1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV 2008, L 348, 98. lpp.), 5. panta a) un b) punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Bundesrepublik Deutschland (Vācijas Federatīvā Republika) un nepilngadīgu bērnu GS citastarp saistībā ar brīdinājumu par piespiedu izraidīšanu, ko Bundesamt für Migration und Flüchtlinge (Federālā migrācijas un bēgļu lietu pārvalde; turpmāk tekstā – “Federālā pārvalde”) ir izdevusi attiecībā uz minēto bērnu.

3

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7. pantā “Privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība” ir noteikts:

“Ikvienai personai ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un saziņas neaizskaramību.”

4

Saskaņā ar Hartas 24. pantu “Bērnu tiesības”:

“[..]

2.   Visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātas iestādes, pirmkārt jāņem vērā bērna intereses.

3.   Katram bērnam ir tiesības regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus sakarus ar abiem vecākiem, izņemot gadījumus, kad tas ir pretrunā viņa interesēm.”

5

Saskaņā ar Direktīvas 2008/115 2. panta 1. punktu direktīva “attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā”.

6

Šīs direktīvas 3. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“1)   “trešās valsts valstspiederīgais” ir jebkura persona, kas nav [Eiropas] Savienības pilsonis [LES 9. panta] nozīmē un kas nav persona, kam ir tiesības uz pārvietošanās brīvību Kopienā, kā noteikts [Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 562/2006 (2006. gada 15. marts), ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (OV 2006, L 105, 1. lpp.)] 2. panta 5. punktā;

2)   “nelikumīga uzturēšanās” ir tāda trešās valsts valstspiederīgā atrašanās dalībvalsts teritorijā, kurš neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas nosacījumiem, kas noteikti Šengenas Robežu kodeksa 5. pantā, vai arī citiem ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās nosacījumiem šajā dalībvalstī;

3)   “atgriešana” ir, attiecīgai personai brīvprātīgi ievērojot atgriešanās pienākumu vai piespiedu kārtā, došanās atpakaļ uz:

4)   “atgriešanas lēmums” ir administratīvs vai tiesas lēmums vai akts, kurā norādīts vai konstatēts, ka trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās ir nelikumīga, un noteikts vai konstatēts atgriešanās pienākums;

5)   “izraidīšana” ir atgriešanās pienākuma izpilde piespiedu kārtā, proti, fiziska izvešana no dalībvalsts;

[..]

8)   “brīvprātīga izceļošana” ir atgriešanās pienākuma izpilde laikposmā, kas šim mērķim paredzēts atgriešanas lēmumā;

[..].”

7

Minētās direktīvas 5. pantā “Neizdošana, bērna intereses, ģimenes dzīve un veselības stāvoklis” ir noteikts:

“Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstis pilnībā ņem vērā:

un ievēro neizdošanas principu.”

8

2004. gada 30. jūlijaGesetz über den Aufenthalt, die Erwerbstätigkeit und die Integration von Ausländern im Bundesgebiet (Likums par ārvalstnieku uzturēšanos, nodarbinātību un integrāciju Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā; BGBl. 2004 I, 1950. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (BGBl. 2017 I, 2780. lpp.; turpmāk tekstā – “Ārvalstnieku uzturēšanās likums”), ir ietverts 59. pants “Brīdinājums par piespiedu izraidīšanu”, kurā noteikts:

“(1)   Par piespiedu izraidīšanu ir jābrīdina, nosakot saprātīgu brīvprātīgas izceļošanas termiņu no 7 līdz 30 dienām. [..]

(2)   Brīdinājumā ir jānorāda valsts, uz kuru ir paredzēts veikt ārvalstnieka piespiedu izraidīšanu, un ārvalstnieks ir jāinformē par to, ka viņš var tikt piespiedu kārtā izraidīts arī uz citu valsti, kurā viņš drīkst ieceļot vai kurai ir pienākums viņu uzņemt. [..]

(3)   Piespiedu izraidīšanas aizliegumu esamība un iemesli piespiedu izraidīšanas pagaidu apturēšanai neliedz izdot brīdinājumu par piespiedu izraidīšanu. [..]

(4)   Kad brīdinājums par piespiedu izraidīšanu vairs nav pārsūdzams, apstākļus, kas liedz piespiedu izraidīšanu uz [šajā brīdinājumā] norādīto valsti un kas radušies pirms [šis brīdinājums] kļuvis nepārsūdzams, neņem vērā turpmākajos Ārvalstnieku dienesta lēmumos par piespiedu izraidīšanu vai piespiedu izraidīšanas apturēšanu; citi ārvalstnieka norādītie apstākļi, kuri liedz piespiedu izraidīšanu uz šo valsti, var netikt ņemti vērā. Tas neskar tiesību normas, kas ļauj ārvalstniekam uz pirmajā teikumā minētajiem apstākļiem atsaukties, ceļot prasību tiesā, vai pieteikumā par pagaidu noregulējumu saskaņā ar Verwaltungsgerichtsordnung (Likums par administratīvo procesu tiesā).”

9

Ārvalstnieku uzturēšanās likuma 60.a panta “Piespiedu izraidīšanas pagaidu apturēšana (Iecietība)” 2.–5. punktā ir noteikts:

“(2)   Ārvalstnieka piespiedu izraidīšana ir jāaptur tik ilgi, kamēr šī piespiedu izraidīšana faktisku un tiesisku apstākļu dēļ nav iespējama un netiek piešķirta uzturēšanās atļauja. [..]

[..]

(3)   Ārvalstnieka piespiedu izraidīšanas apturēšana neietekmē viņa izceļošanas pienākumu.

(4)   Par piespiedu izraidīšanas apturēšanu ārvalstniekam tiek izsniegta izziņa.

(5)   Piespiedu izraidīšanas apturēšana beidzas dienā, kad ārvalstnieks izceļojis no valsts teritorijas. [..]”

10

Asylgesetz (Patvēruma likums; BGBl. 2008 I, 1798. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (BGBl. 2013 I, 3474. lpp.), 34. pantā ir paredzēts:

“(1)   Saskaņā ar [Ārvalstnieku uzturēšanās likuma] 59. pantu un 60. panta 10. punktu rakstisks brīdinājums par piespiedu izraidīšanu tiek izdots, ja

3.   nav izpildītas [Ārvalstnieku uzturēšanās likuma] 60. panta 5. un 7. punkta prasības vai piespiedu izraidīšana izņēmuma kārtā ir pieļaujama, lai gan [Ārvalstnieku uzturēšanās likuma] 60. panta 7. punkta pirmā teikuma prasības ir izpildītas un

4.   ārvalstniekam nav uzturēšanās atļaujas.

Pirms brīdinājuma par piespiedu izraidīšanu izdošanas ārvalstnieka uzklausīšana nav nepieciešama. Turklāt Ārvalstnieku dienests saglabā kompetenci pieņemt lēmumus saskaņā ar [Ārvalstnieku uzturēšanās likuma] 59. panta 1. punkta ceturto teikumu un 6. punktu.

(2) Brīdinājums par piespiedu izraidīšanu tiek apvienots ar lēmumu par patvēruma pieteikumu. [..]”

11

Likuma par administratīvo procesu tiesā redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 123. pantā ir vispārīgi paredzēts, ka tiesa, pamatojoties uz ieinteresētās personas pieteikumu, un neatkarīgi no prasības celšanas var noteikt pagaidu pasākumus.

12

2018. gada decembrī Vācijā dzimušais prasītājs pamatlietā – tāpat kā viņa vecāki, brāļi un māsas – ir Nigērijas Federālās Republikas valstspiederīgais.

13

Ar attiecīgi 2017. gada marta un 2018. gada marta lēmumiem Federālā pārvalde nolēma, ka prasītāja pamatlietā tēvu un vienu no viņa māsām, kas dzimusi 2014. gadā, nevar izraidīt uz Nigēriju. Šajā ziņā tā uzskatīja, ka valsts tiesību aktos paredzētie izraidīšanas aizlieguma nosacījumi attiecībā uz minēto valsti ir izpildīti, pamatojoties uz to, ka prasītāja pamatlietā tēva izraidīšanas uz šo valsti gadījumā prasītāja pamatlietā tēvs nevarētu pildīt savas uzturēšanas saistības pret saviem vecākiem, sievu un bērniem. Ar attiecīgi 2018. gada februāra un aprīļa lēmumiem kompetentā iestāde piešķīra prasītāja pamatlietā tēvam un māsai uzturēšanās atļauju humānu apsvērumu dēļ saskaņā ar valsts tiesību normām, kas piemērojamas izraidīšanas aizlieguma jomā.

14

Turpretim prasītāja pamatlietā mātes un vēl vienas viņa māsas, kas dzimusi 2016. gadā, patvēruma pieteikumi tika noraidīti kā acīmredzami nepamatoti. Tomēr viņu uzturēšanās Vācijā tiek pieļauta.

15

Ar 2019. gada 13. jūnija lēmumu Federālā pārvalde, pirmām kārtām, noraidīja prasītāja pamatlietā lūgumu par starptautiskās aizsardzības, proti, bēgļa statusa, patvēruma vai alternatīvās aizsardzības, piešķiršanu un, otrām kārtām, izdeva brīdinājumu par piespiedu izraidīšanu uz Nigēriju, vienlaikus piešķirot viņam 30 dienu termiņu brīvprātīgai izceļošanai (turpmāk tekstā – “brīdinājums par izraidīšanu”).

16

Par šo lēmumu tika iesniegta apelācijas sūdzība Verwaltungsgericht (Administratīvā tiesa, Vācija), kas ar 2021. gada 7. jūnija spriedumu noraidīja lielāko daļu prasītāja pamatlietā prasījumu. Tomēr tā atcēla prasītājam pamatlietā izdoto brīdinājumu par izraidīšanu, pamatojoties uz to, ka viņa izraidīšana būtu pretrunā gan Vācijas konstitūcijā, gan 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantā nostiprinātajām tiesībām uz ģimenes dzīves neaizskaramību, ņemot vērā viņa tēvam un vienai no viņa māsām piemērojamo izraidīšanas aizliegumu, jo prasītāja pamatlietā nošķiršanu no viņa tēva nevarēja pieprasīt.

17

Vācijas Federatīvā Republika iesniedza Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa), kas ir iesniedzējtiesa, revīzijas sūdzību (Revision) tikai attiecībā uz tiesību jautājumiem par Verwaltungsgericht (Administratīvā tiesa) spriedumu, ciktāl ar to bija atcelts brīdinājums par izraidīšanu.

18

Pamatojot šo revīzijas sūdzību, Vācijas Federatīvā Republika būtībā norāda, ka Direktīvas 2008/115 5. panta a) un b) punktā minētie iemesli, kas liedz personas izraidīšanu un attiecas uz bērna labākajām interesēm un ģimenes dzīvi, nav jāņem vērā procedūrā, kuras noslēgumā tiek izdots brīdinājums par izraidīšanu un kura ietilpst Federālās pārvaldes kompetencē. Tā uzskata, ka šādus iemeslus var ņemt vērā tikai atsevišķā un turpmākā izraidīšanas izpildes procedūrā, kas ir citu iestāžu, proti, reģionālo ārvalstnieku dienestu, kompetencē.

19

Šajos apstākļos Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas 2008/115 5. panta a) un b) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar tiem bez izņēmumiem prettiesisks ir tāds atgriešanas lēmums attiecībā uz nepilngadīgu trešās valsts valstspiederīgo, kurš ir pieņemts, vienlaikus noraidot viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumu, un ar kuru viņam ir noteikts 30 dienu izceļošanas termiņš, sākot no tā spēkā stāšanās dienas, ja juridisku iemeslu dēļ uz nenoteiktu laiku neviens no vecākiem nevar tikt atgriezts uz kādu no Direktīvas 2008/115/EK 3. panta 3) punktā minētajām valstīm un tāpēc arī no nepilngadīgā nevar tikt sagaidīts, ka viņš atstās dalībvalsti viņa aizsargājamās ģimenes dzīves dēļ (Pamattiesību hartas 7. pants un 24. panta 2. punkts, (Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas) 8. pants), vai arī pietiek ar to, ka, pamatojoties uz valsts likuma regulējumu, bērna intereses un ģimenes dzīve Direktīvas 2008/115/EK 5. panta a) un b) punkta izpratnē ir jāņem vērā, pēc atgriešanas lēmuma pieņemšanas apturot piespiedu izraidīšanu?”

20

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 99. pantu, ja atbilde uz kādu jautājumu skaidri izriet no judikatūras vai ja atbilde uz uzdoto prejudiciālo jautājumu nerada nekādas pamatotas šaubas, Tiesa pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas jebkurā brīdī var lemt, izdodot motivētu rīkojumu.

21

Šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāpiemēro minētā tiesību norma.

22

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2008/115 5. panta a) un b) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir prasīts, lai bērna labākās intereses un ģimenes dzīve tiktu aizsargātas procedūrā, kuras noslēgumā attiecībā uz nepilngadīgo tiek pieņemts atgriešanas lēmums, vai arī pietiek ar to, ka nepilngadīgais uz šīm abām aizsargātajām interesēm var lietderīgi atsaukties turpmākajā procedūrā saistībā ar minētā atgriešanas lēmuma piespiedu izpildi, lai vajadzības gadījumā panāktu šīs izpildes apturēšanu.

23

Šajā ziņā jāatgādina, ka, ņemot vērā Direktīvas 2008/115 mērķi ar šo direktīvu ieviestajā atgriešanas procedūrā garantēt to, ka tiek ievērotas vairākas pamattiesības, tostarp bērna pamattiesības, kas nostiprinātas Hartas 24. pantā, šīs direktīvas 5. pants nevar tikt interpretēts šauri (spriedums, 2021. gada 11. marts, État belge (Nepilngadīgās personas vecāka atgriešana), C‑112/20, EU:C:2021:197, 35. punkts).

24

Tātad Direktīvas 2008/115 5. panta a) punktā un Hartas 24. panta 2. punktā ir prasīts aizsargāt bērna labākās intereses visos procedūras posmos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 14. janvāris, Staatssecretaris van Justitie enVeiligheid (Nepavadīta nepilngadīgā atgriešana), C‑441/19, EU:C:2021:9, 54. punkts), savukārt šīs direktīvas 5. panta b) punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums pienācīgi ņemt vērā arī ģimenes dzīvi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 11. marts, État belge (Nepilngadīgās personas vecāka atgriešana), C‑112/20, EU:C:2021:197, 41. punkts).

25

Tādējādi Direktīvas 2008/115 5. pants liedz dalībvalstij pieņemt atgriešanas lēmumu, neņemot vērā attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā atbilstošos ģimenes dzīves apstākļus, kurus šis valstspiederīgais ir norādījis, lai iebilstu pret šāda lēmuma pieņemšanu (spriedums, 2018. gada 8. maijs, K.A. u.c. (Ģimenes atkalapvienošanās Beļģijā), C‑82/16, EU:C:2018:308, 104. punkts).

26

Precīzāk, pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas attiecībā uz nepilngadīgo konkrētajai dalībvalstij ir jāveic vispārējs un padziļināts šī nepilngadīgā situācijas novērtējums, pienācīgi ņemot vērā bērna labākās intereses (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 14. janvāris, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Nepavadīta nepilngadīgā atgriešana), C‑441/19, EU:C:2021:9, 60. punkts).

27

Tātad tāda valsts judikatūra, saskaņā ar kuru pienākums, izdodot brīdinājumu par piespiedu izraidīšanu, ņemt vērā bērna labākās intereses un viņa ģimenes dzīvi, tiek uzskatīts par ievērotu, kamēr nav izpildīta izraidīšana, ir pretrunā Direktīvas 2008/115 5. panta a) un b) punktam.

28

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2008/115 5. panta a) un b) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir prasīts, lai bērna labākās intereses un ģimenes dzīve tiktu aizsargātas procedūrā, kuras noslēgumā attiecībā uz nepilngadīgo tiek pieņemts atgriešanas lēmums, un nepietiek ar to, ka nepilngadīgais uz šīm abām aizsargātajām interesēm var lietderīgi atsaukties turpmākajā procedūrā saistībā ar minētā atgriešanas lēmuma piespiedu izpildi, lai vajadzības gadījumā panāktu šīs izpildes apturēšanu.

29

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, 5. panta a) un b) punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tajā ir prasīts, lai bērna labākās intereses un ģimenes dzīve tiktu aizsargātas procedūrā, kuras noslēgumā attiecībā uz nepilngadīgo tiek pieņemts atgriešanas lēmums, un nepietiek ar to, ka nepilngadīgais uz šīm abām aizsargātajām interesēm var lietderīgi atsaukties turpmākajā procedūrā saistībā ar minētā atgriešanas lēmuma piespiedu izpildi, lai vajadzības gadījumā panāktu šīs izpildes apturēšanu.