkritumu apsaimniekošanu, un, ja tāda nav iespējama, samazināt emisijas, lai sasniegtu augstu vides aizsardzības līmeni kopumā”.

16

Minētās direktīvas 3. pantā ir paredzēts:

“Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai noteiktu, ka kompetentās iestādes nodrošina, lai iekārtas tiek ekspluatētas tā, ka:

[..]

[..]”

17

Förordningen (2020:1180) om vissa utsläpp av växthusgaser (Noteikumi (2020:1180) par noteiktām siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijām; turpmāk tekstā – “Zviedrijas noteikumi”) 3. nodaļas 1. pantā ir noteikts:

“Siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisija no iekārtām, kurās tiek veiktas pielikumā minētās darbības, bez atļaujas ir aizliegta.”

18

Zviedrijas noteikumu 3. nodaļas 5. pantā ir paredzēts:

“Operators, kas vēlas pieprasīt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļauju, iesniedz pieteikumu [aģentūrai].

Pieteikumā iekļauj: [..]

3. monitoringa plānu.”

19

Zviedrijas noteikumu pielikuma instrukcijā Nr. 4 ir noteikts:

“Ja iekārta pārsniedz jaudas robežvērtību, kas noteikta vienai no iedaļas “Darbību apraksts” 1.–28. punktā minētajām darbībām, siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļaujā iekļauj visas kurināmā sadedzināšanas vienības, izņemot bīstamo atkritumu vai sadzīves atkritumu incinerācijas stacijas.”

20

Lagen (2020:1173) om vissa utsläpp av växthusgaser (Likums (2020:1173) par noteiktām siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijām; turpmāk tekstā – “Zviedrijas likums”) 6. pantā monitoringa plāns ir definēts kā “rakstisks apraksts, kas minēts Regulas par monitoringu un ziņošanu 12. pantā”. Saskaņā ar šo pašu normu “Regula par monitoringu un ziņošanu” ir Īstenošanas regula 2018/2066.

21

Nouryon, kas atrodas Stēnungsundā [Stenungsund] (Zviedrija), lielapjomā ražo organiskas ķīmiskās vielas. Ražošanas apjoms pārsniedz simts tonnas dienā.

22

Šī darbība tiek veikta, pamatojoties uz atļauju, kas 2004. gadā piešķirta saskaņā ar miljöbalken (Vides kodekss). Ražošanas procesā rodas tādi bīstamie atkritumi kā ražošanas notekūdeņi.

23

Atbilstoši šajā atļaujā iekļautam pagaidu noteikumam uzņēmumam šāds ūdens ir jāapstrādā incineratorā vai citā licencētā bīstamo atkritumu apsaimniekošanas iekārtā. Nouryon ir izvēlējusies attīrīt ražošanas notekūdeņus incineratorā, kas atrodas Stēnungsundas iekārtā. Tā ir projektēta tā, ka piesārņotais ūdens no tās iekārtas daļas, kurā notiek ķīmiskā ražošana, tiek novadīts tieši incineratorā.

24

Incinerators tiek izmantots gandrīz vienīgi ražošanas notekūdeņu sadedzināšanai, proti, kopā aptuveni 40000 tonnu gadā. Tā kā enerģijas saturs ūdenī ir nenozīmīgs, incinerācija notiek, iepludinot deggāzi. Incineratorā iegūtā enerģija tiek atgūta kā tvaiks, lai to izmantotu ražošanas procesā. Tomēr ražošanai vajadzīgās enerģijas lielākā daļa tiek iegūta no rūpnieciska apkures katla. 2017. gadā incineratorā tika ievadītas 4289 tonnas deggāzes, kas atbilst 245 teradžouliem, un atgūti 182 teradžouli. Tajā pašā gadā rūpnieciskajā apkures katlā tikai sadedzināti aptuveni 726 teradžouli (aptuveni 14069 tonnas) deggāzes. Saskaņā ar Nouryon sniegto informāciju incinerators atmosfērā emitē aptuveni 11500 tonnu oglekļa dioksīda gadā un saskaņā ar aģentūras sniegto informāciju – 17000 tonnas.

25

Turklāt iekārtai ir īpaša atļauja emitēt siltumnīcas efektu izraisošās gāzes ETS ietvaros.

