1.

Vai kapitāla brīva aprite prasa, lai dalībvalsts īsteno vienādu nodokļu režīmu gan attiecībā uz iekšēji pārvaldītiem ieguldījumu fondiem nerezidentiem, gan attiecībā uz ārēji pārvaldītiem ieguldījumu fondiem rezidentiem? Uz šo jautājumu Tiesai ir jāatbild izskatāmajā lietā. Tas tā ir tāpēc, ka, īstenojot savu nodokļu autonomiju, Polija ir lēmusi atbrīvot no nodokļa tikai ārēji pārvaldītus, bet ne iekšēji pārvaldītus ieguldījumu fondus. Tajā pašā laikā saskaņā ar Polijas tiesību aktiem vispār nav iespējams izveidot iekšēji pārvaldītu ieguldījumu fondu. Tas atbilst Savienības sekundārajiem tiesību aktiem, atbilstoši kuriem dalībvalstīm gan ir tiesības, bet ne pienākums savos valsts tiesību aktos atļaut gan iekšēji, gan ārēji pārvaldītus ieguldījumu fondus.

2.

Nesen Tiesa lietā Veronsaajien oikeudenvalvontayksikkö ir nospriedusi, ka atbrīvojums no nodokļa, ko piemēro tikai ieguldījumu fondiem, kas izveidoti atbilstīgi līgumtiesībām, bet nepiemēro saskaņā ar statūtiem izveidotiem ieguldījumu fondiem, nav saderīgs ar kapitāla brīvu apriti. Attiecīgajā lietā valsts tiesības liedza izveidot ieguldījumu fondus saskaņā ar statūtiem, kā rezultātā visi ar nodokļiem apliekamie fondi ir no ārvalstīm ( 2 ). Tiesas ieskatā šajā ziņā pastāvēja netieša diskriminācija, jo ieguldījumu fondam nerezidentam, kas atbilstoši savas dalībvalsts tiesību aktiem bija likumīgi izveidots saskaņā ar statūtiem, tika liegta nodokļu priekšrocība tikai tāpēc, ka tam nebija noteiktās līgumiskās formas.

3.

Tagad rodas jautājums, vai šī sprieduma principus var attiecināt uz izskatāmo – iespējams, līdzīgo – lietu. It īpaši šaubas ir par to, vai Savienības tiesībās paredzēto izvēles tiesību izmantošana var būt netieša diskriminācija, ja citas dalībvalstis savas izvēles tiesības izmanto atšķirīgi, kā rezultātā ārpus Polijas eksistē arī iekšēji pārvaldīti ieguldījumu fondi. Vai tiem tādā gadījumā Polijā ir jāpiešķir tāds pats atbrīvojums no nodokļa kā ārēji pārvaldītiem ieguldījumu fondiem vai arī atšķirīgajām juridiskajām formām var piemērot atšķirīgus nodokļu režīmus? Tādējādi Tiesai izskatāmajā lietā ir iespēja precizēt prasības attiecībā uz netiešas diskriminācijas esamību konkrēti tiešo nodokļu jomā.

4.

Atbilstošās Savienības tiesību normas ir LESD 18., 49. pants un 63. panta 1. punkts un, kā norāda iesniedzējtiesa, arī Direktīva 2009/65/EK par pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem (PVKIU) (turpmāk tekstā – “PVKIU direktīva”) ( 3 ).

5.

PVKIU direktīvas apsvērumos izvilkumu veidā ir noteikts:

6.

PVKIU direktīvas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir noteikts:

“1.   Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

7.

Visbeidzot, PVKIU direktīvas 29. panta 1. punktā izvilkuma veida ir noteikts:

“1.   Neierobežojot pārējos vispārējas piemērošanas nosacījumus, kas noteikti attiecīgās valsts tiesību aktos, ieguldījumu sabiedrības piederības dalībvalsts kompetentās iestādes neizsniedz atļauju ieguldījumu sabiedrībai, kura nav izraudzījusies pārvaldības sabiedrību, ja vien ieguldījumu sabiedrībai nav pietiekams sākumkapitāls vismaz EUR 300000 apmērā.

Turklāt, ja ieguldījumu sabiedrība nav izraudzījusies pārvaldības sabiedrību, kas pilnvarota saskaņā ar šo direktīvu, piemēro šādus nosacījumus: [..]”.

8.

Polijas tiesībās īpaši svarīgi ir noteikumi, kas izriet no Ustawa z dnia 15 lutego 1992 r. o podatku dochodowym od osób prawnych (1992. gada 15. februāra Likums par uzņēmumu ienākuma nodokli), kurā grozījumi izdarīti ar Ustawa z 10 lutego 2017 r. – Przepisy wprowadzające ustawę o Krajowym Ośrodku wsparcia Rolnictwa (turpmāk tekstā – “Polijas Likums par uzņēmumu ienākuma nodokli”).

9.

Polijas Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 6. panta 1. punkta 10) apakšpunktā ir paredzēts, ka noteikti Polijas ieguldījumu fondi ir atbrīvoti no nodokļa. Atbilstoši šim noteikumam no uzņēmumu ienākuma nodokļa ir atbrīvoti atvērtie ieguldījumu fondi un īpašie ieguldījumu fondi, kas izveidoti saskaņā ar Polijas Ieguldījumu fondu likumu. Atkāpe attiecas tikai uz atvērtiem īpašiem ieguldījumu fondiem, kuri piemēro slēgtiem ieguldījumu fondiem paredzētos ieguldījumu noteikumus un ierobežojumus. No attiecīgā noteikuma neizriet nekādas papildu prasības atbrīvojumam no nodokļa.

10.

Līdzīgs individuāls atbrīvojums no nodokļa Savienības vai EEZ dalībvalstī dibinātiem PVKIU ir paredzēts Polijas Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 6. panta 1. punkta 10.a) apakšpunktā. Lai varētu izmantot atbrīvojumu no nodokļa, PVKIU mutatis mutandis kumulatīvi jāizpilda turpmāk minētie nosacījumi:

11.

Atbilstoši Polijas Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 6. panta 4. punktam atbrīvojumu no nodokļa, kas paredzēts minētā likuma 6. panta 1. punkta 10.a) apakšpunktā, nepiemēro PVKIU, kuri mutatis mutandis ir vai nu slēgta tipa PVKIU vai uz kuriem attiecas ieguldījumu noteikumi un ierobežojumi, kas piemērojami slēgta tipa PVKIU (1) apakšpunkts), vai arī kuru sertifikāti atbilstoši to statūtiem netiek publiski piedāvāti, tos nav atļauts tirgot regulētā tirgū vai, izmantojot alternatīvu tirdzniecības sistēmu, un fiziskas personas tos var iegādāties tikai tad, ja tās veic vienreizēju sertifikātu iegādi vismaz 40000 EUR vērtībā (2) apakšpunkts).

12.

Līdztekus šim individuālajam atbrīvojumam no nodokļa Polijas Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 17. panta 1. punkta 58) apakšpunktā ir paredzēts materiālais atbrīvojums no nodokļa. Atbilstoši šim noteikumam mutatis mutandis no uzņēmumu ienākuma nodokļa ir atbrīvoti arī šī likuma 6. panta 4. punkta 1) apakšpunktā minētie ienākumi (ieņēmumi), ko guvuši slēgtie PVKIU, kuru juridiskā adrese ir citā Eiropas Savienības dalībvalstī vai citā Eiropas Ekonomikas zonas valstī, ja tie atbilst Polijas Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 6. panta 1. punkta 10.a) apakšpunkta a) un d)–f) daļā minētajiem nosacījumiem.

13.

Tātad, attiecīgajiem PVKIU it īpaši ir pienākums – valstī, kurā atrodas to juridiskā adrese – maksāt uzņēmumu ienākuma nodokli par visiem saviem ienākumiem, neatkarīgi no to izcelsmes (a) daļa), un tos jāpārvalda uzņēmumiem, kuri savas darbības veikšanai ir saņēmuši tās valsts finanšu tirgus uzraudzības kompetentās iestādes atļauju, kurā atrodas šo uzņēmumu juridiskā adrese (f) daļa). Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju attiecīgā nosacījuma dēļ, kas ietverts Polijas Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 6. panta 1. punkta 10.a) apakšpunkta f) daļā, atbrīvojumu no nodokļa piemēro tikai ārēji pārvaldītiem, bet ne iekšēji pārvaldītiem ieguldījumu fondiem.

14.

Līdztekus svarīgi ir arī Ustawa z dnia 27 maja 2004 r. o funduszach inwestycyjnych i zarządzaniu alternatywnymi funduszami inwestycyjnymi (2004. gada 27. maija Likums par ieguldījumu fondiem un alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldīšanu) noteikumi, kurā grozījumi izdarīti ar Ustawa z dnia 31 marca 2016 r. o zmianie ustawy o funduszach inwestycyjnych oraz niektórych innych ustaw (2016. gada 31. marta Likums par grozījumiem Ieguldījumu fondu likumā un vairākos citos likumos) (turpmāk tekstā – “Polijas Ieguldījumu fondu likums”).

15.

Polijas Ieguldījumu fondu likuma 3. panta 1. punktā mutatis mutandis ir noteikts, ka ieguldījumu fonds ir juridiska persona, kuras vienīgais uzņēmējdarbības mērķis ir kolektīvi ieguldīt finanšu līdzekļus pārveduma vērtspapīros, citos naudas tirgus instrumentos un citās īpašumtiesībās. Saskaņā ar minētā likuma 4. panta 1. punktu sabiedrība izveido, pārvalda un pārstāv ieguldījumu fondu attiecībā pret trešām personām. No Polijas Ieguldījumu fondu likuma 14. panta 1. punkta turklāt arī izriet, ka ieguldījumu fondu var izveidot tikai sabiedrība.

16.

F S.A., kuras juridiskā adrese ir Luksemburgā, (turpmāk tekstā – “prasītāja”) iesniedza Polijas Dyrektor Krajowej Informacji Skarbowej (Valsts nodokļu informācijas iestādes direktors; turpmāk tekstā – “atbildētājs”) pieteikumu par iepriekšēja lēmuma izdošanu, ar kuru tiek konstatēts, ka, pamatojoties uz Polijas Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 17. panta 1. punkta 58) apakšpunktu kopsakarā ar 6. panta 1. punkta 10.a) apakšpunktu, tās Polijā gūtie ieņēmumi ir atbrīvoti no nodokļa.

17.

Prasītāja pieteikumā norādīja, ka tā ir specializēts ieguldījumu fonds, kas dibināts saskaņā ar Luksemburgas tiesībām Société anonyme (S.A.; akciju sabiedrība) juridiskajā formā. Saskaņā ar tās statūtiem to pārvalda valde un tādējādi tā tiek iekšēji pārvaldīta. Kompetentā Luksemburgas uzraudzības iestāde ir piešķīrusi valdei atļauju fonda pārvaldīšanai, valde ir reģistrēta kā alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldniece un ir iekļauta pārvaldnieku sarakstā.

18.

Prasītājas nodokļu statuss Luksemburgā nav pilnībā skaidrs. No vienas puses, iesniedzējtiesa norāda, ka prasītājas juridiskā adrese ir Luksemburgā un tai ir pienākums maksāt nodokļus pilnā apmērā. No otras puses, iesniedzējtiesa citviet prezumē, ka prasītāja ir PVKIU Société d'Investissement à Capital Variable (SICAV) formā. Šāds Luksemburgas PVKIU principā ir atbrīvots no Luksemburgas ienākuma nodokļa un īpašuma nodokļa. Iekasēts visādā ziņā tiek neliels reģistrācijas nodoklis (taxe d'abonnement).

19.

Prasītājas darbības vienīgais mērķis ir finanšu līdzekļu, kas iegūti pēc privāta uzaicinājuma iegādāties fonda sertifikātus, kolektīvi ieguldījumi pārveduma vērtspapīros, naudas tirgus instrumentos un citās īpašumtiesībās. Prasītāja vēlas veikt attiecīgus ieguldījumus arī Polijā. Tā kā prasītāja ir slēgts ieguldījumu fonds, individuālais atbrīvojums no nodokļa, kas paredzēts Polijas Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 6. panta 1. punkta 10.a) apakšpunktā, tai nav piemērojams šā likuma 6. panta 4. punkta 1) apakšpunktā paredzētās atkāpes dēļ. Tomēr prasītāja uzskata, ka uz tās Polijā gūtajiem ieņēmumiem attiecas materiālais atbrīvojums no nodokļa saskaņā ar Polijas Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 17. panta 1. punkta 58) apakšpunktu.

20.

Tomēr atbildētājs noraidīja pieteikumu izdot iepriekšējo lēmumu. Pamatojumam viņš norādīja, ka sakarā ar Polijas Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 17. panta 1. punkta 58) apakšpunktā ietverto atsauci uz šā paša likuma 6. panta 1. punkta 10.a) apakšpunktu izmantot atbrīvojumu no nodokļa var tikai ārēji pārvaldīti ieguldījumu fondi. Prasītāja kā iekšēji pārvaldīts ieguldījumu neatbilst šiem nosacījumiem.

21.

Prasītāja lēmumu, ar kuru tika noraidīts tās pieteikums, pārsūdzēja iesniedzējtiesā, Wojewódzki Sąd Administracyjny w Gliwicach (Glivices vojevodistes administratīvā tiesa, Polija), un lūdza šo lēmumu atcelt.

22.

Iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai Polijas tiesiskā situācija ir saderīga ar pamatbrīvībām un PVKIU direktīvu. Tādēļ tā iesniedza Tiesai šādu jautājumu:

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/65/EK (2009. gada 13. jūlijs) par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem (PVKIU) noteikumi, un jo īpaši tās 29. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar LESD 18. pantu, 49. pantu un 63. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tādu formālu prasību noteikšana valsts tiesību aktos kā pamatlietā, lai kolektīvās ieguldīšanas uzņēmumi, kuru juridiskā adrese ir kādā Eiropas Savienības dalībvalstī vai citā Eiropas Ekonomikas zonas valstī, kas nav Polijas Republika, varētu izmantot atbrīvojumu no ienākuma nodokļa, proti, prasību, ka tos pārvalda ārēji pārvaldnieki, kas savu uzņēmējdarbību veic, pamatojoties uz tās valsts kompetento finanšu tirgus uzraudzības iestāžu atļauju, kurā ir šo pārvaldnieku juridiskā adrese?

23.

Atbildot uz Tiesas lūgumu sniegt informāciju, iesniedzējtiesa izteica papildu apsvērumus, lai jo īpaši precizētu Polijas tiesību aktos noteiktās prasības ieguldījumu fonda izveidei un mērķus, kādus šajā sakarā ir izvirzījis Polijas likumdevējs.

24.

Tiesvedībā Tiesā savus rakstveida apsvērumus iesniedza Polijas Republika un Eiropas Komisija. 2024. gada 29. maija tiesas sēdē līdztekus prasītājai piedalījās arī Polijas Republika un Eiropas Komisija.

25.

Prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa vispirms skaidri atsaucas uz PVKIU direktīvas noteikumiem. Tomēr arī pēc tiesas sēdes nav viennozīmīgi precizēts, vai prasītāja vispār ir pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmums PVKIU direktīvas izpratnē. Šaubas pastāv citastarp tādēļ, ka ieguldītie līdzekļi, iespējams, netiek piesaistīti publiski un līdz ar to tie nav sabiedrības naudas līdzekļi PVKIU direktīvas 1. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Tomēr nav arī skaidrs, vai Polijas Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 17. panta 1. punkta 58. apakšpunktā minētais atbrīvojums no nodokļa attiecas tikai uz ieguldījumu fondiem PVKIU direktīvas izpratnē.

26.

Tomēr Tiesas uzdevums nav interpretēt valsts tiesību aktus vai konstatēt faktus. Līdz ar to Tiesai nav jāpārbauda to pieņēmumu pareizība, uz ko pamatojas iesniedzējtiesa ( 4 ). Tādēļ es turpinājumā uzskatīšu, ka prasītāja principā jebkurā gadījumā var pieprasīt atbrīvojumu no nodokļa saskaņā ar Polijas Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 17. panta 1. punkta 58) apakšpunktu.

27.

Turklāt iesniedzējtiesa jautā, vai ar Polijas Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 17. panta 1. punkta 58) apakšpunktu kopsakarā ar 6. panta 1. punkta 10.a) apakšpunktu, kas paredz atbrīvot no nodokļa ārēji pārvaldītus ieguldījumu fondus, ir pārkāpts Savienības tiesību vispārējais diskriminācijas aizliegums (LESD 18. pants), brīvība veikt uzņēmējdarbību (LESD 49. pants) un kapitāla brīva aprite (LESD 63. pants).

28.

Līdz ar to pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums – kā to uzskata arī Komisija – katrā ziņā ir jāizvērtē tikai, ņemot vērā LESD 63. pantā noteikto kapitāla brīvu apriti. Tā tas ir tāpēc, ka, no vienas puses, pamatbrīvības un līdz ar to arī kapitāla brīva aprite ietver īpašus diskriminācijas aizliegumus, tādējādi šajā ziņā nav piemērojams LESD 18. pantā paredzētais vispārējais diskriminācijas aizliegums ( 5 ).

29.

No otras puses, pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums attiecas uz PVKIU ieņēmumiem tikai no ieguldījumiem Polijā, bez nodoma ietekmēt uzņēmuma pārvaldību un kontroli. Līdz ar to šis tiesiskais regulējums primāri ietekmē kapitāla brīvu apriti. Iespējamais brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums, kas izriet no minētā tiesiskā regulējuma, būtu kapitāla brīvas aprites ierobežojuma nenovēršamas sekas un tādējādi nepamato tā autonomu izvērtējumu, ņemot vērā LESD 49. pantu ( 6 ).

30.

Tādējādi iesniedzējtiesa galvenokārt vēlas noskaidrot, vai LESD 63. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru iekšēji pārvaldītiem ieguldījumu fondiem nerezidentiem ir jāmaksā uzņēmumu ienākuma nodoklis par šajā dalībvalstī gūtajiem ieņēmumiem, savukārt ārēji pārvaldīti ieguldījumu fondi rezidenti ir atbrīvoti no šā nodokļa. Tātad ir jānoskaidro, vai Polijas tiesiskie regulējumi kapitāla brīvas aprites kontekstā rada ierobežojumu (skat. A. daļu) vai diskrimināciju (skat. B. daļu) ( 7 ).

31.

Dalībvalstīm sava kompetence tiešo nodokļu jomā ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības un it īpaši LESD garantētās pamatbrīvības ( 8 ). Ar LESD 63. panta 1. punktu vispārīgi ir aizliegti kapitāla aprites ierobežojumi. Tādēļ principā ir aizliegti tostarp tādi pasākumi, kas attur nerezidentus veikt ieguldījumus dalībvalstī ( 9 ).

32.

Katrā ziņā nodokļu un nodevu kontekstā ir jāņem vērā, ka tie per se nozīmē slogu un tādējādi vienmēr mazina ieguldījuma pievilcīgumu. Pārbaude atbilstoši nediskriminējošu ierobežojumu kritērijiem nozīmētu piemērot Savienības tiesības visiem valsts nodokļa iekasējamības gadījumiem un tādējādi būtiski apšaubīt dalībvalstu suverenitāti nodokļu lietās ( 10 ).

33.

Tas būtu pretrunā pastāvīgajai judikatūrai, atbilstoši kurai situācijā, kad tiesību akti Savienībā nav saskaņoti, dalībvalstis var brīvi īstenot savu fiskālo autonomiju attiecīgajā jomā ( 11 ). Nevēloties pārmērīgi ierobežot dalībvalstu fiskālo autonomiju, ko ir atzinusi Tiesa, kā arī parlamentu pilnvaras pieņemt budžetu, valsts tiesību akti nodokļu jomā principā būtu jāvērtē, balstoties tikai uz pamattiesībās noteikto diskriminācijas aizlieguma principu ( 12 ).

34.

Tādēļ arī Tiesas judikatūrā ir nostiprinājies, ka pamatbrīvības nodokļu tiesībās vienmēr darbojas kā diskriminācijas aizlieguma princips un tādējādi nozīmē tiesības uz vienlīdzību ( 13 ). Pamatlieta attiecas uz ārēji un iekšēji pārvaldītu ieguldījumu fondu aplikšanu ar nodokļiem Polijā. Tādējādi pārbaude, pamatojoties uz aizliegumu noteikt ierobežojumu, nav iespējama.

35.

Tādējādi jebkurā gadījumā varētu tikt pārkāpts arī LESD 63. pantā ietvertais diskriminācijas aizlieguma princips. Tā tas ir tāpēc, ka dalībvalstīm ir pienākums izstrādāt savu nodokļu sistēmu tā, lai tā nebūtu diskriminējoša ( 14 ). Principā diskriminācija ir jebkāda atšķirīga attieksme salīdzināmos gadījumos, kas nerezidentus nostāda neizdevīgākā situācijā salīdzinājumā ar rezidentiem ( 15 ). Tāpēc nediskriminējoša tiešo nodokļu iekasēšana iekšzemes un pārrobežu situācijās nevar izraisīt diskrimināciju ( 16 ).

36.

Tādēļ priekšnosacījums tam, lai prezumētu, ka diskriminācija pastāv, ir ne tikai atšķirīga attieksme (šajā ziņā skat. 1. sadaļu), bet arī objektīvi salīdzināms to grupu stāvoklis, kuras dalībvalsts nošķir, pamatojoties uz tās izvēlēto kritēriju (šajā ziņā skat. 2. sadaļu) ( 17 ).

37.

Lai varētu uzskatīt, ka pastāv diskriminācija, vispirms jābūt atšķirīgai attieksme pret nodokļa maksātājiem. Šajā ziņā ir aizliegta ne tikai atklāta vai tieša diskriminācija, bet arī visas slēptās vai netiešās diskriminācijas formas ( 18 ).

38.

Tiešas diskriminācijas pamatā ir nepieņemami nošķiršanas kritēriji. Šāds kritērijs ir uzņēmuma juridiskās adreses atrašanās vieta ( 19 ). Polijas Likumā par uzņēmumu ienākuma nodokli ar 6. panta 1. punkta 10) apakšpunktu, no vienas puses, un ar 17. panta 1. punkta 58) apakšpunktu kopsakarā ar 6. panta 1. punkta 10.a) apakšpunktu, no otras puses, gan pastāv atšķirīgi noteikumi par atbrīvojumu no nodokļa, ko piemēro ieguldījumu fondiem, kuru juridiskā adrese ir Polijā vai attiecīgi Savienības vai EEZ valstīs. Tomēr rezultātā atbrīvojums no uzņēmumu ienākuma nodokļa tiek piešķirts neatkarīgi no ieguldījumu fonda juridiskās adreses. Tāpēc tieša diskriminācija a priori ir izslēgta.

39.

Tādēļ katrā ziņā runa var būt par netiešu diskrimināciju. Proti, aizliegtas ir arī visas tās diskriminācijas formas, kas, piemērojot citus nošķiršanas kritērijus, faktiski rada to pašu rezultātu kā netieša diskriminācija ( 20 ).

40.

Tomēr izskatāmajā lietā pret netiešas diskriminācijas pastāvēšanu liecina netiešas diskriminācijas aizlieguma jēga un mērķis (skat. a) punktu), Polijas izvēlētā nošķiršanas kritērija nediskriminējošā ietekme (skat. b) punktu), kā arī dalībvalstu autonomija attiecībā uz ieguldījumu fondu aplikšanu ar nodokļiem Savienības tiesību saskaņošanas neesamības dēļ (skat. c) punktu).

41.

Netiešas diskriminācijas aizlieguma jēga un mērķis sākotnēji noraida šādas diskriminācijas pieņēmumu pamatlietā. Proti, netiešai diskriminācijai nebūtu jāizraisa diskriminācijas sastāva paplašināšana, bet gan tikai jāaptver arī šādi gadījumi, kas, tīri formāli spriežot, gan nav uzskatāmi par diskrimināciju, taču tiem ir diskriminējoša iedarbība ( 21 ). Tādējādi netiešas diskriminācijas esamības konstatācijai ir jāizvirza stingri kritēriji ( 22 ).

42.

Jāuzskata, ka netieša diskriminācija pastāv, ja valsts tiesību akti gan ir vienādi piemērojami saimnieciskās darbības subjektiem rezidentiem un saimnieciskās darbības subjektiem nerezidentiem, tomēr de facto rada nelabvēlīgāku stāvokli pārrobežu situācijās ( 23 ). Tam tā nodokļu tiesībās tostarp jābūt tad, ja nodokļu priekšrocību piešķiršana ir paredzēta vienīgi situācijās, kad saimnieciskās darbības subjekts atbilst nosacījumiem vai izpilda pienākumus, kuri pēc būtības vai de facto ir specifiski valsts tirgum, un tādēļ saskaņā ar judikatūru vienīgi valsts tirgū darbojošies saimnieciskās darbības subjekti tos var izpildīt, bet līdzīgi saimnieciskās darbības subjekti nerezidenti tos parasti neizpilda ( 24 ).

43.

Pamatlietā Polijas Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 6. panta 1. punkta 10. apakšpunktā ir paredzēts atbrīvojums no nodokļa iekšzemes atvērtajiem ieguldījumu fondiem. Būtisks nosacījums ir, lai ieguldījumu fonds būtu izveidots saskaņā ar Polijas Ieguldījumu fondu likumu. No Polijas Ieguldījumu fondu likuma 4. panta 1. punkta un 14. panta 1. punkta izriet, ka ieguldījumu fondu var izveidot tikai sabiedrība. Atbildot uz Tiesas rakstveida pieprasījumu, iesniedzējtiesa norādīja, ka no šīm tiesību normām izriet, ka saskaņā ar Polijas nodokļu tiesībām ieguldījumu jomā nevar tikt dibināti iekšēji – tātad savu struktūru – pārvaldīti ieguldījumu fondi. Tādējādi arī atbrīvojums no nodokļa saskaņā ar Polijas Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 6. panta 1. punkta 10) apakšpunktu attiecas tikai uz iekšzemes ārēji pārvaldītiem ieguldījumu fondiem.

44.

Turpretim prasītāja ir iekšēji pārvaldīts ieguldījumu fonds, kura juridiskā adrese ir Luksemburgā. Prasītājas gadījumā visādā ziņā varētu būt runa par atbrīvojumu no nodokļa ieguldījumu fondiem, kuru juridiskā adrese ir Savienības vai EEZ valstī, kas paredzēts Polijas Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 17. panta 1. punkta 58) apakšpunktā kopsakarā ar 6. panta 1. punkta 10.a) apakšpunktu. Tomēr atbrīvojums no nodokļa attiecas tikai uz tādiem ieguldījumu fondiem, kurus pārvalda neatkarīga pārvaldības sabiedrība, un tādējādi tie tiek ārēji pārvaldīti.

45.

Tādēļ pamatlietā nozīme ir tikai Polijas sabiedrību tiesībās paredzētajam nošķīrumam starp ārēji un iekšēji pārvaldītiem ieguldījumu fondiem. Tomēr šajā ziņā nav izpildīti nosacījumi, lai varētu pieņemt, ka pastāv netieša diskriminācija.

46.

Pirmkārt, pašās Savienības tiesībās ir paredzētas tiesības izvēlēties atļaut iekšēji vai ārēji pārvaldītu ieguldījumu fondu darbību (skat. šo secinājumu 58. un 59. punktu). Tādējādi Polijas izvēle pakārtot atbrīvojumu no nodokļa ieguldījumu fonda ārējai pārvaldībai ne pēc būtības, ne de facto nav “specifiska” Polijas tirgum. It īpaši ārēji pārvaldīti ieguldījumu fondi var izmantot atbrīvojumu no nodokļa neatkarīgi no tā, vai to juridiskā adrese ir Polijā vai citā dalībvalstī. Tikai iekšēji pārvaldīti ieguldījumu fondi nevar pieprasīt atbrīvojumu no nodokļa. Tomēr arī tas ir spēkā neatkarīgi no šo ieguldījumu fondu domicila. Tāpēc nevar uzskatīt, ka Polijas noteikumi sistemātiski dod priekšroku valsts ieguldījumu fondiem ( 25 ).

47.

Vienlaicīgi izskatāmā lieta atšķiras no situācijām lietās Veronsaajien oikeudenvalvontayksikkö un UBS Real Estate. Abās lietās Tiesa kapitāla brīvas aprites ietekmēšanu prezumēja tāpēc, ka valsts noteikumi attiecīgi deva priekšroku vietējiem ieguldījumu fondiem ( 26 ). Iepriekš minēto iemeslu dēļ izskatāmajā lietā to nevar prezumēt.

48.

Otrkārt, izvērtējot netiešas diskriminācijas pastāvēšanu, jāievēro arī pamatbrīvību aizsargājošā funkcija. Tā kā pamatbrīvības nodokļu tiesībās darbojas kā diskriminācijas aizliegums (skat. 31. un nākamos punktus), Polijai kā uzņēmējai dalībvalstij ir pienākums nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi kā šīs valsts pilsoņiem. Turpretim nav jārada priekšrocības pārrobežu situācijām. It īpaši pamatbrīvības nevar tikt ļaunprātīgi izmantotas ( 27 ).

49.

Tomēr tas tā būtu, piemēram, situācijā, ja prasītājai nebūtu jāmaksā nodokļi par tās ieņēmumiem Luksemburgā un, neskatoties uz to, tā pieprasītu atbrīvojumu no nodokļa Polijā. Ne tikai nodokļu dubultā uzlikšana, bet arī dubulta nodokļu neuzlikšana kaitē konkurencei iekšējā tirgū ( 28 ). Iespējams, arī šā iemesla dēļ Polijas Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 17. panta 1. punkta 58) apakšpunktā kopsakarā ar 6. panta 1. punkta 10.a) apakšpunktu ir izvirzīts nosacījums atbrīvojuma no nodokļa izmantošanai, proti, ka PVKIU ir pienākums – valstī, kurā atrodas tā juridiskā adrese – maksāt uzņēmumu ienākuma nodokli par visiem saviem ienākumiem. Tomēr pēc tiesas sēdes saglabājas šaubas par to, vai tas faktiski attiecas uz prasītāju Luksemburgā.

50.

Un, treškārt, Polijas likumdevēja mērķis, pieņemot noteikumus, kas ietverti Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 6. panta 1. punkta 10) un 10.a) apakšpunktā, kā arī 17. panta 1. punkta 58) apakšpunktā, tieši ir nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret nerezidentu un rezidentu ieguldījumu fondiem. Proti, diskriminācijas novēršanas nolūkā ārvalstu juridiskās formas, pamatojoties uz vienotiem kritērijiem, ir jāsasaista ar nodokļu režīmiem, kas ir spēkā saskaņā ar valsts tiesībām. Starptautiskajās nodokļu tiesībās tas bieži tiek nodrošināts, izmantojot tā saukto juridisko formu salīdzinājumu. Atbilstoši tam sabiedrības, kas dibinātas saskaņā ar ārvalsts tiesībām, nodokļu vajadzībām tiek pielīdzinātas tai iekšzemes juridiskajai formai, ar kuru tām ir vislielākā līdzība sabiedrību tiesību līmenī.

51.

Ņemot to vērā, Polija iekšēji pārvaldītus ieguldījumu fondus laikam jau īpašā riska dēļ klasificē kā citas – arī iekšēji pārvaldītas – saimnieciskās vienības. Ar to šī pamatlieta arī atšķiras no Tiesas izspriestās lietas Veronsaajien oikeudenvalvontayksikkö ( 29 ), jo tajā Tiesa uzskatīja, ka ieguldījumu fonda izveidošanas veids (saskaņā ar līgumu vai saskaņā ar statūtiem) ir tikai formalitāte ( 30 ), nevis īpaša riska uzņemšanās izpausme.

52.

Iesniedzējtiesas uzdevums ir izvērtēt, vai juridisko formu salīdzinājums ir veikts, nepieļaujot tiesību kļūdas. Ja tas tā ir, tad juridisko formu salīdzinājuma mērķis ir vienlīdzīga attieksme pret ārvalsts juridisko formu salīdzinājumā ar valstī pastāvošo (salīdzināmo) juridisko formu. Tādējādi tas tieši garantē Polijas uzņēmumu ienākuma nodokļa saderību ar pamatbrīvībām un nevar tikt uzskatīts par netiešu diskrimināciju.

53.

Turklāt pamatnosacījums diskriminācijas esamībai ir tāds, ka dalībvalsts izvēlētajam nošķiršanas kritērijam vispār jābūt piemērotam radīt diskriminējošu ietekmi ( 31 ). Īpaši netiešas diskriminācijas gadījumā katra individuālā situācija vienmēr ir jāizskata atsevišķi. Ir vajadzīgs, lai nošķiršanas kritērijs “sava rakstura dēļ” radītu nevienlīdzīgu attieksmi, pamatojoties uz sabiedrības juridisko adresi ( 32 ).

54.

Tas liecina, ka nav pietiekami pamatot netiešas diskriminācijas esamību tikai ar to, ka pārsvarā tiek skarti ārvalstu ieguldījumu fondi. Gluži pretēji, ir jābūt korelācijai starp izvēlēto nošķiršanas kritēriju un sabiedrības juridisko adresi, lai varētu prezumēt atšķirīgas attieksmes esamību, kas salīdzināma ar tiešu diskrimināciju juridiskās adreses dēļ ( 33 ).

55.

Kā jau iepriekš izklāstīts, pamatlietā par nošķiršanas kritēriju visādā ziņā var uzskatīt ārēji un iekšēji pārvaldītu ieguldījumu fondu nošķīrumu. Tomēr Polijas tiesību akti principā neļauj izveidot iekšēji pārvaldītus ieguldījumu fondus. Šajā ziņā nav nozīmes tam, vai ieguldījumu fonda juridiskā adrese ir Polijā vai ārvalstīs. Stingri ņemot, tādēļ Polijas tiesību aktos nošķiršanas kritērijs vispār nepastāv, jo visi ieguldījumu fondi, kuru domicils ir Polijā, ir ārēji pārvaldīti ieguldījumu fondi. Līdz ar to nedz iekšēji pārvaldīti ieguldījumu fondi nerezidenti atrodas nelabvēlīgākā situācijā, nedz arī iekšēji pārvaldītiem ieguldījumu fondiem rezidentiem ir dotas priekšrocības.

56.

Tādējādi nepastāv nekāda veida korelācija starp ieguldījumu fonda ārējo vai iekšējo pārvaldību un tā juridisko adresi. Ārēji pārvaldītus ārvalstu ieguldījumu fondus nodokļu vajadzībām uzskata par tādiem pašiem kā ārēji pārvaldītus iekšzemes ieguldījumu fondus, un iekšēji pārvaldītus ārvalstu ieguldījumu fondus nodokļu vajadzībām uzskata par tādiem pašiem kā salīdzināmas iekšzemes saimnieciskās vienības. Līdz ar to Polijā nekādi nepastāv diskriminējošs nošķiršanas kritērijs. Tāpēc nošķiršanas kritērijs arī “sava rakstura dēļ” nevar radīt atšķirīgu attieksmi atkarībā no ieguldījumu fonda juridiskās adreses.

57.

Visbeidzot, netiešas diskriminācijas prezumēšana izskatāmajā lietā būtu pretrunā Polijas nodokļu autonomijai.

58.

Tas tā ir tādēļ, ka, pirmkārt, PVKIU direktīva nenosaka dalībvalstīm pienākumu valsts tiesībās atļaut gan ārēji, gan arī iekšēji pārvaldītus ieguldījumu fondus. Direktīvas mērķis drīzāk ir aizsargāt ieguldītājus un tāpēc tā tikai koordinē valstu tiesību aktus, izvirzot kopīgus pamatnoteikumus ( 34 ). Ne no vienas direktīvas normas neizriet, ka dalībvalstīm obligāti jāparedz PVKIU iespēja īstenot ārēju vai iekšēju pārvaldību ( 35 ). Gluži pretēji, no PVKIU direktīvas 6. apsvēruma, kā arī 29. panta 1. punkta netieši izriet, ka ir iespējamas abas PVKIU formas, tomēr tās nav obligāti jāparedz.

59.

Tādējādi Savienības tiesību akti sniedz dalībvalstīm izvēles tiesības valsts tiesību aktos atļaut tikai iekšēji vai tikai ārēji pārvaldītus ieguldījumu fondus. Polija ir izmantojusi šīs izvēles tiesības, izstrādājot noteikumus tikai ārēji pārvaldītiem ieguldījumu fondiem. Tomēr netiešas diskriminācijas plaša interpretācija apsteigtu šīs sekundārajos tiesību aktos piešķirtās izvēles tiesības. Tādējādi netiktu ņemta vērā Savienības likumdevēja griba.

60.

Otrkārt, nodokļu tiesību jomā dalībvalstis pašas nosaka, kurām sabiedrībām kā saimnieciskām vienībām piemēro parasto nodokļu režīmu un kurām kā ieguldījumu fondiem piemēro nodokļu priekšrocības. Attiecīgi arī PVKIU direktīva saskaņā ar tās 83. apsvērumu neietekmē valsts noteikumus par aplikšanu ar nodokļiem. Ārpus jomām, kurās Savienības nodokļu tiesības ir saskaņotas, dalībvalsts, īstenojot savu kompetenci, nosaka galvenās nodokļa pazīmes ( 36 ). Tātad tas it īpaši attiecas uz nodokļa bāzes un tā iekasējamības gadījuma un iespējamo atbrīvojumu no nodokļa noteikšanu ( 37 ).

61.

Tāpēc dalībvalstis principā var izvirzīt, piemēram, arī nosacījumus un līmeni nodokļu uzlikšanai dažādām juridiskajām formām ( 38 ). Līdz ar to nekas cits nav spēkā arī tad, ja dalībvalsts nolemj atļaut tikai ārēji pārvaldītus ieguldījumu fondus un tādējādi iekšēji pārvaldītus ieguldījumu fondus aplikt ar nodokļiem saskaņā ar citu sistēmu nekā iekšzemes un ārvalstu ārēji pārvaldītus ieguldījumu fondus.

62.

Pamatojoties uz to, Polijas likumdevējs savas kompetences ietvaros “tikai” ir pieņēmis lēmumu par juridiskās formas izvēli. Ar šo juridisko formu vispārīgā un nediskriminējošā veidā ir saistītas fiskālās sekas. Kapitāla brīva aprite nevar uzlikt dalībvalstij pienākumu pielāgot savas nodokļu tiesību normas citas dalībvalsts nodokļu tiesību normām, lai ikvienā gadījumā garantētu nodokļu uzlikšanu, ar kuru tiktu novērstas jebkādas atšķirības ( 39 ). Drīzāk lēmumi, ko nodokļu maksātājs ir pieņēmis attiecībā uz ieguldījumiem ārvalstīs, katrā attiecīgajā gadījumā var būt šādam nodokļu maksātājam vairāk vai mazāk izdevīgi vai neizdevīgi ( 40 ).

63.

Treškārt, šos apsvērumus apstiprina fakts, ka Polijai saskaņā ar Savienības tiesību aktiem nebūtu liegts atļaut arī iekšēji pārvaldītus ieguldījumu fondus un pēc tam piemērot tiem parasto nodokļu režīmu, t.i., tādus pašus nodokļus kā citām kapitālsabiedrībām. Kamēr Polija šajā ziņā nenošķirtu iekšzemes un ārvalstu iekšēji pārvaldītus ieguldījumu fondus, nebūtu konstatējams kapitāla brīvas aprites pārkāpums.

64.

Izskatāmajā lietā, pamatojoties uz Polijas lēmumu par juridiskās formas izvēli, valstī nav iekšēji pārvaldītu ieguldījumu fondu, tāpēc nav (un attiecīgi nevar būt) diferenciācijas starp iekšzemes un ārvalstu iekšēji pārvaldītiem ieguldījumu fondiem. Vēlme izveidot no tā netiešu diskrimināciju – kā to acīmredzami uzskata Komisija – ir pārspīlēta un neņem vērā gan rīcības brīvību, ko PVKIU direktīva ir piešķīrusi Polijai tās noteikumu īstenošanā, gan dalībvalstu nodokļu autonomiju tiešo nodokļu jomā. Tas tā ir tādēļ, ka šādā veidā Polija faktiski tiktu piespiesta savās valsts tiesību normās atļaut iekšēji pārvaldītu ieguldījumu fondu izveidi.

65.

Rezultātā diskrimināciju nevar prezumēt jau tāpēc vien, ka nepastāv netieša atšķirīga attieksme pret nodokļa maksātājiem. Pret to liecina gan netiešas diskriminācijas aizlieguma jēga un mērķis, gan fakts, ka Polija nav izvēlējusies diskriminējošu nošķiršanas kritēriju. Visbeidzot, šo rezultātu apstiprina Polijas autonomija ieguldījumu fondu aplikšanā ar nodokļiem.

66.

Gadījumā, ja Tiesa tomēr prezumētu netiešas diskriminācijas esamību, tad vēl būtu jāizvērtē, vai pamatlietā vispār ir konstatējamas objektīvi salīdzināmas situācijas. Proti, ja varbūtējas atšķirīgas attieksmes pamatā ir atšķirīgas situācijas, jau tāpēc vien diskriminācija nepastāv ( 41 ). Turklāt, izvērtējot objektīvo salīdzināmību, tiek novērsts, ka dalībvalstis objektīvi pamatotu nošķīrumu savā regulējumā nevar paredzēt tikai tādēļ, ka nošķiršanas kritērijs – dažkārt arī nejauši – korelē ar sabiedrības juridisko adresi ( 42 ).

67.

Tāpēc šādā gadījumā ir jāizvērtē, vai ārēji pārvaldīti ieguldījumu fondi rezidenti un iekšēji pārvaldīti ieguldījumu fondi nerezidenti atrodas objektīvi salīdzināmā situācijā ( 43 ). Salīdzināmība ir jāaplūko, ņemot vērā ar attiecīgajām valsts tiesību normām sasniedzamo mērķi ( 44 ). Balstoties uz to, objektīva salīdzināmība izskatāmajā lietā ir apšaubāma.

68.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu skaidri neizriet, kādus mērķus Polijas likumdevējs ir izvirzījis, paredzot uzņēmumu ienākuma nodokļa atbrīvojumu ārēji pārvaldītiem ieguldījumu fondiem. Tāpēc Komisija uzskata, ka Polijas atbrīvojuma no nodokļa mērķis ir nodrošināt nodokļu neitralitāti attiecībā uz tiešajiem un netiešajiem ieguldījumiem vērtspapīros. Atbrīvojums no nodokļa ieguldījumu fonda līmenī novērš nodokļu dubulto uzlikšanu ieņēmumiem gan fonda līmenī, gan ieguldītāja līmenī.

69.

Turpretim iesniedzējtiesa, atbildot uz Tiesas rakstveida pieprasījumu, paskaidroja, ka lēmums atļaut Polijā tikai ārēji pārvaldītus ieguldījumu fondus ir pamatots ar diviem iemesliem. Pirmkārt, jābūt iespējai šāda fonda darbību juridiski droši izvērtēt Polijas tiesību sistēmā un, otrkārt, ieguldītāju aktīvi, kas apvienoti ieguldījumu fondā, ieguldītāju aizsardzības nolūkā ir jānodala no pārvaldības sabiedrības aktīvu sfēras.

70.

Tādējādi Polijas Ieguldījumu fondu likuma noteikumu mērķis katrā ziņā ir ieguldītāju aizsardzības apsvērumu dēļ ierobežot ieguldījumu risku, kas saistīts ar PVKIU darbību. Polijas ieskatā ieguldījumu fonda ārējā pārvaldība, ko veic tiesībspējīga pārvaldības sabiedrība, ir vienīgais veids, kā pienācīgi nodrošināt ieguldījumu aktīvu un pārvaldības sabiedrības aktīvu nodalīšanu. Pēc Polijas domām, šāda aktīvu sfēru nodalīšanas rezultāts vienlaicīgi ir arī ieguldījumu risku un ekonomisko risku nodalīšana, kas saistīti ar ieguldījumu fondu izveidi un pārvaldību.

71.

Polijas nodokļa atbrīvojuma noteikumi ir tieši saistīti ar šo Ieguldījumu fondu likumā pieņemto lēmumu. Tādējādi atbrīvojuma no nodokļa noteikumi kalpo arī ieguldītāju aizsardzības mērķim (skat. arī šo secinājumu 81. punktu). Tāpēc, ņemot vērā šo mērķi, ārēji pārvaldīti ieguldījumu fondi, kuru juridiskā adrese ir Polijā, un iekšēji pārvaldīti ieguldījumu fondi, kuru juridiskā adrese ir ārvalstīs, nav objektīvi salīdzināmā situācijā. Proti, iekšēji pārvaldītu fondu gadījumā ieguldījumu riskus, no vienas puses, un maksātnespējas un atbildības riskus, no otras puses, nevar tik skaidri nodalīt kā ārēji pārvaldītu fondu gadījumā.

72.

Tādējādi pamatlieta arī šajā ziņā būtiski atšķiras no Tiesas izspriestās lietas Veronsaajien oikeudenvalvontayksikkö ( 45 ). Šajā spriedumā Tiesa gan apstiprināja kapitāla brīvas aprites ierobežojumu netiešas diskriminācijas veidā, kas izrietēja no Somijas tiesību normas, kurā attiecībā uz PVKIU aplikšanu ar nodokļiem bija paredzēts nošķīrums atkarībā no dibināšanas dokumenta veida. No nodokļa varēja atbrīvot tikai PVKIU, kam ir līgumiskā forma, bet ne statūtu forma. Tomēr tajā pašā laikā ieguldījumu fondus – līdzīgi kā izskatāmajā lietā – atbilstoši Somijas tiesībām varēja izveidot tikai līgumiskā formā.

73.

Tomēr Tiesa attiecīgajā lietā acīmredzami uzskatīja, ka ieguldījumu fonda izveides forma ir tikai formalitāte. Tas tā ir tādēļ, ka materiālie aspekti, kā, piemēram, ieguldītāju aizsardzības aspekti, kas var būt saistīti ar dibināšanas statūtos ietvertajām izvēlēm, šajā tiesvedībā netika pietiekami izklāstīti.

74.

Turpretim pamatlietā pastāv saikne starp ieguldījumu fonda pārvaldības veidu un Polijas izvirzīto ieguldītāju aizsardzības mērķi. Tādēļ ieguldījumu fonda iekšējā vai ārējā pārvaldība nevar tikt uzskatīta tikai par formālu prasību.

75.

Tāpēc, ņemot vērā Polijas izvirzīto ieguldītāju aizsardzības mērķi, ārēji pārvaldītie ieguldījumu fondi rezidenti un iekšēji pārvaldītie ieguldījumu fondi nerezidenti neatrodas objektīvi salīdzināmā situācijā.

76.

Pat prezumējot netiešas diskriminācijas esamību saistībā ar ieguldījumu fonda pārvaldības veidu, ārēji un iekšēji pārvaldīti ieguldījumu fondi, ņemot vērā Polijas likumdevēja izvirzīto ieguldītāju aizsardzības mērķi, neatrodas objektīvi salīdzināmā situācijā. Līdz ar to diskriminācijas aizliegums nav pārkāpts.

77.

Turpretim, ja Tiesa uzskatītu, ka pastāv netieša diskriminācija un objektīvi salīdzināma situācija, atšķirīgu nodokļu režīmu piemērošana jebkurā gadījumā būtu pamatota. Saskaņā ar LESD 65. panta 1. punkta a) apakšpunktu LESD 63. pants neskar dalībvalstu tiesības piemērot atšķirīgas attiecīgas nodokļu tiesību normas dažādiem nodokļu maksātājiem, kuru stāvoklis ir atšķirīgs viņu kapitāla ieguldījuma vietas dēļ. Tomēr atbilstoši LESD 65. panta 3. punktam tiktāl pieļaujamā atšķirīgā attieksme nerada iespēju patvaļīgi diskriminēt vai slēpti ierobežot kapitāla brīvu apriti un maksājumus ( 46 ). Tādēļ šāda atšķirīga attieksme, kas skar objektīvi salīdzināmas situācijas, ir pieļaujama tikai tad, ja to pamato primāri vispārējo interešu apsvērumi un tā turklāt ir samērīga ( 47 ).

78.

Izskatāmajā lietā no iesniedzējtiesas skaidrojumiem, kā arī Polijas apsvērumiem izriet, ka Polijas tiesību normas attiecībā uz ieguldījumu fondu darbības atļaušanu un piemērojamo nodokļu režīmu – kā es jau iepriekš esmu izklāstījusi (skat. šo secinājumu 69. punktu) – principā izvirza divus mērķus. Proti, no vienas puses, mērķis ir palielināt tiesisko drošību saistībā ar ieguldījumu fondu izveidi, un, no otras puses, nodrošināt efektīvu ieguldītāju aizsardzību.

79.

Tiesiskās drošības mērķis viens pats nevar pamatot kapitāla brīvas aprites ietekmēšanu ( 48 ). Tas tā ir tādēļ, ka pretējā gadījumā dalībvalstis varētu brīvi noteikt šādus ierobežojumus, ja tie ir formulēti viennozīmīgi ( 49 ).

80.

Tomēr citādāka situācija ir saistībā ar mērķi nodrošināt efektīvu ieguldītāju aizsardzību. Tiesa jau ir nospriedusi, ka ieguldītāju aizsardzība ir Savienības vispārējo interešu mērķis ( 50 ). Arī Savienības likumdevējs, pieņemot PVKIU direktīvu, ir izvirzījis šo mērķi. Tā, piemēram, no PVKIU direktīvas 3. apsvēruma izriet, ka ar tiesību aktu tuvināšanu paredzēts nodrošināt efektīvu un vienotu aizsardzību sertifikātu turētājiem.

81.

Nav būtiski, ka izskatāmajā lietā ieguldītāju aizsardzību garantē nodokļu tiesību akti. Pat ja lielākā daļa nodokļu tiesību normu kalpo valstu budžetu finansēšanai, ir atzīts, ka nodokļu jomas likumiem var būt arī citi mērķi. Tā, piemēram, to izmantošana, piemērojot mērķtiecīgus nodokļu atvieglojumus vai nodokļu slogu, var mudināt nodokļu maksātājus rīkoties noteiktā veidā. Attiecīgi Polija atbrīvojumu no nodokļa ir paredzējusi tikai kā stimulu ieguldīt ārēji pārvaldītos ieguldījumu fondos, kas Polijas likumdevēja ieskatā labāk īsteno ieguldītāju aizsardzību.

82.

Turklāt Polijas valdība tiesas sēdē norādīja, ka Polijas Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 17. panta 1. punkta 58) apakšpunkta mērķis esot novērst ļaunprātīgu izmantošanu. Proti, saskaņā ar šo noteikumu slēgtajiem ieguldījumu fondiem – tādiem kā prasītāja –, atkāpjoties no Polijas Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 6. panta 1. punkta 10.a) apakšpunkta, jebkurā gadījumā tiek piešķirts materiālais atbrīvojums no nodokļa par daļu no gūtajiem ieņēmumiem, lai novērstu šo fondu ļaunprātīgu iesaistīšanu. Tomēr nav pilnīgi skaidrs, cik lielā mērā pastāv saikne starp atvērto vai slēgto ieguldījumu fondu izveidi un to pārvaldības veidu. Tad, ja saskaņā ar Polijas tiesību aktiem šāda saikne pastāv, kas ir jāizvērtē iesniedzējtiesai, arī to izvirzītais mērķis novērst ļaunprātīgu izmantošanu būtu atzīstams pamatojums.

83.

Rezultātā Polijas likumdevēja izvirzītais mērķis nodrošināt efektīvu ieguldītāju aizsardzību katrā ziņā ir primārs vispārējo interešu apsvērums, kas var pamatot kapitāla brīvas aprites iespējamu ietekmēšanu.

84.

Visbeidzot, pasākumam – šajā gadījumā atteikumam atbrīvot no nodokļa iekšēji pārvaldītu ieguldījumu fondu ieņēmumus – jābūt samērīgam. Tas nozīmē, ka pasākums ir piemērots, lai nodrošinātu izvirzītā mērķa sasniegšanu un nepārsniedz šā mērķa sasniegšanai vajadzīgo. Šajā sakarā ir jāņem vērā kapitāla brīvas aprites īpatnības ( 51 ).

85.

Katrā ziņā atteikums piešķirt atbrīvojumu no nodokļa iekšēji pārvaldītiem ieguldījumu fondiem nav acīmredzami nepiemērots, lai īstenotu izvirzīto mērķi nodrošināt ieguldītāju aizsardzību. Pateicoties ārēji pārvaldītu ieguldījumu fondu ieņēmumu atbrīvojumam no nodokļa, privātajiem ieguldītājiem ir pievilcīgāk ieguldīt ārēji pārvaldītā ieguldījumu fondā nekā iekšēji pārvaldītā ieguldījumu fondā.

86.

Tāpat nešķiet neticami, ka privāto ieguldītāju ieguldījumu aktīvi ir pakļauti mazākam ekonomiskajam riskam ieguldījumu fonda ārējās pārvaldības gadījumā nekā iekšējās pārvaldības gadījumā. Tas tā ir tādēļ, ka – kā norāda arī Polija – ārējās pārvaldības gadījumā aktīvu masa ir juridiski nodalīta. Tāpēc atbildības un maksātnespējas riski sākotnēji skar tikai tiesībspējīgo pārvaldības sabiedrību. Tam nav pretrunā apstāklis, ka šīs priekšrocības, iespējams, var (netieši) tikt kompensētas, piemēram, iekasējot pārvaldības maksu. Tas tā ir tādēļ, ka šādas maksas ieguldītājam ir pārredzamākas nekā iepriekš minētie riski.

87.

Nav identificējams mazāk ierobežojošs, tikpat piemērots līdzeklis. Turklāt arī atteikums piemērot atbrīvojumu no nodokļa ir atbilstošs. Salīdzinoši izvērtējot efektīvu ieguldītāju aizsardzību, no vienas puses, un kapitāla brīvu apriti, no otras puses, vispirms ir jāņem vērā, ka dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība, paredzot noteikumus par ieguldījumiem ieguldījumu fondos. Kā es jau iepriekš esmu izklāstījusi (skat. šo secinājumu 57. un nākamos punktus), ne ieguldījumu fondu jēdziens nodokļu tiesību aktos, ne ieguldījumu fondu jēdziens ieguldījumu tiesību aktos Savienības tiesībās nav pilnībā saskaņots.

88.

Veicot salīdzinošu izvērtējumu, svarīga ir ieguldītāju aizsardzības nozīme, no vienas puses, kā arī iejaukšanās intensitāte, no otras puses. Šajā sakarā ir jāņem vērā, ka ieguldītāju aizsardzības mērķis ir svarīgs ne tikai atsevišķiem tirgus dalībniekiem, bet tam ir arī strukturāla nozīme tirgū. Tā, piemēram, ieguldītāji, kuri var paļauties uz augstu aizsardzības līmeni attiecībā uz saviem ieguldījumu aktīviem, drīzāk arī investēs, izmantojot ieguldījumu fondus.

89.

Tajā pašā laikā iejaukšanās intensitāte drīzāk ir neliela. Tā, piemēram, attieksme pret iekšēji pārvaldītiem ieguldījumu fondiem, kuru juridiskā adrese ir ārvalstīs, galu galā ir tāda pati kā pret visām citām kapitālsabiedrībām. Šajā ziņā konkurence netiek izkropļota, jo nepastāv konkurējoši iekšēji pārvaldīti ieguldījumu fondi, kuru juridiskā adrese būtu Polijā. Atliek tikai atbrīvojuma no nodokļa priekšrocība, kas piešķirta ārēji pārvaldītiem (vietējiem un ārvalstu) ieguldījumu fondiem. Tomēr tas ir pamatoti, ņemot vērā labāku ieguldītāju aizsardzību, ko garantē ārēji pārvaldīti ieguldījumu fondi.

90.

Turklāt Polijas noteikumi neliedz iekšēji pārvaldītiem ieguldījumu fondiem, kuru juridiskā adrese ir ārvalstīs, vispār veikt ieguldījumus Polijā. Tas tā ir tādēļ, ka Polija neaizliedz iekšēji pārvaldītiem ieguldījumu fondiem veikt ieguldījumus, bet tikai nepiešķir tiem atbrīvojumu no nodokļa. Tomēr arī citiem nodokļu maksātājiem, kas nav pielīdzināmi ārēji pārvaldītiem ieguldījumu fondiem (kā, piemēram, akciju sabiedrības), nav tiesību saņemt šādu atbrīvojumu.

91.

Visbeidzot, nepastāv Savienības mērogā īstenojamas vispārējas tiesības uz atbrīvojumu no dalībvalsts nodokļiem tāpēc, ka cita dalībvalsts (šajā gadījumā Luksemburga) savā tiesību sistēmā pieļauj citas “juridiskās formas”. Šādā gadījumā drīzāk jāņem vērā juridisko formu salīdzinājums. Iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai juridisko formu salīdzinājuma kontekstā nav pieļautas tiesību kļūdas, prezumējot, ka ārvalstu iekšēji pārvaldīti ieguldījumu fondi saskaņā ar Polijas tiesībām atbilst “parastām” kapitālsabiedrībām (skat. šo secinājumu 50. un nākamos punktus).

92.

Polijas izvirzītais mērķis nodrošināt efektīvu ieguldītāju aizsardzību ir primārs vispārējo interešu apsvērums. Atbrīvojums no nodokļa, ko piemēro tikai ārēji pārvaldītiem iekšzemes un ārvalstu ieguldījumu fondiem, arī ir atbilstošs, lai nodrošinātu izvirzītā mērķa sasniegšanu un nepārsniedz šā mērķa sasniegšanai vajadzīgo. Tādēļ, ja gribētu uzskatīt, ka kapitāla brīva aprite ir tikusi ietekmēta, rezultātā ietekmēšana jebkurā gadījumā būtu pamatota.

93.

Līdz ar to iesaku uz Wojewódzki Sąd Administracyjny w Gliwicach (Glivices vojevodistes administratīvā tiesa, Polija) prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

LESD 63. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neliedz piemērot tādu valsts tiesību normu, kas paredz atbrīvojumu no uzņēmumu ienākuma nodokļa par ieguldījumu fondu ieņēmumiem tikai ārēji, bet ne iekšēji pārvaldītiem ieguldījumu fondiem, ar nosacījumu, ka iekšzemē un ārvalstīs reģistrētiem ieguldījumu fondiem netiek piemērota atšķirīga attieksme. Netieša diskriminācija nepastāv, ja valsts ieguldījumu tiesību akti neļauj izveidot iekšēji pārvaldītus ieguldījumu fondus, tādējādi nodokļu pienākums maksāt nodokli par iekšēji pārvaldītu ieguldījumu fondu ieņēmumiem attiecas tikai uz ārvalstīs dibinātiem iekšēji pārvaldītiem ieguldījumu fondiem, kuri tādā gadījumā tiek aplikti ar nodokļiem tāpat kā visas citas saimnieciskās vienības.