—

vienlīdzīgas attieksmes un diskriminācijas aizlieguma principu – ierobežodama digitālā sertifikāta derīguma termiņu līdz 270 dienām no pirmreizējās vakcinācijas kursa pabeigšanas dienas, lai atvieglotu brīvu pārvietošanos personām, kurām ir derīgi digitālie sertifikāti (proti, personām, kuras saņēmušas balstvakcīnu un kurām būtu jābūt lielākai imunitātei pret vīrusa paveidu “Omikron”), vienlaikus no apstrīdētā akta piemērojamības izslēdzot nenoteiktu personu loku, kas noteikts, norādot tikai viņu vecumu, profesiju, dzīvesveidu vai citus kritērijus (neatkarīgi no tā vai šīs personas ir vai pilnībā nav vakcinētas), un tādēļ pieļāvusi diskrimināciju attiecībā pret šīm personām salīdzinājumā ar lielu personu grupu, kas ir pabeigušas pirmreizējās vakcinācijas kursu un ir saslimušas ar Covid, lai gan no zinātniskā viedokļa šādas personas ar tā saukto hibrīdo imunitāti veido salīdzināmu vai mazāku risku sabiedrībai no infekcijas pārnēsājamības aspekta, kā arī no veselības aprūpes sistēmas noslogošanas aspekta nekā personas, kuru digitālo sertifikātu derīgums paliek neierobežots vai kuras citādi ir izslēgtas no apstrīdētā akta piemērojamības un kuras de iure nav inficētas;

—

samērīguma principu – jo tā nav norādījusi pamatojumu, kas būtu balstīts uz kvalitatīviem, un, iespēju robežās, – kvantitatīviem datiem, proti, nav pienācīgi izvērtējusi pieejamos zinātniskos datus par personu grupām, kuras var radīt inficēšanās ar Covid risku citām personām, un turklāt nav pienācīgi pamatojusi, kādēļ tieši šāds līdzeklis – ierobežot Covid digitālo sertifikātu derīguma termiņu līdz lielākais 270 dienām no pēdējās pirmreizējās vakcinācijas devas saņemšanas dienas, vislabāk ļauj sasniegt Savienības mērķi reakcijas uz Covid-19 pandēmiju un vīrusa SARS-CoV-2 mutāciju ietvaros, jo ar šā līdzekļa palīdzību tiek palielināts ar tā saucamo balstvakcīnu vakcinēto iedzīvotāju rādītājs, turklāt tā nav neizvērtējusi (nav pienācīgi pamatojusi) citas iespējamās alternatīvas.