Apelācijas sūdzība, ko 2022. gada 19. janvārī Eiropas Komisija iesniedza par Vispārējās tiesas (devītā palāta) 2021. gada 10. novembra rīkojumu lietā T-771/20, KS un KD/Padome u.c.

(Lieta C-44/22 P)

(2022/C 109/27)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Komisija (pārstāvji: Y. Marinova un J. Roberti di Sarsina)

Pārējie lietas dalībnieki: KS, KD, Eiropas Savienības Padome, Eiropas Ārējās darbības dienests (ĒĀDD)

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:

—	pilnībā atcelt pārsūdzēto rīkojumu;

—	atzīt Eiropas Savienības tiesu ekskluzīvo kompetenci izskatīt un izlemt lietu;

—	nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā pieņemtu nolēmuma par pieņemamību un pēc būtības;

—	nolēmuma pieņemšanu par tiesāšanās izdevumiem šajā un iepriekšējās saistītajās tiesvedībās atlikt.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza četrus pamatus.

Pirmais pamats: Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu: i) neatzīstot, ka LES 24. pantā un LESD 275. pantā paredzētās Eiropas Savienības Tiesas (Tiesa) kompetences ierobežojošais raksturs ir atkāpe no Tiesas vispārējās kompetences, ii) neinterpretējot atkāpi šauri, kas ir pretrunā Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, un iii) šajā kontekstā nepareizi interpretējot spriedumus lietā H (1), SatCen (2) un Elitaliana (3) tādējādi, ka tajos neesot pamatota Tiesas kompetence izskatāmajā lietā.

Otrais pamats: Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pienācīgi nekvalificējot prasību kā prasību par zaudējumu atlīdzību attiecībā uz apgalvotajiem cilvēka pamattiesību pārkāpumiem, un neinterpretējot Tiesas kompetences ierobežojumus cilvēktiesību un tiesiskuma prasību gaismā atbilstoši ES primārajām tiesībām, kurās ir atzīta Tiesas kompetence izskatāmajā lietā.

Pirmā daļa: Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, atzīstot, ka prasītāju apstrīdētie akti, darbības vai bezdarbība ietilpst politiskajos vai stratēģiskajos jautājumos, kas saistīti ar misiju un attiecas uz KĀDP (Eiropas Savienības kopējā ārpolitika un drošības politika) definīciju un īstenošanu, un nevis, ka tie ir akti, darbības vai bezdarbība, kas rada kaitējumu, kas izriet no apgalvoto cilvēktiesību KĀDP kontekstā pārkāpumiem.

Otrā daļa: Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, neinterpretējot LES 24. pantu un LESD 275. pantu saskaņā ar ES pamattiesībām un brīvībām Hartas un ECPAK gaismā, un saskaņā ar ES pamatā esošajām tiesiskuma un cilvēktiesību ievērošanas vērtībām, kas paredzētas Līgumos (LES 2. pants, 3. panta 5. punkts, 6. panta 1. 3. punkts, 21. panta 2. punkta b) apakšpunkts,23. pants, 19. pants kā arī Hartas 47. pants).

Trešais pamats: Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nepareizi interpretējot spriedumu Bank Refah (4) un neatzīstot prasību par zaudējumu atlīdzību kā atsevišķu prasību tiesā, uz kuru neattiecas Tiesas kompetences izņēmums saskaņā ar LESD 268. pantun 340. panta otro daļu.

Ceturtais pamats: Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nenodrošinot ES tiesiskās kārtības autonomiju un atņemot prasītājiem iespēju uz efektīvu tiesību aizsardzību.

Pirmā daļa: Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, neatzīstot, ka izskatāmā lieta ietilpst Eiropas Savienības tiesu ekskluzīvajā kompetencē.

Otrā daļa: Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, atņemot prasītājiem izskatāmajā lietā iespēju uz efektīvu tiesību aizsardzību un faktiski neatstājot tiem jebkādu reālu iespēju nodrošināt viņu pamattiesību aizsardzību.

(1) Tiesas 2016. gada 19. jūlija spriedums H/Padome u.c., C-455/14 P, EU:C:2016:569.

(2) Vispārējās tiesas 2018. gada 25. oktobra spriedums KF/SatCen, T-286/15, EU:T:2018:718; Tiesas 2020. gada 25. jūnija spriedums SatCen/KF, C-14/19 P, ECLI:EU:C:2020:492; Vispārējās tiesas 2020. gada 10. jūlija rīkojums KF/SatCen, T-619/19, nav publicēts, EU:T:2020:337; Tiesas 2021. gada 14. oktobra spriedums, KF/SatCen, C-464/20 P, nav publicēts, ECLI:EU:C:2021:848.

(3) Tiesas 2015. gada 12. novembra spriedums Elitaliana/Eulex Kosovo, C-439/13 P, EU:C:2015:753.

(4) Tiesas 2020. gada 6. oktobra spriedums, Bank Refah Kargaran/Padome, C-134/19 P, EU:C:2020:793.