Lieta T‑142/22

(spriedums publicēts izvilkumu veidā)

Landesbank Baden‑Württemberg

pret

Vienoto noregulējuma valdi

Vispārējās tiesas (astotā palāta paplašinātā sastāvā) 2024. gada 17. jūlija spriedums

Ekonomikas un monetārā savienība – Banku savienība – Kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību vienotais noregulējuma mehānisms (VNM) – Vienotais noregulējuma fonds (VNF) – VNV lēmums par 2017. gada ex ante iemaksu aprēķinu – Pienākums norādīt pamatojumu – Efektīva tiesību aizsardzība tiesā – Vienlīdzīga attieksme – Samērīguma princips – VNV novērtējuma brīvība – Iebilde par prettiesiskumu – Komisijas rīcības brīvība – Sprieduma iedarbības laikā ierobežošana

  1. Eiropas Savienības iestādes – Pilnvaru īstenošana – Komisijai piešķirtās pilnvaras pieņemt deleģētos aktus – Apjoms – Sarežģīti vērtējumi un novērtējumi – Plaša rīcības brīvība – “Ex ante” iemaksu Vienotajā noregulējuma fondā (VNF) aprēķināšanas metodes noteikšana – Minēto iemaksu koriģēšanas kritēriju noteikšana – Pārbaude tiesā – Robežas

    (LESD 290. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 806/2014 41. apsvērums; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/59 105.–107. apsvērums un 103. panta 7. punkts)

    (skat. 34., 36. un 41. punktu)

  2. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesiskā drošība – Savienības tiesiskais regulējums – Skaidrības un paredzamības prasība – Tiesību normas attiecībā uz “ex ante” iemaksām noregulējuma finansēšanas mehānismos – Vienotajai noregulējuma valdei (VNV) piešķirtā rīcības brīvība noteikt “ex ante” iemaksu aprēķināšanas metodi – Nosacījumi – Pietiekami skaidra šādu pilnvaru apjoma un īstenošanas kārtības noteikšana

    (LESD 296. panta otrā daļa; Eiropas Parlamenta un Padomes Regula Nr. 806/2014; Komisijas Regulas 2015/63 4.–7. un 9. pants un I pielikums; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/59)

    (skat. 78.–81. un 84. punktu)

  3. Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Apjoms – Vienotās noregulējuma valdes (VNV) lēmums, ar ko nosaka “ex ante” iemaksas Vienotajā noregulējuma fondā (VNF) – Nosacījums, ka šajā lēmumā nav jāiekļauj visa attiecīgā informācija, lai varētu pārbaudīt iemaksu aprēķina pareizību – Pienākuma norādīt pamatojumu un iestāžu vispārējā komercnoslēpuma aizsardzības principa izsvēršana – Tādu tiesību normu tiesiskums, kurās noteikta “ex ante” iemaksu VNF aprēķināšanas metode – Komercnoslēpuma aizsardzības princips – VNV pienākums apkopotā veidā un anonīmi publicēt un sniegt attiecīgajām iestādēm to informāciju par iestādēm, kas izmantota “ex ante” iemaksu aprēķināšanai

    (LESD 296. panta otrā daļa; Eiropas Parlamenta un Padomes Regula Nr. 806/2014; Komisijas Regulas 2015/63 4.–7. un 9. pants un I pielikums; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/59)

    (skat. 210.–221., 278. un 280. punktu)

  4. Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Apjoms – Vienotās noregulējuma valdes (VNV) lēmums, ar ko nosaka “ex ante” iemaksas Vienotajā noregulējuma fondā (VNF) – Nosacījums, ka šajā lēmumā nav jāiekļauj visa attiecīgā informācija, lai varētu pārbaudīt iemaksu aprēķina pareizību – Pienākuma norādīt pamatojumu un iestāžu vispārējā komercnoslēpuma aizsardzības principa izsvēršana – Vairāk nekā piecus gadus seni dati, kas satur būtisku informāciju par citu kredītiestāžu komerciālo stāvokli – Šo datu aizsargāšana ar komercnoslēpuma aizsardzības principu – Nosacījumi – Minētās informācijas par attiecīgo iestāžu komerciālo stāvokli atjaunošana

    (Eiropas Parlamenta un Padomes Regula Nr. 806/2014; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/59)

    (skat. 242.–250. punktu)

  5. Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Apjoms – Tiesvedībā Savienības tiesā sniegti autora paskaidrojumi par akta pamatojumu – Nosacījumi – Pretrunu neesamība un pienākums saskaņot šos paskaidrojumus ar minēto pamatojumu

    (LESD 296. panta otrā daļa)

    (skat. 281. punktu)

  6. Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Apjoms – Vienotās noregulējuma valdes (VNV) lēmums, ar ko nosaka “ex ante” iemaksas Vienotajā noregulējuma fondā (VNF) – VNV pienākums atklāt attiecīgajām iestādēm šo iemaksu aprēķināšanas metodi un gada mērķapjoma apmēra noteikšanas metodi

    (LESD 296. panta otrā daļa; Eiropas Parlamenta un Padomes Regula Nr. 806/2014; Padomes Regulas 2015/81 4. pants; Komisijas Regulas 2015/63 4.–7. un 9. pants un I pielikums; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/59)

    (skat. 283. un 284. punktu)

  7. Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Apjoms – Vienotās noregulējuma valdes (VNV) lēmums, ar ko nosaka “ex ante” iemaksas Vienotajā noregulējuma fondā (VNF) – Pamatojums, kas balstīts uz citiem tiesību aktiem, piemēram, starplēmumiem, kuros precizēti un papildināti atsevišķi minēto iemaksu noteikšanas aspekti – Šo citu aktu nepublicēšana vai neatklāšana iestādēm – Prettiesiskums

    (LESD 296. panta otrā daļa)

    (skat. 388. un 389. punktu)

  8. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Apjoms – Vienotās noregulējuma valdes (VNV) lēmums, ar ko nosaka “ex ante” iemaksas Vienotajā noregulējuma fondā (VNF) – Sacīkstes princips – Izņēmumi – Vispārējais komercnoslēpuma aizsardzības princips – Izsvēršana – Pieļaujamība

    (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Regula Nr. 806/2014; Komisijas Regulas 2015/63 4.–7. un 9. pants un I pielikums; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/59)

    (skat. 401.–406. un 410.–414. punktu)

Rezumējums

Vispārējā tiesa pēc atcelšanas prasības izskatīšanas, ko tā apmierina, atceļ Vienotās noregulējuma valdes (turpmāk tekstā – “VNV”) lēmumu par Landesbank Baden‑Württemberg 2017. gada ex ante iemaksu Vienotajā noregulējuma fondā (turpmāk tekstā – “VNF”) aprēķinu, jo VNV, nosakot gada mērķapjomu, nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu.

Spriedumā Vispārējā tiesa sniedz precizējumus par VNV pienākuma norādīt pamatojumu izsvēršanu ar tās pienākumu ievērot attiecīgo iestāžu komercnoslēpumu saistībā ar datiem, kas lēmuma par ex ante iemaksu noteikšanu pieņemšanas brīdī ir senāki par pieciem gadiem.

Prasītāja ir Vācijā reģistrēta publisko tiesību kredītiestāde. Tā ir iesaistīta Sparkassen‑Finanzgruppe (Krājkasu finanšu grupa, Vācija) institucionālajā aizsardzības sistēmā (turpmāk tekstā – “IAS”).

2021. gada 15. decembrī VNV pieņēma lēmumu ( 1 ), ar kuru tā noteica ( 2 ) prasītājas 2017. gada ex ante iemaksas VNF (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums). Ar šo lēmumu VNV novērsa 2021. gada 15. jūlija spriedumā Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV ( 3 ) identificētos formālos trūkumus, kuru dēļ tika atcelts lēmums ( 4 ) par 2017. gada ex ante iemaksu VNF aprēķinu, ciktāl tas attiecās uz prasītāju.

Vispārējās tiesas vērtējums

Pirmkārt, Vispārējā tiesa atgādina, ka pats ex ante iemaksu VNF aprēķināšanas metodes princips ( 5 ) nozīmē, ka VNV izmanto datus, kurus aizsargā komercnoslēpums un kurus nav iespējams norādīt tāda lēmuma pamatojumā, ar ko nosaka ex ante iemaksas.

Šajā ziņā tā konstatē, ka apstrīdētajā lēmumā ir norādīts pamatojums, kāpēc iestāžu datus, kuri tika ņemti vērā, aprēķinot 2017. gada ex ante iemaksas, aizsargā komercnoslēpums. Konkrēti – VNV apstrīdētajā lēmumā norādīja, ka iestāžu komercnoslēpumi ir uzskatāmi par konfidenciālu informāciju. Aprēķinot ex ante iemaksas, informācija, kuru iestādes sniedza savās deklarāciju veidlapās un uz kuru VNV paļāvās ex ante iemaksu aprēķināšanai, uzskatāma par komercnoslēpumu.

Papildus šajā lēmumā VNV norādīja, ka tai aizliegts izpaust jebkuras iestādes datus, kas minētajā lēmumā bija aprēķinu pamatā, bet tai bija atļauts izpaust agregētos un kopējos datus, ciktāl šie dati bija apvienoti. Tādējādi saskaņā ar minēto lēmumu iestādēm bija pilnīga pārredzamība attiecībā uz to gada pamata iemaksas un korekcijas koeficienta aprēķinu šo iemaksu aprēķināšanas soļos, un tās varēja iegūt arī kopējos datus, kurus VNV izmantoja vienādi visām iestādēm un koriģēja proporcionāli to riska profilam aprēķināšanas soļos, kas attiecās uz “rādītāju diskretizāciju”, “piešķirtās zīmes iekļaušanu” un “gada iemaksu aprēķinu”.

Otrkārt, Vispārējā tiesa noraida argumentu, ka šie skaidrojumi ir nepietiekami, jo dienā, kad tika pieņemts apstrīdētais lēmums, citu iestāžu dati bija sešus gadus seni, un šī iemesla dēļ tos vairs neaizsargāja komercnoslēpums, bet, neraugoties uz to, VNV nav norādījusi pamatojumu, kāpēc šie dati netika izpausti.

Proti, tā atgādina, ka tad, ja informācija, kas noteiktā laikā varēja būt komercnoslēpums, ir piecus gadus sena vai senāka, tā pagājušā laika dēļ principā tiek uzskatīta par vēsturisku un šī iemesla dēļ zaudē slepenību, ja vien izņēmuma kārtā lietas dalībnieks, kurš atsaucas uz šo slepenību, nepierāda, ka, lai gan šī informācija ir sena, tā joprojām ir būtisks tā vai attiecīgo trešo personu komerciālā stāvokļa elements.

Šajā ziņā, lai gan iestāžu individuālie dati, uz kuriem tika balstīts apstrīdētais lēmums, bija vairāk nekā piecus gadus seni, Vispārējā tiesa atgādina, ka iestādes relatīvais stāvoklis salīdzinājumā ar tās konkurentu stāvokli banku sektora ekonomiskajā realitātē var saglabāties tāds pats vai līdzīgs ilgākā periodā, kas var pārsniegt piecus gadus. Proti, atsevišķi elementi, piemēram, darījumdarbības modelis vai šādas iestādes darbības, saglabājas stabili īstermiņā un vidējā termiņā, un tādējādi iestādei, kurai kādreiz ir bijis paaugstināts riska profils, ņemot vērā datus, kuri ir senāki par pieciem gadiem, var turpināt būt šāds profils arī sākotnējā perioda beigās. Tāpēc, neraugoties uz šīs informācijas senumu, tā joprojām ir būtisks kredītiestāžu komerciālā stāvokļa elements. Šādos apstākļos, ja šādi būtiski dati tiktu izpausti apstrīdētā lēmuma pamatojumā, aktīvie banku sektora ekonomikas dalībnieki varētu tos izmantot, lai izsecinātu iestādes aktuālo komerciālo stāvokli.

Turklāt Vispārējā tiesa noraida prasītājas argumentu, ka, lai izpildītu pienākumu norādīt pamatojumu, VNV bija tai anonīmā veidā jānodrošina saraksts ar visiem to iestāžu datiem, kas atrodas tajā pašā intervālā, kurā prasītāja. Proti, pirmām kārtām, ja VNV tiktu piemērota šāda prasība, tas pārsniegtu judikatūrā izvirzītās prasības to VNV lēmumu pamatojumam, ar kuriem tiek noteiktas ex ante iemaksas, un, otrām kārtām, pat saraksts ar anonimizētiem datiem par konkrētu intervālu, varētu ļaut ekonomikas dalībniekiem, kuri darbojas banku sektorā un ir saprātīgi dalībnieki, uzzināt atsevišķu iestāžu komercnoslēpumus. Šāds risks it īpaši pastāv attiecībā uz lielām iestādēm un tām iestādēm, kas reģistrētas dalībvalstīs, kurās ir neliels ex ante iemaksas veicošo iestāžu skaits. Proti, nav izslēgts, ka šādos gadījumos saprātīgs dalībnieks var izsecināt šādu iestāžu identitāti, pat ja tās būtu anonimizētas.

Tādējādi Vispārējā tiesa uzskata, ka VNV apstrīdētā lēmuma pamatojumā nebija pienākuma izpaust pārējo iestāžu individuālos datus, kas ļautu pārbaudīt tās ex ante iemaksas aprēķinu, jo, lai gan tie ir sešus gadus seni, tie joprojām ir šo iestāžu komerciālā stāvokļa būtiski elementi.

( 1 ) Vienotās noregulējuma valdes (VNV) 2021. gada 15. decembra Lēmums SRB/ES/2021/82 par Landesbank Baden‑Württemberg 2017. gada ex ante iemaksu Vienotajā noregulējuma fondā aprēķinu.

( 2 ) Atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 806/2014 (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014, L 225, 1. lpp.), 70. panta 2. punktam.

( 3 ) Spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV (C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601).

( 4 ) Vienotās noregulējuma valdes (VNV) 2017. gada 11. aprīļa Lēmums SRB/ES/2017/05 par 2017. gada ex ante iemaksu Vienotajā noregulējuma fondā aprēķinu.

( 5 ) Kā izriet no Regulas Nr. 806/2014 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/59/ES (2014. gada 15. maijs), ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012 (OV 2014, L 173, 190. lpp.).