26

Aģentūra konstatēja, ka bīstamo atkritumu incinerators nav minēts Stēnungsundas iekārtas monitoringa plānā un ka tādējādi šī incineratora radītās siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas nav iekļautas šīs iekārtas kopējā emisijā.

27

Rezultātā aģentūra uzdeva Nouryon iesniegt papildu monitoringa plānu, ietverot incineratoru. Tā apgalvoja, ka iekārtai jābūt atļautai attiecībā uz visām vienībām, kas ir tās neatņemama sastāvdaļa.

28

Nouryon par aģentūras rīkojumu cēla prasību Nacka tingsrätt – Mark- och miljödomstolen (Nakas apelācijas tiesa kā Zemes un vides lietu tiesa, Zviedrija), norādot, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/87 I pielikuma 5. punktu bīstamo atkritumu incinerators nav jāiekļauj ETS, neatkarīgi no tā, vai tas ir vai nav ar šo sistēmu aptvertās iekārtas neatņemama sastāvdaļa. Šī tiesa apmierināja šo argumentāciju un atcēla aģentūras rīkojumu.

29

Tā par minētās tiesas spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Svea hovrätt, Mark- och miljööverdomstolen (Sveas apelācijas tiesa kā Zemes un vides lietu apelācijas tiesa, Zviedrija). Šī pēdējā minētā tiesa šaubās par to, vai uz attiecīgo incineratoru attiecas Direktīvas 2003/87 I pielikuma 5. punktā paredzētais izņēmums.

30

Šādos apstākļos Svea hovrätt, Mark- och miljööverdomstolen (Sveas apelācijas tiesa kā Zemes un vides lietu apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

31

Ar jautājumiem, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2003/87 I pielikuma 5. punkts jāinterpretē tādējādi, ka no šīs direktīvas piemērošanas jomas ir izslēgtas visas bīstamo atkritumu vai sadzīves atkritumu incinerācijas stacijas, tostarp tās, kuras ir iekļautas iekārtā, kas šajā jomā ietilpst, un kuru vienīgais mērķis nav šo atkritumu incinerācija.

32

Vispirms jāatgādina, ka Direktīvas 2003/87 mērķis ir izveidot emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu, lai samazinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atmosfērā līdz tādam līmenim, kas nepieļautu bīstamu antropogēnu ietekmi uz klimatu, un tās galamērķis ir vides aizsardzība (spriedums, 2021. gada 16. decembris, Apollo Tyres (Hungary), C‑575/20, EU:C:2021:1024, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Direktīvas 2003/87 2. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tās piemērošanas joma attiecas uz emisijām, kas rodas no tās I pielikumā minētajām darbībām, un uz tās II pielikumā uzskaitītajām siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijām, tostarp it īpaši oglekļa dioksīda emisijām (spriedums, 2021. gada 16. decembris, Apollo Tyres (Hungary), C‑575/20, EU:C:2021:1024, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Atbilstoši Direktīvas 2003/87 4. pantam “dalībvalstis nodrošina, ka no 2005. gada 1. janvāra neviena iekārta neveic I pielikumā minētās darbības, kuru rezultātā rodas attiecīgā emisija, ja vien operatoram nav saskaņā ar 5. un 6. pantu kompetentas iestādes izsniegtas atļaujas vai arī iekārta ir izslēgta no [Savienības] ETS saskaņā ar 27. pantu [..]”.

35

Šīs direktīvas 3. panta e) punktā iekārta ir definēta kā “stacionāra tehniska vienība, kur tiek veikta viena vai vairākas darbības, kas minētas I pielikumā, un citas tieši saistītas darbības, kurām ir tehniska saistība ar šajā objektā veicamajām darbībām un kuras var ietekmēt emisijas un piesārņojumu”.

36

Starp šajā I pielikumā minētajām darbībām ir “organisko ķīmisko vielu lielapjoma ražošana krekinga, reforminga, daļējas vai pilnīgas oksidēšanas vai līdzīgos procesos ar ražošanas jaudu, kas pārsniedz 100 tonnas dienā”.

37

Nouryon iekārtai, kas ražo organiskas ķīmiskās vielas lielapjomā, tam ir jāsaņem atļauja.

