—

atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2022. gada 11. maija sprieduma Čehijas Republika/Komisija (T-151/20, EU:T:2022:281) rezolutīvās daļas 1) punktu;

—

noraidīt prasību lietā T-151/20 vai, pakārtoti, nosūtīt lietu to prasījumu jaunai izskatīšanai Vispārējā tiesā, kas līdz šim nav pārbaudīti;

—

ja Vispārējā tiesa pieņem lēmumu izbeigt tiesvedību šajā lietā, piespriest Čehijas Republikai atlīdzināt Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus tiesvedībā Eiropas Savienības Vispārējā tiesā un Tiesā, vai gadījumā, ja lieta tiek nosūtīta jaunai izskatīšanai Vispārējā tiesā – atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu līdz galīga lēmuma pieņemšanai lietā.

1.

Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, interpretējot Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1150/2000 (1) (2000. gada 22. maijs) ar grozījumiem 6. panta 3. punkta b) apakšpunktu un 17. panta 2. punktu.

Šajā ziņā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, kad tā, interpretējot minētās regulas 6. panta 3. punktu, nolēma, ka summas, kas atbilst budžeta ieņēmumu prasījumiem, kuri noteikti saskaņā ar šīs regulas 2. pantu B kontos, noteikšana ir tikai grāmatvedības darbība, un termiņš šādai noteikšanai tāpēc ir jāaprēķina nevis no dienas, kurā bija jānosaka strīdīgie budžeta ieņēmumu prasījumi saskaņā ar Regulas Nr. 1150/2000 2. pantu, bet no dienas, kad Čehijas Republikas kompetentās iestādes tos faktiski noteica.

Tāpēc Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu arī, nolemjot, ka Čehijas Republika var atsaukties uz iespēju tikt atbrīvotai no pienākuma nodot strīdīgo summu Komisijai, pamatojoties uz minētās regulas 17. panta 2. punktu (prasījums attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 85.–93. punktu).

2.

Otrkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu arī, interpretējot Regulas Nr. 1150/2000 2. panta 1. punktu un 17. panta 1. punktu, saistībā ar Padomes Regulas (EEK) Nr. 2913/92 (1992. gada 12. oktobris) par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (2) 217. panta 1. punktu, kā arī LESD 325. pantu, kuros dalībvalstīm ir noteikts pienākums cīnīties pret krāpšanu un citām nelikumīgām darbībām, kas ietekmē Savienības finanšu intereses, jo tā ir nolēmusi, ka Čehijas Republika attiecīgos muitas nodokļus nav noteikusi ar nokavēšanos situācijā, kad tā neveica šo noteikšanu uzreiz pēc Čehijas Republikas muitas iestādes pārstāves, kura piedalījās Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) revīzijas misijā Laosā 2007. gada novembrī, atgriešanās (prasījums attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 94.–126. punktu).

Turklāt Vispārējā tiesa esot kļūdaini novērtējusi tiesību aktu piemērošanu, uzskatot, ka Čehijas Republikai bija paredzēta iespēja gaidīt tik ilgi, kamēr OLAF darīs pieejamus misijas laikā savāktos pierādījumus (tādējādi neizpildot pienākumu noteikt Savienības pašu resursu prasījumus), kaitējot Savienības finanšu interesēm. Vispārējai tiesai esot jāinterpretē piemērojamās Savienības tiesības tādējādi, ka atbilstoši pienācīgas rūpības principam Čehijas Republikai bija pienākums pieprasīt OLAF – uzreiz pēc tās pārstāves atgriežas no revīzijas misijas – šīs misijas laikā savāktos pierādījumus, kas ļautu tai noteikt Savienības pašu resursu prasījumus uzreiz pēc Čehijas Republikas pārstāves atgriešanās no revīzijas misijas Laosā.