1.

Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa lūdz Tiesai interpretēt vairākas Savienības tiesību normas, lai izlemtu, vai ar minētajām tiesībām ir saderīgas ārkārtas atcelšanas prasības, ko iesniegušas personas, kuras notiesātas ar brīvības atņemšanas sodiem par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un organizētas grupas izveidošanu.

2.

Strīds šajā lietā ir par to, vai ar Savienības tiesībām saderīgs ir valsts tiesiskais regulējums par kriminālatbildības noilgumu, atbilstoši kuram, pēc Curtea Constitutională (Konstitucionālā tiesa, Rumānija) iesaistīšanās, noteiktā laikposmā nav paredzēta iespēja pārtraukt noilguma termiņus. Šis tiesiskais regulējums iesniedzējtiesas ieskatā varētu veicināt nesodāmību attiecībā uz ievērojamu noziedzīgu darbību skaitu, kas kaitē Savienības finanšu interesēm.

3.

Atbildes uz prejudiciālajiem jautājumiem liks Tiesai attīstīt judikatūru, kura pagaidām atrodas attīstības sākumstadijā, par labvēlīgāka krimināllikuma piemērošanas ar atpakaļejošu spēku principu (lex mitior), kas ir aizsargāts ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 49. panta 1. punkta pēdējo teikumu.

4.

FIA konvencijas 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Krāpšanai, kas ietekmē Eiropas Kopienu finanšu intereses, šīs Konvencijas nozīmē ir jāsatur šādas pazīmes:

[..]

5.

2. pantā ir paredzēts:

“1.   Katra Dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka 1.pantā minētā darbība un 1.panta pirmajā daļā minētā līdzdalība, uzkūdīšana vai nodarījuma mēģinājums, ir sodāmi ar efektīviem, proporcionāliem un no šādām darbībām atturošiem kriminālsodiem, ietverot vismaz liela apmēra krāpšanu gadījumos sodus, kas saistīti ar brīvības atņemšanu, kam par pamatu var būt izdošana, tādējādi saprotot, ka par liela apmēra krāpšanu atzīstama krāpšana, kuras priekšmets ir tā minimālā summa, ko noteikusi katra Dalībvalsts. Šī minimālā summa nevar pārsniegt 50000 [EUR].

[..]”

6.

1. pantā ir norādīts:

“Rumānijai līdz katra gada 31. martam un pirmo reizi līdz 2007. gada 31. martam ir jāziņo Komisijai par gūtajiem panākumiem katra no pielikumā minētajiem trūkumiem novēršanā.

[..]”

7.

Pielikumā ir noteikts:

“Trūkumi, kas jānovērš Rumānijai, un kuri minēti 1. pantā:

8.

2. panta 2. punktā ir noteikts:

“Attiecībā uz ieņēmumiem, ko gūst no PVN pašu resursiem, šo direktīvu piemēro tikai tādu nopietnu nodarījumu gadījumos, kas vērsti pret kopējo PVN sistēmu. Šajā direktīvā nodarījumus, kas vērsti pret kopējo PVN sistēmu, uzskata par nopietniem, ja tīšai darbībai vai bezdarbībai, kā noteikts 3. panta 2. punkta d) apakšpunktā, ir saikne ar divu vai vairāk Savienības dalībvalstu teritoriju un kopējais kaitējums ir vismaz EUR 10000000.”

9.

Saskaņā ar tās 16. pantu:

“1995. gada 26. jūlija Konvencija par Eiropas Kopienu finansiālo interešu aizsardzību, tostarp tās 1996. gada 27. septembra, 1996. gada 29. novembra un 1997. gada 19. jūnija protokoli, ar šo tiek aizstāta ar šo direktīvu attiecībā uz dalībvalstīm, kurām tā ir saistoša, no 2019. gada 6. jūlija.

Attiecībā uz dalībvalstīm, kurām šī direktīva ir saistoša, atsauces uz konvenciju uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu.”

10.

17. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis līdz 2019. gada 6. jūlijam pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu minēto noteikumu tekstu. Tās piemēro minētos noteikumus no 2019. gada 6. jūlija.

[..]”

11.

15. panta 2. punktā ir noteikts, ka “likums rada tiesiskās sekas tikai nākotnē, izņemot labvēlīgākas krimināltiesību vai administratīvo tiesību normas”.

12.

147. pantā ir paredzēts:

“1.   Patlaban spēkā esošo likumu un rīkojumu tiesību normas, kā arī tiesību normas, kas tiek atzītas par nesaderīgām ar Konstitūciju, zaudē juridisko spēku 45. dienā pēc Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) lēmuma publicēšanas, ja šajā laikā attiecīgi Parlaments vai valdība nespēj saskaņot ar Konstitūciju nesaderīgās tiesību normas ar Konstitūcijas tiesību normām. Visā šajā laikposmā tiek automātiski apturēta to tiesību normu piemērošana, kas atzītas par nesaderīgām ar Konstitūciju.

[..]

4.   Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) nolēmumus publicē Monitorul Oficial al României (Rumānijas oficiālais vēstnesis). Šie nolēmumi ir vispārēji saistoši, sākot no to publicēšanas dienas, un tiem ir vienīgi uz nākotni vērstas juridiskās sekas.”

13.

Saskaņā ar tā 123. panta 1. punktu “noilguma termiņš [..] tiek pārtraukts ar jebkāda veida rīcību, par kuru atbilstoši likumā noteiktajam ir jāpaziņo aizdomās turētajam vai apsūdzētajam notiekošā kriminālprocesā”.

14.

5. panta 1. punktā ir noteikts, ka “gadījumā, ja laikā no noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas līdz brīdim, kad stājas spēkā spriedums ar galīgu spēku, ir spēkā viena vai vairākas krimināltiesību normas, piemēro labvēlīgāko krimināltiesību normu”.

15.

Saskaņā ar 5. panta 2. punktu iepriekš minētais punkts ir piemērojams arī tad, ja labvēlīgākas krimināltiesību normas ir ietvertas likumos vai atsevišķās to normās, kas atzītas par nesaderīgām ar Konstitūciju.

16.

Saskaņā ar 6. panta 1. punktu “ja likums, kas paredz maigāku sodu, ir stājies spēkā pēc notiesājošā nolēmuma galīgās stāšanās spēkā un pirms pilnīgas brīvības atņemšanas soda vai naudas soda izpildes, ja šis sods ir bargāks nekā jaunajā likumā paredzētais, šo bargāko sodu samazina”.

17.

154. panta 1. punktā ir noteikts:

“Kriminālatbildības noilguma termiņi ir šādi:

18.

155. pantā bija paredzēts:

“(1)   Kriminālatbildības noilgumu pārtrauc jebkuras procesuālas darbības veikšana kriminālprocesā.

(2)   Ar katru termiņa pārtraukumu termiņš tiek skaitīts no jauna.

[..]”

19.

2009. gada Krimināllikuma 155. pants tika grozīts ar 2022. gada 30. maija Dekrētlikumu Nr. 71 ( 7 ). Šī panta 1. punkta saturs kopš tā laika ir šāds: “Kriminālatbildības noilguma termiņš tiek pārtraukts ar jebkādas procesuālās darbības veikšanu kriminālprocesā, kurai likumā noteiktā kārtībā ir jābūt paziņotai aizdomās turētajam vai apsūdzētajam.”

20.

426. panta b) punktā ir paredzēta iespēja celt ārkārtas atcelšanas prasību par spēkā stājušos galīgu spriedumu, ja apsūdzētais ir notiesāts, neraugoties uz pastāvošiem pierādījumiem, kuri ļauj izbeigt tiesvedību pirms sprieduma krimināllietā taisīšanas.

21.

Ar Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) 2018. gada 26. aprīļa spriedumu Nr. 297/2018, kas publicēts 2018. gada 25. jūnijā, tika apmierināta iebilde par nesaderību ar Konstitūciju un atzīts, ka kriminālatbildības noilguma pārtraukšana ar jebkuras procesuālas darbības veikšanu krimināllietā, kā tas bija paredzēts 2009. gada Krimināllikuma 155. panta 1. punktā, nav saderīga ar Konstitūciju.

22.

Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) ieskatā 2009. gada Krimināllikumā trūka paredzamības, un tas aizskāra kriminālatbildības un sodu likumības principu, ievērojot to, ka šajā likumā ietvertais jēdziens “jebkuras procesuālas darbības veikšana” attiecās arī uz tādām darbībām, par kurām netiek paziņots aizdomās turētajam vai apsūdzētajam. Šis apstāklis šādai personai liedza uzzināt, vai noilguma termiņš ir ticis pārtraukts un ka tās kriminālatbildības noilguma termiņš tiek skaitīts no jauna ( 9 ).

23.

Rumānijas likumdevējs nerīkojās, lai grozītu 2009. gada Kriminālkodeksa 155. panta 1. punktu Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) norādītajā veidā, un vispārējās jurisdikcijas tiesās izveidojās nevienveidīga judikatūra saistībā ar kriminālatbildības noilgumu termiņu pārtraukšanu ( 10 ).

24.

Ar 2022. gada 26. maija spriedumu Nr. 358/2022, kas publicēts 2022. gada 9. jūnijā, Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) apmierināja vēl vienu iebildi par nesaderību ar Konstitūciju un atzina 2009. gada Kriminālkodeksa 155. panta 1. punktu par nesaderīgu ar konstitūciju.

25.

Konstitucionālā tiesa norādīja:

26.

Ar 2022. gada 25. oktobra spriedumu Nr. 67/2022, kas publicēts 2022. gada 28. novembrī, Înalta Curte de Casație și Justiție (Augstākā tiesa), tiesvedībā par prasību likumības interesēs, kā norāda iesniedzējtiesa ( 12 ), lēma šādi:

27.

Likuma Nr. 303/2004 ( 13 ) 99. panta ș) punktā Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) spriedumu vai Înalta Curte de Casație și Justiție (Augstākā tiesa) spriedumu neizpilde ir kvalificēta kā disciplinārais pārkāpums prasībās, kuras ierosina likumības interesēs.

28.

Likuma Nr. 303/2022 ( 14 ) 271. panta s) punktā noteikts, ka “disciplinārā pārkāpuma materiālo sastāvu veido [..] amata pienākumu neizpildīšana aiz ļaunprātības vai smagas nolaidības”.

29.

Saskaņā ar Likuma Nr. 303/2022 272. pantu:

“(1)   Tiesnesis vai prokurors rīkojas ļaunprātīgi, ja tas apzināti pārkāpj materiālo vai procesuālo tiesību normas ar nolūku vai izsakot piekrišanu nodarīt kaitējumu personai.

(2)   Tiesnesis vai prokurors pieļauj rupju neuzmanību, ja tas pieļauj materiālo procesuālo tiesību normu pārkāpumu, kas ir vainojami izdarīts, smags, neapšaubāms un neattaisnojams.

[..].”

30.

Ar 2020. gada 30. jūnija spriedumu Nr. 285/AP ( 15 )Curtea de Apel Brașov (Brašovas apelācijas tiesa, Rumānija) piesprieda galīgu sodu vairākām personām (C. O, C. I., L. N., K. A. un S. P.) par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un organizētas noziedzīgas grupas izveidošanu.

31.

Attiecībā uz izvairīšanās no nodokļu maksāšanas noziedzīgu nodarījumu notiesājošo spriedumu taisījusī tiesa atzina par pierādītu, ka notiesātie 2010. gadā grāmatvedības dokumentos pilnībā vai daļēji nebija ietvēruši veiktos komercdarījumus un ieņēmumus no degvielas, kas iegūta, izmantojot speciālo nodokļu atlikšanas regulējumu pārdošanas darījumiem ar šajā dalībvalstī esošajiem klientiem. Šādi tika nodarīts kaitējums Valsts kasei gan saistībā ar PVN, gan speciālajiem nodokļiem par degvielu.

32.

Piespriestie sodi bija brīvības atņemšana un atlīdzināšanas pienākums par izraisītajiem nodokļu zaudējumiem kopumā par summu 13964482 RON [Rumānijas lejas] (aptuveni 3240000 EUR), ieskaitot PVN.

33.

Divi notiesātie (K. A. un S. P.) pašlaik atrodas ieslodzījumā, izpildot 2020. gada 30. jūnija spriedumu.

34.

Notiesātie par 2020. gada 30. jūnija spriedumu iesniedzējtiesā cēla ārkārtas atcelšanas prasību (Kriminālkodeksa 426. panta 1. punkta b) apakšpunkts).

35.

Ārkārtas prasībā tie lūdz atcelt minēto spriedumu, jo viņi esot notiesāti, neraugoties uz kriminālatbildības noilguma termiņa iestāšanos. Šajā nozīmē tie atsaucas uz Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) spriedumiem Nr. 297/2018 un Nr. 358/2022.

36.

Pieteicēju ieskatā:

37.

Saistībā ar ārkārtas prasību Ministerul Public – Direcția Națională Anticorupție (Prokuratūra – Nacionālais korupcijas apkarošanas direktorāts, Rumānija; turpmāk tekstā – “DNA”) lūdza uzdot prejudiciālo jautājumu Tiesai, lai tā noteiktu, vai LESD 325. pants, Lēmums 2006/928 un Hartas 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem ir atļauts nepiemērot Konstitucionālās tiesas judikatūru, kas izriet no sprieduma Nr. 358/2022. Šīs iestādes ieskatā šis nolēmums praktiski rada sistēmisku nesodāmības risku lietās, kurās ir piemērojamas Savienības tiesības.

38.

Pieteicēji turpretī apgalvoja, ka šajā lietā nav piemērojamas Savienības tiesības, kas ir šķērslis, lai iesniegtu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Turklāt tie piebilda, ka labvēlīgākā krimināllikuma piemērošana ir konstitucionāla ranga princips un tas ir jāpiemēro primāri arī pār iespējamām Savienības tiesību normām.

39.

Iesniedzējtiesas ieskatā, ja tiktu apmierinātas pieteicēju prasības, būtu jāatceļ galīgu spēku ieguvušais notiesājošais spriedums un jāizbeidz kriminālprocess, kas liegtu turpināt soda izpildi attiecībā pret viņiem. Vadoties no šāda pieņēmuma, iesniedzējtiesa būtībā izvirza vairākus iemeslus, lai šajā lietā nepiemērotu labvēlīgākā krimināllikuma principu, kas ir garantēts Rumānijas Konstitūcijā un kā piemērošana esot pretrunā Savienības tiesībām.

40.

Šādos apstākļos Curtea de Apel Brașov (Brašovas apelācijas tiesa) uzdod Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

41.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika reģistrēts 2023. gada 22. februārī, tam bija pievienots lūgums piemērot steidzamības tiesvedību.

42.

Pēc apstiprinājuma saņemšanas no iesniedzējtiesas par to, ka divi no pieteicējiem pamatlietā atrodas apcietinājumā, izpildot 2020. gada 30. jūnija spriedumu, un ka viņi tiktu atbrīvoti, ja tiktu apmierinātas ārkārtas prasības, kas celtas pret viņu notiesāšanu, Tiesa apmierināja lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietverto lūgumu piemērot steidzamības tiesvedību.

43.

2023. gada 24. martā iesniedzējtiesa nodeva Tiesai lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu papildinājumu, kas tika nosūtīts ieinteresētajām personām, lai tās to ņemtu vērā, sniedzot savus apsvērumus.

44.

Rakstveida apsvērumus iesniedza četri pieteicēji pamatlietā (C. O, C. I., L. N. un S. P.), Rumānijas valdība un Eiropas Komisija.

45.

2023. gada 10. maija tiesas sēdē piedalījās Rumānijas valdība un Komisija.

46.

Man nav šaubu par trīs uzdoto prejudiciālo jautājumu pieņemamību, tomēr man tādas ir par iesniedzējtiesas 2023. gada 24. martā iesniegto pielikumu.

47.

Šajā pielikumā iesniedzējtiesa lūdz Tiesu atbildēt apstiprinoši uz tās uzdotajiem jautājumiem, ieskaitot argumentāciju, ar kuru tiek novērsts, ka Rumānijas Konstitūcijā ietvertais nediskriminācijas princips šādu atbildi padarītu neefektīvu ( 16 ).

48.

Patiesībā pielikumā ir slēpti ietverts jauns papildu lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un, kā norāda C. I., C. O. un Rumānijas valdība, tas ir hipotētiska rakstura ( 17 ), līdz ar to tas nav nepieciešams pamatlietas strīdus atrisinājumam. Tajā paustās šaubas attiecas uz spriedumiem, ko Rumānijas tiesas jau ir atcēlušas, piemērojot Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) judikatūru. Pieteicēji pamatlietas strīdā nav šādā situācijā.

49.

Ar pirmo un otro prejudiciālo jautājumu, kurus var aplūkot kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai tās aprakstītajos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos, LESD 325. panta 1. punktam, to lasot kopsakarā ar FIA konvencijas 2. pantu, Lēmumu 2006/928 un Hartas 49. pantu, ir pretrunā valsts tiesību normas un judikatūra par kriminālatbildības noilguma termiņu pārtraukšanu.

50.

Abi prejudiciālie jautājumi ir uzdoti, balstoties uz pieņēmumu, ka, piemērojot valsts tiesību normas atbilstoši Konstitucionālās tiesas judikatūrai, tiek radīts nesodāmības risks saistībā ar nodarījumiem, kuri kvalificējami kā smaga krāpšana, kas vērsta pret Savienības finanšu interesēm. Šādā kontekstā iesniedzējtiesas argumentācijā ir ietvertas atsauces tostarp uz šādiem Tiesas spriedumiem – Åkerberg Fransson ( 18 ), Taricco u.c. ( 19 ), M.A.S. un M.B. ( 20 ) un Euro Box Promotion u.c. ( 21 ).

51.

Iesākumā šajā lietā ir jānoraida FIA direktīvas piemērojamība, kuras 12. pantā ir paredzēti vispārējie noteikumi noilguma laikposmiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas skar Savienības finanšu intereses, jo:

52.

Attiecībā uz Direktīvu 2006/112/EK ( 22 ), to lasot kopsakarā ar LES 4. panta 3. punktu, tajā noteikti ir paredzēts pienākums dalībvalstīm cīnīties pret krāpšanu PVN jomā ( 23 ), tomēr tajā nav ietvertas specifiskas tiesību normas, kas piemērojamas tādā situācijā kā pamatlietā.

53.

Saistībā ar LES 2. pantu, 19. panta 1. punkta otro daļu un LES 4. panta 3. punktu – tos var ņemt vērā, lai analizētu valsts likumu un judikatūras saderību ar LESD 325. panta 1. punktu, kas ir primāro tiesību norma, kurā paredzēts Savienības finanšu interešu aizsardzības princips.

54.

Tas pats attiecas uz FIA konvenciju, kurā sniegti precizējumi LESD 325. pantā ietvertajam principam.

55.

Papildu LESD 325. pantam atbildi var ietekmēt arī Lēmums 2006/928 ( 24 ). Lai gan šajā lietā sodītie noziedzīgie nodarījumi ir saistīti ar krāpšanu PVN jomā, ar Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) judikatūru izveidotā situācija par kriminālatbildības noilguma termiņiem ietekmē arī ar korupciju saistītos noziedzīgos nodarījumus, it īpaši augsta līmeņa korupciju, kā uz to ir norādījusi Komisija tās Paziņojumā SPM 2022 ( 25 ).

56.

Pēc šiem precizējumiem turpinājumā veikšu šādu analīzi:

57.

Saskaņā ar LESD 325. panta 1. punktu dalībvalstis “apkaro krāpšanu un citādu nelikumīgu rīcību, kas apdraud Savienības finanšu intereses, [..] veicot pasākumus, kuriem jāattur no šādas rīcības, kā arī jānodrošina efektīva aizsardzība dalībvalstīs [..]” ( 26 ).

58.

Dalībvalstīm it īpaši ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai garantētu efektīvu un pilnīgu pašu resursu iekasēšanu, kas ir ieņēmumi, kurus tostarp gūst, piemērojot vienotu likmi saskaņotajai PVN aprēķina bāzei ( 27 ).

59.

LESD 325. pantā izdarītā atsauce uz “krāpšanu un citādu nelikumīgu rīcību, kas apdraud Savienības finanšu intereses” nozīmē, kā to norāda Tiesa ( 28 ), ka korupcijas darbības var būt saistītas ar krāpšanu un otrādi – krāpšanu var veicināt korupcijas darbības. Finanšu interešu apdraudējums atsevišķos gadījumos var izrietēt no krāpšanas PVN jomā kombinācijas ar korupcijas darbībām ( 29 ).

60.

“Krāpšana”, kā tā definēta FIA konvencijas 1. pantā ( 30 ), aptver ieņēmumus, kuri iegūti, piemērojot vienotu likmi saskaņotajai PVN aprēķina bāzei, kas noteikta saskaņā ar Savienības noteikumiem ( 31 ).

61.

Kā to jau esmu norādījis, notiesātajiem šajā lietā ir piemērots sods par tādiem noziedzīgiem nodarījumiem kā izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un organizētas grupas izveidošana, tos izdarot saistībā ar PVN un īpašajiem nodokļiem, ko piemēro degvielai. Tātad nav šaubu ne par to, ka ir piemērojams LESD 325. panta 1. punkts, ne arī par to, ka tā ir liela apmēra krāpšana, kas kaitē Savienības finanšu interesēm: izkrāptās summas apmērs pārsniedz 50000 EUR (FIA konvencijas 2. panta 1. punkts).

62.

LESD 325. panta 1. punkta praktiskā īstenošanā dalībvalstīm ir plaša novērtējuma brīvība izvēlēties piemērojamos sodus. Tie var būt administratīvie sodi, kriminālsodi vai abu kombinācija. Katrā ziņā ir jānodrošina pilnīga ieņēmumu no PVN gūšana, šādi aizsargājot Savienības finanšu intereses. Kriminālsodi tomēr var būt nepieciešami, lai efektīvi un atturoši apkarotu dažus liela apmēra PVN krāpšanas gadījumus ( 32 ).

63.

Rumānijas tiesībās ir paredzēti kriminālsodi par šādu krāpšanu, un šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nevienam nav šaubu, ka paši par sevi šie sodi ir efektīvi un atturoši. Netiek arī apšaubīts, ka, raugoties abstrakti, 2009. gada Kriminālkodeksā paredzētie noilguma termiņi ( 33 ) šai noziedzīgu nodarījumu kategorijai ir atbilstoši ( 34 ), proti, tie nav pretrunā sodu efektīvajam un atturošajam raksturam. Šie termiņi ir garāki par minimālajiem termiņiem, kas paredzēti FIA direktīvas 12. pantā.

64.

Izvirzītā problemātika tātad nav saistīta ar sodiem, kādi paredzēti Rumānijas tiesībās, ne arī 2009. gada Kriminālkodeksā paredzētajiem noilguma termiņiem, bet gan juridisko neiespējamību pārtraukt šos termiņus pēc diviem Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) spriedumiem.

65.

Rumānijas augstāko tiesu ieskatā kriminālatbildības noilgums tās tiesiskajā iekārtā ir uzskatāms par materiālo tiesību normām (un nevis procesuālo tiesību normām). Šāda atziņa nav pretrunā Savienības tiesībām, kā to analizēšu turpinājumā.

66.

Šo spriedumu un valsts likumdevēja bezdarbības sekas ir tādas, ka noteiktā laikposmā ( 35 ) nekāda veida darbība, kas tika veikta kriminālprocesā, nevarēja pārtraukt kriminālatbildības noilguma termiņus. Termiņa pārtraukšanas pamatu izzušana tiek uzskatīta par “labvēlīgāku krimināllikuma normu” Rumānijas Konstitūcijas 15. panta 2. punkta un 2009. gada Kriminālkodeksa 5. panta izpratnē. Neraugoties uz atšķirīgo judikatūru zemāko instanču tiesās, attiecībā uz šo laika intervālu ir jāievēro šāda Rumānijas tiesību interpretācija, kā saistošā veidā noteikts Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) spriedumos Nr. 297/2018 un Nr. 358/2022 un Înalta Curte de Casație și Justiție (Augstākā tiesa) spriedumā Nr. 67/2022, kas tika taisīts likumības interesēs.

67.

Līdz ar to personām, kas notiesātas gan par liela apmēra krāpšanu pret Savienības finanšu interesēm, gan par citiem noziedzīgiem nodarījumiem ( 36 ), notiesājošie spriedumi var tikt atcelti un tās var tikt atbrīvotas no ieslodzījuma vietas: pietiek ar to, ka starp nodarījumu izdarīšanu un galīgo spriedumu, ar kuru piespriesti sodi, ir pagājuši 2009. gada Kriminālkodeksā paredzētie noilguma termiņi (bez iespējas ņemt vērā jebkāda veida pārtraukšanas pamatus).

68.

Iesniedzējtiesa ( 37 ) piedāvā tādu valsts tiesību interpretāciju, atbilstoši kurai var noraidīt “labvēlīgāka krimināllikuma” pastāvēšanu šajā lietā ( 38 ). Tomēr tas ir tikai pašas iesniedzējtiesas ziņā. Iespēja interpretēt valsts tiesību normas atbilstoši Savienības tiesībām, pat ja tas nozīmē atkāpi no augstākās instances tiesas judikatūras, ir ierobežota ar to, ka netiek veikta valsts tiesiskā regulējuma interpretācija contra legem ( 39 ).

69.

Manā ieskatā nav iespēju interpretēt Rumānijas Konstitūcijas normas un Konstitucionālās tiesas judikatūru attiecībā uz kriminālatbildības noilguma termiņu pārtraukšanu laikposmā no 2018. līdz 2022. gadam tā, lai tā nebūtu pretrunā Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) nolēmumiem. Tajos galīgi nosaka Rumānijā ieviestās tiesību normas, un Konstitucionālās tiesas doktrīna ir uzskatāma par “pēdējo vārdu” attiecībā uz valsts tiesību normām ( 40 ).

70.

Izslēdzot jebkādu citu interpretācijas iespēju, jānoskaidro, vai valsts tiesību normas, kā izriet no Konstitūcijas un Konstitucionālās tiesas judikatūras, ir pretrunā pienākumam paredzēt efektīvus un atturošus kriminālsodus par liela apmēra krāpšanu pret Eiropas Savienības finanšu interesēm. Iesniedzējtiesa savā lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu uzskata, ka šāds aizskārums pastāv.

71.

Ņemot vērā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā pieejamo informāciju, šo vērtējumu varētu uzskatīt par pamatotu, ja situācija Rumānijā attiecīgajā periodā būtu radījusi nesodāmību ievērojamā skaitā gadījumu saistībā ar Savienības finanšu interešu pārkāpumiem veidā, kas nav saderīgs ar LESD 325. panta 1. punktu.

72.

Tiesa ir atzinusi, ka pienākumam apkarot pretlikumīgas darbības, kas ietekmē Savienības finanšu intereses, veicot atturošus un efektīvus pasākumus, ir tiešā iedarbība. LESD 325. panta 1. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums sasniegt precīzu rezultātu, un šī tiesību norma nav pakļauta nekādiem nosacījumiem ( 41 ).

73.

Katrai dalībvalstij ir jānodrošina, lai piemērojamais tiesiskais regulējums, kas skar Savienības finanšu intereses, netiktu izteikts tādējādi, ka rodas sistēmisks nesodāmības risks. Tas tomēr ir jādara, vienlaikus nodrošinot apsūdzēto personu pamattiesību aizsardzību ( 42 ).

74.

Kā ir secināms no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, Rumānijas likumdevējs gandrīz četrus gadus nav izpildījis šo pienākumu, neizdarot grozījumus 2009. gada Kriminālkodeksa 155. panta 1. punktā pēc Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) sprieduma Nr. 297/2018. Grozījumu galu galā veica ar Dekrētlikumu Nr. 71/2022, tomēr laikposmā no minētā sprieduma līdz šim Dekrētlikumam daudzi smagi pārkāpumi palika nesodīti, kaitējot Savienības finanšu interesēm, jo lex mitior principam piemīt atpakaļejoša spēka iedarbība.

75.

Lēmums 2006/928 ir tiesību akts, kuru Komisija pieņēma, pamatojoties uz Pievienošanās aktu, kas ir daļa no Savienības primārajiem tiesību aktiem. Konkrētāk tas ir lēmums LESD 288. panta ceturtās daļas izpratnē.

76.

Komisijas ziņojumi Eiropas Parlamentam un Padomei, kas sagatavoti atbilstoši ar Lēmumu 2006/928 izveidotajam Sadarbības un pārbaudes mehānismam (SPM), arī ir uzskatāmi par Savienības iestādes pieņemtiem tiesību aktiem, kuru juridiskais pamats ir minētā lēmuma 2. pants ( 43 ).

77.

Tiesa jau ir analizējusi Lēmuma 2006/928 būtību un juridiskās sekas, uzsverot, ka, kamēr tas nav atsaukts, Rumānijai tas ir saistošs kopumā.

78.

Lēmuma 2006/928 pielikumā ietvertie trūkumu novēršanas mērķi ir vērsti uz to, lai šī dalībvalsts ievērotu LES 2. pantā minēto tiesiskuma vērtību, un tie ir saistoši minētajai dalībvalstij tādējādi, ka šai dalībvalstij ir jāveic atbilstoši pasākumi šo mērķu sasniegšanai, saskaņā ar LES 4. panta 3. punktā noteikto lojālas sadarbības principu pienācīgi ņemot vērā ziņojumus, ko Komisija izstrādājusi, pamatojoties uz minēto lēmumu, it īpaši minētajos ziņojumos formulētos ieteikumus ( 44 ).

79.

Konkrētāk, ar Lēmumu 2006/928 tika izveidots SPM un attiecībā uz tiesu sistēmas reformu un korupcijas apkarošanu Rumānijā tajā noteica 1. pantā uzskaitītos un tā pielikumā sīki izklāstītos mērķus. Šie mērķi ir saistoši, un līdz ar to Rumānijai ir īpašs pienākums sasniegt šos mērķus un atturēties no jebkādu tādu pasākumu īstenošanas, kas varētu apdraudēt šo mērķu sasniegšanu ( 45 ).

80.

Iesniedzējtiesa uzsver, ka Rumānijas tiesas turpina izbeigt kriminālprocesus, tostarp ar ārkārtas atcelšanas prasībām – sekas tam, ka laikposmā no 2018. līdz 2022. gadam pārtrauca pastāvēt noilguma termiņu izbeigšanas pamati, kā izriet no Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) judikatūras.

81.

Šajā kontekstā tā atgādina, ka 2022. gada SPM ziņojumā tika konstatēts, ka strīdīgā situācija varētu “būtiski ietekmēt notiekošo pirmstiesas un tiesas procesu”, kam varētu būt “nopietnas sekas”, jo “tas novedīs pie kriminālatbildības atcelšanas ievērojamā skaitā lietu” ( 46 ). Tādēļ iesniedzējtiesas ieskatā tas ietekmē visu Rumānijas tiesu sistēmu.

82.

Iesniedzējtiesas un SPM ziņojumā 2022 aprakstītā situācija varētu liecināt par to, ka laikposmā no 2018. līdz 2022. gadam Rumānijā pastāvēja nesodāmības risks attiecībā uz liela apmēra krāpšanas nodarījumiem, kuri vērsti pret Savienības finanšu interesēm (un augsta līmeņa korupcijas nodarījumiem, kas bieži ir saistīti), lai gan nav precīzi noteikts, cik daudz lietu skar šīs finanšu intereses. Šis risks izrietētu no tā, ka nav pamata pārtraukt kriminālatbildības noilguma termiņu (un vienlaikus arī no pārmērīga attiecīgā kriminālprocesa ilguma, tam pārsniedzot noilguma termiņu).

83.

Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai saskaņā ar Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) judikatūru Rumānijas valstī pastāv sistēmisks nesodāmības risks par liela apmēra krāpšanas nodarījumiem pret Eiropas Savienības finanšu interesēm un ar tiem saistītiem korupcijas nodarījumiem. Tāpat šādā gadījumā Rumānija neizpildītu īpašo pienākumu sasniegt Lēmuma 2006/928 pielikumā noteiktos mērķus (jo īpaši cīņas ar korupciju mērķus).

84.

LESD 325. panta 1. punktam tāpat kā Lēmumam 2006/928 piemīt tiešā iedarbība. Saskaņā ar Savienības tiesību pārākuma principu abas šīs normas liedz jebkādu tām pretrunā esošu valsts pasākumu piemērošanu ( 47 ).

85.

“Līdz ar to kompetentajām valstu tiesām ir pilnībā jāizpilda no LESD 325. panta 1. un 2. punkta izrietošie pienākumi un nav jāpiemēro iekšējās tiesību normas, tostarp noilguma jomā, ar kurām tiesvedībā par smagiem noziedzīgiem nodarījumiem PVN jomā netiek pieļauts piemērot efektīvus un atturošus sodus, lai apkarotu krāpšanu, kas apdraud Savienības finanšu intereses” ( 48 ).

86.

Šajā lietā piemēro LESD 325. panta 1. punktu un Lēmumu 2006/928, proti, “īsteno Savienības tiesību aktus” Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē.

87.

Balstoties uz šādu premisu, iesniedzējtiesai ir arī jāpārliecinās, ka ir ievērotas Hartā garantētās pamattiesības (šajā gadījumā – notiesāto tiesības). Ja iesniedzējtiesa atbilstoši iepriekš izklāstītajam izlemtu nepiemērot valsts judikatūru par kriminālatbildības noilguma termiņu pārtraukšanas pamatu neesamību laikposmā no 2018. līdz 2022. gadam, tā nevar to darīt pretēji Hartā paredzētajiem nosacījumiem, jo tās juridiskais rangs nav zemāks par LESD 325. panta 1. punktu ( 49 ).

88.

Pienākums nodrošināt Savienības pašu resursu efektīvu iekasēšanu neatbrīvo valstu tiesas no pienākuma aizsargāt Hartā garantēto pamattiesību ievērošanu kriminālprocesā par noziedzīgiem nodarījumiem saistībā ar PVN, ja tajā tiek īstenotas Savienības tiesības ( 50 ).

89.

Šādā kontekstā pamattiesības, kas varētu pamatot Rumānijas konstitucionālās judikatūras saglabāšanu un piemērošanu, ir Hartas 49. panta 1. punkta pēdējā teikumā paredzētās tiesības: labvēlīgākā krimināllikuma atpakaļejošais spēks jeb lex mitior.

90.

Jāatkārto, ka pienākums aizsargāt Savienības pašu resursus PVN jomā nevar atbrīvot valstu tiesas no lex mitior kā tāda principa piemērošanas, kas saistīts ar tiesiskuma principu krimināltiesībās, kurš ir neatņemams tiesiskuma elements. Pēdējais, savukārt, ir viena no pamatvērtībām, uz kurām ir balstīta Eiropas Savienība (LES 2. pants).

91.

Saskaņā ar Hartas 49. panta 1. punktu “[..] nevar piemērot bargāku sodu par to, kas bijis spēkā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī. Ja pēc noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas tiesību aktos ir paredzēts vieglāks sods, piemēro šo sodu”.

92.

Labvēlīgākas krimināltiesību normas atpakaļejoša spēka princips, kas šādā redakcijā ir ietverts Hartā, vienlaikus ir Savienības primāro tiesību daļa ( 51 ) un ir ietverts starptautiskos nolīgumos, kurus ir noslēgušas Savienības dalībvalstis ( 52 ).

93.

Kā ir lēmusi Tiesa, “vieglāka kriminālsoda piemērošana katrā ziņā paredz likumu pēctecību laikā un balstās uz konstatāciju, ka likumdevējs ir mainījis savu viedokli vai nu par faktu krimināltiesisko kvalifikāciju, vai arī par nodarījumam piemērojamo sodu” ( 53 ).

94.

Lex mitior princips ir iecerēts kā izņēmums no krimināltiesību atpakaļejošas piemērošanas aizlieguma. Ciktāl atpakaļejošais spēks in bonam partem ir izdevīgs apsūdzētajam, nevar apgalvot, ka vēlākā krimināllikuma piemērošana pārkāpj tiesiskuma principu krimināltiesībās (nullum crimen, nulla poena sine lege). Gluži vienkārši agrākais likums, kas bija spēkā noziedzīgā nodarījuma sastāva faktu izdarīšanas laikā, ar atpakaļejošu spēku piekāpjas jaunajam likumam un tādējādi uzlabo apsūdzētā (vai notiesātā) krimināltiesisko stāvokli.

95.

Lai gan par šī principa pamatojumu tiek debatēts, lex mitior principa pamatā ir tas, ka persona, kuras uzvedība pēc likumdevēja (grozītā) ieskata vairs nav pelnījusi iepriekšējā likumā paredzēto sodu, nav notiesājama vai paturama apcietinājumā. Tādējādi šāda persona saņem priekšrocības, kas izriet no jaunajām vērtībām, kuras ieviestas ar vēlākiem likumiem ( 54 ).

96.

No paskaidrojumiem attiecībā uz Hartu (52. panta 3. punkts) izriet, ka tās 49. pantā atzītajām tiesībām ir tāda pati nozīme un darbības joma kā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (turpmāk tekstā – “ECPAK”) garantētajām tiesībām.

97.

Tā kā ECPAK šis princips nav tieši formulēts, Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk tekstā – “ECT”), sekojot Tiesas judikatūrai, to ir atvasinājusi no konvencijas 7. panta ( 55 ).

98.

ECT ieskatā:

99.

Tomēr pagaidām ne ECT, ne Tiesa nav definējusi precīzu lex mitior principa piemērošanas jomu tādās lietās kā šī. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu veicina Tiesas judikatūras izstrādi, lai noteiktu, vai no Hartas 49. panta 1. punkta pēdējā teikuma izriet, ka:

100.

Dalībvalstu konstitucionālajām tradīcijām patiesībā ir “maz kopīgā” attiecībā uz lex mitior principu. Ir valstis, kuras gandrīz ignorē šo krimināltiesību pamatgarantiju, un ir valstis, kas to piemēro plaši, atzīstot to konstitucionāla rakstura rangu (tostarp Portugālē, Rumānijā, Itālijā vai Spānijā). Manuprāt, Tiesai būtu jānosaka autonoms un speciāls Hartas 49. panta 1. punkta pēdējā teikuma aizsardzības standarts, kas tās adresātiem piedāvā augsta līmeņa aizsardzību, nevis tikai de minimis aizsardzību.

101.

Hartas 49. panta 1. punkta pēdējais teikums attiecas uz likuma atpakaļejošo spēku, kas paredz “vieglāku sodu”. Kā to jau minēju, Tiesa norāda, ka labvēlīgāka krimināllikuma piemērošana ir balstīta uz konstatējumu, ka likumdevējs ir mainījis savu viedokli “vai nu par faktu krimināltiesisko kvalifikāciju, vai arī par nodarījumam piemērojamo sodu” ( 59 ).

102.

Abas atsauces nav izšķirošas, tomēr norāda uz to, ka Hartā ietvertais lex mitior princips attiecas tikai uz materiālajām krimināltiesību normām, nevis uz kriminālprocesuālo tiesību normām.

103.

Ja tas tā ir, katrā atsevišķā gadījumā ir jānoskaidro, vai noilgumam un tā pārtraukumiem ir substantīvo (materiālo) tiesību raksturs vai arī tam ir vienīgi procesuāls raksturs Hartas 49. panta izpratnē. Tas ir būtisks precizējums, jo kriminālprocesuālās normas parasti atbilst nosacījumam tempus regit actum.

104.

Rumānijas augstāko tiesu iestāžu judikatūrā ir atzīts, ka Rumānijā normas, ar ko reglamentē kriminālatbildības noilguma termiņus, ir materiālo tiesību normas. Savienības tiesībās nav nekā tāda, kas būtu pretrunā šai valsts judikatūrai, kā Tiesa atzina spriedumā M.A.S. un M.B.

105.

Savienības finanšu interešu aizsardzība, piemērojot kriminālsodus, ir Savienības un dalībvalstu dalīta kompetence LESD 4. panta 2. punkta izpratnē.

106.

Laikā, kad norisinājās strīdīgie fakti, Savienības likumdevējs nebija veicis noteikumu harmonizāciju par noilgumu, kas piemērojams noziedzīgiem nodarījumiem saistībā ar PVN ( 60 ). Dalībvalstis varēja brīvi noteikt, ka to tiesību sistēmā noteikumi par kriminālatbildības noilguma termiņu un tā pārtraukšanu ir materiālās krimināltiesību normas ( 61 ).

107.

Tā kā nav saskaņoti noilguma termiņi kriminālatbildībai par nodarījumiem, kas vērsti pret Savienības finanšu interesēm, tas ir atkarīgs no katras dalībvalsts tiesību aktiem, vai tās noteikumi par noilguma termiņiem ir procesuāla vai materiāla rakstura ( 62 ).

108.

Nenoliedzami, ka spriedumā Taricco Tiesa ir nolēmusi: kriminālatbildības noilguma termiņi ir procesuāla rakstura, kā to bija norādījusi ECT ( 63 ), tomēr citās lietās Tiesa ir ieņēmusi atšķirīgu nostāju attiecībā uz noilguma termiņiem ( 64 ).

109.

ECT judikatūrā ir bijusi tendence uzskatīt, ka šīs normas pēc būtības ir procesuāla rakstura, jo tajās nenosaka nodarījumus un sodus par tiem, bet vienīgi paredz priekšnoteikumus lietas izmeklēšanai ( 65 ). Tomēr ECT ir uzskatījusi, ka ECPAK 7. pants tiek pārkāpts, ja apsūdzētais tiek notiesāts par nodarījumu, par kuru jau ir iestājies noilgums ( 66 ).

110.

Spriedumā M.A.S. un M.B. ( 67 ) Tiesa (manuprāt, pamatoti) Taricco spriedumu izmantoja, lai:

111.

Ņemot vērā spriedumu M.A.S. un M.B., uzskatu, ka tad, ja Savienības tiesības nav saskaņotas ( 70 ), katra dalībvalsts var turpināt piešķirt materiālo tiesību normu raksturu normām, ar ko regulē kriminālatbildības noilgumu (tostarp, loģiski, arī noteikumiem, ar ko paredz noilguma termiņu pārtraukšanu). Tādā pašā mērā uz šādām normām joprojām attiecas Hartas 49. panta 1. punkta pēdējā teikumā ietvertais lex mitior princips.

112.

Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa), papildus nostājai, ka kriminālatbildības noilgums pieder pie materiālajām krimināltiesībām, attiecībā uz noilguma termiņu pārtraukšanu par nesaderīgu ar Konstitūciju 2009. gada atzina Kriminālkodeksa 155. pantu. Šīs judikatūras sekas bija tādas, ka laikposmā no 2018. gada 25. jūnija līdz 2022. gada 30. maijam šie termiņi ritēja bez iespējas tos pārtraukt.

113.

Varētu apgalvot, ka konstitucionālās tiesas lēmumi nav “labvēlīgāks krimināllikums”, jo tas nav pienācīgi pieņemts dalībvalsts likumdošanas pasākums. Tomēr uzskatu, ka šis iebildums ir jānoraida.

114.

Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa), pasludinot 2009. gada Kriminālkodeksa 155. pantu par nesaderīgu ar Konstitūciju, rīkojas kā “negatīvais likumdevējs” ( 71 ). Valstīs, kurās ir koncentrēta konstitucionalitātes kontrole, likuma atzīšanai par neatbilstošu Konstitūcijai ir tāda pati juridiskā nozīme un saistošais spēks kā pašiem likumiem, kuru pilnīga vai daļēja nepiemērojamība (un, attiecīgā gadījumā, spēkā neesamība) tiek atzīta par neatbilstošu valsts Konstitūcijai. Šādās valstīs likumu atzīšanai par nesaderīgiem ar konstitūciju ir erga omnes sekas, un tas nozīmē šo likumu pilnīgu vai daļēju izņemšanu no tiesību sistēmas (šāda sistēma ir Spānijā, Polijā, Portugālē, Lietuvā, Rumānijā, Vācijā un Itālijā).

115.

Tādēļ saistībā ar lex mitior piemērošanu ar atpakaļejošu spēku neredzu atšķirību starp krimināllikuma pilnīgu vai daļēju atcelšanu ar vēlāku likumu (likumdevēja lēmumi) un šāda likuma pilnīgu vai daļēju izslēgšanu no tiesību sistēmas, atzīstot to par neatbilstošu konstitūcijai (konstitucionālās tiesas lēmumi). ( 72 )

116.

Tādēļ šāda atzīšana par nesaderību ar Konstitūciju, ko Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) ir izdarījusi spriedumos Nr. 297/2018 un Nr. 358/2022, pēc būtības ir pielīdzināma grozījuma veikšanai likumā lex mitior principa piemērošanas nolūkā. Šāda atzīšana ir saistoša visiem valsts varas atzariem, tostarp tiesu iestādēm ( 73 ), pat ja minēto tiesu iestāžu kompetencē joprojām ir izvērtēt tādas valsts tiesību normas neatbilstību Savienības tiesībām, kuru konstitucionālā tiesa ir atzinusi par atbilstošu tās Konstitūcijai ( 74 ).

117.

Šajā lietā ar Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) spriedumiem Nr. 297/2018 un Nr. 358/2022 ir atrisināts jautājums par Rumānijas konstitucionālajām tiesībām, nelemjot par to saderību ar Savienības tiesībām un “neapstrīdot” to pārākumu.

118.

Tiesai atsaucoties uz “likumu pēctecību laikā”, termins “likumi” tiek saprasts plašā nozīmē. Tajā, protams, ietver likumus, ko ir pieņēmis dalībvalsts likumdevējs, bet arī šo pašu likumu grozījumus, kas izriet no konstitucionālās tiesas izdarītajiem secinājumiem par neatbilstību konstitūcijai. Uzskatu, ka šis apgalvojums drīzāk ir saistīts ar pienākumu neinterpretēt Hartā aizsargātās tiesības tā, lai ierobežotu to saturu.

119.

ECT spriedums Ruban pret Ukrainu nerunā pretī manis ierosinātajai interpretācijai. Tajā izvirzīts jautājums par Ukrainas valsts iespējamo lex mitior principa pārkāpumu, kas izrietēja no tās konstitucionālās tiesas sprieduma. ECT noraidīja, ka būtu pārkāpts ECPAK 7. pants, tomēr tā secinājumu par nesaderību ar Konstitūciju analizēja kā likuma grozījumus, neiebilstot, ka šī konstitucionālās tiesas judikatūra neparedzēja “likumu” pēctecību laikā ( 75 ).

120.

Spriedumā lietā Scoppola pret Itāliju ECT, šķiet, sliecās ierobežot lex mitior piemērošanu vienīgi kriminālprocesiem, kas nav noslēgti ar galīgā spēkā stājušos spriedumu ( 76 ). Tomēr dažos vēlākos spriedumos tā šo principu ir attiecinājusi arī uz spriedumiem, kas stājušies galīgā spēkā, ja vien valsts tiesību aktos ir paredzēta šāda iespēja ( 77 ).

121.

Pirmšķietami varētu uzskatīt, ka arī Tiesa lex mitior principu attiecina vienīgi uz spriedumiem, kas ieguvuši galīgu spēku ( 78 ). Tomēr, manuprāt, šāds iespaids ir pāragrs, ņemot vērā to, ka lietā Delvigne analizētajā valsts tiesiskajā regulējumā notiesātajām personām bija paredzēta iespēja saskaņā ar jauno likumu pārvērtēt situāciju, kas izriet no iepriekšējās galīgās kriminālsodāmības.

122.

Manuprāt, lex mitior būtu jāpiemēro arī galīgajiem spriedumiem krimināllietās, kas ir izpildes stadijā. Jāatzīst, ka šāds risinājums nav izvēlēts visās Savienības dalībvalstīs, lai gan tāds ir pieņemts dažās no tām ( 79 ). Pat tajās dalībvalstīs, kurās parasti lex mitior nepiemēro res judicata spēku ieguvušiem spriedumiem krimināllietās, ir daudz izņēmumu no šī noteikuma. Tādējādi atpakaļejošais spēks in melius bieži tiek attiecināts uz šādiem spriedumiem, ja to paredz jaunāki krimināltiesību akti, vai ja rīcība tiek dekriminalizēta ( 80 ), vai arī tad, ja konstitucionālā tiesa atzīst krimināllikuma normu par nesaderīgu ar konstitūciju ( 81 ).

123.

Katrā ziņā Hartas 49. panta 1. punkta pēdējā teikumā ietvertajam principam ir autonoms saturs, kas nav atkarīgs no dalībvalstīs izvēlēto risinājumu daudzveidības, un aizsardzības līmenim, kāds jāsniedz ar šo normu, jābūt augstam, nevis minimālam, kā to jau ierosināju.

124.

Trūkst loģikas, ja likumdevēja vērtību (vai soda kritēriju) maiņa tiek piemērota tikai par labu kriminālprocesa dalībniekiem vai apsūdzētajiem, bet ne par labu tiem, kuri par līdzīgām darbībām izcieš galīgos sodus. Šāds loģikas trūkums vēl uzskatāmāk atklājas gadījumā, kad ar vēlāku likumu dekriminalizē iepriekš sodītas darbības (abolitio criminis). Taisnīgai juridiskai apziņai ir nepanesami, ka šādā gadījumā vienīgi normu intertemporālās piemērošanas iemesli nosaka to, ka personas, kas notiesātas par kādu no šīm darbībām, paliek ieslodzījumā, bet tādu pašu darbību izdarītāji, kuri vēl gaida spriedumu, tiek atbrīvoti no kriminālatbildības.

125.

Šo pašu taisnīguma un konsekvences kritēriju, ko lex mitior sniedz kriminālprocesa dalībniekiem vai apsūdzētajām personām, var attiecināt arī uz jau notiesātām personām. Atkārtošu: nav saprātīgi, ka divas personas, kas ir izdarījušas līdzīgas darbības vienā un tajā pašā dienā, gūst vai negūst labumu no šā principa tikai tāpēc, ka kriminālprocess par vienu no tām ir pabeigts ātrāk un ir notikusi galīga notiesāšana, bet otras personas kriminālprocess aizņem ilgāku laiku un tā vēl nav notiesāta ar galīgu spēku ieguvušu nolēmumu.

126.

Labvēlīgāka krimināllikuma atpakaļejoša spēka principa loģika būtu jāpiemēro arī galīgajiem spriedumiem krimināllietās, lai izvairītos no tādas pretrunas, ka iepriekš minētā. Lai gan ir skaidrs, ka šāds risinājums prasa tādu notiesājošu spriedumu pārskatīšanas procedūru, kuri ir ieguvuši res judicata spēku, tomēr šis iebildums man nešķiet nepārvarams. Tas tā nav gadījumos, kad tiek dekriminalizēta rīcība, kas iepriekš tikusi klasificēta kā noziedzīgs nodarījums, un neredzu iemeslu, kāpēc tas būtu nepārvarams citos gadījumos, kad laika gaitā notiek tiesību normu nomaiņa ( 82 ).

127.

Lai pārskatītu galīgā spēkā stājušos spriedumus, kas ir sekas lex mitior piemērošanai, ir nepieciešams, lai valsts tiesību aktos būtu paredzēts procesuāls tiesību aizsardzības līdzeklis šādai pārskatīšanai pēc notiesātās personas lūguma. Rumānijā šāds līdzeklis atbilstoši lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu ir ārkārtas atcelšanas prasība saskaņā ar Rumānijas Kriminālprocesa kodeksa 426. panta 1. punkta b) apakšpunktu, ievērojot ierobežojumus, kas noteikti Înalta Curte de Casație și Justiție (Augstākā tiesa) spriedumā Nr. 67/2022.

128.

Kopumā ierosinu interpretēt Hartas 49. panta 1. punkta pēdējā teikumā nostiprināto labvēlīgākā krimināllikuma atpakaļejošā spēka principu tādējādi, ka:

129.

Šajā lietā labvēlīgākā krimināllikuma atpakaļejoša spēka princips, kas paredzēts Hartas 49. panta 1. punkta pēdējā teikumā, attaisno to notiesāto personu atbrīvošanu no kriminālatbildības, kurām iepriekš tika piemērots kriminālatbildības noilguma pārtraukšanas regulējums, kas vēlāk tika atzīts par nesaderīgu ar konstitūciju, ciktāl tas attiecas uz jomām, kurās piemēro Savienības tiesības. Līdz ar to atbrīvojums attiecas arī uz liela apmēra krāpšanas nodarījumiem pret Savienības finanšu interesēm, kas ir pretrunā LESD 325. pantam un Lēmumam 2006/928.

130.

Līdz ar to Savienības tiesībās netiek prasīts, lai tādā situācijā, kāda šeit aprakstīta, netiktu piemērota strīdīgā Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) judikatūra, pat ja tās sekas rada nesodāmību dažu minēto noziedzīgo nodarījumu izdarītājiem.

131.

Ja Tiesa – pretēji tam, ko ierosinu, – uzskatītu, ka šajā lietā nav piemērojams labvēlīgāka krimināllikuma atpakaļejošais spēks saskaņā ar Hartas 49. panta 1. punkta pēdējo teikumu, būtu jāanalizē, vai Rumānijas tiesībās ir noteikts augstāks lex mitior principa aizsardzības līmenis.

132.

Dalībvalsts tiesa var saskarties ar situāciju, kā šajā lietā, kad tai ir jāizvērtē, vai ar pamattiesībām ir saderīga valsts tiesību norma vai pasākums, ar ko īsteno Savienības tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē.

133.

Ja šādā situācijā dalībvalstu rīcību pilnībā nenosaka Savienības tiesību akti, Hartas 53. pantā ir apstiprināts, ka valstu iestādes un tiesas saglabā pilnvaras piemērot valsts noteiktos pamattiesību aizsardzības standartus.

134.

Rumānijas tiesībās labvēlīgākā krimināllikuma atpakaļejošā spēka principa aizsardzības valsts standarts ir noteikts Konstitūcijas 15. panta 2. punktā un 2009. gada Kriminālkodeksa 5. panta 1. punktā, kura darbības jomu ir noteikusi Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa).

135.

Kā jau atgādināts, Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) un Înalta Curte de Casație și Justiție (Augstākā tiesa) judikatūrā ir noteikts, ka normām par kriminālatbildības noilgumu un normām par noilguma termiņu pārtraukšanu ir materiāls raksturs, un tām attiecīgi piemēro lex mitior principu ( 83 ).

136.

Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) spriedumos Nr. 297/2018 un Nr. 358/2022 tika uzsvērts, ka, piemērojot šo principu, laikā no 2018. gada 25. jūnija līdz 2022. gada 30. maijam nepastāvēja nekāda veida kriminālatbildības noilguma termiņu pārtraukšanas pamati.

137.

Lai šis Rumānijas tiesībās noteiktais labvēlīgākā krimināllikuma atpakaļejoša spēka principa aizsardzības valsts standarts būtu piemērojams, Tiesa uzskata, ka tam ir jāatbilst diviem nosacījumiem ( 84 ):

138.

Attiecībā uz pirmo nosacījumu Savienības tiesībās nav paredzēts īpašs režīms šajā jomā. Līdz ar to Rumānijas aizsardzības standarta piemērošana neietekmē Hartas 49. panta 1. punkta pēdējā teikumā noteikto aizsardzības līmeni.

139.

Grūtāk ir noteikt, vai Rumānijas tiesību aktu lex mitior principa aizsardzības standarts aizskar Savienības tiesību vienotību, pārākumu un efektivitāti, jo nav viegli saskaņot judikatūru, kas izriet no sprieduma M.A.S. un M.B., no vienas puses, un sprieduma Euro Box Promotion, no otras puses.

140.

Spriedumā M.A. S. un M.B. Tiesa:

141.

Tādējādi Tiesa atzina Savienības tiesību pārākuma principa piemērošanas ierobežojumu: lai aizsargātu noteiktas pamattiesības (krimināltiesību likumību), ko garantē augstāks valsts tiesību standarts nekā Savienības tiesībās noteiktais, valsts tiesas var piemērot valsts tiesību normas, kuras ir pretrunā Savienības tiesībām ( 89 ).

142.

Līdz ar to spriedums M.A. S. un M.B. neuzliek valsts tiesai pienākumu piešķirt absolūtu prioritāti Savienības finanšu interešu aizsardzībai tādā mērā, lai tām piešķirtu prioritāti pār tādām pamattiesībām kā kriminālatbildības un sodu likumības princips.

143.

Spriedumā Euro Box Promotion Tiesa analizēja Rumānijas tiesisko regulējumu un konstitucionālās tiesas judikatūru ( 90 ), kas, tāpat kā Itālijas tiesiskais regulējums lietā M.A.S. un M.B. varēja radīt sistēmisku nesodāmības risku par darbībām, kas ir liela apmēra krāpšanas nodarījumi, kuri apdraud Savienības finanšu intereses, tādējādi apdraudot LESD 325. panta 1. punktā noteikto pienākumu. Savā analīzē Tiesa norādīja šādi:

144.

Manuprāt, tiesvedība šajā lietā ir tuvāka lietai, kurā pasludināts spriedums M.A.S. un M.B., nekā spriedumam Euro Box Promotion. Šajā pēdējā lietā Tiesa nekonstatēja Hartas 47. panta otrās daļas pirmā teikuma pārkāpumu praksē attiecībā uz Augstākās tiesas korupcijas lietās specializēto palātu sastāvu, ko Rumānijas Konstitucionālā tiesa atzina par nesaderīgu ar Konstitūciju. Nebija arī skaidra – iepriekš ar likumu noteikta – valsts tiesību uz neatkarīgu tiesnesi aizsardzības standarta Rumānijas tiesību aktos. Uz to norādīja viena lietas dalībniece tiesas sēdē, atbildot uz Tiesas jautājumu, savukārt Rumānijas valdība un Komisija noliedza tā pastāvēšanu ( 95 ).

145.

Katrā ziņā, manuprāt, atsaukšanās uz sistēmisku nesodāmības risku par smagiem nodarījumiem, kas vērsti pret Savienības finanšu interesēm, neattaisno tādu pamattiesību kā labvēlīgāka krimināllikuma piemērošana ar atpakaļejošu spēku ierobežošanu, ja dalībvalsts konstitucionālajā sistēmā pastāv augstāks šo tiesību aizsardzības standarts nekā tas, kas noteikts Hartas 49. panta 1. punkta pēdējā teikumā.

146.

Kopumā, ja tiktu noraidīta interpretācija, ko piedāvāju attiecībā uz Hartas 49. panta 1. punkta pēdējo teikumu, Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) judikatūrā par kriminālatbildības noilguma termiņu neesamību no 2018. līdz 2022. gadam būtu paredzēts augstāks valsts standarts krimināltiesību atpakaļejoša spēka principa aizsardzībai nekā tas, kāds noteikts šajā Hartas pantā.

147.

Nenoliedzami, kā to jau analizēju un kā to uzsver iesniedzējtiesa, šāda valsts standarta piemērošana var radīt nesodāmības risku personām, kuras ir sauktas pie atbildības par liela apmēra krāpšanu, kas kaitē Savienības finanšu interesēm.

148.

Tomēr precedents spriedumā M.A.S. un M.B. radīja tādu pašu nesodāmības risku, un neredzu iemeslu izvairīties no tā šajā lietā. Atšķirībā no lietas Euro Box Promotion šeit, tāpat kā lietā M.A.S. un M.B., nepārprotami pastāv augstāks valsts aizsardzības standarts, ko nosaka lex mitior princips.

149.

Nav šaubu, ka Savienības finanšu intereses ir aizsargājamas, taču tās nevar būt svarīgākas par tādu pamattiesību aizsardzību kā tās, ko pārstāv labvēlīgākā krimināllikuma atpakaļejoša spēka princips.

150.

Pamattiesības tādā tiesiskā kopienā kā Eiropas Savienība ir ne mazāk svarīgas par tās finanšu interesēm. Citiem vārdiem, Savienības finanšu intereses nevar aizsargāt uz pamattiesību pārkāpuma rēķina.

151.

Ja LESD 325. panta un tā īstenošanas normu piemērošana ir nepilnīga un vienā vai vairākās valstīs rodas sistēmisks nesodāmības risks, Savienības rīcībā ir citi tiesiskie mehānismi, lai reaģētu, piemēram, prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi. Manuprāt, ar LES 2. panta tiesiskuma vērtību nav saderīgi pazemināt lex mitior principa aizsardzības līmeni, lai labāk aizsargātu Savienības finanšu intereses.

152.

Līdz ar to Savienības tiesību pārākums šajā lietā nav jāpiemēro, un iesniedzējtiesai nav pienākuma nepiemērot Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) judikatūru, lai garantētu atbilstību LESD 325. panta 1. punktam un Lēmumam 2006/928. Gluži pretēji, tai ir jāievēro šī judikatūra, lai saglabātu Rumānijas tiesībās noteiktā lex mitior principa augstāko aizsardzības standartu, kas pēc savas būtības ir labvēlīgs noziedzīgu nodarījumu izdarītājiem.

153.

Šis risinājums turklāt ir atbilstošāks krimināltiesību likumības principam un no tā izrietošajām prasībām par piemērojamā likuma paredzamību un precizitāti ( 96 ). Ar Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) spriedumiem, ko papildināja Înalta Curte de Casație și Justiție (Augstākā tiesa) spriedumi, tika precizēts 2009. gada Kriminālkodeksa 155. panta 1. punktā paredzētais kriminālatbildības noilguma pārtraukšanas regulējums pēc šaubīšanās perioda vispārējās jurisdikcijas tiesu starpā. Šīs judikatūras nepiemērošana radītu jaunas neskaidrības attiecībā uz kriminālatbildības noilguma pārtraukšanu laikposmā no 2018. līdz 2022. gadam.

154.

Iesniedzējtiesa trešo jautājumu uzdod gadījumam, ja Tiesa uz pirmajiem diviem jautājumiem atbildētu apstiprinoši (un tikai tad, ja nebūtu iespējams veikt Savienības tiesībām atbilstošu interpretāciju).

155.

Tā kā uz pirmajiem diviem jautājumiem ierosinu atbildēt noliedzoši, nebūtu nepieciešams atbildēt uz trešo jautājumu. Tomēr darīšu to gadījumam, ja Tiesa izvēlētos citu nostāju.

156.

Tiesa jau ir lēmusi par Rumānijas tiesu sistēmas aspektiem ( 97 ), sniedzot norādes, kas ļauj atbildēt uz šo pēdējo prejudiciālo jautājumu. Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa uzsver tiesnešu disciplinēšanas iespēju, ja tie atkāpjas no konstitucionālās tiesas judikatūras, pamatojoties uz to, ka tā neatbilst Savienības tiesībām.

157.

Kā norāda iesniedzējtiesa ( 98 ) un Rumānijas valdība, pēc sprieduma RS tika atcelts Likuma Nr. 303/2004 99. panta ș) punkts, saskaņā ar kuru Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) vai Înalta Curte de Casație și Justiție (Augstākā tiesa) spriedumu, kas pieņemti tiesvedībās, kuras ir uzsāktas likumības interesēs, neievērošana tika uzskatīta par disciplinārpārkāpumu.

158.

Tomēr Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) 2022. gada 9. novembra spriedumā Nr. 520/2022 ir noteikts, ka par Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) vai Înalta Curte de Casație și Justiție (Augstākā tiesa) spriedumu nepildīšanu tiesnešiem var piemērot disciplinārsodu, ja tiesnesis ir rīkojies ļaunprātīgi vai pieļaujot rupju nolaidību. Iesniedzējtiesa apšauba šī jaunā disciplinārā režīma saderību ar Savienības tiesībām.

159.

Nenoliedzami spriedumos Euro Box Promotion un RS ir ietverts pietiekami daudz norādījumu, lai atbildētu uz šo jautājumu. Tāpēc aprobežošos ar dažu šajos spriedumos ietverto apsvērumu atkārtošanu:

160.

Tātad uz trešo prejudiciālo jautājumu ir jāsniedz tāda pat atbilde.

161.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz Curtea de Apel Brașov (Brašovas apelācijas tiesa, Rumānija) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi: