1.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/680 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI ( 2 ), 4. panta 1. punkta c) un e) apakšpunkta, 6. panta, 8. panta 2. punkta un 10. panta interpretāciju.

2.

Šis lūgums izteikts saistībā ar tiesvedību starp fizisku personu JH un Policejní prezidium (Policijas pārvalde, Čehijas Republika) par JH biometrisko un ģenētisko datu vākšanu kriminālprocesa ietvaros un šo datu glabāšanu, ko veica Policie České republiky (Čehijas Republikas policija) (turpmāk tekstā – “Čehijas policija”).

3.

Attiecībā uz pirmo Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa, Čehijas Republika) uzdoto prejudiciālo jautājumu šī lieta seko 2023. gada 26. janvāra spriedumam Ministerstvo na vatreshnite raboti (Policijas veikta biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija) ( 3 ) un 2024. gada 28. novembra spriedumam Ministerstvo na vatreshnite raboti (Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija II) ( 4 ), kuros Tiesa nosprieda, ka valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēta sistemātiska biometrisko un ģenētisko datu vākšana nolūkā tos reģistrēt ikvienas tādas personas gadījumā, kas apsūdzēta tīšā noziedzīgā nodarījumā, par kuru ceļama publiskā apsūdzība, ir pretrunā prasībai nodrošināt personu pastiprinātu aizsardzību attiecībā uz sensitīvu datu apstrādi. Iesniedzējtiesa lūdz Tiesu precizēt savu judikatūru, vaicājot, vai Zákon č. 273/2008 Sb., o Policii České republiky (Likums 273/2008 par Čehijas Republikas policiju) ( 5 ) 65. panta 1. punkts, kas noteic, ka datu subjekta biometriskie un ģenētiskie dati ir vācami tikai saistībā ar tīšiem noziedzīgiem nodarījumiem, strukturālā līmenī pietiekami atspoguļo vajadzību novērtēt šo datu vākšanas samērīgumu vai, gluži pretēji, šie subjekti vēl jānošķir arī atkarībā no noziedzīgā nodarījuma smaguma pakāpes.

4.

Attiecībā uz otro iesniedzējtiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu šī lieta seko 2024. gada 30. janvāra spriedumam Direktor na Glavna direktsia “Natsionalna politsia” pri MVR – Sofia ( 6 ), kurā Tiesa atbilstoši Direktīvai 2016/680 pirmo reizi lēma par noziedzīgu nodarījumu apkarošanas nolūkos veiktās glabāšanas laika ierobežojumiem attiecībā uz to personu personas datiem, kuras notiesātas ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu krimināllietā. Šajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka ar šo direktīvu tiek izveidots vispārējs ietvars, kas ļauj nodrošināt, ka personas datu glabāšana un, konkrētāk, tās ilgums aprobežojas ar to, kas izrādās esam nepieciešams, ņemot vērā nolūkus, kādiem šie dati tiek glabāti ( 7 ). Iesniedzējtiesa lūdz Tiesu precizēt, vai minētajai judikatūrai ir nozīme, ja personas dati tiek glabāti noziedzīgu nodarījumu novēršanas, izmeklēšanas un atklāšanas nolūkos, kas pēc savas iedabas ir vērsti uz nākotni un laika ziņā neierobežoti. Proti, šādam nolūkam būtu vajadzīgs, lai šie dati tiktu glabāti pēc iespējas ilgāk.

5.

Tādējādi šajā lietā Tiesai, pirmkārt, būs jāprecizē saskaņā ar Direktīvu 2016/680 vākto un glabāto tās piemērošanas jomā ietilpstošo biometrisko un ģenētisko datu “lietiskās minimizēšanas” un “temporālās minimizēšanas” jēdzieni.

6.

Otrkārt, ar trešo uzdoto jautājumu Tiesai tiek pirmoreiz lūgts interpretēt jēdzienu “dalībvalsts tiesības” šīs direktīvas 8. panta 2. punkta izpratnē, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 10. pantu. Konkrētāk, iesniedzējtiesa jautā, vai šis jēdziens var aptvert valsts judikatūru, kurā ir noteikti biometrisko un ģenētisko datu vākšanas un glabāšanas kritēriji, un cik lielā mērā minimālie materiāltiesiskie un procesuālie nosacījumi šo datu iegūšanai, glabāšanai un dzēšanai dalībvalsts tiesībās jāparedz vispārpiemērojamā tiesību normā.

7.

Čehijas policijas likuma 11. pants noteic:

“Policijas darbiniekam un tā nodarbinātam līdzstrādniekam ir pienākums

[..]

8.

Saskaņā ar šā likuma 65. pantu:

“(1)   Lai varētu turpmāk identificēt

(2)   Ja personas pretošanās dēļ 1. punktā paredzēto darbību neizdodas veikt, policijas darbinieks ir tiesīgs pārvarēt šo pretošanos pēc tam, kad viņš ir nesekmīgi lūdzis šo personu nepretoties. Veidam, kādā viņš pārvar šo pretošanos, jābūt samērīgam ar pretošanās intensitāti. Policijas darbinieks nedrīkst pārvarēt personas pretošanos asins parauga ņemšanas vai citas līdzīgas fizisko neaizskaramību aizskarošas darbības gadījumā.

(3)   Ja 1. punktā paredzētā darbība nav paveicama uz vietas, policijas darbinieks ir tiesīgs nogādāt personu šīs darbības veikšanai. Pēc darbības veikšanas policijas darbinieks šo personu atbrīvo.

(4)   Policijas darbinieks protokolē veiktās darbības.

(5)   Policija dzēš personas datus, kas iegūti saskaņā ar 1. punktu, tiklīdz to apstrāde nav nepieciešama noziedzīgu nodarījumu novēršanai, izmeklēšanai, atklāšanai vai saukšanai pie atbildības par tiem, vai tālab, lai nodrošinātu Čehijas Republikas drošību, sabiedrisko kārtību vai iekšējo drošību.”

9.

Minētā likuma 79. panta “Pamatnoteikumi par personas datu apstrādi saistībā ar noteiktu policijas uzdevumu izpildi” 1. un 2. punkts noteic:

“(1)   Šā likuma panta 2.–6. punkts un 79.a–88. pants attiecas uz personas datu apstrādi, ko veic noziedzīgu nodarījumu novēršanas, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas nolūkā, kā arī tālab, lai nodrošinātu Čehijas Republikas drošību vai sabiedrisko kārtību un iekšējo drošību, tostarp personu un lietu meklēšanas nolūkos.

(2)   Policija drīkst apstrādāt personas datus, ja tas ir nepieciešams 1. punktā minēto mērķu sasniegšanai. Policija var apstrādāt personas datus arī tālab, lai aizsargātu datu subjekta svarīgās intereses, kas saistītas ar 1. punktā minētajiem mērķiem.”

10.

Šā paša likuma 82. pants ir formulēts šādi:

“(1) Policija vismaz reizi trijos gados pārbauda, vai personas dati, kas apstrādāti 79. panta 1. punktā minētajos nolūkos, joprojām ir nepieciešami tās uzdevumu veikšanai šajā jomā.

(2) Šā panta 1. punktā minētās pārbaudes nolūkā policija ir tiesīga pieprasīt izrakstu no sodāmības reģistra.

(3) Tiesībaizsardzības un tiesu iestādes, Ministerstvo spravedlnosti [Tieslietu ministrija, Čehijas Republika], Ústavní soud [Konstitucionālā tiesa, Čehijas Republika] un Kancelař prezidenta republiky [Republikas prezidenta kanceleja, Čehijas Republika] 1. punktā minētās pārbaudes nolūkos savas kompetences ietvaros nepārtraukti informē policiju par saviem galīgajiem lēmumiem, kriminālprocesa noilgumu, soda izpildi vai Republikas prezidenta lēmumu izpildi saistībā ar kriminālprocesu, sodu vai amnestiju vai apžēlošanu.”

11.

Ar 2015. gada 11. decembra lēmumu Čehijas policija uzsāka kriminālprocesu pret JH par pārkāpumu, kas saistīts ar dienesta pienākumu nepildīšanu, pārvaldot svešu īpašumu.

12.

Čehijas policija 2016. gada 13. janvārī kriminālprocesa ietvaros nopratināja JH un uzdeva veikt vairākas identificēšanas darbības. Neraugoties uz JH iebildumiem, Čehijas policija ieguva viņa pirkstu nospiedumus, veica mutes dobuma gļotādas uztriepes, pamatojoties uz ko tā izveidoja ģenētisko profilu, izdarīja fotouzņēmumus un sagatavoja JH aprakstu. Pēc tam tā ievadīja šo informāciju attiecīgajās Čehijas policijas datubāzēs.

13.

Ar Městský soud v Praze (Prāgas pilsētas tiesa, Čehijas Republika) 2017. gada 15. marta spriedumu JH tika galīgi notiesāts par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu saistībā ar pienākuma neizpildi, pārvaldot svešu īpašumu, kā arī par noziedzīgu nodarījumu saistībā ar valsts amatpersonas pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu. Viņš tika sodīts ar nosacītu brīvības atņemšanu uz trim gadiem, aizliegumu uz četriem gadiem valsts pārvaldē ieņemt vadošus amatus, tai skaitā pārvaldīt nekustamo un kustamo mantu, kā arī atlīdzināt nodarītos zaudējumus savu iespēju robežās.

14.

2016. gada 8. martā JH cēla prasību Městský soud v Praze (Prāgas pilsētas tiesa), lūdzot atzīt, ka identificēšanas darbību veikšana saskaņā ar Čehijas policijas likuma 65. pantu, šādi iegūtās informācijas un paraugu glabāšana, kā arī apraksta ievadīšana Čehijas policijas datubāzēs esot prettiesiska iejaukšanās.

15.

Ar 2022. gada 23. jūnija spriedumu šī tiesa apmierināja JH prasību, atzīstot, ka Čehijas policijas veiktās identificēšanas darbības un šādi iegūto personas datu glabāšana Čehijas policijas datubāzēs ir prettiesiska iejaukšanās viņa pamattiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību. Tāpēc minētā tiesa uzdeva Čehijas policijai no savām datubāzēm izdzēst visus no šīm darbībām izrietošos JH personas datus, izņemot mutes dobuma gļotādas uztriepes, kas pa to laiku jau bija iznīcinātas.

16.

Městský soud v Praze (Prāgas pilsētas tiesa) uzsvēra, ka ģenētiskā materiāla vākšana ir ievērojama iejaukšanās pamattiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību, ko aizsargā tostarp Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas ( 8 ) 8. pants. Savukārt Čehijas policijas likuma 65. pantā neesot atrodama pietiekama informācija, lai novērtētu šīs iejaukšanās samērīgumu. Proti, vienīgā pārbaude, ko Čehijas policija veikusi pirms šādas datu ieguves, ir veikta jautājumā par izdarītā kriminālpārkāpuma tīšumu šīs normas izpratnē, un šo nosacījumu var uzskatīt par pamatlietā izpildītu.

17.

Līdz ar to Městský soud v Praze (Prāgas pilsētas tiesa) atzina, ka Čehijas policijas veiktās identificēšanas darbības neatbilst samērīguma prasībai un tādējādi ir kvalificējamas kā prettiesiska iejaukšanās. Minētā tiesa šajā ziņā norādīja, ka JH ir saukts pie kriminālatbildības tikai par kriminālpārkāpuma izdarīšanu, proti, par vismazāk smagu noziedzīgu nodarījumu, ka viņš nekad iepriekš nav bijis notiesāts un ka ir maz ticams, ka viņš izdarīs jaunu noziedzīgu nodarījumu. Minētā tiesa turklāt uzsvēra faktu, ka Čehijas policijai saskaņā ar Čehijas policijas likuma 65. panta 5. punktu pašai jāveic iekšēja pārbaude par to, kopš kura brīža turpmāka personas datu glabāšana vairs “nav nepieciešama noziedzīgu nodarījumu novēršanai, izmeklēšanai, atklāšanai”. Tā pati tiesa uzskatīja, ka šis regulējums apvelta policiju ar neierobežotu novērtējuma brīvību un izraisa to, ka personas datu glabāšana uz neierobežotu laiku tiek izmantota pārmērīgi bieži.

18.

Policijas pārvalde par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa).

19.

Kasācijas sūdzības pamatojumam Policijas pārvalde uzsvēra, ka personas datu apstrādes mērķis ir skaidri noteikts Čehijas policijas likuma 65. pantā. Tā arī norādīja, ka ir izvērtējusi JH personas datu vākšanas un glabāšanas samērīgumu, ņemot vērā recidīva faktoru, smagāku nodarījumu iespējamību un to, ka JH pagātnē ir izdarījis vairākus noziedzīgus nodarījumus. Attiecībā uz Čehijas policijas iekšēji piemēroto kritēriju iespējami nepietiekamo publiskošanu, lai izlemtu, vai turpināt personas datu glabāšanu, Policijas pārvalde norādīja, ka tā šos noteikumus esot publiskojusi tiesību uz informāciju ietvaros.

20.

Atbildot uz to, JH īpaši uzsvēra, ka identificēšanas darbības Čehijas policijas dienesti ir veikuši, iepriekš nepārbaudot iejaukšanās samērīgumu. JH arī izteica kritiku saistībā ar to, ka Čehijas policijas instrukcijas identificēšanas darbību veikšanai nav publiskotas.

21.

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, pirmām kārtām, vai Direktīvā 2016/680 noteiktās prasības aizliedz biometrisko un ģenētisko datu vākšanu par ikvienu personu, kas tiek turēta aizdomās par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu; otrām kārtām, vai šajā direktīvā noteiktās prasības aizliedz šādu datu glabāšanu, nepārprotami neparedzot laika ierobežojumu, un, trešām kārtām, vai valsts administratīvo tiesu judikatūru var kvalificēt kā “dalībvalsts tiesības” šīs direktīvas 8. panta – kas noteic personas datu apstrādes likumīguma nosacījumus – izpratnē.

22.

Šajos apstākļos Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

23.

JH, Čehijas valdība, Īrija un Polijas valdība, ka arī Eiropas Komisija ir iesniegušas rakstveida apsvērumus.

24.

Tiesas sēdē, kas notika 2024. gada 28. novembrī, tika uzklausītas JH, Čehijas valdība, Īrija, Nīderlandes valdība, kā arī Komisija, un tās it īpaši tika aicinātas atbildēt uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem, uz kuriem bija jāatbild mutiski.

25.

Ievadam jāatgādina, ka iesniedzējtiesas uzdotie prejudiciālie jautājumi ir par vāktiem un glabātiem biometriskajiem un ģenētiskajiem datiem, kas ir īpašu kategoriju personas dati, kuru apstrādi reglamentē Direktīvas 2016/680 10. pants.

26.

Savukārt šīs normas mērķis ir nodrošināt lielāku datu subjekta aizsardzību tāpēc, ka attiecīgie dati to īpašās sensitivitātes un apstrādes konteksta dēļ var – kā izriet no šīs direktīvas 37. apsvēruma – radīt nopietnu risku pamatbrīvībām un pamattiesībām, piemēram, tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un tiesībām uz personas datu aizsardzību, ko garantē Eiropas Savienības Pamattiesību hartas ( 9 ) 7. un 8. pants.

27.

Konkrēti, Direktīvas 2016/680 10. pants noteic prasību, ka sensitīvu datu apstrādei jābūt atļautai “tikai tad, kad tas ir absolūti nepieciešams”, tādējādi šādu datu apstrādes likumīgumu pakārtojot stingrākam nosacījumam, kas citastarp nozīmē, ka īpaši stingri jākontrolē, vai tiek ievērots no šīs direktīvas 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta izrietošais “datu minimizēšanas” princips, kurš ar šo prasību tiek konkrēti piemērots minētajiem sensitīvajiem datiem ( 10 ).

28.

Ņemot vērā šos apsvērumus, šajos secinājumos ierosināšu atbildēt iesniedzējtiesai, mēģinot noskaidrot, vai pamatlietā aplūkotie valsts tiesību akti atbilst prasībai, ka datu subjektu biometrisko un ģenētisko datu vākšanai un glabāšanai jābūt atļautai tikai “absolūtas nepieciešamības” gadījumos Direktīvas 2016/680 10. panta izpratnē.

29.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2016/680 4. panta 1. punkta c) apakšpunkts vai 6. pants kopsakarā ar šīs direktīvas 10. pantu jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kas ļauj vākt biometriskos un ģenētiskos datus par visām personām, kuras ir apsūdzētas tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanā vai tiek turētas aizdomās par šāda nodarījuma izdarīšanu.

30.

Savos rakstveida apsvērumos Komisija lūdz pirmo jautājumu atzīt par nepieņemamu tāpēc, ka pamatlietā Čehijas policija JH ģenētiskos un biometriskos datus ievāca 2016. gada 13. janvārī, proti, pirms Direktīvas 2016/680 stāšanās spēkā, kas notika 2016. gada 5. maijā, un pirms transponēšanas termiņa beigām, kas šīs direktīvas 63. panta 1. punktā noteikts 2018. gada 6. maijā.

31.

Lai gan Direktīvā 2016/680 patiešām nav paredzēti pārejas noteikumi attiecībā uz datiem, kas iegūti pirms 2016. gada 5. maija, jānorāda uz šīs direktīvas 96. apsvērumu, saskaņā ar kuru “apstrāde, kas jau tiek veikta minētajā datumā, būtu jāsaskaņo ar [minēto] direktīvu divos gados pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas” ( 11 ).

32.

Saskaņā ar Direktīvas 2016/680 3. panta 2. punktu “apstrāde”“ir jebkura ar personas datiem vai personas datu kopumiem veikta darbība vai darbību kopums, [..] piemēram, vākšana, reģistrācija, organizēšana, strukturēšana, glabāšana, pielāgošana vai pārveidošana, atgūšana [izgūšana], aplūkošana, izmantošana, izpaušana, nosūtot, izplatot vai citādi darot tos pieejamus, saskaņošana vai kombinēšana, ierobežošana, dzēšana vai iznīcināšana” ( 12 ).

33.

Savukārt JH personas dati, kas iegūti pirms 2016. gada 5. maija – izņemot mutes dobuma gļotādas uztriepes, kas pa to laiku ir iznīcinātas – joprojām tiek glabāti Čehijas policijas datubāzēs. Tādēļ šo datu apstrāde turpinās arī pēc minētā datuma, proti, pēc Direktīvas 2016/680 spēkā stāšanās.

34.

Tāpēc, manā ieskatā, personas datus – kas saskaņā ar Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI ( 13 ) iegūti likumīgi, bet kas būtu bijuši pretrunā Direktīvā 2016/680 noteiktajiem principiem, ja tie būtu iegūti pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas – nebūtu jāturpina apstrādāt un līdz ar to glabāt saskaņā ar minēto direktīvu.

35.

Šajos apstākļos pirmais iesniedzējtiesas uzdotais jautājums, manuprāt, ir pieņemams.

36.

Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Čehijas policijas likuma 65. panta 1. punkts ir saderīgs ar dalībvalstīm Direktīvas 2016/680 6. pantā noteikto pienākumu nošķirt dažādas datu subjektu kategorijas, kā arī ar šīs direktīvas 4. panta 1. punkta c) apakšpunktā noteikto personas datu apstrādes samazināšanas principu.

37.

Konkrēti, šī tiesa jautā, vai ar vienīgo nosacījumu, kas valsts tiesību aktos izvirzīts, lai atļautu fiziskas personas biometrisko un ģenētisko datu vākšanu, proti, tīša noziedzīga nodarījuma esamība, ir nodrošināta pietiekama nošķiršana starp dažādiem datu subjektiem vai arī tomēr individualizācija jāveic vēl lielākā mērā tādējādi, ka nošķiršanai būtu jābūt veiktai atkarībā no tīšu noziedzīgo nodarījumu smaguma, kuru gadījumā šādus datus varētu vākt automātiski.

38.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, pirmkārt, jāatgādina, ka, lai gan Direktīvas 2016/680 6. pants noteic, ka dalībvalstīm jānodrošina, ka tiek skaidri nošķirti dažādu datu subjektu kategoriju dati tālab, lai viņu pamattiesības uz personas datu aizsardzību netiktu aizskartas vienādā mērā ( 14 ), šajā pantā izmantotais formulējums “attiecīgā gadījumā, cik iespējams” skaidri norāda, ka ne vienmēr ir iespējams skaidri nošķirt šādus datus ( 15 ).

39.

Līdz ar to pienākums, ko 6. pants uzliek dalībvalstīm, nav absolūts, un šajā pantā ietvertais vārds “piemēram” norāda, ka tajā uzskaitītās subjektu kategorijas nav izsmeļošas ( 16 ).

40.

Otrkārt, jāpievēršas atziņām, kas jāizdara no sprieduma “Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I”, ciktāl Tiesa tajā interpretējusi Direktīvas 2016/680 4. panta 1. punkta c) apakšpunktu, saskaņā ar kuru apstrādātajiem personas datiem jābūt atbilstīgiem, būtiskiem un ne pārmērīgiem attiecībā uz to apstrādes nolūkiem.

41.

Šajā spriedumā Tiesa atzina, ka valsts tiesiskais regulējums, kas paredz biometrisko un ģenētisko datu sistemātisku vākšanu par jebkuru personu, kura apsūdzēta tīšā noziedzīgā nodarījumā, par kuru ceļama publiskā apsūdzība ( 17 ), principā ir pretrunā Direktīvas 2016/680 10. pantā noteiktajai prasībai, ka šajā pantā minēto īpašo kategoriju datu apstrāde ir atļaujama “tikai tad, kad tas ir absolūti nepieciešams” ( 18 ). Proti, šāds tiesiskais regulējums nediferencētā un vispārīgā veidā var būt pamats lielākās daļas apsūdzēto personu biometrisko un ģenētisko datu vākšanai, jo jēdziens “tīšs noziedzīgs nodarījums, kas ir publiskās apsūdzības priekšmets” ir īpaši vispārīgs un var tikt piemērots lielam skaitam noziedzīgu nodarījumu neatkarīgi no to rakstura un smaguma ( 19 ).

42.

Savukārt šajā gadījumā Čehijas policijas likuma 65. panta 1. punkts paredz, ka personas biometriskos un ģenētiskos datus var vākt ne tikai tad, ja šī persona apsūdzēta tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, bet arī tad, ja šī persona tiek turēta aizdomās par šāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Šī tiesību norma tātad attiecas ne tikai uz nelielu skaitu situāciju, bet joprojām pārāk plaši aptver lielāko daļu noziedzīgo nodarījumu, kuru gadījumā šādus datus var ievākt.

43.

Jāteic, ka minētā tiesību norma patiešām vienīgi piešķir policijas dienestiem iespēju veikt šādas darbības, savukārt kriminālreģistrācija, kas paredzēta Bulgārijas tiesību aktos, kas aplūkoti spriedumā “Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I”, bija obligāti piemērojama visām personām, kuras apsūdzētas par tīšiem noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem ceļama publiskā apsūdzība ( 20 ). Tas varētu likt domāt, ka Čehijas tiesiskais regulējums, apveltot policijas iestādes ar lielāku rīcības brīvību, ļauj labāk ierobežot to gadījumu loku, kuros varētu tikt vākti datu subjektu biometriskie un ģenētiskie dati.

44.

Tomēr jāteic, ka ne Čehijas policijas likuma 65. panta 1. punkts, ne šā likuma 11. pants, saskaņā ar kuru policijas iestādēm jāveic vienkārša samērīguma pārbaude, neparedz šo iestāžu pienākumu izvērtēt, vai datu subjektu biometrisko un ģenētisko datu vākšana ir absolūti nepieciešama. Tas ir problemātiski divējādā ziņā.

45.

Pirmkārt, tas vien, ka persona ir izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu vai tiek turēta aizdomās par tā izdarīšanu, ne visos gadījumos var tikt uzskatīts par faktoru, kas pats par sevi ļauj prezumēt, ka personas biometrisko un ģenētisko datu vākšana ir absolūti nepieciešama, ņemot vērā tās nolūkus ( 21 ).

46.

Tiesa jau ir nospriedusi, ka šādu “absolūtu nepieciešamību” var konstatēt, tikai ņemot vērā visus nozīmīgos faktorus, piemēram, it īpaši iespējamā noziedzīgā nodarījuma, par kuru personai izvirzīta apsūdzība, raksturu un smagumu, šā nodarījuma konkrētos apstākļus, šā nodarījuma iespējamo saikni ar citiem uzsāktiem kriminālprocesiem, attiecīgās personas agrāko sodāmību vai individuālo profilu ( 22 ).

47.

Tādējādi biometrisko un ģenētisko datu vākšanu aprobežojot ar vienīgi tādu noziedzīgu nodarījumu gadījumiem, kuros ir tīšuma elements, nepietiek, lai izpildītu, Direktīvas 2016/680 10. pantā noteikto prasību šajā pantā minēto īpašu kategoriju personas datu apstrādi atļaut “tikai tad, kad tas ir absolūti nepieciešams”.

48.

Otrkārt, jānorāda, ka Tiesa ir nospriedusi: ja kompetentajai iestādei saskaņā ar valsts tiesībām nav pienākuma izvērtēt tās veiktās vai veicamās apstrādes “absolūto nepieciešamību”, tiesa, kurai jālemj par šādu šīs kompetentās iestādes veiktu personas datu apstrādi, nevar šīs iestādes vietā nodrošināt, ka tiek izpildīts Direktīvas 2016/680 10. pantā šai iestādei noteiktais pienākums ( 23 ).

49.

Savukārt pašreizējais tiesiskais regulējums Čehijas Republikā izraisa to, ka policijas dienesti neveic stingru samērīguma pārbaudi pirms datu subjektu biometrisko un ģenētisko datu vākšanas, savukārt policijas iestāžu vietā šāda pārbaude jāveic administratīvajām tiesām.

50.

Tādējādi, tā kā Čehijas tiesiskajā regulējumā valsts policijas iestādēm nav noteikts pienākums izvērtēt to, vai katrā konkrētā gadījumā vākt datu subjektu biometriskos un ģenētiskos datus ir absolūti nepieciešams Direktīvas 2016/680 10. panta izpratnē, šis regulējums neatbilst šajā normā noteiktajam personas datu apstrādes minimizēšanas principam.

51.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 2016/680 4. panta 1. punkta c) apakšpunkts un 6. pants kopsakarā ar šīs direktīvas 10. pantu jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kas ļauj vākt biometriskos un ģenētiskos datus par visām personām, kuras ir apsūdzētas tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanā vai tiek turētas aizdomās par šāda nodarījuma izdarīšanu, ja šis regulējums nenoteic kompetentās iestādes pienākumu katrā konkrētā gadījumā izvērtēt tās veiktās vai veikt iecerētās apstrādes “absolūto nepieciešamību”.

52.

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2016/680 4. panta 1. punkta e) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kas noteic, ka nepieciešamību turpināt glabāt biometriskos un ģenētiskos datus noziedzīgu nodarījumu novēršanas un atklāšanas nolūkā policijas dienesti izvērtē, pamatojoties uz iekšējiem noteikumiem, šajā tiesiskajā regulējumā neparedzot glabāšanas maksimālo ilgumu, un tā iznākumā šie dati vairumā gadījumu tiek glabāti uz nenoteiktu laiku. Šī tiesa arī jautā, pēc kādiem kritērijiem jāizvērtē šajā nolūkā ievākto un glabāto personas datu glabāšanas ilguma samērīgums.

53.

Tiesa jautāja iesniedzējtiesai, vai tā uzskata par nepieciešamu saglabāt šo jautājumu, ņemot vērā spriedumu DGPN, kas tika pasludināts pēc lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas. Minētā tiesa, pirms tam uzaicinājusi izteikties pamatlietas dalībniekus, paziņoja, ka tā vēlas atstāt spēkā savus jautājumus, un izteica šaubas par to, ka minētajā spriedumā Tiesas izdarītie secinājumi būtu pilnībā attiecināmi uz otro prejudiciālo jautājumu.

54.

Minētajā spriedumā Tiesa pirmoreiz sprieda par ierobežojumiem, kas saskaņā ar Direktīvu 2016/680 jānosaka attiecībā uz to, cik ilgi noziedzīgu nodarījumu apkarošanas nolūkos glabājami ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu notiesātu personu personas dati, apstākļos, kad valsts tiesību aktos šādu datu, tostarp sensitīvu datu, glabāšana ir paredzēta līdz pat šo personu nāvei, bez iespējas šo ilgumu pārskatīt atkarībā no apstākļiem.

55.

Par personas datu glabāšanas ilguma samērīgumu Tiesa precizēja, ka Direktīvas 2016/680 26. apsvērums, kā arī šīs direktīvas 4. panta 1. punkta e) apakšpunkts un 5. pants nosaka vispārēju ietvaru, kurā dalībvalstīm ir noteikts pienākums, pirmkārt, nodrošināt, ka šie dati tiek glabāti ne ilgāk, kā tas ir nepieciešams tiem nolūkiem, kādos tos apstrādā ( 24 ), un, otrkārt, paredzēt atbilstīgus termiņus personas datu dzēšanai vai šādu datu glabāšanas vajadzības regulārai pārskatīšanai, kā arī procesuālos noteikumus šo termiņu ievērošanas nodrošināšanai ( 25 ), vienlaikus atstājot dalībvalstu ziņā saskaņā ar šo ietvaru noteikt konkrētas situācijas, kurās datu subjekta pamattiesību aizsardzībai ir nepieciešama šo datu dzēšana, un brīdi, kad tas jādara ( 26 ).

56.

Konkrēti attiecībā uz ģenētiskajiem un biometriskajiem datiem, kā esmu atgādinājis tostarp šo secinājumu 27. punktā, Direktīvas 2016/680 10. pantā ir ietverta prasība, ka sensitīvu datu apstrādei jābūt atļautai “tikai tad, kad tas ir absolūti nepieciešams” ( 27 ).

57.

Tiesa arī precizēja, ka šajās tiesību normās nav prasīts, lai dalībvalstis personas datu glabāšanai noteiktu absolūtus termiņus, pēc kuru beigām šie dati būtu jādzēš automātiski ( 28 ).

58.

Neraugoties uz šīm atziņām, iesniedzējtiesa uzsver, ka atšķirībā no jautājuma, kas tika uzdots lietā, kurā tika pieņemts spriedums DGPN, tās otrais prejudiciālais jautājums ir formulēts, ņemot vērā datu apstrādes mērķi un nolūku novērst noziedzīgus nodarījumus.

59.

Tādēļ šī tiesa vēlas noskaidrot, kā salāgot, no vienas puses, personas datu apstrādes ilguma minimizēšanas principu un, no otras puses, tādu mērķi, kas pēc savas iedabas ir vērsts uz nākotni un laika ziņā neierobežots un kuram vajadzīgs, lai pēc iespējas ilgāk tiktu glabāti maksimāli liela personu skaita personas dati.

60.

Lietā, kurā pieņemts spriedums DGPN, Tiesa patiešām tika iztaujāta par situāciju saistībā ar personas – kura ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu notiesāta par tāda tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, par kuru ceļama publiskā apsūdzība – personas datiem, tostarp biometriskajiem un ģenētiskajiem datiem, kas tika glabāti kriminālreģistrā bez jebkāda ilguma ierobežojuma, izņemot minētās personas nāves iestāšanos, un arī pēc minētās personas reabilitācijas ( 29 ).

61.

Tomēr šie apstākļi, manuprāt, neliedz secināto attiecināt arī uz situāciju, kāda ir pamatlietā, kurā personas dati tiek glabāti nolūkā vispārīgi novērst noziedzīgus nodarījumus.

62.

Proti, Tiesa atzīst, ka personas datu glabāšana var palīdzēt sasniegt Direktīvas 2016/680 27. apsvērumā minēto vispārējo interešu mērķi, atbilstoši kuram noziedzīgu nodarījumu novēršanai, kā arī izmeklēšanai un saukšanai pie atbildības par tiem kompetentajām iestādēm personas dati, kas savākti, novēršot, izmeklējot, atklājot konkrētus noziedzīgus nodarījumus vai saucot pie atbildības par tiem, jāapstrādā ārpus minētā konteksta, lai iegūtu labāku izpratni par noziedzīgām darbībām un konstatētu saikni starp dažādiem atklātajiem noziedzīgajiem nodarījumiem ( 30 ).

63.

Tālab vajadzīgs, lai valsts iestādēm būtu iespēja glabāt personas datus uz nākotni vērstos nolūkos, neparedzot konkrētu maksimālo šo datu glabāšanas ilgumu. Tomēr zināmu procesuālo garantiju esamība un darbība šādā situācijā izrādās esam vēl jo vairāk nepieciešama.

64.

Tādējādi, lai arī Direktīva 2016/680 neprasa dalībvalstīm noteikt absolūtus laika ierobežojumus personas datu glabāšanai, kurus pārsniedzot šie dati būtu automātiski jādzēš, man šķiet, ka izšķiroši svarīga ir periodiska šo datu glabāšanas nepieciešamības pārbaude.

65.

Šajā ziņā jānorāda, ka, pirmkārt, Čehijas policijas likuma 65. panta 5. punkts noteic, ka iegūtie personas dati jādzēš, tiklīdz to apstrāde nav nepieciešama noziedzīgu nodarījumu novēršanai, izmeklēšanai, atklāšanai vai saukšanai pie atbildības par tiem, un, otrkārt, šā likuma 82. pants noteic, ka policijas iestādēm reizi trijos gados jāpārbauda, vai attiecīgo personu personas datu apstrādi ir nepieciešams turpināt.

66.

Tomēr šis tiesiskais regulējums, kas patiešām noteic, ka šie dati jādzēš un ka to glabāšanas nepieciešamība regulāri jāpārskata, būtu jāpapildina ar stingrām garantijām, kas ļautu efektīvi aizsargāt datu subjektus pret ļaunprātīgas izmantošanas riskiem.

67.

Pirmkārt, kā atgādināts Direktīvas 2016/680 33. apsvērumā, personas datu vākšanu un glabāšanu reglamentējošajās dalībvalsts tiesībās būtu jānosaka vismaz šo datu iznīcināšanas kārtība.

68.

Otrkārt, saskaņā ar šīs direktīvas 13. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 14. panta d) punktu katram datu subjektam vajadzētu būt tiesībām zināt laikposmu, cik ilgi tiks glabāti viņa personas dati, vai – ja tas nav iespējams – kritēriji, kas izmantoti minētā laikposma noteikšanai. Šāda informācija ir nepieciešama, lai datu subjekti varētu īstenot savas no Hartas 7. un 8. panta izrietošās tiesības pieprasīt piekļuvi saviem apstrādātajiem personas datiem un vajadzības gadījumā panākt šo datu labošanu vai dzēšanu, kā arī īstenot Hartas 47. panta pirmajā daļā nostiprinātās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

69.

Treškārt, kas attiecas uz nepieciešamību glabāt konkrēti biometriskos un ģenētiskos datus, valsts tiesību aktos – lai izpildītu Direktīvas 2016/680 10. panta prasības – būtu jābūt normām, kas skaidri un precīzi noteic, ka šī glabāšana jāaprobežo ar to, kas ir absolūti nepieciešams tās mērķa sasniegšanai.

70.

Novērtējot šādu datu glabāšanas ilgumu, būtu jāņem vērā tādi dažādi kritēriji kā, piemēram, konstatēto nodarījumu raksturs un smagums, kopš nodarījuma pagājušais laiks, atlikušais likumiskais glabāšanas termiņš, un tas, cik liels ir risks, ka datu subjekts iespējami iesaistīts citos noziedzīgos nodarījumos ( 31 ), vai citi tādi apstākļi kā, piemēram, īpašais konteksts, kurā šis nodarījums ticis izdarīts, tā iespējamā saistība ar citām notiekošajām tiesvedībām vai šīs personas pagātne vai individuālais profils.

71.

Savukārt ne no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, ne no apsvērumiem, ko Tiesai iesnieguši šīs tiesvedības dalībnieki, neizriet, ka Čehijas tiesiskais regulējums par biometrisko un ģenētisko datu glabāšanu nodrošinātu pietiekamas garantijas attiecībā uz procedūrām šādu datu iznīcināšanai, datu subjektu informēšanai un izvērtējumam par to, vai minētos datus glabāt ir “absolūti nepieciešams” Direktīvas 2016/680 10. panta izpratnē.

72.

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 2016/680 4. panta 1. punkta e) apakšpunkts, lasot to šīs direktīvas 10. panta gaismā, jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kas nenoteic biometrisko un ģenētisko datu glabāšanas maksimālo ilgumu, ja vien šāds tiesiskais regulējums noteic, ka šādu datu glabāšanas nepieciešamība regulāri jāpārskata. Tomēr šīs tiesību normas prasa, lai šāda pārskatīšana tiktu papildināta ar stingrām procesuālajām garantijām un ļautu nodrošināt, ka šīs glabāšanas ilgums nepārsniedz laikposmu, kas absolūti nepieciešams saistībā ar nolūkiem, kādos minētie dati tiek apstrādāti.

73.

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai, pirmkārt, Direktīvas 2016/680 8. panta 2. punkts un 10. pants jāinterpretē tādējādi, ka zināmi minimālie materiāltiesiskie vai procesuālie nosacījumi biometrisko un ģenētisko datu iegūšanai, glabāšanai un dzēšanai jāparedz vispārpiemērojamā tiesību normā, un, otrkārt, vai valsts judikatūra, kas precizē nosacījumus šādu datu iegūšanai, glabāšanai un dzēšanai, var tikt uzskatīta par “dalībvalsts tiesībām” šo tiesību normu izpratnē.

74.

Tiesai tiek lūgts atbildēt uz šo jautājumu saistībā ar pamatlietā aplūkojamo tiesisko režīmu, ko reglamentē Čehijas policijas likuma 65. pants un kam piemīt šādas pazīmes.

75.

Pirmkārt, šis pants tiek īstenots ar Čehijas policijas iekšējiem aktiem policijas priekšnieka instrukciju formā. Pušu starpā netiek apstrīdēts, ka šie akti nav kvalificējami kā “dalībvalsts tiesības” Direktīvas 2016/680 8. panta 2. punkta izpratnē.

76.

Turklāt, lai gan nav šaubu, ka Čehijas policijas likuma 65. pants ir kvalificējams kā “dalībvalsts tiesības”, tajā nav noteikti konkrēti nosacījumi datu subjektu biometrisko un ģenētisko datu iegūšanai, glabāšanai un dzēšanai.

77.

Visbeidzot jāteic, ka šo regulējumu papildina administratīvo tiesu judikatūra, saskaņā ar kuru policijas dienestiem katrā konkrētā gadījumā jāveic samērīguma pārbaude, ņemot vērā galvenokārt datu subjekta kriminālo pagātni, tā noziedzīgā nodarījuma veida konkrēto smagumu, par kuru šis subjekts ticis izsaukts identificēšanas darbību veikšanai, nodarījuma izdarītāja personība un saistībā ar ex‑post dzēšanas pieprasījumu – laiks, kas pagājis kopš noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas, kā arī šā nodarījuma izdarītāja jebkura cita rīcība ( 32 ). Kritēriji, uz kuriem balstās šī judikatūra, ir publiskoti un pieejami sabiedrībai.

78.

Ņemot vērā šos faktorus, ierosinu Tiesai atbildēt, ka pat tad, ja judikatūru var uzskatīt par “dalībvalsts tiesībām” Direktīvas 2016/680 izpratnē, tomēr šāda judikatūra nevar aizstāt garantijas, kas ar vispārpiemērojamu tiesību normu jānodrošina attiecībā uz biometrisko un ģenētisko datu iegūšanu, glabāšanu un dzēšanu.

79.

Tādējādi jāteic, ka vairāki faktori patiešām ļauj secināt, ka judikatūra atbilst nosacījumam par “dalībvalsts tiesībām” minētās direktīvas 8. panta 2. punkta izpratnē.

80.

Pirmkārt, Direktīvas 2016/680 33. apsvērumā ir teikts: “kad [šī direktīva] atsaucas uz dalībvalsts tiesībām, juridisko pamatu vai leģislatīvu pasākumu, tas uzreiz nenozīmē, ka vajadzīgs parlamenta pieņemts likumdošanas akts”, taču ar noteikumu, ka “šādām dalībvalsts tiesībām, juridiskajam pamatam vai leģislatīvam pasākumam vajadzētu būt skaidram un precīzam un attiecīgajām personām būtu jāspēj paredzēt tā piemērošanu, kā tas prasīts Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā”.

81.

Otrkārt, Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2002. gada 16. aprīļa spriedumā Société Colas Est u.c pret Franciju ( 33 ) atzina, ka termins “likums” ECPAK 8. panta 2. punkta izpratnē jāsaprot tā “objektīvā”, nevis “formālā” nozīmē. Tādējādi jomā, kuru reglamentē rakstītās tiesības, “likums” ir spēkā esošs akts, kā to ir interpretējušas kompetentās tiesas.

82.

Tiesa arī pati ir apstiprinājusi, ka termins “likums”, kas lietots ECPAK 8. panta 2. punktā rodamajā vārdkopā “paredzēti likumā” un Hartas 8. panta 2. punktā rodamajā vārdkopā “likumīgu pamatojumu, kas paredzēts tiesību aktos”, jāsaprot tā objektīvajā, nevis formālajā nozīmē ( 34 ).

83.

Treškārt, 2022. gada 21. jūnija spriedumā Ligue des droits humains ( 35 ) Tiesa ir paskaidrojusi, ka prasība, ka jebkuram pamattiesību izmantošanas ierobežojumam jābūt paredzētam tiesību aktos, nozīmē, ka tiesību aktam, kas atļauj iejaukšanos šajās tiesībās, pašam jānosaka attiecīgo tiesību izmantošanas ierobežojuma apjoms, taču paturot prātā, pirmkārt, ka šī prasība neizslēdz, ka attiecīgais ierobežojums tiek formulēts pietiekami atvērti, lai to varētu pielāgot dažādiem gadījumiem, kā arī situācijas izmaiņām, un, otrkārt, ka Tiesa vajadzības gadījumā interpretācijas ceļā var precizēt ierobežojuma konkrēto tvērumu, ņemot vērā gan attiecīgā Savienības tiesiskā regulējuma pašu formulējumu, gan tā vispārējo sistēmu un ar to īstenotos mērķus, interpretējot tos Hartā garantēto pamattiesību gaismā ( 36 ).

84.

Tādējādi, ja valsts tiesībās ir juridiskais pamats, tad judikatūrai, kas, pirmkārt, ir pieejama un paredzama un, otrkārt, ir pastāvīga un nav sistemātiski tikusi apšaubīta, piemīt pietiekamas objektīvas īpašības, lai tā atbilstu jēdzienam “dalībvalsts tiesības” Direktīvas 2016/680 8. panta 2. punkta izpratnē ( 37 ).

85.

Tomēr jāuzsver, ka atsevišķos gadījumos, it īpaši, ja ir runa par Hartas 6. pantā nostiprinātajām tiesībām uz brīvību, iedibinātā judikatūra, kas sankcionē pastāvīgu policijas praksi, nevar būt pietiekama ( 38 ) un ka tikai vispārpiemērojamu tiesību normu (proti, normu, kas atbilst likumu formāli raksturojošajām pazīmēm) pieņemšana sniedz vajadzīgās garantijas, jo ar šādu tekstu saistoši un iepriekš zināmā veidā tiek ierobežota plašā novērtējuma brīvība, ar kādu minētās iestādes ir apveltītas katra konkrētā gadījuma apstākļu izvērtēšanā ( 39 ).

86.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa arī apstiprina, ka ikviena publiskās iestādes iejaukšanās personas tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību “[jāparedz] likumā” ( 40 ). Šī vārdkopa attiecas uz “likuma kvalitāti”, kam saistībā ar sensitīvu personas datu aizsardzību jāatbilst prasībai par lielāku paredzamību. Tālab vajadzīgs, lai likumā tiktu skaidri noteikts publisko iestāžu novērtējuma brīvības apjoms ( 41 ) un lietoti formulējumi, kas ir pietiekami skaidri, lai ikviens pienācīgi varētu saprast, kādos apstākļos un ar kādiem nosacījumiem likums pilnvaro valsts iestādes veikt pasākumus, kas ietekmē viņa tiesības, ko aizsargā ECPAK ( 42 ).

87.

Tādējādi minētā tiesa atzina, ka biometrisko personas datu apstrādi atļaujošās tiesību normas neatbilda “likuma kvalitātes” prasībai tāpēc, ka tās bija ļoti plaši formulētas un šķietami pieļāva šo datu apstrādi saistībā ar jebkura veida tiesvedību. Proti, ir svarīgi, lai būtu precīzi izstrādāti noteikumi, kas reglamentētu pasākumu tvērumu un piemērošanu, kā arī stingras garantijas pret ļaunprātīgas izmantošanas un patvaļas risku ( 43 ).

88.

Šajā lietā, atgādinājis to, ka biometriskie un ģenētiskie dati to īpašās sensitivitātes dēļ var radīt nopietnu risku datu subjekta pamatbrīvībām un pamattiesībām ( 44 ), un to, ka šo datu apstrāde jāatļauj “tikai tad, kad tas ir absolūti nepieciešams”, uzskatu, ka tāda datu subjektu tiesību aizsardzība, kas veikta tikai ar valsts judikatūras palīdzību apstākļos, ja likums tā formālajā izpratnē paredz nepilnīgu samērīguma kontroli, kas neatbilst Direktīvas 2016/6816 10. pantā noteiktajai aizsardzības pakāpei, ir visnotaļ apšaubāma.

89.

Proti, Čehijas policijas likuma normas, konkrēti tā 65. pants, ir formulētas pārāk plaši un neuzliek pietiekamus iepriekš noteiktus ierobežojumus policijas iestāžu novērtējuma brīvībai biometrisko un ģenētisko datu iegūšanas, glabāšanas un dzēšanas jautājumos. Ja šādu ierobežojumu nav, šajā datu apstrādē ievērojamie nosacījumi, kas izriet tikai no Čehijas administratīvo tiesu judikatūras, nevar atbilst minēto datu apstrādes jomā piemērojamajai prasībai par pietiekami stingrām garantijām, kas noteiktas saistošā un piemērojamības ziņā paredzamā aktā.

90.

Turklāt, lai arī direktīvas transponēšanai nav obligāti nepieciešama katras dalībvalsts likumdošanas darbība, taču judikatūra – ja tā ir iedibināta –, kas valsts tiesību normas interpretē tādā nozīmē, kas tiek uzskatīta par atbilstīgu direktīvas prasībām, nevar nodrošināt skaidrību un precizitāti, kas vajadzīgas, lai izpildītu tiesiskās drošības prasību ( 45 ). No tā izriet, ka valsts judikatūra, lai arī tajā ir uzskaitīti kritēriji, kas ļauj izvērtēt datu subjektu biometrisko un ģenētisko datu apstrādes samērīgumu katrā konkrētā gadījumā, nevar atsvērt to, ka samērīguma stingra kontrole nav noteikta likumā šā vārda formālajā nozīmē.

91.

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 2016/680 8. panta 2. punkts un 10. pants jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz valsts judikatūrai, pat ja to var uzskatīt par “dalībvalsts tiesībām” šīs direktīvas izpratnē, aizstāt vispārpiemērojamu tiesību normu, kura nenoteic, ka policijas iestādēm katrā konkrētajā gadījumā jāveic stingra kontrole attiecībā uz nepieciešamību vākt un glabāt datu subjektu biometriskos un ģenētiskos datus.

92.

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa, Čehijas Republika) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/680 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI, 4. panta 1. punkta c) un e) apakšpunkts, 6. pants, 8. panta 2. punkts un 10. pants

jāinterpretē tādējādi, ka