–

M.‑A. A. vārdā – R.‑I. Ionescu, avocată,

–

Municipiul Cluj‑Napoca vārdā – E. Boc, R. Lăpuşan, A. Roman, A. Roşca un A. Rus, pārstāvji,

–

Asociaţia Accept vārdā – A.‑M. Baltac, consilier juridic, un R.‑I. Ionescu, avocată,

–

Rumānijas valdības vārdā – E. Gane un O.‑C. Ichim, pārstāves,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller un R. Kanitz, pārstāvji,

–

Grieķijas valdības vārdā – T. Papadopoulou, pārstāve,

–

Ungārijas valdības vārdā – Zs. Biró‑Tóth un M. Z. Fehér, pārstāvji,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un C. S. Schillemans, pārstāves,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, E. Borawska Kędzierska un A. Siwek‑Ślusarek, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Biolan, H. Krämer un E. Montaguti, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LES 2. pantu, LESD 18., 20. un 21. pantu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 1., 7., 20., 21. un 45. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Rumānijas pilsoni M.‑A. A. un Direcția de Evidență a Persoanelor Cluj, Serviciul stare civilă (Klužas iedzīvotāju reģistra direkcijas Civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļa, Rumānija), Direcția pentru Evidența Persoanelor și Administrarea Bazelor de Date din Ministerul Afacerilor Interne (Iekšlietu ministrijas Personu reģistrācijas un datu bāzu administrācijas direkcija, Rumānija) un Municipiul Cluj‑Napoca (Klužas‑Napokas pašvaldība, Rumānija) par Apvienotajā Karalistē likumīgi iegūtās vārda un dzimumidentitātes maiņas atzīšanu un atzīmes izdarīšanu M.‑A. A. Rumānijas dzimšanas apliecībā.

3

Atbilstoši LES 2. pantam:

“Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības. Šīs vērtības dalībvalstīm ir kopīgas sabiedrībā, kur valda plurālisms, tolerance, taisnīgums, solidaritāte un kur nav diskriminācijas, kā arī valda sieviešu un vīriešu līdztiesība.”

4

LESD 18. panta pirmajā daļā noteikts:

“Piemērojot Līgumus un neskarot tajos paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.”

5

Atbilstoši LESD 20. pantam:

“1.   Ar šo ir izveidota Savienības pilsonība. Ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis. Savienības pilsonība papildina, nevis aizstāj valsts pilsonību.

2.   Savienības pilsoņiem ir ar Līgumiem piešķirtās tiesības un ar tiem uzliktie pienākumi. Tiem, cita starpā, ir:

[..].

Šīs tiesības īsteno saskaņā ar nosacījumiem un ierobežojumiem, ko nosaka Līgumos un ar to īstenošanai paredzētajiem pasākumiem.”

6

LESD 21. panta 1. punktā paredzēts:

“Ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ievērojot Līgumos noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī to īstenošanai paredzētos pasākumus.”

7

Hartas 1. pantā “Cilvēka cieņa” paredzēts:

“Cilvēka cieņa ir neaizskarama. Tā ir jārespektē un jāaizsargā.”

8

Hartas 7. pantā “Privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība” paredzēts:

“Ikvienai personai ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un saziņas neaizskaramību.”

9

Hartas 20. pantā “Vienlīdzība likuma priekšā” noteikts:

“Visas personas ir vienlīdzīgas likuma priekšā.”

10

Hartas 21. panta “Diskriminācijas aizliegums” 1. punktā paredzēts:

“Aizliegta jebkāda veida diskriminācija, tostarp diskriminācija dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpatnību, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu dēļ, diskriminācija saistībā ar piederību pie nacionālās minoritātes, diskriminācija īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ.”

11

Hartas 45. pants “Pārvietošanās un uzturēšanās brīvība” formulēts šādi:

“1.   Ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un apmesties uz dzīvi dalībvalstu teritorijā.

2.   Pārvietošanās un uzturēšanās brīvību saskaņā ar Līgumiem var piešķirt trešo valstu pilsoņiem, kuri likumīgi dzīvo kādas dalībvalsts teritorijā.”

12

Līgums par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (OV 2020, L 29, 7. lpp.), kas pieņemts 2019. gada 17. oktobrī un stājies spēkā 2020. gada 1. februārī (turpmāk tekstā – “Izstāšanās līgums”), Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (EAEK) vārdā tika apstiprināts ar Padomes Lēmumu (ES) 2020/135 (2020. gada 30. janvāris) (OV 2020, L 29, 1. lpp.).

13

Šī nolīguma preambulas ceturtajā, sestajā un astotajā daļā noteikts:

“Atgādinot, ka saskaņā ar LES 50. pantu saistībā ar [EA] 106.a pantu, un ievērojot šajā līgumā noteikto kārtību, no šā līguma spēkā stāšanās dienas Apvienotajai Karalistei pilnībā pārstāj piemērot Savienības un Euratom tiesības,

[..]

Atzīstot, ka ir nepieciešams paredzēt abpusēju aizsardzību Savienības pilsoņiem un Apvienotās Karalistes valstspiederīgajiem, kā arī viņu attiecīgajiem ģimenes locekļiem, ja viņi ir izmantojuši brīvas pārvietošanās tiesības līdz šajā līgumā noteiktajam datumam, un nodrošināt, ka viņu tiesības saskaņā ar šo līgumu ir īstenojamas un balstās uz nediskriminēšanas principu; [..]

[..]

