Lieta C‑14/23

XXX

pret

État belge, ko pārstāv Secrétaire d’État à l’Asile et la Migration

(Conseil d’État (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesas (piektā palāta) 2024. gada 29. jūlija spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Imigrācijas politika – Direktīva (ES) 2016/801 – Nosacījumi attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos studiju nolūkā – 20. panta 2. punkta f) apakšpunkts – Pieteikums uzņemšanai dalībvalsts teritorijā studiju nolūkā – Citi mērķi – Vīzas atteikums – Iemesli pieteikuma noraidīšanai – Transponēšanas trūkums – Ļaunprātīgas rīcības aizlieguma princips – 34. panta 5. punkts – Dalībvalstu procesuālā autonomija – Pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants

1. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Imigrācijas politika – Trešo valstu valstspiederīgo ieceļošana un uzturēšanās pētniecības, studiju, stažēšanās, brīvprātīga darba, skolēnu apmaiņas programmu vai izglītības projektu un viesaukles darba nolūkā – Direktīva 2016/801 – Iemesli uzņemšanas pieteikuma noraidīšanai – Citi uzturēšanās nolūki nekā tie, kas norādīti uzņemšanas pieteikumā – Fakts, ka šis iemesls nav transponēts valsts tiesībās – Vīzas studiju nolūkā atteikums, ņemot vērā pieteikuma iesniedzēja patiesa nodoma studēt neesamību – Pieļaujamība – Savienības tiesību vispārējā ļaunprātīgas rīcības aizlieguma principa piemērošana

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2016/801 3. panta 3. punkts, 5. panta 3. punkts,7. un 11. pants, 20. panta 2. punkta f) apakšpunkts un 24. pants)

   (skat. 35.–39., 41., 47., 48., 50., 53.–55. un 58. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)

2. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Imigrācijas politika – Trešo valstu valstspiederīgo ieceļošana un uzturēšanās pētniecības, studiju, stažēšanās, brīvprātīga darba, skolēnu apmaiņas programmu vai izglītības projektu un viesaukles darba nolūkā – Direktīva 2016/801 – Procesuālās garantijas un pāskatāmība – Vīzas studiju nolūkā atteikums – Pienākums dalībvalstīm paredzēt procedūru, kas garantē šī lēmuma pārsūdzības iespēju tiesā – Valsts tiesiskais regulējums, kas paredz tiesības celt vienīgi atcelšanas prasību – Pieļaujamība – Nosacījumi

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas Nr. 2016/801 34. panta 5. punkts)

   (skat. 60.–67. punktu un rezolutīvās daļas 2. punktu)

Rezumējums

Izskatot Conseil d’État (Valsts padome, Beļģija) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tiesa lemj, pirmkārt, par dalībvalsts pilnvarām atteikt trešās valsts valstspiederīgajam vīzu studiju nolūkā, ja viņam nav patiesa nodoma studēt, un, otrkārt, par šī lēmuma pārbaudes tiesā apjomu, ņemot vērā Direktīvā 2016/801 ( 1 ) paredzētās procesuālās garantijas.

2020. gada augustā prasītāja pamatlietā, trešās valsts valstspiederīgā, iesniedza vīzas pieteikumu studijām Beļģijā. Šīs vīzas piešķiršana viņai tika atteikta, pamatojoties uz to, ka no pretrunām viņas studiju plānā izrietot patiesa studiju nodoma Beļģijā neesamība. Pēc tam prasītāja pamatlietā lūdza Conseil du contentieux des étrangers (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome) šo lēmumu atcelt. Tā kā pēdējā minētā viņas pieteikumu noraidīja, viņa vērsās iesniedzējtiesā ar kasācijas sūdzību.

Šajā sūdzībā prasītāja pamatlietā citastarp apgalvo, ka Direktīvas 2016/801 norma, ar kuru dalībvalstīm ļauts noraidīt uzņemšanas pieteikumu, ja ir secināts, ka attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais uzturēsies citos nolūkos nekā tajos, kuros viņš iesniedz uzņemšanas pieteikumu, nebija transponēta Beļģijas tiesībās ( 2 ). Turklāt viņa apgalvo, ka Conseil du contentieux des étrangers (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome) veiktās pārbaudes – kas izpaužas tikai kā tiesiskuma pārbaude – kārtība neatbilst no Savienības tiesībām izrietošajām prasībām ( 3 ).

Šaubīdamās par iespēju šādos apstākļos noraidīt pieteikumu uzņemšanai Beļģijas teritorijā, kā arī attiecībā uz lēmuma par šāda pieteikuma noraidīšanu pārbaudes tiesā apjomu, iesniedzējtiesa nolēma vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

Tiesas vērtējums

Pirmām kārtām, Tiesa konstatē, ka atbilstoši Direktīvas 2016/801 5. panta 3. punktam dalībvalstīm jāizsniedz uzturēšanās atļauja studiju nolūkā pieteikuma iesniedzējam, kurš izpildījis minētajā direktīvā paredzētās prasības ( 4 ). Taču nevienā no šīm prasībām nav skaidras atsauces uz patiesa nodoma esamību attiecīgās dalībvalsts teritorijā studēt.

Tomēr saskaņā ar Savienības tiesību vispārējo principu indivīdi nevar atsaukties uz Savienības tiesību normām krāpnieciskā vai ļaunprātīgā nolūkā. Tāpēc dalībvalstij jāatsaka iespēja izmantot šo tiesību normas, ja uz tām atsaucas nevis šo tiesību normu mērķu īstenošanai, bet gan, lai iegūtu no Savienības tiesībām izrietošu priekšrocību, kaut arī nosacījumi šīs priekšrocības iegūšanai ir izpildīti tikai formāli.

Tādējādi, lai gan Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunktā paredzēts, ka attiecīgā dalībvalsts var noraidīt pieteikumu uzņemšanai teritorijā, ja tai ir pierādījumi vai nopietni un objektīvi iemesli secināt, ka attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais uzturēsies citos nolūkos nekā tajos, kuros viņš iesniedz uzņemšanas pieteikumu, ar šo tiesību normu netiek izslēgta Savienības tiesību vispārējā ļaunprātīgas rīcības aizlieguma principa piemērošana, jo uz šī principa piemērošanu neattiecas transponēšanas prasība, kā tas ir direktīvas normu gadījumā.

Tāpēc, kad ir runa par pieteikumu uzņemšanai studiju nolūkā, lai konstatētu ļaunprātīgu rīcību, jāpierāda, ka trešās valsts valstspiederīgais savu uzņemšanas pieteikumu ir iesniedzis bez patiesa nodoma kā galveno nodarbošanos apmeklēt pilna laika studijas, lai iegūtu minētās dalībvalsts atzītu augstākās izglītības kvalifikāciju.

Tomēr uzņemšanas pieteikumu var noraidīt tikai tad, ja tā ļaunprātīgais raksturs pietiekami skaidri izriet no visiem kompetento iestāžu rīcībā esošajiem nozīmīgajiem elementiem. Šajā kontekstā, tā kā apstākļi, kas ļauj secināt, ka pieteikums uzņemšanai studiju nolūkā ir ļaunprātīga rīcība, noteikti ir katram konkrētajam gadījumam specifiski, šajā ziņā nozīmīgo elementu izsmeļošu sarakstu izveidot nevar. Līdz ar to šāda pieteikuma iespējami ļaunprātīgo raksturu nevar prezumēt, ņemot vērā noteiktus elementus, bet tas jānovērtē katrā atsevišķā gadījumā pēc tam, kad individuāli novērtēti visi katra pieteikuma specifiskie apstākļi. Šajā ziņā kompetentajām iestādēm jāveic visas pienācīgās pārbaudes un jāpieprasa pierādījumi, kas nepieciešami šī pieteikuma individuālam novērtējumam, vajadzības gadījumā aicinot pieteikuma iesniedzēju sniegt precizējumus un paskaidrojumus šajā ziņā.

Katrā ziņā par netiešu pierādījumu ļaunprātīgai rīcībai nav noteikti atzīstams fakts, ka trešās valsts valstspiederīgajam, kurš iesniedzis pieteikumu uzņemšanai studiju nolūkā, ir nodoms veikt arī citu darbību attiecīgās dalībvalsts teritorijā, it īpaši, ja minētā darbība neietekmē studijas kā galveno nodarbošanos, kas pamato šo pieteikumu. Toties pretrunas pieteikuma iesniedzēja studiju plānā var būt viens no objektīvajiem apstākļiem, kas veido konstatējumu par ļaunprātīgu praksi, pamatojoties uz to, ka viņa pieteikums patiesībā ir vērsts uz citiem mērķiem, nevis studijām, ja vien šīs pretrunas ir pietiekami acīmredzamas un ja tās tiek novērtētas visu konkrēto lietas apstākļu gaismā. Tādējādi ar apstākli, ko var atzīt par parastu studiju laikā, piemēram, pārorientēšanos, pašu par sevi nepietiek, lai secinātu, ka trešās valsts valstspiederīgajam nav patiesa nodoma šīs dalībvalsts teritorijā studēt. Tāpat tas vien, ka plānotās studijas nav tieši saistītas ar izvirzītajiem profesionālajiem mērķiem, var nebūt netiešs pierādījums tam, ka nepastāv griba faktiski studēt, kas pamato uzņemšanas pieteikumu.

Otrām kārtām, attiecībā uz lēmuma par uzņemšanas pieteikuma noraidīšanu pārbaudi tiesā Tiesa vispirms atgādina, ka Direktīvas 2016/801 34. panta 5. punktā paredzētās pārsūdzības procedūras iezīmes jānosaka atbilstoši Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantam. Tādējādi no Hartas 47. panta izrietošā nepieciešamība nodrošināt tādas pārsūdzības efektivitāti, kas iesniegta par sākotnējo administratīvo lēmumu, ar kuru noraidīts šīs personas pieteikums, nozīmē, ka šī lēmuma atcelšanas gadījumā jauns lēmums jāpieņem īsā termiņā un tam jāatbilst vērtējumam, kas ietverts spriedumā, ar kuru pasludināta atcelšana.

No tā izriet, ka attiecībā uz pieteikumiem uzņemšanai dalībvalsts teritorijā studiju nolūkā ar to, ka tiesai, kas izskata lietu, ir kompetence lemt tikai par kompetento iestāžu lēmuma, ar kuru noraidīts šāds pieteikums, atcelšanu, un tā nevar ar savu vērtējumu aizstāt šo iestāžu vērtējumu vai pieņemt jaunu lēmumu, principā pietiek, lai izpildītu Hartas 47. panta prasības, ar nosacījumu, ka minētajām iestādēm ir saistošs vērtējums, kas ietverts spriedumā, ar kuru pasludināta šī lēmuma atcelšana. Turklāt šādā situācijā jāseko, lai apstākļi, kādos tiek īstenota šī pārsūdzība un attiecīgā gadījumā izpildīts tās noslēgumā pieņemtais spriedums, būtu tādi, kas principā ļauj pieņemt jaunu lēmumu īsā termiņā, un tādējādi pietiekami rūpīgs trešās valsts valstspiederīgais varētu izmantot tam no Direktīvas 2016/801 izrietošo tiesību pilnīgu efektivitāti.

( 1 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/801 (2016. gada 11. maijs) par nosacījumiem attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos pētniecības, studiju, stažēšanās, brīvprātīga darba, skolēnu apmaiņas programmu vai izglītības projektu un viesaukles darba nolūkā (OV 2016, L 132, 21. lpp.).

( 2 ) Saskaņā ar Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunktu dalībvalsts var noraidīt pieteikumu, ja tai ir pierādījumi vai nopietni un objektīvi iemesli secināt, ka attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais uzturēsies citos nolūkos nekā tajos, kuros viņš iesniedz uzņemšanas pieteikumu.

( 3 ) Direktīvas 2016/801 34. panta 5. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt, ka lēmumus, ar kuriem noraidīti uzturēšanās pieteikumi, var pārsūdzēt.

( 4 ) Skat. Direktīvas 2016/801 7. un 11. pantu.