38

Šī iekārta ietver incineratoru, kas paredzēts rūpnieciskā procesa radīto notekūdeņu sadedzināšanai. Rezultātā iekārta emitē oglekļa dioksīdu. Enerģiju, kas izdalās incinerācijas procesā, reģenerē tvaika veidā ražošanas procesam.

39

Tā kā šim incineratoram ir tehniska saistība ar Stēnungsundas teritorijā veicamajām darbībām un tas var ietekmēt emisijas, šis incinerators tātad ir iekārtas daļa Direktīvas 2003/87 3. panta e) punkta izpratnē.

40

Pamatlieta ir par to, vai šim incineratoram jāsaņem atļauja tāpat kā pārējai iekārtas daļai saskaņā ar Direktīvu 2003/87 vai arī attiecībā uz to nav pienākuma to darīt saskaņā ar šīs direktīvas I pielikuma 5. punktā minēto izņēmumu. Tādēļ iesniedzējtiesa uzskata, ka šī strīda risinājums ir atkarīgs no šīs tiesību normas interpretācijas.

41

Atbilstoši Direktīvas 2003/87 I pielikuma 5. punktam, “ja kādas šajā pielikumā minētās darbības jaudas robežvērtība kādā iekārtā tiek pārsniegta, visas vienības, kurās tiek sadedzināts kurināmais, izņemot vienības bīstamo atkritumu vai sadzīves atkritumu sadedzināšanai [bīstamo atkritumu vai sadzīves atkritumu incinerācijas stacijas], tiek iekļautas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju atļaujā”.

42

Saskaņā ar interpretāciju, ko Komisija sniegusi 2010. gada 18. martā pieņemtajās “Norādēs par ES ETS direktīvas I pielikuma interpretāciju”, nepietiek ar to, ka bīstamo vai sadzīves atkritumu incinerācijas stacija ir izslēgta no Direktīvas 2003/87 piemērošanas jomas. Komisija uzskata, ka turklāt, no vienas puses, bīstamo vai sadzīves atkritumu incinerācijas stacija nedrīkst ietilpt iekārtā, kuras darbība ir minēta šīs direktīvas I pielikumā, un, no otras puses, šādu atkritumu incenerācijai ir jābūt tās galvenajam mērķim.

43

Šī iemesla dēļ, pēc Komisijas domām, bīstamo atkritumu incinerācijas stacija, kuras saražotais siltums tiek reģenerēts un izmantots tādas iekārtas darbībai, kura ietilpst Direktīvas 2003/87 I pielikuma 5. punkta piemērošanas jomā, nav izslēgta no šīs piemērošanas jomas.

44

Tomēr šādu interpretāciju neapstiprina gramatiskās, sistēmiskās un teleoloģiskās interpretācijas metodes, kuras Tiesa parasti izmanto.

45

Pirmkārt, attiecībā uz Direktīvas 2003/87 I pielikuma 5. punkta gramatisko interpretāciju jānorāda, ka tajā ir skaidri paredzēts gadījums, kad iekārta, kurai ir jāpamato siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļauja, ietver vairākas degvielas sadedzināšanas vienības, un tajā ir noteikts, ka šādā gadījumā šīs vienības ir jāiekļauj šajā atļaujā, izņemot bīstamo atkritumu vai sadzīves atkritumu incinerācijas stacijas.

46

Tātad šī 5. punkta formulējums, šķiet, izslēdz to, ka bīstamo atkritumu incinerācijas stacija būtu jāiekļauj iekārtas monitoringa plānā tāpēc, ka tā ir šīs iekārtas neatņemama sastāvdaļa.

47

Turklāt, tā kā izņēmumi ir jāinterpretē šauri, minētajā 5. punktā paredzētā atkāpe jāattiecina tikai uz stacijām, kas patiešām ir paredzētas bīstamo vai sadzīves atkritumu incinerācijai un kas tāpēc citus atkritumus incinerē tikai izņēmuma gadījumos.

48

Savukārt no Direktīvas 2003/87 I pielikuma 5. punkta teksta neizriet, ka bīstamo vai sadzīves atkritumu incinerācijas staciju izslēgšana no siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļaujas būtu atkarīga no mērķa, kādam šie atkritumi tiek incinerēti.

49

Otrkārt, Direktīvas 2003/87 I pielikuma 5. punkta sistēmiskā un teleoloģiskā interpretācija šajā gadījumā jāizvērtē kopā.

