–

Prokuratura Okręgowa w Warszawie vārdā – A. Bortkiewicz,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un S. Żyrek, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – K. Herrmann un P. J. O. Van Nuffel, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LES 19. panta 1. punkta otro daļu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu, kā arī tiesiskās drošības, galīgu spriedumu nepārsūdzēšanas, samērīguma un procesuālās autonomijas principus.

2

Šie lūgumi tika iesniegti saistībā ar četru tādu galīgo tiesas nolēmumu izpildes procedūrām, ar kuriem KB, RZ, AN un CG tika piespriesti kriminālsodi.

3

1997. gada 6. jūnijaustawa – Kodeks karny wykonawczy (Sodu izpildes kodekss; 2023. gada Dz. U., 127. pozīcija; turpmāk tekstā – “Sodu izpildes kodekss”) 9. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Izpildes procedūra nekavējoties sākas pēc tam, kad spriedums ir kļuvis izpildāms.

2.   Ja vien likumā nav paredzēts citādi, spriedums vai rīkojums, kas pieņemts atbilstoši ustawa – Kodeks postępowania karnego [(Kriminālprocesa kodekss), 1997. gada 6. jūnijs (2022. gada Dz. U., 1375. pozīcija)] 420. pantam attiecībā uz konfiskāciju vai materiāltiesiskajiem pierādījumiem, kļūst izpildāms brīdī, kad tas kļūst galīgs.”

4

Saskaņā ar Sodu izpildes kodeksa 13. panta 1. punktu:

“Lēmuma izpildes iestāde un jebkura persona, kuru lēmums skar tieši, var lūgt tiesai, kas pieņēmusi lēmumu, novērst šaubas par lēmuma izpildi vai iebildumiem saistībā ar soda aprēķināšanu. Tiesas rīkojumu var pārsūdzēt.”

5

Šī kodeksa 15. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Tiesa pārtrauc izpildes procedūru soda izpildes noilguma dēļ, notiesātā nāves gadījumā vai jebkura cita iemesla dēļ, kas izslēdz šādu procedūru.”

6

Ar Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa, Polija) 2022. gada 28. decembra spriedumu KB tika piespriests brīvības atņemšanas sods uz diviem mēnešiem nosacīti, kā arī naudas sods par Polijas Republikas prezidenta publisku aizskārumu 2022. gada 1. un 2. martā sociālajā tīklā Twitter (lieta C‑114/23).

7

Ar šīs tiesas 2022. gada 28. novembra spriedumu RZ tika piespriests nosacīts brīvības atņemšanas sods uz vienu gadu un naudas sods par to, ka viņš, lai gūtu finansiālu labumu, ir panācis, ka cita persona sev par sliktu ir izmantojusi savus īpašumus (lieta C‑115/23).

8

Ar minētās tiesas 2023. gada 9. februāra spriedumu AN tika piespriests kopējs brīvības atņemšanas sods uz vienpadsmit mēnešiem par diviem noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar krāpšanu informācijas tehnoloģiju jomā (lieta C‑132/23).

9

Šie trīs nolēmumi pieņemti viena tiesneša sastāvā: tiesnesis LM lietās C‑114/23 un C‑132/23 un tiesnesis OP lietā C‑115/23. Šie nolēmumi ir kļuvuši galīgi, jo nav tikuši pārsūdzēti.

10

Savukārt Sąd Apelacyjny w Warszawie (Varšavas apelācijas tiesa, Polija) ar 2022. gada 30. decembra spriedumu CG piesprieda brīvības atņemšanas sodu uz astoņiem gadiem par fizisku un psiholoģisku vardarbību pret zīdaini (lieta C‑160/23). Arī šis spriedums, ko pasludināja trīs apelācijas tiesnešu – proti, JL, KS un MP – iztiesāšanas sastāvs, ir kļuvis galīgs.

11

Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa), kas ir iesniedzējtiesa, ir jālemj par šī sprieduma 6.–10. punktā minēto četru galīgo tiesas nolēmumu izpildi.

12

Šī tiesa uzsver, ka gan Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa) tiesneši LM un OP, kas vienpersoniski izskatījuši lietu, gan trīs Sąd Apelacyjny w Warszawie (Varšavas apelācijas tiesa) tiesneši – JL, KS un MP (turpmāk tekstā kopā – “attiecīgie tiesneši”) – tika iecelti amatos ar Polijas Republikas prezidenta lēmumiem pēc Krajowa Rada Sądownictwa (Valsts tieslietu padome, Polija) priekšlikuma, sastāvā, kas izriet no 2017. gada 8. decembraustawa o zmianie ustawy o Krajowej Radzie Sądownictwa oraz niektórych innych ustaw (Likums par grozījumiem Likumā par Valsts tieslietu padomi un dažos citos likumos) (2018. gada Dz. U., 3. pozīcija). Neesot strīda par to, ka šī iestāde nav neatkarīga.