Ņemot vērā, ka gan Savienības, gan Apvienotās Karalistes interesēs ir noteikt pārejas jeb īstenošanas periodu, kurā [..] Apvienotajai Karalistei un tās teritorijā (un parasti ar tādām pašām sekām kā dalībvalstīs) būtu jāpiemēro Savienības tiesības, ieskaitot starptautiskos nolīgumus, lai novērstu traucējumus periodā, kad tiek risinātas sarunas par līgumu(‑iem) par turpmākajām attiecībām”.

14

Minētā līguma 126. pantā “Pārejas periods” paredzēts:

“Ir paredzēts pārejas jeb īstenošanas periods, kas sākas šā līguma spēkā stāšanās dienā un beidzas 2020. gada 31. decembrī.”

15

Šī paša līguma 127. pantā “Pārejas noteikumu darbības joma” noteikts:

“1.   Ja vien šajā līgumā nav noteikts citādi, pārejas periodā Apvienotajai Karalistei un tās teritorijā ir piemērojamas Savienības tiesības.

[..]

3.   Pārejas periodā saskaņā ar 1. punktu piemērojamās Savienības tiesības Apvienotajai Karalistei un tās teritorijā rada tādas pašas tiesiskās sekas kā tās, kuras rodas Savienībā un tās dalībvalstīs, un tās interpretē un piemēro saskaņā ar tām pašām metodēm un vispārīgajiem principiem, kādus piemēro Savienībā.

[..]

6.   Ja vien šajā līgumā nav noteikts citādi, pārejas periodā ikvienu atsauci uz dalībvalstīm Savienības tiesībās, kas ir piemērojamas saskaņā ar 1. punktu, arī tajās, kas noteiktas, īstenojot un piemērojot minētās Savienības tiesības dalībvalstīs, saprot kā atsauci, kas ietver arī Apvienoto Karalisti.

[..]”

16

Saskaņā ar Izstāšanās līguma 185. pantu tas stājās spēkā 2020. gada 1. februārī.

17

1996. gada 16. oktobraLegea nr. 119/1996 cu privire la actele de stare civilă (Likums Nr. 119/1996 par civilstāvokļa aktiem), kas atkārtoti publicēts (2012. gada 18. maijaMonitorul Oficial al României, I daļa, Nr. 339), 9. pants redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 119/1996”), formulēts šādi:

“Ja persona, kas veic civilstāvokļa aktu reģistrāciju, vai civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersona atsakās sagatavot aktu vai izdarīt atzīmi, kas ietilpst tās funkcijās, persona, kuras lūgums netiek apmierināts, likumā noteiktajā kārtībā var vērsties kompetentajā tiesā.”

18

Šā likuma 41. panta 1.–3. punktā ir noteikts:

“1.   Ārvalstu iestāžu sagatavotajiem Rumānijas pilsoņu civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošiem aktiem valstī ir pierādījuma spēks tikai tad, ja tie ir ierakstīti Rumānijas civilstāvokļa aktu reģistros.

2.   Rumānijas pilsonim sešu mēnešu laikā pēc akta reģistrācijas vai civilstāvokļa aktu reģistrācijas ārvalstu iestādēs vai no Rumānijas pilsonības iegūšanas/atgūšanas datuma ir jālūdz reģistrēt civilstāvokļa apliecības/izvilkumus vietējā personu reģistra iestādē, kas atrodas attiecīgās teritoriālās administratīvās vienības vai Rumānijas diplomātisko pārstāvniecību vai konsulāro dienestu reģistrā.

3.   Civilstāvokļa apliecību/izrakstu/daudzvalodu izrakstu transkripcija tiek veikta ārvalstīs ar diplomātisko pārstāvniecību vai konsulāro dienestu vadītāju piekrišanu, un valstī ar attiecīgi atļaujas turētāja vai pieteikuma iesniedzēja dzīvesvietas/pēdējās dzīvesvietas Rumānijā administratīvi teritoriālās vienības mēra piekrišanu un ar Bukarestes sektora departamenta personu reģistra kopējā publiskā dienesta/pašvaldības personu reģistra kopējā publiskā dienesta vadītāja piekrišanu; ir jānorāda atteikuma iemesli.”

19

Atbilstoši minētā likuma 43. pantam:

“Dzimšanas apliecībās un attiecīgā gadījumā laulības apliecībās vai miršanas apliecībās atzīmes par izmaiņām personas civilstāvoklī tiek izdarītas šādos gadījumos:

[..]

f) vārda maiņa;

[..]

i) dzimuma maiņa – pēc tam, kad tiesas nolēmums ir kļuvis galīgs;

[..].”

20

Šī paša likuma 57. panta 1. punktā paredzēts:

“Civilstāvokļa aktus un tajos izdarītās atzīmes var atcelt, papildināt vai grozīt tikai saskaņā ar galīgu tiesas nolēmumu.”

21

2003. gada 30. janvāraOrdonanța Guvernului nr. 41/2003 privind dobândirea și schimbarea pe cale administrativă a numelor persoanelor fizice (Valdības rīkojums Nr. 41/2003 par fizisko personu vārdu iegūšanu un mainīšanu administratīvā kārtībā; 2003. gada 2. februāraMonitorul Oficial al României, I daļa, Nr. 68), 4. panta 2. punktā bija noteikts:

“Pieteikumus par vārda maiņu uzskata par pamatotiem šādos gadījumos:

[..]

[..].”

22

2011. gada 26. janvāraMetodologie cu privire la aplicarea unitară a dispozițiilor în materie de stare civilă (metodika par tiesību normu civilstāvokļa jomā vienveidīgu piemērošanu), kas apstiprināta ar Hotărârea Guvernului nr. 64/2011 (Valdības lēmums Nr. 64/2011; 2011. gada 2. martaMonitorul Oficial al României, I daļa, Nr. 151), 131. panta 2. punkts ir formulēts šādi:

“Personas identifikācijas numurs tiek piešķirts, pamatojoties uz datiem, kas saistīti ar dzimšanas apliecībā ierakstītu dzimumu un dzimšanas datumu.”

23

Piemērojot 2005. gada 14. jūlijaOrdonanța de urgență a Guvernului nr. 97/2005 privind evidența, domiciliul, reședința și actele de identitate ale cetățenilor români (Valdības ārkārtas rīkojums Nr. 97/2005 par iedzīvotāju reģistru, Rumānijas pilsoņu domicilu, dzīvesvietu un personu apliecinošiem dokumentiem), kas publicēts atkārtoti (2011. gada 12. oktobraMonitorul Oficial al României, I daļa, Nr. 719) 19. panta 1. punkta i) apakšpunktu, valsts dienests, kas atbild par personu reģistru, izdod jaunu personu apliecinošu dokumentu dzimuma maiņas gadījumā.

24

M.‑A. A. ir persona, kas dzimusi 1992. gada 24. augustā Klužas‑Napokas județul Cluj (Klužas žudecs, Rumānija) un dzimšanas brīdī ir reģistrēta kā sieviešu dzimuma [jaundzimušais]. Tādējādi šīs personas Rumānijas dzimšanas apliecībā ir ietverts sieviešu vārds, viņa ir identificēta kā sieviešu dzimuma [jaundzimušais] un viņai ir piešķirts personas identifikācijas numurs, kas arī identificē viņu kā šī dzimuma pārstāvi.

25

Pēc pārcelšanās uz Apvienoto Karalisti kopā ar saviem vecākiem 2008. gadā M.‑A. A. 2016. gada 21. aprīlī naturalizācijas kārtībā ieguva arī Apvienotās Karalistes pilsonību.

26

2017. gada 27. februārī M.‑A. A. Apvienotajā Karalistē mainīja savu vārdu un uzrunas formu, pārejot no sieviešu dzimtes uz vīriešu dzimti saskaņā ar Deed Poll procedūru, kas Apvienotās Karalistes pilsoņiem ļauj mainīt savu uzvārdu vai vārdu, vienkārši iesniedzot paziņojumu. Pēc tam viņš nomainīja vairākus oficiālos Apvienotās Karalistes iestāžu izsniegtus dokumentus, proti, autovadītāja apliecību un pasi, kas izsniegtas ar viņa jauno vārdu.

27

2020. gada 29. jūnijā M.‑A. A. Apvienotajā Karalistē ieguva Gender Identity Certificate (dzimumidentitātes apliecība), kas apstiprina viņa vīriešu dzimumidentitāti.

28

2021. gada maijā, pamatojoties uz Deed Poll procedūras un dzimumidentitātes apliecības ietvaros sniegto paziņojumu, M.‑A. A. lūdza Klužas iedzīvotāju reģistra direkcijas Civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļai izdarīt atzīmes viņa dzimšanas apliecībā par vārda, dzimuma un personas identifikācijas numura maiņu, lai tie atbilstu vīriešu dzimumam, kā arī izsniegt viņam jaunu dzimšanas apliecību ar šīm jaunajām atzīmēm.

29

Ar 2021. gada 21. jūnija lēmumu Rumānijas iestādes noraidīja M.‑A. A. pieteikumu, pamatojoties it īpaši uz to, ka saskaņā ar Likuma Nr. 119/1996 43. panta i) punktu, lasot to kopsakarā ar Valdības rīkojuma Nr. 41/2003 4. panta 2. punkta l) apakšpunktu, atzīmi par personas dzimuma maiņu tās dzimšanas apliecībā var izdarīt tikai tad, ja tā ir apstiprināta ar tiesas nolēmumu, kas ir kļuvis galīgs.

30

2021. gada 14. septembrī M.‑A. A. cēla prasību Judecătoria Sectorului 6 Bucureğti (Bukarestes 6. sektora pirmās instances tiesa, Rumānija), kas ir iesniedzējtiesa, pret Klužas iedzīvotāju reģistra direkcijas civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļu, direkciju, kas atbildīga par iedzīvotāju reģistru un Iekšlietu ministrijas datubāžu pārvaldību, kā arī Klužas‑Napokas pašvaldību, lai šīm iestādēm tiktu piespriests M.‑A. A. dzimšanas apliecībā izdarīt atzīmes par viņa vārda, dzimuma un personas identifikācijas numura maiņu, lai tās atspoguļotu vīriešu dzimumu, kā arī izsniegt viņam jaunu dzimšanas apliecību ar šīm jaunajām atzīmēm.

31

M.‑A. A. it īpaši lūdz iesniedzējtiesu, tieši piemērojot Savienības tiesības, tostarp ikviena Savienības pilsoņa tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, uzdot minētajām iestādēm labot viņa dzimšanas apliecību ar Apvienotajā Karalistē likumīgi iegūto vārdu un dzimumidentitāti, lai viņš varētu bez šķēršļiem izmantot šīs tiesības, izmantojot ceļošanas dokumentu, kas atbilst viņa vīriešu dzimuma identitātei. M.‑A. A. uzskata, ka, uzliekot viņam pienākumu Rumānijā uzsākt jaunu tiesas procedūru, kuras mērķis būtu saņemt apstiprinājumu dzimuma maiņai, viņš tiktu pakļauts riskam saņemt risinājumu, kas būtu pretējs Apvienotās Karalistes iestāžu pieņemtajam risinājumam. Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2021. gada 19. janvāra spriedumā X un Y pret Rumāniju (CE:ECHR:2021:0119JUD000214516) esot nospriedusi, ka šai procedūrai trūkst skaidrības un paredzamības.

32

Iesniedzējtiesa uzskata, ka M.‑A. A. prasījumu pamatotība un līdz ar to pamatlietas risinājums ir atkarīgs no Savienības tiesību normu, it īpaši LES 2. panta, LESD 18., 20. un 21. panta, kā arī Hartas 1., 7., 20., 21. un 45. panta interpretācijas. Konkrētāk, tā jautā, vai Savienības pilsoņa statuss, kā arī tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru ieinteresētajai personai ir noteikts pienākums uzsākt jaunu procedūru par dzimumidentitātes maiņu valsts tiesās, lai gan tā jau ir veiksmīgi pabeigusi procedūru šajā nolūkā citā dalībvalstī, kuras pilsonība tai arī ir.

33

Lai gan iesniedzējtiesa atsaucas uz atbilstošo Tiesas judikatūru šajā jomā, it īpaši uz 2003. gada 2. oktobra spriedumu Garcia Avello (C‑148/02, EU:C:2003:539), 2008. gada 14. oktobra spriedumu Grunkin un Paul (C‑353/06, EU:C:2008:559), 2017. gada 8. jūnija spriedumu Freitag (C‑541/15, EU:C:2017:432), kā arī uz 2021. gada 14. decembra spriedumu Stolichna obshtina, rayon “Pancharevo” (C‑490/20, EU:C:2021:1008), tā tomēr uzskata, ka atbilde uz šo jautājumu pietiekami skaidri neizriet no šīs judikatūras.

34

Turklāt gadījumā, ja uz minēto jautājumu tiktu sniegta apstiprinoša atbilde, šī tiesa vēl jautā par Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības ietekmi uz pamatlietas risinājumu. Tā it īpaši norāda, ka šajā gadījumā dzimumidentitātes maiņas procedūra Apvienotajā Karalistē tika sākta pirms šīs valsts izstāšanās no Savienības, bet noslēgusies šīs izstāšanās pārejas perioda laikā. Līdz ar to esot jānosaka, vai šādos apstākļos Rumānijai ir jāatzīst šīs Apvienotajā Karalistē īstenotās dzimumidentitātes maiņas procedūras tiesiskās sekas.

35

Šādos apstākļos Judecătoria Sectorului 6 București (Bukarestes 6. sektora pirmās instances tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

36

Rumānijas valdība uzskata, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams, jo M.‑A. A. Rumānijas kompetentajām iestādēm lūgumu viņa Rumānijas dzimšanas apliecībā izdarīt atzīmi par vārda un dzimumidentitātes maiņu, kas likumīgi iegūta Apvienotajā Karalistē 2017. un 2020. gada laikā, ir iesniedzis tikai 2021. gada maijā, proti, pēc pārejas perioda beigām, kas saskaņā ar Izstāšanās līguma 126. pantu ir noteikts 2020. gada 31. decembrī.

37

Tādējādi šī valdība uzskata, ka dienā, kad notika vēršanās šajās iestādēs, Apvienotajai Karalistei attiecībā pret Savienību bija trešās valsts statuss, līdz ar to Savienības pilsoņi un Apvienotās Karalistes valstspiederīgie vairs nevarēja izmantot savas tiesības saskaņā ar Izstāšanās līgumu. Atsaucoties uz 2011. gada 12. maija spriedumu Runevič‑Vardyn un Wardyn (C‑391/09, EU:C:2011:291, 55. un 56. punkts), kurā Tiesa konstatēja, ka LESD tiesību normas par Savienības pilsonību ir piemērojamas situāciju, kas radušās pirms dalībvalsts pievienošanās Savienībai, pašreizējām sekām, minētā valdība norāda, ka mutatis mutandis šīs tiesību normas pēc valsts izstāšanās vairs nevar tikt piemērotas situāciju, kas radušās brīdī, kad tā vēl bija Savienības dalībvalsts, pašreizējām sekām. Tātad šajā gadījumā runa esot par pilnībā iekšēju situāciju.

38

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā iedibinātās sadarbības starp Tiesu un valsts tiesām ietvaros tikai valsts tiesai, kas izskata lietu un kas ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams tās nolēmuma pieņemšanai, gan Tiesai uzdoto jautājumu nozīmīgums. Tādējādi, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, The Department for Communities in Northern Ireland, C‑709/20, EU:C:2021:602, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu Tiesa var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, The Department for Communities in Northern Ireland, C‑709/20, EU:C:2021:602, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa jautā Tiesai, kā interpretēt it īpaši LESD normas par Savienības pilsonību, tostarp LESD 21. panta 1. punktu, lietā, kurā persona, kas ir Rumānijas, kur tā ir dzimusi, valstspiederīgā un Apvienotās Karalistes, kurā tā dzīvo kopš 2008. gada, valstspiederīgā, lūdz Rumānijas kompetentajām iestādēm atjaunināt viņas dzimšanas apliecību, lai tā atbilstu viņas jaunajam vārdam un jaunajai dzimumidentitātei, kas likumīgi iegūta Apvienotajā Karalistē pirms pārejas perioda beigām, kas noteikts 2020. gada 31. decembrī.

41

Šajā ziņā jānorāda, pirmkārt, ka dalībvalsts valstspiederīgais, kurš Savienības pilsoņa statusā ir īstenojis savu brīvību pārvietoties un uzturēties citā dalībvalstī, kura nav viņa izcelsmes dalībvalsts, var atsaukties uz tiesībām, kas saistītas ar šo statusu un kas paredzētas it īpaši LESD 21. panta 1. punktā, tostarp attiecībā pret viņa izcelsmes dalībvalsti (spriedums, 2021. gada 14. decembris, Stolichna obshtina, rayon “Pancharevo”, C‑490/20, EU:C:2021:1008, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Šajā gadījumā izmaiņas saistībā ar M.‑A. A. civilstāvokli notika Apvienotajā Karalistē: attiecībā uz vārda maiņu, kad šī valsts vēl bija Savienības dalībvalsts, un attiecībā uz dzimumidentitātes maiņu – iepriekš minētajā laikposmā.

43

Otrkārt, lai gan 2020. gada 1. februārī, dienā, kad stājās spēkā Izstāšanās līgums, Apvienotā Karaliste izstājās no Savienības, tādējādi kļūstot par trešo valsti, tomēr šī līguma 126. pantā tomēr ir paredzēts pārejas periods no minētā līguma spēkā stāšanās dienas, proti, 2020. gada 1. februāra, līdz 2020. gada 31. decembrim. Saskaņā ar šī paša līguma 127. panta 6. punktu Apvienotā Karaliste šajā periodā it īpaši noteikumu par Savienības pilsonību un personu brīvu pārvietošanos izpratnē ir jāuzskata par “dalībvalsti”, nevis par trešo valsti, turklāt šī 127. panta 1. punktā ir precizēts, ka pārejas periodā Apvienotajai Karalistei ir piemērojamas Savienības tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2021. gada 15. jūlijs, The Department for Communities in Northern Ireland, C‑709/20, EU:C:2021:602, 47. un 48. punkts, kā arī 2024. gada 14. marts, Komisija/Apvienotā Karaliste (Augstākās tiesas spriedums), C‑516/22, EU:C:2024:231, 53. punkts).

44

Līdz ar to, kā to secinājumu 44.–46. punktā būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts, ciktāl M.‑A. A. Savienības pilsoņa statusā savā izcelsmes dalībvalstī lūdz atzīt viņa vārda un viņa dzimumidentitātes maiņu, īstenojot savu pārvietošanās un uzturēšanās brīvību Apvienotajā Karalistē – attiecīgi pirms šīs dalībvalsts izstāšanās no Savienības un pirms pārejas perioda beigām – attiecībā uz šo izcelsmes dalībvalsti tas var atsaukties uz tiesībām, kas ir saistītas ar šo statusu, it īpaši tām, kuras ir paredzētas LESD 20. un 21. pantā, arī pēc šī perioda beigām.

45

Tātad pamatlietā aplūkoto situāciju nevar uzskatīt par tīri iekšēju situāciju tikai tādēļ vien, ka M.‑A. A. pēc 2020. gada 31. decembra, kas Izstāšanās līgumā ir noteikts kā pārejas perioda beigas, vērsās Rumānijas kompetentajās iestādēs, lai viņa dzimšanas apliecībā tiktu izdarīta atzīme par viņa vārda un viņa dzimumidentitātes maiņu.

46

Tāpēc lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

47

Ar uzdotajiem jautājumiem, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 20. pants un 21. panta 1. punkts, lasot tos kopsakarā ar Hartas 7. un 45. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ir pret tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kas neļauj atzīt un šīs dalībvalsts valstspiederīgā dzimšanas apliecībā izdarīt atzīmi par citā dalībvalstī, īstenojot savu pārvietošanās un uzturēšanās brīvību, likumīgi iegūtā vārda un dzimumidentitātes maiņu, tā rezultātā viņam uzliekot pienākumu sākt jaunu tiesas procedūru par dzimumidentitātes maiņu šajā pirmajā dalībvalstī, kurā netiek ņemtas vērā šīs izmaiņas, kas jau ir likumīgi iegūtas šajā citā dalībvalstī.

48

Iesniedzējtiesa vēlas arī noskaidrot, vai uz šo jautājumu sniedzamo atbildi jebkādā veidā ietekmē tas, ka valsts, kurā ir likumīgi iegūta vārda un dzimumidentitātes maiņa – šajā gadījumā Apvienotā Karaliste – vairs nav Savienības dalībvalsts.

49

Attiecībā uz šo pēdējo aspektu vispirms ir jānorāda, ka no šī sprieduma 41.–45. punktā izklāstītajiem apsvērumiem par šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību izriet, ka apstāklis, ka Apvienotā Karaliste vairs nav Savienības dalībvalsts, neietekmē uz pirmo prejudiciālo jautājumu sniedzamo atbildi, jo M.‑A. A. situācija ietilpst LESD 20. panta un 21. panta 1. punkta piemērošanas jomā.

50

Šādos apstākļos ir jāatgādina, ka M.‑A. A. kā Rumānijas valstspiederīgajam atbilstoši LESD 20. panta 1. punktam ir Savienības pilsoņa statuss.

51

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Savienības pilsonības statuss ir paredzēts kā dalībvalstu valstspiederīgo pamatstatuss (spriedumi, 2018. gada 5. jūnijs, Coman u.c., C‑673/16, EU:C:2018:385, 30. punkts, kā arī 2021. gada 14. decembris, Stolichna obshtina, rayon Pancharevo, C‑490/20, EU:C:2021:1008, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

LESD 20. panta 2. punktā, kā arī 21. un 22. pantā šis statuss ir sasaistīts ar virkni tiesību. Savienības pilsonība ikvienam Savienības pilsonim it īpaši saskaņā ar LESD 20. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 21. panta 1. punktu nodrošina primāras un individuālas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ievērojot LESD noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī tā īstenošanai noteiktos pasākumus (spriedums, 2022. gada 9. jūnijs, Préfet du Gers un Institut national de la statistique et des études économiques, C‑673/20, EU:C:2022:449, 50. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

53

Pašreizējā Savienības tiesību stadijā to personu statuss, uz kurām attiecas noteikumi par personas vārda un dzimumidentitātes maiņu, ir dalībvalstu kompetencē ietilpstošs jautājums, un Savienības tiesības neietekmē šo kompetenci. Tomēr, īstenojot šo kompetenci, ikvienai dalībvalstij ir jāievēro Savienības tiesības un it īpaši Līguma tiesību normas par katra Savienības pilsoņa pārvietošanās un uzturēšanās brīvību dalībvalstu teritorijā, tālab atzīstot citā dalībvalstī saskaņā ar tās tiesībām noteikto personu statusu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 26. jūnijs, MB (Dzimuma maiņa un vecuma pensija), C‑451/16, EU:C:2018:492, 29. punkts, kā arī 2021. gada 14. decembris, Stolichna obshtina, rayon Pancharevo, C‑490/20, EU:C:2021:1008, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

54

Šajā ziņā, runājot par dalībvalsts iestāžu atteikumu atzīt šīs valsts valstspiederīgā, kurš ir izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos un kuram ir arī citas dalībvalsts pilsonība, uzvārdu, kāds tas ir noteikts šajā pēdējā minētajā dalībvalstī, Tiesa ir nospriedusi, ka šāds atteikums var ierobežot LESD 21. pantā paredzēto tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā izmantošanu. Neskaidrības un neērtības var rasties no atšķirībām starp abiem uzvārdiem, kas tiek piemēroti vienai un tai pašai personai, jo daudzas ikdienas dzīves darbības gan publiskajā, gan privātajā sfērā prasa pierādīt viņa paša identitāti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 8. jūnijs, Freitag, C‑541/15, EU:C:2017:432, 36. un 37. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

55

Šāds šķērslis var izrietēt arī no šo pašu iestāžu atteikuma atzīt dzimumidentitātes maiņu, kas veikta, piemērojot šim nolūkam paredzētās procedūras dalībvalstī, kurā Savienības pilsonis ir īstenojis savu pārvietošanās un uzturēšanās brīvību, neatkarīgi no tā, vai šīs izmaiņas ir saistītas ar vārda maiņu, kā tas ir šajā gadījumā, vai nav. Proti, tāpat kā uzvārds, arī dzimums definē personas identitāti un personīgo statusu. Līdz ar to atteikums grozīt un atzīt dzimumidentitāti, ko kādas dalībvalsts pilsonis ir likumīgi ieguvis citā dalībvalstī, var viņam radīt administratīva, profesionāla un privāta rakstura nopietnas neērtības Tiesas judikatūras izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 2. jūnijs, Bogendorff von Wolffersdorff, C‑438/14, EU:C:2016:401, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

56

Tādējādi tādam Savienības pilsonim kā prasītājs pamatlietā, kurš ir īstenojis savu brīvību pārvietoties un uzturēties citā dalībvalstī un kurš, uzturoties šajā pēdējā minētajā dalībvalstī, ir mainījis savu vārdu un dzimumidentitāti, piemērojot šajā ziņā šajā citā dalībvalstī paredzētās procedūras, pastāv konkrēts risks, ņemot vērā divu dažādu vārdu nēsāšanu un to, ka viņam tiks piešķirtas divas dažādas dzimumidentitātes, ka tam būs jākliedē šaubas par viņa identitāti, kā arī viņa iesniegto dokumentu autentiskumu vai tajos ietverto datu patiesumu, un tas ir apstāklis, kurš var kavēt no LESD 21. panta izrietošo tiesību īstenošanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 2. jūnijs, Bogendorff von Wolffersdorff, C‑438/14, EU:C:2016:401, 40. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2017. gada 8. jūnijs, Freitag, C‑541/15, EU:C:2017:432, 38. punkts).

57

Līdz ar to dalībvalsts civilstāvokļa aktu reģistrācijas jomā kompetento iestāžu atteikums atzīt un ierakstīt civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošos reģistros un it īpaši šīs dalībvalsts valstspiederīgā dzimšanas apliecībā vārda un dzimumidentitātes maiņu, ko viņš likumīgi ieguvis citā dalībvalstī, pamatojoties uz valsts tiesisko regulējumu, kas nepieļauj šādu atzīšanu un atzīmes izdarīšanu, kā rezultātā ieinteresētajai personai ir jāuzsāk jauna tiesas procedūra par dzimumidentitātes maiņu šajā pirmajā dalībvalstī, kurā netiek ņemta vērā šajā citā dalībvalstī jau likumīgi iegūtā maiņa, var ierobežot tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā īstenošanu.

58

Šāds ierobežojums ir jākonstatē arī attiecībā uz Hartas 45. panta 1. punktā paredzētajām tiesībām. Proti, šīs tiesības atbilst LESD 20. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā garantētajām tiesībām un saskaņā ar LESD 20. panta 2. punkta otro daļu un Hartas 52. panta 2. punktu tās tiek īstenotas saskaņā ar nosacījumiem un ierobežojumiem, kas noteikti Līgumos un ar to īstenošanai paredzētajiem pasākumiem. Tātad jebkurš LESD 21. panta 1. punktā paredzēto tiesību neattaisnots ierobežojums noteikti būtu pretrunā Hartas 45. panta 1. punktam, ciktāl Hartā nostiprinātās ikviena Savienības valstspiederīgā tiesības brīvi ceļot un uzturēties dalībvalstu teritorijā atspoguļo ar LESD 21. panta 1. punktu piešķirtās tiesības (spriedums, 2024. gada 22. februāris, Direcţia pentru Evidenţa Persoanelor şi Administrarea Bazelor de Date, C‑491/21, EU:C:2024:143, 49. un 50. punkts).

59

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kas var ierobežot LESD 21. pantā nostiprināto šo tiesību īstenošanu, var tikt attaisnots tikai tad, ja tas ir pamatots ar objektīviem apsvērumiem un ir samērīgs ar valsts tiesībās leģitīmi izvirzīto mērķi (spriedums, 2016. gada 2. jūnijs, Bogendorff von Wolffersdorff, C‑438/14, EU:C:2016:401, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

60

Šajā kontekstā vēl ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts tiesiskais regulējums, kas liedz transseksuālai personai viņas dzimumidentitātes neatzīšanas dēļ izpildīt nosacījumu, kas nepieciešams ar Savienības tiesībām aizsargāto tiesību izmantošanai, principā ir jāuzskata par nesaderīgu ar Savienības tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 27. aprīlis, Richards, C‑423/04, EU:C:2006:256, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

61

Šajā gadījumā ne iesniedzējtiesa, ne Rumānijas valdība nav sniegušas norādes par pamatlietā aplūkotā valsts tiesiskā regulējuma mērķiem, kas neļauj atzīt un dzimšanas apliecībā izdarīt atzīmi par citā dalībvalstī likumīgi iegūtu vārda un dzimumidentitātes maiņu un kas tādējādi ieinteresētajai personai uzliek pienākumu uzsākt jaunu dzimumidentitātes maiņas procedūru valsts tiesās, neņemot vērā šīs izmaiņas, kas jau ir likumīgi iegūtas šajā citā dalībvalstī.

62

Turklāt, pat pieņemot, ka šim valsts tiesiskajam regulējumam ir leģitīms mērķis, to katrā ziņā var uzskatīt par pamatotu tikai tad, ja tas atbilst Hartā garantētajām pamattiesībām, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa (spriedums, 2021. gada 14. decembris, Stolichna obshtina, rayon Pancharevo, C‑490/20, EU:C:2021:1008, 58. punkts un tajā minētā judikatūra) un it īpaši Hartas 7. pantā paredzētajām tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību.

63

Šajā ziņā, kā izriet no paskaidrojumiem attiecībā uz Pamattiesību hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp.), saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu tās 7. pantā garantēto tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 8. pantā garantētajām tiesībām (spriedums, 2021. gada 14. decembris, Stolichna obshtina, rayon Pancharevo, C‑490/20, EU:C:2021:1008, 60. punkts); šī pēdējā tiesību norma ir minimālas aizsardzības slieksnis (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2024. gada 29. jūlijs, Alchaster, C‑202/24, EU:C:2024:649, 92. punkts un tajā minētā judikatūra).

64

Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru ECPAK 8. pants aizsargā personas dzimumidentitāti kā konstitutīvu elementu un vienu no tās privātās dzīves intīmākajiem aspektiem. Tādējādi šajā tiesību normā ir ietvertas ikvienas personas tiesības noteikt cilvēka identitātes detaļas, kas ietver transseksuālu personu tiesības uz personisko piepildījumu un fizisko un morālo neaizskaramību, kā arī viņu dzimumidentitātes respektēšanu un atzīšanu (ECT, 2002. gada 11. jūlijs, Christine Goodwin pret Apvienoto Karalisti, CE:ECHR:2002:0711JUD002895795, 77., 78. un 90. punkts; ECT, 2003. gada 12. jūnijs, Van Kück pret Vāciju, CE:ECHR:2003:0612JUD003596897, 69.–75. un 82. punkts, kā arī ECT, 2021. gada 19. janvāris, X un Y pret Rumāniju, CE:ECHR:2021:0119JUD000214516, 147. un 165. punkts).

65

Šajā ziņā ar šo 8. pantu valstīm papildus negatīviem pienākumiem, kuru mērķis ir aizsargāt transseksuālas personas pret valsts iestāžu patvaļīgu iejaukšanos, ir noteikti pozitīvi pienākumi, kas nozīmē arī efektīvu un pieejamu procedūru ieviešanu, nodrošinot viņu tiesību uz dzimumidentitāti efektīvu ievērošanu. Turklāt, ņemot vērā šo tiesību īpašo nozīmi, valstīm šajā jomā ir tikai ierobežota rīcības brīvība (ECT, 2021. gada 19. janvāris, X un Y pret Rumāniju, CE:ECHR:2021:0119JUD000214516, 146.–148. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un ECT, 2022. gada 1. decembris, A.D. u.c. pret Gruziju, CE:ECHR:2022:1201JUD005786417, 71. punkts).

66

Tādējādi no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka saskaņā ar minēto 8. pantu valstīm ir jāparedz skaidra un paredzama dzimumidentitātes juridiskās atzīšanas procedūra, kas ļauj ātri, pārredzami un pieejamā veidā oficiālos dokumentos mainīt dzimumu un līdz ar to arī uzvārdu vai personas ciparu kodu (ECT, 2021. gada 19. janvāris, X un Y pret Rumāniju, CE:ECHR:2021:0119JUD000214516, 168. punkts).

67

Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2021. gada 19. janvāra spriedumā X un Y pret Rumāniju (CE:ECHR:2021:0119JUD000214516, 157. un 168. punkts) konstatēja, ka pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētā procedūra ir jāuzskata par nesaderīgu ar ECPAK 8. pantu, jo šī procedūra neatbilst šajā tiesību normā noteiktajām prasībām, lai izskatītu pieteikumu par dzimumidentitātes maiņu, kas pirmo reizi iesniegts valsts tiesā.

68

Minētā procedūra nevar būt arī efektīvs līdzeklis, kas Savienības pilsonim, kurš, uzturoties citā dalībvalstī un tātad īstenojot LESD 21. pantā un Hartas 45. pantā garantētās tiesības, jau ir likumīgi ieguvis sava vārda un dzimumidentitātes maiņu, piemērojot šajā ziņā minētajā dalībvalstī paredzētās procedūras, ļauj lietderīgi izmantot savas šajos pantos paredzētās tiesības, ņemot vērā Hartas 7. pantu, vēl jo vairāk tāpēc, ka šī pati procedūra pakļauj šo pilsoni riskam, ka tās iznākums atšķirsies no tā, kādu noteikušas tās dalībvalsts iestādes, kuras ir likumīgi piešķīrušas šo vārda un dzimumidentitātes maiņu.

69

Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai tāds valsts tiesiskais regulējums kā tas, kas attiecas uz vārda un dzimumidentitātes maiņas reģistrāciju civilstāvokļa reģistros, varētu tikt uzskatīts par saderīgu ar Savienības tiesībām, ir nepieciešams, lai tiesību normas vai iekšējā procedūra, kas ļauj iesniegt pieteikumu par šādu atzīmes izdarīšanu, nepadarītu neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtinātu ar LESD 21. pantu piešķirto tiesību un it īpaši tiesību uz šo izmaiņu atzīšanu īstenošanu. Šo tiesību īstenošana var tikt apšaubīta ar kompetento iestāžu rīcības brīvību vārda un dzimumidentitātes atzīšanas un atzīmes izdarīšanas procedūrā, kam ir pakļautas personas, kuras šī vārda un identitātes maiņu ir likumīgi ieguvušas citā dalībvalstī. Šādas rīcības brīvības esamība var izraisīt atšķirību starp abiem vārdiem un diviem dzimumiem, kas vienai un tai pašai personai piešķirti tās identitātes pierādīšanai, kā arī administratīva, profesionāla un privāta rakstura “nopietnas neērtības”, kas minētas šī sprieduma 54. un 55. punktā.

70

Līdz ar to tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kas neļauj izdarīt atzīmi par citā dalībvalstī likumīgi iegūtu vārdu un dzimumidentitāti un kas liek ieinteresētajai personai sākt jaunu tiesas procedūru par dzimumidentitātes maiņu izcelsmes dalībvalstī, neņemot vērā faktu, ka Savienības pilsonis jau ir likumīgi ieguvis sava vārda un dzimumidentitātes maiņu savas dzīvesvietas dalībvalstī un šajā ziņā ir bijis pakļauts pēdējā minētajā dalībvalstī paredzētajām procedūrām, neatbilst no LESD 21. panta izrietošajām prasībām.

71

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka LESD 20. pants un 21. panta 1. punkts, lasot tos kopsakarā ar Hartas 7. un 45. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ir pret tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kas neļauj atzīt un šīs dalībvalsts valstspiederīgā dzimšanas apliecībā izdarīt atzīmi par citā dalībvalstī, īstenojot savu pārvietošanās un uzturēšanās brīvību, likumīgi iegūtā vārda un dzimumidentitātes maiņu, tādējādi uzliekot viņam pienākumu sākt jaunu tiesas procedūru par dzimumidentitātes maiņu šajā pirmajā dalībvalstī, kurā netiek ņemtas vērā šīs izmaiņas, kas jau ir likumīgi iegūtas šajā citā dalībvalstī. Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka pieteikums par vārda un dzimumidentitātes maiņas atzīšanu un atzīmes par to izdarīšanu šajā pirmajā dalībvalstī tika iesniegts datumā, kurā ir stājusies spēkā citas dalībvalsts izstāšanās no Savienības.

72

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

LESD 20. pants un 21. panta 1. punkts, lasot tos kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 45. pantu,

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tie ir pret tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kas neļauj atzīt un šīs dalībvalsts valstspiederīgā dzimšanas apliecībā izdarīt atzīmi par citā dalībvalstī, īstenojot savu pārvietošanās un uzturēšanās brīvību, likumīgi iegūtā vārda un dzimumidentitātes maiņu, tādējādi uzliekot viņam pienākumu sākt jaunu tiesas procedūru par dzimumidentitātes maiņu šajā pirmajā dalībvalstī, kurā netiek ņemtas vērā šīs izmaiņas, kas jau ir likumīgi iegūtas šajā citā dalībvalstī.

Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka pieteikums par vārda un dzimumidentitātes maiņas atzīšanu un atzīmes par to izdarīšanu šajā pirmajā dalībvalstī tika iesniegts datumā, kurā ir stājusies spēkā citas dalībvalsts izstāšanās no Eiropas Savienības.