–

FV vārdā – J.‑M. Bauler, advokāts,

–

Caisse pour l’avenir des enfants vārdā – A. Rodesch un B. Rodesch, advokāti,

–

Eiropas Komisijas vārdā – F. Clotuche‑Duvieusart un B.‑R. Killmann, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 45. pantu; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 492/2011 (2011. gada 5. aprīlis) par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā (OV 2011, L 141, 1. lpp.) 7. panta 2. punktu; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV 2004, L 166, 1. lpp.) 67. pantu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 987/2009 (2009. gada 16. septembris), ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV 2009, L 284, 1. lpp.), 60. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp pārrobežu darba ņēmēju FV un Caisse pour l’avenir des enfants (Bērnu nākotnes kase, Luksemburga; turpmāk tekstā – “CAE”) par pēdējās minētās atteikumu piešķirt ģimenes pabalstu bērnam, kurš ar tiesas nolēmumu nodots FV ģimenē.

3

Saskaņā ar Padomes Regulas (ES) 2019/1111 (2019. gada 25. jūnijs) par jurisdikciju, lēmumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par bērnu starptautisko nolaupīšanu (OV 2019, L 178, 1. lpp.) 1. panta 2. punkta d) apakšpunktu šī regula ir piemērojama “bērna ievietošanai audžuģimenē vai aprūpes iestādē”.

4

Regulas 2019/1111 30. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstī pieņemts lēmums pārējās dalībvalstīs tiek atzīts bez kādas īpašas procedūras.”

5

Regulas Nr. 492/2011 7. pantā ir paredzēts:

“1.   Darba ņēmējam, kas ir dalībvalsts valstspiederīgais, citā dalībvalstī valstspiederības dēļ nedrīkst piemērot citādus darba un nodarbinātības nosacījumus kā minētās valsts darba ņēmējiem, īpaši attiecībā uz atalgojumu, atlaišanu un bezdarba gadījumā – atjaunošanu darbā vai atkārtotu pieņemšanu darbā.

2.   Šādam darba ņēmējam ir tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā attiecīgās valsts darba ņēmējiem.

[..]”

6

Regula Nr. 883/2004 8. apsvērums ir formulēts šādi:

“Vispārējais vienlīdzīgas attieksmes princips ir īpaši svarīgs darba ņēmējiem, kas nedzīvo dalībvalstī, kurā tie tiek nodarbināti, ieskaitot pierobežas darbiniekus.”

7

Šīs regulas 1. pantā ir noteikts:

“Šajā regulā:

[..]

[..]

8

Minētās regulas 2. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Šī regula attiecas uz dalībvalstu piederīgajiem, uz bezvalstniekiem un uz bēgļiem, kas dzīvo dalībvalstī, kuri ir pakļauti vai bijuši pakļauti vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem, kā arī uz viņu ģimenes locekļiem un viņu apgādību zaudējušām personām.”

9

Saskaņā ar šīs pašas regulas 3. panta 1. punktu:

“Šī regula attiecas uz visiem tiesību aktiem, kuri skar šādas sociālā nodrošinājuma jomas:

[..]

10

Regulas Nr. 883/2004 4. pantā “Vienlīdzīga attieksme” ir noteikts:

“Ja šajā regulā nav noteikts citādi, personām, uz ko attiecas šī regula, pienākas tādi paši pabalsti un ir tādi paši pienākumi kā tie, ko kādas dalībvalsts [tiesību akti paredz] tās piederīgajiem.”

11

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV 2004, L 158, 77. lpp.), 2. pants ir formulēts šādi:

“Šajā direktīvā:

[..].”

12

Atbilstošās tiesību normas ir Sociālā nodrošinājuma kodeksa 269. un 270. pants, redakcijā, kas piemērojama no 2016. gada 1. augusta, kad stājās spēkā 2016. gada 23. jūlija Likums, ar ko groza Sociālā nodrošinājuma kodeksu un grozīto 1967. gada 4. decembra Likumu par ienākuma nodokli, kā arī atceļ grozīto 2007. gada 21. decembra Likumu par piemaksu par bērnu (Mémorial A 2016, 2348. lpp.; turpmāk tekstā – “kodekss”).

13

Kodeksa 269. panta “Piešķiršanas nosacījumi” 1. punktā ir noteikts:

“Tiek ieviests pabalsts bērnu nākotnei, turpmāk tekstā – “ģimenes pabalsts”.

Tiesības uz ģimenes pabalstu dod:

14

Šā kodeksa 270. pantā ir noteikts:

“269. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanas nolūkā par personas ģimenes locekļiem uzskata un tiesības uz ģimenes pabalstu dod šīs personas bērni, kas dzimuši laulībā, bērni, kuri dzimuši ārpus laulības, un adoptētie bērni.”

15

Minētā kodeksa 273. panta 4. punktā attiecībā uz bērniem rezidentiem ir precizēts:

“Ja bērns ir nodots ģimenē ar tiesas nolēmumu, ģimenes pabalstu izmaksā fiziskai vai juridiskai personai, kuras aizgādībā ir bērns un pie kuras bērnam ir viņa deklarētā dzīvesvieta un faktiskā un pastāvīgā uzturēšanās vieta.”

16

FV, kurš strādā Luksemburgā un dzīvo Beļģijā, ir pārrobežu darba ņēmēja statuss, un tādēļ uz viņu attiecas Luksemburgas ģimenes pabalstu tiesiskais regulējums. Kopš 2005. gada 26. decembra bērns FW ir ievietots FV ģimenē saskaņā ar Beļģijas tiesas lēmumu.

17

Ar 2017. gada 7. februāra lēmumu CAE valde ar atpakaļejošu spēku no 2016. gada 1. augusta atņēma FV par bērnu FW saņemtos ģimenes pabalstus, pamatojoties uz to, ka šim bērnam, kuram nav izcelšanās saiknes ar FV, neesot “ģimenes locekļa” statusa šā kodeksa 270. panta izpratnē.

18

Conseil arbitral de la sécurité sociale (Sociālās apdrošināšanas arbitrāžas padome, Luksemburga) grozīja šo lēmumu un nodeva lietu atpakaļ CAE.

19

2022. gada 27. janvārīconseil supérieur de la sécurité sociale (Sociālās apdrošināšanas augstākā padome, Luksemburga) veica grozījumus CAE2017. gada 7. februāra lēmumā, taču atstāja to spēkā. FV iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā – Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Luksemburga).

20

Šī tiesa paskaidro, ka saskaņā ar piemērojamajiem valsts tiesību aktiem bērnam rezidentam ir tiešas tiesības uz ģimenes pabalstu izmaksu. Savukārt bērnu nerezidentu gadījumā šādas tiesības ir paredzētas tikai atvasinātajās tiesībās attiecībā uz pārrobežu darba ņēmēja “ģimenes locekļiem”, kuru definīcijā nav ietverti bērni, kas ar tiesas nolēmumu ir nodoti šāda darba ņēmēja ģimenē.

21

Atsaucoties uz 2020. gada 2. aprīļa spriedumu Caisse pour l’avenir des enfants (Pārrobežu darba ņēmēja laulātā bērns) (C‑802/18, EU:C:2020:269), minētā tiesa vēlas noskaidrot, vai šī atšķirīgā attieksme ir saderīga ar Savienības tiesībām. Proti, no šī sprieduma izrietot, ka ar “pārrobežu darba ņēmēja bērnu”, kas var netieši saņemt sociālās priekšrocības, jāsaprot arī bērns, kuram ir izcelšanās saikne ar attiecīgā darba ņēmēja laulāto vai reģistrēto partneri, ja pēdējais minētais nodrošina šī bērna uzturēšanu.

22

Šādos apstākļos Cour de cassation (Kasācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai vienlīdzīgas attieksmes principam, kas garantēts LESD 45. pantā un [Regulas Nr. 492/2011] 7. panta 2. punktā, kā arī [Regulas Nr. 883/2004] 67. pantā un [Regulas Nr. 987/2009], 60. pantā, ir pretrunā dalībvalsts tiesību normas, saskaņā ar kurām pārrobežu darba ņēmēji nevar saņemt ģimenes pabalstu, kas saistīts ar viņu algotu darbu šajā dalībvalstī, par viņu ģimenēs ar tiesas nolēmumu ievietotajiem bērniem, kaut arī visiem bērniem, kas ar tiesas nolēmumu ievietoti ģimenēs minētajā dalībvalstī un tajā dzīvo, ir tiesības saņemt šo pabalstu, ko izmaksā fiziskai vai juridiskai personai, kurai uzticēta aizgādība pār bērnu un pie kuras ir bērna deklarētā dzīvesvieta un faktiskā un pastāvīgā uzturēšanās vieta? Vai atbildi uz uzdoto jautājumu var ietekmēt apstāklis, ka pārrobežu darba ņēmējs uztur šo bērnu?”

23

Ar vienīgo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 45. pants un Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru darba ņēmējs nerezidents nevar saņemt ģimenes pabalstu, kas saistīts ar viņa algotu darbu šajā dalībvalstī, par viņa ģimenē ar tiesas nolēmumu nodotu bērnu, pār kuru viņam ir piešķirta aizgādība, kaut arī bērnam, kurš nodots ģimenē ar tiesas nolēmumu un kurš dzīvo minētajā dalībvalstī, ir tiesības saņemt šo pabalstu, kas tiek izmaksāts fiziskai vai juridiskai personai, kurai ir piešķirta aizgādība par šo bērnu, un vai apstāklis, ka darba ņēmējs nerezidents nodrošina viņam nodotā bērna uzturēšanu, ietekmē atbildi uz šo jautājumu.

24

Vispirms jānorāda, ka šī lieta attiecas vienīgi uz jautājumu, vai dalībvalsts, piešķirot tādu pabalstu kā pamatlietā aplūkotais ģimenes pabalsts, attiecībā uz darba ņēmēju rezidentu un darba ņēmēju nerezidentu var piemērot atšķirīgus piešķiršanas nosacījumus.

25

Šādos apstākļos prejudiciālo jautājumu nevar aplūkot Regulas Nr. 883/2004 67. panta un Regulas Nr. 987/2009 60. panta gaismā, jo šīs tiesību normas attiecas nevis uz paša darba ņēmēja situāciju, bet gan uz tādu pēdējā minētā ģimenes locekļu situāciju, kuri dzīvo citā dalībvalstī.

26

Pēc šī precizējuma vispirms jānorāda, ka LESD 45. panta 2. punkts paredz, ka darba ņēmēju pārvietošanās brīvība nozīmē, ka tiek novērsta jebkāda dalībvalstu darba ņēmēju diskriminācija pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem. Savukārt Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkts īpašajā sociālo priekšrocību piešķiršanas jomā ir šādi nostiprināta vienlīdzīgas attieksmes principa īpaša izpausme, jo šajā tiesību normā ir precizēts, ka darba ņēmējam, kas ir kādas dalībvalsts valstspiederīgais, citu dalībvalstu teritorijā, kuru pilsonības viņam nav, ir tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā attiecīgās valsts darba ņēmējiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 6. oktobris, Jobcenter Krefeld, C‑181/19, EU:C:2020:794, 44. un 78. punkts, kā arī 2023. gada 21. decembris, Chief Appeals Officer u.c., C‑488/21, EU:C:2023:1013, 49. punkts).

27

Turpinot – Tiesai jau ir bijusi iespēja nospriest, pirmkārt, ka, tā kā pamatlietā aplūkotais ģimenes pabalsts ir saistīts ar pārrobežu darba ņēmēja atalgotu darbu, tā ir sociālā priekšrocība Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkta izpratnē. Otrkārt, šis pabalsts ir arī sociālā nodrošinājuma pabalsts, kas ir viens no Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta j) apakšpunktā minētajiem ģimenes pabalstiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 2. aprīlis, Caisse pour l’avenir des enfants (Pārrobežu darba ņēmēja laulātā bērns), C‑802/18, EU:C:2020:269, 31. un 40. punkts).

28

Turklāt, kā Tiesa ir vairākkārt atgādinājusi, vienlīdzīgas attieksmes princips, kas nostiprināts gan LESD 45. pantā, gan Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktā, aizliedz ne tikai tiešu diskrimināciju pilsonības dēļ, bet arī visu veidu netiešu diskrimināciju, kura, piemērojot citus nošķiršanas kritērijus, faktiski rada tādu pašu rezultātu (spriedums, 2020. gada 2. aprīlis, Caisse pour l’avenir des enfants (Pārrobežu darba ņēmēja laulātā bērns) (C‑802/18, EU:C:2020:269, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Attiecībā uz šo principu, uz kuru ir balstīta darba ņēmēju pārvietošanās brīvība, Tiesa jau ir nospriedusi, ka tostarp ar mērķi pēc iespējas labāk nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret visām personām, kuras strādā kādas dalībvalsts teritorijā, atbilstoši Regulas Nr. 883/2004 4. pantam, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 8. apsvērumu, persona, kas tostarp veic algotu darbu kādā dalībvalstī, vispārīgi ir pakļauta šīs dalībvalsts tiesību aktiem un tai saskaņā ar šo pantu šajā dalībvalstī jāsaņem tādi paši pabalsti kā šīs pašas dalībvalsts pilsoņiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 16. jūnijs, Komisija/Austrija (Ģimenes pabalstu indeksācija), C‑328/20, EU:C:2022:468, 108. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Kā atgādināts šī sprieduma 26. punktā, šis pats vienlīdzīgas attieksmes princips ir nostiprināts Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktā, kurā paredzēts, ka citas dalībvalsts darba ņēmējs saņem tādas pašas sociālās priekšrocības kā darba ņēmēji rezidenti.

31

Ja pārrobežu darba ņēmēji piedalās uzņēmējas dalībvalsts sociālās politikas finansēšanā, ņemot vērā nodokļu un sociālās iemaksas, kuras viņi maksā šajā valstī saistībā ar algoto darbu, ko viņi tajā veic, viņiem ir jābūt tiesībām saņemt ģimenes pabalstus, kā arī sociālās un nodokļu priekšrocības ar tādiem pašiem nosacījumiem kā attiecīgās valsts darba ņēmējiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 14. jūnijs, Komisija/Nīderlande, C‑542/09, EU:C:2012:346, 66. punkts; 2022. gada 16. jūnijs, Komisija/Austrija (Ģimenes pabalstu indeksācija), C‑328/20, EU:C:2022:468, 109. punkts, kā arī 2023. gada 21. decembris, Chief Appeals Officer u.c., C‑488/21, EU:C:2023:1013, 71. punkts).

32

Šajā gadījumā saskaņā ar piemērojamajiem valsts tiesību aktiem darba ņēmēji nerezidenti par viņu ģimenēs nodotajiem bērniem nesaņem pamatlietā aplūkoto ģimenes pabalstu ar tādiem pašiem nosacījumiem kā darba ņēmēji rezidenti, jo atšķirībā no darba ņēmēja rezidenta pārrobežu darba ņēmējs nesaņem šo pabalstu par bērnu, kurš ir nodots viņa ģimenē un pār kuru viņš ir uzņēmies aizgādību.

33

Proti, no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka saskaņā ar kodeksa 269. panta 1. punkta a) apakšpunktu tiesības uz ģimenes pabalstu ir visiem bērniem, kuri faktiski un pastāvīgi dzīvo Luksemburgā un kuriem tur ir deklarētā dzīvesvieta. Attiecībā uz bērniem, kuri ar tiesas nolēmumu nodoti aizgādībā, šī kodeksa 273. panta 4. punktā ir precizēts, ka šādas nodošanas gadījumā šis pabalsts tiek izmaksāts fiziskai vai juridiskai personai, kurai piešķirta aizgādība pār šo bērnu un pie kuras ir šī bērna deklarētā dzīvesvieta, kā arī faktiskā un pastāvīgā dzīvesvieta.

34

Savukārt atbilstoši kodeksa 269. panta 1. punkta b) apakšpunktam un 270. pantam tiesības uz ģimenes pabalstu pārrobežu darba ņēmējam ir tikai par bērniem, kuri saskaņā ar pēdējo minēto tiesību normu ir uzskatāmi par šī darba ņēmēja ģimenes locekļiem, proti, bērniem, kas dzimuši laulībā, bērniem, kuri dzimuši ārpus laulības, un šīs personas adoptētiem bērniem.

35

Šādos apstākļos bērnam, kas nodots tāda darba ņēmēja ģimenē, kurš ir izmantojis savas tiesības uz pārvietošanās brīvību un kura deklarētā dzīvesvieta, kā arī faktiskā un pastāvīgā dzīvesvieta ir pie šī darba ņēmēja, nevar tikt piešķirts ģimenes pabalsts, kas attiecībā uz pārrobežu darba ņēmēju uzskatāms par “sociālu priekšrocību”, savukārt ģimenē nodotie bērni, kuru deklarētā dzīvesvieta, kā arī viņu faktiskā un pastāvīgā dzīvesvieta ir pie darba ņēmējiem, kas ir uzņemošās dalībvalsts pilsoņi, var uz to pretendēt. Šāda atšķirīga attieksme, kas var būt nelabvēlīgāka citu dalībvalstu valstspiederīgajiem, jo nerezidenti visbiežāk ir citu valstu valstspiederīgie, ir netieša diskriminācija pilsonības dēļ.

36

Apstāklis, ka nolēmumu par nodošanu ģimenē ir pieņēmusi tādas dalībvalsts tiesa, kas nav attiecīgā darba ņēmēja uzņemošā dalībvalsts, nevar ietekmēt šādu secinājumu.

37

Proti, Luksemburgas kompetentajām iestādēm ir jāatzīst citas dalībvalsts lēmums par nodošanu ģimenē un jāpiešķir tam tāds pats juridiskais spēks kā līdzvērtīgam savas valsts lēmumam. Tas izriet no Regulas 2019/1111 1. panta 2. punkta d) apakšpunkta, lasot to kopsakarā ar 30. panta 1. punktu. Šīs tiesību normas atbilst būtībā identiskām tiesību normām, kas ietvertas 1. panta 2. punkta d) apakšpunktā un 21. panta 1. punktā Padomes Regulā (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV 2003, L 338, 1. lpp.), kas bija piemērojama datumā, kad stājās spēkā 2016. gada 23. jūlija likums, ar kuru tika grozīts kodekss, un kas atcelta ar Regulu 2019/1111.

38

Lai šī sprieduma 35. punktā minētā netiešā diskriminācija būtu attaisnota, tai ir jābūt atbilstošai, lai nodrošinātu leģitīmā mērķa sasniegšanu, un tā nedrīkst pārsniegt to, kas nepieciešams šā mērķa sasniegšanai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 14. jūnijs, Komisija/Nīderlande, C‑542/09, EU:C:2012:346, 55. un 73. punkts, kā arī 2020. gada 2. aprīlis, Caisse pour l’avenir des enfants (Pārrobežu darba ņēmēja laulātā bērns), C‑802/18, EU:C:2020:269, 56. un 58. punkts). Tomēr iesniedzējtiesa nav norādījusi nevienu leģitīmu mērķi, kas varētu attaisnot šādu netiešu diskrimināciju.

39

Līdz ar to jāuzskata, ka LESD 45. pantam un Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktam ir pretrunā dalībvalsts tiesību normas, saskaņā ar kurām darba ņēmēji nerezidenti atšķirībā no darba ņēmējiem rezidentiem nevar saņemt tādu sociālo priekšrocību kā pamatlietā aplūkotais ģimenes pabalsts par viņu ģimenē nodotajiem bērniem, pār kuriem viņiem ir piešķirta aizgādība un kuru deklarētā dzīvesvieta, kā arī faktiskā un pastāvīgā dzīvesvieta ir viņu dzīvesvietā.

40

Visbeidzot, runājot par to, vai apstāklis, ka darba ņēmējs nerezidents nodrošina viņa ģimenē nodotā un viņa aizgādībā esošā bērna uzturēšanu, ietekmē atbildi uz uzdoto jautājumu, pietiek norādīt, ka, piešķirot ģimenes pabalstu šādam darba ņēmējam, šādu apstākli var ņemt vērā tikai tad, ja piemērojamajā valsts tiesiskajā regulējumā šāds nosacījums ir paredzēts šī pabalsta piešķiršanai darba ņēmējam rezidentam, kuram ir piešķirta aizgādība pār viņa ģimenē nodotu bērnu, jo pretējā gadījumā netiktu ievērota vienlīdzīga attieksme pret pārrobežu darba ņēmējiem.

41

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka LESD 45. pants un Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru darba ņēmējs nerezidents nevar saņemt ģimenes pabalstu, kas saistīts ar viņa algotu darbu šajā dalībvalstī, par bērnu, kurš ar tiesas nolēmumu nodots viņa ģimenē un pār kuru viņš ir uzņēmies aizgādību, kaut arī bērnam, kurš nodots ģimenē ar tiesas spriedumu un kurš dzīvo minētajā dalībvalstī, ir tiesības saņemt šo pabalstu, kas tiek izmaksāts fiziskai vai juridiskai personai, kurai piešķirta aizgādība par šo bērnu. Apstāklis, ka darba ņēmējs nerezidents nodrošina viņa ģimenē nodotā bērna uzturēšanu, var tikt ņemts vērā saistībā ar ģimenes pabalsta piešķiršanu šādam darba ņēmējam par viņa ģimenē nodotu bērnu tikai tad, ja piemērojamajā valsts tiesiskajā regulējumā šāds nosacījums ir paredzēts šī pabalsta piešķiršanai darba ņēmējam rezidentam, kuram piešķirta aizgādība pār viņa ģimenē nodotu bērnu.

42

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

LESD 45. pants un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 492/2011 (2011. gada 5. aprīlis) par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā 7. panta 2. punkts

jāinterpretē tādējādi, ka

tiem ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru darba ņēmējs nerezidents nevar saņemt ģimenes pabalstu, kas saistīts ar viņa algotu darbu šajā dalībvalstī, par bērnu, kurš ar tiesas nolēmumu nodots viņa ģimenē un pār kuru viņš ir uzņēmies aizgādību, kaut arī bērnam, kurš nodots ģimenē ar tiesas spriedumu un kurš dzīvo minētajā dalībvalstī, ir tiesības saņemt šo pabalstu, kas tiek izmaksāts fiziskai vai juridiskai personai, kurai piešķirta aizgādība par šo bērnu. Apstāklis, ka darba ņēmējs nerezidents nodrošina viņa ģimenē nodotā bērna uzturēšanu, var tikt ņemts vērā saistībā ar ģimenes pabalsta piešķiršanu šādam darba ņēmējam par viņa ģimenē nodotu bērnu tikai tad, ja piemērojamajā valsts tiesiskajā regulējumā šāds nosacījums ir paredzēts šī pabalsta piešķiršanai darba ņēmējam rezidentam, kuram piešķirta aizgādība pār viņa ģimenē nodotu bērnu.