–

Sony Computer Entertainment Europe Ltd vārdā – B. Arnold, C. Rohnke un J. Wergin, Rechtsanwälte,

–

Datel Design and Development Ltd, Datel Direct Ltd un JS vārdā – W. Scheuerl, C. Triebe un T. von Plehwe, Rechtsanwälte,

–

Eiropas Komisijas vārdā – J. Samnadda un G. von Rintelen, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/24/EK (2009. gada 23. aprīlis) par datorprogrammu tiesisko aizsardzību (OV 2009, L 111, 16. lpp.) 1. panta 1.–3. punktu un 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp sabiedrību Sony Computer Entertainment Europe Ltd (turpmāk tekstā – “Sony”), kas tostarp izplata PlayStation videospēļu konsoles un spēles šīm konsolēm, un sabiedrību grupu Datel Design and Development Ltd un Datel Direct Ltd (turpmāk tekstā kopā – “Datel”), kas izstrādā, ražo un izplata programmas, kā arī to direktoru par to, ka pēdējie minētie, iespējams, ir pārkāpuši Sony ekskluzīvās tiesības atļaut jebkādu datorprogrammas, kuras īpašniece ir šī sabiedrība, modificēšanu.

3

Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācija (WIPO) 1996. gada 20. decembrī Ženēvā pieņēma WIPO līgumu par autortiesībām, kas stājās spēkā 2002. gada 6. martā. Eiropas Kopienas vārdā šis līgums tika apstiprināts ar Padomes 2000. gada 16. marta Lēmumu 2000/278/EK (OV 2000, L 89, 6. lpp.).

4

Minētā līguma 2. pantā noteikts:

“Autortiesību aizsardzība attiecas uz izpausmi, nevis uz idejām, procesiem, darbības metodēm vai matemātiskām koncepcijām kā tādām.”

5

Līgums par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām (turpmāk tekstā – “TRIPS līgums”) ir ietverts 1.C pielikumā Līgumam par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu, kurš 1994. gada 15. aprīlī parakstīts Marrākešā un apstiprināts ar Padomes Lēmumu 94/800/EK (1994. gada 22. decembris) par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. gada līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (OV 1994, L 336, 1. lpp.).

6

TRIPS līguma 10. pants “Datorprogrammas un datu apkopojumi” formulēts šādi:

“1.   Datorprogrammas (gan tradicionālās (source code), [gan] objektorientētās (object code)) tiek aizsargātas kā literāri darbi saskaņā ar Bernes Konvenciju [par literatūras un mākslas darbu aizsardzību, kas parakstīta Bernē 1886. gada 9. septembrī, redakcijā, kas izriet no 1971. gada 24. jūlija Parīzes akta (turpmāk tekstā – “Bernes konvencija”)].

2.   Datu apkopojumi vai citi materiāli (gan izmantojami ar datora starpniecību, gan arī kādas citas formas), kas to satura izvēles vai izkārtojuma dēļ veido intelektuāli radošas vērtības, tiek aizsargāt[i] kā tād[i]. Šāda aizsardzība, kas neattiecas uz pašiem datiem vai materiāliem, nekaitē nekādām autortiesībām, kas nostiprinātas attiecībā uz pašiem datiem vai materiāliem.”

7

Bernes konvencijas 2. panta 1. un 3. punktā paredzēts:

“1.   Termins “literatūras un mākslas darbi” aptver visus darbus literatūras, zinātnes un mākslas jomā neatkarīgi no to izpausmes veida un formas, kā, piemēram, grāmatas, brošūras un citus rakstveida darbus; lekcijas, runas, sprediķus un citus līdzīga rakstura darbus; dramatiskos un muzikāli dramatiskos darbus; horeogrāfiskos darbus un pantomīmas; muzikālās kompozīcijas ar tekstu vai bez teksta; kinematogrāfiskos darbus, kuriem pielīdzināmi darbi, kas izteikti kinematogrāfijai analoģiskā veidā; zīmējumus, glezniecības, arhitektūras, tēlniecības, grafikas un litogrāfijas darbus; fotogrāfiskos darbus, kuriem pielīdzināmi darbi, kas izpildīti fotogrāfijai analoģiskā veidā; lietišķās mākslas darbus; ilustrācijas, ģeogrāfiskās kartes, plānus, skices un trīsdimensiju darbus, kas attiecas uz ģeogrāfiju, topogrāfiju, arhitektūru vai zinātni.

