1.

Nozīmīgajā spriedumā Aziz ( 2 ) tika apliecināta “saikne” starp patērētāju tiesībām, hipotekāro aizdevumu regulējošām tiesībām un cilvēktiesībām ( 3 ). Kopš minētā sprieduma pasludināšanas Tiesas judikatūrā par Direktīvu 93/13/EEK ( 4 ) ir izstrādātas stingras procesuālās garantijas patērētājiem saistībā ar mājokļu hipotekāro līgumu izpildes procedūru. Direktīvas 93/13 interpretācija, ko Tiesa veikusi, ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7. pantu un 47. panta pirmo daļu, ļāvusi izveidot “spēcīgu tiesiskās aizsardzības sistēmu” ( 5 ) attiecībā uz ieķīlāto īpašumu pārdošanu.

2.

Šī lieta Tiesai sniedz iespēju pilnveidot procesuālās garantijas pret negodīgiem noteikumiem saistībā ar ārpustiesas piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūru un pievērsties iespējamo procesuālo trūkumu ietekmei uz patērētāja iespēju apstrīdēt izlikšanu no mājokļa pēc ieķīlātā īpašuma pārdošanas izsolē.

3.

Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktā noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”

4.

Zákon č. 40/1964 Zb. Občiansky zákonník (Likums Nr. 40/1964 par Civilkodeksu), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Civilkodekss”), 151.j panta 1. punktā paredzēts:

“Ja parāds, kas nodrošināts ar ķīlu, nav pilnībā nokārtots noteiktajā termiņā, nodrošinātais kreditors var uzsākt ķīlas tiesību izlietošanu. Izlietojot ķīlas tiesības, nodrošinātais kreditors var panākt parāda samaksu, izmantojot līgumā noteiktos līdzekļus vai pārdodot nodrošinājumu izsolē saskaņā ar īpašu likumu [..], vai arī panākt parāda samaksu, pārdodot nodrošinājumu saskaņā ar īpašām tiesību normām [..], ja vien šajā likumā vai īpašā likumā nav paredzēts citādi.”

5.

Civilkodeksa 565. pants formulēts šādi:

“Prasījuma izpildes pa daļām gadījumā kreditors nevar prasīt visas prasījuma summas samaksu tāpēc, ka nav veikts kāds ikmēneša maksājums, ja vien puses par to nav vienojušās vai tas nav paredzēts lēmumā. Tomēr kreditors šīs tiesības var izmantot ne vēlāk kā līdz pirmā nākamā maksājuma termiņa beigām.”

6.

Zákon č. 527/2002 Z. z. o dobrovol’ných dražbách (Likums Nr. 527/2002 par labprātīgām izsolēm, ar grozījumiem; turpmāk tekstā – “Likums par labprātīgām izsolēm”) 16. panta 1. punktā paredzēts, ka pārdošana izsolē var notikt, tikai pamatojoties uz parakstītu vienošanos starp personu, kas pieprasa pārdošanu, un izsolītāju.

7.

Likuma par labprātīgām izsolēm 19. panta 1. punkts formulēts šādi:

“Izsolītājam ir pienākums ne vēlāk kā līdz izsoles sākumam atteikties no izsoles: a) pamatojoties uz personas, kas ierosinājusi izsoli, rakstveida lūgumu; b) ja izsolītājam ar izpildāmu spriedumu ir pierādīts, ka personai, kas ierosinājusi izsoli, nav tiesību ierosināt izsoli; ja tiesa ir piemērojusi pagaidu noregulējumu, pietiek, ja izsolītājam pierāda, ka tiesa ir piemērojusi šādu noregulējumu [..].”

8.

Likuma par labprātīgām izsolēm 21. panta 2. punktā noteikts:

“Ja ir apstrīdēta ķīlas tiesības nodibināšanas līguma spēkā esamība vai ir pārkāpti šā likuma noteikumi, persona, kura apgalvo, ka šāda pārkāpuma dēļ ir noticis tās tiesību pārkāpums, var lūgt tiesu atzīt pārdošanu par spēkā neesošu. Tomēr tiesības vērsties tiesā izbeidzas, ja tās netiek izmantotas trīs mēnešu laikā pēc izsoles rīkošanas, izņemot, ja spēkā neesamības iemesli ir saistīti ar noziedzīga nodarījuma izdarīšanu un ja pārdošana attiecas uz māju vai dzīvokli, kurā bijušais īpašnieks pārdošanas brīdī oficiāli dzīvojis saskaņā ar īpašiem noteikumiem; šādā gadījumā ir iespējams celt prasību par pārdošanas atcelšanu arī pēc minētā termiņa beigām.”

9.

Zákon 160/2015 Z. z. Civilný sporový poriadok (Likums Nr. 160/2015 par Civilprocesa kodeksu) 325. panta 1. punktā paredzēts:

“Tiesa var piemērot pagaidu noregulējumu, ja steidzami jānoregulē noteikta situācija vai pastāv iespēja, ka tiesas nolēmuma izpilde būs apdraudēta.”

10.

2011. gada 7. aprīlī PO un RT, atbildētāji pamatlietā, kā patērētāji Slovenská sporiteľňa, a.s. (turpmāk tekstā – “banka”) saņēma patēriņa kredītu 63000 EUR. Sākot no 2011. gada 20. jūnija, šis kredīts bija jāatmaksā ikmēneša maksājumos 424,41 EUR apmērā, un galīgais maksājums bija jāveic 2030. gada 20. janvārī. Tajā pašā dienā atbildētāji noslēdza arī līgumu par kredīta nodrošināšanu ar ķīlu. Līguma par kredīta nodrošināšanu ar ķīlu priekšmets bija māja, kurā PO un RT dzīvoja kopā ar saviem trim bērniem.

11.

Banka 2016. gada 3. novembra vēstulē paziņoja, ka aizdevums ir nekavējoties jāatmaksā, un pieprasīja PO un RT atmaksāt atlikušo parādu 56888,08 EUR ( 6 ). Saskaņā ar Slovākijas tiesību aktiem personai, kas izlieto ķīlas tiesības, ir tiesības ierosināt ieķīlātā īpašuma pārdošanu labprātīgā izsolē, ja puses par to ir vienojušās.

12.

PO un RT 2017. gada 21. aprīlī cēla prasību Okresný súd Prešov (Prešovas rajona tiesa, Slovākija), lūdzot piespriest bankai atturēties no ķīlas tiesību izlietošanas labprātīgā izsolē. Prasības pieteikumā PO un RT norādīja, ka bankai nebija tiesību prasīt visa kredīta pirmstermiņa atmaksu, jo kredītlīguma puses nebija noslēgušas šādu vienošanos. Tie arī lūdza piemērot pagaidu noregulējumu, uzdodot bankai atturēties no izpildes līdz tās tiesvedības pabeigšanai, kurā lieta tiks izskatīta pēc būtības.

13.

2017. gada 25. aprīlī notika izsoles pirmā kārta, kurā PO iebilda pret izsoles rīkošanu, atsaucoties uz uzsākto tiesvedību. Labprātīgās izsoles pirmā kārta bija neveiksmīga, jo netika iesniegts neviens piedāvājums.

14.

Ar 2017. gada 26. maija rīkojumu Okresný súd Prešov (Prešovas rajona tiesa) noraidīja pieteikumu par pagaidu noregulējumu, neizskatot atbildētāju apgalvojumu, ka banka ir pārkāpusi viņu tiesības, pieprasīdama visa kredīta atmaksu. PO un RT iesniedza apelācijas sūdzību par šo rīkojumu Krajský súd v Prešove (Apgabaltiesa Prešovā, Slovākija).

15.

Apelācijas tiesvedības norises laikā 2017. gada 18. jūlijā notika izsoles otrā kārta. Šajā izsolē PO vērsa izsolītāja un notāra uzmanību uz to, ka ir uzsākta tiesvedība par izpildes apturēšanu. Tomēr ne notārs, ne izsolītājs neņēma vērā PO paziņojumu.

16.

Izsolē uzvarēja sabiedrība GR REAL, kas tostarp nodarbojas ar kredītu un aizdevumu izsniegšanu, kā arī dzīvojamo un nedzīvojamo ēku uzturēšanu. Saskaņā ar Slovākijas tiesību aktiem, nosolot izsoles objektu, īpašumtiesības tiek nodotas izsoles uzvarētājam.

17.

Ar 2017. gada 9. augusta lēmumu Krajský súd v Prešove (Apgabaltiesa Prešovā) lēma par PO un RT iesniegto apelācijas sūdzību, atceļot Okresný súd Prešov (Prešovas rajona tiesa) lēmumu un nododot lietu atpakaļ šai tiesai. Krajský súd v Prešove (Apgabaltiesa Prešovā) ieskatā pirmās instances tiesai it īpaši bija jāizvērtē PO un RT apgalvojums, ka viņi ar banku nebija noslēguši vienošanos, kas ļautu tai pieprasīt visa kredīta pirmstermiņa atmaksu ( 7 ). Turklāt pirmās instances tiesai bija jāpiemēro samērīguma princips un jāpārbauda, vai labprātīga izsole bija piemērots pasākums, tostarp ņemot vērā to, ka izsolītais īpašums ir PO un RT ģimenes mājoklis un ka kreditoram bija pieejami alternatīvi līdzekļi prasījuma apmierināšanai.

18.

PO un RT 2017. gada 19. decembrī atsauca prasību apturēt piedziņas vēršanu uz hipotēkas objektu, rīkojot labprātīgu izsoli, jo, tā kā izsole jau bija notikusi, viņu prasība bija zaudējusi priekšmetu. Ar 2018. gada 11. janvāra lēmumu Okresný súd Prešov (Prešovas rajona tiesa) izbeidza tiesvedību un piesprieda PO un RT atlīdzināt bankai visus tiesāšanās izdevumus.

19.

Pēc izsoles GR REAL tika reģistrēta zemesgrāmatā kā mājas īpašniece un lika PO un RT atbrīvot ģimenes mājokli.

20.

PO un RT atteicās pamest savu mājokli, kurā viņi dzīvoja kopā ar trim bērniem, no kuriem divi ir nepilngadīgi un cieš no nopietniem psiholoģiskiem traucējumiem. Turklāt PO ir pārcietis insultu un viņam nepieciešama ikdienas aprūpe.

21.

GR REAL pārtrauca komunālo pakalpojumu nodrošināšanu mājoklim, t.i., ūdens un elektroenerģijas padevi. Šī sabiedrība arī cēla prasību par izlikšanu, lūdzot uzdot atbildētājiem atbrīvot īpašumu. Okresný súd Prešov (Prešovas rajona tiesa) un apelācijas instancē Krajský súd v Prešove (Apgabaltiesa Prešovā) šo prasību par izlikšanu noraidīja. Abas tiesas ņēma vērā to, ka īpašums bija PO un RT ģimenes mājoklis un viņu izlikšana nebūtu saprātīga. 2021. gada 8. aprīļa nolēmumā Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa) atcēla šos abus spriedumus un norādīja, ka zemāko instanču tiesām ir jāņem vērā GR REAL īpašumtiesības.

22.

Otrajā spriedumā Okresný súd Prešov (Prešovas rajona tiesa) uzdeva PO un RT atbrīvot nekustamo īpašumu. Tā arī noraidīja viņu pretprasību atzīt viņu īpašumtiesības uz mājokli. Šīs tiesas skatījumā nekustamais īpašums jau bija pārdots labprātīgā izsolē, šī izsole nebija atzīta par spēkā neesošu un tiesai šajā lietā nav kompetences lemt par izsoles spēkā neesamību.

23.

GR REAL iesniedzējtiesā iesniedza apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas sprieduma daļu, ar kuru tai netika piespriests tiesāšanās izdevumu atlīdzinājums. Arī PO un RT pārsūdzēja šo spriedumu daļā, kurā viņiem bija uzdots atbrīvot īpašumu un noraidīta viņu pretprasība.

24.

Iesniedzējtiesas ieskatā galvenais pamatlietā izvirzītais jautājums ir par to, vai Savienības tiesību normas par patērētāju aizsardzību ir piemērojamas situācijā, kad izsole notika, lai gan patērētāji bija lūguši tiesisko aizsardzību un vērsuši izsolītāja uzmanību uz sākto tiesvedību.

25.

Iesniedzējtiesa uzsver, ka Slovākijas tiesību sistēmā liela nozīme ir tiesiskās drošības principam un tā izsoles uzvarētāja labticības aizsardzībai, kurš iegūst nekustamo īpašumu. Tomēr labticība netiek aizsargāta, ja apstākļi, kas saistīti ar nekustamā īpašuma iegūšanu, var “raisīt bažas”. Iesniedzējtiesas skatījumā fakts, ka pamatlietā īpašumu ieguvusī persona bija informēta par notiekošo tiesvedību, var “raisīt bažas”.

26.

Par patērētāja iespēju lūgt ex post tiesību aizsardzību tiesā iesniedzējtiesa norāda, ka Likuma par labprātīgām izsolēm 21. panta 2. punktā ir paredzēti tikai trīs pamati izsoles atzīšanai par spēkā neesošu, no kuriem neviens neļauj patērētājam atsaukties uz negodīgu noteikumu esamību. Konkrētāk – šīs tiesas ieskatā uz strīdīgā noteikuma par prasījuma pirmstermiņa atmaksu negodīgumu nav attiecināms otrais no šiem pamatiem, proti, līguma, ar ko nodibina ķīlas tiesības, spēkā neesamība. Tas tā ir tāpēc, ka noteikums par kredīta pirmstermiņa atmaksu attiecas uz kredīta summu un tā atmaksas termiņu, nevis uz kredīta nodrošinājumu un tā piedziņu.

27.

Iesniedzējtiesas skatījumā ir jānosaka, vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts ir piemērojami tādā tiesvedībā kā pamatlietā, kurā patērētājs izmantoja tiesiskās aizsardzības līdzekļus izpildes apturēšanai, tomēr izpilde tika veikta. Tā arī jautā, vai Direktīvai 93/13 ir pretrunā Slovākijas tiesību akti par ārpustiesas izsolēm, ciktāl tajos nav paredzēti efektīvi līdzekļi, lai patērētājs varētu apturēt izpildi.

28.

Visbeidzot iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot Direktīvas 2005/29/EK ( 8 ) nozīmi pamatlietā saistībā ar izsolītāja īstenoto praksi.

29.

Šādos apstākļos Krajský súd v Prešove (Apgabaltiesa Prešovā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

30.

Rakstveida apsvērumus iesniedza GR REAL, Slovākijas valdība un Eiropas Komisija. Tiesa iesniedzējtiesai nosūtīja informācijas pieprasījumu, kā arī lūgumu sniegt paskaidrojumus. Iesniedzējtiesa uz šiem lūgumiem atbildēja attiecīgi 2023. gada 20. jūlijā un 2024. gada 13. maijā. Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 62. pantu iesniedzu jautājumus rakstveida atbildes sniegšanai pamatlietas pusēm un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā minētajām ieinteresētajām personām. Uz šiem jautājumiem atbildēja pamatlietas puses, Slovākijas valdība un Komisija. Iesniedzējtiesa arī pauda savu viedokli par šiem jautājumiem.

31.

Vispirms jāatgādina Tiesas pastāvīgā judikatūra, atbilstoši kurai ar LESD 267. pantu iedibinātajā valstu tiesu un Tiesas sadarbības procedūrā Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas tai ļautu izlemt tajā izskatāmo lietu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā jāpārformulē tai uzdotie jautājumi ( 9 ).

32.

Šajā lietā, lai gan formāli iesniedzējtiesa otro jautājumu ir uzdevusi tikai par Direktīvas 93/13 interpretāciju, šis apstāklis neliedz Tiesai sniegt valsts tiesai visus interpretācijas elementus, kas var būt noderīgi pamatlietas izspriešanai, no visas šīs tiesas iesniegtās informācijas, it īpaši no iesniedzējtiesas nolēmuma pamatojuma, izdalot tos Savienības tiesību elementus, kuru interpretācija nepieciešama, ņemot vērā pamatlietas priekšmetu ( 10 ).

33.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesa lūdz interpretēt it īpaši Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu. Otrais jautājums būtībā attiecas un atsaucas arī uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7. un 47. pantu kā atbilstošajiem Savienības tiesību elementiem. Proti, šajā jautājumā ir paustas šaubas par procesuālajām garantijām, kas patērētājiem sniegtas valsts procesuālajās tiesībās par ārpustiesas izpildi gadījumā, kad šāda izpilde ir vērsta pret patērētāja mājokli. Tādējādi šīs tiesību normas ir iekļaujamas Savienības tiesību aktos, kuru interpretāciju lūdz iesniedzējtiesa.

34.

Turklāt, lai gan iesniedzējtiesa savā jautājumā formāli atsaucas uz to, ka patērētājam ir liegts iesniegt iebildumus izsolītājam, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka tās šaubas vispārīgāk ir saistītas ar tādu procesuālo garantiju neesamību, kas ļauj tiesai apturēt piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūru.

35.

Tādēļ ar otro jautājumu, kas jāizskata vispirms, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts kopsakarā ar Hartas 7. un 47. pantu jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā saistībā ar ārpustiesas piedziņas vēršanu uz nekustamo īpašumu, kas ir patērētāja ģimenes mājoklis, pirmkārt, ir ļauts rīkot šī nekustamā īpašuma izsoli pirms tiesa, kurai ir jurisdikcija izskatīt lietu pēc būtības, ir pieņēmusi nolēmumu, ar ko atzīts šīs piedziņas pamatā esošā līguma noteikuma negodīgums, lai gan patērētājs ir lūdzis apturēt izsoli, un, otrkārt, nav paredzēta iespēja atcelt izsoli, pamatojoties uz negodīgu noteikumu esamību līgumā, kura izpilde tiek prasīta.

36.

Jāatzīmē, ka šis jautājums ir uzdots saistībā ar īpašu ārpustiesas izpildes procedūru, ko regulē Likums par labprātīgām izsolēm ( 11 ). Šī procedūra ļauj kreditoram uz kredītlīguma pamata realizēt nodrošinājumu un pārdot izsolē parādnieka (tostarp patērētāja) īpašumu, tiesām iepriekš neizvērtējot attiecīgo prasījumu ( 12 ).

37.

Turklāt – kā tas ir pamatlietā – šo procedūru var izmantot, lai izpildītu mājokļa hipotekāro līgumu, kas nodrošināts ar tādu aktīvu, kurš atbilst patērētāja būtiskai vajadzībai, proti, nodrošina mājokli ( 13 ).

38.

Jāatgādina, ka spriedumā Kušionová ( 14 ) Tiesa nosprieda, ka Slovākijas ārpustiesas pārdošanas izsolē sistēma nav pretrunā Direktīvai 93/13. Kā esmu uzsvērusi secinājumos lietā Všeobecná úverová banka ( 15 ), šis konstatējums tomēr ir pakļauts nosacījumam, ka ir pieejami efektīvi līdzekļi, lai apstrīdētu izpildi, kas balstīta uz potenciāli negodīgiem noteikumiem.

39.

Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir norādīti apstākļi, kas rada nopietnas šaubas par pieejamo līdzekļu pārbaudes tiesā veikšanai efektivitāti. Konkrētāk – patērētāji aktīvi apstrīdēja izpildi, bet, neraugoties uz viņu aktīvo nostāju, izsole tomēr notika.

40.

Šādos apstākļos jānoskaidro, vai Direktīvai 93/13 ir pretrunā tāda ārpustiesas izpildes sistēma, kurā, pirmkārt, nav paredzēti efektīvi līdzekļi, kas ļautu patērētājam nepieļaut pārdošanu izsolē, kamēr tiek izskatīta viņa prasība pret izpildi, un, otrkārt, nav paredzēti līdzekļi, kas ļautu atcelt izsoli negodīgu noteikumu dēļ.

41.

Otrā iesniedzējtiesas jautājuma pirmais aspekts būtībā ir par to, ka nav efektīvu līdzekļu, kas ļautu patērētājam nepieļaut nekustamā īpašuma izsoli, kamēr kompetentā tiesa izskata patērētāja prasību pret izpildi, pamatojoties uz negodīgiem noteikumiem līgumā, kura izpilde tiek prasīta.

42.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ar Direktīvu 93/13 ieviestā aizsardzības sistēma ir balstīta uz atziņu, ka patērētājs salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju ir vājākā pozīcijā gan attiecībā uz iespēju risināt sarunas, gan informētības līmeni ( 16 ).

43.

Ņemot vērā šādu – vājāku – pozīciju, šīs direktīvas 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka negodīgi noteikumi patērētājiem nav saistoši. Tā ir imperatīva norma, kas vērsta uz to, lai formālo līdzsvaru, kāds līgumā nodibināts starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, aizstātu ar patiesu līdzsvaru, kas var atjaunot minēto pušu vienlīdzību ( 17 ).

44.

Šajā saistībā Tiesa jau vairākkārt atzinusi, ka valsts tiesai – ja tās rīcībā ir vajadzīgais tiesiskais un faktiskais pamatojums – pēc savas ierosmes jāvērtē Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā ietilpstoša līguma noteikuma negodīgums un, to darot, jāizlīdzina starp patērētāju, no vienas puses, un pārdevēju vai piegādātāju, no otras puses, pastāvošais nevienlīdzīgais spēku samērs ( 18 ).

45.

Turklāt, ņemot vērā sabiedrības interešu, ko veido patērētāju aizsardzība, raksturu un nozīmi, Direktīvā 93/13, kā izriet no tās 7. panta 1. punkta, kopsakarā ar tās 24. apsvērumu, dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt adekvātus un efektīvus līdzekļus, “lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos” ( 19 ).

46.

Tiesa ir precizējusi, ka dalībvalstu pienākums nodrošināt no Savienības tiesībām, it īpaši no Direktīvas 93/13, izrietošo attiecīgo personu tiesību efektivitāti ietver šīs direktīvas 7. panta 1. punktā un arī Hartas 47. pantā nostiprināto prasību nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas tostarp piemērojama tādas procesuālās kārtības noteikšanai, kura attiecināma uz tiesā celtām prasībām, kas pamatotas ar šādām tiesībām ( 20 ).

47.

Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka bez efektīvas attiecīgā līguma iespējami negodīgu noteikumu pārbaudes netiktu nodrošināta ar Direktīvu 93/13 piešķirto tiesību ievērošana ( 21 ).

48.

Jānorāda, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka šajā direktīvā garantēto tiesību ievērošana attiecīgā gadījumā jānodrošina arī izpildes procesā ( 22 ) un it īpaši saistībā ar piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūru ( 23 ).

49.

Saistībā ar piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūru Tiesa ir izstrādājusi visaptverošas prasības par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pret negodīgiem noteikumiem līgumā, kura izpilde tiek prasīta.

50.

Konkrētāk – no Tiesas judikatūras izriet, ka valsts tiesām ir jānosaka līguma noteikumu iespējamais negodīgums pirms izsoles, kuras noslēgumā patērētājs tiek izlikts no mājokļa. Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi – ja izpildes procedūra tiek pabeigta pirms tiesa, kurai ir jurisdikcija izskatīt lietu pēc būtības, ir pieņēmusi nolēmumu, ar ko atzīts šīs izpildes pamatā esošā līguma noteikuma negodīgums un tādējādi arī šīs izpildes procedūras spēkā neesamība, šis nolēmums ļautu nodrošināt patērētājam vienīgi vēlāku aizsardzību un vienīgi zaudējumu atlīdzinājuma veidā, un tas būtu nepilnīgi un nepietiekami un, pretēji Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktā paredzētajam, nebūtu nedz adekvāts, nedz efektīvs līdzeklis, lai novērstu šāda noteikuma izmantošanu ( 24 ).

51.

Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka valsts procesuālajām tiesību normām ir jāļauj tiesai pieņemt pagaidu noregulējumu, lai apturētu prettiesisku, uz negodīgus noteikumus saturošu līgumu balstītu piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūru vai to izbeigtu, ja šādu pasākumu veikšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu tiesas galīgā nolēmuma pilnīgu efektivitāti ( 25 ).

52.

Tādējādi Direktīvā 93/13 paredzētās patērētāju aizsardzības pilnīga efektivitāte prasa, lai izpildes procedūra varētu tikt apturēta – attiecīgā gadījumā saskaņā ar noteikumiem, kas nevar atturēt patērētāju no prasības celšanas un uzturēšanas, – līdz brīdim, kad kompetentā tiesa ir veikusi attiecīgā līguma noteikumu iespējamā negodīguma pārbaudi ( 26 ).

53.

Šī judikatūra ir piemērojama vēl jo vairāk tad, ja, kā tas ir pamatlietā, pirms ārpustiesas izpildes procedūras un līguma, kura izpilde tiek prasīta, nav veikta pārbaude tiesā un tie ir vērsti uz patērētāja un viņa ģimenes, tostarp nepilngadīgu bērnu, mājokli.

54.

Tiesas judikatūrā īpaša nozīme ir piešķirta tam, ka ieķīlātais īpašums ir patērētāja mājoklis, atzīstot, ka tiesības uz mājokli ir pamattiesības, ko garantē Hartas 7. pants, kurš valsts tiesai jāņem vērā, interpretējot Direktīvu 93/13 ( 27 ). Kā norādīts doktrīnā, Tiesa, interpretējot Direktīvu 93/13, “virzās uz mājokļa tiesību atzīšanu par neatņemamu patērētāju aizsardzības sastāvdaļu” ( 28 ).

55.

Ņemot vērā iejaukšanos patērētāja pamattiesībās, piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūrai, kas vērsta pret patērētāja mājokli, jānodrošina “visaugstākā procesuālā stingrība” ( 29 ).

56.

Hartas 7. panta “procesuālās sekas” ( 30 ) var izpausties arī kā to noteikumu pārbaudes tiesā intensitāte, kas nosaka, vai var uzsākt izpildes procedūru, kā, piemēram, pamatlietā apstrīdētais noteikums, ar kuru kreditoram ir ļauts pieprasīt kredīta pirmstermiņa atmaksu un vērst piedziņu uz patērētāja mājokli.

57.

Precīzāk – Tiesa spriedumā Všeobecná úverová banka ( 31 ) nosprieda, ka, ņemot vērā ar ģimenes mājokli nodrošinātā patēriņa kredītlīgumā ietvertā noteikuma par kredīta pirmstermiņa atmaksu ( 32 ) radītās sekas, valsts tiesai it īpaši jāpārbauda kreditoram sniegtās iespējas saskaņā ar šo noteikumu pieprasīt visas maksājamās summas samērīgums, kad tā izvērtē šī noteikuma iespējami negodīgo raksturu.

58.

Šajā ziņā, izvērtējot līdzekļus, kas ļauj patērētājam novērst sekas, kuras rada pilnīga saskaņā ar aizdevuma līgumu maksājamo summu iekasējamība, šai tiesai ir jāņem vērā sekas, kādas ir tam, ka patērētājs un viņa ģimene tiek izlikti no mājokļa, kas ir viņu galvenā dzīvesvieta atbilstoši Hartas 7. pantam ( 33 ).

59.

Jānorāda, ka Hartas 7. pants, kurā atzīts, ka ikvienai personai ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, mājokļa un saziņas neaizskaramību, atbilst Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECPAK) 8. panta 1. punktam, savukārt tās 47. pants, kurā garantētas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, atbilst ECPAK 6. panta 1. punktam ( 34 ).

60.

Atbilstoši Hartas 52. panta 3. punktam, kura mērķis ir nodrošināt nepieciešamo saskaņotību starp Hartā ietvertajām tiesībām un atbilstošajām ECPAK garantētajām tiesībām, neskarot Savienības tiesību autonomiju, Tiesai, interpretējot Hartas 7. un 47. pantā garantētās tiesības, kā minimālais aizsardzības līmenis jāņem vērā atbilstošās ECPAK 8. panta 1. punktā un 6. panta 1. punktā garantētās tiesības, kā tās interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) ( 35 ).

61.

Attiecībā uz ieķīlātā īpašuma pārdošanas procedūrām Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir konsekventi atzinusi, ka mājokļa zaudēšana ir visradikālākais iejaukšanās veids tiesībās uz mājokļa neaizskaramību ( 36 ).

62.

Lietā, kurā pasludināts spriedums Rousk pret Zviedriju ( 37 ), izpilde notika pirms apelācijas tiesvedībā tika pieņemts galīgais nolēmums. No minētā sprieduma izriet, ka lēmumpieņemšanas procesam, kas izraisa tāda mēroga iejaukšanos kā mājokļa zaudēšana, jābūt taisnīgam ( 38 ). Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatēja – lai nodrošinātu, ka valsts tiesībās pastāvošie tiesiskās aizsardzības līdzekļi un procesuālās garantijas ir “faktiski pieejamas un pietiekamas ne tikai teorētiski, bet arī praksē, [..] izlikšana bija jāatliek līdz strīdīgo jautājumu atrisināšanai” ( 39 ).

63.

Ņemot vērā Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, patērētājam pirms viņa mājokļa pārdošanas izsolē jābūt efektīvai un reālai iespējai panākt līgumā, kura izpilde tiek prasīta, ietverto negodīgo noteikumu pārbaudi tiesā. Izsoli nevar noslēgt, kamēr kompetentā tiesa nav pārbaudījusi, vai attiecīgā līguma noteikumi nav negodīgi. Tādējādi negodīgu noteikumu pārbaudei tiesā paredzētos līdzekļus nevar uzskatīt par efektīviem, ja pārdošana izsolē notiek, lai arī ir sākta tiesvedība, kurā patērētājs cenšas apstrīdēt izpildi un panākt tās apturēšanu vai izbeigšanu.

64.

Šajā lietā patērētāji iesniedza apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas rīkojumu, ar ko tika noraidīts viņu pieteikums par pagaidu noregulējumu, neizvērtējot viņu apgalvojumu, ka bankai nebija tiesību prasīt visa kredīta pirmstermiņa atmaksu ( 40 ). Apelācijas sūdzības izskatīšanas laikā tika sarīkota izsole, lai arī patērētāji bija informējuši izsolītāju par sākto tiesvedību.

65.

Lai gan valsts tiesību aktos ir paredzēti konkrēti tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kuru mērķis ir panākt izpildes apturēšanu ( 41 ), no pamatlietas apstākļiem izriet, ka praksē pieejamie tiesiskās aizsardzības līdzekļi nav pietiekami koordinēti, lai nodrošinātu, ka izsole neapsteidz tiesas procesu. Iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka patērētāji nevar ietekmēt laiku, kas tiesai nepieciešams galīgā nolēmuma vai lēmuma par pagaidu noregulējumu pieņemšanai. Tādējādi patērētājs, kas aktīvi aizstāv savas tiesības, tāpat nevarētu panākt izpildes apturēšanu.

66.

Šādos apstākļos patērētājiem pieejamie spēkā esošie tiesiskās aizsardzības līdzekļi saistībā ar ārpustiesas izpildes procedūru nesniedz tiem efektīvu un reālu iespēju panākt negodīgu noteikumu pārbaudi tiesā un nepieļaut pārdošanu izsolē pirms tās rīkošanas.

67.

Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts kopsakarā ar Hartas 7. un 47. pantu nepieļauj šajā lietā aplūkoto valsts tiesisko regulējumu par ārpustiesas izpildi, jo tas nenodrošina patērētājiem efektīvas procesuālās garantijas pret izpildi un viņu mājokļa pārdošanu izsolē.

68.

Otrā iesniedzējtiesas jautājuma otrais aspekts attiecas uz to, ka patērētājiem nav iespējas ex post novērst sekas, ko radījusi īpašuma pārdošana labprātīgā izsolē. Iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka neviens no trim Likuma par labprātīgām izsolēm 21. panta 2. punktā paredzētajiem pamatiem neļauj patērētājiem atsaukties uz negodīgu noteikumu esamību līgumā, uz kura pamata tika prasīta izpilde.

69.

Slovākijas valdība rakstveida apsvērumos apgalvo, ka iesniedzējtiesas veiktā attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma interpretācija nav pareiza. Tā atsaucas uz Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa) ( 42 ) neseno judikatūru, kurā izmantota plaša attiecīgās tiesību normas interpretācija, atbilstoši kurai negodīgu noteikumu esamība kredītlīgumā ir pamats izsoles atzīšanai par spēkā neesošu. Saskaņā ar šo judikatūru, kādu minējusi Slovākijas valdība, šādai iespējai vajadzētu pastāvēt, jo pirms izsoles netiek veikta iepriekšēja pārbaude, tāpat arī netiek izvērtēts parāds un tas, vai ir ievēroti šīs pārdošanas nosacījumi. Turklāt no šīs judikatūras izriet, ka parādniekam ir jābūt iespējai atsaukties uz jebkādas procesuālas vai materiālas prasības pārkāpumu, kas ietekmē nodrošinājuma realizāciju un piespiedu pārdošanu, lai varētu apstrīdēt kredītlīguma vai nodrošinājuma spēkā esamību, kā arī prasījuma apmēru un veidu.

70.

Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa) judikatūra apstiprina secinājumu, ka patērētājam ir jābūt iespējai panākt izsoles atcelšanu, pamatojoties uz to, ka kredītlīgumā, kas kalpo par izpildes pamatu, ir iekļauti negodīgi noteikumi, ja šī izpilde ir uzsākta bez prasības izskatīšanas tiesā.

71.

Tiesa iesniedzējtiesai nosūtīja lūgumu sniegt paskaidrojumus, lai noskaidrotu, vai, ņemot vērā šos Slovākijas valdības apsvērumus, joprojām ir nepieciešama atbilde uz to tās jautājuma daļu, kas attiecas uz pamatu, balstoties uz kuru izsoli var atzīt par spēkā neesošu.

72.

Iesniedzējtiesa, atbildot uz lūgumu sniegt paskaidrojumus, savu jautājumu paturēja spēkā. Tā norādīja, ka 2017. gadā, kad notika izsole, nebija judikatūras, kurā negodīgi noteikumi būtu atzīti par iespējamu pamatu izsoles atcelšanai. Tā arī precizēja, ka nesenie Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa) rīkojumi neatspoguļo pastāvīgo judikatūru šajā jautājumā.

73.

Šajā ziņā, pirmkārt, jāprecizē, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā paredzētajā procedūrā, kuras pamatā ir skaidra funkciju sadale starp valstu tiesām un Tiesu, tikai valsts tiesas kompetencē ir konstatēt un izvērtēt pamatlietas faktus, kā arī interpretēt un piemērot valsts tiesības ( 43 ).

74.

Otrkārt, jāatgādina, ka valsts tiesību atbilstīgas interpretācijas princips ir raksturīgs Līgumu sistēmai, jo tas ļauj valsts tiesai, iztiesājot tajā ierosināto lietu, atbilstoši tās kompetencei nodrošināt Savienības tiesību pilnīgu efektivitāti ( 44 ).

75.

Saskaņā ar šo principu valstu tiesām, ņemot vērā visas valsts tiesību normas un piemērojot valsts tiesībās atzītās interpretācijas metodes, jāizlemj, vai un kādā mērā valsts tiesību norma var tikt interpretēta atbilstīgi konkrētajām Savienības tiesību normām ( 45 ).

76.

Minētajam principam ir noteiktas robežas. Tādējādi valsts tiesas pienākuma ņemt vērā Savienības tiesību saturu, interpretējot un piemērojot attiecīgās valsts tiesību normas, robežas nosaka vispārējie tiesību principi, un minētais pienākums nevar būt pamats valsts tiesību contra legem interpretācijai ( 46 ).

77.

Ņemot vērā, ka saskaņā ar šo secinājumu 73. punktā atgādināto judikatūru tikai valsts tiesu kompetencē ir interpretēt valsts tiesības, iesniedzējtiesai jānosaka, vai Likuma par labprātīgām izsolēm 21. panta 2. punktu ir iespējams interpretēt tādējādi, ka negodīgu noteikumu esamība līgumā ir pamats izsoles atzīšanai par spēkā neesošu.

78.

Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa) judikatūra liecina, ka ir iespējama Savienības tiesībām atbilstoša interpretācija. Kā norādījusi iesniedzējtiesa, tas, ka šī judikatūra vēl nav kļuvusi par pastāvīgo judikatūru, neliedz valsts tiesai veikt Savienības tiesībām atbilstošu interpretāciju. Proti, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru valsts tiesa it īpaši nevar pamatoti uzskatīt, ka tai nav iespējams valsts tiesību normu interpretēt atbilstīgi Savienības tiesībām tikai tādēļ vien, ka šī norma pastāvīgi ir tikusi interpretēta ar Savienības tiesībām nesaderīgā veidā ( 47 ).

79.

Tomēr jānorāda, ka interpretācija, saskaņā ar kuru valsts tiesību akti ļauj patērētājiem lūgt atcelt izsoli negodīgu noteikumu dēļ, neskar jautājumu par to, vai izsoles brīdī PO un RT varēja izmantot šo tiesiskās aizsardzības līdzekli. Kā jau iepriekš minēts, iesniedzējtiesa ir paskaidrojusi, ka judikatūras attīstība, atzīstot negodīgu noteikumu esamību par vienu no pamatiem, kura dēļ izsoli var atzīt par spēkā neesošu, ir nesena. Tā arī paskaidro, ka brīdī, kad notika izsole, nebija pasludināts neviens spriedums, ar kuru būtu atzīta izsoles spēkā neesamība, balstoties uz šādu pamatu.

80.

Ievērojot iesniedzējtiesas aprakstīto neskaidrību par Likuma par labprātīgām izsolēm 21. panta 2. punkta interpretāciju, nevarētu gaidīt, ka vidusmēra patērētājs, kas definēts kā samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs patērētājs ( 48 ), zinātu, ka šāda tiesību norma ļauj lūgt atcelt izsoli negodīgu noteikumu dēļ. Kā to daiļrunīgi raksturojis kāds komentētājs, “vidusmēra patērētājs nav jurists” ( 49 ). Tāpat nevar gaidīt, ka vidusmēra patērētājs būs aktīvists, kas centīsies rast jaunus risinājumus judikatūras attīstīšanai.

81.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts kopsakarā ar Hartas 7. un 47. pantu jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums un prakse kā pamatlietā aplūkotie, atbilstoši kuriem saistībā ar ārpustiesas piedziņas vēršanu uz nekustamo īpašumu, kas ir patērētāja mājoklis, pirmkārt, ir ļauts rīkot šī nekustamā īpašuma izsoli pirms tiesa, kurai ir jurisdikcija izskatīt lietu pēc būtības, ir pieņēmusi nolēmumu, ar ko atzīts šīs piedziņas pamatā esošā līguma noteikuma negodīgums, lai gan patērētājs ir lūdzis apturēt izsoli, un, otrkārt, nav paredzēta iespēja atcelt izsoli, pamatojoties uz negodīgu noteikumu esamību līgumā, kura izpilde tiek prasīta.

82.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts ir piemērojami procedūrai, kurā tā nekustamā īpašuma nosolītājs, kas izsolīts ārpustiesas izpildes procedūrā, cenšas īstenot savas tiesības uz īpašumu apstākļos, kad izsole ir notikusi, lai gan patērētājs bija sācis tiesvedību nolūkā nepieļaut izsoli, un pretendents bija informēts par šo tiesvedību.

83.

Vispirms pievērsīšos GR REAL izvirzītajam iebildumam par jautājuma pieņemamību. GR REAL būtībā apgalvo, ka šis jautājums uz to neattiecas, jo tā ir izsoles uzvarētāja, nevis pārdevēja vai piegādātāja Direktīvas 93/13 2. panta c) punkta izpratnē. Tā norāda, ka tai nav saistības ar to, vai hipotekārā līguma noteikumi ir negodīgi.

84.

Šajā ziņā jāatgādina ( 50 ), ka strīds pamatlietā ir radies saistībā ar izsoles uzvarētāja celto prasību par piespiedu izlikšanu no mājokļa un patērētāju pretprasību, ar kuru tie cenšas panākt to īpašumtiesību aizsardzību attiecībā pret izsoles uzvarētāju. Iesniedzējtiesa norāda, ka GR REAL, kas zemesgrāmatā ierakstīta kā nekustamā īpašuma īpašniece, ir locus standi šādā tiesvedībā. Kā paskaidrojusi iesniedzējtiesa, patērētāji apgalvo, ka viņiem ir īpašumtiesības uz mājokli, jo bankai nebija tiesību sākt izpildes procedūru, kuras noslēgumā notika pārdošana izsolē. Šādos apstākļos, kā atzīmējusi Komisija, jautājums ir nevis par hipotekārā līguma noteikumu negodīguma novērtējumu, bet gan par patērētājiem piešķirto procesuālo aizsardzību ārpustiesas izpildes procedūrā un šīs procedūras iespējamo trūkumu ietekmi uz pārdošanu izsolē.

85.

Pēc būtības šis iesniedzējtiesas jautājums ir par Direktīvas 93/13 piemērojamībai izlikšanas procedūrā noteiktajiem ierobežojumiem ( 51 ). Konkrētāk – galvenais jautājums ir par to, vai īpašuma nodošana izsoles uzvarētājam liedz patērētājam atsaukties uz Direktīvu 93/13, lai apstrīdētu izlikšanu, ja mājokļa pārdošana izsolē ir notikusi pirms tās tiesvedības pabeigšanas, kas saistīta ar negodīgo noteikumu pārskatīšanu.

86.

Kā izskaidrošu nākamajā iedaļā, lai nodrošinātu Direktīvas 93/13 lietderīgo iedarbību, līguma noteikumu negodīguma izvērtēšana principā nav nepieciešama situācijās, kad piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūra ir beigusies un īpašumtiesības uz attiecīgo īpašumu ir nodotas trešai personai, ja šāda izvērtēšana apdraudētu īpašumtiesību nodošanas trešai personai tiesisko drošību.

87.

Tomēr šīs lietas apstākļi, manuprāt, var pamatot atšķirīgu rezultātu, līdzsvarojot dažādās iesaistītās intereses.

88.

Spriedumā Banco Santander ( 52 ) pirmo reizi tika noteikti ierobežojumi Direktīvas 93/13 piemērošanai pēc tam, kad izsoles uzvarētājs ir likumīgi ieguvis īpašumu. Šajā spriedumā Tiesa būtībā izslēdza Direktīvas 93/13 piemērošanu tiesvedībā, ko izsoles uzvarētājs ierosinājis, lai aizsargātu savas likumīgi iegūtās lietu tiesības pēc tā īpašuma izsoles, kuru patērētājs bija nodrošinājis ar hipotēku. Tā atzina – ja parādniekam, kurš piekritis īpašuma apgrūtināšanai ar hipotēku, tiktu ļauts izvirzīt iebildumus pret tā ieguvēju par izņēmumiem no hipotekārā aizdevuma līguma, attiecībā uz ko šis ieguvējs varētu būt trešā persona, tas varētu ietekmēt nodibināto īpašuma attiecību tiesisko drošību ( 53 ).

89.

Tomēr viens no nosacījumiem, kuram bija pakļauti Direktīvas 93/13 piemērošanai noteiktie ierobežojumi, bija tiesiskās aizsardzības līdzekļu pieejamība, tostarp patērētāja iespēja iebilst vai lūgt apturēt procedūru hipotekārā aizdevuma līguma negodīga noteikuma dēļ, vienlaicīgi lūdzot noteikt pagaidu noregulējumu ( 54 ). Lietā, kurā pasludināts spriedums Banco Santander, Tiesa ņēma vērā, ka patērētājs nebija izmantojis esošos tiesiskās aizsardzības līdzekļus ( 55 ).

90.

Turpmākajā judikatūrā spriedumā Ibercaja Banco ( 56 ) Tiesa virspalātas sastāvā apstiprināja tiesiskās drošības principa nozīmīgumu un īpašnieka lietu tiesību uz nekustamo īpašumu aizsardzību pēc izsoles. Šī lieta bija saistīta ar piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūru, kas bija atļauta ar tiesas nolēmumu. Minētajā lietā tika izvirzīti divi galvenie jautājumi. Pirmais jautājums bija par to, vai par piespiedu izpildi lemjošajai tiesai ir jābūt iespējai pārbaudīt, vai līguma noteikumi ir negodīgi, lai arī pastāv valsts procesuālie noteikumi, ar kuriem res judicata princips tiek piemērots tiesas nolēmumam, kurā nav tieši formulētas pārbaudes par šo aspektu. Otrais jautājums attiecās uz tā brīža noteikšanu, no kura piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūra ir uzskatāma par pabeigtu saistībā ar līguma noteikumu negodīguma izvērtējumu.

91.

Attiecībā uz pirmo jautājumu Tiesa konstatēja, ka efektīvu pārbaudi par to, vai līguma noteikumi ir negodīgi, nevar nodrošināt, ja res judicata spēks būtu arī nolēmumiem, kuros šāda pārbaude nav atspoguļota ( 57 ). Tādējādi patērētājam jābūt iespējai atsaukties uz Direktīvu 93/13 arī turpmākajos procesa posmos vai vēlākā tiesvedībā, kurā lietu izskata pēc būtības ( 58 ).

92.

Par otro jautājumu Tiesa konstatēja, ka situācijā, kurā piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūra ir pabeigta un īpašumtiesības uz attiecīgo īpašumu ir nodotas trešai personai, tiesa pēc savas ierosmes vai pēc patērētāja pieteikuma vairs nevar veikt līguma noteikumu negodīguma pārbaudi, kurā tiktu atcelti īpašuma tiesību nodošanas akti, un apšaubīt tiesisko drošību saistībā ar jau notikušo īpašumtiesību nodošanu trešai personai ( 59 ).

93.

Tiesa tomēr nosprieda, ka saskaņā Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu, kuri aplūkoti efektivitātes principa gaismā, šādā situācijā patērētājam pēc tam – atsevišķā procesā – ir jābūt iespējai norādīt uz hipotekārā aizdevuma līguma noteikumu negodīgumu, lai efektīvi un pilnā apmērā īstenotu minētajā direktīvā paredzētās tiesības ar mērķi saņemt atlīdzinājumu par šo noteikumu piemērošanas rezultātā nodarīto mantisko kaitējumu ( 60 ).

94.

Iesniedzējtiesa uzsver, ka Slovākijas tiesību sistēmā tiek aizsargātas trešās personas, kas iegādājas īpašumu publiskā izsolē, un ir atzīta nepieciešamība ievērot tiesiskās drošības principu. Tomēr tās ieskatā pamatlietā ir pamatota atšķirīga iesaistīto interešu līdzsvarošana un atkāpe no izsoles uzvarētāja aizsardzības noteikuma. Iesniedzējtiesas skatījumā šādas atkāpes iemesli būtībā ir saistīti ar to, ka izsole tika pabeigta pirms kompetentā tiesa pārbaudīja hipotekārā aizdevuma līguma noteikumu iespējamo negodīgumu, un ar to, ka izsoles uzvarētājs bija informēts par sākto tiesvedību ( 61 ).

95.

Tāpēc jānosaka, vai šos elementus var uzskatīt par tādiem, kas var pamatot Direktīvas 93/13 piemērošanu pēc izsoles un īpašuma nodošanas izsoles uzvarētājam.

96.

Kā izriet no iepriekš minētās analīzes ( 62 ), Tiesas judikatūrā, kas balstīta uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, īpaša nozīme ir piešķirta procesuālo garantiju esamībai ieķīlātā īpašuma pārdošanas procesā, ņemot vērā būtisku iejaukšanos tiesībās uz mājokļa neaizskaramību.

97.

Tādējādi izpildes pasākumiem jānodrošina, ka patērētāja tiesības uz mājokli tiek pienācīgi ņemtas vērā un aizsargātas un ka patērētājam ir pieejami efektīvi procesuālie līdzekļi, kas ļauj viņam izmantot no Direktīvas 93/13 izrietošās tiesības un panākt negodīgu noteikumu pārbaudi tiesā pirms īpašuma pārdošanas izsolē ( 63 ). Patērētājiem jābūt arī efektīviem līdzekļiem, kā panākt izpildes apturēšanu līdz brīdim, kad tiks novērtēts noteikumu negodīgums ( 64 ).

98.

Tas, ka pirms izsoles nav efektīvas un reālas iespējas panākt negodīgo noteikumu pārbaudi tiesā, ir būtisks Hartas 47. pantā garantētā patērētāja efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa un Hartas 7. pantā paredzēto tiesību uz mājokļa neaizskaramību pārkāpums. Patērētājam, kuram piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūrā šāda iespēja ir liegta, izņēmuma kārtā jābūt iespējai atsaukties uz Direktīvu 93/13 pēc izsoles norises.

99.

Ne labticīga pircēja aizsardzība, ne vispārējās intereses nodrošināt tiesisko drošību nav pietiekamas, lai atsvērtu to, ka tiek atsavināts personas mājoklis, nedodot tai iespēju panākt attiecīgās lietas izskatīšanu tiesā ( 65 ). Tas a fortiori ir piemērojams, ja šīs personas ģimenē ir nepilngadīgi bērni.

100.

Pamatlietā patērētāja mājoklis tika izsolīts, nepārbaudot tiesā tā līguma noteikumu iespējamo negodīgumu, kas bija prasītās izpildes pamatā, un tas notika, kamēr norisinājās tiesvedība attiecībā uz līguma noteikumu atzīšanu par negodīgiem. Izsolītais īpašums ir mājoklis, kurā patērētāji dzīvo kopā ar saviem bērniem, no kuriem divi ir nepilngadīgi un cieš no psiholoģiskiem traucējumiem. Lai gan prasījums netika pārbaudīts tiesā un netika izvērtēts kreditoram pieejamās iespējas pieprasīt pirmstermiņa kredīta atmaksu samērīgums, pārdošana izsolē notika.

101.

Vēl viens elements, kas var pamatot atšķirīgu iesaistīto interešu līdzsvarošanu pamatlietā salīdzinājumā ar lietu, kurā pasludināts spriedums Ibercaja Banco, ir tas, ka pretendents bija informēts par sākto tiesvedību saistībā ar tā noteikuma negodīgumu, uz kura pamata kreditors uzsāka izpildi. Iesniedzējtiesa pretendenta informētību raksturoja kā “bažas raisošus apstākļus”, kādos notika īpašuma atsavināšana.

102.

Kā būtībā norādījusi Komisija, iesniedzējtiesai saskaņā ar tās valsts tiesībām jānosaka, vai šie apstākļi ir uzskatāmi par īpašuma iegūšanā pieļautiem trūkumiem, un kādas var būt iespējamās sekas attiecībā uz īpašuma atsavināšanas tiesiskumu ( 66 ). Šajā vērtējumā to, ka izsoles uzvarētājs bija informēts par sākto tiesvedību, var ņemt vērā kā faktoru, kas var mazināt pretendenta aizsardzības nepieciešamību.

103.

Kā uzsvērusi GR REAL, ir taisnība, ka līgumā, kas ir izpildes pamatā, ietverto noteikumu apstrīdēšana pati par sevi nenosaka tiesvedības iznākumu. Tomēr pretendentam, kas iegādājas īpašumu, lai gan ir sākta tiesvedība par līgumu, kas ir izpildes pamatā, un nav veikta iepriekšēja pārbaude tiesā, būtu jāapzinās paaugstinātais risks, ka izsole var tikt atcelta un ka īpašuma juridiskais statuss ir neskaidrs ( 67 ).

104.

Neskarot iesniedzējtiesas veicamo pārbaudi, šķiet, ka Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa) judikatūrā ir apstiprināts pretendenta iegūto īpašumtiesību neskaidrais juridiskais statuss ārpustiesas izpildes procedūras sistēmā. Kā norādīts iepriekš ( 68 ), no šīs judikatūras izriet, ka patērētājam jābūt iespējai apstrīdēt izsoles spēkā esamību, ja pirms labprātīgās pārdošanas izsolē nav veikta pārbaude tiesā vai parāda un pārdošanas nosacījumu izvērtēšana tiesā.

105.

Šīs lietas sarežģītību papildina apstāklis, ka patērētāji nav cēluši tiesā prasību par izsoles atcelšanu. Šajā ziņā Tiesa ir atzinusi, ka efektivitātes principa ievērošana nevar sniegties tiktāl, lai pilnībā kompensētu patērētāja pilnīgo pasivitāti ( 69 ). Tomēr, kā iesniedzējtiesa izskaidroja atbildē uz lūgumu sniegt paskaidrojumus, pamatlietas ierosināšanas brīdī Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa) judikatūras vēl nebija ( 70 ). Nevarēja gaidīt, ka PO un RT varētu zināt par likuma plašo interpretāciju, kas ļauj celt prasību par atcelšanu. Šādos apstākļos nevar uzskatīt, ka šie patērētāji ir izrādījuši pilnīgu pasivitāti ( 71 ).

106.

Lietas apstākļi atklāj nopietnus trūkumus procesuālajās garantijās, kas patērētājiem pieejamas valsts ārpustiesas izpildes sistēmā, vismaz tādā veidā, kādā to piemēro praksē. Kā būtībā norādījusi Komisija, pastāv šaubas par patērētājiem sniegto procesuālo garantiju efektivitāti kopumā saistībā ar labprātīgu pārdošanu izsolē. Pretendenta informētība par riskiem, kas saistīti ar izsoli, kurā nav atrisināti pamatjautājumi, pastiprina šos trūkumus.

107.

Kumulatīvajai ietekmei, ko procesuālo garantiju neesamība ārpustiesas izpildes sistēmā un konkrētās lietas apstākļi rada uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, kas izriet no Direktīvas 93/13, vajadzētu būt tādai, kas var pamatot atkāpi no spriedumā Ibercaja Banco noteiktā vispārīgā noteikuma. Tādējādi patērētājiem vajadzētu būt tiesīgiem izlikšanas procedūrā atsaukties uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas izriet no Direktīvas 93/13. Valsts procesuālajās tiesībās jābūt paredzētai konkrētai kārtībai, kas ļautu patērētājam panākt tā līguma noteikumu efektīvu pārbaudi, uz kura pamata prasīta izpilde, un izdarīt visus nepieciešamos secinājumus no šīs pārbaudes.

108.

Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts kopsakarā ar Hartas 7. un 47. pantu jāinterpretē tādējādi, ka tie ir piemērojami procedūrai, kurā tā nekustamā īpašuma nosolītājs, kas izsolīts ārpustiesas izpildes procedūrā, cenšas īstenot savas tiesības uz īpašumu apstākļos, kad izsole ir notikusi, lai gan bija sākta tiesvedība nolūkā nepieļaut izsoli un pretendents bija informēts par šo tiesvedību, ciktāl esošie procesuālie līdzekļi nesniedza patērētājam efektīvu un reālu iespēju panākt negodīgo noteikumu pārbaudi tiesā un apturēt procedūru pirms īpašuma pārdošanas izsolē vai lūgt atcelt izsoli.

109.

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2005/29 5. pants jāinterpretē tādējādi, ka ķīlas tiesību izlietošana, pamatojoties uz negodīgu līguma noteikumu par parāda pirmstermiņa atmaksu, var būt negodīga komercprakse, kas var izraisīt izsolītāja atbildību.

110.

Lietas dalībnieki, kas iesnieguši apsvērumus, apgalvo, ka šis jautājums nav pieņemams.

111.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz valsts tiesas uzdotajiem jautājumiem par Savienības tiesībām attiecas nozīmīguma prezumpcija. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas iesniegtu prejudiciālu jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem ( 72 ).

112.

Šajā lietā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nav skaidrs, kā jautājums ir saistīts ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu. Konkrētāk, kā uzsvērusi Slovākijas valdība, ne banka, ne izsolītājs nav pamatlietas puses. Tādējādi nešķiet, ka Direktīvas 2005/29 interpretācija varētu ietekmēt pamatlietas izskatīšanu.

113.

Turklāt, kā norādījusi Komisija, negodīga komercprakse saskaņā ar Direktīvas 2005/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu ir rīcība, kas “attiecībā uz produktu būtiski kropļo vai var būtiski kropļot tā vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību, kuru produkts sasniedz vai kuram tas adresēts”. Tomēr iesniedzējtiesa nav sīkāk izklāstījusi, kāda veida patērētāja pieņemto komerclēmumu bankai vai izsolītājam būtu bijis nodoms izkropļot.

114.

Šo iemeslu dēļ uzskatu, ka trešais jautājums nav pieņemams.

115.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Krajský súd v Prešove (Apgabaltiesa Prešovā, Slovākija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: