1

Ar šo prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja Nicoventures Trading Ltd un citas juridiskas personas, kuru nosaukumi uzskaitīti pielikumā, lūdz atcelt Komisijas Deleģēto direktīvu (ES) 2022/2100 (2022. gada 29. jūnijs), ar ko attiecībā uz atsevišķu karsējamajiem tabakas izstrādājumiem piešķirtu atbrīvojumu atsaukšanu groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/40/ES (OV 2022, L 283, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais tiesību akts”).

2

British American Tobacco grupa (turpmāk tekstā – “BAT grupa”), kurā ietilpst prasītājas, ražo un tirgo tabakas izstrādājumus, tostarp karsējamos tabakas izstrādājumus. Nicoventures Trading, kas ir viena no prasītājām, BAT grupā izveidota 2011. gadā, lai koncentrētos uz tādu inovatīvu nedegošu ražojumu izstrādi un komercializāciju, kas ietver karsējamos tabakas izstrādājumus. Nicoventures Trading pārdod BAT grupas karsējamos tabakas izstrādājumus citiem grupas uzņēmumiem, arī pārējām prasītājām. Nicoventures Trading produkti tiek izplatīti vai tos iecerēts izplatīt 14 dalībvalstu tirgos.

3

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/40/ES (2014. gada 3. aprīlis) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas un saistīto izstrādājumu ražošanu, noformēšanu un pārdošanu un ar ko atceļ Direktīvu 2001/37/EK (OV 2014 L 127, 1. lpp.) nosaka tabakas izstrādājumu laišanu tirgū. Tās mērķis ir tuvināt dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, kas citastarp attiecās uz tabakas izstrādājumu sastāvdaļām, marķēšanu un iepakojumu.

4

Direktīvas 2014/40 7. panta 1. un 7. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis aizliedz laist tirgū tabakas izstrādājumus, kuriem raksturīgs aromāts un kuru kāda no sastāvdaļām satur aromatizētājus. Šīs Direktīvas 7. panta 12. punkts, pirms tas grozīts ar apstrīdēto tiesību aktu, tabakas izstrādājumus, kas nav cigaretes un tinamā tabaka, atbrīvoja no šī panta 1. un 7. punktā noteiktajiem aizliegumiem. Tāpat šīs pašas direktīvas 11. panta 1. punkta pirmajā daļā, pirms tā grozīta ar apstrīdēto tiesību aktu, bija paredzēts, ka dalībvalstis var atbrīvot smēķēšanai paredzētos tabakas izstrādājumus, kas nav cigaretes, tinamā tabaka un ūdenspīpju tabaka, no noteiktiem pienākumiem saistībā ar tabakas izstrādājumu marķēšanu un noteiktu brīdinājumu, informatīvu ziņojumu un kombinētu brīdinājumu par ietekmi uz veselību obligātu attēlošanu uz iepakojuma. Turklāt minētās direktīvas 7. panta 12. punktā un 11. panta 6. punktā noteikts, ka Eiropas Komisija pieņem deleģētos aktus, lai atsauktu 7. pantā noteiktos atbrīvojumus vai iespēju piešķirt 11. pantā noteiktos atbrīvojumus konkrētai izstrādājumu kategorijai, ja Komisijas ziņojumā tiek konstatēta būtiska apstākļu maiņa.

5

Komisija 2022. gada 15. jūnijā saskaņā ar Direktīvu 2014/40 publicēja ziņojumu, kurā konstatētas būtiskas apstākļu izmaiņas saistībā ar karsējamajiem tabakas izstrādājumiem.

6

Pēc šī ziņojuma Komisija 2022. gada 29. jūnijā pieņēma apstrīdēto tiesību aktu. Ar apstrīdētā tiesību akta 1. pantu tika grozīts Direktīvas 2014/40 7. panta 12. punkts un 11. panta 1. punkts. No 2023. gada 23. oktobra – datuma, līdz kuram jābūt transponētiem apstrīdētajā tiesību aktā paredzētajiem pasākumiem, – karsējamie tabakas izstrādājumi vairs netiks atbrīvoti no Direktīvas 2014/40 7. panta 1. un 7. punktā minētajiem aizliegumiem saistībā ar aromatizētājiem. Turklāt no šī datuma uz smēķēšanai paredzētajiem karsējamajiem tabakas izstrādājumiem, kas nav aizliegti, attieksies tādi paši ierobežojumi saistībā ar marķēšanu uz iepakojuma kā uz citiem smēķēšanai paredzētajiem tabakas izstrādājumiem, kuri nav atbrīvoti.

7

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

8

Komisija lūdz Vispārējo tiesu:

9

Savos apsvērumos par iebildi par nepieņemamību prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

10

Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta 1. un 7. punktam, ja atbildētājs to lūdz, Vispārējā tiesa var lemt par nepieņemamību vai kompetences neesamību, neizskatot lietu pēc būtības. Tā kā šajā lietā Komisija ir lūgusi pieņemt lēmumu par nepieņemamību, Vispārējā tiesa, uzskatot, ka tās rīcībā ir pietiekama informācija no lietas materiāliem, ir nolēmusi lemt par šo pieteikumu, neveicot turpmākas procesuālās darbības.

11

Savas iebildes par nepieņemamību pamatojumam Komisija apgalvo, ka apstrīdētais tiesību akts prasītājas neskar ne tieši, ne individuāli.

12

Saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu jebkura fiziska vai juridiska persona var celt prasību par tiesību aktu, kas adresēts šai personai vai kas to skar tieši un individuāli, un par reglamentējošu aktu, kas viņu skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem.

13

Vispirms jāatgādina, ka uz šo lietu neattiecas LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētā pēdējā situācija, uz kuru turklāt neatsaucas ne prasītājas, ne Komisija. Jēdziens “reglamentējošs akts” LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē ir jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas uz visiem vispārpiemērojamiem aktiem, kas nav leģislatīvi akti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 3. oktobris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 60. un 61. punkts). Šajā lietā apstrīdētais tiesību akts, kas ietver vispārpiemērojamus pasākumus, kādi minēti šī rīkojuma 4. un 6. punktā, un kas nav pieņemts saskaņā ar kādu no LESD 289. pantā paredzētajām likumdošanas procedūrām, ir reglamentējošs akts LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē. Tomēr apstrīdētā tiesību akta 2. pantā ir paredzēti īstenošanas pasākumi, proti, transponēšanas pasākumi, kas dalībvalstīm ir jāpieņem. Līdz ar to uz šo prasību nevar attiecināt LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzēto pēdējo situāciju.

14

Turklāt, tā kā prasītājas nav apstrīdētā tiesību akta adresātes, šajā lietā nav piemērojama arī LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētā pirmā situācija. Tātad ir jānosaka, vai uz prasītājām attiecas LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētā otrā situācija, proti, vai apstrīdētais tiesību akts tās skar tieši un individuāli (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 25. jūlijs, Unión de Pequeños Agricultores/Padome, C‑50/00 P, EU:C:2002:462, 35.–37. punkts un tajos minētā judikatūra). Tās arī neapstrīd, ka šie divi nosacījumi par tiesībām celt prasību ir piemērojami šai prasībai.

15

Šajā kontekstā attiecībā uz prasītāju argumentu, ko tās uzskata par tādu, kuru var izsecināt no 2013. gada 3. oktobra sprieduma Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome (C‑583/11 P, EU:C:2013:625) un saskaņā ar kuru prasību, kas celtas par reglamentējošiem aktiem, pieņemamība ir jāvērtē mazāk ierobežojoši nekā par citiem aktiem, ir jānorāda, ka šī rīkojuma 57. punktā Tiesa savu analīzi skaidri balsta uz “reglamentējošu aktu, kas nav saistīti ar īstenošanas pasākumiem” – kategoriju, kurā, kā tikko norādīts iepriekš, apstrīdētais tiesību akts neietilpst. Pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, Tiesa nenorāda, ka atcelšanas prasības pieņemamības nosacījumu analīzei attiecībā uz reglamentējošo aktu kategoriju kopumā būtu jāpiemēro mazāk ierobežojoša pieeja nekā citos gadījumos.

16

Ar Lisabonas līgumu izdarītā LESD 263. panta ceturtās daļas grozījuma mērķis bija noteiktus vispārpiemērojamus tiesību aktus, kas var reglamentēt privātpersonu personu tiesisko stāvokli, pakļaut pārbaudei tiesā, ceļot atcelšanas prasību, lai gan šīm personām pirms šī grozījuma nebija iespējas tos apstrīdēt ne ar tiešu prasību, ja vien nav izpildīts nosacījums par to individuālu skaršanu, ne ar prejudiciālu jautājumu par spēkā esamību, nepastāvot īstenošanas pasākumiem. Turpretim šis grozījums neietekmēja to nosacījumu apjomu, kas attiecas uz fizisko un juridisko personu tiesībām celt prasību, jo šie nosacījumi joprojām ir piemērojami (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 3. oktobris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 70. un 71. punkts).

17

Tāpēc jāpārbauda, vai Komisijai ir pamats apgalvot, ka apstrīdētais tiesību akts prasītājas neskar ne tieši, ne individuāli.

18

Komisija uzskata, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai prasītāju varētu uzskatīt par tieši skartu LESD 263. panta izpratnē, apstrīdētajam tiesību aktam, pirmkārt, ir tieši jāietekmē tā tiesiskais stāvoklis un, otrkārt, tas nedrīkst atstāt rīcības brīvību tā adresātiem, kuriem uzticēts tā īstenošanas pienākums, jo šāda īstenošana ir pilnībā automātiska un izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus.

19

Pirmām kārtām, Komisija apgalvo – prasītājas nepierāda, ka apstrīdētajam tiesību aktam būtu negatīva ietekme uz to tiesisko stāvokli. Īpaši jāņem vērā tas, ka prasītāju klientiem jau ir prasītāju tirgotā karsējamā ierīce un viņi to varēs turpināt izmantot, lai patērētu karsējamos tabakas izstrādājumus, kas nebūs aizliegti ar apstrīdēto tiesību aktu. Apstrīdētā tiesību akta sekas neesot karsējamo tabakas izstrādājumu aizliegšana, bet gan to atļauto sastāvdaļu un informācijas, kas jānorāda uz iepakojuma, regulēšana. Tādējādi apstrīdētā tiesību akta vienīgais mērķis ir tāds, ka uz karsējamiem tabakas izstrādājumiem attiecas vispārīgie noteikumi par saturu un marķējumu, kādi attiecas, piemēram, uz cigaretēm un tinamo tabaku.

20

Otrām kārtām, Komisija norāda, ka prasītāju izvirzītie apgalvojumi, lai pierādītu to tiešu skārumu, nav juridiski, bet gan faktiski. Tā, tās apgalvojot, ka apstrīdētā tiesību akta rezultātā, visticamāk, būs zaudēta iespēja gūt peļņu, bet nepierādot, ka tas tieši ietekmē to tiesisko stāvokli.

21

Trešām kārtām, pat ja apstrīdētais tiesību akts ietekmētu prasītāju tiesisko stāvokli, tomēr tas būtu netieši. Nākotnē iespējamās un tikai teorētiskas sekas izrietētu nevis no apstrīdētā tiesību akta spēkā stāšanās, bet gan no dalībvalstu pieņemtajiem lēmumiem. Šajā lietā, lai apstrīdētais akts varētu ietekmēt prasītāju tiesisko stāvokli, tam esot nepieciešami transponēšanas pasākumi, līdz ar to tā īstenošana nav pilnībā automātiska, kā izriet no judikatūras.

22

Ceturtām kārtām, šī lieta atšķiroties no lietas, kurā taisīts 2022. gada 12. jūlija spriedums Nord Stream 2/Parlaments un Padome (C‑348/20 P, EU:C:2022:548). Šajā lietā aplūkotajā direktīvā ir noteiktas tirgus dalībnieku tiesības, savukārt apstrīdētajā tiesību aktā ir paredzēti vispārēji noteikumi, kas piemērojami izstrādājumiem.

23

Prasītājas apstrīd šos argumentus un apgalvo, ka apstrīdētais tiesību akts tās skar tieši.

24

Saskaņā ar iedibināto judikatūru nosacījums par to, ka apstrīdētais tiesību akts tieši skar fizisku vai juridisku personu, prasa, lai tiktu izpildīti divi kumulatīvi kritēriji, proti, pirmkārt, apstrīdētajam tiesību aktam ir tieši jāietekmē šīs personas tiesiskais stāvoklis un, otrkārt, tas nedrīkst atstāt nekādu rīcības brīvību tā adresātiem, kuriem ir uzticēts to īstenot, jo šāda īstenošana ir pilnībā automātiska un izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus. (skat. spriedumu, 2022. gada 12. jūlijs, Nord Stream 2/Parlaments un Padome, C‑348/20 P, EU:C:2022:548, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

25

LESD 263. pantā paredzētā atcelšanas prasība ir pieejama attiecībā uz visiem tiem iestāžu pieņemtajiem tiesību aktiem neatkarīgi no to formas, kuriem ir saistošas tiesiskās sekas. Lai noteiktu, vai tiesību aktam ir šādas sekas, jāizvērtē šī tiesību akta būtība un tā sekas, ņemot vērā tādus objektīvus kritērijus kā šī tiesību akta saturs, attiecīgā gadījumā – tā pieņemšanas kontekstu un iestādes, kas ir pieņēmusi tiesību aktu, pilnvaras. Līdz ar to tas, vai akts var tieši ietekmēt fiziskas vai juridiskas personas tiesisko stāvokli, nevar tikt vērtēts tikai saistībā ar to, ka šis akts ir direktīvas formā (skat. spriedumu, 2022. gada 12. jūlijs, Nord Stream 2/Parlaments un Padome, C‑348/20 P, EU:C:2022:548, 62.–64. punkts un tajos minētā judikatūra).

26

Jebkurš normatīvs vai cita veida akts principā var tieši ietekmēt fiziskas vai juridiskas personas tiesisko stāvokli neatkarīgi no tā, vai tas ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem, tostarp direktīvas gadījumā ar transponēšanas pasākumiem. Līdz ar to gadījumā, ja direktīvai ir šādas sekas, tam, ka ir pieņemti vai vēl ir jāpieņem šīs direktīvas transponēšanas pasākumi, pašam par sevi nav nozīmes, jo ar tiem netiek apšaubīta šīs direktīvas un šo seku tiešā saikne. Tā tas ir gadījumā, ja direktīva neatstāj dalībvalstīm nekādu rīcības brīvību attiecībā uz šo seku noteikšanu šai personai (spriedums, 2022. gada 12. jūlijs, Nord Stream 2/Parlaments un Padome, C‑348/20 P, EU:C:2022:548, 74. punkts).

27

Kā minēts šī rīkojuma 4. un 6. punktā, ar apstrīdēto tiesību aktu tiek aizliegts tirgot karsējamos tabakas izstrādājumus ar raksturīgu aromātu un uz karsējamiem tabakas izstrādājumiem smēķēšanai, kuri nesatur raksturīgu aromātu, tiek attiecināti tādi paši marķēšanas pienākumi kā uz noteiktiem citiem smēķēšanai paredzētiem tabakas izstrādājumiem, proti, cigaretēm, tinamo tabaku un ūdenspīpju tabaku. Saskaņā ar apstrīdētā tiesību akta 2. pantu dalībvalstīm līdz 2023. gada 23. oktobrim ir jāveic transponēšanas pasākumi, lai īstenotu šo jauno aizliegumu un jaunos pienākumus.

28

Tādējādi tiek ietekmēta to uzņēmēju tiesiskā situācija, kuri, tāpat kā prasītājas, tirgo vai plāno tirgot karsējamos tabakas izstrādājumus ar raksturīgu aromātu, jo šo izstrādājumu tirdzniecība kļūs nelikumīga. Šiem tirgus dalībniekiem būs arī pienākums uz smēķēšanai paredzētu karsējamo tabakas izstrādājumu, kas nav aizliegti, iepakojuma izvietot tādus pašus brīdinājumus par ietekmi uz veselību, kādiem jābūt uz noteiktu citu smēķēšanai paredzētu tabakas izstrādājumu iepakojuma. Tādējādi uz prasītājām attiecas aizliegums un pienākumi, kas tieši izriet no apstrīdētā tiesību akta, neatkarīgi no tā, vai šis tiesību akts ir saistīts ar īstenošanas jeb transponēšanas pasākumiem. Nosacījumu, ka tiesību aktam, kas ir prasības priekšmets, ir tieši jāskar prasītājs, un nosacījumu, ka šāds tiesību akts nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem, nevar sajaukt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 12. jūlijs, Nord Stream 2/Parlaments un Padome, C‑348/20 P, EU:C:2022:548, 71. un 72. punkts). Šajā gadījumā apstrīdētajā tiesību aktā paredzētie transponēšanas pasākumi ir nepieciešami tikai, lai dalībvalstu tiesību aktos pilnībā īstenotu attiecīgo aizliegumu un pienākumus, ievērojot, ka dalībvalstīm nav nekādas rīcības brīvības, jo apstrīdētais tiesību akts šajā ziņā neatstāj nekādu rīcības brīvību dalībvalstīm. Līdz ar to ir jāuzskata, ka apstrīdētais akts prasītājas skar tieši.

29

Neviens no Komisijas izvirzītajiem argumentiem nevar atspēkot šos vērtējumus.

30

Pirmkārt, Komisija apgalvo, ka apstrīdētā tiesību akta sekas nav karsējamo tabakas izstrādājumu tirdzniecības aizliegums, bet gan tikai to satura regulēšana, aizliedzot raksturīgus aromātus. Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka prasītājas tirgo karsējamos tabakas izstrādājumus ar raksturīgiem aromātiem un tām tiks liegta iespēja to darīt, beidzoties apstrīdētajā tiesību aktā paredzētajam transponēšanas termiņam. Tāpēc Komisija nevar apgalvot, ka apstrīdētais tiesību akts tikai nosaka šo produktu saturu un neietekmē tirgus dalībnieku tiesības.

31

Otrkārt, Komisija norāda, ka prasītājas izvirza argumentus par ietekmi uz to faktisko situāciju, nevis par ietekmi uz to tiesisko situāciju. Tomēr fakts, ka prasītājas atsaucas uz nelabvēlīgu ietekmi uz to faktisko situāciju, norādot uz ievērojamu karsējamo tabakas izstrādājumu ar raksturīgiem aromātiem īpatsvaru to kopējā pārdošanā, to tirgus daļu un veiktajiem ieguldījumiem, nenozīmē, ka nevar tikt ietekmēta arī to tiesiskā situācija.

32

Treškārt, Komisija uzskata, ka apstrīdētā tiesību akta ietekme uz prasītāju tiesisko situāciju ir ne vairāk kā netieša, jo tas paredz transponēšanas pasākumus. Šajā ziņā, kā minēts šī rīkojuma 28. punktā, apstrīdētais tiesību akts dalībvalstīm neatstāj rīcības brīvību saistībā ar karsējamo tabakas izstrādājumu ar raksturīgu aromātu tirdzniecības aizliegumu un marķēšanas pienākumu attiecībā uz karsējamajiem tabakas izstrādājumiem, kas nav aizliegti.

33

No tā izriet, ka Komisijas izvirzītā iebilde par prasības nepieņemamību, kas attiecas uz to, ka apstrīdētais tiesību akts prasītājas neskar tieši, ir jānoraida.

34

Komisija apgalvo, ka prasītājām ir jāpierāda, ka apstrīdētais tiesību akts tās skar individuāli. Tā kā tās nav šī tiesību akta adresātes, tās nevar tikt skartas individuāli, izņemot gadījumus, kad apstrīdētais tiesību akts tās skar noteiktu tām raksturīgu īpašību vai faktiskas situācijas dēļ, kas tās atšķir no visām citām personām un tādējādi tās individuāli izceļ tāpat kā adresātus. Komisija apstrīd, ka tas tā ir.

35

Prasītājas apgalvo, ka apstrīdētais tiesību akts tās skar individuāli. Šajā ziņā tās apgalvo, ka atrodas situācijā, kas 1963. gada 15. jūlija spriedumā Plaumann/Komisija (25/62, EU:C:1963:17) paredzēta attiecībā uz personām, kuras tiek skartas noteiktu tām raksturīgu pazīmju dēļ, vai situācijā, kas tās atšķir no visām citām personām un individuāli izceļ tāpat kā lēmuma adresātu. Tās uzskata, ka tas tā ir divu iemeslu dēļ, kas izklāstīti Tiesas judikatūrā. Pirmkārt, tās ietilpst noslēgtā tirgus dalībnieku lokā. Otrkārt, apstrīdētais tiesību akts var būtiski ietekmēt to stāvokli tirgū.

36

Lai gan principā vispārpiemērojamus tiesību aktus var apstrīdēt tikai LESD 263. panta otrajā un trešajā daļā minētie privileģētie prasītāji, tomēr noteiktos apstākļos šādi tiesību akti var individuāli skart noteiktas fiziskas vai juridiskas personas, tādējādi tiem ir lēmuma raksturs attiecībā uz minētajām personām. Tas tā ir, ja attiecīgais tiesību akts skar konkrētas fiziskas vai juridiskas personas noteiktu tām raksturīgu īpašību vai faktiskas situācijas dēļ, kas tās atšķir no visām citām personām un tādējādi individuāli izceļ tāpat kā adresātus (spriedums, 1963. gada 15. jūlijs, Plaumann/Komisija, 25/62, EU:C:1963:17, 223. punkts; skat. arī spriedumu, 2002. gada 25. jūlijs, Unión de Pequeños Agricultores/Padome, C‑50/00 P, EU:C:2002:462, 35. un 36. punkts un tajos minētā judikatūra).

37

Tiesību akta vispārējo piemērojamību un līdz ar to arī leģislatīvo raksturu neatspēko tas, ka ir iespējams vairāk vai mazāk precīzi noteikt to personu skaitu vai pat identitāti, uz kurām tas attiecas jebkurā brīdī, ja vien konstatēts, ka tas uz tām attiecas objektīvas juridiskas vai faktiskas situācijas dēļ, ko attiecīgais tiesību akts nosaka saistībā ar savu mērķi (skat. spriedumu, 1994. gada 18. maijs, Codorniu/Padome, C‑309/89, EU:C:1994:197, 18. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Vispirms jānorāda, ka, lai gan prasītājas lūdz atcelt apstrīdēto tiesību aktu kopumā, tās koncentrē savus argumentus uz sekām, ko to faktiskajai situācijai rada karsējamo tabakas izstrādājumu ar vienu vai vairākiem raksturīgiem aromātiem aizliegums.

39

Pirmām kārtām, prasītājas apgalvo, ka tās ietilpst slēgtā tādu tirgus dalībnieku kategorijā, kas bija identificējami un patiešām tika identificēti apstrīdētā tiesību akta pieņemšanas brīdī. To tirgus dalībnieku kategorijā, kurus apstrīdētais tiesību akts skar individuāli, ietilpst tirgus dalībnieki, kas tā pieņemšanas dienā tirgoja vai kam bija atļaujas tirgot nesen ierobežotos produktus. Prasītājas uzskata, ka šīs kategorijas pārstāvji apstrīdētā tiesību akta pieņemšanas brīdī bija identificējami, jo tiem visiem bija atļaujas tirgot karsējamos tabakas izstrādājumus ar raksturīgiem aromātiem, ko tiem bija izsniegušas dalībvalstis, vai tie bija izteikuši attiecīgus lūgumus. Kategorija ir slēgta, jo attiecīgo izstrādājumu aizlieguma dēļ to nevar paplašināt. Turklāt šī kategorija ir ierobežota, jo tajā ietilpst neliels skaits tirgus dalībnieku: tajā ietilpst tikai divas uzņēmumu grupas ar ievērojamām tirgus daļām. Visbeidzot, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, prasītāju situācija atšķiras no to uzņēmumu situācijas, kuri atrodas attiecīgo izstrādājumu ražošanas un izplatīšanas ķēdes augšupējā un lejupējā posmā.

40

Tiesa patiešām ir atzinusi tādas juridiskas personas individuālo skārumu, kurai ir intelektuālā īpašuma tiesības, ko īpaši ietekmējis leģislatīvs akts, kura mērķis ir vispārīgi un abstrakti reglamentēt definētu personu grupu (spriedums, 1994. gada 18. maijs, Codorniu/Padome, C‑309/89, EU:C:1994:197, 19.–23. punkts).

41

Tāpat Tiesa ir atzinusi par pieņemamu prasību saistībā ar vispārpiemērojamu tiesību aktu, ko cēluši uzņēmumi, kuriem ir iegūtās tiesības, piemēram, tāpēc, ka šim tiesību aktam bija negatīva ietekme uz esoša līguma izpildi (spriedums, 1985. gada 17. janvāris, Piraiki‑Patraiki u.c./Komisija, 11/82, EU:C:1985:18, 31. punkts) vai uz ekskluzīvām apraides tiesībām, kas ļauj uzskatīt, ka šo tiesību īpašnieki, kuri bija skaidri identificējami apstrīdētā tiesību akta pieņemšanas brīdī, ietilpst “ierobežotā kategorijā” (spriedums, 2008. gada 13. marts, Komisija/Infront WM, C‑125/06 P, EU:C:2008:159, 71.–77. punkts), vai ar to tika apstrīdēts pozitīvs lēmums par valsts atbalsta shēmu, no kuras prasītājas guva labumu (spriedums, 2014. gada 27. februāris, Stichting Woonpunt u.c./Komisija, C‑132/12 P, EU:C:2014:100, 59.–63. punkts).

42

Lai pierādītu piederību ierobežotam dalībnieku lokam iepriekš minētās judikatūras izpratnē, prasītājas būtībā pamatojas uz to, ka tās kompetentajām iestādēm ir sniegušas Direktīvas 2014/40 5. pantā paredzētās deklarācijas un šīs direktīvas 19. pantā paredzētos paziņojumus par karsējamiem tabakas izstrādājumiem ar raksturīgiem aromātiem, un dažām no tām dalībvalstīs, kuras ir ieviesušas atļauju izsniegšanas sistēmu saskaņā ar Direktīvas 2014/40 19. panta 3. punktu, ir piešķirtas karsējamo tabakas izstrādājumu ar raksturīgiem aromātiem tirdzniecības atļaujas. Neapstrīdot šos faktus, Komisija apgalvo, ka ar tiem nav pietiekami, lai individuāli nošķirtu prasītājas tāpat kā lēmuma adresātu.

43

Šajā ziņā Direktīvā 2014/40 ir paredzēta nepieciešamība izveidot vienotu formātu ziņošanai par tabakas izstrādājumos ietilpstošajām sastāvdaļām un noteiktu toksisku vielu emisijām, ko tās emitē (13.–15. apsvērums), un ražotāju un importētāju pienākumu paziņot par jauniem tabakas izstrādājumiem, neskarot dalībvalstu pilnvaras aizliegt vai atļaut šādus jaunus izstrādājumus (34. apsvērums). Šie principi tiek īstenoti Direktīvas 2014/40 5. un 19. pantā. No visām šīm tiesību normām izriet, ka ražotāji un importētāji drīkst laist tirgū tikai tādus tabakas izstrādājumus, kuri atbilst šīs direktīvas prasībām un uz kuriem attiecas tajā paredzētās deklarācijas un paziņojumi, un attiecīgajā gadījumā atļaujas, ko pieprasa dalībvalstis, kuras ieviesušas atļauju sistēmu. Šajā direktīvā paredzētās prasības papildus sastāvdaļu un emisiju norādīšanai, aizliegtu sastāvdaļu neesamībai un nepieciešamo pētījumu paziņošanai tostarp attiecas uz attiecīgā produkta toksicitāti, spēju izraisīt atkarību un piesaistīt, kā arī tā ietekmi uz patēriņa ieradumiem. Tādējādi šādas prasības ir vispārēji un abstrakti kritēriji, kas piemērojami visiem tiem, kuri laiž vai plāno laist tirgū tabakas izstrādājumu.

44

Līdz ar to ir jāizvērtē, vai ziņu sniegšana un attiecīgie paziņojumi vai attiecīgo atļauju turēšana ir pietiekama, lai visas vai dažas prasītājas individuāli atšķirtu tādā pašā veidā kā lēmuma adresātu.

45

Pirmkārt, ar to vien, ka uzņēmēji, kuri iesnieguši deklarāciju vai paziņojumu vai kuriem bija atļauja, ir identificējami apstrīdētā tiesību akta pieņemšanas laikā, nevar būt pietiekami, lai pierādītu, ka tie ir individuāli skarti, ja šis tiesību akts ir piemērojams, pamatojoties uz vispārīgiem un abstraktiem apsvērumiem (skat. spriedumu, 2011. gada 16. decembris, Enviro Tech Europe un Enviro Tech International/Komisija, T‑291/04, EU:T:2011:760, 104. punkts un tajā minētā judikatūra), un Komisijai, pieņemot apstrīdēto tiesību aktu, nebija īpaši jāņem vērā viņu situācija (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 2. marts, Arcelor/Parlaments un Padome, T‑16/04, EU:T:2010:54, 102. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

Otrkārt, nevar piekrist arī Komisijas apstrīdētajam argumentam, kas balstīts uz to uzņēmumu nelielo skaitu, kurus skar apstrīdētais tiesību akts. Jāatgādina, ka vispārpiemērojams tiesību akts nevar individuāli skart fiziskas vai juridiskas personas, ja vien tas tās neskar noteiktu tām raksturīgu īpašību dēļ vai faktiskas situācijas dēļ, kas tās atšķir no visām citām personām un tādējādi individuāli izceļ tāpat kā adresātu. Fizisko vai juridisko personu skaits, kuras skar šāds tiesību akts, tomēr nav noteicošais (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 1. aprīlis, Komisija/Jégo‑Quéré, C‑263/02 P, EU:C:2004:210, 43.–46. punkts un tajos minētā judikatūra).

47

Treškārt, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, tā kā atļaujas, kas piešķirtas saskaņā ar Direktīvu 2014/40, attiecas uz tādu tabakas izstrādājumu tirdzniecību, kuri atbilst šīs direktīvas prasībām, nav šaubu, ka apstrīdētajā tiesību aktā paredzētais absolūtais aizliegums tirgot karsējamos tabakas izstrādājumus ar raksturīgu aromātu noteikti liks apšaubīt dažu prasītāju atļaujas. Tomēr šādas atļaujas nevar tikt uzskatītas par tādām, kas diferencē šo atļauju turētāju stāvokli un individuāli nošķir šo pozīciju attiecībā uz apstrīdēto tiesību aktu tā, it kā šie turētāji būtu tā adresāti. Turklāt attiecīgās atļaujas nepiešķir to turētājiem tiesības, kas ir salīdzināmas ar prasītāju un sūdzības iesniedzēju tiesībām šī rīkojuma 40. un 41. punktā minētajos gadījumos.

48

Vispirms – apstrīdētā tiesību akta sekas veidojas vienādi gan uzņēmējiem, kam piešķirta atļauja dalībvalstīs, kurās ieviests atļauju mehānisms atbilstoši Direktīvas 2014/40 19. panta 3. punktam attiecībā uz karsējamajiem tabakas izstrādājumiem ar raksturīgu aromātu, gan uzņēmējiem, kuri ir snieguši šīs direktīvas 5. pantā paredzētās deklarācijas vai šīs direktīvas 19. pantā paredzētos paziņojumus saistībā ar šiem izstrādājumiem, vai pat uzņēmējiem, kuriem vēl nav piešķirta atļauja vai kuri ir snieguši deklarāciju vai paziņojumu, bet kuri plāno laist šādus izstrādājumus tirgū. Tādējādi neviens no tirgus dalībniekiem šajās situācijās nav individuāli nošķirts attiecībā uz apstrīdēto tiesību aktu.

49

Turpinot – kā norādīts šī rīkojuma 43. punktā, atļaujas, kā arī deklarācijas vai paziņojumi atbilst Direktīvā 2014/40 paredzētajām objektīvajām prasībām attiecībā uz tabakas izstrādājumiem, kas vispārīgi un abstrakti ir noteiktas visiem saimnieciskās darbības subjektiem. No tā izriet, ka dalībvalstu izsniegtās atļaujas tiek piešķirtas bez ekskluzīvām tiesībām, pamatojoties tikai uz izstrādājumu atbilstību, tāpat kā nekādas ekskluzīvas tiesības neizriet no uzņēmēju deklarācijām vai paziņojumiem.

50

Visbeidzot, Direktīvā 2014/40 ir paredzēts, ka ar dažādiem deleģētajiem aktiem var precizēt vai grozīt tās piemērošanas jomā ietilpstošo tabakas izstrādājumu tirdzniecības nosacījumus. Tas it īpaši attiecas uz minētās direktīvas 7. panta 12. punktu attiecībā uz šajā lietā aplūkotā atbrīvojuma atcelšanu. No tā izriet, ka tādas atļaujas tirgot karsējamos tabakas izstrādājumus ar raksturīgiem aromātiem, kas piešķirtas dažām prasītājām, nevar tikt uzskatītas par neierobežotām laikā, tāpat kā tiesības tirgot šādus izstrādājumus pēc deklarācijas vai paziņojuma.

51

Ceturtkārt, apstāklim, uz kuru prasītājas atsaucas, atbildot uz Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību, ka karsējamo tabakas izstrādājumu ar raksturīgu aromātu ražotāji un importētāji, ņemot vērā apstrīdēto tiesību aktu, neatrodas tādā pašā situācijā kā uzņēmumi, kas atrodas attiecīgo produktu ražošanas un izplatīšanas ķēdes augšupējā un lejupējā posmā, nav nozīmes attiecībā uz jautājumu, vai prasītājas ietilpst ierobežotā kategorijā šī rīkojuma 41. punktā minētās judikatūras izpratnē. Prasītājām, lai pierādītu, ka apstrīdētais tiesību akts tās skar individuāli, ir jāpierāda nevis tas, ka tas tās ietekmē atšķirīgi no citiem tirgus dalībniekiem, bet gan tas, ka tās tiek skartas tām raksturīgas īpašības vai faktiskas situācijas dēļ, kas tās atšķir tāpat kā lēmuma adresātu (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2003. gada 12. decembris, Bactria/Komisija, C‑258/02 P, EU:C:2003:675, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

No iepriekš minētā izriet, ka atļaujas, deklarācijas un paziņojumi, uz kuriem atsaucas prasītājas, neļauj pierādīt, ka apstrīdētais tiesību akts tās skar individuāli.

53

Otrām kārtām, prasītājas apgalvo, ka apstrīdētajam tiesību aktam ir būtiska ietekme uz to konkurētspēju. Šajā ziņā tās apgalvo, ka tām pieder ievērojama karsējamo tabakas izstrādājumu tirgus daļa, ka aizliegtie izstrādājumi veido ļoti lielu daļu no to pārdošanas apjoma un ka tām ir radušies būtiski investīciju izdevumi, lai attīstītu attiecīgos izstrādājumus.

54

Tomēr ar to, ka vispārpiemērojams tiesību akts dažus tirgus dalībniekus ekonomiski skar vairāk nekā citus, nepietiek, lai tos individuāli atšķirtu no visiem pārējiem tirgus dalībniekiem, jo šī tiesību akta piemērošana notiek objektīvi noteiktas situācijas dēļ. (skat. spriedumu, 2010. gada 2. marts, Arcelor/Parlaments un Padome, T‑16/04, EU:T:2010:54, 106. punkts un tajā minētā judikatūra).

55

Turklāt tas vien, ka fiziskas vai fiziskas personas jaunā tiesiskā regulējuma dēļ var zaudēt būtisku ienākumu avotu, nepierāda, ka tās atrodas īpašā situācijā, un nav pietiekami, lai pierādītu, ka šis tiesiskais regulējums uz tām attiecās individuāli, jo šīm personām ir jāiesniedz pierādījumi par apstākļiem, kas ļauj uzskatīt, ka iespējami nodarītais kaitējums var tās individuāli atšķirt no visiem citiem uzņēmējiem, uz kuriem tāpat attiecas šis tiesiskais regulējums (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2006. gada 29. jūnijs, Nürburgring/Parlaments un Padome, T‑311/03, nav publicēts, EU:T:2006:179, 65. un 66. punkts un tajos minētā judikatūra).

56

No visa iepriekš minētā izriet, ka prasītājām nav pamata apgalvot, ka apstrīdētais tiesību akts tās skar individuāli, tādēļ prasība ir noraidāma kā nepieņemama.

57

Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2023. gada 16. februārī un 8. martā, attiecīgi Eiropas Savienības Padome un Francijas Republika lūdza atļauju iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

58

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts arī 2023. gada 8. martā, Philip Morris Products SA, Papastratos Cigarettes Manufacturing Company Single Member SA, Philip Morris Manufacturing & Technology Bologna SpA, Philip Morris Romania SRL un Philip Morris Ltd lūdza atļauju iestāties lietā prasītāju atbalstam.

59

Saskaņā ar Reglamenta 142. panta 2. punktu iestāšanās lietā zaudē priekšmetu, ja prasība tiek atzīta kā nepieņemama. Tā ka šajā lietā prasība ir noraidīta kā nepieņemama, vairs nav jālemj par pieteikumiem par iestāšanos lietā.

60

Pirmkārt, atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, tām jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem, izņemot tos, kas attiecas uz pieteikumiem par iestāšanos lietā.

61

Otrkārt, atbilstoši Reglamenta 144. panta 10. punktam, ja tiesvedība pamatlietā tiek izbeigta pirms ir pieņemts lēmums par pieteikumu par iestāšanos lietā, pieteikuma iesniedzējs un puses katrs pats sedz savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar pieteikumu par iestāšanos lietā. Šajā lietā prasītājas, Komisija, Francijas Republika, Padome, Philip Morris Products, Papastratos Cigarettes Manufacturing Company Single Member, Philip Morris Manufacturing & Technology Bologna, Philip Morris Romania un Philip Morris sedz pašas savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar pieteikumiem par iestāšanos lietā.

62

Treškārt, saskaņā ar Reglamenta 158. panta 5. punktu ar rīkojumu (2023. gada 2. februāris) Nicoventures Trading u.c./Komisija (T‑706/22 R, nav publicēts, EU:T:2023:39), ar ko izbeidz pagaidu noregulējuma tiesvedību, tiek atlikti tiesāšanās izdevumi līdz Vispārējās tiesas lēmumam pēc būtības. Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs gan pagaidu noregulējuma tiesvedībā, gan pamatlietā, tām jāpiespriež atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus saistībā ar pagaidu noregulējuma tiesvedību atbilstoši Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

izdod rīkojumu: