Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2022. gada 17. martā iesniedza Tribunal da Relação de Lisboa (Portugāle) – Super Bock Bebidas SA, AN, BQ/Autoridade da Concorrência

(Lieta C-211/11)

(2022/C 266/11)

Tiesvedības valoda – portugāļu

Iesniedzējtiesa

Tribunal da Relação de Lisboa

Pamatlietas puses

Apelācijas sūdzības iesniedzēji: Super Bock Bebidas SA, AN, BQ

Atbildētāja apelācijas instancē: Autoridade da Concorrência

Prejudiciālie jautājumi

1.	Vai vertikāla minimālo cenu noteikšana pati par sevi ir pārkāpums mērķa dēļ, kura gadījumā iepriekš nav jāpārbauda, vai attiecīgais nolīgums pietiekami kaitē konkurencei?

2.	Vai – lai pierādītu, ka pastāv “nolīguma” elements pārkāpumā, (konkludenti) nosakot izplatītājiem minimālās pārdošanas cenas – attiecīgajā gadījumā ir jāpierāda, ka noteiktās cenas izplatītāji patiešām ir piemērojuši, un tas ir jādara ar tiešiem pierādījumiem?

Vai par pietiekamiem pierādījumiem, ka ir izdarīts pārkāpums, (konkludenti) nosakot izplatītājiem minimālās pārdošanas cenas, var uzskatīt: i) cenrāžu nosūtīšanu, kuros ir noteiktas minimālās cenas un izplatīšanas peļņas normas; ii) izplatītāju veiktu informācijas pieprasīšanu par pārdošanas cenām; iii) izplatītāju sūdzības (kurās tie uzskata, ka tiem noteiktās tālākpārdošanas cenas nav konkurētspējīgas, vai arī konstatē, ka konkurējošie izplatītāji tās neievēro); iv) (vidējo minimālo) cenu uzraudzības mehānismu pastāvēšanu, un v) pretpasākumu esamību (lai arī nav pierādīts, ka tie faktiski tikuši piemēroti)?

Vai – ņemot vērā LESD 101. panta 1. punkta a) apakšpunktu, Regulas (ES) Nr. 330/2010 (1) 4. panta a) punktu, Komisijas Pamatnostādnes vertikālo ierobežojumu jomā un Savienības tiesu judikatūru – var pieņemt, ka nolīgums starp piegādātāju un tā izplatītājiem, ar ko (vertikāli) nosaka minimālās cenas un citus tālākpārdošanai piemērojamos tirdzniecības nosacījumus, rada pietiekamu kaitējumu konkurencei, neskarot no šīs prakses iespējami izrietošās pozitīvās ekonomiskās ietekmes pārbaudi LESD 101. panta 3. punkta izpratnē?

Vai ar LESD 101. panta 1. punkta a) apakšpunktu un Eiropas Savienības tiesu judikatūru ir saderīgi, ka tiesas nolēmumā “nolīguma” starp piegādātāju un izplatītājiem objektīvā elementa esamība tiek uzskatīta par pierādītu, pamatojoties uz:

piegādātāja regulāri, vispārēji un nemainīgi šīs prakses piekopšanas laikā veiktu tādu tirdzniecības nosacījumu noteikšanu un uzspiešanu izplatītājiem, kuri tiem ir jāizpilda, tālākpārdodot no piegādātāja iegādātās preces, konkrēti – nosakot klientiem piemērojamās cenas galvenokārt kā minimālās vai vidējās minimālās cenas;

ii)	noteikto tālākpārdošanas cenu paziņošanu mutiski vai rakstveidā (e-pasta sarakstē);

iii)	to, ka izplatītāji nevar savas tālākpārdošanas cenas noteikt patstāvīgi;

iv)	ierastu un vispārēju praksi, saskaņā ar kuru piegādātāja darbinieki (pa tālruni vai klātienē) pieprasa izplatītājiem ievērot norādītās cenas;

v)	to, ka izplatītāji vispārīgi (izņemot atsevišķus domstarpību gadījumus) ievēro piegādātāja noteiktas tālākpārdošanas cenas, un faktu, ka izplatītāju darbība tirgū vispārīgi atbilst piegādātāja paredzētajiem nosacījumiem;

vi)	apstākli, ka tālab, lai novērstu paredzēto nosacījumu iespējamu neizpildi, paši izplatītāji bieži vien lūdz piegādātājam norādīt tiem tālākpārdošanas cenas;

vii)	faktu, ka izplatītāji bieži sūdzas piegādātājam par noteiktajām cenām tā vietā, lai gluži vienkārši paši piemērotu citas cenas;

viii)

to, ka piegādātājs nosaka (mazas) izplatīšanas peļņas normas, un izplatītāji pieņem, ka šīs normas atbilst par viņu darījumiem saņemamās atlīdzības apmēram;

ix)	konstatējumu, ka, nosakot nelielas peļņas normas, piegādātājs nosaka minimālo tālākpārdošanas cenu, zem kuras izplatītāju peļņas normas būtu negatīvas;

x)	to, ka atlaides izplatītājiem piegādātājs piešķir, ņemot vērā izplatītāju faktiski izmantotās tālākpārdošanas cenas – tādējādi piegādātāja iepriekš noteiktā minimālā cena atbilst tai, ar kādu tas atjauno krājumus “sell out” gadījumā;

xi)

nepieciešamību, lai izplatītāji – daudzos gadījumos ņemot vērā negatīvu izplatīšanas peļņas normu – ievērotu piegādātāja noteikto tālākpārdošanas cenu līmeni; zemāku tālākpārdošanas cenu izmantošana ir notikusi tikai ļoti retos gadījumos un tad, kad izplatītāji lūdz piegādātājam vēl lielāku atlaidi “sell out” kontekstā;

xii)	to, ka – piegādātājam nosakot maksimālās attiecīgajiem klientiem piešķiramās atlaides un izplatītājiem tās ievērojot – tiek noteikta minimālā tālākpārdošanas cena, zem kuras izplatīšanas peļņas norma būtu negatīva;

xiii)

to, ka piegādātājs tieši sazinās ar izplatītāju klientiem un nosaka darījumu nosacījumus, kas vēlāk tiek uzspiesti izplatītājiem;

xiv)	piegādātāja iesaistīšanos pēc izplatītāju ierosmes tādējādi, ka piegādātājs izlemj par noteiktu tirdzniecības atlaižu piemērošanu vai no jauna vienojas par tirdzniecības nosacījumiem tālākpārdošanā, un

xv)	to, ka izplatītāji lūdz piegādātājam atļauju konkrētu darījumu noslēgšanai ar konkrētiem nosacījumiem, lai nodrošinātu savu izplatīšanas peļņas normu?

6.	Vai tāds nolīgums par minimālo tālākpārdošanas cenu noteikšanu, kuram piemīt iepriekš aprakstītās iezīmes un kas aptver gandrīz visu valsts teritoriju, spēj ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm?

(1) Komisijas Regula (ES) Nr. 330/2010 (2010. gada 20. aprīlis) par Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta 3. punkta piemērošanu vertikālu nolīgumu un saskaņotu darbību kategorijām (OV 2010, L 102, 1. lpp.).