Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA ATANASIJA RANTA [ATHANASIOS RANTOS]
SECINĀJUMI,
sniegti 2026. gada 21. maijā (1)
Lieta C‑730/23
Polijas Republika
pret
Vācijas Federatīvo Republiku
Valsts pienākumu neizpilde – LESD 259. pants – Regula (EK) Nr. 1013/2006 – Atkritumu sūtījumi – 24. panta 2. punkts – Atkritumu atpakaļpieņemšana, ko nelikumīga sūtījuma gadījumā veic kompetentā nosūtīšanas iestāde – Vācijas Federatīvās Republikas atteikums 30 dienu laikā nodrošināt no Vācijas uz Poliju nosūtīto atkritumu atpakaļpieņemšanu – 28. pants – Domstarpības par klasifikāciju – Pienākums attiecīgos atkritumus atzīt par tādiem, kas minēti šīs regulas IV pielikumā – LES 4. panta 3. punkts – Lojālas sadarbības princips
I. Ievads
1. Ar šo prasību Polijas Republika, kuru daļēji atbalsta Eiropas Komisija, lūdz Tiesu atzīt, ka Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar Savienības tiesību normām, konkrēti, ar Regulu (EK) Nr. 1013/2006 (2), kā arī LES 4. panta 3. punktā paredzētos pienākumus saistībā ar vairākiem atkritumu sūtījumiem, kas veikti no Vācijas uz sešām vietām Polijā.
2. Šajā lietā galvenais jautājums ir par brīvas pierādījumu iegūšanas un brīvas pierādījumu novērtēšanas principu piemērošanu saistībā ar šo regulu vienā no retajām dalībvalsts ierosinātām tiesvedībām sakarā ar pienākumu neizpildi.
II. Atbilstošās tiesību normas
3. Regulas Nr. 1013/2006 24. panta “Atkritumu ņemšana atpakaļ gadījumos, kad sūtījums ir nelikumīgs” 1.–3. punktā noteikts:
“1. Ja kompetentā iestāde atklāj sūtījumu, ko tā uzskata par nelikumīgu, tā nekavējoties informē pārējās iesaistītās kompetentās iestādes.
2. Ja par nelikumīgu sūtījumu atbild paziņotājs, kompetentā nosūtīšanas iestāde nodrošina, ka attiecīgos atkritumus:
a) ņem atpakaļ de facto paziņotājs vai, ja nav iesniegts paziņojums;
b) ņem atpakaļ de iure paziņotājs, vai, ja tas nav iespējams;
c) ņem atpakaļ pati kompetentā nosūtīšanas iestāde vai fiziska vai juridiska persona tās vārdā, vai, ja tas nav iespējams;
d) alternatīvā veidā reģenerē vai apglabā galamērķa vai nosūtīšanas valstī pati kompetentā nosūtīšanas iestāde vai fiziska vai juridiska persona tās vārdā, vai, ja tas nav iespējams;
e) alternatīvā veidā reģenerē vai apglabā citā valstī pati kompetentā nosūtīšanas iestāde vai fiziska vai juridiska persona tās vārdā, ja visas iesaistītās kompetentās iestādes tam piekrīt.
Minēto ņemšanu atpakaļ, reģenerāciju vai apglabāšanu veic 30 dienu laikā vai tādā citā laikposmā, par ko var vienoties iesaistītās kompetentās iestādes, pēc tam, kad kompetentā nosūtīšanas iestāde ir konstatējusi vai saņēmusi rakstisku paziņojumu no kompetentās galamērķa vai tranzīta iestādes par nelikumīgu sūtījumu un iemeslu(-iem) tam. Šāda ziņa var izrietēt no informācijas, ko galamērķa vai tranzīta kompetentajām iestādēm cita starpā sniegušas citas kompetentās iestādes.
[..]
3. Ja par nelikumīgu sūtījumu atbild saņēmējs, kompetentā galamērķa iestāde nodrošina, ka attiecīgos atkritumus reģenerē vai apglabā videi drošā veidā:
a) saņēmējs vai, ja tas nav iespējams;
b) pati kompetentā iestāde vai fiziska vai juridiska persona tās vārdā.
[..]”
4. Šīs regulas 28. panta “Domstarpības klasifikācijas jautājumos” 2. punktā paredzēts:
“Ja kompetentās nosūtīšanas un galamērķa iestādes nevar vienoties par paziņoto atkritumu klasifikāciju, proti, par to, vai tie ir uzskaitīti III, III A, III B vai IV pielikumā, atkritumus uzskata par ietvertiem IV pielikuma sarakstā.”
III. Tiesvedības priekšvēsture un pirmstiesas procedūra
5. Laikā no 2015. līdz 2019. gadam Polijas iestādes konstatēja, ka atkritumi bija “nelikumīgi [no]sūtīti” Regulas Nr. 1013/2006 2. panta 35. punkta izpratnē no Vācijas uz sešām vietām Polijā, proti, uz vietu Nr. 1 (Tuplice [Tuplice]), vietu Nr. 2 (Stari Javora [Stary Jawor]), vietu Nr. 3 (Soboleva [Sobolew]), vietu Nr. 4 (Glivice [Gliwice]), vietu Nr. 5 (Sarbija [Sarbia]) un vietu Nr. 6. (Bzovo [Bzowo]).
6. Pēc tam, kad Polijas iestādes bija vērsušās pie Vācijas iestādēm ar lūgumiem par attiecīgo atkritumu atpakaļpieņemšanu, bet tie palika bez atbildes, Polijas Republika 2023. gada 26. jūlijā pamatojoties uz LESD 259. panta otro daļu, iesniedza Komisijai sūdzību, lūdzot sniegt argumentētu atzinumu – ar tādu pamatojumu, ka Vācijas Federatīvās Republikas atteikums veikt attiecīgo atkritumu atpakaļpieņemšanu ir uzskatāms par Savienības tiesību normu pārkāpumu (3).
7. Izvērtējusi Vācijas Federatīvās Republikas iesniegtos rakstveida apsvērumus un uzklausījusi Vācijas Federatīvo Republiku, kā arī Polijas Republiku, Komisija 2023. gada 18. oktobrī sniedza argumentētu atzinumu, kurā tā:
– pirmkārt, atzina, ka Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi savu pienākumu 30 dienu laikā ņemt atpakaļ atkritumus, kas bija nelikumīgi nosūtīti uz vietu Nr. 1 (4), un, otrām kārtām, un pienākumus veikt pozīcijā 17 08 02 klasificētu atkritumu reģenerāciju saistībā ar divu Vācijas uzņēmumu organizētu sūtījumu uz vietu Nr. 2 (5);
– otrkārt, secināja, ka tā nevar konstatēt Savienības tiesību normu pārkāpumu saistībā ar pārējiem iebildumiem, kas attiecas uz vietām Nr. 2.–Nr. 6, un
– treškārt, noraidīja iebildumus, kas attiecas uz Regulas Nr. 1013/2006 28. panta 2. punkta un LES 4. panta 3. punkta pārkāpumu.
IV. Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
8. Ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2023. gada 29. novembrī, Polijas Republika, pamatojoties uz LESD 259. pantu, cēla šo prasību sakarā ar pienākumu neizpildi. Tā lūdz Tiesu atzīt, ka Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi ar Savienības tiesību aktiem uzliktos pienākumus saistībā ar nelikumīgiem atkritumu sūtījumiem uz Poliju, un piespriest pirmajai minētajai dalībvalstij atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
9. Ar 2024. gada 18. aprīļa lēmumu Komisijai tika atļauts iestāties lietā Polijas Republikas atbalstam (6).
10. Vācijas Federatīvā Republika lūdz Tiesu noraidīt prasību un piespriest Polijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
V. Juridiskā analīze
11. Polijas Republika izvirza trīs iebildumus pret Vācijas Federatīvo Republiku, proti, tā, pirmkārt, neesot izpildījusi pienākumu pieņemt atpakaļ nelikumīgi nosūtītos atkritumus atbilstoši Regulai Nr. 1013/2006 (7), otrkārt, neesot izpildījusi pienākumu atzīt šos atkritumus par atkritumiem, kas norādīti minētās regulas IV pielikumā (8), un, treškārt, neveikdama pasākumus, lai noskaidrotu faktus saistībā ar nelikumīgajiem atkritumu sūtījumiem, neesot izpildījusi pienākumu ievērot lojālu sadarbību (9).
A. Par pirmo iebildumu, kas attiecas uz nelikumīgi nosūtīto atkritumu atpakaļpieņemšanas pienākuma neizpildi
1. Ievadapsvērumi
12. Ar pirmo iebildumu Polijas Republika būtībā apgalvo, ka Vācijas Federatīvā Republika, neņemot atpakaļ attiecīgos atkritumus, nav izpildījusi tai Regulā Nr. 1013/2006 uzliktos pienākumus (10).
13. Šajā ziņā, pirmām kārtām, vēlos uzsvērt, ka saskaņā ar LESD 191. panta 2. punktu Eiropas Savienības politika attiecībā uz vidi tiecas panākt augsta līmeņa aizsardzību, ievērojot dažādu Savienības reģionu stāvokļa atšķirības. Tā pamatojas uz piesardzības un preventīvās darbības principu, uz principu, ka videi nodarīts kaitējums jālabo, visupirms novēršot tā cēloni, un uz principu, ka maksā piesārņotājs (11). Manuprāt, no šiem principiem izriet, ka atkritumus radošiem uzņēmumiem ir paaugstināta atbildība, kad tie veic sūtījumu ārpus dalībvalsts, kurā tie radīti.
14. Līdz ar to Regulas Nr. 1013/2006 mērķis citastarp ir atkritumu apsaimniekošana videi drošā veidā, kas definēta tās 2. panta 8. punktā (12), un tas, kā izriet no tās 2. panta 34. punkta, arī nozīmē, ka atkritumu sūtīšana var notikt vienīgi nolūkā veikt to reģenerāciju vai apglabāšanu (13).
15. Šādos apstākļos šīs regulas 3. panta, kurā būtībā reglamentētas sūtījumu procedūras, 1. punktā ir paredzēta “iepriekšējas rakstiskas paziņošanas un piekrišanas procedūra” sūtījumiem, kas paredzēti atkritumu apglabāšanas darbībām, vai daudzu atkritumu kategoriju gadījumā paredzēti reģenerācijas darbībām, kā arī tā 2. punktā – “informācijas procedūra”, kas reglamentēta minētās regulas 18. pantā un attiecībā uz citiem atkritumu sūtījumiem (pārsniedz 20 kg), kas pieder pie “zaļā” saraksta atkritumiem (14), paredz tikai veidlapas sagatavošanu un līguma noslēgšanu starp personu, kas organizē sūtījumu, un atkritumu saņēmēju, saistībā ar atkritumu reģenerāciju (15), un šie dokumenti ir jāsagatavo atbilstoši norādījumiem šīs pašas regulas VII pielikumā ietvertajā veidlapā (turpmāk – VII pielikuma veidlapa).
16. Nelikumīga atkritumu sūtījuma gadījumā, kā tas definēts Regulas Nr. 1013/2006 2. panta 35. punktā (16), šīs regulas 24. panta 2. punktā ir paredzēts, ka, ja par šo nelikumīgo sūtījumu atbild paziņotājs, kompetentā nosūtīšanas iestāde nodrošina, ka šo atkritumu atpakaļpieņemšanu veic principā 30 dienu laikā vai citā termiņā, ko var noteikt iesaistītās kompetentās iestādes, skaitot no dienas, kad tā par to ir uzzinājusi vai to ir informējušas kompetentās galamērķa iestādes.
17. Otrām kārtām, atgādināšu, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tiesvedībā sakarā ar pienākumu neizpildi Komisijai ir jāpierāda apgalvotā pienākumu neizpilde un ir jāsniedz Tiesai vajadzīgie pierādījumi, lai tā varētu pārbaudīt, vai notikusi šā pienākumu neizpilde, turklāt Komisija nedrīkst pamatoties uz jebkādu pieņēmumu (17). Šie paši principi ir piemērojami, ja prasību sakarā ar pienākumu neizpildi ir cēlusi dalībvalsts LESD 259. panta izpratnē (18). Tātad Polijas Republikas sniegtie pierādījumi ir pārbaudāmi šo apsvērumu gaismā, kā arī ievērojot brīvas pierādījumu iegūšanas un brīvas pierādījumu novērtēšanas principus, kā tie ir noteikti Tiesas judikatūrā (19).
18. Šajā lietā no Polijas Republikas apgalvojumiem izriet, ka strīdīgie atkritumi esot nosūtīti no Vācijas uz Poliju, piemērojot informēšanas procedūru, neatbilstoši Regulā Nr. 1013/2006 paredzētajiem nosacījumiem gan par atkritumu kategoriju, ko varēja nosūtīt uz šīs procedūras pamata, gan par atļaujām, kas ir uzņēmumu, kuriem uzdota to apstrāde, rīcībā. Saistībā ar vietu Nr. 1, tā kā Vācijas Federatīvā Republika ir atzinusi nelikumīgu sūtījumu esību, strīds ir tikai par to, vai šī dalībvalsts ir pārkāpusi šo atkritumu atpakaļpieņemšanas termiņu, savukārt saistībā ar vietām Nr. 2–Nr. 6 jāpārbauda, vai vispār ir bijuši apgalvotie nelikumīgie sūtījumi, par kuriem atbild attiecīgie Vācijas uzņēmumi. Turpmāk šajos secinājumos abas šīs situācijas analizēšu atsevišķi.
2. Vieta Nr. 1 (Tuplice)
19. Polijas Republika pārmet Vācijas Federatīvajai Republikai, ka tā nav izpildījusi savu pienākumu 30 dienu laikā pieņemt atpakaļ aptuveni 20 000 tonnu nelikumīgi nosūtītu cinka sārņu atkritumu (20).
20. Puses, kā arī Komisija atzīst, ka attiecīgie atkritumi ir nosūtīti nelikumīgi (21), un ir vienisprātis, ka šo atkritumu atpakaļpieņemšana ir notikusi 2024. gada decembrī (22).
21. Vispirms – uzskatu, ka jānoraida Vācijas Federatīvās Republikas izvirzītie argumenti par to, ka prasība ir nepieņemama vai tai ir zudis priekšmets, jo atkritumu atpakaļpieņemšana starplaikā ir veikta. Proti, LESD 259. pantā paredzētajā tiesvedībā starp dalībvalstīm par pienākumu neizpildi pienākuma neizpildes esība ir jānovērtē atkarībā no situācijas dalībvalstī, kas ir atbildētāja, proti, laikā, kad notika šā panta otrajā daļā paredzētā iepriekšēja vēršanās Komisijā (23). Konkrētajā lietā šajā brīdī atpakaļpieņemšanas termiņš bija lielā mērā beidzies (24).
22. Pirmām kārtām, Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka par kompetento valsts iestāžu lēmumiem, kuros uzņēmumam, kas veica sūtījumus, tika noteikts atkritumu atpakaļpieņemšanas pienākums, ir uzsākta tiesvedība. Tā arī norāda, ka šāda atkritumu daudzuma atpakaļpieņemšanai vajadzēja vairākus mēnešus loģistikas ierobežojumu un nepieciešamības organizēt Savienības noteikumiem atbilstošu publiskā iepirkuma procedūru dēļ. Ņemot vērā šos apstākļus, Regulas Nr. 1013/2006 24. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētais 30 dienu termiņš neesot piemērojams.
23. Šajā ziņā konstatēšu, ka šīs regulas 24. panta 2. punktā nav paredzēts neviens izņēmums vai iemesls, kādēļ varētu pārtraukt konkrēto termiņu, tostarp atkritumu apjoma dēļ, un vienīgā šajā saistībā piedāvātā iespēja ir attiecīgajām kompetentajām iestādēm noteikt alternatīvu termiņu (25). Katrā ziņā termiņa neievērošanu tādā kavējuma situācijā kā šajā lietā, gandrīz desmit gadu garumā, nevar pamatot ar loģistikas apsvērumiem, ne arī ar to, ka atkritumu apjoma dēļ bija jārīko Eiropas mēroga iepirkuma procedūra (26).
24. Otrām kārtām, Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka pirmstiesas procedūrā starp pusēm pastāvēja vienošanās atbilstoši Regulas Nr. 1013/2006 24. panta 2. punktam par iespēju sagaidīt tiesvedības iznākumu pirms konkrēto atkritumu atpakaļpieņemšanas, ko tomēr apstrīd Polijas iestādes (27). Šajā ziņā Vācijas Federatīvā Republika pamatojas uz Polijas un Vācijas iestāžu savstarpējo saraksti, kurā Polijas iestādes esot piekritušas lēmumam gaidīt uzsāktās tiesvedības iznākumu un nav prasījušas, lai Vācijas iestādes ņemtu atpakaļ atkritumus pirms tās noslēguma (28).
25. Šī sarakste, manuprāt, parāda, ka Polijas iestādes nav paudušas nodomu nekavējoties vērsties Tiesā ar šo jautājumu. No tā varētu secināt, ka tās kādu laiku ir gaidījušas Vācijā notiekošās tiesvedības attīstību. Tomēr šī informācijas apmaiņa neliecina, ka šīs iestādes būtu piekritušas gaidīt līdz šīs tiesvedības noslēgumam. Turklāt starp pusēm nav strīda par to, ka –, vēlākais 2023. gada 20. septembra uzklausīšanā Komisijā – Polijas iestādes ir nepārprotami norādījušas, ka šāda vienošanās nepastāv. Līdz ar to uzskatu, ka vienošanās par iespēju sagaidīt tiesvedības iznākumu, uz ko atsaucas Vācijas Federatīvā Republika, nav juridiski pietiekami pierādīta.
26. Šādos apstākļos ierosinu apmierināt pirmo iebildumu saistībā ar vietu Nr. 1 (Tuplice).
3. Par vietām Nr. 2–Nr. 6
27. Saistībā ar vietām Nr. 2–Nr. 6 Polijas Republika pārmet Vācijas Federatīvajai Republikai, ka tā ir pārkāpusi noteikumus par nelikumīgi nosūtītu atkritumu atpakaļpieņemšanu (29), savukārt Vācijas Federatīvā Republika apstrīd šo pārmetumu, noraidot, ka vispār ir bijuši nelikumīgi sūtījumi, par kuriem atbild attiecīgās Vācijas sabiedrības (30).
28. Turpmākajos šo secinājumu punktos kopā pārbaudīšu situācijas ar līdzīgām iezīmēm, it īpaši saistībā ar nosūtīto atkritumu kategoriju.
a) Par vietu Nr. 2 (Stari Javora) un Nr. 3 (Soboleva)
29. Polijas Republika apgalvo, ka laikā no 2018. gada aprīļa līdz septembrim Polijas iestādes pārbaudēs vietās Nr. 2 un Nr. 3 (31) konstatēja, ka tur atrodas aptuveni 1156 un 1039 tonnas atkritumu (32), kurus nelikumīgi nosūtījušas (33) Vācijas sabiedrības (34). Betona atkritumu vietā (pozīcija 17 01 01 (35)) (turpmāk – betona atkritumi), kas bija norādīti VII pielikuma veidlapās, šie uzņēmumi informācijas procedūras ietvaros esot nosūtījuši ģipsi saturošus jauktus būvniecības atkritumus (turpmāk – ģipša atkritumi) (36), kas nepieder pie “zaļā” saraksta atkritumiem, reģenerācijas veikšanai, kurai saņēmējiem uzņēmumiem nebija arī vajadzīgo atļauju (37). Turklāt dažos gadījumos strīdīgie atkritumi, kurus nosūtītājas Vācijas sabiedrības bija klasificējušas kā ģipša atkritumus, tomēr esot nosūtīti Polijas uzņēmumiem, kuriem nebija atļaujas šo atkritumu reģenerācijai (38).
30. Šajā ziņā man šķiet lietderīgi nošķirt jautājumu par strīdīgo atkritumu sūtījumu esību no jautājuma par attiecīgo Vācijas uzņēmumu atbildību.
31. Saistībā ar strīdīgo atkritumu sūtījumu esību (nelikumīgu vai likumīgu) vēlāk būs jānošķir atkritumu, kas klasificēti kā betona atkritumi, sūtījumi no atkritumu, kas klasificēti kā ģipša atkritumi, sūtījumiem.
32. Pirmām kārtām, starp pusēm nav strīda par to, ka vairumā dokumentu saistībā ar šīm sabiedrībām – tostarp pārvadājuma līgumos un VII pielikuma veidlapās – ir minēti betona atkritumu sūtījumi (39). Tomēr Polijas Republika apgalvo, ka aiz šiem sūtījumiem patiesībā esot slēpti ģipša atkritumu sūtījumi, kas principā esot pierādīts ar Polijas iestāžu veikto pārbaužu rezultātiem, kuras konkrētajos objektos konstatēja ģipša atkritumus papildus betona atkritumiem vai abu atkritumu sajaukumam.
33. Manuprāt, jau ģipša atkritumu atklāšana vien Polijas iestāžu pārbaudītajās vietās, protams, norāda uz to, ka citi atkritumi, nevis tie, par kuriem tām bija reģenerācijas atļaujas, ir nosūtīti uz šīm vietām. Tomēr šis apstāklis pats par sevi nepierāda, ka šie atkritumi faktiski ir nākuši no strīdīgajiem sūtījumiem. Proti, šiem sūtījumiem bija pievienotas VII pielikuma veidlapas un citi saskanīgi pārvadājuma dokumenti, no kuriem izriet, ka strīdīgie atkritumi tika nosūtīti un saņemti kā betona atkritumi. Nav neviena pierādījuma tam, ka aiz minētajiem sūtījumiem slēptos citas atkritumu kategorijas, vēl jo vairāk tāpēc, ka, kā to atzīst pati Polijas Republika, attiecīgajās vietās tika atrasti arī betona atkritumi.
34. Otrām kārtām, starp pusēm nav strīda arī par to, ka attiecīgie uzņēmumi dažus atkritumu sūtījumus bija klasificējuši kā ģipša atkritumus.
35. Saistībā ar vietu Nr. 2 runa ir, pirmkārt, par sūtījumiem starp Vācijas nosūtītājām sabiedrībām ALBA Seehausen un Altmärkische, no vienas puses, kā arī Polijas saņēmēju sabiedrību Bravet, no otras puses. Tomēr nav pierādīts, ka par šiem sūtījumiem būtu bijis lūgums par atpakaļpieņemšanu. Proti, dokumentos saistībā ar lūgumiem par atkritumu atpakaļpieņemšanu, uz kuriem atsaucas Polijas Republika, šādi sūtījumi nav minēti (40).
36. Otrkārt, puses ir vienisprātis, ka starp Vācijas nosūtītāju sabiedrību Parentin un Polijas saņēmēju sabiedrību Bravet pastāv līgums par ģipša atkritumu sūtījumu. Tomēr ne VII pielikuma veidlapās, ko parakstījuši attiecīgie līgumslēdzēji, ne citos ar tiem saistītajos dokumentos šādi sūtījumi nav minēti. Līdz ar to nav pierādījuma par šā līguma izpildi (41).
37. Treškārt, lietas dalībnieki arī atzīst, ka pastāv atkritumu sūtījumi, kas reģistrēti kā ģipša atkritumi un ko ir nosūtījušas Vācijas nosūtītājas sabiedrības Drekopf un Recom uz Polijas saņēmējas sabiedrības Bravet iekārtām. Tomēr no Polijas Republikas iesniegtajiem pierādījumiem izriet, ka Polijas iestādes nav iesniegušas lūgumu par atkritumu atpakaļpieņemšanu, jo vietā Nr. 2 šie atkritumi bija sajaukti ar citiem atkritumiem un tādējādi to ieskatā vairs nebija iespējams noteikt atkritumu izcelsmi attiecībā uz katru attiecīgo uzņēmumu (42).
38. Saistībā ar vietu Nr. 3 atkritumu sūtījumi, kas deklarēti kā ģipša, bija saistīti ar sūtījumiem starp Vācijas nosūtītāju sabiedrību Parentin un Polijas saņēmēju sabiedrību PPH LWN, kas tomēr netika minēti pirms Polijas Republikas iesniegtā prasības pieteikuma, un, kā apgalvo Vācijas Federatīvā Republika, Polijas iestādes par tiem neiesniedza lūgumu par atpakaļpieņemšanu (43).
39. Noslēgumā – uzskatu, ka nelikumīgu atkritumu sūtījumu, kuru atpakaļpieņemšana būtu jānodrošina Vācijas Federatīvajai Republikai, esība nav juridiski pietiekami pierādīta un līdz ar to pirmais iebildums attiecībā uz vietām Nr. 2 un Nr. 3 ir jānoraida.
40. Kad tas ir precizēts, pilnības labad arī izvērtēšu jautājumu par attiecīgo Vācijas uzņēmumu atbildību saistībā ar atkritumu, kas deklarēti kā ģipša atkritumi, sūtījumiem uz iekārtām, kurām nav vajadzīgo atļauju to reģenerācijai.
41. Šajā ziņā puses nav vienisprātis par atkritumu radītāja vai to sūtījumu organizētāja atbildību par atkritumu galamērķa valstīs veikto reģenerācijas darbību likumību, ja, pirmkārt, atkritumu saņēmējam uzņēmumam vai reģenerācijas iekārtas apsaimniekotājam nav derīgas atļaujas šo atkritumu apstrādei vai, otrkārt, likumīgi nosūtītie atkritumi netiek pareizi reģenerēti galamērķa valstī. Jautājums jo īpaši attiecas uz to, kāda nozīme ir saņēmēja uzņēmuma parakstam VII pielikuma veidlapā vai tā apliecinājumam līgumā ar sūtījuma organizētāju saistībā ar vajadzīgo atļauju esību.
42. Šajā lietā puses atzīst, ka atkritumu saņēmējiem uzņēmumiem nebija nepieciešamo atļauju ģipša atkritumu reģenerācijai (44). Turklāt saistībā ar vietu Nr. 2 uzskatu, tāpat kā Polijas Republika, ka Polijas saņēmējai sabiedrībai Bravet atļauja ģipša atkritumu “savākšanai”, kā tā ir definēta Direktīvas 2008/98 3. panta 10. punktā (45), arī nenozīmētu atkritumu “pagaidu glabāšanas” iespēju, kas ir paredzēta reģenerācijas darbības saistībā ar R 13 punktu (46). Lai gan šo definīciju formulējums varētu būt mulsinošs, definīcija “atkritumu glabāšanai”, kas atbilst reģenerācijai R 13 punktā šīs direktīvas II pielikumā, tieši izslēdz “pagaidu glabāšanu” minētās direktīvas 3. panta 10. punkta izpratnē.
43. Tātad, tā kā konkrētās atļaujas neattiecas uz reģenerāciju (R 5 vai R 13 punkts), kurai atkritumi tika nosūtīti, jāpārbauda, vai Vācijas uzņēmumiem, kas organizēja sūtījumu, var uzlikt atbildību par šiem sūtījumiem, it īpaši tad, ja sabiedrība, kas ir šo atkritumu saņēmēja, līgumā ar pārvadājuma organizētāju ietvertajā VII pielikuma veidlapā ir paziņojusi (13. un 14. aile), ka tai ir nepieciešamās atļaujas (47).
44. Šajā ziņā ir acīmredzams, ka, ja tiek pierādīts, ka uzņēmumi zināja, ka saņēmējiem uzņēmumiem nav vajadzīgo atļauju vai atkritumi ir nelikumīgi novirzīti uz citām vietām, tiem būtu jāatbild par nelikumīgiem sūtījumiem. Turpretī, ja nav pierādījumu, ka tie zināja, ir jānoskaidro tiem noteiktā pienākuma ievērot pienācīgu rūpību apjoms, ņemot vērā konkrētās nelikumības.
45. Principā uzskatu, ka, ņemot vērā atkritumu nosūtītāja pienākumu ievērot lielāku rūpību, nosūtot atkritumus ārpus dalībvalsts, kurā tie radīti (48), tā attieksme nevar būt pasīva attiecībā uz to, vai saņēmējam ir vajadzīgās atļaujas. Citiem vārdiem sakot, pretēji Vācijas Federatīvās Republikas nostājai, atkritumu nosūtītājs nevar aprobežoties ar līguma par atkritumu sūtījumu noslēgšanu un VII pielikuma veidlapas aizpildīšanu. Neuzliekot nosūtītājam pārmērīgi apgrūtinošus pienākumus, tomēr sagaidāms, ka tas lūgs izsniegt nozīmīgo atļauju kopijas, lai gan tam nav pienākuma veikt padziļinātas pārbaudes, piemēram, izmeklēšanu vai šo dokumentu derīguma auditu, kas ir vienīgi valsts iestāžu kompetencē (49).
46. Šajā lietā attiecībā uz atkritumiem, kas nosūtīti uz vietu Nr. 2, norādīšu, ka Bravet, Polijas sabiedrība, kas apsaimnieko šo vietu, Vācijas nosūtītājiem uzņēmumiem, pirmkārt, ALBA Seehausen un Altmärkische (50) un, otrkārt, Drekopf un Recom (51), bija uzrādījusi savas atļaujas atkritumu savākšanai, kas attiecas uz pozīciju 17 01 01 un 17 08 02, kā arī atkritumu reģenerācijai, kas attiecas tikai uz pozīciju 17 01 01 (bet ne uz pozīciju 17 08 02). Neraugoties uz šiem dokumentiem, šie uzņēmumi organizēja sūtījumus atkritumu, kas attiecas uz 17 08 02 pozīciju, reģenerācijas darbībām R 13 punktā.
47. Tātad, neskarot šo secinājumu 35. un 37. punktā izklāstītos paskaidrojumus, šķiet, ka attiecīgie Vācijas uzņēmumi ir atbildīgi, jo tie zināja par saņēmēja uzņēmuma situāciju brīdī, kad tika aizpildīta VII pielikuma veidlapa.
48. Turpretī, pirmkārt, nepiekrītu Polijas Republikas izvirzītajam argumentam par to, ka Vācijas sabiedrību atbildība iestājas arī tādēļ, ka Vācijas nosūtītājas sabiedrības ALBA Seehausen un Altmärkische savu VII pielikuma veidlapu 7. ailē kā reģenerācijas iekārtu norādīja tikai Polijas saņēmēju sabiedrību Bravet, lai gan attiecībā uz sūtījumu, kas nosūtīts iekārtai, kas veic pagaidu darbības, tām būtu vajadzējis norādīt arī reģenerācijas iekārtu, kas veic darbības, kam nav pagaidu darbību raksturs. Ņemot vērā, ka VII pielikuma veidlapas 7. aile attiecas tikai uz “reģenerācijas uzņēmumu”, tātad pietiek minēt uzņēmumu, kuram ir jāveic reģenerācija R 13 atbilstoši 8. ailē norādītajam, pat ja šī pēdējā minētā darbība ietver atkritumu uzglabāšanu pirms citas reģenerācijas (izņemot pagaidu uzglabāšanu pirms savākšanas vietā, kur atkritumi radušies) (52).
49. Otrkārt, nepiekrītu arī Vācijas Federatīvās Republikas aizstāvētajai nostājai par to, ka jaunajā Regulā (ES) 2024/1157 paredzētais tiešais pienākums norādīt uzņēmumus, kas veic starpposma darbības, pierādot, ka šāda norāde tiekot prasīta tikai no šīs regulas spēkā stāšanās brīža (53).
50. Saistībā ar atkritumiem, kas nosūtīti uz vietu Nr. 3, starp pusēm nav strīda par to, ka PPH LWN, Polijas sabiedrībai, kas apsaimnieko šo teritoriju, nebija vajadzīgo atļauju attiecībā uz konkrētiem zemes gabaliem, kuros atkritumi esot izkrauti.
51. Šajā ziņā, manuprāt, lai gan jāatzīst paaugstināta rūpības pienākuma esība uzņēmumam, kas rada vai nosūta atkritumus (54), tomēr nevar prasīt, lai šis uzņēmums būtu informēts un atbildētu par precīzu izkraušanas vietu attiecīgajos dokumentos pienācīgā norādītā apstrādes iekārtā, kur atkritumi tiks novietoti. Šāda prasība pārsniegtu tā kontroles jomu, jo par šo jautājumu atbild tikai apstrādes iekārtas apsaimniekotājs (55).
b) Par vietām Nr. 4 (Glivice) un Nr. 5 (Sarbija)
52. Polijas Republika apgalvo, ka laikā no 2018. gada februāra līdz maijam Polijas iestādes pārbaudēs, kas veiktas vietās Nr. 4 un Nr. 5 (56), atklāja attiecīgi 1300 un 8700 tonnas atkritumu, kurus nelikumīgi nosūtījuši (57) Vācijas uzņēmumi (58). Atšķirībā no norādītā VII pielikuma veidlapās, kurās minēti plastmasas un kaučuka atkritumi (pozīcija 19 12 04) (turpmāk – plastmasas atkritumi), šie uzņēmumi informācijas procedūras ietvaros reģenerācijai esot nosūtījuši atkritumus, kas nepieder pie “zaļā” atkritumu saraksta.
53. Konkrētāk, vietā Nr. 4 atklātie atkritumi esot pārtikas produktu kompozīta iepakojuma no plastmasas un citiem materiāliem atkritumi (turpmāk – jaukti sadzīves atkritumi) (59), ko Vācijas uzņēmums Wurzer esot radījis un nosūtījis uz Glivici uz vairāku līgumu pamata (60). Vietā Nr. 5 atklātie atkritumi sastāvot no atkritumiem, kas saspiesti lodēs, kuras apvilktas ar dzelzs stiepli, un nepieder ne pie vienas atpazīstamas pozīcijas (61), turklāt ievērojama daļa esot ar uzrakstiem un svītrkodiem, kas apliecinot to izcelsmi Vācijā, kā Lobbe et Böhme ražojumiem (62), un kas, lai gan formāli esot bijuši paredzēti nosūtīšanai uz Čelmeku [Chełmek], faktiski esot nosūtīti uz Sarbiju pēc “pārvadājuma dokumentu “neitralizēšanas” (63). Turklāt uzņēmums, kuram bija jāsaņem atkritumi, kas nosūtīti uz vietu Nr. 4, esot darbojies kā starpnieks (64) un tam esot bijusi tikai viena atļauja plastmasas atkritumu savākšanai, savukārt uzņēmumam, kuram bija jāsaņem atkritumi, kas nosūtīti uz vietu Nr. 5, neesot bijusi atļauja šo atkritumu reģenerācijai (65).
54. Saistībā ar vietu Nr. 4, no Polijas Republikas iesniegtajiem pierādījumiem (VII pielikuma veidlapas, pārvadājuma dokumenti (tā dēvētās CMR pavadzīmes) un svēršanas kvītis) izriet, ka Wurzer radītie atkritumi tika klasificēti kā plastmasas atkritumi, kas pieder pie “zaļo” atkritumu saraksta, un tika nosūtīti Polijas uzņēmumam Marko, kuram bija atļauts veikt šo atkritumu reģenerāciju un kurš to saņemšanu apliecināja vietā Javisovicē (nevis Glivicē) (66). Polijas Republikas iesniegtie pārvadājuma dokumenti saistībā ar sūtījumiem uz Glivici attiecas tikai uz darbībām, kurās iesaistīta Polijas sabiedrības Marko kā nosūtītājs un A&P kā saņēmējs (67). Pat pieņemot, kā to apgalvo Polijas Republika, ka Marko veikta no Vācijas atvestu atkritumu pieņemšana ir bijusi fiktīva, jo kravas tika vestas tieši no Wurzer uz Glivici (68), šis apstāklis neizriet no sūtījumu pamatā esošo Vācijas sabiedrību sagatavotajiem dokumentiem, un jo īpaši tās nevar tieši saistīt ar tām. Par šādu apstākli attiecīgā gadījumā būtu atbildīgi konkrētie Polijas uzņēmumi. Turklāt citi Polijas Republikas iesniegtie pierādījumi arī šajā ziņā nav noteicošie (69). Pie tam prasības pieteikumā joprojām nav precizēts to atkritumu apjoms, par kādu atbild abas konkrētās Vācijas sabiedrības.
55. Attiecībā uz vietu Nr. 5 visi dokumenti (tostarp VII pielikuma veidlapas), ko var saistīt ar sabiedrībām Lobbe un Böhme, bija par plastmasas atkritumu sūtījumiem, kas veikti uz Polijas uzņēmumiem Havel (no Lobbe un Böhme) un Recovery (no Böhme) Čelmekā (70). Citi Polijas Republikas sniegtie pierādījumi (71), protams, parāda, ka vietā Sarbijā atrodas atkritumi, ko var saistīt ar Vācijas uzņēmumiem Lobbe un Böhme, kuri varētu būt novirzīti no sava oficiālā mērķa un vesti tieši no Vācijas uz Sarbiju. Tomēr ar šiem pierādījumiem nepietiek, lai konstatētu, ka attiecīgās Vācijas sabiedrības šos sūtījumus bija organizējušas, atļāvušas vai pat informējušas. Proti, ievērojot citastarp, pārvadāšanas uzdevumus, ar kuriem apmainījās Polijas uzņēmumi un pie kuriem pieder “neitralizēšanas rīkojums” (72), nevar izslēgt, ka šo atkritumu novirzīšana no Vācijas sabiedrībām tika slēpta, un par to atbild tikai konkrētās Polijas sabiedrības (73). Turklāt Polijas Republikas iesniegtie pierādījumu neļauj precīzi noteikt atkritumu daudzumu, kādu attiecīgās Vācijas sabiedrības esot nosūtījušas uz konkrēto vietu, kurā ir konstatēti arī atkritumi no Polijas un citām valstīm. Šādi apstākļi neļauj individuāli noteikt attiecīgos atkritumus un tātad liedz veikt to atpakaļpieņemšanu nelikumīgu sūtījumu statusā (74).
c) Par vietu Nr. 6 (Bzovo)
56. Polijas Republika apgalvo, ka laikā no 2017. gada aprīļa līdz septembrim tās iestādes pārbaudēs, kas veiktas vietā Nr. 6 (75), atklāja 600 tonnas jauktu sadzīves atkritumu (76), kurus nelikumīgi nosūtījušas (77) Vācijas sabiedrības (78). Šie atkritumi neietilpstot “zaļajā” sarakstā, un Polijas saņēmējam uzņēmumam neesot atļaujas to reģenerācijai.
57. Šajā ziņā, manuprāt, Polijas Republikas iesniegtie pierādījumi (79) parāda, pirmkārt, Vācijas izcelsmes jaukto sadzīves atkritumu iespējamo klātbūtni uzglabāšanas vietā un, otrkārt, šo atkritumu reģenerācijas atļaujas neesību, kā arī atbilstīgas iekārtas neesību vietā Bzovo (80).
58. Tomēr trūkst pierādījumu, kas ļautu konstatēt attiecīgo Vācijas sabiedrību tiešu saistību ar šiem sūtījumiem (81). Konkrētāk, pārvadājuma dokumentos, kurus var saistīt ar attiecīgajām Vācijas sabiedrībām, šie sūtījumi nav minēti (82). Lai gan tiesa, ka VII pielikuma veidlapās, kuras aizpildījusi sabiedrība Vorberg Recycling, nav nekādas norādes par reģenerācijas uzņēmumu (83), ar šo pierādījumu vien, manuprāt, nepietiek, lai varētu konstatēt konkrētās sabiedrības atbildību, ņemot vērā arī, ka šis dokuments apliecina plastmasas atkritumu (nevis jauktu sadzīves atkritumu, ko Polijas iestādes konstatēja konkrētajā vietā) sūtījumu, kā arī informācijas neesību par šajā vietā esošo atkritumu veidu (84).
4. Secinājums par pirmo iebildumu
59. Ņemot vērā izklāstīto, ierosinu apmierināt pirmo iebildumu attiecībā uz Vācijas Federatīvās Republikas kavēšanos veikt ar vietu Nr. 1 saistīto atkritumu atpakaļpieņemšanu. Turpretī ierosinu noraidīt šo iebildumu attiecībā uz šīs dalībvalsts atbildību par to atkritumu atpakaļpieņemšanu, kas bija nosūtīti uz vietām Nr. 2.–Nr. 6.
B. Par otro iebildumu, kas attiecas uz pienākuma apstrādāt atkritumus pārkāpumu
60. Polijas Republika apgalvo, ka Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumu apstrādāt atkritumus, kas atrasti vietās Nr. 3–Nr. 6., kā atkritumus, kuri iekļauti Regulas Nr. 1013/2006 IV pielikumā, neraugoties uz to, ka pastāvēja nosūtītājvalsts un galamērķa valsts kompetento iestāžu nevienprātība par to klasifikāciju. Tā secina, ka Vācijas Federatīvā Republika ir pārkāpusi šīs regulas 28. panta 2. punktu.
61. Saistībā ar otrā iebilduma pieņemamību ir skaidrs, ka Komisijai iesniegtajā sūdzībā Polijas Republika šo iebildumu ir izvirzījusi tikai attiecībā uz vietu Nr. 5 (85). Tādēļ uzskatu, ka šīs iebildums ir nepieņemams attiecībā uz vietām Nr. 3, Nr. 4 un Nr. 6.
62. Katrā ziņā, kā to izklāstīšu turpmāk šajos secinājumos, šis pats iebildums ir arī nepamatots attiecībā uz visām vietām, kuras Polijas Republikas ir norādījusi savā otrajā iebildumā.
63. Attiecībā uz otrā iebilduma pamatotību atgādināšu, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1013/2006 28. panta 2. punktu, ja kompetentās nosūtīšanas un galamērķa iestādes nevar vienoties par paziņoto atkritumu klasifikāciju (86), proti, par to, vai tie ir uzskaitīti “zaļajā” sarakstā (III, IIIA un IIIB pielikums) vai IV pielikumā, šos atkritumus uzskata par ietvertiem IV pielikuma (87) sarakstā.
64. Vispirms – manuprāt, no šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka konkrētās domstarpības var būt tikai par atkritumu “klasifikāciju”, nevis par pašu nelikumīga atkritumu sūtījuma esību, tajā skaitā par šāda sūtījuma veicēja noskaidrošanu.
65. Turpinot – ja aplūko minētās normas kontekstu, redzams, ka Regulas Nr. 1013/2006 28. panta “Domstarpības par klasifikācijas jautājumiem” 1.–3. punktā ir regulētas trīs konkrētas situācijas, proti, pirmkārt, domstarpības par to, vai pārvadājuma priekšmets ir klasificējams kā atkritumi vai nē, otrkārt, domstarpības, kā šajā lietā, par to, vai paziņotie atkritumi ir klasificējami kā atkritumi, kas iekļauti “zaļajā” sarakstā, vai nē, un, treškārt, domstarpības par paziņotās atkritumu apstrādes darbības klasifikāciju. Tātad jautājums par nelikumīga sūtījuma esību netiek aplūkots.
66. Visbeidzot –, runājot par šīs pašas tiesību normas mērķi, manuprāt, tas ir atrisināt procesuālu strupceļu saistībā ar nosūtīto materiālu apstrādi, nevis jau iepriekš atrisināt jautājumu par šāda sūtījuma esību.
67. Līdz ar to uz jautājumu par sūtījuma esību, proti, uz to, kas tiek aplūkots šajā lietā, attiecas vispārīgie noteikumi par pierādījumu iegūšanu un novērtēšanu, nevis Regulas Nr. 1013/2006 28. pantā paredzētie konkrētie pieņēmumi. Šajā kontekstā no šo secinājumu 17. punktā minētās Tiesas judikatūras izriet, ka procedūrā sakarā ar pienākumu neizpildi Komisijai vai dalībvalstij, kas cēlusi prasību, ir jāpierāda apgalvotā pienākumu neizpilde un jāiesniedz Tiesai nepieciešamie pierādījumi, lai tā varētu pārbaudīt, vai pastāv šī pienākumu neizpilde, un tā nevar pamatoties ne uz kādiem pieņēmumiem.
68. No tā izriet, ka Komisija vai prasību cēlusī dalībvalsts nevar atsaukties tikai uz šīs regulas 28. panta 1. punktā paredzēto pieņēmumu, nedz pamatoties tikai uz konstatējumu, ka starp nosūtīšanas un galamērķa kompetentajām iestādēm pastāv domstarpības par nelikumīga atkritumu sūtījuma esību, lai no tā secinātu, ka atkritumu sūtījumam jāpiemēro iepriekšējas rakstiskas paziņošanas un piekrišanas procedūra.
69. Ņemot vērā izklāstīto, ierosinu noraidīt otro iebildumu.
C. Par trešo iebildumu, kas attiecas uz lojālas sadarbības pienākuma neizpildi
70. Polijas Republika apgalvo, ka Vācijas Federatīvā Republika ir pārkāpusi lojālas sadarbības pienākumu, kas tai noteikts LES 4. panta 3. punktā, jo nav veikusi pasākumus, lai noskaidrotu faktus, kas saistīti ar nelikumīgiem atkritumu sūtījumiem uz konkrētām vietām, un tādējādi ļautu izpildīt attiecīgos Regulas Nr. 1013/2006 noteikumus. Tā pārmet Vācijas Federatīvajai Republikai, pirmkārt, to, ka informācijas apmaiņas ietvaros tā ir rīkojusies tikai pasīvi, par ko liecinot Vācijas iestāžu atbildes neesība vai novēlota atbilde uz noteiktām Polijas iestāžu nosūtītajām vēstulēm, otrkārt, ka tā ir vienkārši nosūtījusi lietas materiālus reģionālā līmenī, kamēr federālās iestādes tika lūgtas kompetento reģionālo iestāžu atbildes trūkuma dēļ, treškārt, ka tā ir atteikusies piedalīties kopīgās pārbaudēs un, ceturtkārt, ka tā astoņu gadu laikā nav veikusi to atkritumu atpakaļpieņemšanu, kas saistīti ar vietu Nr. 1 (Tuplice).
71. Attiecībā uz trešā iebilduma, par kuru Vācijas Federatīvā Republika ir izteikusi iebildumus, pieņemamību aprobežošos tikai ar konstatējumu, ka Komisijai iesniegtajā sūdzībā Polijas Republika, lai gan ļoti vispārīgi, ir izvirzījusi iebildumu par lojālas sadarbības pienākuma neizpildi.
72. Attiecībā uz LES 4. panta 3. punkta piemērojamību, ko Vācijas Federatīvā Republika apstrīd, ņemot vērā, ka pastāv atkritumu sūtīšanas procedūrai piemērojami īpaši noteikumi (88), uzskatu, ka šo īpašo noteikumu par sadarbību starp attiecīgajām dalībvalstīm esība Regulā Nr. 1013/2006 neliedz aspektiem, kas nav tieši reglamentēti šajā regulā, piemērot 4. panta 3. punktā nostiprināto vispārējo dalībvalstu lojālas sadarbības principu (89).
73. Šajā ziņā saistībā ar vietu Nr. 1 (Tuplice) norādīšu, ka trešajā iebildumā, kas attiecas uz LES 4. panta 3. punkta pārkāpumu, Polijas Republika būtībā norāda uz tādu pašu rīcību, kas veido Regulas Nr. 1013/2006 24. panta 2. punkta otrajā daļā paredzētā atkritumu atpakaļpieņemšanas termiņa pārkāpumu. Tā kā šis pārkāpums ir izvirzīts un konstatēts pirmajā iebildumā, šī dalībvalsts nevar atsaukties arī uz šā 4. panta 3. punkta pārkāpumu, kas ir vispārīgāka tiesību norma (90).
74. Saistībā ar trešā iebilduma, kas attiecas uz apgalvoto Vācijas iestāžu nesadarbošanos ar Polijas iestādēm, pamatotību konstatēju, ka, neraugoties uz to, cik sarežģītas ir lietas par attiecīgajām vietām un to, cik dziļas ir pušu atšķirības jautājumos par lielāko daļu informācijas un pierādījumu, ar kuriem tās apmainījās procedūras ietvaros, tās tomēr sadarbojās, lai meklētu risinājumus, un vairumā gadījumu tas nebija veltīgi.
75. Vispirms – nešķiet, ka Vācijas iestādes, neatbildot uz daudzajiem Polijas iestāžu lūgumiem par atkritumu atpakaļpieņemšanu, būtu pārkāpušas LES 4. panta 3. punktu, it īpaši ņemot vērā, ka, pirmkārt, Vācijas iestādes sadarbojās ar Polijas iestādēm, tostarp veicot pārbaudes par sabiedrībām, kuras, pēc šo iestāžu domām, tika turētas aizdomās par nelikumīgu atkritumu nosūtīšanu (91), un, otrkārt, iesniegtie pierādījumi nebija pietiekami, lai pamatotu rīkojumu par atpakaļpieņemšanu izdošanu (92).
76. Turpinot – Polijas Republikas uzsvērtais apstāklis, ka atsevišķos gadījumos Vācijas federālās iestādes ir nosūtījušas lietas materiālus attiecīgajām reģionālajām iestādēm, pats par sevi nav pierādījums tam, ka pirmās minētās nav izpildījušas pienākumu sadarboties, ņemot vērā šo reģionālo iestāžu kompetenci atkritumu apsaimniekošanas jomā (93).
77. Visbeidzot – apgalvotā Vācijas iestāžu nevēlēšanās piedalīties kopīgās pārbaudēs saistībā ar vietu Nr. 5. un Nr. 6 tika pamatota ar atbilstošas informācijas par atkritumu veidu un izcelsmi trūkumu. Šī situācija, manuprāt, var leģitīmi izskaidrot domstarpības ar Polijas iestādēm, bet ar to arī nepietiek, lai konstatētu lojālas sadarbības pienākuma neizpildi.
78. Turklāt šķiet, ka Vācijas iestādes ir atbildējušas uz Polijas iestāžu iesniegtajiem lūgumiem un pieprasījumiem un ir veikušas savas pārbaudes pie Vācijas atkritumu radītājiem, kurus tās norādīja. Lai gan atbildes uz to lūgumiem un pieprasījumiem ir vairākkārt tika sniegtas novēloti, kavējumi ir konstatējami abās pusēs, un līdz ar to “pasīvu” attieksmi nevar piedēvēt tikai Vācijas Federatīvajai Republikai.
79. Ņemot vērā izklāstīto, ierosinu noraidīt trešo iebildumu.
VI. Secinājumi
80. Ņemot vērā izklāstīto apsvērumu kopumu, ierosinu Tiesai spriest šādi:
– apmierināt prasības pirmo iebildumu attiecībā uz vietu Nr. 1 (Tuplice) un
– prasību pārējā daļā noraidīt.
1 Oriģinālvaloda – franču.
2 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2006. gada 14. jūnijs) par atkritumu sūtījumiem (OV 2006, L 190, 1. lpp.).
3 Konkrētāk, runa ir par Regulas Nr. 1013/2006 24. panta 2. punkta pirmo un otro daļu un 28. panta 2. punktu, kā arī LES 4. panta 3. punktu. Prasības pieteikumā ir teikts, ka sūdzība attiecās arī uz atkritumu sūtījumiem uz vietu Nr. 7 (Babina [Babin]), kas nav iekļauta šajā prasībā sakarā ar pienākumu neizpildi.
4 Regulas Nr. 1013/2006 24. panta 2. punkta pirmā un otrā daļa kopsakarā ar 2. panta 35. punkta e) apakšpunktu un g) apakšpunkta iii) punktu.
5 Regulas Nr. 1013/2006 24. panta 2. punkta pirmā un otrā daļa kopsakarā ar 2. panta 35. punkta g) apakšpunkta iii) punktu.
6 Komisija atbalsta prasības pieteikumā ietvertos prasījumus, ciktāl tie attiecas uz tās argumentētajā atzinumā minētajiem pārkāpumiem.
7 Regulas Nr. 1013/2006 24. panta 2. punkta pirmā un otrā daļa kopsakarā ar 2. panta 35. punkta a), b), e) apakšpunktu, kā arī g) apakšpunkta i) un iii) punktu.
8 Regulas Nr. 1013/2006 28. panta 2. punkts.
9 LES 4. panta 3. punkts.
10 Šīs regulas 24. panta 2. punkta pirmā un otrā daļa kopsakarā ar 2. panta 35. punkta a), b), e) apakšpunktu, kā arī g) apakšpunkta i) un iii) punktu.
11 Konkrētāk, saskaņā ar tuvuma principu Savienības tiesību akti veicina atkritumu apglabāšanu vai reģenerāciju vistuvāk to radīšanas vietai, un noteikumiem par atkritumu sūtījumiem šajā ziņā ir izņēmuma raksturs, kam nepieciešama šaura interpretācija. Skat. it īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu (OV 2008, L 312, 3. lpp.) 16. panta 3. punktu un Regulas Nr. 1013/2006 20. apsvērumu. Pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2010. gada 4. marts, Komisija/Itālija (C‑297/08, EU:C:2010:115, 64.–66. punkts un tajos minētā judikatūra).
12 Saskaņā ar Regulas Nr. 1013/2006 7. apsvērumu ir svarīgi atkritumu sūtījumu uzraudzību un kontroli organizēt un reglamentēt tā, lai tiktu ņemta vērā vajadzība saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti un cilvēku veselību (skat. spriedumu, 2016. gada 9. jūnijs, Nutrivet, C‑69/15, EU:C:2016:425, 32. punkts).
13 Skat. spriedumu, 2025. gada 23. oktobris, Naturvårdsverket (Atkritumu pārstrāde pēc atpakaļpieņemšanas) (C‑221/24 un C‑222/24, EU:C:2025:818, 49. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
14 Tie atkritumi, uz kuriem attiecas Regulas Nr. 1013/2006 18. pantā noteiktās vispārīgās informācijas prasības, šīs regulas III pielikumā ir nosaukti par ““zaļā” saraksta atkritumiem”.
15 Saskaņā ar Direktīvas 2008/98 3. panta 15. punktu “reģenerācija” ir jebkura darbība, kuras rezultātā atkritumus izmanto kādam lietderīgam nolūkam, aizstājot citus materiālus, kuri savukārt būtu izmantoti kādu noteiktu funkciju veikšanai, vai arī atkritumus sagatavo šādas funkcijas pildīšanai iekārtā vai tautsaimniecībā plašākā nozīmē. Šīs direktīvas II pielikumā ir noteikts reģenerācijas darbību saraksts, kas nav izsmeļošs, kurš ietver darbības R 5 (“Citu neorganisko materiālu pārstrāde/atgūšana”) un R 13 (“Atkritumu glabāšana līdz jebkuras R 1 līdz R 12 punktā minētas darbības izmantošana[i] (izņemot īslaicīgu glabāšanu pirms savākšanas vietā, kur atkritumi radīti)”).
16 Būtībā šajā tiesību normā konkrēti “nelikumīgs sūtījums” ir definēts kā visi atkritumu sūtījumi, kas veikti bez iepriekšējas rakstiskas paziņošanas un piekrišanas procedūras (a) un b) apakšpunktā paredzētie gadījumi), kā rezultātā tiek veikta reģenerācija vai apglabāšana, kas neatbilst piemērojamam tiesiskajam regulējumam (e) apakšpunktā paredzētais gadījums), vai kuriem piemērota informācijas procedūra, saistībā ar atkritumiem, kuri nav uzskaitīti III, IIIA vai B pielikumā, vai arī sūtījumi veikti veidā, kas nav noteikts VII pielikuma veidlapā (g) apakšpunkta i) un iii) punktā paredzētie gadījumi).
17 Skat. it īpaši spriedumu, 2019. gada 14. marts, Komisija/Čehijas Republika (C‑399/17, EU:C:2019:200, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).
18 Šajā ziņā skat. it īpaši Prete, L., Infringement Proceedings in EU Law, Wolters Kluwer, Alfena pie Reinas, 2017, 191. lpp.
19 Skat. it īpaši spriedumu, 2025. gada 18. decembris, Hamoudi/Frontex (C‑136/24 P, EU:C:2025:977, 114. punkts un tajā minētā judikatūra).
20 Regulas Nr. 1013/2006 2. panta 35. punkta e) apakšpunkta un g) apakšpunkta iii) punkta izpratnē.
21 Vācijas sabiedrības Befesa Zinc Freiberg GmbH radītos atkritumus laikposmā no 2013. gada novembra līdz 2015. gada jūnijam uz Poliju nosūtīja cita Vācijas sabiedrība, proti, Mineral Projekt Gesellschaft fur Planung und Konstruktion GmbH, pozīcijā 10 05 01, lai veiktu to reģenerāciju atbilstoši R 13 un R 5 punktam. Šo atkritumu adresāts bija Polijas sabiedrība POO RYNIED S.C., kas Regulas Nr. 1013/2006 VII pielikuma veidlapā norādīta kā šo atkritumu saņēmējs, lai veiktu to reģenerāciju. Taču tai nebija atļaujas šīs reģenerācijas veikšanai un tā pēc tam tos nodeva sabiedrībai EURO-TOR RECYCLING Sp. z o.o. Šai pēdējai minētajai sabiedrībai atļauja bija tikai atkritumu daļas reģenerācijai un tā arī turklāt nebija minēta VII pielikuma veidlapā.
22 Vācijas iestādes sākotnēji atkritumu atpakaļpieņemšanas pienākumu uzlika sabiedrībai, kas atbildēja par sūtījuma organizēšanu, un tad pēc tās bankrota aicināja atkritumu radītāju segt atkritumu atpakaļpieņemšanas izmaksas.
23 Skat. ģenerāladvokāta P. Pikamēes [P. Pikamäe] secinājumus lietā Čehija/Polija (Turovas raktuves) (C‑121/21, EU:C:2022:74, 49. punkts). Proti, situācija atšķiras no tās, kad celta prasība par pienākumu neizpildi, pamatojoties uz LESD 258. pantu, attiecībā uz kuru no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka pienākumu neizpildes esība ir jāizvērtē atkarībā no situācijas attiecīgajā dalībvalstī, kāda tā bija argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās, un ka Tiesa nevar ņemt vērā vēlākas izmaiņas (skat. spriedumu, 2019. gada 5. novembris, Komisija/Polija (Vispārējās jurisdikcijas tiesu neatkarība) (C‑192/18, EU:C:2019:924, 45. punkts un tajā minētā judikatūra)).
24 Papildus piezīmēšu, ka šis termiņš būtu lielā mērā pārsniegts arī tad, ja Komisijas argumentētā atzinuma datums tiktu uzskatīts par dies a quo, kā savos rakstveida apsvērumos norāda Komisija.
25 Turklāt tiesību aktos, kas bija spēkā pirms Regulas Nr. 1013/2006, proti, Padomes Regulas (EEK) Nr. 259/93 (1993. gada 1. februāris) par uzraudzību un kontroli attiecībā uz atkritumu pārvadājumiem Eiropas Kopienā, ievešanu tajā un izvešanu no tās (OV 1993, L 30, 1. lpp.) 26. panta 2. punktā bija paredzēts tāds pats termiņš gandrīz identiskā formulējumā, proti, “30 dienu laikā no dienas, kad kompetentā iestāde saņēmusi informāciju par nelikumīgo pārvadājumu, vai kādā citā laika periodā, par ko var vienoties iesaistītās kompetentās iestādes” (ļoti līdzīgu formulējumu skat. arī 14. panta 2. punktā Komisijas 1990. gada 10. oktobra priekšlikumā Padomes Regulai (EEK) par uzraudzību un kontroli attiecībā uz atkritumu pārvadājumiem Kopienā, ievešanu tajā un izvešanu no tās, COM(90) 415, galīgā redakcija).
26 Turklāt saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV 2014, L 94, 65. lpp.) 32. panta 2. punkta c) apakšpunktu publisku būvdarbu piegādes un pakalpojumu līgumiem var izmantot sarunu procedūru bez iepriekšējas publicēšanas, “ciktāl tas tiešām nepieciešams – ja ārkārtējas steidzamības dēļ, ko izraisījuši notikumi, kurus līgumslēdzēja iestāde nevarēja paredzēt, nav iespējams ievērot termiņus, kas noteikti atklātām vai slēgtām procedūrām vai konkursa procedūrām ar sarunām”.
27 Atgādināšu, ka Regulas Nr. 1013/2006 24. panta 2. punktā šādas vienošanās panākšanai netiek uzstādīta nekāda īpaša formalitātes prasība.
28 Tie ir izvilkumi no 2021. gada 19. janvāra vēstules (B.6. pielikums) un 2023. gada 2. maija elektroniskā pasta vēstules (B.7. pielikums), ko Polijas iestādes nosūtīja Vācijas iestādēm. Pirmajā vēstulē bija norādīts: “please inform the Chief Inspector of Environmental Protection what measures have been taken and whether the approximate date of return the waste to Germany is already known” [“lūgums informēt vides aizsardzības galveno inspektoru par veiktajiem pasākumiem un par to, vai aptuvenais datums, kad atkritumi tiks nosūtīti atpakaļ uz Vāciju, jau ir zināms” (brīvs tulkojums)]. Otrās vēstules saturs bija šāds: “[..] Could you provide current stage of the case? Has the court already issued a ruling on the case?” [“[..] vai jūs varētu norādīt tiesvedības patreizējo stadiju? Vai tiesa jau ir pieņēmusi nolēmumu?” (brīvs tulkojums)]. Šajā ziņā Tiesai tiek lūgts veikt faktu novērtējumu pēc brīvas pierādījumu novērtēšanas principa atbilstoši šo secinājumu 17. punktā atgādinātajiem principiem.
29 Šo atkritumu atpakaļpieņemšanai Regulas Nr. 1013/2006 24. panta 2. punkta izpratnē būtu jānotiek, dažos gadījumos, pamatojoties uz to, ka Vācijas uzņēmumi minētos atkritumus esot nosūtījuši kā “zaļajā” sarakstā iekļautos atkritumus (skat. šo secinājumu 14. zemsvītras piezīmi), izmantojot informēšanas procedūru, kamēr šiem atkritumiem, kas šajā sarakstā nav iekļauti, būtu jābūt nosūtītiem atbilstoši iepriekšējas rakstiskas paziņošanas un piekrišanas procedūrai (skat. šo secinājumu 13. punktu). Citos gadījumos šādai atpakaļpieņemšanai būtu jānotiek, pamatojoties uz to, ka Polijas uzņēmumiem, atkritumu saņēmējiem, nebija vajadzīgo atļauju šo atkritumu apstrādei.
30 Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka nav pierādīts ne tas, ka strīdīgie sūtījumi ir veikti, ne arī tas, ka par iespējamajiem nelikumīgajiem sūtījumiem varētu būt atbildīgas attiecīgās Vācijas sabiedrības. Komisija piekrīt šai nostājai, izņemot attiecībā uz daļu no sūtījumiem saistībā ar vietu Nr. 2.
31 Skat. attiecīgi A.14. un A.29. pielikumu (protokoli par Polijas iestāžu veiktajām pārbaudēm šajās vietās).
32 Saistībā ar vietu Nr. 3 Polijas Republika prasības pieteikumā norāda 3360 tonnas un savā replikas rakstā – 1039 tonnas (skat. C.2. pielikumu). Tiesas sēdē tā precizēja, ka runa ir par aptuvenu aplēsi.
33 Regulas Nr. 1013/2006 2. panta 35. punkta e) apakšpunkta un g) apakšpunkta iii) punkta izpratnē attiecībā uz vietu Nr. 2, kā arī šīs regulas 2. panta 35. punkta a), b), e) apakšpunkta un g) apakšpunkta i) un iii) punkta izpratnē attiecībā uz vietu Nr. 3.
34 Atkritumu sūtījumi uz vietu Nr. 2 bija saistīti ar Vācijas ražošanas vai nosūtītājām sabiedrībām ALBA Niedersachsen-Anhalt GmbH (reģistrēta Braunšveigā [Braunschweig], Vācija; turpmāk – ALBA Braunschweig), ALBA Niedersachsen-Anhalt GmbH (reģistrēta Zēhauzenā [Seehausen], Vācija; turpmāk – ALBA Seehausen), Altmärkische Entsorgung und Transport GmbH (turpmāk – Altmärkische), Schutt-Karl GmbH, Parentin Gmbh, Drekopf Recyclingzentrum Leipzig GmbH (turpmāk – Drekopf), kā arī Recom Entsorgung (turpmāk – Recom), no vienas puses, un Polijas saņēmēju sabiedrību Bravet Sp. z o.o., no otras puses. Atkritumu sūtījumi uz vietu Nr. 3 bija saistīti ar Vācijas nosūtītāju sabiedrību Parentin un Polijas saņēmēju sabiedrību PPH LWN SP. z o.o.
35 Šajos secinājumos atsaucos uz Eiropas Atkritumu katalogu (CED) un tajā noteikto klasifikāciju, kā tas minēts Komisijas Lēmumā 2000/532/EK (2000. gada 3. maijs), ar ko aizstāj Lēmumu 94/3/EK, ar kuru izveidots atkritumu saraksts saskaņā ar 1. panta a) punktu Padomes Direktīvā 75/442/EEK par atkritumiem, un Padomes Lēmumu 94/904/EK, ar kuru izveidots bīstamo atkritumu saraksts saskaņā ar 1. panta 4. punktu Padomes Direktīvā 91/689/EEK par bīstamajiem atkritumiem (OV 2000, L 226, 3. lpp.). Šajā lēmumā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas 2014. gada 18. decembra Lēmumu 2014/955/ES, ar ko groza Lēmumu 2000/532 (OV 2014, L 370, 44. lpp.).
36 Konkrētāk, atkritumi, kas pieder pie pozīcijas 17 08 02, proti, “būvmateriāli uz ģipša bāzes, kas nav minēti pozīcijā 17 08 01” (šī pēdējā minētā pozīcija attiecas uz “būvmateriāliem uz ģipša bāzes, kas piesārņoti ar bīstamām vielām”).
37 Polijas sabiedrībai Bravet, kas ir uz vietu Nr. 2 nosūtīto atkritumu saņēmēja, bija atļauja betona atkritumu reģenerācijai (darbības R 5 punktā) un ģipša atkritumu savākšanai, bet ne reģenerācijai. Turpretī Polijas sabiedrībai PPH LWN, kas ir uz vietu Nr. 3 nosūtīto atkritumu saņēmēja, nebija atļaujas ne šo atkritumu savākšanai, ne to reģenerācijai (darbības R 5 punktā), vismaz tajos zemes gabalos, kur tie tika izkrauti.
38 Attiecīgie Vācijas uzņēmumi, apzinoties atļaujas neesību, līdz ar to esot atbildīgi par šiem nelikumīgajiem sūtījumiem.
39 Tā tas ir, pirmkārt, attiecībā uz visiem atkritumu sūtījumiem, kurus Polijas Republika saista ar uzņēmumiem ALBA Niedersachsen-Anhalt un Schutt-Karl, kā arī, otrkārt, attiecībā uz daļu atkritumu sūtījumu, kurus šī dalībvalsts saista ar uzņēmumiem ALBA Seehausen, Altmärkische, Parentin, Drekopf un Recom.
40 Skat. 2019. gada 11. janvāra elektroniskā pasta vēstuli (A.24. pielikums) un 2019. gada 5. marta vēstuli (A.25. pielikums). Šajā ziņā Polijas Republika savā replikas rakstā nav norādījusi nekādus papildu apsvērumus.
41 Turklāt, pretēji Polijas Republikas nostājai, tas vien, ka ģipša atkritumi tika atrasti vietā Nr. 2, neļauj juridiski pietiekami pierādīt, ka šie atkritumi ir nākuši no Vācijas nosūtītājas sabiedrības Parentin.
42 Savā saziņā ar Vācijas iestādēm par šiem sūtījumiem Polijas iestādes 2019. gada 11. janvāra elektroniskā pasta vēstulē (A.24. pielikums), kas bija sagatavota angļu valodā, precizēja šādi: “Normally in this situation we would request for take back but the waste has been mixed together with other plasterboard waste that was already deposited on the land. Therefore it is impossible to distinguish which waste came from which company. I do not know whether take-back in this situation is possible” [“Parasti šāda veida situācijās mēs prasītu atkritumu atpakaļpieņemšanu, bet tie ir sajaukti ar citiem ģipša atkritumiem, kas jau atradās teritorijā. Līdz ar to nav iespējams nošķirt, no kura uzņēmuma atkritumi nāk. Nezinu, vai atpakaļpieņemšana šādā gadījumā ir iespējama” (brīvs tulkojums)]. Šīs iestādes arī lūdza savu partneru viedokli par šo situāciju (“please let me know your views on this”) [“lūdzu, dariet man zināmu Jūsu viedokli par to”] un aicināja tās informēt attiecīgās Vācijas sabiedrības (proti, Drekopf un Recom), ka Polijas saņēmēja sabiedrība Bravet nevar apstrādāt pozīcijas 17 08 02 atkritumus un šo atkritumu turpmāki sūtījumi būtu pārtraucami. 2019. gada 5. marta vēstulē (A.25. pielikums), kuras tulkojumu angļu valodā sagatavoja minētās iestādes, ir atkārtoti minēts fakts, ka konkrētie sūtījumi “were mixed with each other and with the waste already on the site, which made it impossible to distinguish between them and take-back was not possible” [“bija sajaukti savā starpa un arī ar jau objektā esošiem atkritumiem, kā rezultātā to noteikšana un atpakaļpieņemšana ir neiespējama” (brīvs tulkojums)]. Savā replikas rakstā Polijas Republika precizēja, ka atkritumi tika izkrauti un sadalīti vietā Nr. 2, izmantojot buldozeru.
43 Šie sūtījumi, kas VII pielikuma veidlapās bija deklarēti kā ģipša atkritumu sūtījumi, nebija minēti ne pirmajā Polijas iestāžu lūgumā par atkritumu atpakaļpieņemšanu (A.35. pielikums), ne turpmākajā informācijas apmaiņā (A.36.–A.44. pielikums). Savā replikas rakstā Polijas Republika precizēja, ka šis apstāklis ir izvirzīts, lai pierādītu, ka, pretēji Vācijas nosūtītājas sabiedrības Parentin apgalvojumiem, šī sabiedrība ir sūtījusi ne tikai betona atkritumus, bet arī ģipša atkritumus. Tiesas sēdē tā atsaucās uz 2024. gada 11. janvāra elektroniskā pasta vēstuli (A.24. pielikums) (skat. šo secinājumu 42. zemsvītras piezīmi).
44 Konkrētāk, no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka Polijas sabiedrībai Bravet, kas ir uzņēmums, kas saņem atkritumus uz vietu Nr. 2, bija atļauja betona atkritumu savākšanai un reģenerācijai (darbības R 5 punktā), kā arī ģipša atkritumu savākšanai, bet ne reģenerācijai (skat. A.15., A.17. un B.12. pielikumu), un ka Polijas sabiedrībai PPH LWN, kas bija atkritumu saņēmējs vietā Nr. 3, bija atļauja betona atkritumu savākšanai (noteiktos zemes gabalos), bet ne šo atkritumu reģenerācijai (A.30. pielikums).
45 Šajā tiesību normā “savākšana” ir definēta kā “atkritumu vākšana, tajā skaitā atkritumu iepriekšēja šķirošana un glabāšana, lai tos nogādātu uz atkritumu apstrādes iekārtu”. Direktīvas 2008/98 15. apsvērumā uzsvērts, ka “vajadzīgs nošķirt iepriekšēju atkritumu glabāšanu līdz to savākšanai no atkritumu savākšanas un no atkritumu glabāšanas pirms apstrādes” un “uzņēmumi vai organizācijas, kas rada atkritumus savā darba procesā, nebūtu jāuzskata par tādiem, kas nodarbojas ar atkritumu apsaimniekošanu un kuriem nepieciešamas atļaujas atkritumu uzglabāšanai pirms to savākšanas”. Šīs direktīvas 16. apsvērumā citastarp precizēts, ka “ar iepriekšēju atkritumu glabāšanu savākšanas definīcijā saprot glabāšanu pirms savākšanas objektā, kur atkritumus izkrauj, lai sagatavotu tos turpmākai pārvadāšanai ar nolūku reģenerēt vai apglabāt citur”. Šajā apsvērumā papildus norādīts, ka “būtu jānošķir iepriekšēja atkritumu glabāšana pirms savākšanas un atkritumu glabāšana pirms apstrādes, ņemot vērā šīs direktīvas mērķi, atbilstīgi atkritumu veidam, izmēram un glabāšanas laikposmam, un savākšanas mērķim”.
46 Direktīvas 2008/98 II pielikumā “reģenerācijas darbība R 13” ir definēta kā “atkritumu glabāšana līdz jebkuras R 1 līdz R 12 punktā minētas darbības izmantošana[i] (izņemot īslaicīgu glabāšanu pirms savākšanas vietā, kur atkritumi radīti)”. Turklāt zemsvītras piezīmē, kas attiecas uz šo definīciju, precizēts, ka “pagaidu glabāšana ir iepriekšēja glabāšana saskaņā ar 3. panta 10. punktu” šajā direktīvā (skat. šo secinājumu 45. zemsvītras piezīmi). Šajā lietā šķiet, ka Polijas saņēmējai sabiedrībai Bravet izsniegtajai atļaujā atkritumu “savākšanai” (A.17. un B.12. pielikums) nav minētas R 13 punkta reģenerācijas darbības un, katrā ziņā, savākšanas metode 2. punktā 3) apakšpunkta a) punktā ir aprakstīta kā darbība, kuras ietvaros atkritumi citastarp tiek “glabāti noteiktu laiku, līdz tiek savākts pietiekams daudzums, un pēc tam ar transportlīdzekļiem nogādāti citam atkritumu turētājam, kuram ir atbilstoša atļauja atkritumu apsaimniekošanai”. Šī definīcija, manuprāt, atbilst “savākšanas” definīcijai Direktīvas 2008/98 3. panta 10. punkta izpratnē un atšķiras no “glabāšanas” definīcijas, kā tā paredzēta reģenerācijas darbības R 13 punkta ietvaros.
47 Tātad rodas jautājums par riska sadalījumu starp uzņēmumiem, kas rada vai nosūta atkritumus, no vienas puses, un šo atkritumu saņēmējiem uzņēmumiem, no otras puses, tādā gadījumā, kad VII pielikuma veidlapā vai citos dokumentos, kas attiecas uz šo atkritumu sūtījumu, ir norādīta nepareiza informācija.
48 Skat. šo secinājumu 11. zemsvītras piezīmi.
49 Šajā ziņā ne pilnībā piekrītu Komisijas nostājai tās argumentētajā atzinumā par to, ka būtībā organizatoru atbildība iestājas tikai tad, ja, aizpildot VII pielikuma veidlapu, tiem ir “viegla piekļuve” informācijai par atļaujām. Šī pieeja, manuprāt, ir pārāk neskaidra un ierobežota attiecībā uz atkritumu radītāja vai nosūtītāja atbildību, kurš, lai gan tam nav pienākums veikt pārbaudes par vajadzīgo dokumentu īstumu (par šo dokumentu iespējamu viltošanu acīmredzami atbildīgs ir tikai un vienīgi uzņēmums, kas tos ir iesniedzis), nevar aprobežoties tikai ar saņēmēja paziņojumiem, bet tam ir pienākums būt proaktīvam, vismaz prasot saņēmēja rīcībā esošās atļaujas kopiju (ja vien, piemēram, šāda kopija viņam nav jau izsniegta saistībā ar iepriekšējiem sūtījumiem). Turklāt tiesas sēdē Komisija nevarēja precizēt konkrētas situācijas, kad uzņēmumam ir “viegla piekļuve” informācijai par atļaujām; tas izriet no faktiskiem apstākļiem, kuri bieži vien nav atkarīgi no šā uzņēmuma gribas, un kuriem tātad nav izšķirošas nozīmes, izvērtējot tā rūpību. Šīs salīdzinoši stingrās pieejas attiecībā uz atkritumu radītāju vai nosūtītāju pamatojums, manuprāt, izriet arī no, pirmkārt, Direktīvas 2008/98 15. panta 2. punkta, saskaņā ar kuru, ja atkritumus pārved no sākotnējā radītāja vai īpašnieka starpniekam, uzņēmumam, kas veic atkritumu apstrādi, vai atkritumu savācējam iepriekšējai apstrādei, no atbildības par pilnīgu reģenerācijas vai apglabāšanas darbību parasti neatbrīvo, un, otrkārt, no Regulas Nr. 1013/2006 18. apsvēruma, saskaņā ar kuru, ņemot vērā, ka atkritumu radītāji ir atbildīgi par videi drošu atkritumu apsaimniekošanu, ja vien iespējams, paziņojuma un atkritumu sūtījumu dokumenti būtu jāaizpilda atkritumu radītājiem. Šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2013. gada 3. oktobris, Brady (C‑113/12, EU:C:2013:627, 78. punkts).
50 Skat. šo secinājumu 35. punktu.
51 Skat. šo secinājumu 37. punktu.
52 VII pielikuma veidlapā gan ir atsauce uz norādījumiem, kas ietverti Regulas Nr. 1013/2006 IC pielikumā, un šā pielikuma 21. punktā citastarp ir precizēts, ka attiecībā uz aili par reģenerācijas uzņēmumu “sniedz atbilstīgu informāciju par uzņēmumu vai uzņēmumiem, kur pēc tam notiek vai var notikt jebkura R 12/R 13 vai D 13–D 15 darbība [..]”. Tomēr norādīšu, pirmkārt, ka šie norādījumi attiecas uz paziņošanas dokumentiem un informācijas procedūras dokumentiem ir piemērojami tikai pakārtoti. Prasība norādīt reģenerācijas iekārtas, kas veic darbības, kas nav pagaidu darbības, ir paredzēta tikai šīs regulas 15. panta a) punktā, kas ietilpst tās I nodaļā, kura ir piemērojama iepriekšējas rakstiskas paziņošanas un piekrišanas procedūrai, nevis informācijas procedūrai (šajā tiesību normā precizēts, ka: “ja atkritumu sūtījums tiek veikts pagaidu reģenerācijas vai apglabāšanas darbību nolūkā, visas iekārtas, kur paredzēts veikt turpmākās pagaidu un citas reģenerācijas un apglabāšanas darbības, norāda paziņojuma dokumentā papildus sākotnējām pagaidu reģenerācijas vai apglabāšanas darbībām”). Otrkārt, konstatēšu, ka norādījumos par informācijas procedūru nav ietverts precizējums, kas parādās minētās regulas II pielikuma 5. punkta otrajā daļā attiecībā uz informāciju saistībā ar paziņošanu, saskaņā ar kuru, “ja atkritumi ir paredzēti pagaidu reģenerācijas vai apglabāšanas darbībai, norāda līdzīgu informāciju attiecībā uz visiem uzņēmumiem, kuros plānota sekojošā pagaidu un cita veida reģenerācijas vai apglabāšanas darbība”. Šāda paša precizējuma neesība norādījumos attiecībā uz informācijas procedūru man liek secināt, ka ar to saistītās prasības nav tik stingras kā tās, kas skar iepriekšējas rakstiskas paziņošanas un piekrišanas procedūru saistībā ar reģenerācijas iekārtu norādīšanu.
53 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2024. gada 11. aprīlis) par atkritumu sūtījumiem un ar ko groza Regulas (ES) Nr. 1257/2013 un (ES) 2020/1056 un atceļ Regulu Nr. 1013/2006 (OV 2024, L 1157). Šīs jaunās regulas 18. panta 7. punktā noteikts, nebijušā veidā un tieši, ka, “ja sūtījums ir paredzēts starpposma atgūšanai, tad objektu, kurā starpposma vai nestarpposma atgūšana notiek tūlīt pēc sākotnējās starpposma atgūšanas, un minēto operāciju R kodus norāda arī VII pielikuma dokumentā papildus sākotnējai starpposma atgūšanai, kā arī, ja iespējams, norāda objektus, kuros pēc starpposma vai nestarpposma atgūšanas ir paredzēta turpmāka atgūšana, un saistīto atgūšanas operāciju R kodus”. Manuprāt, šī norma neliecina, ka pirms šīs regulas stāšanās spēkā, proti, līdz 2026. gada 21. maijam, turpmākas iekārtas nebūtu bijis obligāti jānorāda (kas paredzēts, “ja iespējams”), ja sūtījums paredzēts starpposma reģenerācijai. Tā kā apsvērumos vai sagatavošanas darbos, kuru rezultātā tika pieņemta šī regula, šajā ziņā nav nekādu norāžu, minēto tiesību normu varētu interpretēt tādējādi, ka tajā ir precizēts Regulā Nr. 1013/2006 jau paredzētais (lai gan tas nav norādīts nepārprotami) pienākums.
54 Skat. šo secinājumu 11. zemsvītras piezīmi un 45. punktu.
55 Turklāt, pat raugoties tikai no faktiem, man rodas jautājums, kā nosūtītājam, kurš parasti vēršas pie trešā pārvadāšanas uzņēmuma, lai veiktu nosūtīšanu uz reģenerācijas iekārtu, varētu būt kaut kāda kontrole pār precīzu vietu reģenerācijas iekārtā, kur atkritumi tiek izkrauti, vai pat tikai zināšanas par to.
56 Skat. attiecīgi A.48. un A.61. pielikumu (protokoli par Polijas iestāžu veiktajām pārbaudēm šajās vietās).
57 Regulas Nr. 1013/2006 2. panta 35. punkta a), b), e) apakšpunkta un g) apakšpunkta i) un iii) punkta izpratnē.
58 Atkritumu sūtījumi uz vietu Nr. 4 bija saistīti ar Vācijas ražotāju Wurzer Wertstoff GmbH (turpmāk – Wurzer), Vācijas eksportētāju Trade & Service GmbH, no vienas puses, un Polijas starpniekiem Inter-Nicco sp. z o.o. sp.k. (turpmāk – Inter-Nicco) un F.H.U. Marko (turpmāk – Marko), kā arī Polijas saņēmējiem Ekobiopell Invest sp. z o.o. (turpmāk – Ekobiopell) un A&P sp. z o.o. (turpmāk – A&P), no otras puses, savukārt sūtījumi uz vietu Nr. 5 bija saistīti ar Vācijas nosūtītājiem Böhme GmbH (turpmāk – Böhme) un Lobbe RSW GmbH (turpmāk – Lobbe), no vienas puses, un Polijas saņēmējiem Havel Investment sp. z o.o. (turpmāk – Havel) un Recovery Green Recycling sp. z o.o. (turpmāk – Recovery), no otras puses, RS Robert Szymkowicz (turpmāk – Szymkowicz) teritorijās. Prasības pieteikumā Polijas Republika min cita Vācijas uzņēmuma, kas nav precizēts, kodu, bet veikt atkritumu atpakaļpieņemšanu lūdz tikai saistībā ar Lobbe un Böhme. Tā arī savā replikas rakstā atsaucas uz iespējami nelikumīgiem atkritumu sūtījumiem no Vācijas sabiedrībām PB Solutions GmbH, Borchers Kreislaufwirtschaft GmbH un ALBA Recycling GmbH, tomēr nesniedzot pietiekamus pierādījumus par šo sabiedrību iesaistīšanos atkritumu sūtījumos uz vietu Nr. 5. Turklāt atkritumu sūtījumi, par kuros, iespējams, ir atbildīgas minētās sabiedrības, pat nav minēti C.2. pielikumā, kurā ietverts sūdzībā norādītās informācijas un pierādījumu kopsavilkums par it kā nelikumīgiem atkritumu sūtījumiem, tostarp uz vietu Nr. 4.
59 Konkrētāk, atkritumi, kas ietilpst pozīcijā 19 12 12, proti, “citi atkritumi (ieskaitot materiālu maisījumus), kas radušies tādu atkritumu mehāniskā apstrādē, kuri nav minēti pozīcijā 19 12 11 [šajā pēdējā minētajā pozīcijā ir “citi atkritumi (ieskaitot materiālu maisījumus), kas radušies tādu atkritumu mehāniskā apstrādē, kuri satur bīstamas vielas”]”.
60 Würzer esot nosūtījusi atkritumus ar organizatora Trade & Service starpniecību, kurš noslēdzis līgumu par atkritumu nosūtīšanu ar Inter-Nicco. Šī pēdējā minētā sabiedrība, pamatojoties uz starpniecības līgumu ar Marko, tos esot nogādājusi uz uzņēmumu Glivicē, ko apsaimnieko sabiedrības Ekobiopell un A&P, ar kurām Marko bija noslēdzis atkritumu nosūtīšanas līgumus.
61 Proti, šie plastmasas atkritumi esot piesārņoti ar citiem materiāliem, un tātad tie neietilpstot plastmasas atkritumu pozīcijā.
62 Par citu sabiedrību iesaistīšanos, uz ko norāda Polijas Republika, skat. šo secinājumu 58. zemsvītras piezīmi.
63 Pēc pārvadājumu uzsākšanas Polijas teritorijā sākotnējās VII pielikuma veidlapas esot aizstātas ar jaunām VII pielikuma veidlapām, norādot Spółdzielnia socjalna “PLUS” Żagań kā sabiedrību, kura atbild par sūtījumu, un Sarbia 36 kā saņēmēju. Turklāt pārvadājumu rīkojumos un rēķinos Vācijas teritorijas, kurās atrodas Lobbe un Böhme, esot norādītas kā iekraušanas vieta un Sarbija – kā izkraušanas vieta.
64 Konkrētie atkritumi vispirms tika nosūtīti šim uzņēmumam Javisovicē [Jawiszowice] un tad pēc tam – citiem saņēmējiem Glivicē.
65 Turklāt šie atkritumi esot vesti nevis uz pārvadājuma dokumentos un VII pielikuma veidlapās norādīto reģenerācijas iekārtu, bet tieši uz Sarbiju, kur nebija nevienas reģenerācijas iekārtas, turklāt izmantojot viltotus pārvadājuma dokumentus.
66 Skat. B.20. pielikumu.
67 Skat. A.59. pielikumu (dokumenti par atkritumu piegādi no Vācijas uz Glivici).
68 Pēc Polijas Republikas iesniegtajiem dokumentiem (piemēram, faktūrrēķini, pārvadājuma rīkojumi, CMR dokumenti, svēršanas čeki un VII pielikuma veidlapas; šajā ziņā skat. A.59. pielikumu), šķiet, ir iespējams, ka daži atkritumu sūtījumi ir bijuši tieši no Vācijas uz Glivici.
69 It īpaši autovadītāju liecības, kas iegūtas kriminālizmeklēšanas ietvaros (A.58. pielikums), un Marko pārstāvja liecība (A.56. pielikums). Tāpat arī pārbaudēs uzņemtie fotoattēli, kuros redzami Vācijas (un Austrijas) izcelsmes produktu atkritumi, paši par sevi nav pietiekami, lai par šiem atkritumiem būtu atbildīgi attiecīgie Vācijas uzņēmumi (A.48. pielikums). Turklāt par faktu, ka sabiedrībām A&P un Ekobiopell nav nekādu atļauju atkritumu apstrādei, nevar būt atbildīgas Vācijas sabiedrības, kas ir šo atkritumu izcelsmes avots, ja starp attiecīgajām Polijas un Vācijas sabiedrībām nav tiešas saiknes.
70 VII pielikuma veidlapās, ko aizpildījušas abas attiecīgās Vācijas sabiedrības, atkritumi klasificēti kā “zaļajā” sarakstā iekļauti plastmasas atkritumi un ir norādīta, pirmkārt, Lobbe kā sūtījuma organizētāja, kā arī Havel Čelmekā kā saņēmēja un reģenerācijas iekārta, kā arī, otrkārt, Böhme kā sūtījuma organizētāja, Recovery kā saņēmēja un Havel kā reģenerācijas iekārta.
71 Īpaši jāmin Polijas iestāžu veiktā pārbaude (A.61. pielikums) un secinājumi, kas izdarīti Tarnovas [Tarnów] reģionālās prokuratūras veiktās izmeklēšanas ietvaros (A.67. pielikums).
72 Šis “neitralizēšanas rīkojums” būtībā esot izpaudies kā izcelsmes dokumentu (tostarp VII pielikuma veidlapu) aizstāšana ar viltotiem dokumentiem. Piemēram, Polijas Republika min papildu norādi pārvadājuma līgumā, kas noslēgts starp Polijas sabiedrībām Karol un Hunters Investment, saskaņā ar kuru “ir būtiski, lai transportlīdzekļa vadītājs neprecizētu preču galamērķi iekraušanas brīdī” (skat. A.66. pielikumu).
73 Proti, nav nekādu pierādījumu, kas ļauj konstatēt, ka Vācijas sabiedrības būtu varējušas tikt informētas par šo novirzīšanu, kas galvenokārt ir Polijas sabiedrību atbildība. Šajā ziņā Polijas Republika atsaucas uz VII pielikuma veidlapu (A.70. pielikums), kas it kā pierāda sadarbību starp Lobbe un Logistics Hunters – sabiedrību, kurai it kā bija uzdots veikt atkritumu pārvadājumu tieši no Vācijas uz Sarbiju. Tomēr šis dokuments, tāpat kā citas pieejamās VII pielikuma veidlapas, faktiski attiecas uz atkritumu sūtījumu uz Havel iekārtu Čelmekā. Šādos apstākļos jautājums par to, kādā mērā konkrētos atkritumus varēja klasificēt pozīcijā 19 12 04 (kas atbilst pozīcijai B 3010 1989. gada 22. marta Bāzeles Konvencijā par kontroli par kaitīgo atkritumu robežšķērsojošo transportēšanu un to aizvākšanu, kura Eiropas Ekonomikas kopienas vārdā tika apstiprināta ar Padomes 1993. gada 1. februāra Lēmumu 93/98/EEK (OV 1993, L 39, 1. lpp.), nav noteicošais, ņemot vērā to piemaisījumu līmeni. Katrā ziņā man nešķiet pierādīts, ka šie atkritumi būtu pārsnieguši piemaisījumu līmeni, kas atļauts Bāzeles konvencijas pozīcijas B 3010 definīcijā, kā tā ir interpretēta, ņemot vērā Komisijas dokumentu “Frequently Asked Questions (FAQs) on Regulation (EC) 1013/2006 on shipments of waste”, kas angļu valodā ir pieejams vietnē: https://ec.europa.eu/environment/pdf/waste/shipments/faq.pdf.
74 Šajā ziņā Polijas Republika savā replikas rakstā apstiprina tikai to, ka Sarbijā esošo atkritumu daudzums tika lēsts aptuveni 8700 tonnu apmērā, no kuriem lielākā daļa esot Vācijas izcelsmes.
75 Skat. A.72. pielikumu (protokols par Polijas iestāžu veikto pārbaudi šajā vietā) un A.73. pielikumu (šajā vietā uzņemtie fotoattēli).
76 Jaukti sadzīves atkritumi, kas ietilpst pozīcijā 19 12 12 (aptuveni 70 % no šiem atkritumiem) un kam ir piejauktas organiskas vielas, un citi plastmasas atkritumi, kas ietilpst pozīcijā 19 12 04 (aptuveni 30 % no minētajiem atkritumiem) ar minerālu piesārņotājvielām.
77 Regulas Nr. 1013/2006 2. panta 35. punkta a), b), e) apakšpunkta un g) apakšpunkta i) un iii) punkta izpratnē.
78 Atkritumu sūtījumi uz konkrēto vietu ir saistīti ar, pirmkārt, Vācijas uzņēmumiem Lobbe, Vorberg Recycling GmbH, WAZ Werstoff-Aufberentulgs-Zentrum GmbH un TAK GmbH, no vienas puses, kā arī ar Polijas uzņēmumu Ecomed Adam Macech, kas ir uzglabāšanas vietas nomnieks Bzovo, no otras puses.
79 It īpaši Polijas iestāžu veiktā pārbaude un secinājumi, kas izdarīti Tarnovas reģionālās prokuratūras veiktās kriminālizmeklēšanas ietvaros (skat. A.74. pielikumu, Tarnovas reģionālās prokuratūras vēstule).
80 Skat. atļauju, kas piešķirta sabiedrībai Ecomed Adam Macech plastmasas atkritumu savākšanai (A.72. pielikums, 3042. lpp.).
81 Piemēram, fotoattēli, kas uzņemti vietā Nr. 6 (A.72. un A.73. pielikums) un kur redzami atkritumi ar etiķetēm, uz kurām norādīts Lobbe identifikācijas numurs (10999), protams, liecina, ka šajā vietā atradās no minētā uzņēmuma nākuši atkritumi, taču neļauj juridiski pietiekami pierādīt, ka minētais uzņēmums bija iesaistīts to pārvadāšanā. Lai gan nevar izslēgt, ka tas bija informēts par pārvadājumu, ir arī iespējams, ka attiecīgās Polijas sabiedrības organizēja nelikumīgos sūtījumus, nekādi neiesaistot šo pašu uzņēmumu.
82 Piemēram, VII pielikuma veidlapu elementi, ko var saistīt ar Lobbe, attiecās tikai uz plastmasas atkritumu sūtījumiem pozīcijā 19 12 04, kas veikti uz Havel Čelmekā (skat. B. 33. pielikumu).
83 Skat. A.74. pielikumu (Tarnovas prokuratūras dokumenti), it īpaši 3146. lpp.
84 Turklāt man nešķiet, pretēji tam, ko apgalvo Polijas Republika, ka 2016. gada 9. jūnija spriedumam Nutrivet (C‑69/15, EU:C:2016:425, 37. un 38. punkts) šajā ziņā ir nozīme. Proti, tajā lietā, tika konstatēts, ka pavaddokumentos, kas tika skatīti pamatlietā, bija norādīta sabiedrība, kas atšķīrās no tās, kurai pamatlietā skatītie atkritumu sūtījumi faktiski bija paredzēti, kas bija reģistrēta citā dalībvalstī, kura bija minēta kā reģenerācijas iekārta, lai gan neatradās galamērķa valstī, kas bija norādīta šajos dokumentos.
85 Skatīt sūdzības 214. punktu (A.81. un B.5. pielikums). Šā iemesla dēļ Vācijas Federatīvā Republika atsaucas uz šā iebilduma nepieņemamību, ciktāl tas izvirzīts attiecībā uz vietu Nr. 3, Nr. 4 un Nr. 6, savukārt Polijas Republika, atzīstot, ka tās sūdzība bija tikai par vietu Nr. 5, apgalvo, ka vietu Nr. 3, Nr. 4 un Nr. 6 norādīšana prasības pieteikumā nav otrā iebilduma paplašinājums, bet tikai tā precizējums. Šajā nozīmē skat. Prete, L., Infringement Proceedings in EU Law, Wolters Kluwer, Alfena pie Reinas, 2017, 203. lpp.
86 Lai gan Regulas Nr. 1013/2006 28. panta 2. punkta formulējumā ir izmantota frāze ““paziņotie” atkritumi”, manuprāt, tas attiecas arī uz atkritumiem, kuriem sākotnēji piemērojama informācijas procedūra. Proti, atšķirīga interpretācija novestu pie paradoksāla rezultāta, kad šī tiesību norma būtu piemērojama (un tādējādi radītu paziņošanas pienākumu) tikai tad, ja atkritumi jau būtu paziņoti. Savukārt manis piedāvātā interpretācija, šķiet, atbilst kontekstam, kādā atrodas šī tiesību norma, kura ietilpst šīs regulas 3. [5?]. nodaļā “Vispārējie administratīvie noteikumi”, kā arī tās mērķim, kas tieši ir atrisināt viedokļu atšķirības starp iestādēm par minētās regulas 3. panta piemērošanu.
87 Citiem vārdiem sakot, ar Regulas Nr. 1013/2006 28. panta 2. punktu ir ieviesta atkritumu papildu klasifikācija gadījumā, ja attiecīgo iestāžu viedokļi atšķiras, kā rezultātā tiek piemērota šīs regulas 3. panta 1. punktā paredzētā iepriekšējas rakstiskas paziņošanas un piekrišanas procedūra. Šī pieeja atbilst piesardzības un preventīvās darbības principiem, jo tā nodrošina visaugstāko uzraudzības un kontroles līmeni atbilstoši minētajai regulai. No tā izriet, ka iepriekšējas rakstiskas paziņošanas un piekrišanas procedūra ir jāuzskata par standarta procedūru, kuras mērķis ir nodrošināt optimālu atkritumu sūtījumu uzraudzību un kontroli Savienībā, lai aizsargātu vidi un cilvēku veselību. Turpretim informācijas procedūra ir atbilstoša tikai attiecībā uz atkritumiem, kuriem nepieciešama mazāka uzraudzība un kontrole.
88 Šī dalībvalsts apšauba LES 4. panta 3. punkta piemērojamību šajā lietā, pamatojoties uz to, ka Regula Nr. 1013/2006 ietver speciālus noteikumus par dalībvalstu sadarbību, kas tātad ir lex specialis.
89 No Tiesas judikatūras izriet, ka vispārējā lojālas sadarbības pienākuma, kas izriet no LES 4. panta 3. punkta, neizpilde atšķiras no to īpašo pienākumu neizpildes, kuros izpaužas šis vispārējais pienākums. Tātad tā neizpildi var konstatēt tikai tiktāl, cik tā paredz atšķirīgu rīcību no tās, kas ietver šo īpašo pienākumu pārkāpumu (spriedums, 2020. gada 17. decembris, Komisija/Slovēnija (ECB arhīvi), C‑316/19, EU:C:2020:1030, 121. punkts un tajā minētā judikatūra).
90 Skat. šo secinājumu . zemsvītras piezīmē minēto judikatūru. Skat. arī spriedumu, 2024. gada 30. aprīlis, Latvija/Zviedrija (Noguldījumu garantiju sistēmas) C‑822/21, EU:C:2024:373, 99. un 100. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
91 Proti, saistībā ar prasību par pienākumu neizpildi, kas pamatota ar LESD 258. pantu, Tiesa ir precizējusi, ka Komisija, kurai nav pašai savu izmeklēšanas pilnvaru šajā jomā, lielā mērā ir atkarīga no informācijas, kuru snieguši eventuālie sūdzības iesniedzēji, privātas vai publiskas organizācijas, kas darbojas attiecīgajā dalībvalstī, kā arī pati minētā dalībvalsts, un ka galvenokārt valsts iestādēm ir jāveic nepieciešamās pārbaudes uz vietas, proti, lojālas sadarbības garā un atbilstoši dalībvalstu pienākumam atbalstīt Komisiju tās vispārīgo funkciju veikšanā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, Komisija/Slovēnija, C‑140/14, EU:C:2015:501, 40.–43. punkts un tajos minētā judikatūra). Manuprāt, šis princips pēc analoģijas ir piemērojams saistībā ar LESD 259. pantā paredzēto prasību par pienākumu neizpildi.
92 Skat. manu juridisko analīzi par pirmo iebildumu saistībā ar vietām Nr. 2–Nr. 6.
93 Proti, lai gan Tiesa ir vairākkārt nospriedusi, ka dalībvalsts nevar atsaukties uz savas iekšējās tiesību sistēmas aktiem, praksi vai situācijām, tajā skaitā uz tādiem, kas izriet no tās federālās organizācijas, lai pamatu Savienības tiesībās paredzēto pienākumu un termiņu neizpildi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 14. maijs, Komisija/Vācija, C‑383/00, EU:C:2002:289, 20. punkts), vienīgais gadījums, uz kuru šajā sakarā atsaucās Polijas iestādes saistībā ar vietu Nr. 3 ir tāds, ka vairākkārtēja informācijas apmaiņa (A.37., A.39. un A.40. pielikums) noslēdzās ar kompetento iestāžu atteikuma atbildi (A.44. pielikums).