Pagaidu versija

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta paplašinātā sastāvā)

2025. gada 10. septembrī (*)

Vide – Orhūsas konvencija – Pieteikuma veikt iekšēju pārskatīšanu noraidīšana – Regulas (EK) Nr. 1367/2006 10. pants – Deleģētā regula (ES) 2021/2139 – Elektroenerģijas ražošana, izmantojot vēja enerģiju – Taksonomija – Prasības tehniskās pārbaudes kritērijiem – Regulas (ES) 2020/852 19. pants – Klimata pārmaiņu mazināšanas būtiska sekmēšana – Pielāgošanās klimata pārmaiņām būtiska sekmēšana – Būtiska kaitējuma citiem vides mērķiem neesība

Lietā T‑583/22

Fédération environnement durable, Parīze (Francija),

Bundesinitiative Vernunftkraft eV, Berlīne (Vācija),

Vent de Colère! – Fédération nationale, Pero [Peyraud] (Francija),

Vent de Raison – Wind met Redelijkheid (VdR‑WmR), Petirē [Petit‑Rœulx] (Beļģija),

ko pārstāv M. Le Berre, advokāts,

prasītājas,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv G. von Rintelen, G. Gattinara, C. Auvret un B. De Meester, pārstāvji,

atbildētāja,

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja M. Ž. Kosteira [M. J. Costeira], tiesneši M. Kančeva [M. Kancheva], U. Ēbergs [U. Öberg], P. Zilgalvis un E. Tišī‑Fislbergere [E. Tichy‑Fisslberger] (referente),

sekretārs: P. Kullens [P. Cullen], administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,

ņemot vērā prasītāju vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2023. gada 6. decembrī,

ņemot vērā jautājumu, ko Vispārējā tiesa uzdevusi lietas dalībniekiem,

pēc 2024. gada 28. novembra tiesas sēdes

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītājas Fédération environnement durable, Bundesinitiative Vernunftkraft eV, Vent de Colère! – Fédération nationale un Vent de Raison – Wind met Redelijkheid (VdR‑WmR) lūdz atcelt Eiropas Komisijas 2022. gada 7. jūlija Lēmumu Ares (2022) 4952619, ar kuru šī iestāde kā nepamatotu noraidījusi pieteikumu veikt Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2021/2139 (2021. gada 4. jūnijs), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2020/852 papildina, ieviešot tehniskās pārbaudes kritērijus, pēc kuriem nosaka, ar kādiem nosacījumiem konkrēta saimnieciskā darbība ir uzskatāma par tādu, kas būtiski sekmē klimata pārmaiņu mazināšanu vai pielāgošanos klimata pārmaiņām, un pēc kuriem nosaka, vai konkrētā saimnieciskā darbība nenodara būtisku kaitējumu kādiem citiem vidiskajiem mērķiem (OV 2021, L 442, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Deleģētā regula”), iekšēju pārskatīšanu attiecībā uz atsevišķiem aspektiem saistībā ar saimniecisko darbību “elektroenerģijas ražošana, izmantojot vēja enerģiju” (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

 Tiesvedības priekšvēsture

2        Deleģēto regulu Komisija pieņēma, pamatojoties it īpaši uz 10. panta 3. punktu un 11. panta 3. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2020/852 (2020. gada 18. jūnijs) par regulējuma izveidi ilgtspējīgu ieguldījumu veicināšanai un ar ko groza Regulu (ES) 2019/2088 (OV 2020, L 198, 13. lpp.), proti, tā sauktajā “Taksonomijas regulā”.

3        2021. gada 9. decembrī tā tika publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

4        2022. gada 3. februārī prasītājas iesniedza Komisijai pieteikumu veikt Deleģētās regulas iekšēju pārskatīšanu atbilstoši 10. panta 1. punktam Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1367/2006 (2006. gada 6. septembris) par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV 2006, L 264, 13. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 6. oktobra Regulu (ES) 2021/1767 (OV 2021, L 356, 1. lpp.). Prasītājas būtībā apgalvoja, ka Deleģētajā regulā nav pierādīts, ka “elektroenerģijas ražošana, izmantojot vēja enerģiju”, kā saimnieciskā darbība būtiski veicinātu Deleģētajā regulā paredzēto vides mērķu sasniegšanu.

5        2022. gada 7. jūlijā Komisija paziņoja apstrīdēto lēmumu prasītājām. Ar šo lēmumu šī iestāde kā nepamatotu noraidīja pieteikumu veikt iekšēju pārskatīšanu, pamatojoties uz to, ka Deleģētā regula atbilst atbilstošajiem Eiropas Savienības tiesību aktiem.

 Lietas dalībnieku prasījumi

6        Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

7        Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

8        Prasības pamatojumam prasītājas izvirza piecus pamatus, kas būtībā ir attiecināmi uz noteiktu tematu skaitu. Pirmais pamats attiecas uz Deleģētās regulas izstrādi un sastāv no trim daļām, ar kurām prasītājas apgalvo Savienības tiesību normu pārkāpumus. Otrajā pamatā prasītājas atsaucas uz klimata pārmaiņu mazināšanas mērķi un norāda uz dažādu Savienības tiesību normu pārkāpumiem, iedalot šo pamatu četrās daļās. Trešais pamats attiecas uz mērķi pielāgoties klimata pārmaiņām. Ceturtajā pamatā, kas iedalīts četrās daļās, prasītājas pievēršas principam “nenodarīt būtisku kaitējumu” citiem vides mērķiem. Visbeidzot piektajā pamatā tās apgalvo, ka Komisija nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.

9        Replikas rakstā prasītājas turklāt izvirza pakārtotu pamatu, ar kuru tiek apgalvots Deleģētās regulas prettiesiskums LESD 277. panta izpratnē.

 Ievada apsvērumi par Regulu 2020/852 un Deleģēto regulu

10      Regulas 2020/852 1. panta 1. punktā ir paredzēti kritēriji, kas ļauj noteikt, vai kāda saimnieciskā darbība ir uzskatāma par vides ziņā ilgtspējīgu, lai konstatētu pakāpi, kādā ieguldījums ir vides ziņā ilgtspējīgs. Saskaņā ar šīs regulas 3. apsvērumu tā ir būtisks solis ceļā uz ilgtspējīgām darbībām, lai līdz 2050. gadam panāktu klimatneitrālu Savienību.

11      Šajā nolūkā ar Regulu 2020/852, kā izriet no tās 6. un 12. apsvēruma, tiek ieviesta vienota ilgtspējīgu darbību klasifikācijas sistēma (“taksonomija”), lai Savienības līmenī saskaņotu kritērijus, pēc kuriem nosaka, vai saimnieciskā darbība ir vides ziņā ilgtspējīga, tādējādi sniedzot ieguldītājiem un citiem ekonomikas dalībniekiem vienotu izpratni par vides ziņā ilgtspējīgām saimnieciskajām darbībām.

12      Saskaņā ar Regulas 2020/852 3. pantu, “lai konstatētu pakāpi, kādā ieguldījums ir vides ziņā ilgtspējīgs, saimnieciskā darbība ir uzskatāma par vides ziņā ilgtspējīgu, ja minētā saimnieciskā darbība:

a)      saskaņā ar 10.–16. pantu būtiski sekmē vienu vai vairākus no 9. pantā izklāstītajiem vides mērķiem;

b)      saskaņā ar 17. pantu nerada būtisku kaitējumu nevienam no 9. pantā izklāstītajiem vides mērķiem;

[..]

d)      atbilst tehniskās pārbaudes kritērijiem, ko Komisija izveidojusi saskaņā ar 10. panta 3. punktu [un] 11. panta 3. punktu [..]”.

13      Seši Regulas 2020/852 9. pantā uzskaitītie vides mērķi ir šādi:

“a)      klimata pārmaiņu mazināšana;

b)      pielāgošanās klimata pārmaiņām;

c)      ilgtspējīga ūdens un jūras resursu izmantošana un aizsardzība;

d)      pāreja uz aprites ekonomiku;

e)      piesārņojuma novēršana un kontrole;

f)      bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu aizsardzība un atjaunošana.”

14      Regulas 2020/852 4. pantā paredzēts, ka dalībvalstis un Savienība piemēro 3. pantā izklāstītos kritērijus, lai noteiktu, vai saimnieciskā darbība ir uzskatāma par vides ziņā ilgtspējīgu, attiecībā uz jebkādiem pasākumiem, kuros finanšu tirgus dalībniekiem vai emitentiem tiek izvirzītas prasības attiecībā uz finanšu produktiem vai uzņēmumu obligācijām, kas tiek darīti pieejami kā vides ziņā ilgtspējīgi.

15      Regulas 2020/852 10. panta 1. punktā paredzēts, ka “saimnieciskā darbība ir uzskatāma par tādu, kas būtiski sekmē klimata pārmaiņu mazināšanu, ja minētā darbība atbilstīgi Parīzes nolīgumā [par klimata pārmaiņām, kas apstiprināts 2015. gada 12. decembrī], nospraustajiem ilgtermiņa mērķiem attiecībā uz temperatūras kāpuma ierobežošanu būtiski sekmē siltumnīcefekta gāzu koncentrācijas stabilizēšanu atmosfērā tādā līmenī, kas novērš bīstamu antropogēno iejaukšanos klimata sistēmā, nepieļaujot vai samazinot siltumnīcefekta gāzu emisijas [..]:

a)      ģenerējot [..] atjaunojamo enerģiju saskaņā ar [Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2018/2001 (2018. gada 11. decembris), par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu (pārstrādāta redakcija) (OV 2018, L 328, 82. lpp.)] [..]”.

16      Regulas 2020/852 2. panta 5. punktā “klimata pārmaiņu mazināšana” ir definēta kā “process, kurā globālās vidējās temperatūras pieaugums tiek ierobežots krietni zem 2°C atzīmes un kurā tiecas temperatūras kāpumu iegrožot līdz 1,5°C salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni, kā noteikts [Parīzes nolīgumā par klimata pārmaiņām, kas apstiprināts 2015. gada 12. decembrī]”.

17      Regulas 2020/852 10. panta 3. punktā noteikts, ka Komisija pieņem deleģēto aktu saskaņā ar 23. pantu ar mērķi:

“a)      papildināt šā panta 1. un 2. punktu, izveidojot tehniskās pārbaudes kritērijus, ar ko nosaka apstākļus, kādos konkrēta saimnieciskā darbība ir uzskatāma par tādu, kas būtiski sekmē klimata pārmaiņu mazināšanu; un

b)      papildināt 17. pantu, katram attiecīgajam vides mērķim izveidojot tehniskās pārbaudes kritērijus, ar ko nosaka, vai saimnieciskā darbība, kurai, ievērojot šā punkta a) apakšpunktu, ir izveidoti tehniskās pārbaudes kritēriji, rada būtisku kaitējumu vienam vai vairākiem no minētajiem mērķiem.”

18      Regulas 2020/852 11. panta 1. punktā noteikts, ka saimnieciskā darbība ir uzskatāma par tādu, kas būtiski sekmē pielāgošanos klimata pārmaiņām, ja minētā darbība:

“a)      ietver pielāgošanās risinājumus, kas vai nu būtiski mazina pašreizējā vai gaidāmā nākotnes klimata nelabvēlīgas ietekmes risku minētajai saimnieciskajai darbībai, vai būtiski mazina minēto nelabvēlīgo ietekmi, nepalielinot nelabvēlīgas ietekmes risku iedzīvotājiem, dabai vai aktīviem; vai

b)      nodrošina pielāgošanās risinājumus, kas līdztekus tam, ka tie atbilst 16. pantā izklāstītajiem nosacījumiem, būtiski sekmē pašreizējā vai gaidāmā nākotnes klimata nelabvēlīgas ietekmes riska novēršanu vai mazināšanu iedzīvotājiem, dabai vai aktīviem, nepalielinot nelabvēlīgas ietekmes risku citiem iedzīvotājiem, dabai vai aktīviem.”

19      Regulas 2020/852 11. panta 3. punktā noteikts, ka Komisija pieņem deleģēto aktu saskaņā ar 23. pantu ar mērķi:

“a)      papildināt šā panta 1. un 2. punktu, izveidojot tehniskās pārbaudes kritērijus, ar ko nosaka apstākļus, kādos konkrēta saimnieciskā darbība ir uzskatāma par tādu, kas būtiski sekmē pielāgošanos klimata pārmaiņām; un

b)      papildināt 17. pantu, katram attiecīgajam vides mērķim izveidojot tehniskās pārbaudes kritērijus, ar ko nosaka, vai saimnieciskā darbība, kurai, ievērojot šā punkta a) apakšpunktu, ir izveidoti tehniskās pārbaudes kritēriji, rada būtisku kaitējumu vienam vai vairākiem no minētajiem mērķiem.”

20      Regulas 2020/852 17. panta 1. punkts formulēts šādi:

“Šīs regulas 3. panta b) punkta nolūkos, ņemot vērā saimnieciskās darbības radīto produktu un pakalpojumu aprites ciklu, tostarp atziņas, kas gūtas no esošiem aprites cikla izvērtējumiem, uzskata, ka minētā saimnieciskā darbība būtiski kaitē:

a)      klimata pārmaiņu mazināšanai, ja minētās darbības rezultātā rodas ievērojamas siltumnīcefekta gāzu emisijas;

b)      spējai pielāgoties klimata pārmaiņām, ja minētās darbības rezultātā rodas vēl nelabvēlīgāka ietekme uz pašreizējo klimatu un gaidāmo nākotnes klimatu, uz pašu darbību vai uz iedzīvotājiem, dabu vai aktīviem;

c)      ilgtspējīgai ūdens un jūras resursu izmantošanai un aizsardzībai, ja minētā darbība kaitē:

i)      ūdensobjektu labam stāvoklim vai to labam ekoloģiskajam potenciālam, ieskaitot virszemes ūdeņus un gruntsūdeņus; vai

ii)      jūras ūdeņu labam vides stāvoklim;

d)      aprites ekonomikai, tostarp atkritumu rašanās novēršanai un reciklēšanai, ja:

i)      minētās darbības rezultātā vienā vai vairākos produktu aprites cikla posmos rodas būtiski efektivitātes trūkumi materiālu izmantošanā vai tādu dabas resursu tiešā vai netiešā izmantošanā kā neatjaunojami energoresursi, izejvielas, ūdens un zeme, tostarp produktu ilgizturības, remontējamības, modernizējamības, atkārtotas lietojamības vai reciklējamības ziņā;

ii)      minētās darbības rezultātā būtiski palielinās atkritumu rašanās, sadedzināšana vai apglabāšana, izņemot nepārstrādājamu bīstamo atkritumu sadedzināšanu; vai

iii)      atkritumu ilgtermiņa apglabāšana var radīt būtisku un ilgtermiņa kaitējumu videi;

e)      piesārņojuma novēršanai un kontrolei, ja minētās darbības rezultātā būtiski palielinās piesārņotāju emisijas gaisā, ūdenī vai zemē salīdzinājumā ar situāciju pirms darbības sākšanas; vai

f)      bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu aizsardzībai un atjaunošanai, ja minētā darbība:

i)      būtiski kaitē ekosistēmu labam stāvoklim un izturētspējai; vai

ii)      kaitē dzīvotņu un sugu, tostarp Savienības nozīmes dzīvotņu un sugu, aizsardzības statusam.”

21      Regulas 2020/852 19. panta 1. punktā paredzēts, ka tehniskās pārbaudes kritēriji, kas izveidoti, ievērojot tostarp minētās regulas 10. panta 3. punktu un 11. panta 3. punktu:

“a)      nosaka, kāds potenciālais devums konkrētajam vides mērķim var būt visatbilstošākais, vienlaikus ievērojot tehnoloģiskās neitralitātes principu, ņemot vērā gan attiecīgās saimnieciskās darbības īstermiņa, gan ilgtermiņa ietekmi;

[..]

c)      ir kvantitatīvi un pēc iespējas satur robežvērtības, bet citādi ir kvalitatīvi;

[..]

f)      balstās uz pārliecinošiem zinātniskiem pierādījumiem un LESD 191. pantā nostiprināto piesardzības principu;

[..]

j)      lai izvairītos no konkurences izkropļošanas tirgū – aptver visas attiecīgās saimnieciskās darbības kādā konkrētā nozarē un nodrošina vienlīdzīgu attieksmi pret minētajām darbībām, ja tās vienādi sekmē šīs regulas 9. pantā izklāstītos vides mērķus; un

k)      ir viegli izmantojami un ir noteikti tā, lai atvieglotu to izpildes pārbaudi.

[..].”

22      Deleģētā regula tika pieņemta, pamatojoties tostarp uz Regulas 2020/852 10. panta 3. punktu un 11. panta 3. punktu (skat. šā sprieduma 2. punktu).

23      Tās 1. pantā paredzēts, ka tehniskās pārbaudes kritēriji, pēc kuriem nosaka, ar kādiem nosacījumiem saimnieciskā darbība ir uzskatāma par tādu, kas būtiski sekmē klimata pārmaiņu mazināšanu, un to, vai konkrētā saimnieciskā darbība nenodara būtisku kaitējumu kādam no pārējiem vides mērķiem, ir noteikti šīs regulas I pielikumā. Saskaņā ar Deleģētās regulas 2. pantu tehniskās pārbaudes kritēriji, pēc kuriem nosaka, ar kādiem nosacījumiem saimnieciskā darbība ir uzskatāma par tādu, kas būtiski sekmē pielāgošanos klimata pārmaiņām, un to, vai konkrētā saimnieciskā darbība nenodara būtisku kaitējumu kādam no pārējiem vides mērķiem, ir noteikti šīs pašas regulas II pielikumā.

24      Deleģētās regulas I un II pielikumā ir precizēti tehniskās pārbaudes kritēriji katrai saimnieciskajai darbībai, uz kuru attiecas šī regula, it īpaši minētā I pielikuma 4.3. punktā un minētā II pielikuma 4.3. punktā attiecībā uz elektroenerģijas ražošanu, izmantojot vēja enerģiju.

 Ievada apsvērumi par pieteikumu veikt iekšēju pārskatīšanu un Vispārējās tiesas kontroles apjomu

25      Saskaņā ar Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 1. punktu jebkura nevalstiska organizācija, kas atbilst šīs regulas 11. pantā noteiktajiem kritērijiem, ir tiesīga Savienības iestādei vai struktūrai, kas saskaņā ar tiesību aktiem vides jomā ir pieņēmusi administratīvu aktu, iesniegt pieteikumu veikt iekšēju pārskatīšanu, pamatojoties uz to, ka šis akts ir pretrunā tiesību aktiem vides jomā minētās regulas 2. panta 1. punkta f) apakšpunkta izpratnē.

26      Iekšējās pārskatīšanas sistēmai ir raksturīgi, ka pārskatīšanas pieteikuma iesniedzējs norāda konkrētus un precīzus iemeslus, kas var likt apšaubīt vērtējumus, uz kuriem balstīts administratīvais akts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 12. septembris, TestBioTech u.c./Komisija, C‑82/17 P, EU:C:2019:719, 68. punkts). Tātad šādam pārskatīšanas pieteikuma iesniedzējam jānorāda būtiski faktiskie apstākļi vai juridiskie argumenti, kas var pamatot ticamas šaubas, proti, būtiskas šaubas par Savienības iestādes vai struktūras attiecīgajā aktā veikto vērtējumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 12. septembris, TestBioTech u.c./Komisija, C‑82/17 P, EU:C:2019:719, 69. punkts, un 2021. gada 6. oktobris, ClientEarth/Komisija, C‑458/19 P, EU:C:2021:802, 60. punkts).

27      Tātad pieteikums veikt administratīva akta iekšēju pārskatīšanu ir vērsts uz to, lai konstatētu apgalvoto prettiesiskumu vai attiecīgā akta pamatotības neesību. Pēc tam prasītājs par lēmumu, ar kuru kā nepamatots noraidīts pieteikums veikt iekšēju pārskatīšanu, saskaņā ar Regulas 1367/2006 12. pantu, kas lasīts kopsakarā ar šīs regulas 10. pantu, var vērsties Savienības tiesā, ceļot prasību sakarā ar kompetences trūkumu, būtisku procesuālu pārkāpumu, Līgumu vai jebkuru tiesību normu, kas saistītas ar to piemērošanu, pārkāpumu vai pilnvaru nepareizu izmantošanu (spriedums, 2019. gada 12. septembris, TestBioTech u.c./Komisija (C‑82/17 P, EU:C:2019:719, 38. punkts).

28      Šādas prasības pamatā nevar būt jauns pamatojums vai pierādījumi, kas nav iekļauti pieteikumā veikt pārskatīšanu, jo pretējā gadījumā Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 1. punktā paredzētajai prasībai par šāda pieteikuma pamatojumu tiktu atņemta lietderīgā iedarbība un tiktu grozīts ar šo pieteikumu uzsāktās procedūras priekšmets (spriedums, 2019. gada 12. septembris, TestBioTech u.c./Komisija, C‑82/17 P, EU:C:2019:719, 39. punkts). Savienības iestādei vai struktūrai, kas izdevusi administratīvo aktu, kura iekšēja pārskatīšana tiek lūgta, nav pienākuma pārbaudīt citus iemeslus kā vien tos, ko pieteikuma veikt iekšēju pārskatīšanu iesniedzējs norādījis, iesniedzot šo pieteikumu (spriedums, 2019. gada 12. septembris, TestBioTech u.c./Komisija, C‑82/17 P, EU:C:2019:719, 40. punkts).

29      Tomēr nevar prasīt, lai prasītājs, kas Vispārējā tiesā ceļ prasību par lēmumu, ar kuru noraidīts tā pieteikums veikt iekšēju pārskatīšanu, tikai tekstuāli atveidotu argumentus, kurus tas bija izvirzījis pieteikumā veikt iekšēju pārskatīšanu. Proti, no vienas puses, šādam prasītājam jābūt iespējai izvirzīt argumentus, kuru mērķis ir no tiesību viedokļa kritizēt tā lēmuma pamatotību, kas pieņemts, atbildot uz tā iekšējas pārskatīšanas pieteikumu. Tomēr šie argumenti nedrīkst mainīt ar minēto pieteikumu sāktās procedūras priekšmetu, pretējā gadījumā tiktu atņemta tās lietderīgā iedarbība. It īpaši tie nedrīkst ietvert tādus jaunus argumentus un pierādījumus, kurus būtu bijis iespējams izvirzīt jau pieteikumā veikt pārskatīšanu. No otras puses, arguments, kas nav ticis izvirzīts pārskatīšanas pieteikuma stadijā, nevar tikt uzskatīts par jaunu argumentu, kas nav pieņemams Vispārējā tiesā celtās prasības stadijā, ja tas tikai papildina argumentāciju, kas jau izvirzīta saistībā ar šo pieteikumu. Lai jaunu argumentu varētu uzskatīt par iepriekš izvirzīta pamata vai iebilduma papildinājumu, tam jābūt pietiekami ciešai saiknei ar sākotnēji izvirzītajiem pamatiem vai iebildumiem, lai to varētu uzskatīt par tiesvedības ietvaros notiekošas diskusijas dabiskas attīstības rezultātu. Ņemot vērā ar Regulu Nr. 1367/2006 ieviestās pārskatīšanas procedūras īpašo raksturu, šī iespēja tomēr jāsalāgo ar nepieciešamību saglabāt minētās procedūras lietderīgo iedarbību, tādējādi tā nevar ļaut prasītājam mainīt šīs procedūras priekšmetu, izvirzot jaunu pamatojumu vai pierādījumus, kuriem nav pietiekami ciešas saiknes ar pārskatīšanas pieteikuma stadijā izvirzītajiem iebildumiem. Tātad šāds prasītājs nevar izvirzīt jaunus “kontekstuālus” argumentus, kas nav saderīgi ar šīs savstarpējās atbilstības prasības loģiku, jo šādi argumenti katrā ziņā jāatzīst par neiedarbīgiem (skat. spriedumu, 2024. gada 21. februāris, PAN Europe/Komisija, T‑536/22, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2024:98, 44.–47. punkts un tajos minētā judikatūra).

30      Prasībā par lēmumu, ar kuru kā nepamatots noraidīts pieteikums veikt iekšēju pārskatīšanu, ir pieņemami tikai tie pamati, kuru mērķis ir pierādīt tiesību kļūdas vai kļūdas vērtējumā, kas padara šo lēmumu par prettiesisku, nevis pamati, kas attiecas uz administratīvo aktu, kura iekšēja pārskatīšana tika pieprasīta (spriedums, 2021. gada 6. oktobris, ClientEarth/Komisija, C‑458/19 P, EU:C:2021:802, 49. punkts).

31      Principā lēmuma, ar kuru noraidīts pieteikums veikt iekšēju pārskatīšanu, kontroles tiesā apjoms neatšķiras no administratīvā akta, par kuru iesniegts minētais pieteikums, kontroles tiesā apjoma, ja šis akts tiktu pārsūdzēts tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. decembris, TestBioTech u.c./Komisija T‑177/13, nav publicēts, EU:T:2016:736, 76. un 81. punkts).

32      Saskaņā ar judikatūru, ja Savienības iestādei jāveic sarežģīti vērtējumi, piemēram, tehniskās pārbaudes kritēriju izstrādes pamatā esoši vērtējumi, lai noteiktu, vai saimnieciskā darbība ir vides ziņā ilgtspējīga, tai ir plaša novērtējuma brīvība (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 11. maijs, Dyson/Komisija, C‑44/16 P, EU:C:2017:357, 53. punkts un tajā minētā judikatūra). Šādā gadījumā kontrole tiesā, kas Savienības tiesai jāveic attiecībā uz tāda lēmuma kā apstrīdētais lēmums motīvu pamatotību, nedrīkst tai likt aizstāt Komisijas vērtējumu ar savējo, bet tās mērķis ir pārliecināties, ka šis lēmums nav balstīts uz saturiski nepareiziem faktiem un tajā nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā vai pilnvaru nepareiza izmantošana (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2023. gada 4. maijs, ECB/Crédit lyonnais, C‑389/21 P, EU:C:2023:368, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

33      Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesai jāpārbauda ne vien iesniegto pierādījumu saturiskā pareizība, ticamība un saskanīgums, bet arī tas, vai šie pierādījumi veido visu nozīmīgo datu kopumu, kas jāņem vērā, lai izvērtētu sarežģītu situāciju, un vai tie var pamatot no tiem izdarītos secinājumus (skat. spriedumu, 2023. gada 4. maijs, ECB/Crédit lyonnais, C‑389/21 P, EU:C:2023:368, 56. punkts un tajā minētā judikatūra). Proti, ja iestādei ir plaša novērtējuma brīvība, būtiska nozīme ir procesuālo garantiju ievērošanai, tostarp tās pienākumam rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus nozīmīgos attiecīgās situācijas apstākļus (skat. spriedumu, 2023. gada 4. maijs, ECB/Crédit lyonnais, C‑389/21 P, EU:C:2023:368, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

34      Lai pierādītu, ka iestāde ir pieļāvusi tādu acīmredzamu kļūdu sarežģītu faktu vērtējumā, kas var pamatot tās pieņemtā tiesību akta atcelšanu, pierādījumiem šāda apgalvojuma pamatojumam ir jābūt pietiekamiem, lai atspēkotu šajā aktā veiktā faktu vērtējuma ticamību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 14. jūnijs, Lubrizol France/Padome, C‑223/17 P, nav publicēts, EU:C:2018:442, 39. punkts, un 2020. gada 7. maijs, BTB Holding Investments un Duferco Participations Holding/Komisija, C‑148/19 P, EU:C:2020:354, 74. punkts).

 Par pirmo pamatu – Deleģētās regulas izstrādi

35      Prasītājas apstrīd atbildes, ko Komisija apstrīdētajā lēmumā sniegusi uz pieteikumu veikt iekšēju pārskatīšanu attiecībā uz konkrētiem Deleģētās regulas izstrādes aspektiem. Trijās atsevišķās šī prasības pamata daļās prasītājas apgalvo, ka ar šīm atbildēm tiek pārkāptas vairākas tiesību normas.

 Par pirmo pamata daļu – Orhūsas konvencijas 6.–8. panta un Regulas Nr. 1367/2006 9. panta pārkāpumu

36      Prasītājas apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā Komisijas sniegtā atbilde uz pieteikumu veikt iekšēju pārskatīšanu attiecībā uz konkrētiem Deleģētās regulas izstrādes aspektiem neatbilst Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV 2005, L 124, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “Orhūsas konvencija”), kas apstiprināta ar Padomes Lēmumu 2005/370/EK (2005. gada 17. februāris) par to, ka Eiropas Kopienas vārdā noslēdz Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV 2005, L 124, 1. lpp.), 6.–8. pantā un Regulas Nr. 1367/2006 9. pantā paredzētajam sabiedrības informēšanas un apspriešanas līmenim. Pirmkārt, informēšanas un apspriešanas process esot sācies pat pirms Regulas 2020/852 pieņemšanas. Otrkārt, prasītājas uzskata, ka, lai gan tās atbilst “attiecīgās sabiedrības daļas” definīcijai minētās konvencijas izpratnē, tās nav tikušas uzskatītas par “ieinteresētajām personām”, ar kurām apspriedusies Komisija. Treškārt, 2020. gada otrajā pusē un 2021. gadā jēdzienam “sabiedrības informēšana un līdzdalība” esot bijusi atšķirīga nozīme, kas bija jāņem vērā apspriešanās procesā. Ceturtkārt, apstrīdētajā lēmumā esot ietverta jauna informācija, kas neesot skaidri izklāstīta Deleģētajā regulā un neesot ņemta vērā, izstrādājot šo regulu, lai gan sabiedrība šajā ziņā esot bijusi jāinformē un ar to esot bijis jāapspriežas pirms Deleģētās regulas pieņemšanas.

37      Replikas rakstā prasītājas apgalvo, ka Komisija nav norādījusi, ka tā būtu ziņojusi it īpaši jautājumā par tehniskās pārbaudes kritērijiem taksonomijas mērķiem un Deleģētās regulas izstrādes laikā, lai saņemtu ierosmes šajā konkrētajā jautājumā. Tās uzskata, ka Komisija arī nenorāda šo ierosmju saturu un veidu, kādā tās – cik vien iespējams – ņemtas vērā. Prasītājas apgalvo, ka Deleģētā regula gan ietilpst “plānu vai programmu” definīcijā Regulas Nr. 1367/2006 9. panta izpratnē.

38      Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

39      Prasības pieteikuma 48. punktā prasītājas norāda, ka “Deleģētās regulas izstrādes likumība ir apstrīdēta pieteikumā [veikt iekšēju pārskatīšanu] (prasības pieteikuma A.1 pielikums, 13. un 14. lpp.)”. Šajā ziņā jānorāda, ka šajā pieteikumā ir daļa “Deleģētās regulas sagatavošanas pārskatīšana”, kas sākas 13. lappusē ar šādu rindkopu: “[Prasītājas] lūdz pārskatīt [minētās] deleģētās regulas noteikumus par elektroenerģijas ražošanas no vēja enerģijas [saimniecisko] darbību, izmantojot Regulas 2020/852 attiecīgajos noteikumos paredzētos posmus”. Pēc tam prasītājas savus argumentus sadalīja četrās grupās. Izskatāmā pamata daļa attiecas uz abos punktos minēto trešo argumentu virkni, kas ir formulēti šādi:

“Treškārt, attiecīgo tehniskās pārbaudes kritēriju pārskatīšanā būtu jāparedz gan sabiedrības iepriekšēja informēšana, gan sabiedriskā apspriešana, kā noteikts Orhūsas konvencijā.

It īpaši sabiedrības informēšana un apspriešana par attiecīgajiem tehniskās pārbaudes kritērijiem būtu jābalsta uz pārskatītu deleģētās regulas projektu.”

40      No attiecīgo rindkopu formulējuma, lasot tās kopsakarā ar ievada rindkopu, neizriet, ka prasītājas būtu uzskatījušas, ka Komisija Deleģēto regulu ir pieņēmusi pretēji konkrētajiem tajās minētajiem Orhūsas konvencijas aspektiem.

41      Gluži pretēji – attiecīgo rindkopu formulējums drīzāk norāda, ka, pēc prasītāju domām, Komisijai būtu jāņem vērā procesuālie aspekti, nākotnē veicot Deleģētās regulas iekšēju pārskatīšanu, kas tai bija jāveic.

42      No tā izriet, ka pretēji tam, kas prasīts šā sprieduma 26. punktā minētajā judikatūrā, aplūkotajās rindkopās prasītājas pieteikumā veikt iekšēju pārskatīšanu nav ne norādījušas konkrētus un precīzus iemeslus, kas varētu likt apšaubīt vērtējumus, uz kuriem balstīta Deleģētā regula kā administratīvs akts, ne arī norādījušas būtiskus faktiskus apstākļus vai juridiskus argumentus, kas varētu pamatot pamatotas šaubas, proti, būtiskas šaubas par vērtējumu, ko Komisijas veikusi Deleģētajā regulā – aktā, uz kuru attiecas pieteikums veikt iekšēju pārskatīšanu.

43      Saskaņā ar šā sprieduma 28. punktā minēto judikatūru Komisijai nebija pienākuma pārbaudīt citus iemeslus kā vien tos, kurus prasītājas bija norādījušas, iesniedzot pieteikumu veikt iekšēju pārskatīšanu. It īpaši tai nebija pienākuma pēc savas ierosmes pārbaudīt iespējamos iemeslus, kuri būtu saistīti ar sabiedrības informēšanu un apspriešanos ar sabiedrību, izstrādājot un pieņemot Deleģēto regulu, un uz kuriem prasītājas nav atsaukušās.

44      Tāpēc šī pamata daļa ir noraidāma.

 Par otro pamata daļu – Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 2. punkta pārkāpumu

45      Prasītājas apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija nav atbildējusi uz vairākiem pieteikumā veikt iekšēju pārskatīšanu norādītajiem aspektiem, tādējādi pārkāpjot Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 2. punktu. Šie aspekti esot, pirmkārt, Komisijas pienākums apkopot visas nepieciešamās speciālās zināšanas pirms Deleģētās regulas pieņemšanas, otrkārt, tas, ka Ilgtspējīga finansējuma platformas atzinums par tehniskās pārbaudes kritērijiem esot sniegts pēc minētās pieņemšanas, un, treškārt, tas, ka Deleģētā regula, kā arī Komisijas Deleģētā regula (ES) 2023/2486 (2023. gada 27. jūnijs), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2020/852 papildina, ieviešot tehniskās pārbaudes kritērijus, pēc kuriem nosaka, ar kādiem nosacījumiem konkrēta saimnieciskā darbība ir uzskatāma par tādu, kas būtiski sekmē ilgtspējīgu ūdens un jūras resursu izmantošanu un aizsardzību, pāreju uz aprites ekonomiku, piesārņojuma novēršanu un kontroli vai bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu aizsardzību un atjaunošanu, un pēc kuriem nosaka, vai konkrētā saimnieciskā darbība nenodara būtisku kaitējumu kādam no pārējiem vidiskajiem mērķiem, un ar ko Komisijas Deleģēto regulu (ES) 2021/2178 groza attiecībā uz minētajām saimnieciskajām darbībām specifiskām informācijas atklāšanas prasībām (OV L, 2023/2486), kuras attiecas uz citiem vides mērķiem, neesot tikušas pieņemtas saskaņā ar Regulā 2020/852 noteikto grafiku, tāpēc otrā minētā deleģētā regula nebija pieejama, izstrādājot pirmo minēto – Deleģēto regulu.

46      Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

47      No lietas materiāliem izriet, ka pirmie divi prasītāju izvirzītie aspekti (skat. šā sprieduma 45. punktu) attiecas uz pirmajām divām argumentu virknēm, kas izklāstītas sadaļā “Deleģētās regulas sagatavošanas pārskatīšana” šādās četrās rindkopās:

“Pirmkārt, veicot attiecīgo tehniskās pārbaudes kritēriju pārbaudi, būtu jāiekļauj Ilgtspējīga finansējuma platformas ieteikumi saskaņā ar Regulas 2020/852 [20. panta 2. punktu].

Pašlaik no [Ilgtspējīga finansējuma platformas] ziņojuma skaidri izriet, ka “platformai tika uzdots koncentrēties uz [tehniskās pārbaudes kritērijiem] un sniegt Komisijai ieteikumu otrajam deleģētā akta projektam par ilgtspējīgām darbībām attiecībā uz 3. līdz 6. vides mērķi” [..].

Tāpēc pārskatīšanā būtu jāiekļauj [Ilgtspējīga finansējuma platformas] īpašas konsultācijas par tehniskās pārbaudes kritērijiem attiecībā uz elektroenerģijas ražošanas no vēja enerģijas būtisku ieguldījumu divu pirmo vides mērķu, proti, klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās klimata pārmaiņām, sasniegšanā.

No otras puses, no iepriekšējā punkta izriet, ka deleģētā regula neatbilst Regulas 2020/852 [23. panta 4. punktā] paredzētajai prasībai “pirms [..] pieņemšanas apkopot visas vajadzīgās speciālās zināšanas.”

48      Pirmajās trīs aplūkotajās rindkopās nav norādīts neviens konkrēts pamatojums attiecībā uz Deleģētās regulas pieņemšanas likumību. Tas, ka prasītājas uzskata, ka šis process nav norisinājies likumīgi, izriet tikai no ceturtās rindkopas.

49      Tādējādi no četrām aplūkotajām rindkopām izriet, ka vienīgais precīzais un konkrētais iemesls, ko prasītājas izvirzījušas pieteikumā veikt iekšēju pārskatīšanu, bija apgalvojums, ka Komisija esot rīkojusies pretēji Regulas 2020/852 23. panta 4. punktam, neapkopojot visas vajadzīgās speciālās zināšanas pirms Deleģētās regulas pieņemšanas un tās izstrādes laikā, jo Ilgtspējīga finansējuma platforma nebija sniegusi nekādu atzinumu par tehniskās pārbaudes kritērijiem attiecībā uz vides mērķiem, kas saistīti ar klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām.

50      Tomēr apstrīdētā lēmuma I pielikuma 3. punktā Komisija norāda:

“Regulas [2020/852] 20. panta 2. punkta a) apakšpunktā un 38. apsvērumā ir paredzēts, ka platforma konsultē Komisiju par tehniskās pārbaudes kritērijiem, savukārt [šīs regulas] 10. panta 4. punktā, 11. panta 4. punktā un 54. apsvērumā ir noteikts, ka Komisijai pirms deleģēto aktu pieņemšanas, kuros ietverti tehniskās pārbaudes kritēriji attiecībā uz klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām, ir jāapspriežas ar platformu. Šajos noteikumos nav precizēta apspriešanās ar platformu kārtība un grafiks un tikai norādīts, ka šādai apspriešanai jānotiek pirms deleģēto aktu pieņemšanas.

[..]

Pamatojoties uz Regulas [2020/852] 10. panta 4. punktu, 11. panta 4. punktu un 20. pantu, Komisija 2020. gada 19. novembrī aicināja platformu sniegt atzinumu par deleģētā akta projektu pirms tā pieņemšanas. Komisija deleģētā akta projektu publicēja 2020. gada 20. novembrī, lai rīkotu sabiedrisko apspriešanu līdz 2020. gada 18. decembrim. 2020. gada 18. decembrī platforma sabiedriskās apspriešanas ietvaros iesniedza komentārus par deleģētā akta projektu (dokuments tagad pieejams tīmekļvietnē https://finance.ec.europa.eu/system/files/2020‑12/201218‑eu‑platform‑on‑sustainable‑finance‑opinion‑taxonomy‑delegated‑act_en.pdf). Tāpēc deleģētā akta sagatavošanas laikā un pirms tā pieņemšanas ar platformu ir notikusi pienācīga apspriešanās. Galīgo projektu Komisija pieņēma tikai 2021. gada 4. jūnijā [..].”

51      Ņemot vērā šos skaidros paskaidrojumus, prasītājas kļūdās, ciktāl tās apgalvo, ka “[apstrīdētajā] lēmumā nav apstrīdēts fakts, ka platformas atzinums konkrēti par jaunās deleģētās regulas tehniskās pārbaudes kritērijiem tika izdots 2021. gada 31. augustā, proti, pēc deleģētās regulas [pieņemšanas] 2021. gada 4. jūnijā”.

52      Proti, Komisija apstrīdētajā lēmumā labi paskaidrojusi, ka ir notikusi apspriešanās ar Ilgtspējīga finansējuma platformu un ka 2020. gada 18. decembrī, t.i., pirms Deleģētās regulas pieņemšanas, šī platforma ir iesniegusi savus komentārus, tāpēc prasītāju apgalvojumi par pretējo nav pamatoti.

53      Trešais prasītāju norādītais aspekts (skat. šā sprieduma 45. punktu) attiecas uz ceturto argumentu virkni, kas izklāstīta sadaļā “Deleģētās regulas sagatavošanas pārskatīšana” šādās trijās rindkopās:

“Ceturtkārt, attiecīgo tehniskās pārbaudes kritēriju pārbaude būtu jāveic, vienlaicīgi ņemot vērā visus Regulas 2020/852 9. pantā noteiktos vides mērķus, kas paredzēti Regulas 2020/852 10.–15. un [..] 19. pantā, lasot tos kopsakarā.

Konkrētāk, pirmais deleģētais akts (tagad Deleģētā regula) par tehniskās pārbaudes kritērijiem pirmajiem diviem vides mērķiem (un par principu [nenodarīt būtisku kaitējumu] pārējiem vides mērķiem) bija jāpieņem līdz “2020. gada 31. decembrim, lai nodrošinātu, ka to sāk piemērot no 2022. gada 1. janvāra” (Regulas 2020/852 10. panta 6. punkts un 11. panta 6. punkts), savukārt otrais deleģētais akts par tehniskās pārbaudes kritērijiem attiecībā uz citiem vides mērķiem bija jāpieņem līdz “2021. gada 31. decembrim, lai nodrošinātu, ka to sāk piemērot no 2023. gada 1. janvāra” (Regulas 2020/852 12. līdz 15. panta 5. punkts).

Citiem vārdiem sakot, abiem iepriekš minētajiem deleģētajiem aktiem bija jābūt [..] sagatavotiem un pieņemtiem, pirms kļuva piemērojams pirmais no tiem (Deleģētā regula). Tāpēc Deleģētās regulas pārskatīšana būtu jāveic, pārzinot otro deleģēto aktu, kā sākotnēji paredzēts Regulā 2020/852.”

54      Kā pamatoti norāda prasītājas, Komisija apstrīdētajā lēmumā šo jautājumu nav aplūkojusi. Tomēr tā apgalvo – ņemot vērā, ka šis aspekts neesot ticis pamatots, tas esot nepieņemams saskaņā ar šā sprieduma 26. punktā minēto judikatūru, tāpēc Komisija neesot varējusi uz to atbildēt.

55      Vispirms jānorāda, ka Regulas 2020/852 10. un 11. panta 6. punktā patiešām ir paredzēts, ka Komisija pieņem deleģētos aktus, ar ko nosaka tehniskās pārbaudes kritērijus attiecībā uz abiem vides mērķiem, proti, klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām, “līdz 2020. gada 31. decembrim, lai nodrošinātu, ka [tos] sāk piemērot no 2022. gada 1. janvāra”. Savukārt Regulas 2020/852 12. līdz 15. panta 5. punktā ir noteikts, ka Komisija pieņem deleģētos aktus, ar ko nosaka tehniskās pārbaudes kritērijus četriem pārējiem Regulas 2020/852 9. pantā uzskaitītajiem vides mērķiem, “līdz 2021. gada 31. decembrim, lai nodrošinātu, ka [tos] sāk piemērot no 2023. gada 1. janvāra”.

56      Faktiski Deleģēto regulu Komisija pieņēma tikai 2021. gada 4. jūnijā, bet tā ir piemērojama no 2022. gada 1. janvāra (Deleģētās regulas 3. panta otrā daļa). Deleģēto regulu 2023/2486 attiecībā uz pārējiem četriem vides mērķiem Komisija pieņēma 2023. gada 27. jūnijā. To piemēro no 2024. gada 1. janvāra (šīs deleģētās regulas 6. panta otrā daļa).

57      Tādējādi konstatējams, ka Regulas 2020/852 10. un 11. panta 6. punktā, no vienas puses, un šīs regulas 12. līdz 15. panta 5. punktā, no otras puses, paredzētie pieņemšanas grafiki nav ievēroti.

58      Tomēr šajā lietā prasītājas apgalvo, ka Deleģētā regula bija jāizstrādā, pārzinot Deleģētās regulas 2023/2486 saturu attiecībā uz pārējiem četriem vides mērķiem. Tādējādi tās uzskata, ka apstāklis, ka pēdējā minētā deleģētā regula nebija pieejama Deleģētās regulas pieņemšanas laikā, Deleģēto regulu padara nelikumīgu.

59      Tas, ka Deleģētā regula 2023/2486 attiecībā uz pārējiem četriem vides mērķiem tika pieņemta pēc Deleģētās regulas, atbilst Regulas 2020/852 10. un 11. panta 6. punktā, no vienas puses, un šīs regulas 12. līdz 15. panta 5. punktā, no otras puses, paredzētajiem grafikiem. Pat ja šie grafiki būtu ievēroti, Deleģētā regula būtu pieņemta “līdz 2020. gada 31. decembrim”, savukārt Deleģētā regula 2023/2486 attiecībā uz pārējiem četriem vides mērķiem būtu jāpieņem “līdz 2021. gada 31. decembrim”. Tādējādi ir acīmredzams, ka abu deleģēto regulu secība, kas paredzēta minētajos Regulas 2020/852 noteikumos, ir pilnībā ievērota, pat ja šīs deleģētās regulas ir pieņemtas novēloti.

60      Šādos apstākļos, pat pieņemot, ka šis prasītāju arguments būtu pieņemams vai nu pieteikumā veikt iekšēju pārskatīšanu stadijā, vai arī šīs prasības stadijā, ar to katrā ziņā nevar pamatot nopietnas šaubas, proti, būtiskas šaubas par Deleģētajā regulā Komisijas veiktajiem vērtējumiem.

61      Tāpēc šī pamata daļa ir pilnībā jānoraida.

 Par trešo pamata daļu – Regulas 2020/852 10. panta 4. punkta, 11. panta 4. punkta un 20. panta 2. punkta pārkāpumu

62      Prasītājas būtībā uzskata, ka pirms Deleģētās regulas pieņemšanas ar Ilgtspējīga finansējuma platformu nav notikusi pienācīga apspriešanās, kas paredzēta Regulas 2020/852 20. pantā, tādējādi pārkāpjot Regulas 2020/852 10. panta 4. punktu, 11. panta 4. punktu un 20. panta 2. punktu. Tās uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā nav apstrīdēts pieteikumā veikt iekšēju pārskatīšanu ietvertais apgalvojums, ka šī platforma pati ir norādījusi, ka tā ir pilnvarota galvenokārt izskatīt deleģētā akta projektu attiecībā uz citiem vides mērķiem. Turklāt apspriešanās ar šo pašu platformu neesot konkrēti attiekusies uz minētajā deleģētajā regulā ietvertajiem precīzajiem tehniskās pārbaudes kritērijiem. Attiecīgā platforma atzinumu par šo aspektu esot sniegusi tikai pēc Deleģētās regulas pieņemšanas. Prasītājas uzskata – tas, ka minētajā lēmumā nav ietvertas Komisijas saistības novērst šos pārkāpumus, arī jāuzskata par Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 2. un 3. punkta pārkāpumu.

63      Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

64      Apgalvojumi, ko prasītājas izvirzījušas šajā pamata daļā, attiecas uz pirmo argumentu virkni, kas izklāstīta sadaļā “Deleģētās regulas sagatavošanas pārskatīšana”.

65      Kā atgādināts šā sprieduma 50. un 52. punktā, apstrīdētajā lēmumā ir labi paskaidrots, ka Komisija aicināja Ilgtspējīga finansējuma platformu sniegt atzinumu par deleģētā akta projektu pirms tā pieņemšanas, ka Komisija 2020. gada 20. novembrī publicēja deleģētā akta projektu, lai rīkotu sabiedrisko apspriešanu līdz 2020. gada 18. decembrim, un ka 2020. gada 18. decembrī platforma iesniedza savus komentārus par deleģētā akta projektu.

66      Prasības pieteikumā prasītājas atsaucas uz citu dokumentu, kas esot datēts ar 2021. gada 31. augustu, lai norādītu uz diviem apstākļiem. Pirmkārt, no šī dokumenta izrietot, ka Ilgtspējīga finansējuma platforma uzskatīja, ka tā ir pilnvarota izskatīt tikai otro deleģētā akta projektu, kas attiecas uz četriem pārējiem vides mērķiem. Otrkārt, tikai šī dokumenta ietvaros minētā platforma esot sniegusi savu viedokli konkrēti par “topošās deleģētās regulas” tehniskās pārbaudes kritērijiem.

67      Kā pamatoti norāda Komisija, attiecīgajam dokumentam, uz kuru atsaucas prasītājas, šajā lietā nav nozīmes. Proti, no Ilgtspējīga finansējuma platformas tīmekļvietnes izriet, ka atzinuma projektu par tehniskās pārbaudes kritērijiem attiecībā uz četriem pārējiem vides mērķiem, lai saņemtu komentārus, tā ir publicējusi 2021. gada 3. augustā un galīgais atzinums ir publicēts 2022. gada 30. martā.

68      Pēc definīcijas šā sprieduma 67. punktā minētie atzinumi nekādi neattiecas uz pirmajiem diviem vides mērķiem, attiecībā uz kuriem Deleģētajā regulā ir noteikti tehniskās pārbaudes kritēriji. Tātad tiem šajā lietā nav nekādas nozīmes.

69      Pārējā daļā prasītājas būtībā apgalvo, ka Ilgtspējīga finansējuma platformas 2020. gada 18. decembra atzinums nebija pilnīgs, jo minētā platforma esot vienīgi izvērtējusi vispārīgus jautājumus, neapspriežot precīzus tehniskās pārbaudes kritērijus. Prasītājas no šī apstākļa secina, ka Deleģētās regulas pielikumi, kuros ietverti šie kritēriji, nebija pievienoti Deleģētās regulas projektam, ko Komisija nosūtījusi šai platformai atzinuma sniegšanai.

70      Šajā ziņā Komisija apgalvo, ka gan Deleģētās regulas projekts, gan tās pielikumi 2020. gada 19. novembrī tika iesniegti Ilgtspējīga finansējuma platformai atzinuma sniegšanai.

71      Aplūkojamajā gadījumā no Komisijas Labāka regulējuma portālā pieejamajiem datiem izriet, ka Deleģētās regulas projekts, kā arī abi tās pielikumi tika publicēti 2020. gada 20. novembrī sabiedriskai apspriešanai līdz 2020. gada 18. decembrim. Tādējādi, pat pieņemot, ka Komisija šos pielikumus nepaziņoja 2020. gada 19. novembrī, kad tā aicināja Ilgtspējīga finansējuma platformu sniegt atzinumu par projektu, šai platformai bija piekļuve minētajiem pielikumiem vēlākais nākamajā dienā pēc tam, kad tai tika nosūtīts uzaicinājums, un tā varēja tos ņemt vērā, lai sniegtu atzinumu.

72      Tādējādi, ņemot vērā, ka prasītājām nav izdevies atspēkot Komisijas apgalvojumu, ka ir notikusi apspriešanās ar Ilgtspējīga finansējuma platformu par Deleģētās regulas projektu un tās pielikumiem, kuros ir sīki izklāstīti tehniskās pārbaudes kritēriji, turklāt nav nozīmes tam, ka minētā platforma nav detalizēti izteikusies par minētajiem tehniskās pārbaudes kritērijiem, aprobežojoties ar vispārīgu apsvērumu izteikšanu.

73      Proti, lai gan Regulas 2020/852 10. un 11. panta 4. punktā paredzēts, ka “pirms šā panta 3. punktā minētā deleģētā akta pieņemšanas Komisija par šā panta 3. punktā minētajiem tehniskās pārbaudes kritērijiem apspriežas ar 20. pantā minēto Platformu”, šie noteikumi nevar tikt interpretēti tādējādi, ka tie liedz pieņemt šādus deleģētos aktus gadījumos, ja – kā tas ir šajā lietā – minētā platforma nav paudusi skaidru nostāju par visiem to deleģēto aktu projektu aspektiem, kas tai iesniegti atzinuma sniegšanai.

74      Tāpēc šī pamata daļa un tātad arī pirmais prasības pamats kopumā ir jānoraida.

 Par otro prasības pamatu, kas attiecas uz klimata pārmaiņu mazināšanu

75      Otrajam prasības pamatam ir četras daļas, ar kurām tiek apgalvots, pirmkārt, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 37. panta, LESD 191. panta un Regulas 2020/852 19. panta 1. punkta f) apakšpunkta pārkāpums, otrkārt, Regulas 2020/852 10. panta 3. punkta a) apakšpunkta pārkāpums, treškārt, Regulas 2020/852 19. panta 1. punkta a) un j) apakšpunkta pārkāpums un, ceturtkārt, Regulas 2020/852 19. panta 3. punkta pārkāpums.

76      Prasītājas būtībā apstrīd divas pieejas, kuras, pēc to domām, Komisija ir izmantojusi, nosakot tehniskās pārbaudes kritērijus elektroenerģijas ražošanai no vēja enerģijas. Tās būtībā apgalvo, ka, apstrīdētajā lēmumā aizstāvēdama šīs divas pieejas, neraugoties uz argumentiem, kurus prasītājas bija izvirzījušas pieteikumā veikt iekšēju pārskatīšanu, Komisija esot pārkāpusi dažādas Savienības tiesību normas.

77      Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu īsi apkopot abus prasītāju sniegtos kritikas iebildumus, pirms tā sāk analīzi par četrām to izvirzītajām pamata daļām.

78      No vienas puses, prasītājas kritizē faktu, ka tehniskās pārbaudes kritērijos attiecībā uz elektroenerģijas ražošanu no vēja enerģijas nav paredzēts, ka no vēja enerģijas saražotās elektroenerģijas CO2 emisijas uz kilovatstundu (kWh) faktiski tiek mērītas un atbilst noteiktai robežvērtībai. Deleģētās regulas I pielikuma 4.3. punktā kā tehniskās pārbaudes kritērijs būtiskajam ieguldījumam klimata pārmaiņu mazināšanā ir tikai paredzēts, ka “darbības ietvaros tiek ražota elektroenerģija, izmantojot vēja enerģiju”. Lietas dalībnieki neapstrīd, ka tas konkrēti nozīmē, ka šīs saimnieciskās darbības veikšana Deleģētajā regulā tiek uzskatīta par tādu, kas vienmēr būtiski sekmē klimata pārmaiņu mazināšanu, neraugoties uz konkrētiem apstākļiem.

79      Prasītājas šo situāciju apraksta tādējādi, ka ar to esot noteikts “atbrīvojums” no pienākuma faktiski kvantitatīvi mērīt CO2 emisiju uz vienu kWh elektroenerģijas, kas ražota no vēja enerģijas, un “prezumpciju”, saskaņā ar kuru šī darbība vienmēr būtiski veicina klimata pārmaiņu mazināšanu.

80      No otras puses, prasītājas uzskata, ka obligāti jāņem vērā elektroenerģijas ražošanas no vēja enerģijas “nestabilitāte”. Elektroenerģijas daudzums, kas tiek saražots, izmantojot atjaunīgos energoresursus, tostarp vēja enerģiju, esot atkarīgs no meteoroloģiskajiem apstākļiem, it īpaši – vēja enerģijas gadījumā – no vēja intensitātes. Tātad iekārta elektroenerģijas ražošanai no vēja enerģijas ne vienmēr nodrošinātu vienādas elektroenerģijas jaudas pieejamību elektrotīklam un tātad galu galā – elektroenerģijas patērētājiem. Pieejamā jauda atšķiroties atkarībā no meteoroloģiskajiem apstākļiem. Tātad var būt tā, ka, lai apmierinātu elektroenerģijas pieprasījumu konkrētā brīdī, būs jāizmanto citas elektrostacijas, lai “kompensētu” vēja elektrostacijas “nepietiekamo ražošanu”.

81      Prasītājas uzskata, ka, lai pareizi mērītu CO2 emisijas, kas rodas, ražojot elektroenerģiju no vēja enerģijas, esot jāņem vērā emisijas no tām citām elektrostacijām, kas “kompensē” vēja elektrostacijas “nepietiekamo ražošanu”. Tomēr Deleģētajā regulā nav paredzēts pienākums ņemt vērā šādas emisijas, un to prasītājas vēlreiz dēvē par “atbrīvojumu”.

82      Pirms izvērtēt šī prasības pamata četras daļas, jālemj par to argumentu pieņemamību, kurus prasītājas izvirzījušas Vispārējās tiesas kancelejā 2023. gada 6. decembrī iesniegtajā vēstulē.

 Par to argumentu pieņemamību, kurus prasītājas izvirzījušas kancelejā 2023. gada 6. decembrī iesniegtajā vēstulē

83      2023. gada 6. decembrī prasītājas kancelejā iesniedza vēstuli, kurai bija pievienots pielikums, proti, Komisijas paziņojums “Tehniskie norādījumi par principa “nenodarīt būtisku kaitējumu” piemērošanu saskaņā ar Atveseļošanas un noturības mehānisma regulu” (OV C, C/2023/111). Prasītājas uzskata, ka šī vēstule un tās pielikums saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 85. panta 3. punktu ir pieņemami kā jauns pierādījums, jo minētais paziņojums esot kļuvis pieejams tikai pēc prasības celšanas un pēc tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanas. Tās būtībā uzskata, ka šis paziņojums apstiprina to argumentus otrā pamata atbalstam, saskaņā ar kuriem jāņem vērā elektroenerģijas ražošanas no vēja enerģijas nestabilitāte, kā arī argumentus, ar kuriem prasītājas apgalvo, ka Komisija nav ievērojusi tehnoloģisko neitralitāti.

84      2023. gada 12. decembrī kanceleja tostarp informēja lietas dalībniekus, ka Komisija tiek aicināta tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai paust nostāju par kancelejā 2023. gada 6. decembrī prasītāju iesniegtās vēstules un tās pielikuma pieņemamību un pamatotību.

85      Šajā ziņā mutvārdu paskaidrojumos Komisija iesniedza apsvērumus, par ko tika izdarīta atzīme tiesas sēdes mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai protokolā. Tā apgalvo, ka vēstulei, ko prasītājas iesniegušas kancelejā 2023. gada 6. decembrī, pievienotais paziņojums ir nepieņemams un katrā ziņā tam nav nozīmes lietā.

86      Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 84. panta 1. punktam tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā.

87      Saskaņā ar judikatūru Reglamenta 84. panta 1. punkts ir piemērojams arī iebildumiem vai argumentiem (skat. spriedumu, 2021. gada 14. jūlijs, AQ/eu‑LISA, T‑164/19, nav publicēts, EU:T:2021:456, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

88      Kā atgādināts šā sprieduma 83. punktā, vēstulē, ko prasītājas kancelejā iesniegušas 2023. gada 6. decembrī, tās būtībā apgalvo, ka minētajai vēstulei pievienotais paziņojums apstiprina to argumentus otrā pamata atbalstam, saskaņā ar kuriem jāņem vērā elektroenerģijas ražošanas no vēja enerģijas nestabilitāte, kā arī argumentus, ar kuriem prasītājas apgalvo, ka Komisija nav ievērojusi tehnoloģisko neitralitāti. Tā kā prasītājas šajā vēstulē ietvertos argumentus balsta uz tai pievienoto paziņojumu, tās tātad izvirza jaunus argumentus Reglamenta 84. panta 1. punkta izpratnē.

89      Kā atgādināts arī šā sprieduma 83. punktā, prasītājas uzskata, ka vēstule, ko tās iesniegušas kancelejā 2023. gada 6. decembrī, un tās pielikums ir pieņemami, jo paziņojums, kurš ietverts šajā pielikumā un uz kuru ir balstīti minētajā vēstulē izvirzītie jaunie argumenti, ir kļuvis pieejams tikai pēc prasības celšanas un pēc tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanas šajā lietā. Tādējādi tās būtībā apgalvo, ka minētā paziņojuma publicēšana ir tiesisks vai faktisks apstāklis, kas ir kļuvis zināms iztiesāšanas laikā Reglamenta 84. panta 1. punkta izpratnē un kas tātad pamato šajā vēstulē ietverto jauno argumentu izvirzīšanu.

90      Lai gan ir taisnība, ka attiecīgais paziņojums Oficiālajā Vēstnesī tika publicēts tikai 2023. gada 11. oktobrī un tātad tikai pēc tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanas šajā lietā, par ko prasītājām paziņots ar kancelejas 2023. gada 4. maija vēstuli, jākonstatē, ka divi konkrēti šī paziņojuma fragmenti, uz kuriem atsaucas prasītājas, proti, 2.4. punkta “Principa “nenodarīt būtisku kaitējumu” novērtējuma pamatprincipi” pirmā un trešā daļa, jau ar identisku formulējumu bija ietverti šī paziņojuma iepriekšējā redakcijā, kas Oficiālajā Vēstnesī bija publicēta 2021. gada 18. februārī (OV 2021, C 58, 1. lpp.) – tātad pirms prasības celšanas.

91      Tā kā attiecīgie fragmenti tātad jau bija publicēti pirms prasības celšanas, tos nevar uzskatīt par tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā Reglamenta 84. panta 1. punkta izpratnē. Tas vien, ka šie fragmenti atkārtoti publicēti pēc tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanas, nevar mainīt šo konstatējumu.

92      No tā izriet, ka argumenti, kas ietverti vēstulē, kuru prasītājas iesniedza kancelejā 2023. gada 6. decembrī, jānoraida kā nepieņemami un nav jāanalizē nedz šī vēstule pati par sevi, nedz tai pievienotā paziņojuma pieņemamība.

 Par pirmo pamata daļu – Pamattiesību hartas 37. panta, LESD 191. panta un Regulas 2020/852 19. panta 1. punkta f) apakšpunkta pārkāpumu

93      Prasītājas uzskata, ka attiecībā uz elektroenerģijas ražošanu no vēja enerģijas Deleģētajā regulā nav noteikts pienākums faktiski kvantitatīvi mērīt CO2 emisijas uz vienu kWh elektroenerģijas, kas ražota no vēja enerģijas, ne arī izmērīt elektroenerģijas ražošanas no vēja enerģijas nestabilitātes ietekmi uz CO2 emisijām par vienu saražotās elektroenerģijas kWh, kopā ņemot vērā visus enerģijas avotus. Gluži pretēji – Deleģētā regula esot balstīta uz pieņēmumu, ka elektroenerģijas ražošana no vēja enerģijas ir saderīga ar Regulas 2020/852 prasībām.

94      Prasītājas uzskata, ka šāda pieeja izvairās meklēt un pārbaudīt pārliecinošus zinātniskus pierādījumus par šo darbību – pretēji piesardzības principam – un izraisa to, ka netiek ņemti vērā pieejamie zinātniskie un tehniskie dati – pretēji Regulas 2020/852 19. panta 1. punkta f) apakšpunktam un LESD 191. panta 1. punktam. Šī pieeja arī neesot apdomīga un racionāla dabas resursu izmantošana, un to nevarot uzskatīt par tādu, kas pierāda, ka darbība veicina cīņu pret klimata pārmaiņām LESD 191. panta izpratnē. Šādā veidā netiktu nodrošināta augsta līmeņa vides aizsardzība un tās kvalitātes uzlabošana saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības principu, un tas esot pretrunā Pamattiesību hartas 37. pantam.

95      Prasītājas apgalvo, ka Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) pētījums nevar tikt uzskatīts par tādu, kas ietver zinātniskus datus, uz kuriem var balstīt tehniskās pārbaudes kritērijus Regulas 2020/852 19. panta izpratnē. Tās norāda, ka šīs regulas 19. panta 1. punkta f) apakšpunktā ir domāta nozares (šajā gadījumā – elektroenerģijas nozares) mēroga analīze un nepieciešamība salīdzināt nozares darbību rezultātus ar to attiecīgo ieguldījumu vides aizsardzības mērķu sasniegšanā. Tās uzskata, ka dati par CO2 emisijām, kas rodas, ražojot vienu kWh elektroenerģijas pēc avota un reālajā laikā, ir viegli pieejami.

96      Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

97      No lietas materiāliem izriet, ka pieteikuma veikt iekšēju pārskatīšanu sadaļā “Elektroenerģijas ražošana no vēja enerģijas saistībā ar klimata pārmaiņu mazināšanu” prasītājas ir norādījušas:

“Pirmkārt, minētais apgalvojums nav “tehniskās pārbaudes kritērijs” Regulas 2020/852 izpratnē un tātad neatbilst Regulas 2020/852 prasībai par klimata pārmaiņu mazināšanu.

Konkrētāk, Regulas 2020/852 10. panta 1. punktā ir noteikts, ka katra darbība “atbilstīgi Parīzes nolīgumā nospraustajiem ilgtermiņa mērķiem attiecībā uz temperatūras kāpuma ierobežošanu būtiski sekmē siltumnīcefekta gāzu koncentrācijas stabilizēšanu atmosfērā tādā līmenī, kas novērš bīstamu antropogēno iejaukšanos klimata sistēmā, nepieļaujot vai samazinot siltumnīcefekta gāzu emisijas vai palielinot siltumnīcefekta gāzu piesaisti”.

Deleģētajā regulā nav iekļauti un nav minēti pierādījumi tam, ka elektroenerģijas ražošana no vēja enerģijas būtiski – un kādā mērā – sekmē siltumnīcefekta gāzu emisiju stabilizāciju, novēršanu vai samazināšanu vai siltumnīcefekta gāzu piesaistes palielināšanu.

Šai pierādījumu neesībai ir nozīme, ņemot vērā Regulas 2020/852 mērķi un tajā paredzētos “tehniskās pārbaudes kritērijus”.

No vienas puses, Regulā 2021/1119 (Eiropas Klimata akts), ar ko ievieš saistošus mērķrādītājus siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai, ir skaidra atsauce uz Regulu 2020/852, lai novērtētu progresu šā mērķa sasniegšanā.

No otras puses, Regula 2018/1999 par enerģētikas savienības un rīcības klimata politikas jomā pārvaldību nozīmē arī to, ka atjaunīgie energoresursi jānovērtē attiecībā uz to attiecīgo ieguldījumu siltumnīcefekta gāzu emisijās, nevis jāprezumē, ka tie sniedz šādu ieguldījumu.

Otrkārt, pat ja būtu jāuzskata, ka minētais paziņojums ir tehniskās pārbaudes kritērijs, patiesībā tas ir pieņēmums, nevis kritērijs. Šādu izpratni apstiprina Tehnisko ekspertu grupas ziņojumam pievienotā [tehniskā pielikuma] formulējums, kurā norādīts, ka “pašlaik uz vēja enerģiju attiecas atkāpe no [produkta oglekļa pēdas] vai [siltumnīcefekta gāzu] novērtējuma visā aprites ciklā, ja to regulāri pārskata saskaņā ar pasliktinājuma robežvērtību. Vēja enerģija šobrīd tiek uzskatīta par atbilstošu taksonomijai, bet tas tiek regulāri pārskatīts” (218. lpp.).

Treškārt, tehnisko ekspertu grupas ziņojumam pievienotā [tehniskā pielikuma] nodaļā “Rationale” sniegtajā argumentācijā nav ņemtas vērā siltumnīcefekta gāzu emisijas, ko rada darbības nestabilitāte (atkarība no vēja un pieejamības, kā arī emisijas, kas rodas no rezerves elektroenerģijas ražošanas jaudas).

Citiem vārdiem sakot, elektroenerģijas ražošanas no vēja enerģijas nestabilitāte būtībā nozīmē, ka jautājumā par to, vai to var vai nevar uzskatīt par vides ziņā ilgtspējīgu, jāņem vērā gan paredzamais nestabilitātes līmenis, jo tas atšķirsies atkarībā no parasti pieejamā vēja rādītājiem un citiem elektroenerģijas ražošanas avotiem (attiecīgajā dalībvalstī), gan no to emisiju rādītājiem, kas ietekmēs arī siltumnīcefekta gāzu emisiju saturu elektroenerģijas, kura tiek darīta pieejama patēriņam, sastāvā.

Ceturtkārt, apgalvojums, saskaņā ar kuru “darbības ietvaros tiek ražota elektroenerģija, izmantojot vēja enerģiju”, ir balstīts vienīgi uz elektroenerģijas ražošanas aspektu – pretstatā elektroenerģijas patēriņam.

Lai gan faktiskais mērījums, kura mērķis ir noteikt, vai konkrētā elektroenerģijas ražošana būtiski sekmē klimata pārmaiņu mazināšanu, t.i., siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu, [jāveic] saistībā ar enerģijas bruto galapatēriņu, kā definēts Direktīvas 2018/2001 par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu 2. panta 4. punktā.

Konkrēti, Deleģētā regula attiecas tikai uz ieguldījumiem elektroenerģijas ražošanas no vēja enerģijas jaudā, t.i., elektroenerģijas ražošanā no šīs enerģijas. Savukārt siltumnīcefekta gāzu faktisko samazināšanu un tātad būtisku ieguldījumu pielāgošanās klimata pārmaiņām mērķī nevar novērtēt tikai no siltumnīcefekta gāzu līmeņa enerģijas – šajā gadījumā elektroenerģijas – patēriņā skatpunkta.

Šī atšķirība starp elektroenerģijas ražošanu un patēriņu bija jāatrisina Deleģētajā regulā, un tai būtu jāpievēršas pieprasītajā iekšējā pārskatīšanā.

Piektkārt un katrā ziņā, Deleģētajā regulā ietvertais apgalvojums nav pamatots ar demonstrācijām vai pierādījumiem.”

98      Tāpat kā to dara Komisija, vispirms jākonstatē, ka pieteikuma veikt iekšēju pārskatīšanu sadaļā “Elektroenerģijas ražošana no vēja enerģijas saistībā ar klimata pārmaiņu mazināšanu” prasītājas nekādi nav minējušas nedz Pamattiesību hartas 37. pantu, nedz Regulas 2020/852 19. panta 1. punkta f) apakšpunktu. No tā izriet, ka prasības pieteikumā izvirzītie argumenti attiecībā uz šīm tiesību normām ir jauni un tātad nepieņemami saskaņā ar šā sprieduma 28. punktā minēto judikatūru. Minētajā pieteikumā nav arī atsauces uz LESD 191. pantu, tātad argumenti, kas balstīti uz šo tiesību normu, arī ir jauni un līdz ar to nepieņemami.

99      Katrā ziņā, lai gan prasītājas šajā pamata daļā būtībā apgalvo, ka Deleģētā regula nav balstīta uz pārliecinošiem zinātniskiem pierādījumiem attiecībā uz tehniskās pārbaudes kritēriju noteikšanu, no prasības pieteikuma 77. punkta – pretēji tam, ko apgalvo Komisija, – skaidri izriet, ka prasītājas apstrīd nevis Deleģētās regulas, bet gan apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.

100    Apstrīdētā lēmuma IV pielikuma 1.1. punktā Komisija uz prasītāju apgalvojumiem attiecībā uz klimata pārmaiņu mazināšanas kritēriju atbildēja šādi:

“Deleģētais akts nosaka tehniskās pārbaudes kritērijus, ko izmanto, lai novērtētu būtisko ieguldījumu un principu [nenodarīt būtisku kaitējumu (NBK)] vides mērķiem, kas raksturīgi dažādām saimnieciskajām darbībām. Būtiskais ieguldījums vides mērķu sasniegšanā ir definēts Regulas [2020/852] 10.–15. pantā, savukārt būtiskais kaitējums vides mērķiem ir definēts [minētās regulas] 17. pantā. Saimnieciskās darbības precīzais tvērums ir definēts deleģētajā aktā. Tā kā [šī regula] galvenokārt attiecas uz saimniecisko darbību, nav bijis iespējams paplašināt novērtējuma tvērumu, to pārvēršot par analīzi sistēmas mērogā. Katra darbība ir vērtēta, ņemot vērā tās būtisko ieguldījumu klimata mērķu sasniegšanā un būtisko kaitējumu citiem vides mērķiem, neizvērtējot citas ar tām saistītās darbības. Izmantojot šo pieeju, nav iespējams ņemt vērā darbību nestabilitāti.

Deleģētajam aktam pievienotajā ietekmes uz klimata pārmaiņām novērtējumā ir paskaidrots pamatojums 100 g CO2 kvantitatīvajai robežvērtībai, kas ir tehnoloģiski neitrāla un balstīta uz aprites ciklu, visām elektroenerģijas ražošanas darbībām. Tajā ir izklāstīts arī pamatojums, kas izvirzīts, lai noteiktu atkāpi no pienākuma veikt aprites cikla emisiju aprēķinu un de facto atbrīvojumu no prasības ievērot tehnoloģiski neitrālu robežvērtību. Balstoties uz pārliecinošiem zinātniskiem pierādījumiem, ko it īpaši iesniegusi IPCC [..], un pamatojoties uz globālajiem datiem par elektroenerģijas apgādes tehnoloģiju aprites cikla emisijām, Komisija, ievērojot [Tehnisko ekspertu grupas (TEG)] pieeju, nolēma noteiktām darbībām šo robežvērtību nepiemērot. Tas attiecas tikai uz gadījumiem, kad globālā aprites cikla vidējā emisija bija mazāka par 100 g CO2 uz vienu kWh. Saskaņā ar IPCC datiem [siltumnīcefekta gāzes (SEG)] emisijas uz vēja enerģijas aprites ciklu (gan uz sauszemes, gan jūrā) ir ievērojami zemākas par noteikto robežvērtību (maksimālās emisijas 56 g CO2 uz vienu kWh). Tādējādi robežvērtība vienmēr tiktu ievērota elektroenerģijas ražošanā no vēja enerģijas, un atlikušais piemērojamais nosacījums aprobežotos ar aprites cikla aprēķinu atbilstoši vienai no trim alternatīvajām tehnoloģijām. Ņemot vērā IPCC aprites cikla emisiju pētījumu rezultātus, to, ka attiecībā uz noteiktām mazemisiju darbībām kritēriji tiktu reducēti līdz administratīvai procedūrai, un Eiropas enerģētikas politikas ievirzi, kas veicina atjaunīgo energoresursu ātru izvēršanu un ņem vērā Regulas [2020/852] 19. panta 1. punkta k) apakšpunktā noteikto prasību, ka kritērijiem jābūt viegli izmantojamiem, Komisija nolēma atbrīvot vēja enerģiju no pienākuma ievērot kvantitatīvos tehniskās pārbaudes kritērijus attiecībā uz elektroenerģijas ražošanas darbībām.”

101    Tādējādi Komisija apstrīdētajā lēmumā ir skaidri norādījusi iemeslus, kuru dēļ, ciktāl runa ir par kritēriju par būtisku ieguldījumu klimata pārmaiņu mazināšanā, tā ir izvēlējusies izstrādāt tehniskās pārbaudes kritērijus elektroenerģijas ražošanai no vēja enerģijas tā, kā tas darīts Deleģētajā regulā. Komisija atsaucās uz ietekmes novērtējumu, kas bija pievienots Deleģētajai regulai un no kā izrietēja, ka tā ir balstījusies uz pārliecinošiem zinātniskiem pierādījumiem, kurus tostarp iesniedza IPCC.

102    Replikas raksta 77. punktā prasītājas apgalvo, ka, “lai gan [Komisijas] minētie pētījumi var pamatot abus atbrīvojumus un prezumpciju, [tie] tomēr nav zinātniski dati, uz kuriem varētu balstīt “tehniskās pārbaudes kritērijus” Regulas 2020/852 19. panta izpratnē”. Tās uzskata, ka runa ir par “pretrunu” (replikas raksta 78. punkts) un ka ar konkrētu Regulas 2020/852 normu Komisijai esot noteikts pienākums veikt “nozares (šajā gadījumā – elektroenerģijas nozares) mēroga analīzi, kā arī salīdzināt nozares darbības rezultātus ar attiecīgo ieguldījumu vides aizsardzības mērķu sasniegšanā” (replikas raksta 80. punkts), ko “divi atbrīvojumi un pieņēmumi” padara neiespējamu (replikas raksta 81. punkts).

103    Šajā ziņā jānorāda, pirmkārt, ka teksts, uz kuru prasītājas atsaukušās replikas raksta 79. punktā, patiesībā izriet no Regulas 2020/852 19. panta 1. punkta j) apakšpunkta, nevis no 19. panta 1. punkta f) apakšpunkta, kā norāda prasītājas. Tomēr par pirmo minēto tiesību normu nekad nav ticis runāts ne pieteikumā veikt iekšēju pārskatīšanu, ne prasības pieteikumā saistībā ar šo pamata daļu. Tāpēc argumenti, kas attiecas uz šo tiesību normu, ir nepieņemami.

104    Otrkārt, prasītājas replikas raksta 77. punktā skaidri atzīst – no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija ir balstījusies uz zinātniskiem datiem. Tādējādi tās nonāk pretrunā ar savu argumentu, saskaņā ar kuru Komisija neesot pamatojusies uz pārliecinošiem zinātniskiem datiem. Turklāt pārējie replikas rakstā izvirzītie argumenti, ka tehniskās pārbaudes kritēriji neatbilstot Regulai 2020/852 citu iemeslu dēļ, ir nepieņemami, jo ir jauni.

105    Tādējādi, tā kā prasītājas ir atzinušas, ka apstrīdētajā lēmumā ir norādīts, ka tehniskās pārbaudes kritēriji attiecībā uz būtisko ieguldījumu klimata pārmaiņu mazināšanā, ko rada elektroenerģijas ražošana no vēja enerģijas, ir balstīti uz pārliecinošiem zinātniskiem datiem, šī pamata daļa katrā ziņā jānoraida kā nepamatota.

 Par otro pamata daļu – Regulas 2020/852 10. panta 3. punkta a) apakšpunkta pārkāpumu

106    Prasītājas apgalvo – ciktāl Deleģētajā regulā nav noteikts pienākums faktiski kvantitatīvi mērīt CO2 emisijas uz vienu kWh no vēja enerģijas saražotās elektroenerģijas, ne arī mērīt nestabilitātes, kas raksturīga elektroenerģijas ražošanai no vēja enerģijas, ietekmi uz CO2 emisijām uz vienu kWh saražotās elektroenerģijas, skaitot kopā visus energoresursus, tā neatbilst Regulas 2020/852 10. panta 3. punkta prasībai, saskaņā ar kuru jānosaka, vai un cik lielā mērā darbība būtiski sekmē siltumnīcefekta gāzu koncentrācijas stabilizāciju atmosfērā. Apstrīdētajā lēmumā ietvertie Komisijas apgalvojumi, saskaņā ar kuriem nebija iespējams ņemt vērā nestabilitāti, parādot, ka tas ir Komisijai zināms fakts. Tā esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, neņemdama to vērā. Komisijas pieeja novestu pie tā, ka netiktu veikts vispārējs novērtējums par darbības ietekmi uz vidi kopumā. Pakārtoti – Komisija esot pārsniegusi kompetenci, kas tai piešķirta ar minētās regulas 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu, nolemjot, ka nav nedz jāveic nedz faktiska kvantitatīva CO2 emisiju uz vienu kWh no vēja enerģijas saražotās elektroenerģijas mērīšana, nedz arī nestabilitātes ietekmes mērīšana.

107    Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

108    Vispirms jānorāda, ka, pat ja prasītāju prasības pieteikumā izvirzītie argumenti varētu radīt iespaidu, ka tās kritizē Deleģēto regulu, no prasības pieteikuma 82. punkta nepārprotami izriet, ka tās uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā sniegtā Komisijas atbilde uz iekšējas pārskatīšanas pieteikumu ir pretrunā Regulas 2020/852 10. panta 3. punkta a) apakšpunktam. Tādējādi šie argumenti jāuzskata par tādiem, kas attiecas uz minēto lēmumu.

109    Regulas 2020/852 10. panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzēts, ka “Komisija pieņem deleģēto aktu [..] ar mērķi [..] papildināt šā panta 1. un 2. punktu, izveidojot tehniskās pārbaudes kritērijus, ar kuriem nosaka apstākļus, kādos konkrēta saimnieciskā darbība ir uzskatāma par tādu, kas būtiski sekmē klimata pārmaiņu mazināšanu”.

110    Regulas 2020/852 10. panta 3. punkta a) apakšpunkts attiecas tikai uz “apstākļiem, kādos” tiek uzskatīts, ka darbība būtiski sekmē klimata pārmaiņu mazināšanu. Tādējādi prasītājas kļūdās, apgalvojot, ka no šīs tiesību normas izrietot, ka tās “mērķis ir noteikt, vai un kādā mērā darbība” sniedz šādu ieguldījumu. Proti, minētajā tiesību normā nav nevienas atsauces uz ideju par obligāti kvantitatīvu vērtējumu tādā ziņā, ka būtu jābūt ievērotai noteiktai robežvērtībai.

111    Turklāt šā sprieduma 100. punktā citētajā otrajā rindkopā Komisija būtībā norādīja, ka tā Deleģētās regulas ietekmes novērtējumā norādīto iemeslu dēļ uzskata, ka jebkura elektroenerģijas ražošanas darbība (proti, visas tehnoloģijas skaitot kopā) ar emisijām, kas ir mazākas par 100 g CO2 uz kWh robežvērtību, pamatojoties uz aprites ciklu, būtiski sekmē klimata pārmaiņu mazināšanu.

112    Prasītājas pieteikumā veikt iekšēju pārskatīšanu vai procesuālajos rakstos nav norādījušas elementus, kas liktu apšaubīt šā sprieduma 111. punktā minēto apsvērumu, uz kuru ir balstīta Komisijas izmantotā pieeja.

113    Turpinājumā šā sprieduma 100. punktā citētajā otrajā rindkopā Komisija paskaidroja, ka no IPCC datiem izriet, ka “[siltumnīcefekta gāzu] emisijas uz vēja enerģijas aprites ciklu (gan uz sauszemes, gan jūrā) ir ievērojami zemākas par noteikto robežvērtību (maksimālās emisijas 56 g CO2 uz vienu kWh)”.

114    Pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, no apstrīdētā lēmuma tātad izriet, ka Komisija ir piemērojusi kvantitatīvu robežvērtību. Tomēr, tā kā elektroenerģijas ražošanas no vēja enerģijas darbībā vienmēr tiekot ievērota šī robežvērtība, Komisija būtībā uzskatīja, ka katrā konkrētajā gadījumā nav vajadzības izvērtēt tās ievērošanu.

115    Vienīgais prasītāju arguments, ar kuru varētu tikt atspēkots Komisijas apsvērums, saskaņā ar kuru robežvērtība 100 g CO2 uz vienu kWh (šo robežvērtību pašu par sevi prasītājas nav apstrīdējušas – skat. šā sprieduma 112. punktu) vienmēr ir ievērota, ražojot elektroenerģiju no vēja enerģijas, ir balstīts uz elektroenerģijas ražošanas no vēja enerģijas “nestabilitāti”.

116    Šajā ziņā šā sprieduma 100. punktā citētajā pirmajā rindkopā Komisija ir paskaidrojusi, ka tieši Deleģētajā regulā ir definēts precīzs dažādo saimniecisko darbību tvērums. Tā uzskata, ka, “tā kā [Regula 2020/852] galvenokārt attiecas uz saimniecisko darbību, nav bijis iespējams paplašināt novērtējuma tvērumu, to pārvēršot par analīzi sistēmas mērogā”, “katra darbība ir vērtēta, ņemot vērā tās būtisko ieguldījumu klimata mērķu sasniegšanā un būtisko kaitējumu citiem vides mērķiem, neizvērtējot citas ar tām saistītās darbības”, un, “izmantojot šo pieeju, nav iespējams ņemt vērā darbību nestabilitāti”.

117    Vispirms – no dažādām Regulas 2020/852 normām nepārprotami izriet, ka tā ir balstīta uz ideju, ka šajā regulā vai uz tās pamata paredzētie kritēriji attiecas uz konkrētām “saimnieciskām darbībām”, lai novērtētu, vai šīs “saimnieciskās darbības” ir uzskatāmas par vides ziņā ilgtspējīgām.

118    Proti, pirmkārt, Regulas 2020/852 1. panta 1. punktā paredzēts, ka šajā regulā “ir paredzēti kritēriji, ar ko noteikt, vai kāda saimnieciskā darbība ir uzskatāma par vides ziņā ilgtspējīgu, lai konstatētu pakāpi, kādā ieguldījums ir vides ziņā ilgtspējīgs”.

119    Otrkārt, Regulas 2020/852 3. pantā noteikts, ka “saimnieciskā darbība ir uzskatāma par vides ziņā ilgtspējīgu, ja minētā saimnieciskā darbība” atbilst konkrētiem nosacījumiem.

120    Treškārt, saskaņā ar Regulas 2020/852 10. panta 1. punktu “saimnieciskā darbība ir uzskatāma par tādu, kas būtiski sekmē klimata pārmaiņu mazināšanu, ja minētā darbība [..] būtiski sekmē siltumnīcefekta gāzu koncentrācijas stabilizēšanu atmosfērā tādā līmenī, kas novērš bīstamu antropogēno iejaukšanos klimata sistēmā, nepieļaujot vai samazinot siltumnīcefekta gāzu emisijas vai palielinot siltumnīcefekta gāzu piesaisti”.

121    Ceturtkārt, saskaņā ar Regulas 2020/852 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu Komisija pieņem deleģēto aktu, ar mērķi “papildināt šā panta 1. un 2. punktu, izveidojot tehniskās pārbaudes kritērijus, ar ko nosaka apstākļus, kādos konkrēta saimnieciskā darbība ir uzskatāma par tādu, kas būtiski sekmē klimata pārmaiņu mazināšanu”.

122    Tātad Komisija pamatoti ir strukturējusi Deleģēto regulu, tās I un II pielikumā katrai saimnieciskajai darbībai paredzēdama aspektus, kurus tā skar. Turklāt prasītājas neapstrīd šo pieeju.

123    Deleģētās regulas I un II pielikuma 4.3. punktā “Elektroenerģijas ražošana, izmantojot vēja enerģiju” Komisija ir sniegusi šādu “darbības aprakstu”: “tādu elektrostaciju būvniecība vai ekspluatācija, kurās ražo elektroenerģiju, izmantojot vēja enerģiju”.

124    Tātad ir acīmredzams, ka attiecīgā saimnieciskā darbība ir definēta tādējādi, ka, no vienas puses, tā attiecas tikai uz elektroenerģijas ražošanu un, no otras puses, vienīgais atbilstošais enerģijas avots ir vēja enerģija. Savukārt šī saimnieciskā darbība neattiecas, pirmkārt, uz elektroenerģijas nodošanu galalietotāju rīcībā un, otrkārt, uz elektroenerģijas ražošanu no citiem enerģijas avotiem.

125    Pēc tam Komisija norādīja, ka elektroenerģijas ražošana no vēja enerģijas ir “nestabila” tādā ziņā, ka tā nodrošina nevis nepārtrauktu elektroenerģijas jaudu, bet gan jaudu, kas mainās atkarībā no meteoroloģiskajiem apstākļiem.

126    Tomēr Komisija uzskatīja, ka “nav iespējams ņemt vērā nestabilitāti”, jo būtībā vēja elektrostacijas “nepietiekamās [elektroenerģijas] ražošanas” “kompensēšana” ar citiem enerģijas avotiem nav pirmās minētās darbības daļa un šādas “citas darbības”, kas tādējādi ir “saistītas”, šajā kontekstā netiktu vērtētas.

127    Šajā nostājā nav acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

128    No vienas puses, ņemot vērā šā sprieduma 117.–122. punktu, Komisija pamatoti apgalvo, ka saskaņā ar Regulu 2020/852 saimnieciskā darbība principā ir jāvērtē atsevišķi.

129    No otras puses, Komisija arī pamatoti apgalvo, ka ir ļoti grūti kvantitatīvi noteikt elektroenerģijas ražošanas no vēja enerģijas nestabilitāti un noteikt tās ietekmi.

130    Pirmām kārtām, lai gan ir taisnība, kā to būtībā apgalvo prasītājas, ka esošie vēsturiskie dati liecina par zināmām svārstībām kopējā elektroenerģijas ražošanā no vēja enerģijas noteiktās ģeogrāfiskās zonās, tomēr šādi statistikas dati, kas attiecas uz drīzāk plašām ģeogrāfiskajām zonām, neļauj droši izsecināt konkrētas iekārtas, kas ražo elektroenerģiju no vēja enerģijas, faktisko ražošanas apjomu nākotnē.

131    Otrām kārtām, Komisija pamatoti norāda, ka elektroenerģijas ražošanas no vēja enerģijas nestabilitātes ietekme galvenokārt ir atkarīga no tehnoloģijām, kas tiekot izmantotas, lai kompensētu iespējami zemu vēja enerģijas ražošanu. Tomēr neesot iespējams paredzēt precīzas tehnoloģijas, kas tiks izmantotas, lai kompensētu vēja enerģijas zemo ražošanas apjomu konkrētā iekārtā.

132    Trešām kārtām, katrā ziņā runa esot par faktoriem, kurus nekontrolē tās personas, kuras nodarbojas ar elektroenerģijas ražošanu no vēja enerģijas. Taču šādus ārējus, grūti nosakāmus faktorus iekārtas, kurā elektroenerģija tiek ražota no vēja enerģijas, operatori nevar ņemt vērā, neradot sev īpašas grūtības. Kā pamatoti apgalvo Komisija, tas būtu pretrunā Regulas 2020/852 19. panta 1. punkta k) apakšpunktam, no kura izriet, ka tehniskās pārbaudes kritēriji “ir viegli izmantojami un ir noteikti tā, lai atvieglotu to izpildes pārbaudi”.

133    No tā izriet, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, neņemdama vērā elektroenerģijas ražošanas no vēja enerģijas nestabilitāti.

134    Tātad jāsecina, ka ar prasītāju argumentiem nav atspēkots Komisijas apsvērums, saskaņā ar kuru elektroenerģijas ražošanā no vēja enerģijas vienmēr tiek ievērota robežvērtība 100 g CO2 uz vienu kWh (skat. šā sprieduma 114. un 115. punktu).

135    Tāpēc prasītāju arguments, ka Komisija neesot piemērojusi kvantitatīvu robežvērtību, tāpat kā šī pamata daļa, kuras pamatojumam šis arguments sniegts, ir jānoraida.

 Par trešo pamata daļu – Regulas 2020/852 19. panta 1. punkta a) un j) apakšpunkta pārkāpumu

136    Prasītājas uzskata, ka apstrīdētais lēmums neatbilst ne Regulas 2020/852 19. panta 1. punkta a) apakšpunktam, ne tajā ietvertajam tehnoloģiskās neitralitātes principam, lasot tos kopsakarā ar šīs regulas 19. panta 1. punkta j) apakšpunktu, saskaņā ar kuru Komisijai jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret darbībām, ja tās vienādi sekmē viena vai vairāku vides mērķu sasniegšanu. Komisijas pieeja esot pretrunā tehnoloģiskajai neitralitātei, jo tajā neesot ņemta vērā nestabilitāte. Nestabilitāte esot īpašība, kas nosaka CO2 emisiju līmeni uz kWh attiecīgajā elektroenerģijas sistēmā kopumā. Tādējādi esot jāņem vērā CO2 emisijas uz vienu kWh elektroenerģijas, kas ražota no alternatīviem elektroenerģijas avotiem, kuri kompensē elektroenerģijas ražošanas no vēja enerģijas nestabilitāti.

137    Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

138    Jākonstatē, tāpat kā to dara Komisija, ka iekšējas pārskatīšanas pieteikumā, strikti ņemot, nav ietvertas nekādas norādes, ko varētu interpretēt kā apgalvojumus, ka nav ievērots Regulas 2020/852 19. panta 1. punkta a) apakšpunktā it kā paredzētais “tehnoloģiskās neitralitātes princips” vai ka nav ievērota vienlīdzīga attieksme pret darbībām, kas vienlīdzīgi sekmē viena vai vairāku vides mērķu sasniegšanu šīs pašas regulas 19. panta 1. punkta j) apakšpunkta izpratnē.

139    Tāpēc šīs pamata daļas pamatojumam izvirzītie argumenti jānoraida kā nepieņemami, jo tie ir jauni saskaņā ar šā sprieduma 28. punktā minēto judikatūru.

140    Tātad šī pamata daļa ir noraidāma.

 Par ceturto pamata daļu – Regulas 2020/852 19. panta 3. punkta pārkāpumu

141    Prasītājas apgalvo, ka, apstrīdētajā lēmumā norādot, ka nav iespējams ņemt vērā elektroenerģijas ražošanas no vēja enerģijas nestabilitāti, Komisija ir pārkāpusi Regulas 2020/852 19. panta 3. punktu, kurā paredzēts, ka tehniskās pārbaudes kritērijiem jānodrošina, lai elektroenerģijas ražošanas darbības, kurās izmanto cieto fosilo kurināmo, netiktu uzskatītas par vides ziņā ilgtspējīgām saimnieciskām darbībām. Nestabilitāte esot nenovēršami raksturīga elektroenerģijas ražošanai no vēja enerģijas, savukārt elektroenerģijas patēriņam esot nepieciešama pastāvīga apgāde pēc pieprasījuma. Šādos apstākļos minētā tiesību norma liekot Komisijai izvērtēt, vai un kādā mērā elektroenerģijas ražošana no cietā fosilā kurināmā de facto netiktu uzskatīta par vides ziņā ilgtspējīgu. Komisijai esot bijis jānosaka īpašs tehniskās pārbaudes kritērijs, lai pārliecinātos, ka elektroenerģijas ražošanas no vēja enerģijas nestabilitāte nenozīmē cietā fosilā kurināmā sistēmisku izmantošanu elektroenerģijas ražošanas avotos, kas elektroenerģijas tīklā tiek izmantoti, lai kompensētu nestabilitāti.

142    Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

143    Kā apgalvo Komisija, jānorāda, ka pieteikumā veikt iekšēju pārskatīšanu nekas nav minēts par apgalvoto Regulas 2020/852 19. panta 3. punkta pārkāpumu un ka prasītājas minētajā pieteikumā nav apgalvojušas, ka tehniskās pārbaudes kritēriji neizslēdz to, ka elektroenerģijas ražošanas darbības, kurās tiek izmantots cietais fosilais kurināmais, tiek uzskatītas par vides ziņā ilgtspējīgām saimnieciskām darbībām.

144    Turklāt pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, šādu argumentu, kas skaidri balstīts uz Regulas 2020/852 19. panta 3. punktu, nevar arī uzskatīt par vienkāršu to argumentu papildinājumu, ar kuriem prasītājas, no vienas puses, apstrīd Komisijas apgalvojumu, ka nav iespējams ņemt vērā elektroenerģijas ražošanas no vēja enerģijas nestabilitāti, un, no otras puses, atsaucas uz šīs darbības vietu kopējā elektroenerģijas ražošanā. Proti, ar šiem argumentiem prasītājas vispirmām kārtām norāda uz minētās regulas 10. panta 3. punkta a) apakšpunkta pārkāpumu, kas izvērtēts saistībā ar otrā prasības pamata otro daļu, savukārt aplūkojamā pamata daļa attiecas uz šīs regulas 19. panta 3. punkta pārkāpumu. Ņemot vērā, ka attiecīgie prasītāju norādītie juridiskie pamati ir atšķirīgi, nevar apgalvot, ka šai pamata daļai ir pietiekami cieša saikne ar otrā pamata otro daļu, lai to varētu uzskatīt par tādu, kas izriet no parastās diskusijas attīstības tiesvedībā šā sprieduma 29. punktā minētās judikatūras izpratnē.

145    Tāpēc šīs pamata daļas pamatojumam izvirzītie argumenti, kā arī šī pamata daļa jānoraida kā nepieņemami, jo tie ir jauni saskaņā ar šā sprieduma 28. punktā minēto judikatūru.

146    Tādējādi otrais prasības pamats jānoraida pilnībā.

 Par trešo prasības pamatu – pielāgošanos klimata pārmaiņām

147    Prasītājas būtībā apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav atbildējusi uz dažiem argumentiem, kas izvirzīti pieteikumā veikt iekšēju pārskatīšanu attiecībā uz tehniskās pārbaudes kritērijiem, lai novērtētu būtisko ieguldījumu pielāgošanās klimata pārmaiņām veicināšanā, tādējādi pārkāpjot Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 2. punktu. Pirmkārt, Komisija neesot pārbaudījusi un vēl jo mazāk apstrīdējusi minētajā pieteikumā ietverto apgalvojumu, ka Deleģētajā regulā izmantotie tehniskās pārbaudes kritēriji ir pretrunā Regulas 2020/852 11. panta 1. un 3. punktam. Otrkārt, tā arī neesot atbildējusi uz šajā pieteikumā formulētajiem argumentiem, saskaņā ar kuriem tehniskās pārbaudes kritēriji neesot pietiekami precīzi, jo neesot definēti tādi jēdzieni kā “fiziski un nefiziski risinājumi, kas būtiski samazina svarīgākos fiziskos klimatriskus, kuri ir šai darbībai nozīmīgi”. Treškārt, Komisija neesot atbildējusi uz argumentu par to, ka nav metodes, lai verificētu būtisku sekmēšanu un lai noteiktu, kas ir uzskatāms par “iepriekšnoteiktiem rādītājiem”. Ceturtkārt, tā neesot neko minējusi par to, vai būtu jāņem vērā fakts, ka vēja enerģija ir atkarīga no meteoroloģiskajiem apstākļiem. Piektkārt, tā neko neesot teikusi par to, vai darbība nav jādefinē no enerģijas patēriņa skatpunkta.

148    Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

149    Kā tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai atzina arī prasītājas, no trešā pamata formulējuma izriet, ka tās vienīgi apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav atbildējusi uz atsevišķiem pieteikumā veikt iekšēju pārskatīšanu ietvertajiem argumentiem.

150    Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 2. punktā ir paredzēts, ka “Savienības iestāde [..] izskata jebkuru šādu pieprasījumu [veikt iekšējo pārskatīšanu] [..]. Iestāde [..] sniedz pamatojumu rakstiskā atbildē”.

151    Šis pienākums pamatot atbildi uz pieteikumu veikt iekšēju pārskatīšanu saskaņā ar Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 2. punktu jāinterpretē tāpat kā pienākums norādīt pamatojumu saskaņā ar LESD 296. panta otro daļu un Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktu.

152    Proti, jāatgādina, pirmkārt, ka LESD 296. panta otrajā daļā ir noteikts, ka Savienības iestāžu izdotie tiesību akti ir jāpamato un, otrkārt, ka Pamattiesību hartas 41. pantā nostiprinātajās tiesībās uz labu pārvaldību ir paredzēts Savienības iestāžu un struktūru pienākums pamatot savus lēmumus.

153    Savienības iestādes vai struktūras lēmuma pamatojumam ir īpaša nozīme, jo tas ļauj ieinteresētajai personai, pilnībā pārzinot lietas apstākļus, izlemt, vai tā vēlas celt prasību par šo lēmumu, kā arī kompetentajai tiesai veikt pārbaudi. Tādējādi tas ir viens no Pamattiesību hartas 47. pantā garantētās pārbaudes tiesā efektivitātes nosacījumiem (skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV (C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 103. punkts un tajā minētā judikatūra).

154    No Tiesas judikatūras izriet arī, ka šāds pamatojums ir jāpielāgo aplūkojamā akta būtībai un tā pieņemšanas kontekstam. Šajā ziņā netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi nozīmīgie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo akta pamatojuma pietiekamība jāvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī kontekstu un attiecīgo jomu reglamentējošo tiesību normu kopumu, it īpaši, ievērojot akta adresātu iespējamo interesi saņemt paskaidrojumus. Tāpēc nelabvēlīgs akts ir uzskatāms par pietiekami pamatotu, ja tas ir pieņemts attiecīgajai personai zināmos apstākļos, kas ļauj tai izprast attiecībā uz to noteiktā pasākuma tvērumu (skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV (C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 104. punkts un tajā minētā judikatūra).

155    Tādējādi ir atzīts, ka pamatojums var būt netiešs, ar nosacījumu, ka tas ieinteresētajām personām ļauj uzzināt iemeslus, kuru dēļ tikuši veikti attiecīgie pasākumi, un Vispārējai tiesai – gūt pietiekamu informāciju pārbaudes veikšanai (skat. spriedumu, 2011. gada 13. jūlijs, General Technic‑Otis u.c./Komisija, T‑141/07, T‑142/07, T‑145/07 un T‑146/07, EU:T:2011:363, 302. punkts un tajā minētā judikatūra).

156    No tā izriet, ka prasītājas kļūdās, būtībā uzskatot, ka Komisijai bija pienākums atbildēt atsevišķi uz katru konkrēto aspektu, kas izvirzīts pieteikumā veikt iekšēju pārskatīšanu. Ciktāl no apstrīdētā lēmuma netieši izriet, ka Komisija ir noraidījusi aspektu, ko prasītājas izvirzījušas minētajā pieprasījumā, nevar konstatēt, ka Komisija būtu pārkāpusi Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 2. punktu, neatbildot atsevišķi uz šo aspektu.

157    Pirmām kārtām, prasītājas apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija neko nav norādījusi saistībā ar apgalvoto pretrunu starp tehniskās pārbaudes kritērijiem un Regulas 2020/852 11. panta 1. un 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem.

158    Šajā ziņā prasītājas norāda uz šādiem pieteikuma veikt iekšēju pārskatīšanu fragmentiem:

“Pirmkārt, četros punktos, kas norādīti kā tehniskās pārbaudes kritēriji, nav aplūkots neviens no abiem Regulas 2020/852 11. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem, lai noteiktu būtisku ieguldījumu, lai pielāgotos klimata pārmaiņām:

[..]

Saskaņā ar četriem punktiem, pašreizējā redakcijā, nav skaidrs, cik lielā mērā elektroenerģijas ražošana no vēja enerģijas var sekmēt pielāgošanos klimata pārmaiņām. Tātad nav iespējams novērtēt, vai šādu ieguldījumu var uzskatīt par būtisku.”

159    Ņemot vērā attiecīgos fragmentus, uz kuriem prasītājas skaidri atsaucas, ir acīmredzams, ka prasības pieteikumā izvirzītais arguments jāsaprot tādējādi, ka Komisija nav paudusi nostāju attiecībā uz pieteikumā veikt iekšēju pārskatīšanu izteikto kritiku, saskaņā ar kuru būtībā tehniskās pārbaudes kritēriji nav kvantitatīvi un tāpēc neļauj novērtēt ne pielāgošanās klimata pārmaiņām sekmēšanas tvērumu, ne arī to, vai šī sekmēšana ir būtiska.

160    Apstrīdētā lēmuma IV pielikumā ietvertajā sadaļā “Elektroenerģijas ražošana no vēja enerģijas saistībā ar pielāgošanos klimata pārmaiņām” Komisija sniedza šādu skaidrojumu:

“Komisijas pieeja attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām, kas izklāstīta Deleģētās regulas I pielikuma A papildinājumā un II pielikumā, ir izskaidrota III pielikuma 1.2. un 2.3. [punktā], atbildot uz cita pieteikuma veikt [iekšēju pārskatīšanu] iesniedzēja apgalvojumiem, kas izklāstīti pēdējā minētā iesniedzēja pieteikuma 106., 107., 161.–177. un 381.–389. punktā. Komisija tur paskaidro, ka tās pieeja attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām atbilst [Regulas 2020/852] 11. panta 1. punktam, 17. panta 1. punkta b) apakšpunktam un 19. panta 1. punktam. Šajās Komisijas atbildes daļās izklāstīto iemeslu dēļ prasītāju apgalvojumi nav pamatoti.”

161    Apstrīdētā lēmuma III pielikuma 1.2. punktā “Kritēriji attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām” Komisija tostarp ir norādījusi:

“Komisijas pieeja ir izskaidrota deleģētajam aktam pievienotā ietekmes uz klimata pārmaiņām novērtējuma 30. un 31. lappusē, kurās norādīts:

[..]

Lai noteiktu, vai tiek būtiski sekmēta pielāgošanās klimata pārmaiņām, nosaka vienotus un galvenokārt kvalitatīvus, uz procesiem balstītus tehniskās pārbaudes kritērijus lielākajai daļai pielāgoto darbību, kā arī īpašus un pielāgotus kritērijus ierobežotam skaitam veicinošu darbību. Kritēriju būtībā kvalitatīvais raksturs izriet no apstākļa, ka šajā posmā nav izmērītas atsauces bāzes vai pieņemtu parametru, lai definētu kvantitatīvus pielāgošanās pārbaudes kritērijus, un no fakta, ka relatīvi trūkst kvantitatīvu pielāgošanās mērķrādītāju, kas būtu definēti valsts, nozaru vai reģionālā līmenī. Tādu vienotu un kvalitatīvu kritēriju noteikšana pielāgotām darbībām, kas būtu saskaņoti visās ekonomikas nozarēs, tika atbalstīta arī ar komentāriem par pielāgošanu, kas saņemti no ieinteresētajām personām 2019. gada uzaicinājumā sniegt atsauksmes no [TEG] [..].

No šī izvilkuma izriet, ka:

[..]

Kritēriju būtībā kvalitatīvais raksturs izriet no apstākļa, ka šajā posmā nav izmērītas atsauces bāzes vai pieņemtu parametru, lai definētu kvantitatīvus pielāgošanās pārbaudes kritērijus, un no fakta, ka relatīvi trūkst kvantitatīvu pielāgošanās mērķrādītāju, kas būtu definēti valsts, nozaru vai reģionālā līmenī.

Šī pieeja atbilst Regulas [2020/852] 11. panta 3. punktā paredzētajam pilnvarojumam un [šīs regulas] 19. panta 1. punktā minētajām prasībām, it īpaši [tās] 19. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētajai prasībai, saskaņā ar kuru tehniskās pārbaudes kritēriji “ir kvantitatīvi un pēc iespējas satur robežvērtības, bet citādi ir kvalitatīvi”.

Tāpēc Komisija nav ļaunprātīgi izmantojusi savas deleģētās pilnvaras, pieņemot lēmumu:

[..]

Paredzēt vienotus kvalitatīvus noteikumus pielāgotām darbībām.”

162    Tādējādi jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir labi paskaidrojusi, kāpēc tā ir noteikusi drīzāk kvalitatīvus, nevis kvantitatīvus tehniskās pārbaudes kritērijus. Tajā tā arī paskaidroja, ka tā šo pieeju uzskata par atbilstošu Regulai 2020/852, it īpaši minētās regulas 19. panta 1. punkta c) apakšpunkta dēļ, saskaņā ar kuru tehniskās pārbaudes kritēriji “ir kvantitatīvi un pēc iespējas satur robežvērtības, bet citādi ir kvalitatīvi”. Tā uzskata, ka akceptētu kvantitatīvu kritēriju nebija.

163    No tā izriet, ka Komisija patiešām ir atbildējusi uz šo argumentu, ko prasītājas izvirzījušas pieteikumā veikt iekšēju pārskatīšanu.

164    Otrām kārtām, prasītājas apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav atbildējusi uz argumentu, saskaņā ar kuru, pat ja tehniskās pārbaudes kritēriji tiktu uzskatīti par saderīgiem ar Regulas 2020/852 11. pantu, tie neļaujot veikt pietiekami precīzu darbības tehnisko pārbaudi, jo neesot definēti tādi jēdzieni kā “fiziski un nefiziski risinājumi, kas būtiski samazina svarīgākos fiziskos klimatriskus, kuri ir šai darbībai nozīmīgi”.

165    Prasītājas uzsver, ka tās ir izvirzījušas attiecīgo argumentu šajā pieteikuma veikt iekšēju pārskatīšanu fragmentā:

“Otrkārt, pat ja būtu jāuzskata, ka Deleģētās regulas II pielikuma 4.3. punktā noteiktie kritēriji atbilst iepriekš minētā 11. panta 1. punkta prasībām, četri punkti neļauj veikt pietiekami precīzu darbības tehnisko pārbaudi.

Attiecībā uz pirmo punktu (“pielāgošanās risinājumi”) jēdziens “fiziski un nefiziski risinājumi” nav definēts un nosacījums, ka šie risinājumi “būtiski samazina svarīgākos fiziskos klimatriskus, kuri ir šai darbībai nozīmīgi”, ir neskaidrs un neļauj objektīvi novērtēt minētās darbības rezultātus.

Tāpat arī otrais punkts (“fiziskie klimatriski”) un trešais punkts (“paraugprakse un pieejamās vadlīnijas”) rada pieņēmumu, ka darbība būtiski sekmē pielāgošanos klimata pārmaiņām, bez pamatojuma.”

166    Iesākumā jānorāda, ka šā sprieduma 165. punktā ietvertā citāta trešā rindkopa neattiecas uz apgalvoto Deleģētajā regulā izmantoto jēdzienu definīcijas neesību un ka tādējādi minētajai rindkopai šajā lietā nav nozīmes.

167    Turklāt, pat ja prasības pieteikumā prasītājas ir vispārīgi kritizējušas to, ka tehniskās pārbaudes kritērijos izmantotie jēdzieni nav definēti, jāuzsver, ka pieteikumā veikt iekšēju pārskatīšanu tās patiešām ir aplūkojušas tikai dažu jēdzienu, proti, “fizisku un nefizisku risinājumu, kas būtiski samazina svarīgākos fiziskos klimatriskus, kuri ir šai darbībai nozīmīgi”, definīcijas neesību, kas arī kā piemērs ir minēta prasības pieteikumā (“tādi jēdzieni kā”). Tāpēc prasītāju argumentācija ir pieņemama tikai, ciktāl tās norāda uz to, ka nav sniegta atbilde uz argumentu par šo jēdzienu definīcijas neesību.

168    Šajā ziņā šā sprieduma 160. punktā minētais skaidrojums neļauj atklāt elementus, kurus varētu interpretēt kā tiešu Komisijas atbildi uz attiecīgo argumentu.

169    Tomēr to pašu iemeslu dēļ, kas minēti šā sprieduma 155. un 156. punktā, nevar konstatēt, ka Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 2. punktu tāpēc, ka tā nav atsevišķi atbildējusi uz attiecīgo argumentu, ja no apstrīdētā lēmuma netieši izriet, ka tā šo argumentu ir noraidījusi.

170    Šajā ziņā Komisija apgalvo, ka “no apstrīdētā lēmuma skaidri izriet, ka tehniskās pārbaudes kritēriji saistībā ar pielāgošanos klimata pārmaiņām, kas noteikti deleģētajā aktā attiecībā uz [elektroenerģijas ražošanu no vēja enerģijas], atbilst Regulas [2020/852] 11. pantam un ka tātad nebija jāatbild uz katru no prasītāju izvirzītajiem argumentiem”. Tādējādi tā būtībā apgalvo, ka minētajā lēmumā ir ietverts vispārīgs apgalvojums, ka tehniskās pārbaudes kritēriji attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām atbilst visām minētās regulas prasībām, it īpaši tām, kas izriet no regulas 11. panta.

171    Konkrētāk, Komisija atsaucas uz apstrīdētā lēmuma IV pielikuma 1.2. punktu, kurā savukārt ir atsauce uz minētā lēmuma III pielikuma 1.2. un 2.3. punktu.

172    Kā norādīts šā sprieduma 160. punktā, Komisija apstrīdētā lēmuma IV pielikuma 1.2. punktā ir paskaidrojusi, ka “[tās] pieeja attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām [..] ir izskaidrota [minētā lēmuma] III pielikuma 1.2. un 2.3. [punktā], atbildot uz cita pieteikuma veikt [iekšēju pārskatīšanu] iesniedzēja apgalvojumiem”, un ka “[tā] tajos paskaidro[ja], ka tās pieeja attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām atbilst [Regulas 2020/852] 11. panta 1. punktam, 17. panta 1. punkta b) apakšpunktam un 19. panta 1. punktam”. Tā uzskata, ka “šajās [šī lēmuma] daļās izklāstīto iemeslu dēļ prasītāju apgalvojumi nav pamatoti”.

173    Turklāt apstrīdētā lēmuma III pielikuma 2.3. punktā Komisija secināja, ka tās pieeja attiecībā uz tehniskās pārbaudes kritērijiem, kas ļauj noteikt, vai saimnieciskā darbība nenodara būtisku kaitējumu pielāgošanās klimata pārmaiņām mērķim kā vides mērķim, “atbilst [Regulas 2020/852] 10. panta 3. punktam, 19. panta 1. punktam un 17. panta 1. punkta b) apakšpunktam, tos interpretējot [minētās regulas] 11. panta 1. punkta a) apakšpunkta gaismā”.

174    Tādējādi no apstrīdētā lēmuma IV pielikuma 1.2. punkta un III pielikuma 1.2. un 2.3. punkta, lasot tos kopsakarā, izriet, ka Komisija uzskatīja, ka Deleģētajā regulā noteiktie tehniskās pārbaudes kritēriji saistībā ar pielāgošanos klimata pārmaiņām, it īpaši attiecībā uz šajā lietā aplūkojamo elektroenerģijas ražošanu no vēja enerģijas, atbilst visām Regulas 2020/852 prasībām, it īpaši tām, kas izriet no regulas 11. panta.

175    Šādos apstākļos jāsecina, ka ar šādu vispārīgu atbilstības apgalvojumu Komisija ir netieši noraidījusi attiecīgo argumentu.

176    Tāpēc tādu iemeslu dēļ, kas minēti šā sprieduma 155. un 156. punktā, nevar konstatēt, ka saistībā ar attiecīgo argumentu Komisija nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu atbilstoši Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 2. punktam.

177    Trešām kārtām, prasītājas uzskata, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav atbildējusi uz argumentu par to, ka nav metodes, lai verificētu būtisku sekmēšanu un lai noteiktu, kas ir uzskatāms par “iepriekšnoteiktiem rādītājiem”.

178    Attiecīgais arguments esot ietverts šādā pieteikuma veikt iekšēju pārskatīšanu rindkopā:

“Treškārt, arī ceturtais punkts (“Papildu nosacījumi, kuriem ir jāatbilst izmantotajiem risinājumiem”) neļauj veikt verifikāciju. It īpaši nav paskaidrots iepriekšnoteiktu rādītāju jēdziens [4. punkta] d) apakšpunktā [tabulā “Tiek būtiski sekmēta pielāgošanās klimata pārmaiņām”].”

179    Lai gan apstrīdētajā lēmumā Komisija nav tieši atbildējusi uz konkrēto argumentu, tā tomēr vispārīgi ir apgalvojusi, ka Deleģētajā regulā noteiktie tehniskās pārbaudes kritēriji attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām, it īpaši saistībā ar šajā lietā aplūkojamo elektroenerģijas ražošanu no vēja enerģijas, atbilst visām Regulas 2020/852 prasībām, it īpaši tām, kas izriet no minētās regulas 11. panta (skat. šā sprieduma 172.–174. punktu). Tātad Komisija netieši noraidīja šo argumentu (pēc analoģijas skat. šā sprieduma 175. punktu).

180    Tāpēc tādu iemeslu dēļ, kas minēti šā sprieduma 155. un 156. punktā, nevar konstatēt, ka saistībā ar konkrēto argumentu Komisija nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu atbilstoši Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 2. punktam.

181    Ceturtām kārtām, prasītājas uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā nekas nav teikts par jautājumiem, pirmkārt, vai tehniskās pārbaudes kritērijos par pielāgošanās klimata pārmaiņām būtisku sekmēšanu var neņemt vērā faktu, ka darbība ir atkarīga no meteoroloģiskajiem apstākļiem, un, otrkārt, vai darbībai ir jābūt drīzāk saistītai ar enerģijas patēriņu, nevis enerģijas ražošanu.

182    Šajā ziņā prasītājas atsaucas uz divām pieteikuma veikt iekšēju pārskatīšanu rindkopām:

“Ceturtkārt, fakts, ka elektroenerģijas ražošana no vēja enerģijas ir darbība, kas ir atkarīga no pietiekama vēja pieejamības, un tāpēc nav viegli pieejama, savukārt lielus elektroenerģijas apjomus nevar ilgstoši uzglabāt, nav traktēts ne kā praktisks ierobežojums, ne saistībā ar ietekmi, kāda tam var būt uz elektroenerģijas ražošanas ciklu, proti, sekām, tostarp saistībā ar nepieciešamību pēc cita pastāvīga elektroenerģijas ražošanas avota, lai papildinātu elektroenerģijas ražošanu no vēja enerģijas.

Kā jau minēts attiecībā uz klimata pārmaiņu mazināšanas mērķi, apstāklis, vai elektroenerģijas ražošana no vēja enerģijas patiešām būtiski sekmē pielāgošanās klimata pārmaiņām mērķa sasniegšanu, būtu jānovērtē no elektroenerģijas galapatēriņa, nevis tikai no elektroenerģijas ražošanas no vēja enerģijas skatpunkta.”

183    Kā izriet no apsvērumiem par otro prasības pamatu, it īpaši no šā sprieduma 116. punkta, Komisija apstrīdētajā lēmumā ir paskaidrojusi, kāpēc tā nav ņēmusi vērā nestabilitāti un ir definējusi attiecīgo saimniecisko darbību kā elektroenerģijas ražošanu no vēja enerģijas.

184    No tā izriet, ka, pat ja šie apsvērumi nav ietverti apstrīdētā lēmuma daļās, kas konkrēti veltītas prasītāju argumentiem par tehniskās pārbaudes kritērijiem, lai novērtētu pielāgošanās klimata pārmaiņām būtisku sekmēšanu, Komisija ir paudusi nostāju šajā ziņā.

185    Tāpēc trešais prasības pamats ir jānoraida.

 Par ceturto prasības pamatu – principu “nenodarīt būtisku kaitējumu” citiem vides aizsardzības mērķiem

186    Prasītājas apstrīd apstrīdētā lēmuma likumību, ciktāl runa ir par Komisijas sniegtajām atbildēm uz pieteikumu veikt iekšēju pārskatīšanu saistībā ar principu, saskaņā ar kuru attiecīgā darbība nedrīkst radīt būtisku kaitējumu citiem vides mērķiem. Šo pamata atbalstam prasītājas to sadalījušas četrās daļās, katra no kurām attiecas uz vienu no četriem pārējiem vides mērķiem, proti, pirmkārt, ūdens un jūras resursu ilgtspējīgu izmantošanu un aizsardzību, otrkārt, pāreju uz aprites ekonomiku, treškārt, piesārņojuma novēršanu un kontroli un, ceturtkārt, bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu aizsardzību un atjaunošanu.

187    Ievadam jānorāda, ka tehniskās pārbaudes kritēriji, lai noskaidrotu, vai saimnieciskā darbība – uz kuru attiecas kritēriji, kas paredzēti saskaņā ar Regulas 2020/852 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu (klimata pārmaiņu mazināšanas būtiska sekmēšana) un 11. panta 3. punkta a) apakšpunktu (pielāgošanās klimata pārmaiņām būtiska sekmēšana) – rada būtisku kaitējumu vienam vai vairākiem attiecīgajiem vides mērķiem, ir formulēti būtībā identiski Deleģētās regulas I pielikuma 4.3. punktā, piemērojot tās 10. panta 3. punkta b) apakšpunktu, ciktāl runa ir par elektroenerģijas ražošanu no vēja enerģijas, kas būtiski sekmē klimata pārmaiņu mazināšanu, un Deleģētās regulas II pielikuma 4.3. punktā, piemērojot šīs regulas 11. panta 3. punkta b) apakšpunktu, attiecībā uz šādu darbību, kas būtiski sekmē pielāgošanos klimata pārmaiņām. Vienīgā atšķirība ir tā, ka papildus pārējiem četriem vides mērķiem pielāgošanās klimata pārmaiņām mērķis ir ietverts Deleģētās regulas I pielikumā, savukārt klimata pārmaiņu mazināšanas mērķis ir minēts šīs pašas regulas II pielikumā.

188    Tomēr kopš iekšējas pārskatīšanas pieteikuma stadijas prasītājas ir kritizējušas tehniskās pārbaudes kritērijus tikai attiecībā uz četriem pārējiem vides mērķiem. Tehniskās pārbaudes kritēriji attiecībā uz šiem vides mērķiem ir formulēti identiski Deleģētās regulas I un II pielikuma 4.3. punktā – tabulas “Netiek nodarīts būtisks kaitējums (DNSH)” 3.–6. rindiņā.

189    Tādēļ prasītājas nenošķir abus Deleģētās regulas pielikumus, lai gan tehniskās pārbaudes kritēriji tika noteikti, pamatojoties uz divām atsevišķām tiesību normām (Regulas 2020/852 10. panta 3. punkta b) apakšpunkts un 11. panta 3. punkta b) apakšpunkts).

 Par pirmo pamata daļu – ūdens un jūras resursu ilgtspējīgu izmantošanu un aizsardzību

190    Prasītājas būtībā apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija nav atbildējusi uz pieteikumā veikt iekšēju pārskatīšanu ietvertajiem apgalvojumiem par tehniskās pārbaudes kritērijiem, kuru mērķis ir ilgtspējīga ūdens un jūras resursu izmantošana un aizsardzība, tādējādi pārkāpjot Regulas 2020/852 10. panta 2. punktu. Prasītājas uzskata, ka Komisija nav konkrēti izvērtējusi izslēdzošo iedarbību, kādu elektroenerģijas ražošana no vēja enerģijas de facto rada jūras telpā. Tās uzskata, ka šis minētajā pieteikumā izvirzītais jautājums ir radījis nopietnas šaubas par tehniskās pārbaudes kritērijiem un tādēļ ir pieņemams. Apstrīdētajā lēmumā ietvertais apgalvojums, ka elektroenerģijas ražošana no vēja enerģijas ne vienmēr izraisa ekskluzīvu jūras telpas izmantošanu, neesot pamatots ne ar vienu pierādījumu un neatbilstot šajā pieteikumā minētās Eiropas Parlamenta rezolūcijas secinājumiem. Atsaucē uz spēkā esošajiem Savienības tiesību aktiem tehniskās pārbaudes kritērijos neesot aplūkotas ne darbības izslēdzošas iedarbības sekas, ne tās ietekme uz vidi.

191    Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

192    Jānorāda, ka pieteikumā veikt iekšēju pārskatīšanu prasītājas vispirms ir minējušas tehniskās pārbaudes kritēriju saistībā ar ūdens un jūras resursu ilgtspējīgu izmantošanu un aizsardzību un apgalvojušas, ka:

“Iepriekšminētajos kritērijos nav ņemta vērā nedz ietekme, ko elektroenerģijas ražošana jūrā no vēja enerģijas rada kā ekskluzīva jūras telpas izmantošana (zemsvītras piezīme: “Kā norādīts Parlamenta 2021. gada 7. jūlija rezolūcijas par atkrastes vējparku un citu atjaunojamo energoresursu sistēmu ietekmi uz zvejniecības nozari 30. punktā), nedz nepietiekamas zinātniskās atziņas par ietekmi uz vidi (zemsvītras piezīme: “Turpat, 4., 14. un 38. punkts”), nedz arī jautājums par to, vai šīs darbības izslēdzošs raksturs ļauj runāt par ilgtspējīgu jūras telpas un resursu izmantošanu.”

193    Apstrīdētā lēmuma IV pielikuma 1.3. punktā Komisija vispirms uzskatīja, ka konkrētais apgalvojums ir nepieņemams, jo nav pamatots ar pierādījumiem. Turpinājumā tā norādīja:

“Tomēr [tā] atzīmē, ka elektroenerģijas ražošana jūrā ne vienmēr ir saistīta ar ekskluzīvu jūras telpas izmantošanu, jo ir iespējama vairākkārtēja telpas izmantošana un tā var veicināt efektīvāku jūras telpas izmantošanu (piemēram, daudzkārtēja izmantošana ar akvakultūru, zivsaimniecību, dabas atjaunošanu, tūrismu un atkrastes atjaunojamiem energoresursiem). Atkrastes elektroenerģijas ražošanas no vēja enerģijas ekoloģisko ilgtspēju nodrošina principa “nenodarīt būtisku kaitējumu” (NBK) kritēriji, kuru pamatā ir spēkā esošie Eiropas Savienības tiesību akti, tostarp ietekmes uz vidi novērtējumi, kas prasīti [Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2001/42/EK (2001. gada 27. jūnijs) par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV 2001, L 197, 30. lpp.)], [Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2011/92/ES (2011. gada 13. decembris) par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV 2012, L 26, 1. lpp.)], [Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2008/56/EK (2008. gada 17. jūnijs), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras stratēģijas pamatdirektīva) (OV 2008, L 164, 19. lpp.)], [Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/147/EK (2009. gada 30. novembris) par savvaļas putnu aizsardzību (OV 2009, L 20, 7. lpp.)] un [Padomes Direktīvā 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV 1992, L 206, 7. lpp.)].”

194    Vispirms, lai gan atsevišķi prasības pieteikuma fragmenti, kas attiecas uz šo pamata daļu, var radīt iespaidu, ka prasītājas apšauba tehniskās pārbaudes kritēriju pēc būtības, prasības pieteikuma 140. punktā tās kā savas argumentācijas “secinājumus” norāda, ka Komisijas atbilde, kāda ietverta apstrīdētajā lēmumā, “jāuzskata par tādu, kurā šis pieteikuma veikt [iekšēju pārskatīšanu] aspekts nav aplūkots, pārkāpjot Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 2. punktu”.

195    Tātad no tā izriet, ka ar šo pamata daļu prasītājas kritizē tikai to, ka it kā nav sniegta atbilde uz konkrēto apgalvojumu.

196    Jākonstatē, ka Komisija uz attiecīgo apgalvojumu ir atbildējusi apstrīdētā lēmuma IV pielikuma 1.3. punktā. Tajā tā skaidri pievēršas it kā ekskluzīvai jūras telpas izmantošanai, ietekmei uz zivsaimniecību, ekoloģiskās ietekmes analīzei un darbības vidiskajai ilgtspējai.

197    Pēc būtības pieteikumā veikt iekšēju pārskatīšanu ir tikai atsauce uz Parlamenta 2021. gada 7. jūlija rezolūciju par atkrastes vējparku un citu atjaunojamo energoresursu sistēmu ietekmi uz zvejniecības nozari (dokuments P9_TA(2021)0338), lai apgalvotu, no vienas puses, ka elektroenerģijas ražošana no vēja enerģijas jūrā izraisa jūras telpas ekskluzīvu izmantošanu un, no otras puses, ka nav pietiekamu zinātnisku datu par ietekmi uz vidi.

198    Taču Parlamenta 2021. gada 7. jūlija rezolūcijas par atkrastes vējparku un citu atjaunojamo energoresursu sistēmu ietekmi uz zvejniecības nozari 30. punktā nav minēta šāda ekskluzivitāte:

“[Parlaments] pauž bažas par to, ka, nemaz nerunājot par zvejas darbību aizliegumiem vai ierobežojumiem, pat tad, ja piekļuve ir atļauta, zvejnieki mēdz izvairīties no zvejas apgabalos ar AVP, baidīdamies no nejaušiem bojājumiem un zvejas rīku aizķeršanās vai nozaudēšanas, un līdz ar to bailes no iespējamas atbildības rada bažas, kas apgrūtina līdzāspastāvēšanu.”

199    Abstrahējoties no apgalvojuma, saskaņā ar kuru Parlamenta 2021. gada 7. jūlija rezolūcijas par atkrastes vējparku un citu atjaunojamo energoresursu sistēmu ietekmi uz zvejniecības nozari 30. punktā esot runa par ekskluzīvu jūras telpas izmantošanu, ko īsteno jūrā izvietotās iekārtas, kuras ražo elektroenerģiju no vēja enerģijas, attiecībā pret zvejniecību jākonstatē, ka šajā punktā vispār nekas nav teikts par visām pārējām nozarēm. Tātad to nevar izmantot kā argumentu, lai pamatotu attiecīgo apgalvojumu, saskaņā ar kuru elektroenerģijas ražošana no vēja enerģijas jūrā veido jūras telpas ekskluzīvu izmantošanu, proti, izslēdzot visas pārējās darbības.

200    Līdzīgs konstatējums izdarāms saistībā ar atsauci uz 4., 14. un 38. punktu Parlamenta 2021. gada 7. jūlija rezolūcijā par atkrastes vējparku un citu atjaunojamo energoresursu sistēmu ietekmi uz zvejniecības nozari – tā ietverta gan iekšējas pārskatīšanas pieteikumā, gan prasības pieteikumā. Minētās rezolūcijas 4. punktā Parlaments norāda, ka tas ir “[nobažījies] par to, ka trūkst pētījumu par atkrastes vējturbīnu dezekspluatāciju un dezekspluatācijas ietekmi uz vidi”. Šīs rezolūcijas 14. punktā tas “ uzsver, ka ir jāizpēta potenciālā ietekme [..] uz jūras organismiem un zvejniecībām, kas varētu aprobežoties tikai ar ekspluatācijas posmu, un jāizpēta, kā dezekspluatāciju veikt tā, lai ieguvumi no tās nebūtu īslaicīgi” un “uzsver, ka tad, kad tiek veikta AVP dezekspluatācija, to vietas ir jāatstāj tādā stāvoklī, kas ļauj veikt zvejas darbības,[..] un tā, ka tiek aizsargāta un saudzēta vide”. Šīs pašas rezolūcijas 38. punktā tas “uzsver, ka ir nepieciešamas standartizētas monitoringa programmas un ir jāsaskaņo zvejas piepūles dati, lai varētu novērtēt plašākas atkrastes atjaunīgo energoresursu izmantošanas kumulatīvo ekoloģisko, sociālekonomisko un vidisko ietekmi, un ka ir jāuzlabo datu saderība un salīdzināmība”.

201    Neatkarīgi no tā, ka uz Parlamenta politisko rezolūciju nevar atsaukties, lai “apstiprinātu” zinātniskus faktu apgalvojumus, Parlamenta 2021. gada 7. jūlija rezolūcijas par atkrastes vējparku un citu atjaunojamo energoresursu sistēmu ietekmi uz zvejniecības nozari 4., 14. un 38. punktā katrā ziņā nav neviena skaidra apgalvojuma par to, ka nav pietiekamu zinātnisku datu par ietekmi uz vidi. Gluži pretēji, minētās rezolūcijas 38. punktā paužot vēlmi, lai tiktu “[uzlabota] datu saderība un salīdzināmība”, Parlaments skaidri atzīst, ka šādi dati, “[lai novērtētu] plašākas atkrastes atjaunīgo energoresursu izmantošanas kumulatīvo ekoloģisko, sociālekonomisko un vidisko ietekmi”, jau pastāv, bet ka ir jāpieliek pūles, lai uzlabotu to izmantojamību.

202    Šādos apstākļos jākonstatē, ka pieteikums veikt iekšēju pārskatīšanu vispār nebija pamatots ar pierādījumiem, kas apstiprinātu to, ko prasītājas bija norādījušas. Tādējādi Komisijai nebija pienākuma uz to tieši atbildēt.

203    Tāpēc šī pamata daļa katrā ziņā ir jānoraida.

 Par otro pamata daļu – pāreju uz aprites ekonomiku

204    Prasītājas apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā Komisijas sniegtajā atbildē nav aplūkots pieteikumā veikt iekšēju pārskatīšanu izvirzītais jautājums par atsauces kritēriju noteikšanu attiecībā uz nepieciešamo iekārtu un sastāvdaļu vieglu pieejamību un izmantojamību, attiecīgi to ilgizturību un reciklējamību, kā arī to vieglu demontāžu un pārjaunojamību. Komisijai neesot bijis pamata noraidīt šo jautājumu kā nepieņemamu. Tā neesot ņēmusi vērā Regulas 2020/852 17. panta 1. punkta d) apakšpunkta prasības, kurās esot precīzi norādīts, kādos apstākļos darbība būtu uzskatāma par tādu, kas rada būtisku kaitējumu pārejas uz aprites ekonomiku mērķim. Atsaucoties uz to, ka citi politiskie instrumenti un tiesību akti labāk atbilst šīm prioritātēm, Komisija apstiprinot, ka nav piemērojusi minētās tiesību normas prasības.

205    Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

206    Pieteikumā veikt iekšēju pārskatīšanu prasītājas vispirms minēja tehniskās pārbaudes kritēriju saistībā ar pāreju uz aprites ekonomiku un apgalvoja, ka:

“Iekšējās pārskatīšanas rezultātā būtu jānosaka skaidri atsauces kritēriji: a) nepieciešamā aprīkojuma un komponentu pieejamībai un izmantojamībai, b) to attiecīgajai ilgizturībai un reciklējamībai un c) to demontāžas un pārjaunošanas iespēja saskaņā ar Regulas 2020/852 13. panta 1. un 2. punkta prasībām.”

207    Apstrīdētā lēmuma IV pielikuma 1.4. punktā Komisija uz konkrēto apgalvojumu atbildēja šādi:

“Šis apgalvojums nav pamatots ar pierādījumiem, un tāpēc tas jānoraida kā nepieņemams. Iesniedzējs nav norādījis, no kā izriet šis pienākums. Tā vietā tas tikai sniedz principa deklarāciju.

Tomēr Komisija norāda, ka aprites ekonomikas mērķim piemērotais princips “nenodarīt būtisku kaitējumu” ir saskaņots ar [Regulu 2020/852]. Jēdzieni “pieejamība”, “izmantojamība”, “ilgizturība” un “viegla demontāža” un “pārjaunošana” ir ļoti sarežģīti, un tas ierobežo vispārējo robežvērtību efektivitāti Eiropas taksonomijā. Citi politikas instrumenti un tiesību akti ir labāk piemēroti šo prioritāšu īstenošanai. Piemēram, priekšlikumam Produktu ilgtspējas ekodizaina regulai [..], ko nesen pieņēmusi Komisija, būtu jānodrošina efektīvs process, lai noteiktu minimālās prasības šādu iekārtu vai sastāvdaļu laišanai tirgū. Tāpēc arī šis apgalvojums ir nepamatots.”

208    Vispirms jānorāda, ka prasītājas pamatoti kritizē Komisijas nostāju, kas pausta šā sprieduma 207. punktā citētajā pirmajā rindkopā, saskaņā ar kuru šis pieteikumā veikt iekšēju pārskatīšanu ietvertais apgalvojums ir nepieņemams.

209    No vienas puses, jāatgādina, ka attiecīgais tehniskās pārbaudes kritērijs ir formulēts šādi: “Darbības ietvaros novērtē, vai ir pieejams ilgizturīgs, reciklējams, viegli demontējams un pārjaunojams aprīkojums un komponenti un, ja iespējams, to izmanto”. Tas, ko prasītājas kritizē pieteikumā veikt iekšēju pārskatīšanu, attiecas tikai uz to, ka šajā ziņā nav skaidru atsauces rādītāju, kas būtu nepieciešami. Šo apgalvojumu par šādu rādītāju neesību nebija iespējams pamatot ar faktiem. Pretēji tam, ko Komisija uzskatījusi šā sprieduma 207. punktā citētās pirmās rindkopas pirmajā teikumā, apstāklis, ka šis apgalvojums par šādu rādītāju neesību nav pamatots ar pierādījumiem, nepadara to par nepieņemamu.

210    No otras puses, šā sprieduma 207. punktā citētās pirmās rindkopas otrajā teikumā Komisija kļūdaini secinājusi, ka šis apgalvojums ir nepieņemams, jo prasītājas pieteikumā veikt iekšēju pārskatīšanu nebija norādījušas tiesību normu, no kuras varētu izrietēt pienākums noteikt skaidrus atsauces rādītājus. Tiesību jautājumi neietilpst faktiskajā ietvarā – tas pusēm jāpierāda, iesniedzot pierādījumus.

211    Pēc būtības prasītājas apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā Komisijas sniegtā atbilde uz konkrēto apgalvojumu ir pretrunā Regulas 2020/852 17. panta 1. punkta d) apakšpunktam. Saskaņā ar šo tiesību normu “uzskata, ka saimnieciskā darbība rada būtiski kaitē [..] aprites ekonomikai, tostarp atkritumu rašanās novēršanai un reciklēšanai, ja:

i)      minētās darbības rezultātā vienā vai vairākos produktu aprites cikla posmos rodas būtiski efektivitātes trūkumi materiālu izmantošanā vai tādu dabas resursu tiešā vai netiešā izmantošanā kā neatjaunojami energoresursi, izejvielas, ūdens un zeme, tostarp produktu ilgizturības, remontējamības, modernizējamības, atkārtotas lietojamības vai reciklējamības ziņā;

ii)      minētās darbības rezultātā būtiski palielinās atkritumu rašanās, sadedzināšana vai apglabāšana, izņemot nepārstrādājamu bīstamo atkritumu sadedzināšanu; vai

iii)      atkritumu ilgtermiņa apglabāšana var radīt būtisku un ilgtermiņa kaitējumu videi”.

212    Tādējādi prasītājas apgalvo, ka pienākums izstrādāt skaidrus atsauces rādītājus izriet no Regulas 2020/852 17. panta 1. punkta d) apakšpunkta, un tas ir pieņemams konkrētā apgalvojuma precizējums. Tāpēc Komisijas aizstāvētā tēze, ka runa esot par jaunu un tātad nepieņemamu pamatu, ir jānoraida.

213    Prasītāju arguments būtībā ir tāds, ka Komisijai vajadzēja noteikt skaidras kvantitatīvas robežvērtības vai atsauces rādītājus.

214    Taču no Regulas 2020/852 19. panta 1. punkta c) apakšpunkta izriet, ka tehniskās pārbaudes kritēriji, kas noteikti tostarp saskaņā ar minētās regulas 10. panta 3. punktu un 11. panta 3. punktu, “ir kvantitatīvi un pēc iespējas satur robežvērtības, bet citādi ir kvalitatīvi” (skat. arī šā sprieduma 162. punktu). Aplūkojamajā lietā Komisija šā sprieduma 207. punktā citētās otrās rindkopas otrajā teikumā ļoti skaidri ir norādījusi, ka, pēc tās domām, tehniskās pārbaudes kritērijos izmantotie jēdzieni “pieejamība”, “izmantojamība”, “ilgizturība” un “viegla demontāža” ir ļoti sarežģīti, tādējādi ierobežojot vispārējo robežvērtību efektivitāti Eiropas taksonomijā.

215    Regulas 2020/852 17. panta 1. punkta d) apakšpunkta formulējumā nav arī nekādu elementu, kas liecinātu, ka tajā minētajiem kritērijiem jābūt kvantitatīviem tādā nozīmē, ka tajos ir noteiktas konkrētas robežvērtības vai skaidri atsauces rādītāji. Kā pamatoti norāda Komisija, prasītājas vienīgi apgalvo, ka tas tā ir, bet neizvirza nevienu detalizētāku argumentāciju šī apgalvojuma pamatojumam.

216    Prasītāju izvirzītie argumenti neļauj secināt, ka Komisija šajā ziņā būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

217    Proti, no šā sprieduma 207. punktā citētās otrās rindkopas trešā un ceturtā teikuma izriet, ka “citi politikas instrumenti un leģislatīvie teksti ir labāk piemēroti šo prioritāšu īstenošanai” un ka “piemēram, priekšlikumam Produktu ilgtspējas ekodizaina regulai [..], ko nesen pieņēmusi Komisija, būtu jānodrošina efektīvs process, lai noteiktu minimālās prasības šādu iekārtu vai sastāvdaļu laišanai tirgū”. Prasītājas no tā, šķiet, secina, ka Komisija atzīst, ka tehniskās pārbaudes kritēriji nav pietiekami, lai novērstu būtisku kaitējumu aprites ekonomikai, tostarp atkritumu rašanās novēršanai un pārstrādei.

218    Tomēr prasītājas sagroza to, ko Komisija ir teikusi apstrīdētajā lēmumā. Pirmām kārtām, Komisija apgalvoja, ka tehniskās pārbaudes kritērijos izmantotie jēdzieni “pieejamība”, “izmantojamība”, “ilgizturība” un “viegla demontāža” un “pārjaunošana” ir ļoti sarežģīti un ka tas ierobežo vispārējo robežvērtību efektivitāti Eiropas taksonomijā (skat. šā sprieduma 214. punktu). Tādējādi ir skaidrs, ka tā vispirmām kārtām uzskata, ka konkrētajā taksonomijas kontekstā dati bija pārāk sarežģīti, lai varētu noteikt vispārējas robežvērtības. Tikai otrām kārtām Komisija būtībā paskaidroja, ka konkrētāki juridiskie instrumenti, proti, kas veltīti aprites ekonomikas aspektiem, būtu daudz piemērotāki, lai izveidotu detalizētāku regulējumu un, iespējams, kvantitatīvās robežvērtības. Tāpēc jākonstatē, ka šajā lēmumā Komisija vienkārši nav norādījusi, ko prasītājas tajā ir izlasījušas.

219    No tā izriet, ka ar prasītāju argumentiem netiek atspēkots apstrīdētajā lēmumā Komisijas veiktais vērtējums pēc būtības attiecībā uz konkrēto apgalvojumu, tāpēc šī pamata daļa ir jānoraida.

 Par trešo pamata daļu – piesārņojuma novēršanu un kontroli

220    Attiecībā uz principu “nenodarīt būtisku kaitējumu” piesārņojuma novēršanas un kontroles vides mērķim prasītājas apstrīd apstrīdētajā lēmumā ietverto apgalvojumu, saskaņā ar ko argumenti, kurus tās bija izvirzījušas pieteikumā veikt iekšēju pārskatīšanu, bija nepieņemami. Tās uzskata, ka nevar noraidīt kā nepamatotu apgalvojumu par tehniskās pārbaudes kritēriju neesību. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/49/EK (2002. gada 25. jūnijs) par vides trokšņa novērtēšanu un pārvaldību (OV 2002, L 189, 12. lpp.) interpretācija, ko Komisija piedāvāja minētajā lēmumā, esot pretrunā šīs direktīvas garam un burtam, kā arī Regulas Nr. 1367/2006 mērķim un lietderīgajai iedarbībai. Komisijai esot bijis jānorāda, vai tā izskatīs vai neizskatīs jautājumu par minētās direktīvas papildināšanu ar šīm īpašajām tiesību normām attiecībā uz elektroenerģijas ražošanu no vēja enerģijas. Tādējādi Komisija esot pārkāpusi Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 2. punktu.

221    Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

222    Pieteikumā veikt iekšēju pārskatīšanu prasītājas attiecībā uz tehniskās pārbaudes kritēriju saistībā ar piesārņojuma novēršanu un kontroli apgalvoja:

“Kā minēts iepriekš, Deleģētajā regulā ir noteikts, ka vides mērķis piesārņojuma novēršanai un kontrolei nav piemērojams (“Neattiecas”) elektroenerģijas ražošanai no vēja enerģijas.

Iekšējā pārskatīšanā tostarp būtu jāizvērtē princips “nenodarīt būtisku kaitējumu” attiecībā uz konkrēto darbību trokšņa piesārņojuma jomā, it īpaši ņemot, vērā Direktīvas 2002/49 par trokšņa piesārņojumu normas un lietderīgo iedarbību.

Apvienības atsaucas arī uz Eiropas Parlamenta Lūgumrakstu komitejas 2022. gada 10. janvāra lēmumu par lūgumrakstu Nr. 0482/2021, kas attiecas uz vējturbīnu radīto troksni, sīkāk izpētīt ne tikai vējturbīnu radītā trokšņa būtību, bet arī labāko veidu, kā to novērst, pieņemot Savienības noteikumus.”

223    Apstrīdētā lēmuma IV pielikuma 1.5. punktā Komisija uz konkrēto apgalvojumu atbildēja šādi:

“Šis apgalvojums nav pamatots ar pierādījumiem, un tāpēc tas ir jānoraida kā nepieņemams. Iesniedzējs nav pierādījis, no kā šis pienākums izriet. Tā vietā tas tikai sniedz principa deklarāciju.

Tomēr Komisija norāda, ka šajā apgalvojumā nav ņemti vērā būtiskie tehniskās pārbaudes kritēriju un Savienības tiesību aktu aspekti. Attiecībā uz vēja enerģijas projektiem Savienības tiesību aktos ir noteikts, ka dalībvalstīm jānovērtē, vai, ņemot vērā projektu īpatnības, atrašanās vietu un iespējamo ietekmi, būtu jāveic ietekmes uz vidi novērtējums saskaņā ar Direktīvu [2011/92]. Attiecībā uz trokšņa jautājumu Savienības tiesību aktos ir paredzēts veikt uzraudzību gadījumos, kad pastāv ievērojama ar troksni saistīta ietekme uz veselību, piemēram, rūpnieciskos objektos, kas atrodas apbūvētas teritorijas tuvumā, un sagatavot rīcības plānus (skat. [Direktīvu 2002/49]). Pieņemot lēmumu par to, vai iekļaut vai neiekļaut visu rūpniecisko objektu trokšņa pārvaldību Savienības tiesību aktu piemērošanas jomā, jāņem vērā Savienības subsidiaritātes princips un visu Savienības tiesību aktu efektivitāte. Tas pārsniedz [Regulas 2020/852] ietvaru. Tātad šis apgalvojums ir arī nepamatots.”

224    Prasītājas apgalvo, ka šī apstrīdētajā lēmumā sniegtā atbilde uz pieteikumu veikt iekšēju pārskatīšanu ir pretrunā Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 2. punktam. Tomēr tās nepaskaidro, kāpēc tās uzskata, ka ir pārkāpta šī tiesību norma. Tātad šis arguments jānoraida kā nepieņemams.

225    Turklāt jānorāda, ka prasītājas neapgalvo, ka būtu pārkāpts Regulas 2020/852 17. panta 1. punkta e) apakšpunkts, kas (kopā ar Regulas 2020/852 10. panta 3. punkta b) apakšpunktu un 11. panta 3. punkta b) apakšpunktu) tomēr ir juridiskais pamats šajā pamata daļā aplūkotajiem tehniskās pārbaudes kritērijiem.

226    Attiecībā uz jautājumu par to prasītāju argumentu pieņemamību, kas izvirzīti pieteikumā veikt iekšēju pārskatīšanu un kas aplūkoti gan apstrīdētajā lēmumā, gan iebildumu rakstā, to pašu iemeslu dēļ, kādi norādīti šā sprieduma 210. punktā, prasītājām nevar pārmest, ka tās nav atsaukušās uz konkrētu tiesību normu, no kuras izrietētu pienākums noteikt precīzus tehniskās pārbaudes kritērijus, lai nodrošinātu, ka elektroenerģijas ražošana no vēja enerģijas nerada būtisku kaitējumu piesārņojuma novēršanai un samazināšanai.

227    Šķiet, ka Komisija piekrīt, ka principā Regulā 2020/852 ir noteikta prasība pēc šādiem kritērijiem. Kā pamatoti norāda prasītājas, šādā situācijā var būt pārsteidzoši, ka Deleģētajā regulā faktiski nav noteikti tehniskās pārbaudes kritēriji, jo tajā ir norādīts tikai “Neattiecas”. Šādos apstākļos nebija vajadzības papildus pamatot prasītāju pieteikumu veikt iekšēju pārskatīšanu, jo tās vienkārši apgalvo, ka “Neattiecas” vietā bija jānorāda precīzi kritēriji.

228    Runājot par lietas būtību, prasītāju argumenti attiecas tikai uz trokšņa aspektu un, konkrētāk, uz Direktīvu 2002/49. Prasītājas norāda, ka Komisija ir atzinusi, ka šī direktīva ir piemērojama elektroenerģijas ražošanas no vēja enerģijas darbībai. Tās apgalvo, ka Komisijai esot bijis skaidri jānorāda, vai tā šo direktīvu papildinās (vai ne) ar īpašām normām, kas attiecas uz šo darbību.

229    Šie prasītāju argumenti ir neiedarbīgi. Proti, ciktāl prasītājas ar tiem vienīgi apgalvo, ka Komisijai apstrīdētajā lēmumā bija jāpauž nostāja par to, vai būtu jāgroza Direktīva 2002/49, tās vairs neatsaucas uz Deleģētās regulas iekšēju pārskatīšanu, bet drīzāk atsaucas uz minētās direktīvas iekšēju pārskatīšanu. Pat pieņemot, ka pieteikumu veikt iekšēju pārskatīšanu varētu interpretēt kā pieteikumu veikt arī minētās direktīvas iekšēju pārskatīšanu, jākonstatē, ka šāds pieteikums ir iesniegts novēloti, jo tas nav iesniegts Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 1. punkta otrajā daļā noteiktajā astoņu nedēļu termiņā pēc direktīvas (vai to grozošo aktu) pieņemšanas vai publicēšanas. Proti, minētais pieteikums tika iesniegts 2022. gada 3. janvārī (skat. šā sprieduma 4. punktu) un Direktīvā 2002/49 jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas 2020. gada 21. decembra Deleģēto direktīvu (ES) 2021/1226 (OV 2021, L 269, 65. lpp.), kas Oficiālajā Vēstnesī publicēta 2021. gada 28. jūlijā, tātad vairāk nekā astoņas nedēļas pirms pieteikuma veikt iekšēju pārskatīšanu. Tāpēc šie argumenti neietekmē apstrīdētā lēmuma likumību un tātad ir neiedarbīgi.

230    Ciktāl no replikas raksta 142. punkta varētu secināt, ka prasītājas patiesībā atsaucas nevis uz Direktīvu 2002/49, bet gan uz “tehniskās pārbaudes kritēriju neesību attiecībā uz principu “nenodarīt būtisku kaitējumu” saistībā ar piesārņojuma novēršanas un kontroles mērķi”, rastos jautājums, vai prasītājas ir pieļaujamā veidā precizējušas to, ko tās bija norādījušas prasības pieteikumā, vai arī šajā tiesvedības stadijā nepieļaujamā veidā mainījušas savus argumentus.

231    Tomēr, pat ja šis precizējums būtu jāpieņem, šādai argumentācijai nevar piekrist. Proti, kā Komisija precizē iebildumu rakstā, jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā ir atsauce uz Direktīvu 2011/92. Komisija uzskata, ka attiecībā uz darbībām vai projektiem, kuriem jāveic ietekmes uz vidi novērtējums saskaņā ar prasībām, kas noteiktas principa “nenodarīt būtisku kaitējumu” kritērijos attiecībā uz bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu aizsardzības un atjaunošanas vidisko mērķi saskaņā ar Deleģētās regulas I pielikuma D papildinājumu un II pielikumu, potenciāla trokšņa ietekme tiktu novērtēta šajā ietekmes uz vidi novērtējumā. No tā izrietot, ka Deleģētajā regulā esot aplūkota trokšņa ietekme.

232    Jākonstatē, kā to darījusi Komisija atbildes rakstā uz repliku, ka prasītājas ne prasības pieteikumā, ne replikas rakstā neko nav teikuši par Komisijas argumentu, kas attiecas uz Direktīvu 2011/92. Tā kā nav argumentu, kas liktu apšaubīt vai vismaz aplūkot šo Komisijas galveno argumentu, prasītājas nav izpildījušas pienākumu pierādīt acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ko Komisija esot pieļāvusi apstrīdētajā lēmumā. Tātad šī pamata daļa ir jānoraida.

 Par ceturto pamata daļu – bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu aizsardzību un atjaunošanu

233    Prasītājas pārmet Komisijai, ka tā nav izskatījusi jautājumu par to, vai attiecīgie tehniskās pārbaudes kritēriji, kas noteikti Deleģētās regulas I un II pielikuma 4.3. punktā, kā arī minētās regulas D papildinājumā, ir piemērojami tikai “Natura 2000” teritorijām. Turklāt tās norāda, ka Komisijas ieņemtā nostāja vairs nevarēja tikt saglabāta, ņemot vērā tiesību aktu attīstību pēc Deleģētās regulas pieņemšanas. Prasītājas uzskata, ka tām bija tiesības norādīt uz šīm izmaiņām, kuras nevarēja tikt formulētas pieteikumā veikt iekšēju pārskatīšanu, jo tobrīd šīs izmaiņas vēl nepastāvēja. Tādējādi Komisija esot pārkāpusi Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 2. punktu.

234    Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

235    Pieteikumā veikt iekšēju pārskatīšanu prasītājas attiecībā uz tehniskās pārbaudes kritēriju saistībā ar bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu aizsardzību un atjaunošanu apgalvoja:

“Deleģētajā regulā tiek uzskatīts, ka princips “nenodarīt būtisku kaitējumu” bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu aizsardzībai un atjaunošanai ir izpildīts ar līdzīgiem nosacījumiem kā mērķis ilgtspējīgi izmantot un aizsargāt ūdens un jūras resursus ([Deleģētās] regulas I un II pielikuma 4.3. punkts).

Tas rada divus jautājumus, kas ir jāizskata iekšējās pārskatīšanas ietvaros.

No vienas puses, tas nozīmē, ka principa “nenodarīt būtisku kaitējumu” novērtējumā attiecībā uz mērķi aizsargāt un atjaunot biodaudzveidību un ekosistēmas netiek pārbaudītas īpašības, kas piemīt elektroenerģijas ražošanai uz sauszemes (pretstatā elektroenerģijas ražošanai jūrā) no vēja enerģijas kopumā, bet gan vienkārši pievēršas Natura 2000 teritorijām [..].

[..]

Turpretī prasības, kas konkrēti attiecas uz elektroenerģijas ražošanu jūrā no vēja enerģijas, ir tikai vispārīga atsauce uz Direktīvu 2008/56, Lēmumu 2017/848 un Direktīvu 2011/92.”

236    Apstrīdētā lēmuma IV pielikuma 1.6. punktā Komisija uz konkrēto apgalvojumu atbildēja šādi:

“Šis apgalvojums izriet no nepareizas Deleģētās regulas I un II pielikuma D papildinājuma interpretācijas. D papildinājumā nav nošķirtas sauszemes un atkrastes darbības, jo ietekmes uz vidi novērtējums vai atbilstošs novērtējums attiecas uz visām sauszemes un atkrastes vēja enerģijas ražošanas darbībām (Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkts). Attiecībā uz vēja enerģijas projektiem Savienības tiesību aktos noteikts, ka dalībvalstīm jāizvērtē nepieciešamība veikt ietekmes uz vidi novērtējumu saskaņā ar Direktīvu 2011/92/ES, lai aptvertu dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmi uz vidi, tostarp bioloģisko daudzveidību un zemes platību aizņemšanas neto pieaugumu. Šādā novērtējumā tiktu ņemtas vērā projektu īpašās iezīmes, to atrašanās vieta un iespējamā ietekme. Šo prasību piemēro arī ārpus Natura 2000 teritorijām. Tātad pieteikuma iesniedzēja apgalvojums nav pamatots.”

237    Prasītājas apgalvo, ka šī atbilde ir pretrunā Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 2. punktam. Tomēr tās nepaskaidro, kāpēc tās uzskata, ka šī tiesību norma ir pārkāpta. Tātad šis arguments jānoraida kā nepieņemams.

238    Pirmām kārtām, prasītājas apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija nav aplūkojusi konkrēto apgalvojumu un it īpaši jautājumu par to, vai tehniskās pārbaudes kritēriji attiecas tikai uz Natura 2000 teritorijām.

239    Komisija apgalvo, ka runa ir par konkrētā apgalvojuma nepieņemamu papildinājumu. Tā uzskata, ka prasības pieteikumā prasītājas ir formulējušas “vispārīgu un visaptverošu apgalvojumu par “atbilstošajiem tehniskās pārbaudes kritērijiem””.

240    Tomēr prasības pieteikuma 163. punkta sākumā ietvertie vārdi “it īpaši” labi izskaidro, uz kādu konkrētu aspektu prasītājas atsaucas, lai apgalvotu, ka tehniskās pārbaudes kritēriji rada problēmas. Jautājumu par piemērojamību ārpus Natura 2000 teritorijām prasītājas patiešām ir aplūkojušas pieteikumā veikt iekšēju pārskatīšanu. Tā kā prasītāju argumenti prasības pieteikumā ir interpretēti šādi, jautājums par pieņemamību nerodas.

241    Runājot par lietas būtību, attiecīgais apgalvojums ir acīmredzami nepamatots. Proti, no šā sprieduma 236. punktā citētās rindkopas priekšpēdējā teikuma nepārprotami izriet, ka, pēc Komisijas domām, jautājumam par to, vai projekts atrodas Natura 2000 teritorijā, nav nozīmes. Tādējādi Komisija ir atbildējusi uz šo apgalvojumu, tātad šī pamata daļa šajā ziņā ir nepamatota.

242    Otrām kārtām, prasītājas atsaucas uz notikumu attīstību pēc Deleģētās regulas pieņemšanas.

243    Šajā ziņā Komisija uzskata, ka no prasības pieteikuma 164. punkta izriet, ka prasītājas vēršas nevis pret apstrīdēto lēmumu, bet gan pret Deleģēto regulu. Tomēr Komisija sagrozījusi prasītāju argumentu. Taisnība, ka šajā pieteikuma punktā prasītājas sāk ar skaidru pieņēmumu, ka “tehniskās pārbaudes kritēriji nodrošinātu, ka darbība nerada būtisku kaitējumu Deleģētajā regulā noteiktajam bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu aizsardzības un atjaunošanas mērķim vides jomā”. Tomēr prasītāju izvirzītais arguments izriet no apstākļa, ka, gluži pretēji, “šādu secinājumu [minētā lēmuma] pieņemšanas brīdī vairs nevarēja atbalstīt no juridiskā viedokļa, ņemot vērā Komisijas publisko nostāju par šiem pašiem jautājumiem”. Tādējādi ir acīmredzams, ka prasītājas vēršas pret šo lēmumu un ka apsvērumi par Deleģēto regulu ir tikai hipotētiski. Tātad jānoraida arī Komisijas arguments, ar kuru apgalvots, ka prasības pieteikums šajā ziņā esot nepieņemams.

244    Komisija arī apgalvo, ka prasītāju argumenti par izmaiņām pēc Deleģētās regulas pieņemšanas ir nepieņemami, jo nav izvirzīti pieteikumā veikt iekšēju pārskatīšanu un tādējādi ir jauni.

245    Savukārt prasītājas uzsver, ka šie argumenti, kas attiecas uz Komisijas 2022. gada 18. maija ieteikumu un priekšlikumu direktīvai, nevarēja tikt formulēti 2022. gada 3. februārī iesniegtajā pieteikumā veikt iekšēju pārskatīšanu. Apstrīdētajā 2022. gada 7. jūlija lēmumā esot bijis jāņem vērā šī ieteikuma un direktīvas priekšlikuma ietekme saistībā ar mērķi aizsargāt un atjaunot bioloģisko daudzveidību un ekosistēmas.

246    Kā pamatoti norāda Komisija, šie argumenti ir noraidāmi kā nepieņemami. Kā atgādināts šā sprieduma 28. punktā, no judikatūras izriet, ka prasība par lēmumu, ar kuru kā nepamatots noraidīts pieteikums veikt iekšēju pārskatīšanu, nevar tikt pamatota ar jaunu pamatojumu vai pierādījumiem, kas nav ietverti pieteikumā veikt pārskatīšanu, jo pretējā gadījumā Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 1. punktā paredzētajai prasībai par šāda pieteikuma pamatojumu tiktu atņemta tās lietderīgā iedarbība un tiktu grozīts ar šo pieteikumu uzsāktās procedūras priekšmets. Savienības iestādei vai struktūrai, kas izdevusi administratīvo aktu, kura iekšēja pārskatīšana tiek lūgta, nav pienākuma pārbaudīt citus iemeslus kā vien tos, ko pieteikuma iesniedzējs norādījis, iesniedzot pieteikumu veikt iekšēju pārskatīšanu.

247    No tā izriet, ka Komisijai nebija pienākuma pārbaudīt ieteikuma un direktīvas priekšlikuma ietekmi, kas nebija minēta pieteikumā veikt iekšēju pārskatīšanu, vēl jo vairāk tādā ziņā, ka tai tas būtu jādara pēc savas iniciatīvas.

248    Šie prasītāju argumenti tātad jānoraida kā nepieņemami.

249    Tāpēc jānoraida šī pamata daļa kopumā un līdz ar to ceturtais pamats pilnībā.

 Par piekto prasības pamatu – pienākumu norādīt pamatojumu

250    Prasītājas apgalvo, ka apstrīdētais lēmums nav pietiekami pamatots divos aspektos. Pirmām kārtām, apgalvojums, ka nav iespējams ņemt vērā darbību nestabilitāti, neesot pamatots, ņemot vērā Regulas 2020/852 19. panta 1. punktā ietverto prasību. Netiešais pamatojums, kas balstīts uz to, ka minētā regula galvenokārt attiecas uz saimniecisko darbību un ka analīze sistēmas mērogā nebija iespējama, neesot pietiekams pamatojums, jo, pirmkārt, nestabilitāte attiecoties uz pašu darbību un, otrkārt, šīs regulas mērķis neesot arī definēts vai izskaidrots. Otrām kārtām, izvēle elektroenerģijas ražošanu no vēja enerģijas atbrīvot no kvantitatīviem tehniskās pārbaudes kritērijiem par klimata pārmaiņu mazināšanas vidiskā mērķa būtisku sekmēšanu, neesot pietiekamu pamatota. Komisijas paziņojumā esot atspoguļotas padomdevēju struktūru paustās nostājas, nevis šīs iestādes nostāja.

251    Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

252    Iesākumā jāatgādina, ka pienākums pamatot lēmumus ir būtiska formas prasība, kas jānošķir no jautājuma par pamatojuma pamatotību, jo tas ir saistīts ar strīdīgā akta likumību pēc būtības. Proti, lēmuma pamatojumu veido formāla to iemeslu izklāstīšana, uz kuriem šis lēmums balstīts. Ja šajos iemeslos ir pieļautas kļūdas, tie skar lēmuma likumību pēc būtības, nevis tā pamatojumu, kas var būt pietiekams, pat izklāstot kļūdainus iemeslus (skat. spriedumu, 2008. gada 10. jūlijs, Sony Corporation of America/Impala, C‑413/06 P, EU:C:2008:392, 181. punkts un tajā minētā judikatūra).

253    Tādējādi ar abiem argumentiem, kas izvirzīti saistībā ar piekto prasības pamatu, šķiet, ka prasītājas apstrīd nevis apstrīdētā lēmuma pamatojumu šajā ziņā, bet drīzāk tā pamatotību.

254    Attiecībā uz pirmo argumentu no šā sprieduma 115.–133. punkta izriet, pirmkārt, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums šajā ziņā ļāva gan prasītājām celt prasību par minēto lēmumu, gan Vispārējai tiesai kā kompetentajai tiesai veikt savu pārbaudi (skat. šā sprieduma 153. punktu), tāpēc nevar konstatēt pamatojuma neesību, un, otrkārt, ka Komisijas vērtējumā šajā ziņā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas vērtējumā.

255    Saistībā ar otro argumentu no šā sprieduma 159.–163. punkta izriet, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir labi paskaidrojusi, kāpēc tā ir noteikusi drīzāk kvalitatīvus, nevis kvantitatīvus tehniskās pārbaudes kritērijus.

256    No tā izriet, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums, ko kritizē prasītājas, ir pietiekams, ņemot vērā judikatūrā noteiktos kritērijus, un prasītāju pirmajā argumentā kritizētajā Komisijas vērtējumā nav pieļautas kļūdas vērtējumā.

257    Tādējādi piektais prasības pamats ir jānoraida.

 Par pakārtoto pamatu – Deleģētās regulas prettiesiskumu

258    Replikas rakstā prasītājas pakārtoti izvirza papildu pamatu, pamatojoties uz LESD 277. pantu, kas attiecas uz Deleģētās regulas prettiesiskumu. Šis pamats ir izvirzīts, “atbildot uz argumentiem par [..] nepieņemamību, saskaņā ar kuriem prasītājas apstrīdot nevis apstrīdēto lēmumu, bet Deleģēto regulu”, un kurus, pēc prasītāju domām, Komisija ir izvirzījusi iebildumu raksta 33.–35., 58., 62., 74., 90., 101., 102., 128., 135., 153. un 156. punktā. Šī pamata atbalstam prasītājas atsaucas uz dažiem argumentiem, kurus tās izvirzījušas prasības pieteikumā pirmā pamata (proti, prasības pieteikuma 51.–58., 63. un 68.–70. punkts), otrā pamata (proti, prasības pieteikuma 75., 82., 83. un 91.–97. punkts) un ceturtā pamata atbalstam (proti, prasības pieteikuma 139., 140., 144., 145., 147., 148. un 162.–171. punkts), un uzskata, ka minētais lēmums ir jāatceļ, pamatojoties uz šo pakārtoto pamatu, kas izvirzīts atbilstoši LESD 277. pantam un attiecas uz Deleģētās regulas prettiesiskumu.

259    Komisija apstrīd gan šī pakārtotā pamata pieņemamību, gan tā pamatotību. Tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai Komisija daļēji atsauca argumentus, ar kuriem tā apgalvoja, ka daži prasītāju prasības pieteikumā izvirzītie argumenti ir nepieņemami, jo vērsti nevis pret apstrīdēto lēmumu, bet gan pret Deleģēto regulu, un tas tika atzīmēts tiesas sēdes mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai protokolā. Runa ir par Komisijas argumentiem, kas izklāstīti iebildumu raksta 34., 58., 62., 74., 90. (bet tikai attiecībā uz prasības pieteikuma 82. un 83. punktu), 128. un 135. punktā.

260    Būtībā prasītājas šo pakārtoto pamatu izvirza gadījumam, ja Vispārējā tiesa par pamatotiem uzskatītu Komisijas argumentus, ar kuriem tiek apgalvots, ka daži prasības pieteikumā izvirzītie argumenti ir nepieņemami tāpēc, ka ar tiem tiekot apstrīdēts nevis apstrīdētais lēmums, bet gan Deleģētā regula.

261    Tomēr, pirmkārt, Komisija ir atsaukusi minētos argumentus, ciktāl tie ir ietverti iebildumu raksta 34., 58., 62., 74., 90. (bet tikai attiecībā uz prasības pieteikuma 82. un 83. punktu), 128. un 135. punktā (skat. šā sprieduma 259. punktu). Lai gan minētā procesuālā raksta 33. punkts tikai ievieš tā 34. punktā izklāstīto argumentu, tā paša procesuālā raksta 35. punkts to attīsta. Tādējādi tas, ka Komisija atsauc šo argumentu, aptver visus aplūkojamā procesuālā raksta punktus, proti, 33.–35. punktu, uz kuriem atsaucas prasītājas (skat. šā sprieduma 258. punktu).

262    Otrkārt, attiecībā uz pārējiem Komisijas argumentiem, proti, tiem, kurus tā bija izvirzījusi iebildumu raksta 90. (bet ne attiecībā uz prasības pieteikuma 82. un 83. punktu – skat. šā sprieduma 259. punktu – un tādējādi tikai attiecībā uz prasības pieteikuma 91. un 92. punktu), 101., 102., 153. un 156. punktā, vispirms jākonstatē, ka pretēji tam, ko, šķiet, uzskata prasītājas (skat. šā sprieduma 258. punktu), iebildumu raksta 102. un 156. punktā Komisija tajos identificēto prasītāju argumentu nepieņemamību apgalvo nevis tāpēc, ka apstrīdētā lēmuma vietā tie esot vērsti pret Deleģēto regulu, bet gan citu iemeslu dēļ.

263    Treškārt, no iepriekš minētā izriet, ka otrā pamata otrā daļa, uz kuru ir atsauce Komisijas argumentā iebildumu raksta 90. punktā, un ceturtā pamata trešā daļa, uz kuru Komisija atsaucas minētā iebildumu raksta 101. punktā, varēja tikt noraidītas pēc būtības (skat. šā sprieduma 109.–135. un 224.–232. punktu). Šī pamata ceturtā daļa, uz kuru Komisija atsaucas iebildumu raksta 153. punktā, tika noraidīta kā daļēji nepieņemama cita iemesla dēļ, nevis tādēļ, ka tā būtu vērsta pret Deleģēto regulu, nevis apstrīdēto lēmumu, un daļēji kā nepamatota (skat. šā sprieduma 237.–249. punktu).

264    Tādējādi visi Komisijas argumenti, ar kuriem tiek apgalvots, ka daži argumenti, kurus prasītājas izvirzījušas prasības pieteikumā, ir nepieņemami, jo prasītājas apstrīdot nevis apstrīdēto lēmumu, bet gan Deleģēto regulu, vai nu tika atsaukti, vai arī tiem nav piekritusi Vispārējā tiesa, tāpēc prasītāju norādītais nosacījums šī pakārtotā pamata izvirzīšanai nav izpildīts. Tātad Vispārējai tiesai tas nav jāanalizē.

 Secinājumi

265    No visa iepriekš minētā izriet, ka visi prasītāju izvirzītie prasības pamati nevar tikt apmierināti. Tādējādi prasība ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

266    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

267    Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, tām jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Fédération environnement durable, Bundesinitiative Vernunftkraft eV, Vent de Colère! – Fédération nationale un Vent de Raison – Wind met Redelijkheid (VdR‑WmR) atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2025. gada 10. septembrī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēsture

Lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

Ievada apsvērumi par Regulu 2020/852 un Deleģēto regulu

Ievada apsvērumi par pieteikumu veikt iekšēju pārskatīšanu un Vispārējās tiesas kontroles apjomu

Par pirmo pamatu – Deleģētās regulas izstrādi

Par pirmo pamata daļu – Orhūsas konvencijas 6.–8. panta un Regulas Nr. 1367/2006 9. panta pārkāpumu

Par otro pamata daļu – Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 2. punkta pārkāpumu

Par trešo pamata daļu – Regulas 2020/852 10. panta 4. punkta, 11. panta 4. punkta un 20. panta 2. punkta pārkāpumu

Par otro prasības pamatu, kas attiecas uz klimata pārmaiņu mazināšanu

Par to argumentu pieņemamību, kurus prasītājas izvirzījušas kancelejā 2023. gada 6. decembrī iesniegtajā vēstulē

Par pirmo pamata daļu – Pamattiesību hartas 37. panta, LESD 191. panta un Regulas 2020/852 19. panta 1. punkta f) apakšpunkta pārkāpumu

Par otro pamata daļu – Regulas 2020/852 10. panta 3. punkta a) apakšpunkta pārkāpumu

Par trešo pamata daļu – Regulas 2020/852 19. panta 1. punkta a) un j) apakšpunkta pārkāpumu

Par ceturto pamata daļu – Regulas 2020/852 19. panta 3. punkta pārkāpumu

Par trešo prasības pamatu – pielāgošanos klimata pārmaiņām

Par ceturto prasības pamatu – principu “nenodarīt būtisku kaitējumu” citiem vides aizsardzības mērķiem

Par pirmo pamata daļu – ūdens un jūras resursu ilgtspējīgu izmantošanu un aizsardzību

Par otro pamata daļu – pāreju uz aprites ekonomiku

Par trešo pamata daļu – piesārņojuma novēršanu un kontroli

Par ceturto pamata daļu – bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu aizsardzību un atjaunošanu

Par piekto prasības pamatu – pienākumu norādīt pamatojumu

Par pakārtoto pamatu – Deleģētās regulas prettiesiskumu

Secinājumi

Par tiesāšanās izdevumiem

*      Tiesvedības valoda – angļu.