[..]

3.   Tulkojumi un apdares, muzikāli aranžējumi un citi literatūras vai mākslas darbu pārveidojumi tiek aizsargāti tāpat kā oriģināldarbi, neaizskarot oriģināldarba autora tiesības.”

8

Padomes Direktīvas 91/250/EEK (1991. gada 14. maijs) par datorprogrammu tiesisko aizsardzību (OV 1991, L 122, 42. lpp.) 1. pantā “Aizsargājamais objekts” bija noteikts:

“1.   Saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem dalībvalstis ar autortiesību tiesību aktiem aizsargā datorprogrammas tāpat kā [Bernes konvencija] paredz aizsargāt literārus darbus. Šī direktīva nosaka, ka termins “datorprogrammas” attiecas arī uz programmu sagatavošanas un noformējuma materiāliem.

2.   Saskaņā ar šo direktīvu datorprogrammas ir aizsargātas visās to formās. Saskaņā ar šo direktīvu autortiesības neaizsargā idejas un principus, kas ir pamatā visiem datorprogrammu elementiem, ieskaitot idejas un principus, kas ir pamatā saskarnēm.

3.   Datorprogrammu aizsargā, ja tā ir oriģināla tādā ziņā, ka tā ir autora paša intelekta radīta. Nosakot, vai tā jāaizsargā, nelieto nekādus citus kritērijus.”

9

Direktīva 91/250 tika atcelta un aizstāta ar Direktīvu 2009/24, kas stājās spēkā 2009. gada 25. maijā.

10

Direktīvas 2009/24 2., 7., 10., 11. un 15. apsvērumā noteikts:

[..]

[..]

[..]

11

Šīs direktīvas 1. panta 1.–3. punktā paredzēts:

“1.   Saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem dalībvalstis ar autortiesību tiesību aktiem aizsargā datorprogrammas, tāpat kā [Bernes konvencija] paredz aizsargāt literārus darbus. Šī direktīva nosaka, ka termins “datorprogrammas” attiecas arī uz programmu sagatavošanas un noformējuma materiāliem.

2.   Saskaņā ar šo direktīvu datorprogrammas ir aizsargātas visās to [izteiksmes] formās. Saskaņā ar šo direktīvu autortiesības neaizsargā idejas un principus, kas ir pamatā visiem datorprogrammu elementiem, ieskaitot idejas un principus, kas ir pamatā saskarnēm.

3.   Datorprogrammu aizsargā, ja tā ir oriģināla tādā ziņā, ka tā ir autora paša intelekta radīta. Nosakot, vai tā jāaizsargā, nelieto nekādus citus kritērijus.”

12

Minētās direktīvas 4. panta 1. punktā paredzēts:

“Saskaņā ar 5. un 6. panta noteikumiem tiesību īpašnieka ekskluzīvās tiesībās, ko paredz 2. pants, ietilpst tiesības uz šādu rīcību vai tiesības atļaut šādu rīcību:

[..]

[..].”

13

1965. gada 9. septembraGesetz über Urheberrecht und verwandte Schutzrechte – Urheberrechtsgesetz (Autortiesību un blakustiesību likums; BGBl. 1965 I, 1273. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar 2021. gada 23. jūnija likumu (BGBl. 2021 I, 1858. lpp.) (turpmāk tekstā –“UrhG”), 69.a pantā paredzēts:

“1.   Datorprogrammas šī likuma izpratnē ir katras formas programmas, tostarp sagatavošanas projektēšanas materiāli.

2.   Piešķirtā aizsardzība attiecas uz visām datorprogrammu izteiksmes formām. Idejas un principi, kas ir pamatā jebkādam datorprogrammas elementam, ieskaitot idejas un principus, kas ir pamatā saskarnēm, netiek aizsargāti.

3.   Datorprogrammu aizsargā, ja tā ir oriģināla tādā ziņā, ka tā ir autora paša intelekta radīta. Nosakot, vai tā ir aizsargājama, nepiemēro nekādus citus kritērijus, it īpaši kvalitātes vai estētikas kritērijus.”

14

UrhG 69.c pants formulēts šādi:

“Īpašniekam ir ekskluzīvas tiesības uz šādu rīcību vai tiesības atļaut šādu rīcību:

[..]

15

Sony kā ekskluzīva licences saņēmēja Eiropā tirgo PlayStation spēļu konsoles un šīm konsolēm paredzētas spēles. Līdz 2014. gadam Sony tirgoja konsoli PlayStationPortable (turpmāk tekstā – “PSP konsole”) un spēles, kas bija paredzētas šai konsolei, tostarp spēli MotorStorm: Arctic Edge (turpmāk tekstā – “attiecīgā spēle”).

16

Datel izstrādā, ražo un izplata programmatūru, it īpaši Sony spēļu konsoles papildinošus produktus, tostarp programmatūru Action Replay PSP, kā arī ierīci Tilt FX, kurai pievienota tāda paša nosaukuma programmatūra, kas ļauj vadīt PSP konsoles ar kustībām telpā. Datel programmatūra darbojas tikai ar Sony oriģinālajām spēlēm.

17

Programmatūras Action Replay PSP izpildīšana notiek, pieslēdzot PSP konsoli datoram un ievietojot konsolē zibatmiņas karti, kura ielādē programmatūru. Pēc konsoles restartēšanas lietotājam saskarnē ir papildu izvēlnes punkts Action Replay, kas lietotājam piedāvā spēles opcijas, kuras Sony šajā spēles posmā nav paredzējusi. Šajā izvēlnes punktā, piemēram, saistībā ar attiecīgo spēli ir minētas izvēles iespējas, kas ļauj atcelt jebkādus “turbo” (booster) izmantošanas ierobežojumus vai izmantot ne tikai daļu braucēju, bet arī to daļu braucēju, kuri citādi tiek aktivizēti tikai pēc noteikta punktu skaita sasniegšanas.

18

Attiecībā uz Tilt FX lietotājam ir sensors, kas pieslēgts PSP konsolei un kas ļauj vadīt konsoli, izmantojot tās kustību telpā. Konsolē jāievada arī zibatmiņas karte, lai sagatavotu kustības sensora iejaukšanos, kas saskarnē padara pieejamu papildu izvēlnes punktu, tostarp atceļot dažus ierobežojumus. Tādējādi saistībā ar attiecīgo spēli šī funkcionalitāte ļauj neierobežoti izmantot “turbo” režīmu.

19

Pamatlietā Sony it īpaši apgalvoja, ka, izmantojot Datel ierīces un programmatūru, lietotāji no autortiesību viedokļa nelikumīgā veidā modificē šīm spēlēm pamatā esošo programmatūru. Šajā ziņā tā tostarp lūdza izbeigt šo ierīču un programmatūras tirdzniecību, kā arī atlīdzināt iespējami nodarītos zaudējumus.

20

Ar 2012. gada 24. janvāra spriedumu Landgericht Hamburg (Hamburgas apgabaltiesa, Vācija) daļēji apmierināja Sony prasījumus. Tomēr Oberlandesgericht Hamburg (Federālās zemes Augstākā tiesa Hamburgā, Vācija) apelācijas tiesvedībā grozīja šo spriedumu, noraidot Sony prasību kopumā.

21

Iesniedzējtiesa, kurā iesniegta revīzijas sūdzība (Revision) par Oberlandesgericht Hamburg (Federālās zemes Augstākā tiesa Hamburgā) spriedumu, norāda, ka šīs sūdzības iznākums atkarīgs no tā, vai ar Datel programmatūras izmantošanu tiek pārkāptas Sony piederošās ekskluzīvās datorprogrammas modificēšanas tiesības UrhG 69.c panta 2. punkta izpratnē. Šīs tiesību normas piemērošana pamatlietā esot atkarīga no Direktīvas 2009/24 1. panta 1.–3. punkta un 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretācijas.