50

Kā izriet it īpaši no Direktīvas 2003/87 25. apsvēruma un 1. panta, tās vispārējais mērķis ir, ieviešot siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu sadales sistēmu, panākt šo gāzu emisiju samazināšanu.

51

Tomēr Direktīvas 2003/87 I pielikuma 5. punktā paredzētajam izņēmumam attiecībā uz bīstamo atkritumu un sadzīves atkritumu incinerācijas stacijām šis mērķis nav prioritārs. Toties tas atbilst šīs direktīvas sekundārajam mērķim, jo Savienības likumdevējs ir uzskatījis, ka emisijas kvotu sadales sistēmas ieviešana nedrīkst radīt šķēršļus bīstamo un sadzīves atkritumu apglabāšanai incinerējot.

52

Šajā ziņā jānorāda, ka ar Direktīvu 2003/87, kā izriet no tās nosaukuma, ir grozīta Direktīva 96/61. Direktīvas 2003/87 2. panta 2. punktā ir precizēts, ka “šo direktīvu piemēro, neierobežojot prasības, kas izriet no Direktīvas [96/61].” Taču Direktīvas 96/61, kuras mērķis ir plašāks nekā Direktīvas 2003/87 mērķis un kura attiecas uz piesārņojuma integrētu novēršanu un samazināšanu, 3. panta c) punktā skaidri ir paredzēta atkritumu pārstrāde vai apglabāšana.

53

Direktīvas 96/61 8. apsvērumā ir arī noteikts, ka “integrētas pieejas mērķis piesārņojuma samazināšanā ir iespējami pilnīgi novērst emisijas gaisā, ūdenī vai augsnē, ņemot vērā atkritumu apsaimniekošanu, un, ja tāda nav iespējama, samazināt emisijas, lai sasniegtu augstu vides aizsardzības līmeni kopumā”.

54

No iepriekš minētā izriet, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies veicināt bīstamo un sadzīves atkritumu incinerāciju, to atbrīvojot no pienākuma saņemt atļauju saskaņā ar ETS. Tomēr šī izņēmuma piemērojamības ierobežošana ar jēdzienu “galvenais mērķis” nebūtu saderīga ar minēto mērķi.

55

Turklāt izņēmuma tvērums arī jāinterpretē, ņemot vērā Direktīvas 2003/87 galveno mērķi. Komisijas aizstāvētā interpretācija, saskaņā ar kuru bīstamo vai sadzīves atkritumu incinerācijas iekārtai, kas dod ieguldījumu tādas iekārtas darbībā, uz kuru attiecas ETS, piegādājot tai siltumu, pašai būtu jāietilpst ETS piemērošanas jomā, būtu pretrunā šim mērķim.

56

Šādas interpretācijas rezultātā atkāpe tiktu attiecināta tikai uz bīstamo un sadzīves atkritumu incinerācijas stacijām, kuru saražoto siltumu nereģenerētu iekārta, uz ko attiecas Direktīva 2003/87, un tas veicinātu enerģijas izšķērdēšanu un emisiju pieaugumu.

57

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem jāatbild, ka Direktīvas 2003/87 I pielikuma 5. punkts jāinterpretē tādējādi, ka no šīs direktīvas piemērošanas jomas ir izslēgtas visas bīstamo atkritumu vai sadzīves atkritumu incinerācijas stacijas, tostarp stacijas, kuras ir iekļautas iekārtā, kas ietilpst šajā piemērošanas jomā, un kuru vienīgais mērķis nav šo atkritumu incinerācija, ja vien tās citu atkritumu sadedzināšanai tiek izmantotas tikai izņēmuma gadījumos.

58

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/87/EK (2003. gada 13. oktobris), ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Savienībā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK un kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 14. marta Direktīvu (ES) 2018/410, I pielikuma 5. punkts

jāinterpretē tādējādi, ka

no šīs direktīvas – ar grozījumiem – piemērošanas jomas ir izslēgtas visas bīstamo atkritumu vai sadzīves atkritumu incinerācijas stacijas, tostarp stacijas, kuras ir iekļautas iekārtā, kas ietilpst šajā piemērošanas jomā, un kuru vienīgais mērķis nav šo atkritumu incinerācija, ja vien tās citu atkritumu sadedzināšanai tiek izmantotas tikai izņēmuma gadījumos.