–

Mercedes‑Benz Bank AG vārdā – L. Normann, Rechtsanwältin,

–

Volkswagen Bank GmbH vārdā – I. Heigl un L. Normann, Rechtsanwältinnen,

–

Čehijas valdības vārdā – S. Šindelková, M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – B.‑R. Killmann un P. Ondrůšek, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Direktīvu 87/102/EEK (OV 2008, L 133, 66. lpp.) 10. panta 2. punkta l) apakšpunktu un 14. panta 1. punktu un 3. punkta b) apakšpunktu.

2

Šis lūgums iesniegts saistībā ar divām tiesvedībām attiecīgi starp, pirmkārt, KI un Mercedes‑Benz Bank AG un, otrkārt, FA un Volkswagen Bank GmbH par KI un FA atteikuma spēkā esību attiecībā uz kredītlīgumiem, kurus tie kā patērētāji ir noslēguši ar šīm bankām.

3

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK (1997. gada 20. maijs) par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem (OV 1997, L 144, 19. lpp.), kas aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK (OV 2011, L 304, 64. lpp.), 14. apsvērumā bija noteikts:

“[..] tā kā dalībvalstis nosaka [..] nosacījumus un pasākumus, ievērojot atteikuma tiesību izmantošanu”.

4

Saskaņā ar Direktīvas 2008/48 7.–10., 31., 34. un 35. apsvērumu:

[..]

[..]

5

Direktīvas 2008/48 1. pantā “Priekšmets” noteikts:

“Šīs direktīvas mērķis ir saskaņot dažus dalībvalstu normatīvo aktu un administratīvo procedūru aspektus saistībā ar līgumiem, kas attiecas uz patēriņa kredītu.”

6

Šīs direktīvas 3. pantā “Definīcijas” paredzēts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..]”

7

Minētās direktīvas 10. panta “Kredītlīgumos iekļaujamā informācija” 2. punkts formulēts šādi:

“Kredītlīgumā skaidri un lakoniski norāda:

[..]

[..].”

8

Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 14. pantu “Atteikuma tiesības”:

“1.   Patērētājs četrpadsmit kalendāro dienu laikā var atteikties no kredītlīguma, nesniedzot nekādu pamatojumu.

Šo atteikuma termiņu sāk skaitīt:

[..]

3.   Ja patērētājs izmanto atteikuma tiesības, viņš:

[..]

[..]”

9

Direktīvas 2008/48 15. panta “Saistīti kredītlīgumi” 1. punktā noteikts:

“Ja patērētājs, pamatojoties uz Kopienas tiesību aktiem, ir izmantojis atteikuma tiesības attiecībā uz preču piegādes vai pakalpojumu sniegšanas līgumu, uz viņu vairs neattiecas saistītais kredītlīgums.”

10

Minētās direktīvas 22. panta “Saskaņošana un šīs direktīvas obligāta piemērošana” 1. punktā noteikts:

“Ciktāl šajā direktīvā iekļauti saskaņoti noteikumi, dalībvalstis savos tiesību aktos nedrīkst saglabāt vai ieviest noteikumus, kas atšķiras no šajā direktīvā paredzētajiem.”

11

Bürgerliches Gesetzbuch (Civilkodekss, turpmāk tekstā – “BGB”) 355. pantā “Atteikuma tiesības patērētāju līgumos” noteikts:

“(1)   Ja likums dod patērētājam atteikuma tiesības saskaņā ar šo normu, patērētājam un tirgotājam vairs nav saistoši viņu gribas izteikumi par līguma noslēgšanu, ja patērētājs noteiktajā laikposmā atsauc savu gribas izteikumu. [..]

(2)   Atteikuma termiņš ir 14 dienas. Ja nav noteikts citādi, tas sākas līguma noslēgšanas brīdī.

[..]”

12

BGB 356.b panta “Tiesības atteikties no patēriņa kredītlīgumiem” 2. punktā paredzēts:

“Ja saistībā ar vispārēju patēriņa kredītlīgumu saskaņā ar 1. punktu kredītņēmējam izsniegtajā dokumentā nav ietverta obligāti norādāmā informācija atbilstoši 492. panta 2. punktam, termiņu nesāk skaitīt, kamēr šis trūkums nav novērsts saskaņā ar 492. panta 6. punktu. [..]”

13

BGB 357. pantā “Tiesiskās sekas saistībā ar atteikšanos no līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām un attālināti, izņemot finanšu pakalpojumu līgumus”, redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem, bija noteikts:

“[..]

(7)   Patērētājam jāmaksā kompensācija par preču vērtības samazināšanos, ja:

[..]”

14

BGB 357.a pantā “Atteikuma no finanšu pakalpojumu līgumiem tiesiskās sekas”, redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem, bija noteikts:

“(1)   Saņemtais labums jāatdod atpakaļ ne vēlāk kā pēc 30 dienām.

[..]

(3)   Ja kredītņēmējs atsakās no patēriņa kredītlīgumiem, viņam jāsamaksā kredīta procenti, par kādiem notikusi vienošanās, par laikposmu no kredīta izmaksas līdz tā atmaksai. [..]”

15

BGB 358. pants “Līgums, kas saistīts ar līgumu, no kura patērētājs ir atteicies”, redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem, bija formulēts šādi:

“(1)   Ja patērētājs ir juridiski korekti atsaucis savu nodomu deklarāciju noslēgt līgumu par preces piegādi vai cita pakalpojuma sniegšanu, ko veic komersants, viņam vairs nav saistoša arī viņa nodomu deklarācija noslēgt ar šo līgumu saistītu kredītlīgumu.

(2)   Ja patērētājs ir juridiski korekti atsaucis savu nodomu deklarāciju par patēriņa kredītlīguma noslēgšanu, pamatojoties uz 495. panta 1. punktu vai 514. panta 2. punkta pirmo teikumu, viņam vairs nav saistoša arī viņa nodomu deklarācija noslēgt ar šo patēriņa kredītlīgumu saistītu līgumu par preces piegādi vai cita pakalpojuma sniegšanu.

(3)   Saskaņā ar 1. un 2. punktu līgums par preces piegādi vai cita pakalpojuma sniegšanu un kredītlīgums ir saistīti, ja kredīts tiek izmantots, lai pilnībā vai daļēji finansētu otru līgumu un ja tie abi veido vienu ekonomisku vienību. Uzskata, ka pastāv ekonomiska vienība, konkrēti, ja komersants pats finansē pretizpildījumu no patērētāja puses vai – kad finansējumu piešķir trešā persona – ja kreditors iesaista komersantu kredītlīguma sagatavošanā vai noslēgšanā.

(4)   Agrāk pastāvējušās situācijas atjaunošanu attiecībā uz saistīto līgumu pēc analoģijas [..] reglamentē [357.–357.b pants]. [..] Darījumos ar patērētāju kreditors uzņemas no saistītā līguma izrietošās komersanta tiesības un pienākumus attiecībā uz atteikuma vai atmaksāšanas juridiskajām sekām, ja brīdī, kad atteikums stājas spēkā, kredīta summa jau ir izmaksāta komersantam.”

16

BGB 492. pantā “Rakstiska forma, līguma saturs” paredzēts:

“[..]

(2)   Līgumā jāietver informācija, kas saskaņā ar EGBGB 247. panta 6.–13. punktu ir paredzēta attiecībā uz jebkuru patēriņa kredītlīgumu.

[..]

(6)   Ja līgumā nav 2. punktā minētās informācijas vai ja tā līgumā nav iekļauta pilnībā, šo informāciju var sniegt vēlāk patstāvīgā informācijas nesējā pēc tam, kad līgums ir faktiski noslēgts, vai – 494. panta 2. punkta pirmajā teikumā minētajos gadījumos – pēc tam, kad līgums ir stājies spēkā.

[..]”

17

EGBGB 247. pantā “Prasības par informāciju attiecībā uz patēriņa kredītlīgumiem, finansiālu palīdzību par maksu un kreditēšanas starpniecības līgumiem” noteikts:

“[..]

