1)

Vai PVN direktīvas (1) 167. pants, 168. panta a) punkts un 178. panta a) punkts ir interpretējami tādējādi, ka gadījumā, ja nodokļu iestāde konstatē, ka kāds secīgu darījumu ķēdes dalībnieks ir pārkāpis īpašo regulējumu, kas piemērojams saistībām, ko tas uzņēmies saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ar nodokļu maksātāju, vai līgumiem, kas noslēgti ķēdes dalībnieku starpā, vai pārkāpis kādu citu tiesisko regulējumu, šāda pienākumu neizpilde ir apstāklis, kas jau pats par sevi – kā objektīvs apstāklis – ir pietiekams, lai pierādītu, ka pastāv izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, lai arī ķēdes dalībnieku darbība visādā ziņā ir likumīga, vai arī nodokļu iestādei turpretim šādā gadījumā ir arī jākonkretizē, kā tieši izpaužas izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, kā arī, kurš ķēdes dalībnieks tajā ir vainojams un ar kādu darbību tā ir izdarīta? Vai – šajā kontekstā, ja tiek konstatēta pienākumu neizpilde – nodokļu iestādei ir jāizvērtē cēloņsakarība starp likumā noteikto saimnieciskās darbības pienākumu neizpildi un nodokļu maksātāja tiesībām uz atskaitījumu, tādējādi, ka tikai gadījumā, ja šāda cēloņsakarība tiek pierādīta, nodokļu maksātājam varētu liegt tiesības uz PVN atskaitīšanu?

2)

Vai – ņemot vērā minētos PVN direktīvas pantus un tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu, kas kā vispārējs tiesību princips ir nostiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā, kā arī samērīguma un tiesiskās drošības pamatprincipus – nodokļu maksātājam var prasīt viņa vispārīgā kontroles pienākuma ietvaros pārbaudīt, vai secīgu darījumu ķēdes iepriekšējie dalībnieki ir izpildījuši īpašajā regulējumā noteiktās prasības attiecībā uz iegrāmatojamo darījumu veikšanu un likumīgu darbību? Vai – apstiprinošas atbildes gadījumā – šāds pienākums nodokļu maksātājam ir nepārtraukti visā tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā, un – gadījumā, ja tas tās ir – cik bieži tas ir jāpilda?

3)

Vai PVN direktīvas 167. pants, 168. panta a) punkts un 178. panta a) punkts ir interpretējami tādējādi, ka gadījumā, ja nodokļu maksātājs konstatē, ka kāds secīgu darījumu ķēdes iepriekšējais dalībnieks nav izpildījis savus pienākumus, šim nodokļu maksātājam rodas pienākums neizmantot savas tiesības atskaitīt šajā gadījumā samaksāto PVN, jo pretējā gadījumā PVN atskaitīšanas piemērošana būtu kvalificējama kā izvairīšanās no nodokļu maksāšanas?

4)

Vai minētie PVN direktīvas panti – kopsakarā ar tiesiskās drošības un nodokļu neitralitātes principu – ir interpretējami tādējādi, ka, izvērtējot un kvalificējot secīgu darījumu ķēdes krāpnieciskumu, kā arī konstatējot būtiskos lietas apstākļus un izvērtējot pierādījumus, ar kuriem šie apstākļi tiek pierādīti, nodokļu iestāde nedrīkst neņemt vērā iegrāmatojamo darījumu īpašā tiesiskā regulējuma normas, konkrēti – tiesību normas, kas nosaka līdzēju tiesības un pienākumus?

5)

Vai ar minētajiem PVN direktīvas pantiem un tiesībām uz taisnīgu lietas izskatīšanu, kas kā vispārējs tiesību princips ir nostiprinātas Hartas 47. pantā, kā arī tiesiskās drošības pamatprincipu ir saderīga tāda nodokļu iestādes prakse, atbilstoši kurai – ar pakalpojumu sniegšanas darbības gaitā veiktu saimniecisko darījumu saistīto nodokļa atskaitīšanas tiesību pārbaudes rezultātā šā saimnieciskā darījuma (kas ir dokumentēts ar faktūrrēķiniem, līgumiem un citiem grāmatvedības attaisnojuma dokumentiem) faktiskā esamība var tikt apšaubīta, pamatojoties uz pārbaudes gaitā to veikušās iestādes konstatējumiem, pārbaudāmo personu pārbaudes gaitā sniegtajiem paskaidrojumiem, kā arī ar pagaidu darba aģentūru starpniecību nolīgtu darbinieku liecībām, kuros viņi izklāsta, ko viņi domā par savām darba attiecībām, kā viņi šīs attiecības juridiski kvalificē un to, kas, viņuprāt, rīkojas kā darba devējs?

6)

Vai ar minētajiem PVN direktīvas pantiem ir saderīga un tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kas kā vispārējs tiesību princips ir nostiprinātas Hartas 47. pantā, kā arī tiesiskās drošības pamatprincipam atbilstīga ir tāda nodokļu iestādes prakse, atbilstoši kurai nodokļu maksātāja izvēle savu saimniecisko darbību veikt tādā veidā, kas tam ļauj pēc iespējas vairāk samazināt savas izmaksas, tiek kvalificēta kā tiesību ļaunprātīga izmantošana, un uz tā pamata nodokļu iestāde izmanto savas tiesības pārkvalificēt šos līgumus tādējādi, ka tiek radītas līgumattiecības starp pusēm, kas līdz tam nav bijušas līgumattiecībās?