22

Tādējādi, pirmkārt, rodoties jautājums, vai Datel programmatūras lietošana ietekmē datorprogrammas aizsardzības piemērošanas jomu, ja programmas pirmkods vai objektkods netiek mainīts vai šī programma netiek reproducēta, bet kāda cita datorprogramma, kas darbojas vienlaikus ar aizsargāto datorprogrammu, pārveido to mainīgo saturu, kurus aizsargātā datorprogramma saglabājusi datora operatīvajā atmiņā un kurus tā izmanto šīs programmas darbības laikā. Iesniedzējtiesai rodas jautājums, vai šādu mainīgo saturs ietilpst datorprogrammas autortiesību aizsardzības piemērošanas jomā.

23

Otrkārt, esot jānoskaidro jēdziena “modificēšana” tvērums Direktīvas 2009/24 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, it īpaši tas, vai šis jēdziens attiecas uz situāciju, kad datorprogrammas objektkods vai pirmkods vai tās reproducēšana netiek pārveidota, bet gan cita programma, kas darbojas vienlaikus ar aizsargāto datorprogrammu, pārveido to mainīgo saturu, kurus aizsargātā datorprogramma saglabājusi operatīvajā atmiņā un kurus tā izmanto šīs programmas darbībā.

24

Šādos apstākļos Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

25

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2009/24 1. panta 1.–3. punkts jāinterpretē tādējādi, ka mainīgo saturs, kas ar aizsargāto datorprogrammu saglabāts datora operatīvajā atmiņā un ko šī programma izmanto tās darbības laikā, ietilpst šīs direktīvas piešķirtās aizsardzības jomā.

26

Vispirms jānorāda: savos apsvērumos Eiropas Komisija apgalvo, ka pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai Direktīvu 2009/24, bet arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV 2001, L 167, 10. lpp.), un šajā ziņā apgalvo, ka tāda programmatūra kā pamatlietā aplūkotā ir darba reproducēšana šīs direktīvas 2. panta a) punkta izpratnē.

27

Šajā ziņā jāprecizē, ka LESD 267. pantā noteiktajā valstu tiesu un Tiesas sadarbības procedūrā Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai lietderīga atbilde, kas ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo lietu. Tālab Tiesa var no visa iesniedzējtiesas sniegtās informācijas kopuma – tostarp no iesniedzējtiesas nolēmuma motīvu daļas – izdibināt tās Savienības tiesību normas un tos šo tiesību principus, kas ir jāinterpretē, ievērojot pamatlietas priekšmetu, lai, pārformulējot tai uzdotos jautājumus, interpretētu visas tās Savienības tiesību normas, kuras valsts tiesām vajadzīgas, lai izspriestu tajās izskatāmās lietas, pat ja tās šajos jautājumos nav skaidri norādītas (spriedums, 2019. gada 19. decembris, Airbnb Ireland, C‑390/18, EU:C:2019:1112, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Tomēr tikai pašas valsts tiesas ziņā ir noteikt to jautājumu priekšmetu, kurus tā vēlas uzdot Tiesai. Tādējādi, ņemot vērā, ka vajadzība veikt šādu pārformulēšanu neizriet no paša lūguma, Tiesai nav pēc Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā minēto ieinteresēto personu lūguma jāiztirzā jautājumi, kurus valsts tiesa tai nav uzdevusi. Ja tiesvedības gaitā valsts tiesai nāktos atzīt, ka ir vajadzīgi turpmāki skaidrojumi par Savienības tiesību interpretāciju, tai būtu no jauna jāvēršas Tiesā (spriedums, 2019. gada 19. decembris, Airbnb Ireland, C‑390/18, EU:C:2019:1112, 37. punkts).

29

Šajā gadījumā, tā kā pirmajā prejudiciālajā jautājumā nav minēta Direktīva 2001/29 un nav minēts arī kāds cits elements iesniedzējtiesas nolēmumā, kas liktu Tiesai veikt šīs direktīvas interpretāciju, lai sniegtu lietderīgu atbildi iesniedzējtiesai, šis jautājums nav jāizskata, ņemot vērā minēto direktīvu. Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka iesniedzējtiesa savā nolēmumā, neatsaucoties uz šo direktīvu, ir skaidri norādījusi, ka jautājums par iespējamu reproducēšanu pamatlietā netiek aplūkots.

30

Runājot par atbildi uz šo jautājumu, jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī konteksts, tā regulējuma mērķi, kurā šī norma ir ietverta, un attiecīgā gadījumā tās izstrādāšanas vēsture (spriedums, 2023. gada 23. novembris, Seven.One Entertainment Group, C‑260/22, EU:C:2023:900, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Pirmkārt, par aplūkojamo tiesību normu formulējumu jānorāda, ka Direktīvas 2009/24 1. pantā atbilstoši tā nosaukumam ir definēts datorprogrammu aizsargājamais objekts.

32

Atbilstoši šī panta 1. punktam datorprogrammas ar autortiesībām aizsargā tāpat kā literāros darbus Bernes konvencijas izpratnē. Minētā panta 2. punktā šāda aizsardzība attiecināta uz “datorprogramm[ām] [..] visās to formās” un precizēts, ka saskaņā ar šo direktīvu autortiesības neaizsargā idejas un principus, kas ir pamatā visiem datorprogrammu elementiem, ieskaitot idejas un principus, kas ir pamatā saskarnēm. Šī paša panta 3. punktā turklāt noteikts, ka datorprogrammu aizsargā, ja tā ir oriģināla tādā ziņā, ka tā ir autora paša intelekta radīta, vienlaikus precizējot, ka, nosakot, vai programma ir jāaizsargā, nepiemēro nekādus citus kritērijus.

33

Tādējādi no Direktīvas 2009/24 1. panta, it īpaši tā 2. un 3. punkta, formulējuma izriet, ka tiek aizsargātas datorprogrammas “visās to [izteiksmes] formās”, izņemot idejas un principus, kas ir pamatā tās veidojošajiem elementiem, ar nosacījumu, ka šī programma ir oriģināla tādā ziņā, ka tā ir autora paša intelekta radīta.

34

Attiecībā uz šī jēdziena saturu Tiesa par Direktīvas 91/250 1. panta 2. punktu, kura formulējums ir identisks Direktīvas 2009/24 1. panta 2. punkta formulējumam un kura interpretācija tādējādi ir attiecināma uz pēdējo minēto tiesību normu, jau ir nospriedusi, ka datorprogrammas “izteiksmes formas” ir formas, kas ļauj to reproducēt dažādās datorvalodās, tādās kā pirmkods un objektkods (spriedums, 2010. gada 22. decembris, Bezpečnostní softwarová asociace, C‑393/09, EU:C:2010:816, 35. punkts).

35

Savukārt Tiesa ir nospriedusi, ka datorprogrammas grafiskā lietotāja saskarne, kura nevis ļauj reproducēt šo programmu, bet gan vienkārši ir programmas elements, ar kura palīdzību lietotāji izmanto šīs programmas funkcijas, nav datorprogrammas izteiksmes forma šīs tiesību normas izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 22. decembris, Bezpečnostní softwarová asociace, C‑393/09, EU:C:2010:816, 41. un 42. punkts).

36

Tā ir uzskatījusi arī, ka nedz datorprogrammas funkcionalitāte, nedz programmēšanas valoda un datu datņu formāts, kas izmantoti kādā datorprogrammā, lai lietotu dažas tās funkcijas, nav šīs programmas izpausmes forma minētās tiesību normas izpratnē. Proti, pieņemt, ka ar autortiesībām var aizsargāt datorprogrammas funkcionalitāti, nozīmētu dot iespēju monopolizēt idejas, kaitējot tehnikas progresam un rūpnieciskajai attīstībai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 2. maijs, SAS Institute, C‑406/10, EU:C:2012:259, 39. un 40. punkts).

37

Tādējādi no Direktīvas 2009/24 1. panta 2. punkta formulējuma, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 37. punktā, izriet, ka pirmkods un objektkods ietilpst datorprogrammas “izteiksmes formas” jēdzienā šīs tiesību normas izpratnē, ciktāl tie ļauj vēlāk reproducēt vai radīt šo programmu, savukārt citi tās elementi, piemēram, it īpaši funkcionalitāte, ar šo direktīvu netiek aizsargāti. Minētā direktīva arī neaizsargā elementus, ar kuru palīdzību lietotāji izmanto šādu funkcionalitāti, tomēr neļaujot veikt šādu minētās programmas vēlāku reproducēšanu vai radīšanu.

38

Kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 38. un 40. punktā, ar Direktīvu 2009/24 garantētā aizsardzība attiecas tikai uz intelektuālo jaunradi, kas atspoguļota pirmkoda un objektkoda tekstā, un līdz ar to uz datorprogrammas literāro izpausmi šajos kodos, kas attiecīgi veido norāžu kopumu, atbilstoši kuram datoram jāveic programmas autora paredzētie uzdevumi.

39

Otrkārt, šādu interpretāciju, kas balstīta uz attiecīgo tiesību normu formulējumu, apstiprina konteksts – kas tostarp izriet no starptautiskajām tiesībām –, kurā iekļaujas šīs tiesību normas.

40

Šajā ziņā, pirmām kārtām, tāpat kā Direktīvas 2009/24 1. panta 1. punktā, TRIPS līguma 10. panta 1. punktā paredzēts, ka datorprogrammas neatkarīgi no tā, vai tās izteiktas pirmkodā vai objektkodā, tiek aizsargātas kā literāri darbi saskaņā ar Bernes konvenciju.

41

Tiesa, ņemot vērā šīs konvencijas 2. panta 1. punktu, kā arī WIPO līguma par autortiesībām 2. pantu un TRIPS līguma 9. panta 2. punktu, jau ir atgādinājusi, ka autortiesību aizsardzība tiek attiecināta uz izpausmēm, bet ne uz idejām, procedūrām, darbības metodēm vai matemātiskām koncepcijām pašām par sevi (spriedums, 2018. gada 13. novembris, Levola Hengelo, C‑310/17, EU:C:2018:899, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Otrām kārtām, šādu interpretāciju apstiprina arī Direktīvas 2009/24 preambula.

43

Vispirms minētās direktīvas 7. apsvērumā noteikts, ka jēdziens “datorprogramma” apzīmē arī datorprogrammu izstrādes sagatavošanas un plānošanas darbus ar nosacījumu, ka no šiem sagatavošanas darbiem darba vēlākā stadijā var rasties šāda datorprogramma.

44

Turklāt no minētās direktīvas 11. apsvēruma izriet, ka ar to pašu direktīvu netiek aizsargātas idejas un principi, kas ir pamatā atsevišķiem programmas elementiem, piemēram, idejas un principi, ciktāl šīs idejas un principus nosaka loģika, algoritmi un programmēšanas valodas, jo autortiesības aizsargā tikai šo ideju un principu izpausmi.

45

Visbeidzot no tā izriet, ka saskaņā ar Direktīvas 2009/24 15. apsvērumu, runājot par tiesību subjekta ekskluzīvajām tiesībām, tā ir nesankcionēta “attiecīgās datorprogrammas koda” pavairošana, tulkošana, piemērošana vai pārveidošana.

46

Treškārt, šī sprieduma 37. punktā minētā interpretācija atbilst mērķiem, kas sasniedzami ar datorprogrammu tiesisko aizsardzību atbilstoši Direktīvai 2009/24.

47

Šajā ziņā, kā secinājumu 41. punktā uzsvēris ģenerāladvokāts, Savienības likumdevēja ieviestās datorprogrammu aizsardzības sistēmas mērķis, kā izriet no Direktīvas 2009/24 2. apsvēruma, ir aizsargāt programmu autorus pret šo programmu neatļautu reproducēšanu, kas digitālajā vidē kļuvusi viegli izdarāma un ar nelielām izmaksām, kā arī pret to “pirātisko” kopiju izplatīšanu. Proti, šajā apsvērumā atgādināts, ka datorprogrammu izstrāde prasa lielus cilvēku, tehnikas un finanšu resursu ieguldījumus, bet datorprogrammas var nokopēt par niecīgu daļu to līdzekļu, kas vajadzīgi, lai patstāvīgi izstrādātu programmas.

48

Savukārt, kā izriet no 1989. gada 5. janvāra Priekšlikuma Padomes direktīvai par datorprogrammu tiesisko aizsardzību (OV 1989, C 91, 4. lpp.), kas ir Direktīvas 91/250 pamatā, paskaidrojuma raksta 3.6. un 3.12. punkta, datorprogrammu aizsardzības tiesiskais režīms nepiešķir monopolu, kas kavē neatkarīgu radošu darbu, un tādējādi nekavē tehnikas attīstību. Turklāt datorprogrammas autora konkurenti no brīža, kad neatkarīga analīze tiem ir ļāvusi noteikt izmantotās idejas, noteikumus vai principus, var pilnīgi brīvi radīt paši savus izgudrojumus, lai izstrādātu sadarbspējīgus produktus. Turklāt viņi var izmantot to pašu ideju, bet nelietojot to pašu izteiksmi kā citas aizsargātās programmas.

49

Papildus, kā norādīts Direktīvas 2009/24 10. apsvērumā, datorprogrammu uzdevums ir savienoties un darboties kopā ar citām datorsistēmas sastāvdaļām un tās lietotājiem, un tas prasa šo sastāvdaļu loģisku un dažkārt arī fizisku savstarpēju savienošanu un mijiedarbi un lai visi tās lietotāji, programmatūras un datortehnikas elementi darbotos, kā paredzēts, kopā ar citām programmatūrām un datortehniku.

50

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa norāda, ka Datel programmatūru lietotājs ielādē PSP konsolē un tā tiek darbināta vienlaikus ar spēļu programmatūru. Tā piebilst, ka ar šo programmatūru netiek pārveidots vai reproducēts ne Sony objektkods, ne pirmkods, ne iekšējā struktūra un organizācija, kas tiek izmantota PSP konsolē, bet ar to vienīgi tiek modificēts to mainīgo saturs, kuri uz laiku ir iekļauti Sony spēlēs PSP konsoles operatīvajā atmiņā un kuri tiek izmantoti spēles darbības laikā tādējādi, ka tā tiek darbināta, pamatojoties uz šo modificēto mainīgo saturu.

51

Turklāt, kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma pamatojuma, šķiet, ka Datel programmatūra, ciktāl ar to tiek pārveidots tikai ar aizsargātu datorprogrammu iestrādāto mainīgo saturs datora operatīvajā atmiņā un šis mainīgo saturs tiek izmantots šajā programmā tās darbības laikā, pati par sevi neļauj reproducēt ne šo programmu, ne tās daļu, bet gan, gluži pretēji, paredz, ka programma tiek darbināta vienlaicīgi. Kā ģenerāladvokāts būtībā uzsvēris secinājumu 48. punktā, mainīgo saturs tātad ir minētās programmas elements, ar kura palīdzību lietotāji izmanto šādas programmas funkcionalitāti, kas nav aizsargāta kā datorprogrammas “izpausmes forma” Direktīvas 2009/24 1. panta 2. punkta izpratnē; tas jāpārbauda iesniedzējtiesai.

52

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2009/24 1. panta 1.–3. punkts jāinterpretē tādējādi, ka mainīgo saturs, kas ar aizsargāto datorprogrammu saglabāts datora operatīvajā atmiņā un ko šī programma izmanto tās darbības laikā, neietilpst šīs direktīvas piešķirtās aizsardzības jomā, ciktāl šis saturs neļauj vēlāk reproducēt vai radīt šādu programmu.

53

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild.

54

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/24/EK (2009. gada 23. aprīlis) par datorprogrammu tiesisko aizsardzību 1. panta 1.–3. punkts

jāinterpretē tādējādi, ka

mainīgo saturs, kas ar aizsargāto datorprogrammu saglabāts datora operatīvajā atmiņā un ko šī programma izmanto tās darbības laikā, neietilpst šīs direktīvas piešķirtās aizsardzības jomā, ciktāl šis saturs neļauj vēlāk reproducēt vai radīt šādu programmu.