§ 3. Informācijas, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas vispārīgu patēriņa kredītlīgumu gadījumā, saturs

(1) Pirms līguma noslēgšanas sniegtajā informācijā iekļauj:

[..]

[..].

§ 6. Līguma saturs

(1) Patēriņa kredītlīgumā skaidrā un saprotamā veidā iekļauj šādu informāciju:

[..].”

18

Saskaņā ar 2019. gada 1. marta un 2017. gada 30. novembra pieteikumiem KI un FA attiecīgi ar Mercedes‑Benz Bank un Volkswagen Bank noslēdza kredītlīgumus transportlīdzekļa iegādei privātai lietošanai. Piešķirtā kredīta summa KI bija 29500 EUR un FA – 35300 EUR.

19

Noslēdzot kredītlīgumus, automašīnu izplatītāji, no kuriem tika iegādāti transportlīdzekļi, rīkojās kā Mercedes‑Benz Bank un Volkswagen Bank kredīta starpnieki, tādējādi kredītu summas tika pārskaitītas tieši šiem tirgotājiem.

20

Nevienā no kredītlīgumiem skaitlisku procentu formā nebija norādīta līguma noslēgšanas brīdī spēkā esošā nokavējuma procentu likme.

21

KI un FA saskaņā ar saviem līgumiem bija veikuši avansa maksājumus un ikmēneša maksājumus par kopējo summu attiecīgi 8924,48 EUR un 24800 EUR.

22

Ar 2019. gada 31. oktobra un 2020. gada 20. jūlija vēstulēm KI un FA norādīja, ka tie izmanto savas atteikuma tiesības attiecībā uz kredītlīgumiem. KI un FA uzskata, ka viņu atteikšanās ir spēkā tāpēc, ka Vācijas tiesībās paredzētais 14 dienu atteikuma termiņš nebija sācies, jo viņu līgumos bija pieļautas neatbilstības obligāti norādāmajā informācijā.

23

Katrs no šiem patērētājiem cēla prasību Landgericht Ravensburg (Rāvensburgas apgabaltiesa, Vācija), kas ir iesniedzējtiesa, attiecīgi pret Mercedes‑Benz Bank un Volkswagen Bank.

24

KI būtībā lūdz atmaksāt aizdevuma ikmēneša maksājumus, kas samaksāti līdz atteikumam, un tirgotājam veikto avansa maksājumu, proti, 8924,48 EUR, kā arī konstatēt, ka Mercedes‑Benz Bank nav izpildījusi pienākumu pieņemt transportlīdzekli. Viņš arī lūdz konstatēt, ka viņam nav jāmaksā kompensācija par transportlīdzekļa vērtības samazināšanos un ka atteikuma dēļ viņam vairs nav jāmaksā nekāda summa saskaņā ar kredītlīgumu neatkarīgi no tā, vai runa ir par aizņemto kapitālu vai procentiem.

25

FA būtībā lūdz atmaksāt aizdevuma ikmēneša maksājumus, kas samaksāti līdz atteikumam, un tirgotājam iemaksāto avansa maksājumu, proti, 24800 EUR, no šīs summas atskaitot kompensāciju 24550 EUR par transportlīdzekļa vērtības samazināšanos un pieskaitot procentus. Viņš arī lūdz konstatēt, ka no atteikuma brīža viņam saskaņā ar kredītlīgumu vairs nav jāmaksā nekāda summa neatkarīgi no tā, vai runa ir par aizņemto kapitālu vai procentiem, un ka Volkswagen Bank nav izpildījusi pienākumu pieņemt transportlīdzekli.

26

Mercedes‑Benz Bank galvenokārt lūdz noraidīt KI prasību un it īpaši norāda uz atteikuma tiesību zaudēšanu un iebildi par šo tiesību ļaunprātīgu izmantošanu. Pakārtoti, gadījumā, ja KI būtu pienācīgi izmantojis savas atteikuma tiesības un tādējādi viņam būtu tiesības uz samaksāto summu atmaksu, tā lūdz konstatēt, ka tai ir jāsaņem no KI kompensācija par transportlīdzekļa vērtības samazināšanos. Turklāt šī banka lūdz piespriest KI samaksāt tai atlīdzību par lietošanu 3,92 % apmērā gadā no neatmaksātā aizdevuma atlikušās summas par laikposmu no aizdevuma līdzekļu pārskaitīšanas pārdevējam līdz transportlīdzekļa atdošanai atpakaļ.

27

Volkswagen Bank arī lūdz noraidīt FA prasību un it īpaši norāda uz atteikuma tiesību noilgumu.

28

Šādos apstākļos iesniedzējtiesa, pirmām kārtām, jautā, vai gadījumā, ja aizņēmējs izmanto savas atteikuma tiesības attiecībā uz kredītlīgumu, kas saistīts ar transportlīdzekļa pirkuma līgumu, kreditors var pieprasīt kompensāciju par šī transportlīdzekļa vērtības samazināšanos un attiecīgā gadījumā – kādā apmērā.

29

Šī tiesa norāda, ka saskaņā ar Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) judikatūru aizņēmējam pēc atteikuma tiesību izmantošanas ir jāmaksā kompensējoša atlīdzība, kas atbilst transportlīdzekļa vērtības samazinājumam laikposmā, kad tas bijis viņa valdījumā, pat ja patērētājs par savām atteikuma tiesībām ir bijis informēts nepilnīgi. Tā piebilst – Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) ir arī nolēmusi, ka šīs kompensācijas summa ir aprēķināma, no pārdošanas cenas, ko tirgotājs noteicis, patērētājam iegādājoties transportlīdzekli, atņemot pirkuma cenu, ko tirgotājs samaksā transportlīdzekļa atdošanas brīdī.

30

Iesniedzējtiesa uzskata, ka šī aprēķina metode, kas balstās uz dažādām tirgus vērtībām, kuras izriet no darījumiem, kas veikti dažādos tirgos, proti, tirgū, kurā izplatītāji pārdod, un tirgū, kurā tie pērk, patērētājam uzliek pienākumu maksāt ne tikai kompensāciju par vērtības samazināšanos, kas radusies transportlīdzekļa lietošanas rezultātā, bet arī tālākpārdošanas izmaksas, peļņas normu un pievienotās vērtības nodokli. Runa esot par cenas palielināšanas faktoriem, kas ir saistīti tikai ar atteikuma tiesību izmantošanu, jo šīs izmaksas nav atkarīgas ne no kādas transportlīdzekļa izmantošanas, ko veic patērētājs. Turklāt kompensācijas apmērs varētu izrādīties liels pat gadījumā, ja transportlīdzeklis nav bijis reģistrēts vai lietots pirms atteikuma tiesību izmantošanas. Tādējādi šī metode ļautu kreditoram gūt peļņu, pārdodot transportlīdzekli par cenu, kas ir augstāka par izplatītāja cenu.

31

Līdz ar to šī tiesa uzskata, ka minētā valsts judikatūra varētu apdraudēt Direktīvā 2008/48 paredzēto atteikuma tiesību efektivitāti un nepamatotas iedzīvošanās aizlieguma principu.

32

Otrām kārtām, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ar Direktīvas 2008/48 14. panta 3. punkta b) apakšpunkta pirmo teikumu ar šo direktīvu ir pilnībā saskaņots kredītņēmēja pienākums maksāt pamatsummas procentus, tostarp tad, ja finansētais kredīts ir saistīts ar preču pirkuma līgumu.

33

Šī tiesa norāda, ka Direktīvā 2008/48 nav precizētas ne atteikuma sekas attiecībā uz saistīto kredītlīgumu, ne summas, kas finansētā līguma pusēm, šajā gadījumā pircējam un pārdevējam, ir jāatmaksā. Vienīgi valsts likumdevējam pašam esot jāprecizē atteikuma tiesību izmantošanas sekas attiecībā uz šādu kredītlīgumu. Tādējādi būtu jāatzīst, ka dalībvalstīm ir rīcības brīvība, lai, citastarp atkāpjoties no Direktīvas 2008/48 14. panta 3. punkta b) apakšpunkta pirmā teikuma, lemtu par kārtību, kādā savstarpēji saistītu līgumu gadījumā tiek atjaunota quo ante situācija.

34

Gadījumā, ja Direktīvā 2008/48 nav paredzēta pilnīga saskaņošana attiecībā uz kredītlīgumiem, kas saistīti ar līgumu par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, šī tiesa jautā, vai ir saderīgi ar Savienības tiesībām, it īpaši ar Direktīvas 2008/48 14. panta 1. punktu, ka aizņēmējam, pēc tam, kad viņš ir izmantojis savas atteikuma tiesības attiecībā uz patēriņa kredītlīgumu, kas saistīts ar transportlīdzekļa pirkuma līgumu, ir pienākums samaksāt pirmajā līgumā paredzētos aizdevuma procentus par laikposmu no brīža, kad transportlīdzekļa pārdevējam ir samaksāti aizņemtie līdzekļi, līdz dienai, kad šis transportlīdzeklis ir atdots kreditoram vai pārdevējam. Tā uzsver, ka valsts judikatūrā šajā jautājumā nav vienprātības.

35

Tā kā, pirmkārt, patērētājs nekādi neiedzīvojas no kredīta summas izmantošanas, jo kreditors to ir tieši pārskaitījis pārdevējam, samaksājot transportlīdzekļa pirkuma cenu, un, otrkārt, patērētājs nevar izmantot savas atteikuma tiesības, neriskējot ciest finansiālus zaudējumus, iesniedzējtiesa uzskata, ka patērētāja pienākums maksāt aizdevuma procentus varētu būt pretrunā Savienības tiesību vispārējiem principiem, it īpaši prasībai par atteikuma tiesību lietderīgo iedarbību, kā arī nepamatotas iedzīvošanās aizlieguma principam.

36

Trešām kārtām, šī tiesa šaubās par pamatlietās aplūkoto atteikumu spēkā esību.

37

Šajā ziņā tā uzskata, ka no 2021. gada 9. septembra sprieduma Volkswagen Bank u.c. (C‑33/20, C‑155/20 un C‑187/20, EU:C:2021:736) izriet, ka atteikuma termiņu sāk skaitīt tikai tad, ja nokavējuma procentu likme kredītlīgumā ir norādīta konkrētas procentu likmes veidā, un atzīmē, ka Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) šo spriedumu ir ievērojusi.

38

Turklāt iesniedzējtiesa uzskata, ka minētajā spriedumā rastais risinājums netika apšaubīts ar 2023. gada 21. decembra spriedumu BMW Bank u.c. (C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014). Tomēr tā norāda, ka Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) to ir interpretējusi atšķirīgi, tagad uzskatot, ka kredītlīguma noslēgšanas brīdī piemērojamās nokavējuma procentu likmes nenorādīšana konkrētas procentu likmes veidā neliedz sākt skaitīt atteikuma termiņu. Šāda interpretācija tai esot likusi šaubīties par atteikuma spēkā esību pamatlietās.

39

Visbeidzot, ceturtām kārtām, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ir iespējams Direktīvas 2008/48 14. panta 1. punktā paredzēto atteikuma tiesību izmantošanu kvalificēt kā ļaunprātīgu.

40

Šī tiesa norāda, ka saskaņā ar Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) judikatūru to, ka patērētājs izmanto savas atteikuma tiesības, var uzskatīt par ļaunprātīgu, ja patērētājs turpina izmantot transportlīdzekli līdz brīdim, kad valsts tiesas ir pieņēmušas nolēmumu par atteikuma spēkā esību un ja patērētājs atsakās maksāt kompensāciju par transportlīdzekļa vērtības samazināšanos tā lietošanas rezultātā.

41

Minētā tiesa uzskata, ka šī valsts judikatūra, šķiet, ir pretrunā 2021. gada 9. septembra spriedumam Volkswagen Bank u.c. (C‑33/20, C‑155/20 un C‑187/20, EU:C:2021:736) un 2023. gada 21. decembra spriedumam BMW Bank u.c. (C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014), kuros Tiesa ir nospriedusi: tas, ka patērētājs izmanto savas atteikuma tiesības atbilstoši Direktīvas 2008/48 14. panta 1. punktam gadījumā, kad kredītlīgumā nokavējuma procenti nav bijuši norādīti konkrētas procentu likmes veidā, nav uzskatāms par ļaunprātību.

42

Šādos apstākļos Landgericht Ravensburg (Rāvensburgas apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

43

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2023. gada 18. aprīļa lēmumu tiesvedība šajā lietā tika apturēta, gaidot galīgo nolēmumu apvienotajās lietās BMW Bank u.c. (C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21).

44

Saskaņā ar Tiesas priekšsēdētāja 2023. gada 17. decembra lēmumu kanceleja paziņoja iesniedzējtiesai 2023. gada 21. decembra spriedumu BMW Bank u.c. (C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014), aicinādama to darīt zināmu, vai, ņemot vērā šo spriedumu, tā joprojām vēlas uzturēt savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

45

Šī tiesa 2024. gada 10. aprīlī atbildēja, ka lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu uztur spēkā un uzskata par nepieciešamu pievienot jaunus jautājumus.

46

Pēc tam, kad tajā pašā dienā tika iesniegts papildinājums lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, ar kuru minētā tiesa uzdeva divus papildu jautājumus, proti, ceturto un piekto jautājumu, tiesvedība ar Tiesas priekšsēdētāja 2024. gada 16. aprīļa lēmumu tika atsākta.

47

Pirmām kārtām, Volkswagen Bank atsaucas uz pirmā jautājuma nepieņemamību, pamatojoties uz to, ka Savienības tiesības nav piemērojamas pamatlietu apstākļiem. Proti, Direktīvas 2008/48 noteikumi nereglamentējot atteikuma tiesību izmantošanas sekas attiecībā uz kredītlīgumu, kas saistīts ar līgumu par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu. Šīs sekas, it īpaši attiecībā uz šādi finansētas preces pircēja pienākumu maksāt kompensāciju par tās vērtības samazināšanos, kā arī šīs kompensācijas aprēķināšanas kārtību, izriet tikai no valsts tiesībām.

48

Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu ieviestajā Tiesas un valstu tiesu sadarbības procedūrā tikai valsts tiesai, kura izskata lietu un kura ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams tās sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu nozīmīgums. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jālemj (skat. spriedumus, 1978. gada 29. novembris, Redmond, 83/78, EU:C:1978:214, 25. punkts, un 2024. gada 11. janvāris, Nárokuj, C‑755/22, EU:C:2024:10, 17. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

49

No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesībām ir attiecināma nozīmīguma prezumpcija. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesiskā regulējuma interpretācijai nav nekāda saistības ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. spriedumus, 1999. gada 7. septembris, Beck un Bergdorf, C‑355/97, EU:C:1999:391, 22. punkts, un 2024. gada 11. janvāris, Nárokuj, C‑755/22, EU:C:2024:10, 18. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

50

Tomēr izskatāmajā lietā tas tā nav.

51

Proti, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka strīdi pamatlietās, kuru esība nav apstrīdēta, attiecas, pirmkārt, uz tiesisko seku noteikšanu, ja attiecīgie patērētāji izmanto atteikuma tiesības saistībā ar kredītlīgumiem, kas ir saistīti ar transportlīdzekļa pirkuma līgumu. Otrkārt, šie strīdi attiecas uz atteikuma termiņa skaitīšanas sākuma kārtību, ņemot vērā to, ka kredītlīgumā nav norādīti nokavējuma procenti konkrētas procentu likmes veidā, kā arī uz iespējamu atteikuma tiesību ļaunprātīgu izmantošanu.

52

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa ar pirmo jautājumu būtībā vēlas noskaidrot, vai Vācijas judikatūrā paredzētā aprēķina metode preču vērtības samazināšanās kompensācijai, kas patērētājam jāmaksā, izmantojot šīs atteikuma tiesības, ir saderīga ar Direktīvas 2008/48 14. panta 1. punktu. Šī tiesību norma, par kuras interpretāciju ir uzdots pirmais jautājums, reglamentē minētās patērētājiem piešķirtās atteikuma tiesības.

53

Nav acīmredzami, ka šajā jautājumā lūgtajai Direktīvas 2008/48 interpretācijai nebūtu nekādas saistības ar pamatlietu faktiskajiem apstākļiem un to priekšmetu vai ka aplūkojamā problēma būtu hipotētiska. Līdz ar to šajā gadījumā iebildums par šīs tiesību normas nepiemērojamību pamatlietā nav saistīts ar lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, bet attiecas uz jautājumu būtību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 24. februāris, TGSS (Mājsaimniecībā nodarbināto darbinieku bezdarbs), C‑389/20, EU:C:2022:120, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

54

Tādēļ pirmais jautājums ir pieņemams.

55

Otrām kārtām, Mercedes‑Benz Bank apstrīd ceturtā un piektā jautājuma pieņemamību. Proti, tā norāda, ka, pirmkārt, 2023. gada 21. decembra spriedumā BMW Bank u.c.. (C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014) atbilde jau ir sniegta un ka, otrkārt, iesniedzējtiesa vēlas apšaubīt Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) judikatūru, kas balstīta uz Direktīvas 2008/48 noteikumiem, kā tie interpretēti šajā spriedumā. Šajā ziņā Mercedes‑Benz Bank apgalvo, ka iesniedzējtiesa tādējādi vēlas apstrīdēt Tiesas vērtējumu, kas ietverts minētajā spriedumā, pamatojoties pati uz savu šo tiesību normu interpretāciju.

56

Šajā gadījumā ar ceturto un piekto jautājumu iesniedzējtiesa lūdz Tiesu interpretēt Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta l) apakšpunktu attiecībā uz prasību kredītlīgumā norādīt nokavējuma procentu likmi un šīs direktīvas 14. panta 1. punktu par četrpadsmit dienu atteikuma termiņa sākuma noteikšanu. Šie divi jautājumi attiecīgi ir par atteikuma termiņa skaitīšanas sākumu un iespēju atteikuma tiesību izmantošanu kvalificēt kā ļaunprātīgu.

57

Vispirms ir svarīgi atgādināt, ka pat tad, ja attiecīgais tiesību jautājums ir izspriests Tiesas judikatūrā, valstu tiesām joprojām ir visas tiesības vērsties Tiesā, ja tās to uzskata par lietderīgu, un tas, ka interpretēt lūgtās tiesību normas Tiesa jau ir interpretējusi, neliedz Tiesai spriest no jauna (spriedums, 2021. gada 6. oktobris, Consorzio Italian Management un Catania Multiservizi, C‑561/19, EU:C:2021:799, 37. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

58

Turpinājumā – šī sprieduma 49. punktā minēto nozīmīguma prezumpciju nevar atspēkot tas vien, ka kāda no pamatlietas pusēm apstrīd iesniedzējtiesas veikto Savienības tiesību normu interpretāciju, tostarp tad, ja Tiesa tās jau ir interpretējusi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 20. septembris, OTP Bank un OTP Faktoring, C‑51/17, EU:C:2018:750, 41. punkts).

59

Visbeidzot – zemākas instances tiesai ir jābūt iespējai brīvi uzdot Tiesai to interesējošos jautājumus, ja tā uzskata, ka juridiskais vērtējums, ko veikusi augstākas instances tiesa, varētu tai likt taisīt Savienības tiesībām neatbilstošu spriedumu (skat. spriedumus, 1974. gada 16. janvāris, Rheinmühlen‑Düsseldorf, 166/73, EU:C:1974:3, 4. punkts, un 2021. gada 18. maijs, Asociaţia “Forumul Judecătorilor din România” u.c., C‑83/19, C‑127/19, C‑195/19, C‑291/19, C‑355/19 un C‑397/19, EU:C:2021:393, 133. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

60

Tātad arī ceturtais un piektais jautājums ir pieņemams.

61

Vispirms jāizvērtē ceturtais un piektais jautājums, ciktāl tie skar attiecīgi atteikuma termiņa sākumu, ja runa ir par kredītlīgumiem, kas saistīti ar transportlīdzekļa pirkuma līgumu, un iespēju atteikuma tiesību izmantošanu kvalificēt kā ļaunprātīgu. Pirmais līdz trešais jautājums, kas būtībā attiecas uz atteikuma sekām, tiks izskatīts pēc tam.

62

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta l) apakšpunkts, skatīts kopā ar 14. panta 1. punkta otrās daļas b) apakšpunktu, jāinterpretē tādējādi, ka 14. panta 1. punktā paredzēto atteikuma termiņu sāk skaitīt tikai tad, ja kredītlīguma noslēgšanas brīdī piemērojamā nokavējuma procentu likme kredītlīgumā ir norādīta konkrētā procentuālā apmērā. Ja atbilde ir noraidoša, šī tiesa vēlas noskaidrot, vai šādas norādes neesība var ietekmēt patērētāja spēju novērtēt šajā direktīvā paredzēto tiesību un pienākumu apjomu vai ietekmēt viņa lēmumu noslēgt līgumu un attiecīgā gadījumā liegt viņam iespēju izmantot savas tiesības būtībā ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādi būtu pastāvējuši, ja šī informācija būtu bijusi pilnīga un pareiza.

63

No Direktīvas 2008/48 14. panta 1. punkta otrās daļas b) apakšpunkta izriet, ka 14 dienu atteikuma termiņu sāk skaitīt tikai dienā, kad patērētājs ir saņēmis šīs direktīvas 10. pantā paredzēto informāciju, ja šī diena ir pēc kredītlīguma noslēgšanas dienas.

64

Atbilstoši Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta l) apakšpunktam kredītlīgumā skaidri un lakoniski jānorāda procentu likme maksājumu kavējumu gadījumā, kāda tā piemērojama kredītlīguma noslēgšanas brīdī, kā arī procedūra tās koriģēšanai un – attiecīgā gadījumā – jebkāda maksa par saistību nepildīšanu.

65

Jāatgādina, ka Direktīvā 2008/48 ietvertā aizsardzības sistēma balstās uz ideju, ka patērētājs salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju ir nelabvēlīgākā situācijā gan attiecībā uz iespēju risināt sarunas, gan attiecībā uz informētības līmeni; šī situācija viņam liek piekrist pārdevēja vai piegādātāja iepriekš izstrādātajiem noteikumiem bez iespējas ietekmēt to saturu (spriedums, 2023. gada 21. decembris, BMW Bank u.c.,C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014, 259. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

66

Pirms līguma noslēgšanas informācija par tā noteikumiem un šī līguma parakstīšanas sekām patērētājam ir ļoti svarīga. Tieši uz šādas informācijas pamata patērētājs izlemj, vai viņš vēlas tikt saistīts ar pārdevēja vai piegādātāja iepriekš formulētajiem nosacījumiem (spriedums, 2023. gada 21. decembris, BMW Bank u.c.,C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014, 260. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

67

Šajā ziņā Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punktā noteiktais pienākums sniegt informāciju veicina šīs direktīvas mērķa īstenošanu, kurš, kā izriet no tās 7. un 9. apsvēruma, nozīmē patēriņa kredītu jomā noteiktās pamatnozarēs paredzēt pilnīgu un obligātu saskaņošanu, kas tiek uzskatīta par nepieciešamu, lai visiem Eiropas Savienības patērētājiem nodrošinātu augstu un līdzvērtīgu viņu interešu aizsardzības līmeni un sekmētu pareizi funkcionējoša patēriņa kredītu iekšējā tirgus izveidi (spriedums, 2023. gada 21. decembris, BMW Bank u.c.,C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014, 262. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

68

No Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta kopsakarā ar šīs direktīvas 31. apsvērumu izriet, ka prasība kredītlīgumā, kas sagatavots papīra formā vai citā patstāvīgā informācijas nesējā, skaidri un lakoniski norādīt šajā tiesību normā minētos elementus ir vajadzīga, lai patērētājs varētu zināt savas tiesības un pienākumus. Patērētāja zināšanas un pareiza izpratne par informāciju, kurai kredītlīgumā obligāti jābūt, ir vajadzīgas pienācīgai šī līguma izpildei un it īpaši patērētāja tiesību izmantošanai (spriedums, 2023. gada 21. decembris, BMW Bank u.c.,C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014, 263. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

69

Tādējādi jāuzskata, ka tad, ja informācija, ko kreditors sniedzis patērētājam saskaņā ar Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punktu, ir nepilnīga vai kļūdaina, atteikuma termiņu sāk skaitīt tikai tad, ja šīs informācijas nepilnīgais vai kļūdainais raksturs nevar ietekmēt nedz patērētāja spēju novērtēt savu tiesību un pienākumu apjomu atbilstoši šai direktīvai, nedz viņa lēmumu slēgt līgumu un attiecīgā gadījumā viņam liegt iespēju izmantot savas tiesības būtībā ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādi būtu pastāvējuši, ja šī informācija būtu bijusi pilnīga un pareiza (spriedums, 2023. gada 21. decembris, BMW Bank u.c.,C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014, 265. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

70

Tomēr situācija, kad sniegtā informācija ir nepilnīga vai kļūdaina, jānošķir no informācijas nesniegšanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 21. decembris, BMW Bank u.c.,C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014, 264. punkts).

71

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka nevienā no pamatlietā aplūkotajiem kredītlīgumiem šo līgumu noslēgšanas brīdī piemērojamā nokavējuma procentu likme konkrētā procentuālā izteiksmē nebija minēta. Tāpat no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka šī informācija attiecīgajiem patērētājiem būtu paziņota pēc šo līgumu noslēgšanas.

72

Šajā ziņā jāuzsver, ka pienākums kredītlīgumā norādīt konkrētu nokavējuma procentu likmi, kas izteikta procentos saskaņā ar Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta l) apakšpunktu, ļauj patērētājam uzzināt viņa iespējamā maksājuma kavējuma sekas. Tiesa ir nospriedusi, ka kredītlīgumā konkrēta procentuāla lieluma veidā jānorāda līguma noslēgšanas brīdī piemērojamā nokavējuma procentu likme un konkrēti jāizklāsta šīs likmes koriģēšanas mehānisms (spriedums, 2021. gada 9. septembris, Volkswagen Bank u.c., C‑33/20, C‑155/20 un C‑187/20, EU:C:2021:736, 92. un 95. punkts).

73

Norāde kredītlīgumā par kavējuma gadījumā piemērojamo procentu likmi, kas izteikta konkrētā procentuālā izteiksmē, šķiet, ir būtiska, lai patērētājs varētu novērtēt savu līgumsaistību apmēru, it īpaši attiecībā uz finansiālajām sekām, kas varētu rasties, ja viņš neizpildīs savas maksājumu saistības vai kavēsies tās izpildīt. Tādējādi šī informācija var ietekmēt ne tikai patērētāja lēmumu noslēgt līgumu, bet arī viņa spēju organizēt saņemtā aizdevuma atmaksu.

74

No tā izriet, ka tad, ja kredītlīgumā konkrētā procentuālā izteiksmē nav minēta līguma noslēgšanas brīdī piemērojamā nokavējuma procentu likme, Direktīvas 2008/48 14. panta 1. punktā paredzētais atteikuma termiņš nesākas, pirms šī informācija nav paziņota patērētājam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 9. septembris, Volkswagen Bank u.c., C‑33/20, C‑155/20 un C‑187/20, EU:C:2021:736, 117. punkts).

75

Ņemot vērā iepriekš minētos iemeslus, uz ceturto jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta l) apakšpunkts un 14. panta 1. punkta otrās daļas b) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka 14. panta 1. punktā paredzētais atteikuma termiņš nesākas, ja kredītlīgumā konkrētā procentuālā izteiksmē nav minēta līguma noslēgšanas brīdī piemērojamā nokavējuma procentu likme, un tas tā ir tik ilgi, kamēr šī informācija patērētājam nav pienācīgi paziņota.

76

Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2008/48 14. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka kreditors var likumīgi atsaukties uz to, ka patērētājs ir ļaunprātīgi izmantojis 14. panta 1. punktā paredzētās atteikuma tiesības sakarā ar patērētāja rīcību laikā no līguma noslēgšanas līdz atteikuma tiesību izmantošanai vai pat pēc to izmantošanas, ja kredītlīgumā, pārkāpjot šīs direktīvas 10. panta 2. punkta l) apakšpunktu, nav norādīta konkrēta nokavējuma procentu likme, kas piemērojama šī līguma noslēgšanas brīdī. Noliedzošas atbildes gadījumā šī tiesa vēlas noskaidrot, vai tiesību ļaunprātīgas izmantošanas kvalifikācija var tikt pamatota ar apstākļiem, ka šis patērētājs turpina izmantot transportlīdzekli līdz brīdim, kad valsts tiesas būs pieņēmušas nolēmumu par atteikuma spēkā esību, un ka patērētājs atsakās maksāt kompensāciju par minētā transportlīdzekļa vērtības samazināšanos.

77

Šajā ziņā, pirmkārt, jānorāda, ka Direktīvā 2008/48 nav ietvertas tiesību normas, kas regulētu jautājumu par to, vai patērētājs ir ļaunprātīgi izmantojis ar šo direktīvu viņam piešķirtās tiesības (spriedums, 2023. gada 21. decembris, BMW Bank u.c.,C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014, 280. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

78

Tomēr atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Savienības tiesībās ir paredzēts vispārējais tiesību princips, saskaņā ar kuru ieinteresētās personas nedrīkst krāpnieciskā vai ļaunprātīgā nolūkā atsaukties uz Savienības tiesību normām (spriedums, 2023. gada 21. decembris, BMW Bank u.c.,C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014, 281. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

79

Indivīdiem ir jāievēro šis vispārējais tiesību princips. Savienības tiesiskā regulējuma piemērošana nav paplašināma tiktāl, lai tajā iekļautu darījumus, kas tiek veikti tikai tādēļ, lai krāpnieciski vai ļaunprātīgi gūtu labumu no Savienības tiesībās paredzētajām priekšrocībām (spriedums, 2023. gada 21. decembris, BMW Bank u.c.,C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014, 282. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

80

Līdz ar to no šī principa izriet, ka dalībvalstij ir jāatsaka Savienības tiesību normu piemērošana, pat ja nav valsts tiesību normu, kurās paredzēts šāds atteikums, ja persona uz tām atsaucas nevis tādēļ, lai īstenotu šo normu mērķus, bet gan lai saņemtu priekšrocību, kas šai personai piešķirta Savienības tiesībās, kaut arī objektīvi nosacījumi vēlamā Savienības tiesībās paredzētā labuma gūšanai ir izpildīti tikai formāli (spriedums, 2023. gada 21. decembris, BMW Bank u.c.,C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014, 283. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

81

Otrkārt, no iedibinātās judikatūras izriet – lai pierādītu tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, ir jābūt gan objektīvu apstākļu kopumam, no kura izriet, ka, lai gan formāli Savienības tiesiskajā regulējumā paredzētie nosacījumi ir ievēroti, šī tiesiskā regulējuma mērķis nav sasniegts, gan subjektīvam elementam, proti, vēlmei iegūt no Savienības tiesībām izrietošu labumu, mākslīgi radot apstākļus, kas vajadzīgi tā iegūšanai (spriedums, 2023. gada 21. decembris, BMW Bank u.c.,C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014, 285. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

82

Galu galā iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tajā izskatāmajās lietās pastāv ļaunprātīga rīcība, ņemot vērā visus lietas faktus un apstākļus, tostarp tos, kas radušies pēc darījuma, kura ļaunprātīgais raksturs tiek apgalvots (spriedums, 2023. gada 21. decembris, BMW Bank u.c.,C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014, 286. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Tomēr Tiesa var palīdzēt valsts tiesai veikt tās vērtējumu.