13

No tā izrietot, ka tiesa, kuras no iepriekšējā punktā minētā likuma izrietošajā sastāvā ir tiesnesis, kas iecelts pēc Valsts tieslietu padomes priekšlikuma, nav izveidota likumīgi un nevar tikt uzskatīta par neatkarīgu un objektīvu tiesu citastarp Hartas 47. panta izpratnē.

14

Turklāt iesniedzējtiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑160/23 norāda, ka vairākos spriedumos Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija) jau ir atcēlusi spriedumus, kurus apelācijas tiesvedībā pasludinājis Sąd Apelacyjny w Warszawie (Varšavas apelācijas tiesa) iztiesāšanas sastāvs, kurā ir arī tiesnesis JL, citastarp arī lietā, kurā bija piedalījušies tiesneši KS un MP. Tad Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) uzsvēra apstākļus, kādos amatā iecelts tiesnesis JL, viņa saikni ar politiskajiem spēkiem, kā arī viņa darbību par disciplinārlietām atbildīgās personas statusā vispārējas jurisdikcijas tiesās. Tas pats attiecas uz tiesnesi KS. Savukārt tiesneša MP gadījumā Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) ir ņēmusi vērā viņa iecelšanas amatā un darbības veikšanas Valsts tieslietu padomē prettiesiskumu, jo tādējādi tiekot apdraudēta tiesu un tiesnešu neatkarība.

15

Iesniedzējtiesa uzskata, ka Polijas tiesības, interpretējot tās Savienības tiesību un Tiesas judikatūras gaismā, ļauj tiesām, kas izskata krimināllietas pēc būtības, izvērtēt iebildi par LES 19. panta 1. punkta otrās daļas un Hartas 47. panta prasību neievērošanu, kuru var izvirzīt apsūdzētais, pārējie procesa dalībnieki un pati tiesa. Tomēr šajā gadījumā neviens izņēmums šajā ziņā neesot izvirzīts četros kriminālprocesos, kuros pieņemti galīgie tiesu nolēmumi, uz kuriem attiecas izpildes procedūras pamatlietās, un attiecīgie tiesneši neesot pārbaudījuši šo prasību ievērošanu.

16

Šajā kontekstā šī tiesa uzskata, ka ir jānosaka, vai saskaņā ar Savienības tiesībām minēto prasību ievērošanu vajadzības gadījumā pēc savas ierosmes var pārbaudīt vēlākā stadijā, tostarp tiesas izpildes procedūrā. Minētā tiesa uzskata, ka tam tā ir jābūt.

17

Šajā gadījumā šai pašai tiesai tādējādi būtu jākonstatē, ka nepastāv galīgie tiesu nolēmumi, uz kuriem attiecas tajā notiekošās izpildes procedūras ( 1 ), jo attiecīgo tiesnešu iecelšanas amatā apstākļi bijuši prettiesiski. Tādēļ tai būtu jāizbeidz šīs tiesvedības, un par KB, RZ, AN un CG kriminālatbildību būtu jāpieņem jauni tiesas nolēmumi.

18

Šajos apstākļos Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

19

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2023. gada 4. un 18. aprīļa lēmumiem lietas C‑114/23, C‑115/23, C‑132/23 un C‑160/23 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesiem, kā arī sprieduma taisīšanai.

20

Iesniedzējtiesa ir lūgusi šiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot Tiesas Reglamenta 105. pantā paredzēto paātrināto prejudiciālā nolēmuma tiesvedību. Savu pieteikumu pamatojumam tā norādīja, ka pamatlietām ir piemērojamas krimināltiesības, ka šīs lietas attiecas uz pamattiesībām un ka vispārējās interesēs ir, lai noziedzīgo nodarījumu izdarītāji nekavējoties tiktu saukti pie kriminālatbildības.

21

Reglamenta 105. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Tiesas priekšsēdētājs pēc iesniedzējtiesas pieteikuma vai izņēmuma kārtā pēc savas ierosmes un pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas, atkāpjoties no šā Reglamenta noteikumiem, var nolemt lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja lietas apstākļi prasa to izskatīt īsā termiņā, piemērot paātrinātu tiesvedību.

22

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šāda paātrināta tiesvedība ir procesuāls instruments, kas ir paredzēts ārkārtas situācijas risināšanai (spriedums, 2021. gada 2. marts, A.B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība), C‑824/18, EU:C:2021:153, 48. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

23

Šajā gadījumā Tiesas priekšsēdētājs, uzklausījis tiesnesi referentu un ģenerāladvokāti, 2023. gada 4. un 18. aprīļa lēmumos nolēma, ka šā sprieduma 20. punktā minētie pieteikumi nav atbalstāmi. Proti, iesniedzējtiesa nav norādījusi konkrētus iemeslus saistībā ar izpildes procedūru pamatlietās apstākļiem, kuru dēļ būtu vajadzīgs, lai lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu tiktu izskatīti īsā termiņā. Turklāt tas, ka pamatlietām ir piemērojamas krimināltiesības, pats par sevi nepamato to paātrinātu izskatīšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 16. novembris, Prokuratura Rejonowa w Mińsku Mazowieckim u.c., no C‑748/19 līdz C‑754/19, EU:C:2021:931, 26. punkts). Visbeidzot, tiesvedības subjekta interese, lai arī leģitīma, vien pēc iespējas ātrāk noteikt no Savienības tiesībām izrietošo tiesību apjomu, nav tāda, lai konstatētu, ka pastāv ārkārtas apstākļi (spriedums, 2022. gada 28. aprīlis, Phoenix Contact, C‑44/21, EU:C:2022:309, 16. punkts).

24

Pēc tam, kad Tiesa 2023. gada 4. aprīlī nosūtīja iesniedzējtiesai informācijas pieprasījumu, pēdējā minētā tostarp sniedza precizējumus par savu lomu izpildes procedūrās. Šī tiesa norādīja, ka attiecībā uz galīgajiem nolēmumiem krimināllietās, kurus pieņēmuši Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa) iztiesāšanas sastāvi, tās kompetencē ir noteikt Sodu izpildes kodeksā paredzētos pasākumus. Tie esot tādi pasākumi kā, pirmkārt, soda izpildes rīkojums, otrkārt, notiesātā ievietošana ieslodzījuma vietā, iesaistot policiju, piespriestā soda izciešanai, treškārt, šāda sprieduma izpilde, ciktāl ar to notiesātajai personai ir noteikts pienākums samaksāt tiesāšanās izdevumus Valsts kasē, ceturtkārt, pieteikuma par brīvības atņemšanas soda izpildes atlikšanu, ja tāds tiek iesniegts, izskatīšana un, piektkārt, apcietināšanas ordera izsniegšana, lai meklētu notiesāto personu tās bēgšanas gadījumā.

25

Polijas valdība būtībā apgalvo, ka problemātika saistībā ar dalībvalstu tiesu organizāciju ietilpst dalībvalstu ekskluzīvajā kompetencē, nevis Savienības tiesību materiālajā piemērošanas jomā.

26

Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet: lai gan tiesu organizācija dalībvalstīs neapšaubāmi ir šo dalībvalstu kompetencē, tomēr, īstenojot šo kompetenci, dalībvalstīm ir jāievēro pienākumi, kas tām izriet no Savienības tiesībām, un tas tā var būt tostarp attiecībā uz valsts tiesību normām par tādu lēmumu pieņemšanu, ar kuriem tiesneši tiek iecelti amatā, un – attiecīgā gadījumā – tādu noteikumu gadījumā, kas attiecas uz pārbaudi tiesā šādu iecelšanas procedūru kontekstā (spriedums, 2024. gada 9. janvāris, G. u.c. (Vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu iecelšana Polijā), C‑181/21 un C‑269/21, EU:C:2024:1, 57. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

27

Turklāt no uzdoto jautājumu formulējuma skaidri izriet, ka tie attiecas nevis uz Polijas tiesību interpretāciju, bet gan uz tajos minēto Savienības tiesību normu un vispārējo principu interpretāciju.

28

No minētā izriet, ka Tiesas kompetencē ir lemt par šiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu.

29

Prokuratura Okręgowa w Warszawie (Varšavas apgabala prokuratūra, Polija) un Polijas valdība apstrīd šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, pamatojoties būtībā uz to, ka atbilde uz prejudiciālajiem jautājumiem neesot nepieciešama.

30

Tādējādi Varšavas apgabala prokuratūra būtībā apgalvo, ka izpildes procedūru pamatlietā mērķis ir panākt krimināllietā pieņemta galīga tiesas nolēmuma izpildi, nevis izšķirt strīdu, lai pieņemtu nolēmumu pēc būtības. Iesniedzējtiesai kā izpildes tiesai esot saistošs izpildāmo galīgo tiesas nolēmumu saturs, un tai neesot kompetences pārbaudīt to spēkā esamību.

31

Savukārt Polijas valdība būtībā apgalvo, ka prejudiciālie jautājumi ir hipotētiski. No lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu neizrietot nekādas īpašas bažas par to tiesu neatkarību, kuras ir pieņēmušas pamatlietā aplūkotos galīgos tiesas nolēmumus. Iesniedzējtiesas šaubas attiecoties vienīgi uz to, ka attiecīgie tiesneši tika iecelti, pamatojoties uz tādas struktūras priekšlikumu, no kuras locekļiem pusi ievēlēja likumdošanas vara. Tomēr no Tiesas judikatūras izrietot, ka šāda iecelšana amatā pati par sevi neļauj konstatēt tiesību uz neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu pārkāpumu.

32

Jānorāda, ka Tiesa ir vairākkārt uzsvērusi, ka LESD 267. pantā noteiktā procedūra ir Tiesas un valsts tiesu sadarbības instruments, kura ietvaros pirmā sniedz otrajām tādas Savienības tiesību interpretācijas norādes, kas tām ir nepieciešamas, lai atrisinātu izskatāmās lietas, un ka lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojums nav konsultatīvu atzinumu sniegšana par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, bet gan nepieciešamība faktiski atrisināt strīdu (spriedums, 2024. gada 9. janvāris, G. u.c. (Vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu iecelšana Polijā), C‑181/21 un C‑269/21, EU:C:2024:1, 62. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

33

Kā izriet no paša LESD 267. panta formulējuma, lūgtajam prejudiciālajam nolēmumam ir jābūt “vajadzīgam”, lai iesniedzējtiesa varētu “sniegt spriedumu” lietā, kuru tā izskata (spriedums, 2024. gada 9. janvāris, G. u.c. (Vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu iecelšana Polijā), C‑181/21 un C‑269/21, EU:C:2024:1, 63. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

34

Tiesa ir atkārtoti atgādinājusi, ka gan no LESD 267. panta formulējuma, gan no tā sistēmas izriet, ka prejudiciāla nolēmuma tiesvedības priekšnoteikums tostarp ir tāds, ka iesniedzējtiesā faktiski tiek izskatīts strīds, saistībā ar kuru tai ir jāpieņem nolēmums, kurā var tikt ņemts vērā prejudiciālais spriedums (spriedums, 2024. gada 9. janvāris, G. u.c. (Vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu iecelšana Polijā), C‑181/21 un C‑269/21, EU:C:2024:1, 64. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

35

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka tai izpildes procedūrā ir jālemj par tādu galīgu tiesas nolēmumu izpildi krimināllietā, kuri vairs nav pārsūdzami. Šī tiesa uzskata, ka iztiesāšanas sastāvs, kas ir pieņēmis šos nolēmumus, varēja tikt pārbaudīts pamata kriminālprocesā, kas saskaņā ar Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem ir nodalīts no izpildes procedūras.

36

Turpretī, ņemot vērā iesniedzējtiesas sniegto informāciju, šķiet, ka šāda pārbaude nav iespējama minēto lēmumu izpildes stadijā. Proti, šī tiesa neatsaucas ne uz vienu Polijas procesuālo tiesību normu, kas tai piešķirtu kompetenci pārbaudīt šo pašu lēmumu atbilstību tostarp Savienības tiesībām. Turklāt saskaņā ar minētās tiesas, atbildot uz šā sprieduma 24. punktā minēto informācijas pieprasījumu, sniegtajiem paskaidrojumiem tās kompetence šādu nolēmumu izpildes stadijā ir ierobežota: tā drīkst noteikt tikai Sodu izpildes kodeksā paredzētos pasākumus.

37

Ņemot vērā šos apstākļus, nešķiet, ka saskaņā ar Polijas tiesību normām iesniedzējtiesas kompetencē būtu izvērtēt, it īpaši ņemot vērā Savienības tiesības, to iztiesāšanas sastāvu tiesiskumu, kuri ir pieņēmuši nolēmumus un taisījuši galīgus notiesājošus spriedumus krimināllietā, uz kuriem attiecas tajā notiekošā izpildes procedūra.

38

Tādējādi šajās apvienotajās lietās uzdotie jautājumi ir nesaraujami saistīti ar posmu pirms šīm izpildes procedūrām, kurš tika galīgi pabeigts un ir nodalīts no minētajām izpildes procedūrām. Tātad tie neatbilst vajadzībai atrisināt šo strīdu, bet to mērķis ir panākt, lai Tiesa veiktu vispārēju, no minētā strīda vajadzībām nošķirtu vērtējumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2024. gada 9. janvāris, G. u.c. (Vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu iecelšana Polijā), C‑181/21 un C‑269/21, EU:C:2024:1, 78. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

39

No tā izriet, ka minētie jautājumi pārsniedz atbilstoši minētajam LESD 267. pantam Tiesai uzticētā tiesas spriešanas uzdevuma robežas (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2024. gada 9. janvāris, G. u.c. (Vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu iecelšana Polijā), C‑181/21 un C‑269/21, EU:C:2024:1, 79. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

40

Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemami.

41

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa, Polija) iesniegusi ar 2023. gada 18. februāra (C‑114/23 un C‑115/23), 2023. gada 6. marta (C‑132/23) un 2023. gada 14. marta (C‑160/23) lēmumiem, ir nepieņemami.