–

Spānijas valdības vārdā – A. Pérez‑Zurita Gutiérrez, pārstāve,

–

Eiropas Komisijas vārdā – J. Baquero Cruz un E. Montaguti, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV 2004, L 158, 77. lpp.), 27. panta 1. un 2. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Pedro Francisco un Subdelegación del Gobierno en Barcelona (Spānijas valdības apakšpārstāvniecība Barselonā, Spānija; turpmāk tekstā – “kompetentā iestāde”) par viņa pieteikuma piešķirt Savienības pilsoņa ģimenes locekļa pagaidu uzturēšanās atļauju noraidīšanu.

3

Direktīvas 2004/38 2. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..]

2) “ģimenes loceklis” ir:

[..]

[..].”

4

Šīs direktīvas 10. panta 1. punktā ir noteikts:

“To Savienības pilsoņa ģimenes locekļu uzturēšanās tiesības, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, apstiprina, ne vēlāk kā sešus mēnešus no pieteikuma saņemšanas dienas izsniedzot dokumentu, ko sauc par “Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļauju”. Apstiprinājumu par pieteikšanos uzturēšanās atļaujas saņemšanai izsniedz uzreiz.”

5

Saskaņā ar minētās direktīvas 27. panta 1. un 2. punktu:

“1.   Ievērojot šīs nodaļas noteikumus, dalībvalstis neatkarīgi no valstiskās piederības drīkst ierobežot Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu pārvietošanās un uzturēšanās brīvību sabiedriskās kārtības, valsts [sabiedriskās] drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ. Šādus apsvērumus neizmanto ekonomiskos nolūkos.

2.   Pasākumi, ko veic sabiedriskās kārtības vai valsts [sabiedriskās] drošības apsvērumu dēļ, atbilst proporcionalitātes principam un pamatojas tikai uz attiecīgā indivīda personisko darbību. Iepriekšējas kriminālas sodāmības pašas par sevi nav pamatojums šādu pasākumu veikšanai.

Attiecīgā indivīda personiskajai darbībai jārada faktiski, attiecīgajā brīdī esoši un pietiekami nopietni draudi, kas skar vienu no sabiedrības pamatinteresēm. Nav pieņemami apsvērumi, kas atdalīti no konkrētā gadījuma iezīmēm vai pamatojas uz vispārējas profilakses apsvērumiem.”

6

Šīs pašas direktīvas 30. panta 1. un 2. punktā paredzēts:

“1.   Attiecīgajām personām rakstiski paziņo visus lēmumus, kas pieņemti saskaņā ar 27. panta 1. punktu, tā, lai viņām būtu saprotams to saturs un radītās sekas.

2.   Attiecīgās personas precīzi un plaši informē par sabiedriskās kārtības, valsts [sabiedriskās] drošības vai sabiedrības veselības apsvērumiem, uz kuriem pamatojas par viņiem pieņemtais lēmums, izņemot, ja tas ir pretrunā valsts drošības interesēm.”

7

2007. gada 16. februāraReal Decreto 240/2007, sobre entrada, libre circulación y residencia en España de ciudadanos de los Estados miembros de la Unión europea y de otros Estados parte en el Acuerdo sobre el Espacio Económico Europeo (Karaļa dekrēts 240/2007 par Eiropas Savienības dalībvalstu un citu Eiropas Ekonomikas zonas līguma līgumslēdzēju valstu pilsoņu ieceļošanu, brīvu pārvietošanos un uzturēšanos Spānijā, 2007. gada 28. februāraBOE Nr. 51, 8558. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Karaļa dekrēts 240/2007”), 2. pantā noteikts:

“Šis karaļa dekrēts atbilstoši tā noteikumiem ir piemērojams arī attiecībā uz šādiem citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai [1992. gada 2. maija] līguma par Eiropas Ekonomikas zonu [(OV 1994, L 1, 3. lpp.] dalībvalsts valstspiederīgā ģimenes locekļiem neatkarīgi no to pilsonības, ja viņi to pavada vai ieceļo kopā ar to:

[..]

[..].”

8

Karaļa dekrēta 240/2007 2.bis pantā noteikts:

“[..]

3.   Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļaujas pieteikumam pievieno šādus dokumentus:

[..]

4.   Iestādes katrā atsevišķā gadījumā novērtē pieteikuma iesniedzēja individuālos apstākļus un pieņem pamatotu lēmumu, ņemot vērā šādus kritērijus:

5.   Visos iestāžu lēmumos norāda to pamatojumu.”

9

Šī Karaļa dekrēta 8. panta 1. punktā ir paredzēts:

“[Savienības] dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas līgumslēdzējas valsts pilsoņa ģimenes locekļi, kas minēti šā karaļa dekrēta 2. pantā un kas nav nevienas no šīm dalībvalstīm pilsoņi, var, ja viņi pavada pēdējo minēto vai pievienojas viņam, uzturēties Spānijā ilgāk nekā trīs mēnešus un viņiem ir pienākums lūgt un saņemt “Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļauju”.”

10

Minētā Karaļa dekrēta 15. panta 1. un 5. punkts ir formulēti šādi:

“1.   Sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ attiecībā uz [Savienības] dalībvalsts vai citas Eiropas Ekonomikas zonas līguma līgumslēdzējas valsts pilsoņiem vai viņu ģimenes locekļiem var pieņemt kādu no šādiem pasākumiem:

Lēmumu par tādu [Savienības] dalībvalstu pilsoņu vai citu Eiropas Ekonomikas zonas līguma līgumslēdzēju valstu pilsoņu vai viņu ģimenes locekļu – neatkarīgi no viņu valstspiederības – izraidīšanu, kuri ir ieguvuši pastāvīgās uzturēšanās tiesības Spānijā, drīkst pieņemt tikai nopietnu sabiedriskās kārtības vai sabiedriskās drošības apsvērumu dēļ. Turklāt pirms šāda lēmuma pieņemšanas jāņem vērā attiecīgās personas uzturēšanās ilgums, sociālā un kulturālā integrācija Spānijā, tās vecums, veselības stāvoklis, ģimenes un ekonomiskais stāvoklis, kā arī tas, cik stipras saiknes to vieno ar izcelsmes valsti.

[..]

5.   Nosakot kādu no iepriekš minētajā 1.–4. punktā paredzētajiem pasākumiem, ievēro šādus kritērijus:

11

Trešās valsts valstspiederīgais Pedro Francisco ir Spānijas valstspiederīgās partneris. Viņu partnerattiecības reģistrētas Katalonijas stabilo partnerattiecību reģistrā (Spānija). 2021. gada 21. decembrī viņš kompetentajai iestādei iesniedza pieteikumu Savienības pilsoņa ģimenes locekļa pagaidu uzturēšanās atļaujas saņemšanai.

12

Izskatot šo pieteikumu, kompetentā iestāde sazinājās ar Dirección General de Policía (Policijas ģenerāldirekcija, Spānija), kura 2020. gada 3. jūlijā izdeva nelabvēlīgu ziņojumu par Pedro Francisco – viņa kā iespējamā sabiedrības veselības pārkāpuma izdarītāja aizturēšanas dēļ, kā arī dalības noziedzīgās organizācijās un grupās dēļ, bet policija nebija veikusi turpmāku izmeklēšanu, lai noteiktu, vai šī aizturēšana bijusi par pamatu kriminālprocesa uzsākšanai. Šajā ziņojumā norādīts, ka sodāmības reģistrā par Pedro Francisco nav datu.

13

Pēc tam, kad ar kompetentās iestādes lēmumu 2022. gada 14. jūnijā tika noraidīts viņa pieteikums par Savienības pilsoņa ģimenes locekļa pagaidu uzturēšanās atļaujas izsniegšanu, Pedro Francisco par šo lēmumu iesniedza administratīvu sūdzību Juzgado Contencioso‑Administrativo n o 5 de Barcelona (Barselonas Administratīvā tiesa Nr. 5, Spānija), kas ir iesniedzējtiesa.

14

Minētā tiesa pauž šaubas par Pedro Francisco nokļūšanas policijas redzeslokā nozīmīgumu, proti, šī sprieduma 12. punktā minētās aizturēšanas nozīmīgumu, saistībā ar šī pieteikuma izskatīšanu. Pārvietošanās un uzturēšanās brīvības ierobežojumiem sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ saskaņā ar Direktīvas 2004/38 27. pantu jābūt samērīgiem un pamatotiem tikai ar attiecīgās personas darbību, kurai būtu jārada faktiski, attiecīgajā brīdī esoši un pietiekami nopietni draudi, kas skar kādu no sabiedrības pamatinteresēm.

15

Iesniedzējtiesa norāda, ka nokļūšana policijas redzeslokā attiecas tikai uz faktiem, par kuriem tiek prezumēts, ka tie ir inkriminēti attiecīgajai personai, un to esamība jākonstatē, izmantojot pierādījumus, kas iesniegti procesa gaitā un izvērtēti spriedumā. No tā izrietot, ka neesot iespējams veikt negatīvu vērtējumu par faktiem, kuru patiesums nav pierādīts, un līdz ar to secināt, ka šie fakti rada reālus draudus.

16

Turklāt šī tiesa uzskata, ka – ja būtu jāuzskata, ka nokļūšana policijas redzeslokā var būt pamats šāda vērtējuma veikšanai, – tad, ņemot vērā Direktīvas 2004/38 27. pantu, būtu nepieciešams, lai kompetentā iestāde skaidri un detalizēti norādītu faktus, uz kuriem tā balstīta, un tiesvedību, kas, iespējams, notikusi, lai apstiprinātu, ka runa nav par vienkāršām prezumpcijām.

17

Šajā kontekstā Juzgado Contencioso‑Administrativo n o 5 de Barcelona (Barselonas Administratīvā tiesa Nr. 5) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

18

Ar šiem jautājumiem, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2004/38 27. panta 1. un 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka kompetentā valsts iestāde ņem vērā attiecīgās personas aizturēšanu, lai novērtētu, vai šīs personas darbība rada faktiskus, attiecīgajā brīdī esošus un pietiekami nopietnus draudus kādai no sabiedrības pamatinteresēm, vajadzības gadījumā – ar nosacījumu, ka skaidri un detalizēti tiek ņemti vērā fakti, uz kuriem balstīta šī aizturēšana, kā arī tās iespējamās tiesiskās sekas.

19

Vispirms jānorāda, ka pamatlieta izriet no kompetentās iestādes atteikuma piešķirt prasītājam pamatlietā Savienības pilsoņa ģimenes locekļa pagaidu uzturēšanās atļauju, lai gan šīs direktīvas 10. panta 1. punktā tostarp ir paredzēts, ka Savienības pilsoņa ģimenes locekļu, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, uzturēšanās tiesības apstiprina, izsniedzot dokumentu, ko sauc par “Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļauju”.

20

Šis prasītājs ir Spānijas valstspiederīgās partneris, jo viņu savienība ir reģistrēta Katalonijas stabilo partnerattiecību reģistrā, un līdz ar to minētais prasītājs jāuzskata par “Savienības pilsoņa ģimenes locekli” minētās direktīvas 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

21

Turklāt, kā apgalvo Eiropas Komisija, no Tiesas rīcībā esošās informācijas neizriet, ka Spānijas valstspiederīgā, kuras partneris viņš ir, būtu īstenojusi savu pārvietošanās brīvību Savienībā, un līdz ar to prasītājam pamatlietā principā nevar tikt atvasinātas uzturēšanās tiesības ne no Direktīvas 2004/38, ne no LESD 21. panta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 27. februāris, Subdelegación del Gobierno en Ciudad Real (Savienības pilsoņa laulātais), C‑836/18, EU:C:2020:119, 29. punkts).

22

Tomēr saskaņā ar LESD 267. pantu Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par Līgumu, kā arī Savienības iestāžu pieņemto tiesību aktu interpretāciju. Šajā pantā noteiktās sadarbības starp Tiesu un dalībvalstu tiesām ietvaros vienīgi valsts tiesa var novērtēt prejudiciālā nolēmuma nepieciešamību un Tiesai uzdoto jautājumu, uz kuriem ir attiecināma nozīmīguma prezumpcija, nozīmīgumu. Tādēļ, ja valsts tiesu uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību normu interpretāciju, Tiesai principā ir jālemj (spriedums, 2023. gada 26. oktobris, Lineas – Concessões de Transportes u.c., C‑207/22, C‑267/22 un C‑290/22, EU:C:2023:810, 48. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

23

Piemērojot šo judikatūru, Tiesa vairākkārt ir atzinusi, ka tās kompetencē ir lemt par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu par Savienības tiesību normām situācijās, kurās, lai arī pamatlietas fakti neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, tomēr šo tiesību normas ir padarītas piemērojamas ar valsts tiesību aktiem, kuros Savienības tiesību piemērošanas jomā neietilpstošas situācijas tiek risinātas tāpat, kā tas tiek darīts Savienības tiesībās (spriedums, 2023. gada 26. oktobris, Lineas – Concessões de Transportes u.c., C‑207/22, C‑267/22 un C‑290/22, EU:C:2023:810, 49. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

24

Proti, šādās situācijās Savienība ir zināmā mērā ieinteresēta, lai, nepieļaujot nākotnē interpretācijas atšķirības, no Savienības tiesībām pārņemtie noteikumi tiktu interpretēti vienveidīgi (spriedums, 2019. gada 12. decembris, G. S. un V. G. (Sabiedriskās kārtības apdraudējums), C‑381/18 un C‑382/18, EU:C:2019:1072, 42. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

25

Šajā ziņā iesniedzējtiesa ir precizējusi, ka Karaļa dekrēta 240/2007 15. panta 5. punkta d) apakšpunktu, kurā definēts jēdziens “sabiedriskā kārtība”, kas jau ir noteikts Direktīvas 2004/38 27. pantā, Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) interpretē, ņemot vērā Tiesas judikatūru. Kā Tiesai jau ir bijusi iespēja norādīt, šis karaļa dekrēts, kura mērķis ir transponēt šo direktīvu Spānijas tiesību sistēmā, piemērojams ne tikai pieteikumiem par ģimenes atkalapvienošanos, kurus iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais, kas ir tāda Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, kurš ir īstenojis savu pārvietošanās brīvību, un kuri ietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā, bet saskaņā ar Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) pastāvīgo judikatūru arī pieteikumiem par ģimenes atkalapvienošanos, kurus iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais, kas ir tāda Spānijas valstspiederīgā ģimenes loceklis, kurš nekad nav īstenojis savu pārvietošanās brīvību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 27. februāris, Subdelegación del Gobierno en Ciudad Real (Savienības pilsoņa laulātais), C‑836/18, EU:C:2020:119, 30. punkts).

26

Šajā gadījumā no Tiesas rīcībā esošās informācijas izriet, ka pamatlietā gan Savienības pilsoņa ģimenes locekļa pagaidu uzturēšanās atļaujas pieteikums, gan kompetentās iestādes izteiktais atteikums ir pamatots ar Karaļa dekrēta 240/2007 normām.

27

Ņemot vērā šos ievada precizējumus, jāatgādina, ka Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesības uzturēties Savienībā nav beznosacījuma, bet tām var tikt noteikti LESD, kā arī tā piemērošanai pieņemtajās tiesību normās paredzētie ierobežojumi un nosacījumi (spriedums, 2017. gada 13. jūlijs, E, C‑193/16, EU:C:2017:542, 16. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Šajā ziņā uzturēšanās tiesību ierobežojumi it īpaši izriet no Direktīvas 2004/38 27. panta 1. punkta, proti, tiesību normas, kas ļauj dalībvalstīm ierobežot Savienības pilsoņu vai viņu ģimenes locekļu uzturēšanās tiesības neatkarīgi no viņu valstspiederības, it īpaši sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ, tomēr uz šiem apsvērumiem nevar atsaukties vienīgi ekonomiskos nolūkos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 13. jūlijs, E, C‑193/16, EU:C:2017:542, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai gan dalībvalstis saskaņā ar to iekšējām vajadzībām, kuras katrā dalībvalstī un laika periodā var atšķirties, būtībā var brīvi noteikt sabiedriskās kārtības un valsts drošības prasības, it īpaši kā attaisnojumu atkāpei no personu brīvas pārvietošanās pamatprincipa, tomēr šīs prasības jāinterpretē šauri un tātad to tvērumu katra dalībvalsts nevar noteikt vienpusēji bez Eiropas Savienības iestāžu kontroles (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 2. maijs, K. un H.F. (Uzturēšanās tiesības un apgalvojumi par kara noziegumiem), C‑331/16 un C‑366/16, EU:C:2018:296, 40. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

30

Saskaņā ar Direktīvas 2004/38 27. panta 2. punkta pirmo daļu pasākumiem, ko veic sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ, jāatbilst samērīguma principam un jābalstās tikai uz attiecīgā indivīda personisko darbību.

31

Turklāt minētā 27. panta 2. punkta otrajā daļā šādu pasākumu veikšana pakļauta nosacījumam, ka attiecīgās personas darbība rada faktiskus, attiecīgajā brīdī esošus un pietiekami nopietnus draudus, kas skar kādu no sabiedrības pamatinteresēm.

32

No tā izriet, ka ar sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumiem pamatotie pasākumi saskaņā ar Direktīvas 2004/38 27. panta 1. punktu var tikt noteikti tikai tad, ja saskaņā ar šī panta 2. punktu pēc tam, kad kompetentās valsts iestādes ir izvērtējušas katru gadījumu atsevišķi, tiek konstatēts, ka šīs personas individuālā rīcība rada faktiskus, attiecīgajā brīdī esošus un pietiekami nopietnus draudus kādai no sabiedrības pamatinteresēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 2. maijs, K. un H.F. (Uzturēšanās tiesības un apgalvojumi par kara noziegumiem), C‑331/16 un C‑366/16, EU:C:2018:296, 52. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

33

Šajā kontekstā jānorāda: Tiesa ir nospriedusi, ka, lai noteiktu pasākumus, kas balstīti uz sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumiem Direktīvas 2004/38 27. panta 2. punkta izpratnē, attiecīgajam indivīdam inkriminētie noziedzīgi nodarījumi vai rīcība, par kuru nav pieņemts notiesājošs spriedums krimināllietā, kā piemēram, aizturēšana, kas vērsta pret prasītāju pamatlietā kā iespējamo noziedzīgo nodarījumu izdarītāju, var būt nozīmīgi apstākļi, ja vien tie tiek ņemti vērā, atbilstoši šajā tiesību normā paredzētajām prasībām izvērtējot katru gadījumu atsevišķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 2. maijs, K. un H.F. (Uzturēšanās tiesības un apsūdzības par kara noziegumiem), C‑331/16 un C‑366/16, EU:C:2018:296, 53. punkts).

34

Šajā ziņā jāprecizē, ka saskaņā ar šīs direktīvas 27. panta 2. punkta pirmās daļas otro teikumu iepriekšējas kriminālas sodāmības pašas par sevi nav pamatojums šādu pasākumu veikšanai. Tas pats a fortiori attiecas uz tādiem pierādījumiem kā pamatlietā aplūkotā aizturēšana. Lai gan kompetentā valsts iestāde var ņemt vērā aizturēšanu, tikai ar šīs aizturēšanas esamību vien nevar automātiski pamatot šo pasākumu veikšanu.

35

Proti, ja nav galīga notiesājoša sprieduma vai kriminālvajāšanas, minētā aizturēšana atspoguļo tikai to, ka pastāv aizdomas par attiecīgo personu, un līdz ar to pārbaude, kurā tiek ņemti vērā visi atbilstošie apstākļi, kas raksturo tās situāciju, ir vēl jo vairāk nepieciešama (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 2. maijs, K. un H.F. (Uzturēšanās tiesības un apgalvojumi par kara noziegumiem), C‑331/16 un C‑366/16, EU:C:2018:296, 54. un 55. punkts).

36

Turklāt konstatēt, ka personas, attiecībā uz kuru ir veikta aizturēšana, darbība rada faktiskus, attiecīgajā brīdī esošus un pietiekami nopietnus draudus kādai no sabiedrības pamatinteresēm, var tikai tad, ja pastāv saskanīgi, objektīvi un precīzi pierādījumi, kas ļauj pamatot aizdomu, kuras attiecas uz šo personu šīs aizturēšanas dēļ, ticamību.

37

Tādējādi, visaptveroši izvērtējot attiecīgā indivīda personisko rīcību, lai noteiktu, vai šī rīcība uzskatāma par šādu apdraudējumu, jāņem vērā apstākļi, uz kuriem balstīta minētā aizturēšana, un it īpaši šim indivīdam pārmesto noziedzīgo nodarījumu vai darbību raksturs un smagums, viņa individuālās iesaistīšanās tajos līmenis, kā arī iespējamo pamatu viņa atbrīvošanai no kriminālatbildības pastāvēšana. Šajā visaptverošajā vērtējumā jāņem vērā arī laiks, kas pagājis kopš prezumētās šo nodarījumu vai darbību izdarīšanas, un minētā indivīda turpmākā rīcība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 2. maijs, K. un H.F. (uzturēšanās tiesības un aizdomas par kara noziegumiem), C‑331/16 un C‑366/16, EU:C:2018:296, 66. punkts).

38

No tā izriet, ka kompetentā iestāde var ņemt vērā attiecīgā indivīda aizturēšanu, ar nosacījumu, ka tā pati veic visaptverošu viņa rīcības novērtējumu atbilstoši Direktīvas 2004/38 27. panta 2. punktam. Šai iestādei, pirmkārt, vismaz skaidri un detalizēti jāņem vērā fakti, kas ir šīs aizturēšanas pamatā, un, otrkārt, jāņem vērā iespējamie tiesas procesi, kas ir ierosināti, vai šādu procesu neesamība, kā arī attiecīgā gadījumā to iznākums.

39

Šādu interpretāciju turklāt apstiprina šīs direktīvas 30. pants, kura 1. punktā noteikts, ka jebkuru lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar šīs direktīvas 27. panta 1. punktu, rakstiski paziņo attiecīgajai personai tā, lai tai būtu saprotams tā saturs un sekas, savukārt šā 30. panta 2. punktā ir precizēts, ka tai precīzi un plaši jādara zināmi sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumi, uz kuriem balstīts lēmums, kas attiecas uz attiecīgo personu, izņemot, ja tas ir pretrunā valsts drošības interesēm, bet nešķiet, ka šis apstāklis, ņemot vērā Tiesas rīcībā esošo informāciju, būtu nozīmīgs pamatlietā.

40

Turklāt jāatgādina, ka, veicot novērtējumu, kompetentajai valsts iestādei, kā tas izriet no minētās direktīvas 27. panta 2. punkta un Tiesas pastāvīgās judikatūras, jāņem vērā arī tas, ka pasākums, ar kuru tiek ierobežotas Savienības pilsoņa vai viņa ģimenes locekļa tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties, var tikt attaisnots tikai tad, ja tajā ir ievērots samērīguma princips; un tālab jānoskaidro, vai šis pasākums ir piemērots izvirzītā mērķa sasniegšanai un nepārsniedz tā sasniegšanai nepieciešamo. Šāds novērtējums nozīmē, ka jālīdzsvaro, no vienas puses, draudi, ko attiecīgās personas personiskā rīcība rada uzņemošās sabiedrības pamatinteresēm, un, no otras puses, to tiesību aizsardzība, kuras Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem izriet no šīs pašas direktīvas. Veicot šo novērtējumu, jāņem vērā pamattiesības, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa, it īpaši tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kas noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pantā un 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 2. maijs, K. un H.F. (Uzturēšanās tiesības un apgalvojumi par kara noziegumiem), C‑331/16 un C‑366/16, EU:C:2018:296, 61.–63. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

41

Ņemot vērē iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem jāatbild, ka Direktīvas 2004/38 27. panta 1. un 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj, ka kompetentā valsts iestāde ņem vērā attiecīgās personas aizturēšanu, lai novērtētu, vai šīs personas darbība rada faktiskus, attiecīgajā brīdī esošus un pietiekami nopietnus draudus kādai no sabiedrības pamatinteresēm, ar nosacījumu, ka, veicot visaptverošu šīs darbības novērtējumu, skaidri un detalizēti tiek ņemti vērā fakti, uz kuriem balstīta šī aizturēšana, kā arī tās iespējamās tiesiskās sekas.

42

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK, 27. panta 1. un 2. punkts

jāinterpretē tādējādi, ka

tie pieļauj, ka kompetentā valsts iestāde ņem vērā attiecīgās personas aizturēšanu, lai novērtētu, vai šīs personas darbība rada faktiskus, attiecīgajā brīdī esošus un pietiekami nopietnus draudus kādai no sabiedrības pamatinteresēm, ar nosacījumu, ka, veicot visaptverošu šīs darbības novērtējumu, skaidri un detalizēti tiek ņemti vērā fakti, uz kuriem balstīta šī aizturēšana, kā arī tās iespējamās tiesiskās sekas.