83

Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka kreditors nevar pamatoti uzskatīt, ka tādēļ, ka no līguma noslēgšanas līdz Direktīvas 2008/48 14. panta 1. punktā paredzēto atteikuma tiesību izmantošanai ir pagājis ievērojams laikposms, patērētājs šīs tiesības ir izmantojis ļaunprātīgi, ja kāda no šīs direktīvas 10. panta 2. punktā paredzētajām obligātajām norādēm nav bijusi iekļauta kredītlīgumā un nav pienācīgi paziņota vēlāk, neatkarīgi no tā, vai patērētājs nezināja par savām atteikuma tiesībām, nebūdams atbildīgs par šo nezināšanu (spriedums, 2021. gada 9. septembris, Volkswagen Bank u.c..,C‑33/20, C‑155/20 un C‑187/20, EU:C:2021:736, 127. punkts).

84

Līdz ar to kreditors nevar atsaukties uz atteikuma tiesību izmantošanas ļaunprātīgumu, ja kredītlīgumā nav norādīta kredītlīguma noslēgšanas brīdī piemērojamā nokavējuma procentu likme – kas ir viens no obligāti norādāmajiem informācijas elementiem – konkrētā procentuālā izteiksmē. Kā izriet no šī sprieduma 75. punkta, šādā gadījumā atteikuma termiņš nav sācies.

85

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz piektā jautājuma pirmo daļu jāatbild, ka Direktīvas 2008/48 14. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka kreditors var pamatoti atsaukties uz to, ka patērētājs ir ļaunprātīgi izmantojis 14. panta 1. punktā paredzētās atteikuma tiesības patērētāja rīcības dēļ laikā no līguma noslēgšanas līdz atteikuma tiesību izmantošanai vai pat pēc to izmantošanas, ja šīs direktīvas 10. panta 2. punkta l) apakšpunktā prasītā norāde par šī līguma noslēgšanas brīdī piemērojamo konkrēto nokavējuma procentu likmi nav iekļauta kredītlīgumā un nav pienācīgi paziņota arī pēc tam.

86

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2008/48 14. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāda valsts judikatūra, saskaņā ar kuru gadījumā, ja patērētājs izmanto atteikuma tiesības attiecībā uz kredītlīgumu, kas saistīts ar transportlīdzekļa pirkuma līgumu, kompensācijas summa par vērtības samazināšanos, kas patērētājam ir jāmaksā aizdevējam, atdodot transportlīdzekli atpakaļ, tiek aprēķināta, atskaitot no pārdošanas cenas, ko izplatītājs piemēro brīdī, kad patērētājs iegādājas transportlīdzekli, pirkuma cenu, ko izplatītājs samaksā brīdī, kad šis transportlīdzeklis tiek atdots atpakaļ.

87

Atbilstoši Direktīvas 2008/48 3. panta n) punktam “saistīts kredītlīgums” ir definēts kā kredītlīgums, saskaņā ar kuru attiecīgais kredīts paredzēts vienīgi, lai finansētu līgumu par konkrētu preču piegādi, ar nosacījumu, ka abi šie līgumi objektīvā skatījumā veido komerciālu vienību.

88

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietā aplūkotie kredītlīgumi tika izmantoti, lai iegādātos mehāniskos transportlīdzekļus privātai lietošanai. No tā arī ir secināms, ka kredītu summas tika pārskaitītas tieši automašīnu izplatītājiem, no kuriem transportlīdzekļi tika nopirkti. Līdz ar to šādi līgumi ietilpst jēdzienā “saistīti kredītlīgumi” Direktīvas 2008/48 3. panta n) punkta izpratnē.

89

Savukārt Direktīvas 2008/48 14. panta 1. punktā patērētājam ir paredzēts 14 kalendāro dienu termiņš, lai atteiktos no kredītlīguma, nesniedzot nekādu pamatojumu. Tomēr Direktīvā 2008/48 nav noteikumu, kas reglamentē patērētāja atteikšanās no saistīta kredītlīguma ietekmi uz preces piegādes līgumu. Turklāt šīs direktīvas 35. apsvērumā ir noteikts, ka tai ir jābūt piemērojamai, neskarot kādu no dalībvalstu noteikumiem attiecībā uz jautājumiem par tādu preču atdošanu, kuras finansētas ar kredītu, vai kādu citu saistītu jautājumu (spriedums, 2023. gada 21. decembris, BMW Bank u.c.,C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014, 302. punkts).

90

Tā kā šajā jautājumā nav īpaša Savienības tiesiskā regulējuma, minētajā direktīvā paredzētā patērētāju aizsardzības īstenošanas kārtība saskaņā ar dalībvalstu procesuālās autonomijas principu ir attiecināma uz to iekšējo tiesību sistēmu. Tomēr šī kārtība nedrīkst nedz būt nelabvēlīgāka par kārtību, kas reglamentē līdzīgas iekšējas situācijas (līdzvērtības princips), nedz arī padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas Savienības tiesību sistēmā (efektivitātes princips) (spriedums, 2023. gada 21. decembris, BMW Bank u.c.,C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014, 303. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

91

Runājot par efektivitātes principu, kam vienīgajam ir nozīme šajā lietā, no judikatūras izriet – katrs gadījums, kad rodas jautājums, vai valsts procesuālo tiesību norma nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas lomu procesā kopumā, kā arī šī procesa norisi un īpatnības dažādās valsts tiesu instancēs. Šādā kontekstā vajadzības gadījumā ir jāņem vērā tādi valsts tiesu sistēmas pamatā esošie principi kā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās noteiktības princips un procesa efektīva norise (spriedums, 2023. gada 21. decembris, BMW Bank u.c.,C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014, 304. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

92

Tādējādi valsts tiesību normas – un valsts judikatūra, ar ko tās attiecīgā gadījumā tiek īstenotas –, kurās ir reglamentētas sekas tam, ka patērētājs izmanto savas atteikuma tiesības attiecībā uz kredītlīgumu, kas saistīts ar preču piegādes līgumu, nedrīkst apdraudēt Direktīvas 2008/48 14. panta 1. punktā paredzēto atteikuma tiesību efektivitāti un iedarbīgumu.

93

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, pirmkārt, izriet, ka saskaņā ar BGB 357. panta 7. punktu patērētājam jāmaksā kompensācija par preces vērtības samazināšanos, ja tā radusies tādas manipulācijas ar preci dēļ, kas nebija nepieciešama, lai pārbaudītu preces raksturu, īpašības un darbību, ar nosacījumu, ka tirgotājs ir informējis patērētāju par viņa atteikuma tiesībām. Otrkārt, saskaņā ar Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) judikatūru tādos apstākļos kā pamatlietā šīs kompensācijas apmērs tiek aprēķināts, atskaitot no izplatītāja noteiktās pārdošanas cenas brīdī, kad patērētājs iegādājas transportlīdzekli, pirkuma cenu, ko izplatītājs samaksā brīdī, kad transportlīdzeklis tiek atdots atpakaļ.

94

Saskaņā ar iesniedzējtiesas norādēm šī aprēķina metode ir balstīta uz atšķirīgām tirgus vērtībām, kas ir tādu darījumu rezultāti, kuri veikti dažādos tirgos, proti, no vienas puses, tirgū, kurā izplatītāji pārdod, un, no otras puses, tirgū, kurā tie pērk. Saskaņā ar šīm pašām norādēm ar minēto metodi patērētājam ir jāmaksā ne tikai no transportlīdzekļa lietošanas izrietošā vērtības samazināšanās kompensācija, bet arī tālākpārdošanas izmaksas, peļņas daļa, kā arī pievienotās vērtības nodoklis. Runa esot par izdevumiem, kas raksturīgi atteikuma tiesību izmantošanai un kas nav atkarīgi ne no kādas patērētāja veiktas transportlīdzekļa izmantošanas. Tas nozīmētu, ka patērētājam būtu jāmaksā kompensācija par vienkāršu atteikuma tiesību izmantošanu. No tā izrietot, ka minētās kompensācijas apmērs var izrādīties liels, citastarp gadījumā, ja transportlīdzeklis nav bijis reģistrēts vai izmantots pirms atteikuma tiesību izmantošanas.

95

Šajā ziņā jānorāda, ka Tiesa attiecībā uz Direktīvā 97/7 paredzētajām atteikuma tiesībām distances līguma noslēgšanas gadījumā jau ir nospriedusi, ka dalībvalstīm atzītā kompetence noteikt šo tiesību izmantošanas nosacījumus un kārtību ir jāīsteno, ievērojot šīs direktīvas mērķi, un tā nedrīkst apdraudēt šo tiesību efektivitāti un iedarbīgumu. Tā tas būtu gadījumā, ja kompensācijas summa par preces vērtības samazināšanos, kas patērētājam ir jāmaksā kreditoram preces atdošanas brīdī, izrādās nesamērīga ar šīs preces pirkuma cenu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 3. septembris, Messner, C‑489/07, EU:C:2009:502, 27. punkts).

96

Šī interpretācija attiecas arī uz Direktīvu 2008/48. Tāpat kā tas bija paredzēts Direktīvā 97/7, kuras četrpadsmitajā apsvērumā bija noteikts, ka dalībvalstīm ir jāparedz nosacījumi un pasākumi, ievērojot atteikuma tiesību izmantošanu, Direktīvā 2008/48 dalībvalstīm ir piešķirta rīcības brīvība, jo, kā jau norādīts šī sprieduma 89. punktā, tā ļauj dalībvalstīm regulēt jautājumus par tādas preces atdošanu, kas finansēta ar kredītu, vai jebkuru citu ar to saistītu jautājumu. Turklāt, kā izriet no šī sprieduma 92. punkta, efektivitātes princips prasa, lai valsts tiesību normas, kas reglamentē atteikuma tiesību izmantošanas sekas, neapdraudētu šo tiesību efektivitāti un iedarbīgumu tādā mērā, ka minēto tiesību īstenošana tiek padarīta praktiski neiespējama vai pārmērīgi apgrūtināta.

97

Kompensācijas, kas var tikt pieprasīta no patērētāja pēc atteikuma tiesību izmantošanas, samērīguma novērtējums jāveic pēc detalizētas analīzes, ņemot vērā attiecīgās preces lietošanas kārtību un transportlīdzekļa stāvokli tā atpakaļatdošanas brīdī, it īpaši iespējamus mehāniskus bojājumus vai estētiskas izmaiņas, kas radušās šīs izmantošanas rezultātā. Tas vien, ka šādi noteiktā kompensācijas summa var būt liela salīdzinājumā ar patērētāja samaksāto transportlīdzekļa iegādes cenu, pats par sevi nevar pierādīt, ka šī kompensācija ir nesamērīga un ka tās aprēķināšanas metode padara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtina atteikuma tiesību izmantošanu, ja vien šīs kompensācijas apmērs objektīvi atspoguļo transportlīdzekļa faktisko vērtības samazināšanos, kas izriet no tā, ka patērētājs to ir lietojis, un tā stāvokli atpakaļatdošanas brīdī.

98

Savukārt, neskarot pārbaudes, kas jāveic iesniedzējtiesai, jāuzskata, ka aprēķina metode, kas balstīta vienīgi uz konstatēto transportlīdzekļa pirkuma un tālākpārdošanas cenu starpību un kas ietver tādus ar šī transportlīdzekļa izmantošanu nesaistītus elementus kā automašīnu tirgotāja vienpusēji noteiktais uzcenojums un tālākpārdošanas izmaksas, kā arī pievienotās vērtības nodoklis, neļauj novērtēt transportlīdzekļa vērtības samazināšanos, kas radusies tā lietošanas rezultātā. Turklāt, kā norāda iesniedzējtiesa, šie elementi rodas pat gadījumā, ja transportlīdzeklis pirms atteikuma tiesību izmantošanas nav ticis reģistrēts un izmantots. Tādējādi šķiet, ka ar šo metodi patērētājam tiek uzlikts slogs, kas izriet vienīgi no viņa atteikuma tiesību izmantošanas.

99

Šādos apstākļos tāda kompensējošas atlīdzības par preces vērtības samazināšanos aprēķināšanas metode kā pamatlietā aplūkotā var radīt kompensācijas apmēru, kas nav samērīgs ar šīs preces pirkuma cenu, un padarīt atteikuma tiesību izmantošanu praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu.

100

Ņemot vērā iepriekš minētos iemeslus, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2008/48 14. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar efektivitātes principu, jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāda valsts judikatūra, saskaņā ar kuru gadījumā, ja patērētājs izmanto atteikuma tiesības attiecībā uz kredītlīgumu, kas saistīts ar transportlīdzekļa pirkuma līgumu, kompensācijas summa par vērtības samazināšanos, kas patērētājam ir jāmaksā kreditoram, atdodot transportlīdzekli atpakaļ, tiek aprēķināta, atskaitot no transportlīdzekļa pārdošanas cenas, ko izplatītājs piemērojis pārdošanas brīdī, pirkuma cenu, ko izplatītājs samaksā patērētājam brīdī, kad šis transportlīdzeklis tiek atdots tam atpakaļ, ja šī aprēķina metode ietver elementus, kas nav saistīti ar šī transportlīdzekļa izmantošanu.

101

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai, ņemot vērā Direktīvas 2008/48 14. panta 3. punkta b) apakšpunkta pirmo teikumu, šī direktīva jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pilnībā saskaņoti noteikumi par sekām, kādas rodas, ja patērētājs izmanto savas atteikuma tiesības attiecībā uz kredītlīgumu, kas saistīts ar transportlīdzekļa pirkuma līgumu.

102

Šajā ziņā, pirmkārt, jānorāda – no Direktīvas 2008/48 22. panta 1. punkta, interpretējot to kopsakarā ar šīs direktīvas 9. un 10. apsvērumu, izriet, ka tajā ir paredzēta pilnīga saskaņošana attiecībā uz minētās direktīvas piemērošanas jomā ietilpstošajiem kredītlīgumiem un, kā izriet no 22. panta nosaukuma, tai ir obligāts raksturs. No tā izriet, ka jomās, uz kurām konkrēti attiecas šī saskaņošana, dalībvalstīm nav tiesību saglabāt vai ieviest citus valsts noteikumus, kas atšķiras no šajā direktīvā paredzētajiem (spriedums, 2023. gada 21. decembris, BMW Bank u.c.,C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014, 295. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

103

Direktīvas 2008/48 2. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tā piemērojama kredītlīgumiem un, kā izriet no šīs direktīvas 3. panta n) punkta, kura formulējums atgādināts šī sprieduma 87. punktā, “kredītlīgumu” kategorijā ietilpst “saistītie kredītlīgumi”. No tā secināms, ka saistītie kredītlīgumi minētā 3. panta n) punkta izpratnē vien nav izslēgti no šīs direktīvas piemērošanas jomas tikai to priekšmeta dēļ.

104

Taču Direktīvas 2008/48 14. panta 3. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts vienīgi tas, ka gadījumā, kad patērētājs izmanto atteikuma tiesības, tam ir jāatmaksā kreditoram kapitāls un par šo kapitālu uzkrātie procenti no kredīta izņemšanas dienas līdz dienai, kad kapitāls atmaksāts, bez kavēšanās un ne vēlāk kā 30 kalendāro dienu laikā pēc paziņojuma par atteikumu nosūtīšanas kreditoram. Maksājamos procentus aprēķina, pamatojoties uz aizdevuma likmi, par ko noslēgta vienošanās.

105

Otrkārt, vispirms jāuzsver, kā norādīts šī sprieduma 89. punktā, ka Direktīvā 2008/48 nav ietvertas tiesību normas, kas reglamentētu sekas attiecībā uz preču piegādes līgumu, kad patērētājs izmanto atteikuma tiesības attiecībā uz saistītu kredītlīgumu. Turklāt šīs direktīvas 35. apsvērumā ir noteikts, ka tai ir jābūt piemērojamai, neskarot kādu no dalībvalstu noteikumiem attiecībā uz jautājumiem par tādu preču atdošanu, kuras finansētas ar kredītu, vai kādu citu saistītu jautājumu (spriedums, 2023. gada 21. decembris, BMW Bank u.c.,C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014, 302. punkts).

106

Turpinājumā, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 34. un 37. punktā, Direktīvas 2008/48 14. panta 3. punkta b) apakšpunkta pirmajā teikumā nav precizēta nedz rīcība ar finansēto preci, nedz iespējamā mijiedarbība starp saistīto kredītlīgumu un transportlīdzekļa pirkuma līgumu. Tomēr vienīgā šajā direktīvā paredzētā tiesību norma, kas attiecas uz atteikuma tiesību izmantošanas sekām saistītā kredīta gadījumā, proti, 15. panta 1. punkts, ir par situāciju, kad patērētājs izmanto šīs viņam Savienības tiesībās paredzētās tiesības sakarā ar preču piegādes vai pakalpojumu sniegšanas līgumu. Tomēr nevienā Direktīvas 2008/48 tiesību normā nav aplūkota situācija, kad patērētāja izmantotās atteikuma tiesības būtu saistītas ar pašu saistīto kredītlīgumu.

107

Visbeidzot, kā jau atgādināts šī sprieduma 90. punktā, tā kā šajā jautājumā nav īpaša Savienības tiesiskā regulējuma, Direktīvā 2008/48 paredzētā patērētāju aizsardzības īstenošanas kārtība saskaņā ar dalībvalstu procesuālās autonomijas principu ir attiecināma uz to iekšējo tiesību sistēmu. Tomēr šī kārtība nedrīkst nedz būt nelabvēlīgāka par kārtību, kas reglamentē līdzīgas iekšējas situācijas (līdzvērtības princips), nedz arī padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas Savienības tiesību sistēmā (efektivitātes princips).

108

No tā izriet, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies nodrošināt, lai atteikuma tiesību izmantošana būtu efektīva, vienlaikus piešķirot dalībvalstīm rīcības brīvību attiecībā uz šī atteikuma īstenošanu saistītā kredītlīguma īpašajā kontekstā. Tādējādi ar Direktīvu 2008/48 nav pilnībā saskaņotas visas juridiskās sekas, kas var izrietēt no atteikšanās no šāda līguma.

109

Līdz ar to dalībvalstīm, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus, ir jāprecizē atteikuma tiesību izmantošanas sekas ar preču piegādes līgumu saistīta kredītlīguma ietvaros, tostarp atbilstošā gadījumā attiecībā uz pienākumu samaksāt uzkrātos procentus par aizņemto kapitālu, kā arī tā izpildes kārtību.

110

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu jāatbild, ka Direktīva 2008/48 jāinterpretē tādējādi, ka ar to nav veikta pilnīga noteikumu saskaņošana attiecībā uz sekām, kādas rodas, ja patērētājs izmanto savas tiesības atteikties no kredītlīguma, kas saistīts ar transportlīdzekļa pirkuma līgumu.

111

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2008/48 14. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka ar to nav saderīgs tāds valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram pēc atteikšanās no patēriņa kredītlīguma, kas saistīts ar transportlīdzekļa pirkuma līgumu, patērētājam ir pienākums maksāt pirmajā minētajā līgumā noteiktos aizdevuma procentus par laikposmu no kredīta izmaksas finansētā transportlīdzekļa pārdevējam līdz brīdim, kad transportlīdzeklis tiek atdots atpakaļ kreditoram vai pārdevējam.

112

Direktīvas 2008/48 14. panta 1. punktā patērētājam ir paredzētas tiesības atteikties no līguma, nepamatojot savu lēmumu. Turklāt no šīs direktīvas 14. panta 3. punkta b) apakšpunkta pirmā teikuma izriet, ka tad, ja patērētājs izmanto savas atteikuma tiesības, viņam ir jāatmaksā pamatsumma, kā arī aizdevuma procenti atbilstoši likmei, par kuru panākta vienošanās, par laikposmu no līdzekļu nodošanas rīcībā līdz to pilnīgai atmaksai.

113

No atbildes uz otro jautājumu izriet, ka ar Direktīvas 2008/48 14. panta 3. punkta b) apakšpunkta pirmo teikumu netiek pilnībā saskaņots tiesiskais regulējums par patērētāja atteikuma tiesību izmantošanas sekām gadījumā, kad tas atsakās no kredītlīguma, kas saistīts ar preču piegādes līgumu, piemēram, transportlīdzekļa pirkumu.

114

Tomēr, kā izriet no Direktīvas 2008/48 8. apsvēruma, šīs tiesību normas mērķis ir nodrošināt līdzsvaru starp patērētāju aizsardzību un kredīta piedāvājumu brīvu apriti. Līdz ar to ir jāuzskata, ka Savienības tiesībām nav pretrunā tas, ka valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēts, ka patērētājiem, kad viņi atsakās no kredītlīguma, kas saistīts ar transportlīdzekļa pirkuma līgumu, ir pienākums maksāt aizdevuma procentus par laikposmu no līdzekļu faktiskās nodošanas brīža līdz preces atdošanai atpakaļ.

115

Pirmkārt, šo vērtējumu apstiprina tas, ka kreditors uz laiku ir atteicies no transportlīdzekļa pārdevējam samaksātā kredīta summas par labu patērētājam, un tas viņam nozīmē līdzekļu imobilizāciju un finanšu riska uzņemšanos. Otrkārt, par aizņemto kapitālu uzkrātie procenti nav sods, bet gan atlīdzība par piekļuvi kredītam, kas principā ir maksas darījums neatkarīgi no atteikuma tiesību izmantošanas.

116

Turklāt, kā secinājumu 49. punktā būtībā norādījis ģenerāladvokāts, patērētājam eventuāli noteiktais pienākums maksāt aizdevuma procentus, kas aprēķināti par faktisko laiku, kurā līdzekļi darīti pieejami, ļauj saglabāt līgumisko līdzsvaru. Šis pienākums liedz vienai pusei, īstenojot savas atteikuma tiesības, gūt nepamatotu labumu uz otras puses rēķina un nodrošina taisnīgu izmaksu un peļņas, kas izriet no kredītlīguma – kaut arī daļējas un pagaidu – izpildes, sadali.

117

Tomēr jāatgādina, kā uzsvērts šī sprieduma 90. un 91. punktā, ka, tā kā šajā jomā nav īpaša Savienības tiesiskā regulējuma, Direktīvā 2008/48 paredzētā patērētāju aizsardzības īstenošanas kārtība ir jānosaka dalībvalstu tiesību sistēmā un šajā kārtībā jāievēro līdzvērtības un efektivitātes principi.

118

Turklāt Tiesas sniegtās atbildes uz pirmo, kā arī šo jautājumu iesniedzējtiesai var izskaidrot tās jautājumus par iespējamu patērētāja vai aizdevēja netaisnu iedzīvošanos.

119

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos iemeslus, uz trešo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2008/48 14. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir saderīgs tāds valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram pēc atteikšanās no patēriņa kredītlīguma, kas saistīts ar transportlīdzekļa pirkuma līgumu, patērētājam ir pienākums maksāt pirmajā minētajā līgumā noteiktos aizdevuma procentus par laikposmu no kredīta summas izmaksas finansētā transportlīdzekļa pārdevējam līdz brīdim, kad transportlīdzeklis tiek atdots atpakaļ kreditoram vai pārdevējam.

120

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: