—

atcelt Vienotā noregulējuma valdes 2022. gada 11. aprīļa lēmumu par ex ante iemaksu Vienotajā noregulējuma fondā par 2022. gadu aprēķinu (Lietas nr: SRB/ES/2022/18), ciktāl lēmums attiecas uz prasītāju;

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmais prasības pamats: Deleģētās regulas (ES) 2015/63 (1) 5. panta 1. punkta e) apakšpunkta pārkāpums, jo atbildētāja no banku nodevas 2022. gadam neesot izslēgusi prasītājas fiduciāri pārvaldītos klientu līdzekļus. Deleģētās regulas (ES) 2015/63 5. panta 1. punkta e) apakšpunkts esot piemērojams šādiem maksātnespējas gadījumā aizsargātiem klientu līdzekļiem, jo tie atbilda prasībām saskaņā ar normas skaidro formulējumu.

2.

Otrais prasības pamats: samērīguma principa pārkāpums, kā atsauci izmantojot Regulas (ES) Nr. 806/2014 (2) 70. panta 2. punkta otro daļu, to skatot kopā ar Direktīvas 2014/59/ES (3) 103. panta 7. punktu, jo ar lēmumu, tikai un vienīgi pamatojoties uz prasītājas bilancē norādītajām bezriska fiduciārajām saistībām, esot noteikta daudzas reizes augstāka bankas nodeva. Lēmums neesot nedz piemērots, nedz nepieciešams, lai sasniegtu banku nodevas mērķus, un ar lēmumu radītie zaudējumi nebija samērīgi ar izvirzītajiem mērķiem.

3.

Trešais prasības pamats: vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums, jo lēmumā bez objektīva pamatojuma esot pausta nevienlīdzīga attieksme pret prasītāju salīdzinājumā ar kredītiestādēm, kuru valsts grāmatvedības standarti neparedz fiduciāro saistību atklāšanu vai kuras sagatavo savus pārskatus saskaņā ar IFRS (International Financial Reporting Standards), un ieguldījumu sabiedrībām, kuras nav licencētas kā kredītiestādes un kuras pārvalda klientu līdzekļus.

4.

Ceturtais pamats: Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 16. panta pārkāpums, jo bezriska fiduciāro saistību iekļaušana novērtējuma bāzē ievērojami palielinot prasītājas banku nodevu 2022. gadam.

5.

Piektais prasības pamats: LESD 49. panta, skatot to kopā ar LESD 54. pantu, pārkāpums, jo lēmums ierobežojot prasītājas brīvību veikt uzņēmējdarbību dalībvalstī, kurā atrodas tās galvenā uzņēmējdarbības vieta, šis ierobežojums esot nesamērīgs un diskriminējot prasītāju salīdzinājumā ar citu dalībvalstu ieguldījumu sabiedrībām, kas arī ir licencētas kā kredītiestādes.

6.

Sestais prasības pamats: tiesību tikt uzklausītam saskaņā ar Hartas 41. panta 1. punktu un 2. punkta a) apakšpunktu pārkāpums, jo atbildētāja prasītājai esot atvēlējusi nepietiekamu konsultāciju termiņu – tikai vienpadsmit darba dienas, lai izskatītu lēmuma projektu un paustu savu nostāju konsultācijas ietvaros.

7.

Septītais prasības pamats: Hartas 41. panta 1. punkta un 2. punkta c) apakšpunkta, kā arī LESD 296. panta otrās daļas pārkāpums, jo prasītāja ar apstrīdētā lēmuma pamatojuma palīdzību nevarot atbilstoši pārbaudīt savas iemaksas apmēru.

8.

Astotais pamats: efektīvas tiesību aizsardzības principa pārkāpums saskaņā ar Hartas 47. panta 1. punktu, jo nepietiekamais pamatojums neļaujot prasītājai pienācīgi saprast vai apstrīdēt lēmuma pareizību.

9.

Devītais prasības pamats (pakārtoti): Deleģētās regulas (ES) 2015/63 14. panta 2. punktā, 3. panta 11. punktā, to skatot kopā ar 5. panta 1. punkta e) apakšpunktu, 3. panta 2. punktā paredzētās novērtējuma bāzes spēkā neesamība, ja tā būtu jāinterpretē tādējādi, ka, aprēķinot banku nodevu, ir jāņem vērā ieguldījumu sabiedrību, kurām ir arī kredītiestādes licence, fiduciārās saistības, jo esot pārkāpts Direktīvas 2014/59/ES 103. panta 7. punkts un Hartas 16. pants, kā arī LESD 49. pants, to skatot kopā ar 54. pantu.