1)

Vai Direktīvas 2009/28 (1) 3. panta 4. punkts un 18. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā, lai sasniegtu biodegvielas iekļaušanas mērķus, ir paredzēts, ka uzņēmēji alternatīvi var pamatot šo pašu kritēriju izpildi, i) fiziski iekļaujot biodegvielu fosilajā degvielā vai ii) iegūstot biodegvielas sertifikātus no citiem uzņēmējiem, kuriem ir biodegvielas pārprodukcija?

2)

Vai Direktīvas 2009/28 3. panta 4. punkts un 18. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, saskaņā ar kuru iespēja fiziski iekļaut biodegvielu ir attiecināma vienīgi uz biodegvielas ražotājiem, kuriem ir akcīzes preču pārstrādes noliktavas statuss, liedzot šādu iespēju struktūrām ar iekļaušanas pienākumu, kuras importē degvielu kā reģistrēti saņēmēji, jo tās var izmantot iespēju iegādāties biodegvielas sertifikātus, pretējā gadījumā nosakot, ka tām ir jāmaksā kompensācija (kas pēc būtības ir līdzvērtīga naudas sodam)?

3)

Vai atbilde uz iepriekšējo prejudiciālo jautājumu būtu citāda, ja faktisko apstākļu rašanās brīdī nebija pieejami biodegvielas sertifikāti, kurus varētu izmantot pārdošanai tirgū, un līdz ar to mazajam uzņēmējam nebija iespējams tos iegādāties vai arī tas bija iespējams vienīgi ar lielām grūtībām, un ja Direção-Geral de Energia e Geologia (Enerģētikas un ģeoloģijas ģenerāldirekcija, turpmāk tekstā – “DGEG”) nerīkoja attiecīgās izsoles, un tādējādi vienīgā iespēja bija maksāt kompensāciju (kas pēc būtības ir līdzvērtīga naudas sodam)?

4)

Vai Direktīvas 2009/28 18. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā kā priekšnoteikums ilgtspējības shēmas piemērošanai ir paredzēta neatkarīgas revīzijas (valsts tiesiskā regulējuma gadījumā – neatkarīgu pārbaužu) veikšana?

5)

Vai Direktīvas 2009/28 18. panta 3. punktam ir pretrunā valsts sistēma ilgtspējības kritēriju pārbaudei, kurā, lai gan tajā ir paredzēta kontroles iestāžu akreditācija ilgtspējības kritēriju izpildes neatkarīgu pārbaužu veikšanai (atbilstoši minētās direktīvas 18. panta 3. punktam), tomēr praksē šādas iestādes nebija iespējams atlasīt, jo netika izsludināts konkurss, vienlaikus pieprasot uzņēmējiem pierādīt, ka tie atbilst minētajiem kritērijiem, neprasot papildus veikt neatkarīgu revīziju?

6)

Ja atbilde uz iepriekš minētajiem jautājumiem ir noliedzoša, vai LESD 34. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds tiek aplūkots pamatlietā, kas ir interpretēts iepriekš minētajos jautājumos aprakstītajā veidā?