ĢENERĀLADVOKĀTA ENTONIJA MAIKLA KOLINSA

[ANTHONY MICHAEL COLLINS]

SECINĀJUMI,

sniegti 2024. gada 12. septembrī ( 1 )

Lieta C‑337/23

APS Beta Bulgaria EOOD,

Agentsia za kontrol na prosrocheni zadalzhenia AD

(Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesa, Bulgārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patērētāju tiesību aizsardzība – Negodīgi noteikumi – Direktīva 93/13/EEK – Direktīva 2008/48/EK – Profesionāla galvinieka, kuram piekritis kreditors, galvojums par atlīdzību – Saistīti kredītlīgumi – Galvinieka veikta aizdevuma atmaksa – Kreditora tiesību subrogācija

I. Ievads

Ar šo Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesa, Bulgārija) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu tiek lūgts Tiesas viedoklis par vairākiem jautājumiem attiecībā uz atsevišķu patēriņa kredītlīgumu noteikumu saderību ar Savienības tiesībām apstākļos, kad aizdevuma galvinieku cesionāri vēlas atgūt no patērētājiem kā kredītņēmējiem saskaņā ar šiem līgumiem aizdotās summas.

II. Atbilstošās tiesību normas

A. Savienības tiesības

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Direktīvu 87/102/EEK ( 2 ) 3. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

c)	“kredītlīgums” ir līgums, ar ko kreditors piešķir vai apsola piešķirt patērētājam kredītu atlikta maksājuma, aizdevuma vai citas tamlīdzīgas finansiālas vienošanās veidā [..]

[..]

“saistīts kredītlīgums” ir tāds kredītlīgums, saskaņā ar kuru:

i)	attiecīgais kredītlīgums paredzēts vienīgi, lai finansētu līgumu par konkrētu preču piegādi vai konkrēta pakalpojuma sniegšanu; un

ii)

šie abi līgumi objektīvā skatījumā veido komerciālu vienību; uzskata, ka pastāv komerciāla vienība, ja piegādātājs vai pakalpojuma sniedzējs pats finansē kredītu patērētājam vai ja to finansē trešā persona, ja kreditors izmanto piegādātāja vai pakalpojumu sniedzēja pakalpojumus saistībā ar kredītlīguma noslēgšanu vai sagatavošanu vai ja konkrētās preces vai konkrēta pakalpojuma sniegšana nepārprotami paredzēta kredītlīgumā.”

Saskaņā ar Direktīvas 2008/48 15. panta 2. punktu:

“Ja saistītajā kredītlīgumā minētās preces vai pakalpojumi nav piegādāti vai ir piegādāti tikai daļēji vai arī tie neatbilst līgumam par preču vai pakalpojumu piegādi, patērētājam ir tiesības izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus attiecībā pret kreditoru, ja patērētājs no piegādātāja nav varējis saņemt gandarījumu, kas tam pienākas saskaņā ar tiesību aktiem vai līgumu par preču vai pakalpojumu piegādi. Dalībvalstis nosaka to, cik lielā mērā un ar kādiem nosacījumiem šos tiesiskās aizsardzības līdzekļus var izmantot.”

Saskaņā ar Direktīvas 2008/48 17. panta 1. punktu:

“Gadījumā, ja kreditora tiesības saskaņā ar kredītlīgumu vai līgumu kā tādu cedē trešajai personai, patērētājam ir tiesības vērsties tiesā pret cesionāru, izmantojot jebkuru aizsardzību, kas viņam bija pieejama pret sākotnējo kreditoru, tostarp ieskaitu, ja tāds ir atļauts attiecīgajā dalībvalstī.”

Direktīvas 2008/48 22. pantā ir noteikts:

“1. Ciktāl šajā direktīvā iekļauti saskaņoti noteikumi, dalībvalstis savos tiesību aktos nedrīkst saglabāt vai ieviest noteikumus, kas atšķiras no šajā direktīvā paredzētajiem. [..]

2. Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāji nevar atteikties no tiesībām, kas viņiem piešķirtas ar valstu tiesību aktiem, ar kuriem īsteno šo direktīvu vai kuri atbilst šai direktīvai.

3. Turklāt dalībvalstis nodrošina, ka noteikumus, ko tās pieņem, īstenojot šo direktīvu, nevar apiet, izmantojot veidu, kā līgumi formulēti, jo īpaši kredītu izņemšanu vai kredītlīgumus, uz ko attiecas šīs direktīvas darbības joma, integrējot kredītlīgumos, kuru būtība vai mērķis ļautu izvairīties no tās piemērošanas.

[..]”

B. Bulgārijas tiesības

Saskaņā ar Zakon za zadalzheniyata i dogovorite ( 3 ) (Likums par saistībām un līgumiem, ar grozījumiem; turpmāk tekstā – “ZZD”) 147. panta 1. punktu:

“Galvinieks paliek atbildīgs arī pēc tam, kad ir iestājies galvenās saistības izpildes termiņš, ja kreditors sešu mēnešu laikā ir cēlis prasību pret parādnieku. Šo noteikumu piemēro arī tad, ja galvinieks ir skaidri ierobežojis savu galvojumu līdz galvenās saistības izpildes termiņam.

Termiņa pagarinājums, ko kreditors piešķīris parādniekam, nav spēkā attiecībā uz galvinieku, ja viņš tam nav piekritis.”

III. Strīds pamatlietā, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā

Saskaņā ar Bulgārijas tiesību aktiem dibinātas juridiskas personas Easy Asset Management AD un Credisimo AD, slēdzot individuālus patēriņa kredītlīgumus, patērētājiem kā kredītņēmējiem aizdeva summas no 300 Bulgārijas levu (BGN) (aptuveni 150 EUR) līdz 1700 BGN (aptuveni 870 EUR) ( 4 ) ar procentu likmi aptuveni no 40 % līdz 50 %, kas jāatmaksā trīs līdz astoņpadsmit mēnešu laikā. Saskaņā ar katru no šiem kredītlīgumiem patērētājam kā kredītņēmējam bija jāiesniedz nodrošinājums galvojuma veidā ( 5 ). Šādu galvojumu varēja sniegt divas fiziskas personas, kas atbilst noteiktiem kreditēšanas kritērijiem ( 6 ), banka vai kreditora izraudzīta sabiedrība ( 7 ). Katrā no pamatlietām patērētājam kā kredītņēmējam bija jānodrošina galvojums no kreditora noteiktas sabiedrības, proti, Financial Bulgaria EOOD, kas ir Easy Asset Management AD meitassabiedrība, vai I Trust EOOD. Pēc tam, kad patērētājs kā kredītņēmējs neatmaksāja aizdevumu, galvinieks, pamatojoties uz galvojumu, samaksāja kreditoram. Pēc tam galvinieki savas attiecīgās intereses cedēja APS Beta Bulgaria EOOD (pirmā prasītāja; turpmāk tekstā – “APS Beta Bulgaria”) vai Agentsia za kontrol na prosrocheni zadalzhenia AD (otrā prasītāja; turpmāk tekstā – “Agentsia”).

Tiesvedību iesniedzējtiesā veido septiņi ex parte pieteikumi, kuros APS Beta Bulgaria un Agentsia ( 8 ) lūdz izdot rīkojumus pret patērētājiem kā kredītņēmējiem, lai panāktu to summu samaksu, kuras galvinieki bija samaksājuši kreditoriem saskaņā ar kredītlīgumiem ( 9 ). Šajās summās bija iekļauta atlīdzība par galvojuma izmaksām vairāk nekā 75 % apmērā no kopējās atmaksājamās summas saskaņā ar kredītlīgumiem.

Iesniedzējtiesa norāda, ka Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa, Bulgārija) interpretē ZZD 147. panta 1. punktu tādējādi, ka gadījumā, ja kreditors sešu mēnešu laikā pēc galvenās saistības izpildes termiņa nav cēlis prasību pret parādnieku, jebkurš galvojums par šā parāda atmaksu tiek dzēsts ar ex officio piemērojamu tiesību normu ( 10 ). Dažas valsts tiesas uzskata, ka tikai galvinieks var atsaukties uz ZZD 147. panta 1. punktu attiecībā pret kreditoru. Neraugoties uz to, ka galvinieka saistības pret kreditoru var būt dzēstas, jo kreditors nav savlaicīgi vērsies tiesā pret parādnieku, galvinieks var atgūt no parādnieka, kas nav izpildījis saistības, visas summas, ko tas samaksājis, pamatojoties uz galvojumu ( 11 ). Pirmajā, otrajā un trešajā lietā iesniedzējtiesā izskatāmajā lietā Financial Bulgaria EOOD un I Trust EOOD samaksāja kreditoram vairāk nekā sešus mēnešus pēc pēdējā maksājuma termiņa un cedēja savas no galvojumiem izrietošās tiesības APS Beta Bulgaria. Ceturtajā, septītajā un astotajā lietā Financial Bulgaria EOOD samaksāja parādu vairāk nekā sešus mēnešus pēc pēdējā maksājuma termiņa un cedēja savas no galvojumiem izrietošās tiesības Agentsia. Piektajā lietā Financial Bulgaria EOOD samaksāja parādu sešu mēnešu laikā un cedēja savas no galvojumiem izrietošās tiesības Agentsia.

10.

Šādos apstākļos Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)

Vai Padomes Direktīvas 93/13/EEK ( 12 ) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos [..] 4. panta 2. punkts un 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka [gadījumā], ja kredītlīgumā ir paredzēts patērētāja pienākums noslēgt galvojuma līgumu ar kreditora noteiktu galvinieku, tad galvojuma līguma saturs nav līguma ar šo trešo personu “galvenais priekšmets”, bet gan ir daļa no kredītlīguma satura? Vai šajā ziņā ir nozīme tam, vai kreditors un galvinieks ir saistītas personas?

Vai [Direktīvas 93/13] pielikuma 1. punkta i) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja patērētājam jau noslēgta kredītlīguma ietvaros ir pienākums nodrošināt galvinieku – turklāt viena no iespējām ir tam pilnvarot kreditora noteiktu personu –, tad patērētāja saistību saturs, kas izriet no vēlāk kredītlīguma noslēgšanas dienā noslēgtā galvojuma līguma, ir uzskatāms par neskaidru, jo patērētājam nebija iespējams pašam izvēlēties vai piedāvāt personu, kuru kreditors noteiks par nākamo galvinieku?

Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir, ka galvojuma līguma priekšmets ir skaidrs: vai [Direktīvas 93/13] pielikuma 1. punkta i), j) un m) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja patērētājs jau noslēgta kredītlīguma ietvaros ir apņēmies nodrošināt galvinieku – turklāt viena no iespējām ir tā, ka viņš pilnvaro kreditora noteiktu personu –, tad patērētāja saistību saturs, kas izriet no kredītlīguma, ir uzskatāms par neskaidru un tas var novest pie kredītlīguma vai atsevišķu tā punktu spēkā neesamības?

Vai [Direktīvas 93/13] 4. panta 1. punkts, skatot to kopsakarā ar Direktīvas 2005/29/EK ( 13 ) par negodīgu komercpraksi 8. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja persona, kas piešķir kredītu, pieprasa, lai patērētājs noslēgtu līgumu ar kreditora noteiktu personu, kas nodrošina tā prasījumu pret patērētāju, tad tā vienmēr ir patērētāja neizdevīgākā stāvokļa izmantošana un tādējādi agresīva komercprakse?

Gadījumā, ja atbilde uz ceturto jautājumu ir noliedzoša: vai [Direktīvas 93/13] 4. panta 1. punkts un 7. pants, skatot tos kopsakarā ar [Direktīvas 2005/29] 8. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā vienpusējā tiesvedībā kā maksājuma rīkojuma procedūra, kurā patērētājs nepiedalās, šaubas par līguma noteikuma negodīgumu tiesa var balstīt tikai uz to vien, ka tai ir aizdomas, ka patērētājs šim noteikumam ir piekritis negodīgas komercprakses dēļ, vai arī pēdējais minētais ir jākonstatē ar pamatotu pārliecību?

Vai [Direktīvas 2008/48] 15. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šī tiesību norma ir jāpiemēro gadījumos, kuros kredītlīgums ir saistīts ar papildpakalpojumu, proti, trešās personas sniegtu galvojumu par atlīdzību, un ar to patērētājam tiek dota iespēja ne tikai izvirzīt prasījumus saistībā ar neatbilstīgu galvinieka rīcību, piemēram, samaksu pēc likumā noteiktā termiņa beigām, bet arī procesuālus iebildumus, kas izslēdz saistības pret galvinieku?

Vai ar [Direktīvas 2008/48] 15. panta 2. punktu, skatot to kopsakarā ar efektivitātes principu, vai arī, pieņemot, ka kredītlīgums un galvojuma līgums ir saistīti darījumi, ar [Direktīvas 93/13] 5. un 7. pantu, skatot tos kopsakarā ar šīs direktīvas pielikuma 1. punkta b) un c) apakšpunktu, tiek pieļauta valsts judikatūra, saskaņā ar kuru ar patēriņa kredītlīgumu saistīta līguma galvinieks, kurš no patērētāja ir saņēmis atlīdzību par kredītlīguma nodrošinājumu un ir samaksājis galvenajam kreditoram, pamatojoties uz līguma noteikumu, neraugoties uz to, ka ir beidzies termiņš, kas noteikts [ZZD] 147. pantā, kas saskaņā ar judikatūru pilnībā dzēš galvojumu, tomēr var atsaukties uz to, ka viņš ir pārņēmis sākotnējā kreditora tiesības, un, atsaucoties uz pretrunīgu judikatūru par likuma piemērošanu, var pieprasīt maksājumu no galvenā parādnieka?

Vai [Direktīvas 2008/48] 3. panta g) punkts, skatot to kopsakarā ar [Direktīvas 93/13] 5. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja kredītlīgumā ir paredzēts pienākums noslēgt saistītu galvojuma līgumu, kā rezultātā palielinās kredītsaistību kopsumma, arī kredīta gada procentu likme ir jāaprēķina atbilstoši palielinātajiem maksājumiem, ņemot vērā galviniekam paredzēto atlīdzību? Vai šajā ziņā ir nozīme tam, kurš ir izvēlējies galvinieku un vai viņš ir ar galveno kreditoru saistīta persona?

Vai [Direktīvas 2008/48] 10. panta 2. punkta g) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka kredītlīgumā starp komersantu un patērētāju kā kredītņēmēju nepareizi minēta gada procentu likme ir jāuzskata par kredītlīgumā nenorādītu gada procenta likmi un valsts tiesai ir jāpiemēro tiesiskās sekas, kas paredzētas valsts tiesību aktos par gada procentu likmes nenorādīšanu patēriņa kredītlīgumā? Vai ir jāuzskata, ka šīs sekas ir obligāti saistošas arī galviniekam, kurš ir samaksājis, attiecībā pret patērētāju?

10)

Vai [Direktīvas 2008/48] 23. panta otrais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts likumdevēja paredzētā sankcija, kas izpaužas kā patēriņa kredītlīguma atzīšana par spēkā neesošu, saskaņā ar kuru ir jāatmaksā tikai piešķirtā pamatsumma, ir jāuzskata par samērīgu gadījumos, kuros patēriņa kredītlīgumā nav precīzi norādīta gada procentu likme tādējādi, ka tajā nav minētas kreditora izvēlētā profesionālā galvinieka izmaksas (lai gan gada procentu likme skaitliski ir norādīta kredītlīguma tekstā)?

11)

Vai Direktīvas 2009/138/EK ( 14 ) par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā (Maksātspēja II) [..] 2. panta 2. punkts, skatot to kopsakarā ar šīs direktīvas I pielikuma A daļas 14. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka profesionāla darbība par atlīdzību kā galviniekam, kurā galvinieka sabiedrība visos saistību neizpildes gadījumos samaksā kredīta kopsummu, ko patērētājs kā galvenais parādnieks ir izņēmis, un atlīdzība tiek maksāta ar katru kredītmaksājumu neatkarīgi no patērētāja saistību neizpildes, ir “apdrošināšanas darbība” minētās direktīvas izpratnē?

12)

Ja atbilde uz vienpadsmito jautājumu ir apstiprinoša: vai [Direktīvas 2009/138] 14. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka personai, kas veic vienpadsmitajā jautājumā minēto darbību, ir pienākums saņemt to valsts regulatīvo iestāžu izsniegtu licenci, kas ir atbildīgas par licenču izsniegšanu apdrošinātājiem?”

11.	Agentsia, Čehijas valdība ( 15 ) un Eiropas Komisija iesniedza Tiesai rakstveida apsvērumus.

IV. Izvērtējums

12.	Tiesa lūdz manu viedokli par atbildi uz sesto un septīto prejudiciālo jautājumu. Agentsia un Komisija ierosina Tiesai izskatīt šos jautājumus kopā, un es šim priekšlikumam piekrītu.

13.

Saskaņā ar LESD 267. panta procedūru Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu tai iztiesāt tās izskatīšanā esošo lietu. Šajā nolūkā Tiesai attiecīgā gadījumā ir jāpārformulē tai uzdotie jautājumi ( 16 ). Ar sesto un septīto jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, pirmkārt, vai Direktīvas 2008/48 15. panta 2. punkts ir piemērojams kredītlīgumiem, kas saistīti ar trešās personas sniegtu galvojumu par atlīdzību, un, otrkārt, vai Direktīvas 93/13 5. un 7. pants kopsakarā ar tās pielikuma 1. punkta b) un c) apakšpunktu ir piemērojami valsts judikatūrai, saskaņā ar kuru galvinieks, kas ir samaksājis patēriņa kredītlīguma galvenajam kreditoram, var pieprasīt maksājumu no galvenā parādnieka, neraugoties uz šā galvojuma dzēšanu.

A. Par sestā un septītā jautājuma pieņemamību

Lietas dalībnieku apsvērumi

14.

Agentsia uzskata, ka galvojuma līgums sniedz kreditoram papildu nodrošinājumu aizdevumam un nodrošina tā pilnīgu un savlaicīgu izpildi. Šis galvojuma līgums atšķiroties no kredītlīguma, kas noslēgts starp kreditoru un patērētāju kā kredītņēmēju, tādējādi abus līgumus nevarot uzskatīt par vienu komerciālu vienību. Turklāt ar galvojuma līgumu netiekot finansēts kredītlīgums. Tādējādi kredītlīgums un galvojuma līgums neesot “saistīti kredītlīgumi” Direktīvas 2008/48 3. panta n) punkta izpratnē. Tā kā Direktīvas 2008/48 15. panta 2. punkts esot piemērojams tikai saistītiem kredītlīgumiem, tas nereglamentējot lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu minētos darījumus. Sestais un septītais jautājums neattiecoties uz šīs lietas faktiem, tiem esot hipotētisks raksturs un tātad tie esot nepieņemami.

15.	Komisija neizvirza nekādus jautājumus par sestā un septītā jautājuma pieņemamību.

Vērtējums

16.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 267. panta procedūra ir sadarbības starp Tiesu un dalībvalstu tiesām instruments, ar ko Tiesa sniedz dalībvalstu tiesām norādes par Savienības tiesību interpretāciju, kuras tām vajadzīgas, lai izspriestu tajās izskatāmās lietas. Šīs sadarbības ietvaros tikai valsts tiesai, kura iztiesā lietu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā tās izskatāmās lietas īpatnības, ir jāizvērtē gan prejudiciālā nolēmuma nepieciešamība, lai tā varētu pieņemt nolēmumu lietā, gan jautājumu, ko tā iesniedz Tiesai, atbilstība. Tiesai principā ir jāsniedz nolēmums, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju. Jautājumi par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktā tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu kontekstā un kuru pareizība Tiesai nav jāpārbauda, ir atbilstīgi. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saiknes ar faktisko situāciju pamatlietā vai pamatlietas priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz šo jautājumu ( 17 ).

17.

Ar sesto un septīto jautājumu tiek vaicāts, vai Direktīvas 2008/48 15. panta 2. punkts piemērojams kredītlīgumiem, kas saistīti ar trešo personu sniegtu galvojumu par atlīdzību, ko maksā parādnieks, un jo īpaši, vai šie līgumi ir “saistīti kredītlīgumi” Direktīvas 2008/48 izpratnē. Ar šiem diviem jautājumiem Tiesai tiek vaicāts, vai atsevišķas Savienības atvasināto tiesību normas var piemērot lēmumā par prejudiciālu nolēmumu aprakstītajai faktiskajai situācijai, kuras esamību lietas dalībnieki neapstrīd. Šādi apstākļi acīmredzami ietilpst judikatūras, uz kuru ir atsauce šo secinājumu 16. punktā, piemērošanas jomā. Tādēļ iesaku Tiesai atzīt sesto un septīto jautājumu par pieņemamiem.

B. Par lietas būtību

Lietas dalībnieku apsvērumi

18.

Šo secinājumu 14. punktā izklāstīto iemeslu dēļ Agentsia apgalvo, ka Direktīvas 2008/48 15. panta 2. punkts neesot piemērojams, ja kredītlīgums ir saistīts ar papildpakalpojuma sniegšanu, šajā gadījumā – trešās personas sniegtu galvojumu par atlīdzību. Tā norāda, ka septītais jautājums attiecas uz valsts tiesību jautājumiem, kas saistīti ar galvojuma termiņa izbeigšanos, nevis prasījumiem pret kreditoru, kas izriet no preču piegādes vai pakalpojumu sniegšanas. Turklāt Agentsia atzīmē, ka tas, ka galvinieks nav atsaucies uz ZZD 147. pantu pret kreditoru, lai gan bija pagājuši seši mēneši kopš galvenā parāda samaksas termiņa beigām, neradot sekas patērētājam kā kredītņēmējam. Parāds esot jāmaksā neatkarīgi no tā, kam tas pienākas.

19.

Komisija piekrīt viedoklim, ka kredītlīgumi, kas ir iesniedzējtiesā izskatāmo lietu priekšmets, neatbilst Direktīvas 2008/48 3. panta n) punkta prasībām un tādējādi nav saistīti kredītlīgumi, uz kuriem attiecas Direktīvas 2008/48 15. panta 2. punkts. Ar piešķirto kredītu netiekot vienīgi vai daļēji finansēts līgums par identificējamu preču piegādi vai identificējama pakalpojuma sniegšanu. Tādējādi galvojuma līgumi papildinot kredītlīgumu un nesniedzot kredītu preču vai pakalpojumu iegādei. Komisija norāda, ka septītais jautājums, šķiet, ir vērsts uz valsts tiesību piemērošanu un interpretāciju, nevis uz patērētāju līguma klauzulu, tāpēc Direktīvas 93/13 par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos noteikumi neesot piemērojami.

20.

Tomēr Komisija iesaka Tiesai savās atbildēs uz sesto un septīto jautājumu ņemt vērā īpašos apstākļus, kādos tika pieņemts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu. Attiecības starp kreditoru un galvinieku, šķiet, esot tādas ( 18 ), kas varot atturēt galvinieku atsaukties uz ZZD 147. panta 1. punktu, lai dzēstu galvojumu. Ja patērētājam kā kredītņēmējam būtu atļauts atsaukties uz šo tiesību normu pret kreditoru, viņš varētu izvairīties no aizņēmuma summas atmaksas. Šie apsvērumi esot īpaši svarīgi apstākļos, kad piekļuve kredītlīgumam ir atkarīga no tā, vai patērētājs kā kredītņēmējs saņem galvojumu no kreditora noteiktas struktūras.

21.

Turklāt Komisija apgalvo, ka Direktīvas 2008/48 17. pants tiekot apiets, ja galvinieks var atsaukties uz galvojuma līgumu, lai panāktu patērētāja kā kredītņēmēja parāda atmaksu, nevis tiesību uz šā parāda piedziņu cesiju. Komisija uzskata, ka Direktīvas 2008/48 17. pants balstoties uz pieņēmumu, ka parāda cesionārs ir no kreditora neatkarīga trešā persona. Šajā pantā paredzētā aizsardzība būtu jāpiemēro a fortiori, ja galvinieks ir sākotnējā kreditora meitassabiedrība. Ar vienošanos, ar kuru kreditors un galvinieks, kas darbojas kā viena komerciāla vienība, vienojas par patērētāja kā kredītņēmēja tiesību dzēšanu pret kreditoru, tiekot apieta Direktīva 2008/48, pārkāpjot tās 22. panta 3. punktu.

Vērtējums

– Direktīvas 2008/48 15. panta 2. punkts

22.

Saskaņā ar Direktīvas 2008/48 3. panta n) punktu attiecībā uz “saistītu kredītlīgumu” ir jābūt izpildītiem diviem kumulatīviem nosacījumiem: attiecīgais kredīts paredzēts vienīgi, lai finansētu līgumu par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, un abi šie līgumi objektīvā skatījumā veido vienu komerciālu vienību ( 19 ). No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesā izskatāmajās lietās aplūkotie kredītlīgumi nefinansē identificējamu preču vai pakalpojumu iegādi. Galvojumu līgumi arī nesniedz pakalpojumu, par ko maksā saskaņā ar kredītlīgumiem. Kā pamatoti norāda Komisija, galvojuma līgums papildina kredītlīgumu. Tādējādi šie divi līgumi neatbilst pirmajam no kumulatīvajiem nosacījumiem, kas jāizpilda, lai pastāvētu “saistīts kredītlīgums” Direktīvas 2004/48 izpratnē. Tā kā 15. panta 2. punkts attiecas uz šādi definētiem “saistītiem kredītlīgumiem”, šo tiesību normu nevar piemērot līgumiem, kas neietilpst šīs definīcijas piemērošanas jomā.

– Direktīvas 93/13 5. un 7. pants

23.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka valsts judikatūrā ZZD 147. pants ir interpretēts tādējādi, ka galviniekam, kurš ir samaksājis galvenajam kreditoram, ir ļauts pieprasīt maksājumu no parādnieka, kaut arī galvojums tiek uzskatīts par dzēstu saskaņā ar likumu ( 20 ). Direktīvas 93/13 mērķis ir tuvināt dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, kas attiecas uz negodīgiem noteikumiem līgumos, kuri noslēgti starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju. Direktīvas 93/13 5. pantā ir prasīts, lai līgumos ietvertie rakstveida noteikumi būtu sastādīti vienkāršā, skaidri saprotamā valodā un lai šaubu gadījumā priekšroka būtu dodama noteikuma interpretācijai, kas ir vislabvēlīgākā patērētājam. Direktīvas 93/13 7. pantā ir reglamentēta negodīgu noteikumu atkārtota izmantošana patērētāju līgumos. Kā norādījusi Komisija, ciktāl septītajā jautājumā ir atsauce uz Direktīvas 93/13 5. un 7. pantu kopsakarā ar tās pielikuma 1. punkta b) un c) apakšpunktu, tas ir saistīts ar valsts tiesību aktu piemērošanu, nevis ar patērētāju līguma klauzulas interpretāciju. Tā kā šīs Savienības tiesību normas ir piemērojamas attiecībā uz negodīgu noteikumu interpretāciju un izmantošanu patērētāju līgumos, tās nereglamentē tādu valsts tiesību normu kā ZZD 147. pants piemērošanu ( 21 ).

– Direktīvas 2008/48 noteikumu apiešana

24.

LESD 267. pantā Tiesai ir piešķirta kompetence interpretēt Savienības tiesības, atbildot uz valsts tiesas uzdotajiem jautājumiem ( 22 ). Kaut gan, lai sniegtu lietderīgu atbildi, Tiesa var ņemt vērā Savienības tiesību normas, uz kurām valsts tiesas uzdotie jautājumi neatsaucas ( 23 ), tās kompetenci ierobežo LESD 267. pantā paredzētā skaidra funkciju sadale starp Tiesu un valsts tiesām ( 24 ), un saskaņā ar to valsts tiesas lemj par tiem Savienības tiesību jautājumiem, uz kuriem tās lūdz sniegt atbildi ( 25 ). Tādējādi valsts tiesām ir jālemj par jautājumu, kurus tās vēlas uzdot, formu un saturu, un pamatlietas puses nevar to mainīt ( 26 ). Šāda situācija atbilst judikatūrai, saskaņā ar kuru Tiesai ir jānodrošina, lai dalībvalstu valdībām un lietas dalībniekiem tiktu dota iespēja iesniegt apsvērumus par Tiesai uzdotajiem jautājumiem atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantam ( 27 ).

25.

Šī tiesvedība ir labs piemērs vismaz daļai no pamatojuma ierobežojumu noteikšanai Tiesas kompetences īstenošanai saskaņā ar LESD 267. pantu. Tā kā iesniedzējtiesa nav lūgusi interpretēt Direktīvas 2008/48 17. panta 2. punktu, nav notikušas debates par juridisko pamatu Komisijas apgalvojumam, ka šī tiesību norma ir balstīta uz pieņēmumu, ka cesionāram, uz kuru tā atsaucas, ir jābūt trešai personai, kas ir neatkarīga no sākotnējā kreditora. No Direktīvas 2008/48 22. panta 3. punkta teksta arī izriet, ka tajā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums nodrošināt, lai netiktu apieti noteikumi, ko tās pieņem šīs direktīvas īstenošanai ( 28 ). Tā kā iesniedzējtiesa nav lūgusi interpretēt Direktīvas 2008/48 22. panta 3. punktu, Tiesai nevar pārmest, ka tā nav identificējusi, vai šajā nolūkā ir pieņemtas tiesību normas, par kurām Komisija apgalvo, ka tās var tikt apietas. Tādējādi Tiesai ir liegta informācija, kas tai ir nepieciešama, lai sniegtu iesniedzējtiesai Direktīvas 2008/48 22. panta 3. punkta interpretāciju, kuru tā varētu izmantot, lai atrisinātu tajā izskatāmo strīdu. Šāda veida iznākums neatbilst pareizai LESD 267. panta procedūras izmantošanai.

V. Secinājumi

26.

Tādēļ ierosinu Tiesai uz Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesa, Bulgārija) uzdoto sesto un septīto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 87/102/EEK 15. panta 2. punkts nav jāpiemēro kredītlīgumiem, kas saistīti ar papildpakalpojumu, proti, trešās personas sniegtu galvojumu par atlīdzību, ja šie kredītlīgumi nav paredzēti vienīgi, lai finansētu līgumu par identificējamu preču piegādi vai identificējama pakalpojuma sniegšanu.

Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 5. un 7. pants kopsakarā ar tās pielikuma 1. punkta b) un c) apakšpunktu nav jāpiemēro valsts judikatūrai, saskaņā ar kuru galvinieks, kas ir samaksājis patēriņa kredītlīguma kreditoram, var pieprasīt maksājumu no parādnieka, neraugoties uz to, ka šis galvojums ir dzēsts.

( 1 ) Oriģinālvaloda – angļu.

( 2 ) OV 2008, L 133, 66. lpp., grozīta ar Komisijas 2011. gada 14. novembra Direktīvu 2011/90/ES (OV 2011, L 296, 35. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 4. februāra Direktīvu 2014/17/ES (OV 2014, L 60, 34. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 8. jūnija Regulu (ES) 2016/1011 (OV 2016, L 171, 1. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija Regulu (ES) 2019/1243 (OV 2019, L 198, 241. lpp.) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. novembra Direktīvu (ES) 2021/2167 (OV 2021, L 438, 1. lpp.).

( 3 ) 1950. gada 22. novembra Oficiālais Vēstnesis Nr. 275, spēkā no 1951. gada 1. janvāra, ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2021. gada 27. aprīļa Oficiālo Vēstnesi Nr. 35.

( 4 ) Direktīva 2008/48/EK neattiecas uz aizdevuma līgumiem, kuru summa ir mazāka par 200 EUR: skat. 2. panta 2. punkta c) apakšpunktu.

( 5 ) Vienā gadījumā galvojums nebija vajadzīgs: tomēr, tā kā galvojuma nebija, kredītņēmējam bija jāgaida aizdevuma apstiprināšana 14 dienas. Ja pēc kredītlīguma noslēgšanas patērētājs kā kredītņēmējs 48 stundu laikā noslēdza galvojuma līgumu ar kreditora izvēlētu personu vai 10 dienu laikā iesniedza beznosacījumu bankas garantiju, viņš saņēma kredīta apstiprinājumu 24 stundu laikā. Komisija norādīja, ka šie nosacījumi esot radījuši spiedienu uz patērētāju kā kredītņēmēju, lai tas piekristu kreditora izvēlētajam galviniekam.

( 6 ) Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju šī iespēja bija pieejama dažās lietās, par kurām ir iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.

( 7 ) Otrā prasītāja, Agentsia, apgalvo, ka tā neesot izvēlējusies vai izraudzījusies piedāvāto profesionālo galvinieku, bet drīzāk tam piekritusi.

( 8 ) Ar 2023. gada 26. oktobra rīkojumu iesniedzējtiesa informēja Tiesu, ka sestais no astoņiem pieteikumiem, uz kuriem attiecas lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir atsaukts.

( 9 ) Iesniedzējtiesa norāda, ka patērētāji kā kredītņēmēji, kas nav lietas dalībnieki, var apstrīdēt tajā norādītos faktus.

( 10 ) Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa) Civiltiesību un komerctiesību palātas kopsapulces 2014. gada 18. jūnija Interpretācijas lēmums Nr. 4/2013.

( 11 ) Skat., piemēram, Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) II‑B apelācijas palātas 2019. gada 1. marta Rīkojumu Nr. 5389 apelācijas civillietā Nr. 2165/2019.

( 12 ) OV 1993, L 95, 29. lpp., grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Direktīvu 2011/83/ES (OV 2011, L 304, 64. lpp.) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 27. novembra Direktīvu (ES) 2019/2161 (OV 2019, L 328, 7. lpp.).

( 13 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”) (OV 2005, L 149, 22. lpp.).

( 14 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2009. gada 25. novembris) par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā (Maksātspēja II) (OV 2009, L 335, 1. lpp.).

( 15 ) Čehijas valdība savos rakstveida apsvērumos sniedza atbildi vienīgi uz vienpadsmito jautājumu lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu.

( 16 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 10. februāris, Bezirkshauptmannschaft Hartberg‑Fürstenfeld (Noilguma termiņš) (C‑219/20, EU:C:2022:89, 33. punkts).

( 17 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 8. decembris, Eurosaneamientos u.c. (C‑532/15 un C‑538/15, EU:C:2016:932, 26.–28. punkts un tajos minētā judikatūra).

( 18 ) Komisija norāda, ka Financial Bulgaria EOOD ir Easy Asset Management AD meitassabiedrība. Saistībā ar attiecībām starp Credisimo AD un I Trust EOOD tā atzīmē, pirmkārt, ka kreditors ir izvēlējies patēriņa kredītlīguma galvinieku. Otrkārt, galvinieks neesot atsaucies uz galvojuma dzēšanu pret kreditoru apstākļos, kad galvinieks, kas apzinās, ka patērētājs kā kredītņēmējs varētu nonākt finansiālās grūtībās, drīzāk sliektos to darīt, nevis riskēt ar patērētāja kā kredītņēmēja saistību neizpildi.

( 19 ) Skat., piemēram, spriedumu, 2023. gada 21. decembris, BMW Bank u.c. (C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014, 301. punkts) attiecībā uz kredītlīgumiem mehānisko transportlīdzekļu piegādei.

( 20 ) Tiesai nav jāvērtē valsts tiesību normu interpretācija vai jāspriež par iesniedzējtiesas sniegtās interpretācijas pareizību LESD 267. panta procedūrā: skat., piemēram, spriedumus, 2016. gada 21. septembris, Etablissements Fr. Colruyt (C‑221/15, EU:C:2016:704, 15. punkts), un 2018. gada 5. jūnijs, Grupo Norte Facility (C‑574/16, EU:C:2018:390, 32. punkts).

( 21 ) Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 104. un 157. punktā ir norādīts, ka vienā no kredītlīgumiem ir ietverta klauzula, kurā ir paredzēts, ka galvinieks saskaņā ar galvojuma līguma noteikumiem saglabā atbildību pēc tam, kad ir beigušās patērētāja saistības saskaņā ar patēriņa kredītlīgumu, neatkarīgi no tā, vai kreditors sešu mēnešu laikā pēc saistību izpildes termiņa iestāšanās ir cēlis prasību pret patērētāju kā kredītņēmēju un/vai galvinieku. Agentsia apgalvo, ka šāda klauzula sniedz labumu patērētājiem, jo viņu saistības garantē cits parādnieks, no kura kreditors var pieprasīt parāda atmaksu.

( 22 ) Skat., piemēram, spriedumu, 2014. gada 27. marts, Torralbo Marcos (C‑265/13, EU:C:2014:187, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 23 ) Skat., piemēram, spriedumu, 2019. gada 17. oktobris, Comida paralela 12 (C‑579/18, EU:C:2019:875, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 24 ) Skat., piemēram, spriedumus, 2024. gada 20. jūnijs, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Darba ņēmēju no trešās valsts norīkošana darbā) (C‑540/22, EU:C:2024:530, 105. punkts), un 2024. gada 27. jūnijs, Ministero della Giustizia (C‑41/23, EU:C:2024:554, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 25 ) Skat., piemēram, spriedumu, 2020. gada 9. jūlijs, Raiffeisen Bank un BRD Groupe Societé Générale (C‑698/18 un C‑699/18, EU:C:2020:537, 46. punkts). No Tiesas judikatūras izriet arī, ka gadījumā, ja iesniedzējtiesa savā lēmumā skaidri norāda, ka neuzskata par nepieciešamu uzdot kādu jautājumu, vai ja tā ir netieši atsakās uzdot Tiesai jautājumu, ko ir izvirzījusi kāda no pusēm, Tiesa nevar ne atbildēt uz šo jautājumu, ne arī ņemt to vērā, sniedzot atbildi saistībā ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu: skat., piemēram, spriedumu, 2018. gada 13. decembris, Touring Tours und Travel un Sociedad de Transportes (C‑412/17 un C‑474/17, EU:C:2018:1005, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 26 ) Skat., piemēram, spriedumus, 2013. gada 18. jūlijs, Consiglio Nazionale dei Geologi (C‑136/12, EU:C:2013:489, 29. un 30. punkts), un 2022. gada 22. decembris, Airbnb Ireland un Airbnb Payments UK (C‑83/21, EU:C:2022:1018, 82.–84. punkts un tajos minētā judikatūra).

( 27 ) Skat., piemēram, spriedumus, 2014. gada 16. oktobris, Welmory (C‑605/12, EU:C:2014:2298, 34. punkts un tajā minētā judikatūra), un 2020. gada 17. decembris, BAKATI PLUS (C‑656/19, EU:C:2020:1045, 33. punkts).

( 28 ) Skat. spriedumu, 2024. gada 21. marts, Profi Credit Bulgaria (Kredītlīguma papildpakalpojumi) (C‑714/22, EU:C:2024:263, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).