1.

Šajā lietā Juzgado de lo Contencioso‑Administrativo no 5 de Barcelona (Barselonas Administratīvā tiesa Nr. 5, Spānija) uzdod vairākus prejudiciālus jautājumus par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2003/86/EK (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos ( 2 ) 15. panta 3. punkta otro teikumu.

2.

Saskaņā ar šo normu dalībvalstij ir jāpiešķir patstāvīga uzturēšanās atļauja trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir apgādnieka ģimenes locekļi ( 3 ), ja viņi atrodas “īpaši sarežģītos apstākļos”. Iesniedzējtiesa izjautā Tiesu par to apstākļu būtību, kādi raksturīgi šādai situācijai, kā arī lūdz tai precizēt procesuālos nosacījumus, saskaņā ar kādiem šie valstspiederīgie var pierādīt, ka viņi atrodas šādā situācijā.

3.

Šis lūgums ir iesniegts mātes un viņas divu nepilngadīgo bērnu, kuriem ir uzturēšanās atļauja ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, tiesvedībā pret Subdelegación del Gobierno en Barcelona (valdības apakšpārstāvniecība Barselonā, Spānija). Tā atteicās piešķirt viņiem “ilgtermiņa uzturēšanās atļauju ģimenes atkalapvienošanās nolūkā” – un tātad pagarināt viņu uzturēšanās atļauju – atteikuma piešķirt ilgtermiņa uzturēšanās atļauju tēvam – apgādniekam – rezultātā ( 4 ). Tieši saistībā ar prasību tiesā, ko viņi cēla par šo lēmumu, prasītāji pamatlietā tad lūdza patstāvīgu uzturēšanās atļauju Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punkta otrā teikuma izpratnē.

4.

Pirmām kārtām, iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai prasītāju pamatlietā situāciju var kvalificēt kā “īpaši sarežģītu” minētā panta izpratnē, pamatojoties uz to, ka tā attiecas uz nepilngadīgiem bērniem, vai to, ka ģimenes locekļi zaudē uzturēšanās atļauju no viņu gribas neatkarīgu iemeslu dēļ.

5.

Šajos secinājumos izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ es uzskatu, ka neviens no šiem apstākļiem pats par sevi nav pietiekams, lai pierādītu, ka pastāv “īpaši sarežģīti apstākļi”. Manuprāt, šādam nosacījumam ir nepieciešams konstatēt, ka attiecīgajiem trešo valstu valstspiederīgajiem ģimenes apstākļu dēļ ir jāsaskaras ar apstākļiem, kuri pēc būtības ir ļoti nopietni jeb smagi vai kas izraisa viņiem lielu trauslumu jeb neaizsargātību, radot viņiem patiesu vajadzību pēc aizsardzības, ko nodrošina patstāvīgas uzturēšanās atļaujas piešķiršana. Šajā gadījumā iesniedzējtiesas norādītie apstākļi man tādi nešķiet.

6.

Otrām kārtām, iesniedzējtiesa lūdz Tiesu precizēt procesuālās garantijas, kādas ir ģimenes locekļiem un it īpaši nepilngadīgajiem bērniem pirms lēmuma pieņemšanas par atteikumu pagarināt viņu uzturēšanās atļauju, kā arī līdzekļus, kas tiem ir pieejami, lai pierādītu, ka pastāv “īpaši sarežģīti apstākļi”, patstāvīgas uzturēšanās atļaujas saņemšanai.

7.

Šajā ziņā es paskaidrošu iemeslus, kuru dēļ kompetentajai valsts iestādei pirms šāda lēmuma pieņemšanas ir jāveic pieteikuma par uzturēšanās atļaujas pagarināšanu individualizēta izskatīšana Direktīvas 2003/86 17. panta izpratnē, kuras laikā attiecīgajiem ģimenes locekļiem ir bijusi iespēja lietderīgi un efektīvi darīt zināmu visu informāciju, ko viņi uzskata par atbilstīgu attiecībā uz savu situāciju. Tāpat vēlos piebilst, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja pieteikumu iesniedz nepilngadīgs bērns, dalībvalstīm ir jāveic visi attiecīgie pasākumi, lai šim bērnam nodrošinātu reālu un faktisku iespēju tikt uzklausītam atbilstoši viņa vecumam vai brieduma pakāpei.

8.

Direktīvā 2003/86 ir paredzēti nosacījumi, ar kādiem trešo valstu valstspiederīgie, kas likumīgi uzturas dalībvalstu teritorijā, īsteno viņiem piemītošās tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos.

9.

Šīs direktīvas 2., 4., 6., 11. un 15. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

[..]

[..]

10.

Direktīvas VI nodaļā “Ģimenes locekļu ieceļošana un uzturēšanās” iekļautā 13. panta 3. punktā ir paredzēts:

“Ģimenes loceklim(-iem) piešķirto uzturēšanās atļauju derīguma termiņš principā nedrīkst pārsniegt apgādnieka uzturēšanās atļaujas derīguma termiņu.”

11.

Šajā pašā Direktīvas 2003/86 nodaļā ietvertais 15. pants ir formulēts šādi:

“1.   Ne vēlāk kā pēc piecu gadu uzturēšanās, un pie nosacījuma, ka ģimenes locekļiem nav piešķirta uzturēšanās atļauja citu iemeslu, nevis ģimenes atkalapvienošanās dēļ, laulātais vai neprecējies partneris un bērns, kurš sasniedzis pilngadību, nepieciešamības gadījumā, iesniedzot pieteikumu, ir tiesīgs saņemt patstāvīgu uzturēšanās atļauju, kas nav saistīta ar apgādnieka uzturēšanās atļauju.

Dalībvalstis var ierobežot uzturēšanās atļauju piešķiršanu, kas noteiktas pirmajā daļā, laulātajam vai neprecētam partnerim ģimenes attiecību sabrukuma gadījumā.

2.   Dalībvalstis var izsniegt patstāvīgas uzturēšanās atļaujas pieaugušiem bērniem un radiniekiem taisnā augšupējā līnijā, uz kuriem attiecas 4. panta 2. punkts.

3.   Atraitnības, šķiršanās, nošķiršanās vai taisnā augšupējā vai lejupējā līnijā pirmās pakāpes radinieku nāves gadījumā var izsniegt patstāvīgu uzturēšanās atļauju, pēc pieteikuma iesniegšanas, nepieciešamības gadījumā, personām, kas ieceļojušas ģimenes atkalapvienošanās dēļ. Dalībvalstis paredz noteikumus, kas nodrošina patstāvīgas uzturēšanās atļaujas piešķiršanu īpaši sarežģītu apstākļu gadījumā.

4.   Noteikumus, kas attiecas uz patstāvīgas uzturēšanās atļaujas piešķiršanu un derīguma termiņu, paredz attiecīgās valsts tiesību akti.”

12.

Minētās direktīvas VII nodaļā “Sodi un atlīdzināšana [Sodi un tiesību aizsardzības līdzekļi]”, 16. panta 3. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis var atsaukt vai atteikties atjaunot [pagarināt] uzturēšanās atļauju ģimenes loceklim, ja apgādnieka uzturēšanās laiks ir beidzies un ģimenes loceklim vēl nav piešķirta patstāvīga uzturēšanās atļauja [vēl nav tiesību uz patstāvīgu uzturēšanās atļauju] saskaņā ar 15. pantu.”

13.

Minētās direktīvas šajā pašā nodaļā iekļautajā 17. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis pienācīgi ņem vērā personas ģimenes attiecību veidu un pastāvību, viņa uzturēšanās laiku dalībvalstī un par ģimenes, kultūras vai sociālo saišu esamību ar savu izcelsmes valsti, ja pieteikumu noraida, atsauc vai atsaka pagarināt uzturēšanās atļauju, vai lemj par apgādnieka un viņa ģimenes locekļu izraidīšanu no valsts.”

14.

Komisijas Paziņojumā [Padomei un Eiropas Parlamentam] (2014. gada 3. aprīlis) par norādījumiem [pamatnostādnēm], kā piemērot Direktīvu 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos ( 7 ) ir ietverts 5.3. punkts “Piekļuve patstāvīgai uzturēšanās atļaujai”, kura trešā daļa ir izteikta šādā redakcijā:

“Saskaņā ar 15. panta 3. punkta otro teikumu īpaši sarežģītu apstākļu gadījumā dalībvalstīm patstāvīga uzturēšanās atļauja ir jāizsniedz jebkuriem ģimenes locekļiem, kas ir ieceļojuši ģimenes atkalapvienošanās dēļ. Šādā nolūkā dalībvalstīm savos tiesību aktos ir jāiekļauj noteikumi. Īpaši sarežģīti apstākļi var būt tādi, kurus izraisījusi ģimenes situācija vai attiecību iziršana, bet ne citu iemeslu radītas grūtības. Īpaši sarežģīti apstākļi, piemēram, var būt vardarbība ģimenē pret sievietēm un bērniem, atsevišķi piespiedu laulības gadījumi, sieviešu dzimumorgānu kropļošanas risks vai gadījumi, kad persona var nonākt īpaši sarežģītā ģimenes situācij[ā], ja tai piespiedu kārtā ir jāatgriežas izcelsmes valstī.”

15.

2000. gada 11. janvāraLey Orgánica 4/2000 sobre derechos y libertades de los extranjeros en España y su integración social (Konstitutīvais likums [Nr.] 4/2000 par ārvalstnieku tiesībām un brīvībām Spānijā un viņu sociālo integrāciju) ( 8 ), redakcijā, kas piemērojama strīdam pamatlietā, 19. pants ir šāds:

“1.   Uzturēšanās atļauja ģimenes atkalapvienošanās dēļ, kas piešķirta atkalapvienotajiem laulātajam un bērniem – kad viņi sasniedz darbspējas vecumu –,dod viņiem tiesības strādāt, bez nepieciešamības veikt turpmākas administratīvās formalitātes.

2.   Laulātais, kas izmanto ģimenes atkalapvienošanos, var saņemt patstāvīgu uzturēšanās atļauju, ja viņam ir pietiekami finanšu līdzekļi, lai sevi uzturētu.

Gadījumos, kad laulātā, kas izmanto ģimenes atkalapvienošanos, ir ar dzimumu saistītā vardarbībā cietusī, viņa var saņemt uzturēšanās un pašnodarbinātā darba atļauju bez pienākuma izpildīt iepriekš minēto nosacījumu, ja viņas labā ir izdots aizsardzības rīkojums vai, ja tāda nav, – Ministerio Fiscal [Spānijas Prokuratūras] ziņojums, kurā ir norādīts, ka pastāv netieši pierādījumi par ar dzimumu saistītu vardarbību.

3.   Bērni, kas izmanto ģimenes atkalapvienošanos, var saņemt patstāvīgu uzturēšanās atļauju, kad viņi sasniedz pilngadību un viņiem ir pietiekami finanšu līdzekļi, lai sevi uzturētu.

4.   To finanšu līdzekļu formu un apmēru, kurus uzskata par pietiekamiem, lai atkalapvienotās ģimenes locekļi varētu saņemt patstāvīgu uzturēšanās atļauju, nosaka ar normatīvajiem aktiem.

5.   Apgādnieka nāves gadījumā atkalapvienotās ģimenes locekļi var saņemt patstāvīgu uzturēšanās atļauju ar nosacījumiem, kuri ir jāparedz.”

16.

2011. gada 20. aprīļaReal Decreto 557/2011 por el que se aprueba el Reglamento de la Ley Orgánica 4/2000, sobre derechos y libertades de los extranjeros en España y su integración social, tras su reforma por Ley Orgánica 2/2009 (Karaļa dekrēts 557/2011, ar ko apstiprina Konstitutīvā likuma Nr. 4/2000 par ārvalstnieku tiesībām un brīvībām Spānijā un viņu sociālo integrāciju īstenošanas noteikumus, pēc tā grozīšanas ar Konstitutīvo likumu Nr. 2/2009) ( 9 ) 59. pantā “Atkalapvienoto ģimenes locekļu uzturēšanās, kas ir neatkarīga no apgādnieka uzturēšanās” ir paredzēts:

“1.   Laulātais vai partneris, kas izmanto ģimenes atkalapvienošanos, var saņemt uzturēšanās un pašnodarbinātā darba atļauju, ja viņš atbilst kādam no turpmāk minētajiem nosacījumiem un viņam nav parādu nodokļu iestādēm vai sociālās apdrošināšanas iestādēm:

[..]

2.   Turklāt laulātais vai partneris var saņemt uzturēšanās un pašnodarbinātā darba atļauju šādos gadījumos:

3.   Iepriekšējā punktā paredzētajos gadījumos, ja papildus laulātajam vai partnerim ģimenes atkalapvienošanos ir izmantojuši arī citi ģimenes locekļi, šie ģimenes locekļi saglabā piešķirto uzturēšanās atļauju un –attiecībā uz uzturēšanās atļaujas ģimenes atkalapvienošanās dēļ pagarināšanu – ir atkarīgi no ģimenes locekļa, ar kuru viņi dzīvo kopā.

4.   Bērni un nepilngadīgie, kuriem apgādnieks ir likumīgais pārstāvis, saņem patstāvīgu uzturēšanās atļauju, kad viņi sasniedz pilngadību un var pierādīt, ka viņi atrodas kādā no šī panta 1. punktā aprakstītajām situācijām, vai kad viņi ir sasnieguši pilngadību un ir nodzīvojuši Spānijā piecus gadus.

[..]”

17.

Karaļa dekrēta 557/2011 61. panta “Uzturēšanās atļauju pagarināšana ģimenes atkalapvienošanās dēļ” 3. punktā ir noteikts:

“Lai pagarinātu uzturēšanās atļauju ģimenes atkalapvienošanās dēļ ir jāizpilda šādi nosacījumi:

18.

Karaļa dekrēta 557/2011 pirmā papildu noteikuma 4. punktā ir noteikts:

“Ja to pamato ekonomiskie, sociālie vai profesionālie apstākļi un nereglamentētos gadījumos, kad pastāv īpaša interese, pēc Secretaría de Estado de Inmigración y Emigración [Valsts Imigrācijas un Emigrācijas sekretariāts, Spānija] vadītāja priekšlikuma, ņemot vērā Secretaría de Estado de Seguridad [Valsts Drošības sekretariāts, Spānija] vadītāja un attiecīgā gadījumā – Subsecretarías de Asuntos Exteriores y de Cooperación y de Política Territorial y Administración Pública [Ārlietu, Sadarbības un Teritoriālās politikas un valsts pārvaldes apakšsekretariāti, Spānija] vadītāju ziņojumu, Consejo de Ministros [Ministru padome, Spānija] pēc informēšanas un apspriešanās ar Comisión Laboral Tripartita de Inmigración [Trīspusējā darba komisija imigrācijas jomā, Spānija], var izdot norādījumus tādu pagaidu uzturēšanās un/vai darba atļauju, kuras var būt saistītas ar laikposmu, nodarbinātību vai vietu atbilstoši minēto norādījumu noteikumiem, vai uzturēšanās atļauju piešķiršanai [..]. Tāpat Valsts Imigrācijas un emigrācijas sekretariāta vadītājs, pamatojoties uz Valsts Drošības sekretariāta vadītāja ziņojumu, var piešķirt individuālas pagaidu uzturēšanās atļaujas, ja pastāv ārkārtas apstākļi, kas nav paredzēti šajos noteikumos.”

19.

Trijiem prasītājiem pamatlietā – mātei un viņas diviem nepilngadīgajiem bērniem – bija uzturēšanās atļauja ģimenes atkalapvienošanās dēļ, un apgādnieks bija viņas vīrs un abu bērnu tēvs.

20.

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka 2021. gada 22. aprīlī šie četri ģimenes locekļi iesniedza pieteikumu par “ilgtermiņa uzturēšanās atļauju ģimenes atkalapvienošanās dēļ”.

21.

Ar 2021. gada 27. maija lēmumu kompetentā valsts iestāde noraidīja apgādnieka pieteikumu iepriekšējās kriminālsodāmības dēļ.

22.

Pēc tam šī iestāde ar 2021. gada 22. jūnija lēmumu noraidīja prasītāju pamatlietā iesniegtos pieteikumus, pamatodamās uz Karaļa dekrēta 557/2011 61. pantu. Šajā pantā, kā norādīts tā nosaukumā, ir paredzētas prasības uzturēšanās atļauju ģimenes atkalapvienošanās dēļ pagarināšanai. Tā kā apgādniekam vairs nebija darba un/vai uzturēšanās atļaujas, viņu pieteikums neatbilda minētā Karaļa dekrēta 61. panta 3. punkta b) apakšpunkta 1. punktā izvirzītajai prasībai.

23.

Iesniedzējtiesa, kurā celta prasītāju pamatlietā prasība atcelt šo lēmumu, norāda, ka minētais lēmums tika pieņemts bez kompetentās valsts iestādes saskaņā ar Direktīvas 2003/86 17. pantu veikta novērtējuma par attiecīgo personu ģimenes attiecību veidu un pastāvību, viņu uzturēšanās laiku un ģimenes, kultūras un sociālo saišu esamību ar valsti, kurā viņi uzturas, un ar viņu izcelsmes valsti.

24.

Kā norāda šī tiesa, tā kā Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punktā nav precizēti “īpaši sarežģītu apstākļu” gadījumi, kas attaisno patstāvīgas uzturēšanās atļaujas piešķiršanu apgādnieka ģimenes locekļiem, nevar izslēgt, ka šāds jēdziens aptver situāciju, kāda rodas, ja ģimenes locekļi, kuri izmanto ģimenes atkalapvienošanos, zaudē uzturēšanās atļauju no viņu gribas neatkarīgu iemeslu dēļ, it īpaši attiecībā uz nepilngadīgiem bērniem un personām, kas savā izcelsmes valstī atrodas strukturālas diskriminācijas situācijā, piemēram, attiecībā uz sievietēm no dažām trešām valstīm, kurās sievietēm nav nekādas aizsardzības.

25.

Tomēr iesniedzējtiesa vērš uzmanību uz to, ka, pirmkārt, Karaļa dekrēta 557/2011 59. pantā, neraugoties uz Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punkta formulējuma imperatīvo raksturu, neesot minēti šajā tiesību normā norādītie “īpaši sarežģītu apstākļu” gadījumi. Turklāt, lai gan šī Karaļa dekrēta pirmā papildu noteikuma 4. punktā esot paredzēta uzturēšanās atļaujas piešķiršana ārkārtas gadījumos, kuri nav paredzēti regulējumā, nešķiet, ka šī tiesību norma atbilstu Direktīvai 2003/86. Proti, uz šādas uzturēšanās atļaujas piešķiršanu attiecoties novērtējuma brīvība saskaņā ar minētās tiesību normas plašu interpretāciju, kas neliedzot lēmumus par uzturēšanās atļaujām pieņemt automātiski, un kompetence šajā ziņā esot piešķirta nevis vietējām valsts pārvaldes iestādēm, bet gan centrālajai valsts pārvaldes iestādei.

26.

Otrkārt, Spānijas tiesiskajā regulējumā neesot paredzēta procedūra, kas ļautu ieinteresētajām personām atsaukties uz individuāliem apstākļiem vai ļautu rīkot nepilngadīgo iepriekšēju uzklausīšanu, tādējādi kompetentās valsts iestādes lemjot, neņemdamas vērā ģimenes locekļu, kas izmanto ģimenes atkalapvienošanos, personiskos apstākļus. Tādējādi minētie ģimenes locekļi pēkšņi nonākot prettiesiskā situācijā. No Tiesas judikatūras izrietot, ka šīm iestādēm pirms lēmuma par ģimenes atkalapvienošanos pieņemšanas ir jāizvērtē visi konkrētās lietas īpašie apstākļi; jebkādi automātiski lēmumi ir izslēgti.

27.

Šādos apstākļos Juzgado de lo Contencioso‑Administrativo no 5 de Barcelona (Barselonas Administratīvā tiesa Nr. 5) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

28.

Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītāji pamatlietā, Spānijas valdība, kā arī Eiropas Komisija. Šie lietas dalībnieki piedalījās tiesas sēdē, kas notika 2024. gada 17. janvārī un kuras laikā tie arī atbildēja uz jautājumiem, ko Tiesa uzdeva mutvārdu atbildes sniegšanai.

29.

Pirmais līdz trešais prejudiciālais jautājums attiecas uz nosacījumiem, ar kādiem piemērojams Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punkts, saskaņā ar kuru dalībvalstīm “īpaši sarežģītu apstākļu” gadījumā ir jāpiešķir trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ieceļojuši dalībvalstī ģimenes atkalapvienošanās dēļ, patstāvīga uzturēšanās atļauja, un it īpaši tie attiecas uz šī jēdziena tvērumu.

30.

Savukārt ceturtais līdz sestais prejudiciālais jautājums attiecas uz procesuālajām garantijām, kādas ir piemērojamas, pieņemot lēmumu par atteikumu pagarināt uzturēšanās atļauju apgādnieka ģimenes locekļiem. Lai gan iesniedzējtiesa šajā ziņā atsaucas uz Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punktu, šī tiesību norma neattiecas uz nosacījumiem, ar kādiem dalībvalsts var atteikties pagarināt šādu personu uzturēšanās atļauju, – tas ir reglamentēts šīs direktīvas 16. panta 3. punktā. Tādēļ es ierosinu Tiesai izskatīt šos jautājumus no pēdējā minētā panta viedokļa.

31.

Ar savu pirmo un trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā aicina Tiesu precizēt, vai Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punkta otrais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka “īpaši sarežģītu apstākļu” pastāvēšana var tikt automātiski konstatēta, ja šie apstākļi attiecas uz nepilngadīgu bērnu vai ja ģimenes loceklis zaudē uzturēšanās atļauju no viņa gribas neatkarīgu iemeslu dēļ.

32.

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa arī jautā, vai šī tiesību norma nepieļauj tādus dalībvalsts tiesību aktus, kuros nav paredzēts piešķirt patstāvīgu uzturēšanās atļauju apgādnieka ģimenes locekļiem, ja apstākļi, kādos viņi atrodas, ne vien ir īpaši sarežģīti nepilngadīgo bērnu klātbūtnes dēļ, bet arī viņu situācija kļūst prettiesiska tādēļ, ka ir atteikts pagarināt viņu uzturēšanās atļauju.

33.

Tā kā argumenti, ko prasītāji pamatlietā izklāstīja tiesas sēdē, liecināja par precizējumu nepieciešamību, tad, pirms sniegt Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punkta otrā teikuma normu interpretāciju, es sniegšu ievada apsvērumu par uzturēšanās tiesību, kas piešķirtas trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ieceļojuši dalībvalstī ģimenes atkalapvienošanās dēļ, būtību.

34.

No Direktīvas 2003/86 4. un 6. apsvēruma izriet, ka tās vispārējais mērķis ir veicināt trešo valstu valstspiederīgo integrāciju dalībvalstīs, nodrošinot ģimenes aizsardzību un, konkrēti, nodrošinot ģimenes dzīves saglabāšanu, pateicoties ģimenes atkalapvienošanai ( 10 ). Tiesa ir nospriedusi, ka no šī mērķa, kā arī no šīs direktīvas, lasot to kopsakarā, it īpaši no tās 13. panta 3. punkta un 16. panta 3. punkta, izriet, ka, iekams attiecīgie ģimenes locekļi, pamatojoties uz minētās direktīvas 15. pantu, nav ieguvuši patstāvīgas uzturēšanās tiesības, viņu uzturēšanās tiesības ir atvasinātas no attiecīgā apgādnieka tiesībām, kuru mērķis ir veicināt pēdējā minētā integrāciju ( 11 ).

35.

Tāda situācija, kāda ir šajā lietā, kad māte un viņas bērni, kas ieceļojuši dalībvalstī ģimenes atkalapvienošanās dēļ, nevar pagarināt savu uzturēšanās atļauju, jo ir beidzies tēva uzturēšanās atļaujas derīguma termiņš, ir parasta situācija saistībā ar ģimenes atkalapvienošanos, nevis “īpaši sarežģīti apstākļi”, ko Savienības likumdevējs ir minējis Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punkta otrajā teikumā.

36.

Kā Spānijas valdība pamatoti norādīja tiesas sēdē, nepilngadīgu bērnu klātbūtne ir ierasts un parasts apstāklis saistībā ar trešo valstu valstspiederīgo ģimenes atkalapvienošanos. Atzīšana, ka viņu situācija pati par sevi varētu būt “īpaši sarežģīti apstākļi” minētā panta izpratnē, neatbilst šajā direktīvā paustajiem mērķiem, jo nepilngadīgajiem bērniem būtu patstāvīgas uzturēšanās tiesības un tādējādi viņiem būtu atļauts palikt uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, savukārt viņu vecākam varētu nākties to atstāt.

37.

Turklāt tas, ka apgādnieka ģimenes locekļi zaudē uzturēšanās atļauju no viņu gribas neatkarīgu iemeslu dēļ, ir raksturīgs viņu uzturēšanās tiesību atvasinātajam raksturam. Tādējādi saistībā ar lietu, kurā pasludināts spriedums Y.Z. u. c. (Krāpšana ģimenes atkalapvienošanās jomā) un kurā apgādnieka ģimenes locekļi bija zaudējuši uzturēšanās atļauju tādēļ, ka apgādnieks bija īstenojis krāpšanu, par ko viņi nebija zinājuši, Tiesa nosprieda, ka, ņemot vērā “apgādnieka centrālo nozīmīgumu ar Direktīvu 2003/86 ieviestajā sistēmā”, šajā direktīvā izvirzītajiem mērķiem un loģikai, kas ir tās pamatā, ir atbilstoši tas, ka šī krāpšana nelabvēlīgi ietekmē ģimenes atkalapvienošanās procesu un ka tā it īpaši skar šī apgādnieka ģimenes locekļiem piešķirtās uzturēšanās atļaujas, arī tad, ja pēdējie minētie nav zinājuši par īstenoto krāpšanu ( 12 ). Šie principi pēc analoģijas ir piemērojami situācijai, kāda ir šajā lietā, kad ģimenes locekļi, kas ieceļojuši dalībvalstī ģimenes atkalapvienošanās dēļ, nevar pagarināt savu uzturēšanās atļauju, jo apgādnieks ir zaudējis savas uzturēšanās tiesības tādēļ, ka ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu.

38.

Tagad ir jāpārbauda, cik lielā mērā var būt izpildīts minētās direktīvas 15. panta 3. punkta otrajā teikumā paredzētais nosacījums par “īpaši sarežģītu apstākļu” pastāvēšanu.

39.

Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punkta otro teikumu Savienības likumdevējs ir iecerējis kā imperatīvu normu. Šajā tiesību normā “īpaši sarežģītu apstākļu” pastāvēšana personām, kas ieceļojušas dalībvalstī ģimenes atkalapvienošanās dēļ, ir vienīgais materiāltiesiskais nosacījums, kas ir nepieciešams patstāvīgas uzturēšanās atļaujas piešķiršanai. Tomēr nedz šajā pantā, nedz kādā citā direktīvas normā nav ietverta jēdziena “īpaši sarežģīti apstākļi” definīcija vai sniegts šādas situācijas piemērs, atšķirībā no Direktīvas 2004/38/EK ( 13 ) 13. panta 2. punkta c) apakšpunkta, kurā ir skaidri norādīts uz Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem, kas ir no vardarbības ģimenē cietušie. Tādējādi Tiesa savā judikatūrā atsaucās uz Komisijas Pamatnostādņu 5.3. punktā sniegto interpretāciju, kurā vardarbības ģimenē gadījumi ir minēti kā “īpaši grūtu apstākļu” [“īpaši sarežģītu apstākļu”] piemērs ( 14 ).

40.

Tiesas sēdē Spānijas valdība apgalvoja, ka jēdziena “īpaši sarežģīti apstākļi” tvērumu var vienpusēji noteikt dalībvalstis. Es šim viedoklim nepiekrītu. Domāju, ka šis jēdziens, kas Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punkta otrajā teikumā, ir jāuzskata par autonomu Savienības tiesību jēdzienu. Pretējā gadījumā, ja dalībvalstīm būtu rīcības brīvība noteikt apstākļus, kas tajā ietilpst, atšķirības valstu tiesiskajos regulējumos radītu risku, ka varētu tikt apdraudēts tādējādi uzliktā pienākuma apjoms un lietderīgā iedarbība. Turklāt ir jākonstatē, ka šīs direktīvas 15. panta 3. punktā, lai definētu minēto jēdzienu, nav atsauces uz dalībvalstu tiesībām, pretēji šīs direktīvas 15. panta 4. punktam. Ir nepieciešams nošķirt šīs abas tiesību normas. Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punkta otrajā teikumā ir atzītas tiesības par labu attiecīgajam ģimenes loceklim, nosakot, ka dalībvalstīm ir jāpieņem normas, kas garantē patstāvīgas uzturēšanās atļaujas piešķiršanu “īpaši sarežģītu apstākļu” gadījumā. Tādējādi Savienības likumdevējs izvirza būtisku materiāltiesisko nosacījumu šādas uzturēšanās atļaujas piešķiršanai. Savukārt šīs direktīvas 15. panta 4. punktam ir cits priekšmets, jo ar to dalībvalstīm tiek uzticēta atbildība savās valsts tiesībās paredzēt nosacījumus, ar kādiem ir iespējams īstenot šīs tiesības, kā arī šo tiesību īstenošanas noteikumus, ievērojot samērīguma principu, kā arī minētās direktīvas mērķi un lietderīgo iedarbību ( 15 ).

41.

Tādēļ, ņemot vērā šos elementus, man šķiet, ka ir jāpiemēro Tiesas pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa prasībām izriet, ka, lai noteiktu Savienības tiesību normas, kurā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, saturu un piemērošanas jomu, tā visā Savienībā parasti ir interpretējama autonomi un vienveidīgi ( 16 ). Šajā nolūkā, tā kā Direktīvas 2003/86 jēdziens “īpaši sarežģīti apstākļi” nav definēts, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tas ir jāinterpretē atbilstoši tā ierastajai nozīmei ikdienas valodā, ņemot vērā tā lietošanas kontekstu un tā tiesiskā regulējuma mērķus, kurā tas ietilpst ( 17 ).

42.

Savu analīzi sākšu ar to, ka aplūkošu Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punkta otrā teikuma mērķi. Nosacījums par “īpaši sarežģītu apstākļu” pastāvēšanu pirmām kārtām ir jāinterpretē, ņemot vērā šīs normas mērķi, proti, apgādnieka ģimenes locekļu aizsardzību.

43.

Atgādinu, ka saskaņā ar šīs direktīvas 4. un 6. apsvērumu tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos ir paredzētas, lai aizsargātu ģimeni, nodrošinot ģimenes dzīves saglabāšanu vai tās izveidi uzņēmējā dalībvalstī ( 18 ). Tādējādi šīs tiesības ļauj garantēt ikvienam tiesības šajā valstī dzīvot ar savu ģimeni.

44.

Tomēr minētās tiesības nav absolūtas, un Savienības likumdevējs paredz leģitīmus ierobežojumus to īstenošanai. Tādējādi Direktīvas 2003/86 2. apsvērumā likumdevējs uzsver, ka pasākumi attiecībā uz ģimenes atkalapvienošanos ir jāīsteno, ievērojot pamattiesības, kas it īpaši ir nostiprinātas Hartā. Tātad šie pasākumi ir jāīsteno, ievērojot tiesības uz cilvēka cieņu, kas nostiprinātas Hartas 1. pantā, tiesības uz personas neaizskaramību, kas noteiktas Hartas 2. pantā, spīdzināšanas un necilvēcīgu vai pazemojošu sodu aizliegumu, kas noteikts Hartas 4. pantā, kā arī bērnu tiesības, kas nostiprinātas tās 24. pantā. Turklāt šīs direktīvas 11. apsvērumā Savienības likumdevējs skaidri atzīst dalībvalstu tiesības veikt tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos “ierobežojošus pasākumus”, ja tas ir pamatots ar to vērtību un principu ievērošanu, kas tajos ieteikti, it īpaši attiecībā uz sieviešu un bērnu tiesībām. Tādējādi kompetentā valsts iestāde, pamatojoties uz minētās direktīvas 4. panta 4. un 5. punktu, var nepieļaut laulātā pieteikumus par ģimenes atkalapvienošanos, ja laulātajam ir jādzīvo kopā ar pārējiem apgādnieka laulātajiem (poligāmas mājsaimniecības) vai ja viņš nav sasniedzis dalībvalsts tam noteikto minimālo vecumu, kas paredzēts, lai novērstu piespiedu laulības.

45.

Es uzskatu, ka Savienības likumdevēja ar Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punkta otro teikumu ieviestais pasākums ir vērsts uz identisku mērķi, proti, ģimenes locekļu aizsardzību, bet vēlākā procedūras posmā, kad ģimenes locekļi jau ir ieceļojuši uzņēmējas dalībvalsts teritorijā ģimenes atkalapvienošanās dēļ. Tādējādi patstāvīgas uzturēšanās atļaujas piešķiršana ir aizsardzības pasākums attiecībā uz ģimenes locekli, kas ir nonācis “īpaši sarežģītos apstākļos” ģimenes apstākļu dēļ ( 19 ).

46.

No tā izriet, ka patstāvīgas uzturēšanās atļaujas piešķiršanai, pamatojoties uz Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punkta otro teikumu, ir nepieciešams konstatēt, ka pastāv patiesa vajadzība aizsargāt ģimenes locekļus.

47.

Aplūkojot pašus terminus un kontekstu, kādā tos šajā pantā lieto Savienības likumdevējs, var precīzāk noteikt nosacījuma par “īpaši sarežģītu apstākļu” pastāvēšanu tvērumu.

48.

Pirmām kārtām, savā ierastajā nozīmē termins “apstākļi” [“situācija”] attiecas uz konkrēto notikumu, apstākļu, attiecību kopumu, kuros atrodas attiecīgā persona vai personu grupa ( 20 ). Tiesas sēdē tika apgalvots, ka terminam “apstākļi” pirmām kārtām ir jāattiecas uz “ģimenes situāciju”, ņemot vērā Direktīvas 2003/86 priekšmetu un mērķus. Piekrītu šim viedoklim, jo man šķiet, ka ir būtiski nošķirt apstākļus, kuri ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, no apstākļiem, ar kuriem trešās valsts valstspiederīgais saskaras atšķirīgu iemeslu dēļ, piemēram tādēļ, ka pastāv vajāšanas vai būtiska kaitējuma risks gadījumā, ja viņš atgrieztos savā izcelsmes valstī, – ko reglamentē Direktīva 2011/95/ES ( 21 ) – vai tādēļ, ka viņš ir cilvēku tirdzniecības upuris, – kas ir reglamentēts Direktīvā 2004/81/EK ( 22 ). Tādējādi Komisija savās Pamatnostādnēs uzsver, ka “īpaši sarežģīti apstākļi”“var būt tādi, kurus izraisījusi ģimenes situācija vai attiecību iziršana, bet ne citu iemeslu radītas grūtības” ( 23 ). Tomēr man šķiet pareizāk uzskatīt, ka Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punkta otrajā teikumā minētais termins “apstākļi” attiecas uz “ģimenes apstākļiem”. Domāju, ka daudzos valstu tiesību aktos, it īpaši nodokļu un sociālās jomas tiesību aktos, kā arī ikdienas valodā jēdziens “ģimenes situācija” attiecas uz mājsaimniecības sastāvu un struktūru. Savukārt jēdziens “ģimenes apstākļi” ļauj ņemt vērā arī citus elementus, piemēram, ģimenes pieredzi, konfliktu esamību ģimenē vai katra ģimenes locekļa īstenoto uzvedību.

49.

Otrām kārtām, Savienības likumdevējs min situācijas, ko tas kvalificē kā “īpaši sarežģīt[as]”; Komisija savos sagatavošanas dokumentos norāda uz “īpaši grūtām situācijām”, ( 24 ) vai arī uz “situācijām, kurās ir grūtības” ( 25 ). Tādēļ man šķiet, ka “īpaši sarežģītiem apstākļiem” ir jābūt raksturīgai tādu apstākļu pastāvēšanai, kuri būtībā attiecīgajam ģimenes loceklim ir ļoti smagi vai grūti vai rada viņam lielu trauslumu jeb neaizsargātību un tātad ir ārkārtēji.

50.

Saistībā ar Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punktu šādus apstākļus var konstatēt, ja ģimenes loceklim de facto vai de jure ir liegta ģimenes aizsardzība.

51.

Pirmajā gadījumā “īpaši sarežģītie apstākļi” izriet no ģimenes attiecību ar apgādnieku sabrukuma un ģimenes locekļa uzturēšanās tiesību zaudēšanas, ko tas rada. Šādas situācijas iestāšanās tad ir pastiprinošs apstāklis, kas pamato dalībvalstu iespēju – kas atzīta šīs direktīvas 15. panta 3. punkta pirmajā teikumā un kas kļūst par pienākumu minētā panta otrajā teikumā ( 26 ) – piešķirt patstāvīgu uzturēšanās atļauju atraitnības, laulības šķiršanas, laulāto nošķiršanās vai apgādnieka nāves gadījumā.

52.

Tā var būt gadījumā, ja laulības šķiršana vai laulāto nošķiršanās rada attiecīgajai personai risku, ka tad, ja tā atgriezīsies savā izcelsmes valstī, sava sociālā statusa vai situācijas dēļ šajā valstī tā vairs nespēs uzturēt sevi vai savus bērnus, vai arī risku, ka tā vairs neredzēs savus bērnus. Kā Komisija norāda savos sagatavošanas dokumentos ( 27 ), tā var būt arī gadījumā, ja atraitne, šķirtā sieva vai saskaņā ar repudiāciju šķirtā sieva nonāktu “īpaši grūtā situācijā” vai arī “situācijā[s], kurā[s] ir grūtības”, ja viņai nāktos atgriezties savā izcelsmes valstī.

53.

Otrs gadījums ir gadījums, kad “īpaši sarežģīti apstākļi”, kādos atrodas attiecīgais ģimenes loceklis, gluži pretēji, izriet no viņa ģimenes dzīves ar apgādnieku (turpināšanās), padarot nepieņemamu to, ka viņa uzturēšanās tiesības ir atvasinātas no apgādnieka uzturēšanās tiesībām. Šādā situācijā uzņēmējai dalībvalstij ir jāpiešķir trešās valsts valstspiederīgajam, kurš uzturas tās teritorijā ģimenes atkalapvienošanās dēļ, tiesības uzturēties šajā teritorijā bez apgādnieka, uz laiku un ar nosacījumiem, kas paredzēti uzņēmējas dalībvalsts valsts tiesībās.

54.

Tādējādi, ņemot vērā Direktīvas 2003/86 sagatavošanas dokumentus un Tiesas judikatūru ( 28 ), netiek apstrīdēts tas, ka no vardarbības ģimenē cietušās sievietes atrodas “īpaši sarežģītos apstākļos” šīs direktīvas 15. panta 3. punkta otrā teikuma izpratnē ( 29 ). Papildus vardarbības aktiem, no kuriem viņas ir cietušas, viņu situācijas smagumu iezīmē fakts, ka saistībā ar viņu uzturēšanās tiesībām uzņēmējā dalībvalstī viņas ir atkarīgas no šo aktu izdarītāja. Tātad patstāvīgas uzturēšanās atļaujas piešķiršana ir aizsardzības pasākums, kas ļauj novērst to, ka ģimenes loceklis ( 30 ) tiek atturēts no ģimenes dzīvesvietas pamešanas un sūdzības iesniegšanas baiļu, ka zaudēs savu juridisko statusu, dēļ ( 31 ). Vēršu uzmanību uz to, ka to pašu liecina arī Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu ( 32 ) 59. panta 1. punkts.

55.

Citi vardarbības ģimenē veidi var radīt tikpat sarežģītus apstākļus ģimenes loceklim, kura rezidenta statuss ir atkarīgs no apgādnieka rezidenta statusa. Vardarbība ģimenē var būt fiziska, seksuāla vai psiholoģiska, un tā var izpausties kā finansiāla izmantošana. Tas var attiekties arī uz situāciju, kad ģimenes loceklis ir cietis no ļaunprātīgas izturēšanās vai nolaidības, uz godu balstītas vardarbības un piespiedu laulības, ir piespiedu kārtā nošķirts no sava bērna, ir pakļauts sieviešu dzimumorgānu kropļošanas ( 33 ) vai piespiedu aborta riskam, vai arī ticis vajāts, liedzot šai personai iespēju sevi uzturēt un dzīvot izcelsmes valstī bez trešās personas palīdzības. Šādas situācijas padara nepieņemamu to, ka tiktu saglabātas atkarības attiecības, kas ietver atvasinātās uzturēšanās tiesības, un attaisno patstāvīgas uzturēšanās atļaujas piešķiršanu.

56.

Šajā lietā nav iespējams sniegt izsmeļošu “īpaši sarežģītu apstākļu” sarakstu, kādos var nonākt apgādnieka ģimenes loceklis. Kā ģenerāladvokāts M. Vatelē [M. Wathelet] ir norādījis savos secinājumos lietā NA ( 34 ), tiem ir jābūt “īpaš[iem] apstākļ[iem], kur[os] pienākas aizsardzība” ( 35 ). Šie apstākļi var atšķirties dažādās dalībvalstīs, dažādos laikposmos un dažādās lietās, un turklāt kompetentajai valsts iestādei ir jāatzīst rīcības brīvība, kas nepieciešama, lai katrā atsevišķā gadījumā izvērtētu apstākļu, ar kuriem nākas saskarties ieinteresētajai personai, nopietnības jeb smaguma pakāpi vai trausluma jeb neaizsargātības līmeni, kāds tai rodas.

57.

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, es uzskatu, ka Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punkta otrais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka nosacījumam par “īpaši sarežģītu apstākļu” pastāvēšanu ir nepieciešams konstatēt, ka trešās valsts valstspiederīgais, kurš uzturas uzņēmējas dalībvalsts teritorijā ģimenes atkalapvienošanās dēļ, ģimenes apstākļu dēļ saskaras ar apstākļiem, kuri pēc būtības ir ļoti nopietni jeb smagi vai kas rada viņam lielu trauslumu jeb neaizsargātību, radot viņam patiesu vajadzību pēc aizsardzības, ko nodrošina patstāvīgas uzturēšanās atļaujas piešķiršana.

58.

Neskarot individualizētu situācijas izskatīšanu, tikai ar tādu apstākli vien, ka tā attiecas uz nepilngadīgiem bērniem vai ka apgādnieka ģimenes locekļi ir zaudējuši uzturēšanās atļaujas no viņu gribas neatkarīgu iemeslu dēļ, nepietiek, lai konstatētu, ka pastāv “īpaši sarežģīti apstākļi” minētā panta izpratnē.

59.

Šāda interpretācija padara nebūtisku otrā prejudiciālā jautājuma izskatīšanu.

60.

Atgādinu, ka ar šo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā Tiesai, vai Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punkta otrais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādus dalībvalsts tiesību aktus, kuros nav paredzēta patstāvīgas uzturēšanās atļaujas piešķiršana apgādnieka ģimenes locekļiem, ja viņu situācija šajā valstī, kas ir īpaši sarežģīta nepilngadīgo bērnu klātbūtnes dēļ, pēc atteikuma pagarināt viņu uzturēšanās atļauju kļūst arī prettiesiska.

61.

Šis jautājums ir balstīts uz pieņēmumu, ka prasītāji pamatlietā atrodas “īpaši sarežģītos apstākļos” šīs direktīvas 15. panta 3. punkta otrā teikuma izpratnē, jo tie attiecas uz diviem nepilngadīgiem bērniem. Tomēr manis nupat izklāstīto iemeslu dēļ ar šo apstākli vien nepietiek, lai pamatotu tiesības uz patstāvīgu uzturēšanās atļauju minētās direktīvas 15. panta 3. punkta otrā teikuma izpratnē. Šādā situācijā uz apgādnieka ģimenes locekļiem attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi ( 36 ), normas, un uz viņiem attiecas tajā ietvertās tiesības un garantijas.

62.

Ar savu ceturto līdz sesto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai Direktīvas 2003/86 17. pants, lasot to saistībā ar Hartas 7., 24., 33. un 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādus valsts tiesību aktus, kuros kompetentajai valsts iestādei ir atļauts noraidīt apgādnieka ģimenes locekļu iesniegtu pieteikumu par uzturēšanās atļaujas pagarināšanu, pirms tam neveicot viņu pieteikuma individualizētu izskatīšanu, kuras laikā tiek uzklausīti šie ģimenes locekļi un it īpaši nepilngadīgie bērni.

63.

Saskaņā ar Direktīvas 2003/86 16. panta 3. punktu “dalībvalstis var [..] atteikties atjaunot [pagarināt] uzturēšanās atļauju ģimenes loceklim, ja apgādnieka uzturēšanās laiks ir beidzies un ģimenes loceklim vēl nav piešķirta patstāvīga uzturēšanās atļauja saskaņā ar 15. pantu”.

64.

Attiecībā uz pārbaudi, kas kompetentajām valsts iestādēm ir jāveic saistībā ar ģimenes locekļu pieteikumu par uzturēšanās atļaujas pagarināšanu, no šīs direktīvas 16. panta 3. punkta un it īpaši no tajā lietotajiem vārdiem “var [..] atteikties atjaunot [pagarināt]” izriet, ka dalībvalstīm šajā ziņā ir rīcības brīvība ( 37 ). Tomēr atgādinu, ka šo rīcības brīvību tās var īstenot tikai, ievērojot samērīguma principu, kā arī minētās direktīvas mērķi un lietderīgo iedarbību ( 38 ).

65.

Turklāt nav strīda par to, ka Direktīva 2003/86, kā jebkurš Savienības tiesību akts, ir jāīsteno saskaņā ar pamattiesībām. Tādējādi no šīs direktīvas 2. apsvēruma izriet, ka pasākumi attiecībā uz ģimeņu atkalapvienošanos ir jānosaka saskaņā ar Hartā atzītajām pamattiesībām un principiem ( 39 ), un it īpaši ir jāraugās, lai tiktu nodrošinātas Hartas 7. pantā garantētās tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šis pants ir jāinterpretē arī saistībā ar Hartas 24. pantā noteiktajām bērna pamattiesībām ( 40 ).

66.

No tā izriet, ka pieteikuma par uzturēšanās atļaujas pagarināšanu apgādnieka ģimenes locekļiem izskatīšana ir jāveic, ievērojot pamattiesības un it īpaši Hartas 7. un 24. pantu ( 41 ).

67.

Ņemot vērā iepriekš minētās prasības, Tiesa uzskata, ka kompetentajām valsts iestādēm ir jāveic visu iesaistīto interešu līdzsvarota un saprātīga novērtēšana ( 42 ).

68.

Šajā saistībā Direktīvas 2003/86 17. pantā ir ļoti skaidri noteikts, ka kompetentajai valsts iestādei ir pienākums individualizēti izskatīt pieteikumu par uzturēšanās atļaujas pagarināšanu, ko iesniedzis apgādnieka ģimenes loceklis ( 43 ). Šīs izskatīšanas mērķis ir noteikt, vai pastāv iemesli, kuri liedz šai iestādei atteikties pagarināt ģimenes locekļa uzturēšanās atļauju. Papildus šīs direktīvas 17. pantā skaidri minētajiem elementiem Tiesa – tāpat kā Komisija savās pamatnostādnēs – prasa, lai minētā iestāde ņemtu vērā visus atbilstošos lietas apstākļus un pievērstu īpašu uzmanību attiecīgo bērnu interesēm un rūpēm par ģimenes dzīves veicināšanu ( 44 ).

69.

Kā norāda Tiesa, šai novērtēšanai ir jāļauj veikt “katra prasītāja situācijas konkrēt[o] vērtējum[u]” ( 45 ). Ja pieteikums par ģimenes locekļa uzturēšanās atļaujas pagarināšanu tiek noraidīts tādēļ, ka apgādnieks ir zaudējis uzturēšanās atļauju, es domāju, ka šai izskatīšanai ir jāļauj izvērtēt, vai pastāv iemesli, kas pamato to, ka kompetentā valsts iestāde viņam izsniedz pastāvīgu uzturēšanās atļauju atbilstoši Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punktam. Proti, lai gan dalībvalstīm piemīt rīcības brīvība atteikties pagarināt uzturēšanās atļauju vai paredzēt nosacījumus, kas piemērojami patstāvīgas uzturēšanās atļaujas piešķiršanai, šo brīvību ierobežo pienākums ņemt vērā konkrēto situāciju, kādā ir ģimenes loceklis, kuram rodas vai varētu rasties “īpaši sarežģīti apstākļi” šīs direktīvas 15. panta 3. punkta otrā teikuma izpratnē, un izsniegt uzturēšanās atļauju, ja šie apstākļi to prasa.

70.

Šajā gadījumā situācija attiecas uz māti, kuru pavada divi nepilngadīgi bērni [un] kurai nav piešķirta “ilgtermiņa uzturēšanās atļauja ģimenes atkalapvienošanās nolūkā”, un kurai tātad uzturēšanās atļauja nav pagarināta, jo ir atteikts piešķirt ilgtermiņa uzturēšanās atļauju tēvam, kurš ir apgādnieks. Šādos apstākļos kompetentajai valsts iestādei būtu jāņem vērā ģimenes situācija un it īpaši ģimenes attiecību pastāvība. Tai ir jāņem vērā arī viņu uzturēšanās ilgums un ģimenes, ekonomisko, kultūras un sociālo saišu esamība gan uzņēmējā dalībvalstī, gan izcelsmes valstī ( 46 ), šo bērnu dzimšanas vieta ( 47 ) un attiecīgā gadījumā – vecums, kādā viņi ir ieradušies uzņēmējā dalībvalstī, kā arī tas, ka viņi tajā ir tikuši audzināti un izglītoti. Būtu jāņem vērā arī atbilstoša vispārīgā un konkrētā informācija par situāciju izcelsmes valstī, piemēram, viņu dzīves apstākļi, sociālais statuss vai pat šīs valsts īpašie kultūras aspekti ( 48 ); iesniedzējtiesa uzsver strukturālās diskriminācijas risku, kas mātei varētu rasties minētajā valstī. Visbeidzot, tai būtu jāņem vērā iemesli, kuru dēļ viņu uzturēšanās atļauja netiek pagarināta un kas saistīti ar tēva iepriekšējās kriminālsodāmības esamību ( 49 ).

71.

Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai pamatlietā aplūkotais lēmums, ar kuru kompetentā valsts iestāde ir atteikusies pagarināt uzturēšanās atļauju mātei un viņas diviem bērniem ģimenes atkalapvienošanās dēļ sakarā ar to, ka tēvs ir zaudējis uzturēšanās atļauju, ir pamatots, ņemot vērā šos apsvērumus, vai arī, ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāizsniedz viņiem patstāvīga uzturēšanās atļauja.

72.

Direktīvā 2003/86 nav precizēts, vai un attiecīgā gadījumā – ar kādiem nosacījumiem apgādnieka ģimenes locekļi var tikt uzklausīti pirms lēmuma par atteikumu pagarināt viņu uzturēšanās atļauju pieņemšanas, un it īpaši, ar kādiem noteikumiem viņi var atsaukties uz šīs direktīvas 17. pantā minētajiem apstākļiem.

73.

Tomēr no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tiesības tikt uzklausītam ir jāievēro pat tad, ja piemērojamā tiesiskajā regulējumā nav skaidri paredzēta šāda formalitāte, ja vien šis tiesiskais regulējums ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā ( 50 ).

74.

Šajā ziņā Tiesa ir vairākkārt nospriedusi, ka tiesības tikt uzklausītam visas procedūras laikā ir neatņemama sastāvdaļa tiesību uz aizstāvību ievērošanā, kas ir vispārējs Savienības tiesību princips, kurš noteikts Hartas 47. pantā ( 51 ). Šīs tiesības ikvienai personai garantē iespēju lietderīgi un efektīvi paust savu viedokli administratīvajā procesā un pirms jebkura lēmuma, kas var nelabvēlīgi ietekmēt viņas intereses, pieņemšanas ( 52 ). Lēmums, ar kuru ir noraidīts pieteikums par uzturēšanās atļaujas pagarināšanu, ir lēmums, kas var nelabvēlīgi ietekmēt apgādnieka ģimenes locekļu intereses.

75.

No tā izriet, ka dalībvalstīm ir pienākums uzklausīt apgādnieka ģimenes locekļus pirms lēmuma, ar kuru netiek pagarināta uzturēšanās atļauja, pieņemšanas ( 53 ).

76.

Lai gan saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesības tikt uzklausītam ne vienmēr nozīmē pienākumu dot ieinteresētajai personai iespēju mutiski paust savu viedokli ( 54 ), tomēr tai ir jādod iespēja lietderīgi un efektīvi paust savu viedokli administratīvajā procesā. Tādējādi saistībā ar pieteikumu par uzturēšanās atļaujas pagarināšanu šai personai vispirms ir jāspēj sniegt visu informāciju par saviem personiskajiem apstākļiem un ģimenes situāciju, ko tā uzskata par atbilstīgu. Atsevišķus elementus, kas nepieciešami saistībā ar Direktīvas 2003/86 17. pantā paredzēto individualizēto izskatīšanu, var noteikt ar dokumentāriem pierādījumiem, piemēram, bērnu vecumu vai ģimenes locekļu uzturēšanās laiku uzņēmējā dalībvalstī. Savukārt citiem elementiem, piemēram, ģimenes attiecību pastāvībai, saišu veidam vai nozīmīgumam uzņēmējā dalībvalstī, vai arī dzīves apstākļiem izcelsmes valstī, ir nepieciešama minētās personas rakstiska vai mutiska liecība. Citi apstākļi, piemēram, tādi apstākļi, kas var liecināt par “īpaši sarežģītu apstākļu” pastāvēšanu šīs direktīvas 15. panta 3. punkta otrā teikuma izpratnē, varētu turklāt prasīt ieviest īpašu procedūru.

77.

Turpinājumā tiesības tikt uzklausītam nozīmē to, ka kompetentajai valsts iestādei ir jāvelta visa nepieciešamā uzmanība apsvērumiem, kurus ir iesniegusi attiecīgā persona, rūpīgi un objektīvi izvērtējot visus atbilstošos elementus konkrētajā gadījumā un detalizēti pamatojot savu lēmumu, un ir jāievēro no principa ievērot tiesības uz aizstāvību izrietošais pienākums pietiekami precīzi un konkrēti pamatot lēmumu, kas tādējādi ļauj ieinteresētajai personai saprast tās iesniegtā pieteikuma noraidīšanas iemeslus ( 55 ).

78.

Visbeidzot, attiecībā uz nepilngadīgā iesaistīšanās nosacījumiem saskaņā ar Hartas 24. panta 1. punktu bērniem ir jāvar brīvi paust savu viedokli un šādi paustais viedoklis ir jāņem vērā jautājumos, kas skar bērnu intereses, atbilstīgi bērnu vecumam un briedumam ( 56 ). Tiesa ir precizējusi, ka šajā tiesību normā ir paredzēta nevis bērna uzklausīšana pati par sevi, bet gan bērna iespēja tikt uzklausītam ( 57 ). Tātad ar bērna tiesībām tikt uzklausītam nav prasīts, lai izcelsmes dalībvalsts tiesā obligāti notiktu uzklausīšana, bet ir prasīts, lai šim bērnam būtu pieejamas likumiskas procedūras un likumiski nosacījumi, kas viņam ļauj brīvi paust savu viedokli, un lai šis viedoklis tiktu noskaidrots.

79.

Turklāt Hartas 24. panta 2. punktā arī ir noteikts, ka kompetentajai valsts iestādei ir jāņem vērā bērna labākās intereses. Kā norāda Tiesa, šī tiesību norma nozīmē to, ka visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, tostarp darbībās, ko dalībvalstis veic, piemērodamas Direktīvu 2003/86, bērna labākās intereses ir jāņem vērā kā galvenās ( 58 ). 2010. gada 22. decembra spriedumā Aguirre Zarraga ( 59 ) par procedūru attiecībā uz bērna aizgādības tiesībām Tiesa ir nospriedusi, ka šīs intereses var būt attaisnojums tam, ka bērns netiek uzklausīts ( 60 ). Tātad, lai gan bērnam joprojām ir tādas tiesības, uzklausīšana nevar būt absolūts pienākums, bet tā ir jānovērtē saskaņā ar prasībām, kas katrā atsevišķā gadījumā ir saistītas ar bērna labākajām interesēm, kā tas paredzēts Hartas 24. panta 2. punktā ( 61 ).

80.

Citiem vārdiem sakot, ja pieteikumu iesniedz nepilngadīgs bērns, dalībvalstīm ir jāveic visi attiecīgie pasākumi, lai šim bērnam atbilstīgi viņa vecumam vai brieduma pakāpei nodrošinātu reālu un faktisku iespēju tikt uzklausītam ( 62 ).

81.

Ņemot vērā šos elementus, Direktīvas 2003/86 17. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādus valsts tiesību aktus, kuros kompetentajai valsts iestādei ir atļauts noraidīt apgādnieka ģimenes locekļu iesniegtu pieteikumu par uzturēšanās atļaujas pagarināšanu, pirms tam neveicot viņu pieteikuma individualizētu izskatīšanu, kuras laikā viņiem ir bijusi iespēja lietderīgi un efektīvi darīt zināmu visu informāciju, ko viņi uzskata par atbilstīgu attiecībā uz savu situāciju.

82.

Ja pieteikumu iesniedz nepilngadīgs bērns, tad dalībvalstīm ir jāveic visi atbilstošie pasākumi, lai šim bērnam nodrošinātu reālu un faktisku iespēju tikt uzklausītam atbilstīgi viņa vecumam vai brieduma pakāpei.

83.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Juzgado de lo Contencioso‑Administrativo no 5 de Barcelona (Barselonas Administratīvā tiesa Nr. 5, Spānija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: