1

Ar apelācijas sūdzībām attiecīgi Eiropas Centrālā banka (ECB) un Eiropas Komisija lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2022. gada 12. oktobra spriedumu Corneli/ECB (T‑502/19, EU:T:2022:627; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā daļēji apmierinājusi Francesca Corneli celto prasību, atceldama ECB 2019. gada 1. janvāra lēmumu ECB‑SSM‑2019‑ITCAR‑11, ar ko bankai Banca Carige SpA piemērota pagaidu administrācija (turpmāk tekstā – “lēmums par pagaidu administrācijas piemērošanu”), kā arī ECB 2019. gada 29. marta lēmumu ECB‑SSM‑2019‑ITCAR‑13, ar kuru līdz 2019. gada 30. septembrim pagarināts pagaidu administrācijas piemērošanas ilgums (turpmāk tekstā – “lēmums par termiņa pagarināšanu”, bet kopā ar lēmumu par pagaidu administrācijas piemērošanu – “strīdīgie lēmumi”).

2

Padomes Regulas (ES) Nr. 1024/2013 (2013. gada 15. oktobris), ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (OV 2013, L 287, 63. lpp.), 2. panta 9. punktā “vienots uzraudzības mehānisms” (VUM) ir definēts kā “finanšu uzraudzības sistēma, ko veido ECB un iesaistīto dalībvalstu kompetentās iestādes, kā aprakstīts šīs regulas 6. pantā”.

3

Šīs regulas 4. pantā ir noteikts:

“1.   Saskaņā ar 6. pantu ECB atbilstīgi šā panta 3. punktam ir ekskluzīvi kompetenta prudenciālās uzraudzības vajadzībām veikt šādus uzdevumus attiecībā uz visām kredītiestādēm, kas veic uzņēmējdarbību iesaistītajās dalībvalstīs:

[..]

[..]

2.   Attiecībā uz kredītiestādēm, kas veic uzņēmējdarbību neiesaistītā dalībvalstī un kuras izveido filiāli vai sniedz pārrobežu pakalpojumus iesaistītā dalībvalstī, ECB veic – darbības jomā, kas ietverta 1. punkta sarakstā, – uzdevumus, attiecībā uz kuriem valsts kompetentās iestādes ir kompetentas saskaņā ar attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem.

3.   Lai veiktu ar šo regulu uzticētos uzdevumus un ar mērķi nodrošināt augstus uzraudzības standartus, ECB piemēro visus attiecīgos Savienības tiesību aktus, un gadījumos, kad Savienības tiesību akti ir direktīvas, – valsts tiesību aktus, kas transponē šīs direktīvas. Ja attiecīgie Savienības tiesību akti ir regulas un ja ar šīm regulām šobrīd tiek skaidri piešķirtas iespējas dalībvalstīm, ECB piemēro arī tos valsts tiesību aktus, ar kuriem minētās iespējas īsteno.

[..]”

4

Minētās regulas 9. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Vienīgi nolūkā veikt tai ar šīs regulas 4. panta 1. un 2. punktu un 5. panta 2. punktu uzticētos uzdevumus ECB iesaistītajās dalībvalstīs attiecīgā gadījumā tiek uzskatīta par kompetento iestādi vai norīkoto iestādi, kā noteikts attiecīgajos Savienības tiesību aktos.

Šajā pašā vienīgajā nolūkā ECB ir visas pilnvaras un pienākumi, kas izklāstīti šajā regulā. Tai arī ir visas pilnvaras un pienākumi, kādi saskaņā ar attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem ir kompetentajām un norīkotajām iestādēm, ja vien šajā regulā nav paredzēts citādi. Konkrētāk, ECB ir pilnvaras, kas minētas šīs nodaļas 1. un 2. iedaļā.

[..]

2.   ECB izmanto šā panta 1. punktā minētās pilnvaras saskaņā ar 4. panta 3. punkta pirmajā daļā minētajiem tiesību aktiem. ECB un valsts kompetentās iestādes, īstenojot attiecīgās uzraudzības un izmeklēšanas pilnvaras, cieši sadarbojas.”

5

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/59/ES (2014. gada 15. maijs), ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012 (OV 2014, L 173, 190. lpp.), 2. panta 1. punkta 21. apakšpunktā kā “kompetentā iestāde” šīs direktīvas vajadzībām citastarp definēta ECB “attiecībā uz konkrētiem uzdevumiem, kas tai uzticēti ar Regulu [Nr. 1024/2013]”.

6

Direktīvas 2014/59 27. panta “Agrīnas intervences pasākumi” 1. punktā ir paredzēts:

“Gadījumos, kad [kredīt]iestāde [vai ieguldījumu brokeru sabiedrība] pārkāpj vai tuvākajā laikā varētu pārkāpt [Eiropas Parlamenta un Padomes] Regulā (ES) Nr. 575/2013 [(2013. gada 26. jūnijs) par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV 2013, L 176, 1. lpp.)], [Eiropas Parlamenta un Padomes] Direktīvā 2013/36/ES [(2013. gada 26. jūnijs) par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību, ar ko groza Direktīvu 2002/87/EK un atceļ Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK (OV 2013, L 176, 338. lpp.)], [Eiropas Parlamenta un Padomes] Direktīvas 2014/65/ES [(2014. gada 15. maijs) par finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Direktīvu 2002/92/ES un Direktīvu 2011/61/ES (OV 2014, L 173, 349. lpp.)] II sadaļā vai jebkādas [Eiropas Parlamenta un Padomes] Regulas (ES) Nr. 600/2014 [(2014. gada 15. maijs) par finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV 2014, L 173, 84. lpp.)] 3.–7., 14.–17. un 24., 25. un 26. pantā paredzētās prasības par atļauju – cita starpā tādēļ, ka strauji pasliktinās finanšu stāvoklis, tostarp pasliktinās likviditātes situācija, pieaug piesaistīto līdzekļu, ienākumus nenesošu aizdevumu vai riska darījumu koncentrācijas līmenis, šim novērtējumam pamatojoties uz izraisītāju faktoru kopumu, starp kuriem var būt iestādes pašu kapitāla prasības plus 1,5 procentpunkti –, dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes [..] var veikt vismaz šādus pasākumus:

[..].”

7

Šīs direktīvas 28. pantā “Augstākās vadības un vadības struktūras atcelšana” ir noteikts:

“Ja ir ievērojami pasliktinājusies iestādes finansiālā situācija vai ir konstatēti nopietni normatīvo aktu vai iestādes statūtu pārkāpumi vai nopietni administratīvie pārkāpumi, un ja citi saskaņā ar 27. pantu veiktie pasākumi nav pietiekami šīs situācijas uzlabošanai, dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes var pieprasīt atcelt iestādes augstāko vadību un/vai vadības struktūru kopumā, vai arī atsevišķus tās/to locekļus. Jaunu augstāko vadību un/vai vadības struktūru ieceļ saskaņā ar valsts un Savienības tiesību aktiem, un šādai iecelšanai nepieciešams kompetentās iestādes apstiprinājums vai piekrišana.”

8

Minētās direktīvas 29. panta “Pagaidu administrators” 1. punktā ir paredzēts:

“Ja kompetentā iestāde uzskata, ka augstākās vadības vai vadības struktūras nomaiņa, kā minēts 28. pantā, nav pietiekams situācijas risinājums, dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes var iestādei iecelt vienu vai vairākus pagaidu administratorus. Kompetentās iestādes var samērīgi pastāvošajiem apstākļiem iecelt pagaidu administratoru, kurš vai nu uz laiku nomaina iestādes vadības struktūru, vai arī uz laiku strādā ar iestādes vadības struktūru un kompetentā iestāde savu lēmumu nosaka iecelšanas brīdī. Ja kompetentā iestāde ieceļ pagaidu administratoru, kurš strādās ar iestādes vadības struktūru, kompetentā iestāde šādas iecelšanas brīdī sīkāk precizē pagaidu administratora uzdevumus, pienākumus un pilnvaras, un prasības iestādes vadības struktūrai apspriesties ar pagaidu administratoru vai saņemt tā piekrišanu pirms konkrētu lēmumu pieņemšanas vai darbību veikšanas. Kompetentajai iestādei piemēro prasību publiskot informāciju par pagaidu administratora iecelšanu, izņemot gadījumus, kad pagaidu administratoram nav pilnvaru pārstāvēt iestādi. Turklāt dalībvalstis nodrošina, ka pagaidu administratoram ir savu funkciju īstenošanai nepieciešamā kvalifikācija, prasmes un zināšanas un viņš neatrodas interešu konflikta situācijā.”

9

1993. gada 1. septembradecreto legislativo n. 385 – Testo unico delle leggi in materia bancaria e creditizia (Dekrētlikums Nr. 385 par likumu kodifikāciju banku un kredītu jomā; GURI, Nr. 230, 1993. gada 30. septembris, kārtējais pielikums Nr. 92), redakcijā, kas piemērojama šajā tiesvedībā (turpmāk tekstā – “Kredītiestāžu kodekss”), ar ko Direktīvas 2014/59 28. pants transponēts Itālijas tiesībās, 69.octiesdecies panta 1. punktā ir paredzēts:

“Itālijas Banka attiecībā pret banku vai banku koncerna mātessabiedrību var veikt šādus pasākumus:

[..]

10

Kredītiestāžu kodeksa 70. panta “Pagaidu administrators”, ar ko Direktīvas 2014/59 29. pants transponēts Itālijas tiesībās, 1. punktā ir noteikts:

“Itālijas Banka 69.octiesdecies panta 1. punkta b) apakšpunktā minēto pārkāpumu gadījumā vai ja ir sagaidāmi ievērojami finansiāli zaudējumi, vai ja darbības apturēšana tiek lūgta ar pārvaldes institūciju vai ārkārtas akcionāru sapulces argumentētu pieteikumu, var uzdot bankas izpildinstitūcijas un pārraudzības institūcijas darbības apturēšanu.”

11

Pārsūdzētā sprieduma 2.–19. punktā Vispārējā tiesa ir izklāstījusi tiesvedības priekšvēsturi un faktiskos apstākļus pēc prasības celšanas Vispārējā tiesā. Šo apvienoto lietu vajadzībām to var rezumēt šādi.

12

Banca Carige bija Itālijā reģistrēta kredītiestāde, kuras akcijas bija iekļautas biržas sarakstā un kura kopš 2014. gada bija tieši pakļauta Eiropas Centrālās bankas (ECB) īstenotai prudenciālai uzraudzībai. Laikposmā no 2014. gada decembra līdz 2019. gada 1. janvārim tās zaudējumu kopsumma pārsniedza 1,6 miljardus EUR. F. Corneli bija Banca Carige mazākumakcionāre. Laikā, kad viņa cēla prasību Vispārējā tiesā, tās turējumā bija 200000 parasto akciju jeb 0,000361 % no Banca Carige pamatkapitāla.

13

Tā kā Banca Carige2018. gada 1. janvārī vairs nespēja izpildīt prasības par pašu kapitāla rādītāja minumumu, 2018. gadā tā vairākkārt centās uzlabot savu stāvokli. Taču šie centieni nebija sekmīgi. Pēc tam, kad Banca Carige akcionāri, kuru turējumā bija 70 % no tās pamatkapitāla, ārkārtas akcionāru sapulcē, kas notika 2018. gada 22. decembrī, bija pauduši iebildumus pret pamatkapitāla palielināšanu, kas notiktu, subordinētās obligācijas konvertējot jaunemitētās akcijās, septiņi Banca Carige direktoru padomes locekļi, tostarp direktoru padomes priekšsēdētājs, viņa vietnieks un ģenerāldirektors, atkāpās no amata; atkāpšanās no amata stājās spēkā nekavējoši – attiecīgi 2018. gada 23. decembrī un 2019. gada 2. janvārī. Šīs atkāpšanās dēļ direktoru padomes darbība tika apturēta atbilstoši Banca Carige statūtiem un piemērojamajām Itālijas tiesību normām. Pamatojoties uz šiem statūtiem, četri neatkāpušies direktoru padomes locekļi palika amatā, lai nodrošinātu Banca Carige ikdienas vadību.

14

ECB 2019. gada 1. janvārī pieņēma lēmumu par pagaidu administrācijas piemērošanu; tam bija tādas sekas, ka, pirmkārt, Banca Carige direktoru padomes darbība tika apturēta, un tās bijušie locekļi tika aizstāti ar trim pagaidu administratoriem, otrkārt, Banca Carige uzraudzības komitejas darbība tika apturēta, un šīs komitejas iepriekšējie locekļi tika aizstāti ar trim citām personām un, treškārt, jaunajām institūcijām tika uzticēts uzdevums veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka Banca Carige no jauna – un ilgtspējīgi – ievēro prasības attiecībā uz aktīviem.

15

2019. gada 29. martā ECB pieņēma lēmumu par termiņa pagarināšanu.

16

Ar 2019. gada 30. septembra lēmumu ECB līdz 2019. gada 31. decembrim pagarināja bankai Banca Carige piemēroto pagaidu administrāciju. Ar 2019. gada 20. decembra lēmumu tā to pagarināja vēlreiz – līdz 2020. gada 31. janvārim, lai dotu iespēju Banca Carige pabeigt pašu kapitāla stiprināšanas darījumu.

17

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 12. jūlijā, F. Corneli cēla prasību, ar ko lūdza atcelt lēmumu par pagaidu administrācijas piemērošanu, kā arī “jebkurus nākamus vai turpmākus aktus”, tostarp lēmumu par termiņa pagarināšanu, kā arī pēc tam pieņemtos lēmumus par bankai Banca Carige piemērotās pagaidu administrācijas termiņa papildu pagarināšanu.

18

Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā saņemts 2019. gada 2. oktobrī, ECB iesniedza iebildi par šīs prasības nepieņemamību; ar Vispārējās tiesas 2020. gada 29. aprīļa rīkojumu lemšana par to tika atlikta līdz lietas izskatīšanai pēc būtības.

19

Ar 2020. gada 24. jūnija lēmumu Komisijai tika atļauts iestāties lietā ECB prasījumu atbalstam.

20

Attiecībā uz prasības pieņemamību Vispārējā tiesa vispirms – pārsūdzētā sprieduma 22.–28. punktā – pārbaudīja, vai lūgums atcelt dažādos ECB lēmumus, kas minēti šā sprieduma 17. punktā, visādā ziņā atbilda Vispārējās tiesas Reglamenta 76. un 86. pantā izklāstītajām prasībām attiecībā uz dokumentu formu un vai akti, kuru atcelšana tika lūgta, bija esoši akti, kas nelabvēlīgi F. Corneli. Pēc šīs pārbaudes tā pārsūdzētā sprieduma 29. punktā atzina, ka F. Corneli prasība ir pieņemama, ciktāl tā ir vērsta pret strīdīgajiem lēmumiem, bet nav pieņemama attiecībā uz “nākamiem vai turpmākiem aktiem”, tostarp lēmumiem, kurus ECB pieņēma pēc šīs prasības celšanas un kuri attiecas uz Banca Carige pagaidu administrācijas termiņa atkārtotu pagarināšanu.

21

Turpinot – Vispārējā tiesa, izvērtējot iebildi par nepieņemamību, ko izvirzījusi ECB, kuru atbalsta Komisija, un ar ko tiek apgalvots, ka F. Corneli nav locus standi, pārsūdzētā sprieduma 33.–54. punktā, pirmām kārtām, aplūkoja jautājumu, vai strīdīgie lēmumi tieši skāra F. Corneli.

22

Kā izriet no minētā sprieduma 34. un 35. punkta, Vispārējā tiesa atzina, ka juridiskās attiecības starp Banca Carige un tās akcionāriem, tostarp F. Corneli, bez jebkāda cita akta starpniecības bija grozītas ar strīdīgajiem lēmumiem, proti, ar tiem tika grozītas F. Corneli tiesības akcionāra statusā piedalīties Banca Carige pārvaldībā atbilstoši piemērojamajiem noteikumiem. Konkrētāk, Vispārējā tiesa atzina, ka ar šiem lēmumiem bija aizskartas F. Corneli tiesības akcionāra statusā ievēlēt Banca Carige izpildinstitūciju un pārraudzības institūciju, sasaukt akcionāru sapulci, kā arī noteikt darbakārtību, un tika grozīti nosacījumi, ar kādiem tādi akcionāri kā F. Corneli varētu saukt pie atbildības izpildinstitūciju un pārraudzības institūciju.

23

Noraidījusi ECB un Komisijas argumentus par pretējo, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 54. punktā nosprieda, ka strīdīgie lēmumi tieši skāra F. Corneli.

24

Otrām kārtām, pārsūdzētā sprieduma 55.–76. punktā Vispārējā tiesa aplūkoja jautājumu, vai strīdīgie lēmumi bija individuāli skāruši F. Corneli. Kā izriet no minētā sprieduma 58.–64. punkta, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka F. Corneli atbilda kritērijiem, kas ieviesti ar 1963. gada 15. jūlija spriedumu Plaumann/Komisija (25/62, EU:C:1963:17), pirmkārt, ņemot vērā, ka viņa kā Banca Carige akcionāre bija identificējama brīdī, kad tika pieņemti strīdīgie lēmumi, jo to pieņemšanas dienā to akcionāru saraksts, kurus skars šie lēmumi, esot bijis konkretizēts, un a fortiori tas ir sakāms par attiecībā uz lēmumu par pagaidu administrācijas piemērošanu, kas bija pieņemts dienā, kad kredītiestādes bija slēgtas, līdz ar to minētajā dienā akcijas nebija iespējams tirgot. Otrkārt, Vispārējā tiesa konstatēja, ka strīdīgo lēmumu pieņemšana personīgi skāra Banca Carige akcionārus, tostarp F. Corneli, saistībā ar iezīmi, kas tos raksturo individuāli, proti, ar Banca Carige akciju turētāja statusu un ar to, ka šo lēmumu sekas tiem liedza īstenot dažas ar šīm akcijām saistītās tiesības.

25

Vispārējā tiesa citastarp pārsūdzētā sprieduma 63. punktā norādīja, ka F. Corneli bija to akcionāru vidū, kuri balsoja pret 2018. gada 22. decembra akcionāru sapulcē iesniegto priekšlikumu; lai gan šis balsojums bija tikai par tā atlikšanu, tas izraisīja direktoru padomes locekļu atkāpšanos, bet pēc tam – direktoru padomes darbības apturēšanu, un Banca Carige nonāca situācijā, kas apstākļos, kādos tā bija, izraisīja – kā norādīts lēmumā par pagaidu administrācijas piemērošanu – ECB intervenci, apturot akcionāru sapulces funkcijas un tādējādi arī akcionāru iespējas ar savu balsojumu ietekmēt stratēģiju, ko īstenotu Banca Carige.

26

Noraidījusi ECB un Komisijas iebildumus, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 76. punktā nosprieda, ka strīdīgie lēmumi bija individuāli skāruši F. Corneli un ka līdz ar to viņa atbilst prasībām attiecībā uz locus standi.

27

Trešām kārtām, pārsūdzētā sprieduma 77.–82. punktā Vispārējā tiesa noraidīja ECB iebildi par nepieņemamību, ar ko tiek apgalvots, ka F. Corneli trūkst intereses celt prasību. Šajā ziņā Vispārējā tiesa minētā sprieduma 81. punktā atgādināja, ka F. Corneli prasības pamatojumā ir uzsvērusi strīdīgo lēmumu ietekmi uz viņas personīgajām tiesībām Banca Carige akcionāres statusā, it īpaši tiesībām sasaukt akcionāru sapulci, lai ierosinātu prasības celšanu, vai tiesībām šādas akcionāru sapulces darbakārtību papildināt ar attiecīgu punktu. Pārsūdzētā sprieduma 82. punktā Vispārējā tiesa no tā izsecināja: ja strīdīgie lēmumi tiktu atcelti, sekas akcionāru stāvoklim nebūtu identiskas sekām, kuras to atcelšana radītu Banca Carige stāvoklim, un ka līdz ar to, balstoties uz sekām, ko šie lēmumi rada F. Corneli tiesībām, viņa varēja pierādīt interesi prasīt minēto lēmumu atcelšanu, bet tas nesakrīt ar Banca Carige interesi.

28

Līdz ar to Vispārējā tiesa nosprieda, ka prasība ir pieņemama, un to izskatīja pēc būtības. Lai pamatotu prasību pirmajā instancē, F. Corneli izvirzīja septiņus pamatus, ar kuriem apgalvots, ka, pirmkārt, ir pārkāpti noteikumi attiecībā uz samērīgumu, otrkārt, nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu un nav ievērotas tiesības tikt uzklausītam, treškārt, par pagaidu administratoriem ir ieceltas personas, kas iepriekš veica svarīgas funkcijas Banca Carige vadībā un administrēšanā, ceturtkārt, ir pieļauta tiesību kļūda, nosakot strīdīgo lēmumu pieņemšanas tiesisko pamatu, piektkārt, ECB ir mēģinājusi atrisināt pārvaldības problēmas, amatam izvirzot personas, kuras tās bija izraisījušas, sestkārt, ir pārkāptas normas attiecībā uz akcionāru tiesībām un nav ievēroti pamatprincipi īpašuma aizsardzības, ietaupījumu un privātās saimnieciskās iniciatīvas jomā, kā arī pilsoņa pašnoteikšanās personīgajā izvēlē un, septītkārt, pagaidu administrācija nav bijusi lietderīga konstatētās problēmas atrisināšanai.

29

Vispārējā tiesa nolēma vispirms pievērsties prasības pirmajā instancē ceturtajam pamatam, ar ko tiek apgalvots, ka, izvēloties tiesisko pamatu strīdīgo lēmumu pieņemšanai, ir notikusi kļūda tiesību piemērošanā. Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 86. punkta, F. Corneli ar šo prasības pamatu apgalvoja, ka ECB, strīdīgos lēmumus pamatodama ar Kredītiestāžu kodeksa 70. panta 1. punktu, ir izdarījusi kļūdu tiesību piemērošanā, lai gan šī tiesību norma neattiecās uz situāciju, uz kuru tā atsaukusies, lai attaisnotu pagaidu administrācijas piemērošanu Banca Carige, proti, pēdējās minētās stāvokļa “ievērojamu pasliktināšanos”.

30

Šajā ziņā pārsūdzētā sprieduma 95. punktā Vispārējā tiesa no Kredītiestāžu kodeksa 69.octiesdecies panta 1. punkta b) apakšpunkta un 70. panta normu salīdzinoša izvērtējuma izsecināja, ka otrā minētajā normā nav paredzēta bankas izpildinstitūcijas vai pārraudzības institūcijas darbības apturēšana un pagaidu administrācijas ieviešana attiecīgās bankas vai banku koncerna stāvokļa ievērojamas pasliktināšanās gadījumā.

31

Vispārējā tiesa minētā sprieduma 100. punktā atzina, ka ECB ir pārkāpusi Kredītiestāžu kodeksa 70. pantu, balstīdamās uz Banca Carige stāvokļa ievērojamu pasliktināšanos” – lai gan šis nosacījums šajā normā nav paredzēts –, apturot bankas izpildinstitūcijas un pārraudzības institūcijas darbību, ieviešot pagaidu administrāciju un uzturot to spēkā lēmumā par termiņa pagarināšanu minētajā laikposmā.

32

Ar pārsūdzētā sprieduma 102.–108. punktā izklāstīto pamatojumu Vispārējā tiesa noraidīja ECB un Komisija izvirzīto argumentu, ka, ņemot vērā, ka pagaidu administrācijas piemērošana esot paredzēta Direktīvas 2014/59 29. pantā, Kredītiestāžu kodeksa 70. pants esot jāinterpretē, ņemot vērā šīs tiesību normas, kuras ar to bija paredzēts transponēt Itālijas tiesībās. Šajā ziņā no pārsūdzētā sprieduma 106. un 107. punkta izriet: Vispārējā tiesa atgādināja, ka pienākums interpretēt valsts tiesību normas atbilstoši Savienības tiesību normām nevarot būt pamats interpretācijai, kas ir pretrunā valsts tiesību normā izmantotajam formulējumam, ar ko transponēta direktīva. Vispārējā tiesa norādīja, ka tad, ja šī interpretēšanas metode tiktu izmantota lietā, ko tā izskatīja, tiktu iegūts šāds rezultāts.

33

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 111.–113. punktā Vispārējā tiesa noraidīja argumentu, ko tās mutvārdu procesā izvirzīja ECB un Komisija, proti, ka tad, kad ECB kā kompetentā iestāde iestājas lietā, pamatojoties uz regulējumu banku jomā, tai ir pienākums piemērot ne tikai valsts tiesību normas, bet arī Savienības tiesību normu, tostarp Direktīvā 2014/59 iekļauto normu, kopumu, kurā paredzēta pagaidu administrācijas piemērošana kredītiestādei tās stāvokļa ievērojamas pasliktināšanās gadījumā.

34

Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 112. punktā norādīja: no Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkta izriet: ja Savienības tiesību akti, kas nozīmīgi ECB uzticēto uzdevumu īstenošanai, ir direktīvas, jāpiemēro dalībvalsts tiesību akti, ar kuriem tās ir transponētas. Vispārējā tiesa pauda uzskatu, ka šo tiesību normu nevar interpretēt tādējādi, ka tajā būtu ietverti divi dažādi saistību avoti, proti, Savienības tiesību kopums, tostarp direktīvas, kurām būtu jāpievieno dalībvalsts tiesību normas, ar ko tās ir transponētas. Vispārējā tiesa atzina, ka šāda interpretācija faktiski nozīmētu, ka dalībvalsts tiesību normu tvērums atšķiras no to direktīvu tvēruma, kuras ar šīm valsts tiesību normām paredzēts transponēt dalībvalsts tiesībās, un ka tādā gadījumā abu veidu normas būtu saistošas ECB kā atsevišķi tiesību avoti, bet tas būtu pretrunā LESD 288. pantam. Turklāt Vispārējā tiesa atgādināja Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru direktīva pati par sevi nevar radīt pienākumus privātpersonām, tāpēc uz to nevar atsaukties, vēršoties pret privātpersonām.

35

Šādos apstākļos Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 113. punktā nosprieda, ka kļūdu, ko ECB pieļāvusi, piemērojot Kredītiestāžu kodeksa 70. pantu, nav iespējams izlabot ar tādu tekstu brīvu interpretāciju, ar kuriem būtu iespējams rekonstruēt normu piemērošanas nosacījumus, kas Direktīvā 2014/59 un dalībvalsts tiesību aktos ir atšķirīgi. Līdz ar to Vispārējā tiesa piekrita prasības pamatam, ar ko tiek apgalvots, ka ir notikusi tiesību kļūda, izvēloties tiesisko pamatu strīdīgo lēmumu pieņemšanai, un atcēla šos lēmumus, neizvērtējusi pārējos F. Corneli izvirzītos pamatus.

36

Ar apelācijas sūdzību lietā C‑777/22 P ECB lūdz Tiesu:

37

Ar apelācijas sūdzību lietā C‑789/22 P Komisija lūdz Tiesu:

38

Atbildes rakstā F. Corneli lūdz Tiesu:

39

Atbildes rakstā lietā C‑777/22 P Komisija norāda, ka tā atbalsta visus ECB prasījumus un lūdz Tiesu tos apmierināt.

40

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2023. gada 8. februāra lēmumu lietas C‑777/22 P un C‑789/22 P tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesa, kā arī sprieduma taisīšanas vajadzībām.

41

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2023. gada 17. aprīļa lēmumu Itālijas Republikai pēc tās lūguma tika atļauts iestāties lietās C‑777/22 P un C‑789/22 P ECB un Komisijas prasījumu atbalstam.

42

Itālijas Republika iestāšanās rakstā lūdz Tiesu apmierināt ECB un Komisijas apelācijas un līdz ar to atzīt par nepieņemamu vai – pakārtoti – pēc būtības noraidīt F. Corneli celto atcelšanas prasību.

43

ECB un Itālijas Republika attiecīgi 2023. gada 3. un 6. novembrī, pamatojoties uz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 16. panta trešo daļu, lūdza šīs apvienotās lietas izspriest virspalātā; Tiesa šo jautājumu izskatīja 2024. gada 7. maijā.

44

Lai pamatotu apelāciju lietā C‑777/22 P, ECB izvirza divus pamatus, ar kuriem tiek apgalvots, ka, pirmkārt, Vispārējā tiesa ir sagrozījusi faktus attiecībā uz apgalvotajām tiesībām, kuras F. Corneli varētu izmantot kā Banca Carige akcionāre un, otrkārt, interpretējot Kredītiestāžu kodeksa 70. pantu, ir izdarīta tiesību kļūda.

45

Savukārt Komisija, lai pamatotu apelāciju lietā C‑789/22 P, izvirza piecus pamatus, ar kuriem tiek apgalvots, ka, pirmkārt, ir pārkāpts LESD 263. pants, jo Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka strīdīgie lēmumi tieši un individuāli skāra F. Corneli, otrkārt, ir pārkāpts Vispārējās tiesas Reglamenta 84. pants un nav ievērots aizliegums pēc savas ierosmes pārbaudīt atcelšanas pamatu, kas attiecas uz apstrīdētā akta tiesiskumu pēc būtības, treškārt, ir pārkāpts Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkts un Kredītiestāžu kodeksa 70. pantu 1. punkts, ceturtkārt, ir pārkāpta LESD 288. panta trešā daļa, jo Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka Kredītiestāžu kodeksa 70. panta 1. punktu nevarot interpretēt atbilstoši Direktīvas 2014/59 29. pantam, un, piektkārt, ir pārkāpta LESD 288. panta otrā un trešā daļa, kā arī Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkts, jo Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka ECB nevarēja pamatoties uz direktīvas normām, kurām ir tieša iedarbība, un ka tā esot piemērojusi valsts tiesisko regulējumu, kas ir pretrunā direktīvām.

46

Itālijas Republika iestāšanās rakstā norāda, ka tā atbalsta visus pamatus, kurus izvirzījusi ECB un Komisija, izņemot pēdējās minētās apelācijas piekto pamatu, par kuru tā nepauž nostāju.

47

Ar pirmo apelācijas pamatu attiecīgi ECB un Komisija, ko atbalsta Itālijas Republika, iebilst pret pārsūdzētā sprieduma pamatojumu, kurā Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka F. Corneli bija locus standi, jo strīdīgie lēmumi viņu skāra tieši un individuāli un ka viņai bija arī nepieciešamā interese celt prasību, un tāpēc tās prasība esot pieņemama. ECB pirmo pamatu ir sadalījusi četrās daļās, bet Komisija – trīs daļās.

48

ECB pirmā pamata pirmās divas daļas un Komisijas pirmā pamata pirmā daļa attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 34. un 35. punktu, pamatojoties uz kuriem Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka strīdīgie lēmumi tieši skāra F. Corneli, jo to radītās sekas komercsabiedrībai un tās institūcijām ir vienlīdzīgas sekām, kas ietekmē katra šīs sabiedrības akcionāra stāvokli – arī to akcionāru stāvokli, kuriem – kā F. Corneli – turējumā ir tikai neliela pamatkapitāla daļa. Šajā ziņā ECB ar pirmā pamata pirmo daļu pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir sagrozījusi faktus. Turklāt ECB – ar pirmā pamata otro daļu – un Komisija – ar pirmā pamata pirmo daļu – apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu.

49

Šīs [Savienības] iestādes uzsver, ka pārsūdzētā sprieduma 34. punktā uzskaitītās tiesības nav individuāli katram akcionāram, un uzskata, ka Vispārējā tiesa ir balstījusies uz piemērojamo Itālijas tiesību normu un Banca Carige statūtu kļūdainu interpretāciju. No šīm tiesību normām un statūtiem izrietot, ka, pirmkārt, tiesības iesniegt direktoru padomes locekļu un revīzijas komitejas locekļu vēlēšanu sarakstus ir rezervētas akcionāriem, kuru turējumā ir vismaz 1 % parasto akciju, otrkārt, tiesības ievēlēt šo institūciju locekļus ir akcionāru sapulcei, treškārt, tiesības sasaukt akcionāru sapulci un noteikt tās darbakārtību var izmantot vienīgi akcionāru grupa, kas pārstāv 5 % no komercsabiedrības pamatkapitāla un, ceturtkārt, prasību par sabiedrības administratoru saukšanu pie atbildības var celt vienīgi akcionāru sapulce vai akcionāru grupa, kas pārstāv 2,5 % no pamatkapitāla.

50

Turklāt ECB apgalvo, ka šajā tiesvedībā ir konstatējama analoģija ar lietu, kurā taisīts Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2020. gada 7. jūlija spriedums Albert u.c. pret Ungāriju (CE:ECHR:2020:0707JUD000529414); tajā, kā norāda ECB, minētā tiesa ir atzinusi, ka šajā lietā aplūkojamie akti tieši skāra nevis prasītājus minētajā lietā – divu banku akcionārus –, bet gan šīs abas bankas, savukārt to akcionārus skāra tikai netiešas papildu sekas.

51

Ar pirmā pamata attiecīgi trešo un otro daļu ECB un Komisija, ko atbalsta Itālijas Republika, kritizē pārsūdzētā sprieduma 58., 61.–63., 74. un 75. punktu, kuros Vispārējā tiesa aplūkojusi jautājumu, vai strīdīgie lēmumi individuāli skāra F. Corneli.

52

Šajā ziņā tās pārmet Vispārējai tiesai, ka tā neesot ievērojusi pārsūdzētā sprieduma 56. punktā minēto judikatūru. Tas vien, ka bija iespējams identificēt Banca Carige akcionārus 2019. gada 1. janvārī, kad tirgi bija slēgti, nenozīmējot, ka lēmums par pagaidu administrācijas piemērošanu, kas pieņemts tajā pašā dienā, individuāli skartu šos akcionārus. Tas pats esot sakāms par lēmumu par termiņa pagarināšanu, kas neesot pieņemts svētku dienā, kā Vispārējā tiesa pati esot atzinusi. Pagaidu administrācijas piemērošana esot skārusi Banca Carige, kas bija strīdīgo lēmumu adresāte, kā arī tās administratorus, nevis tās akcionārus. Turklāt Vispārējā tiesa neesot izskaidrojusi, kāda iemesla dēļ F. Corneli balsojumam pret akcionāru sapulcē ierosināto akcionāru lēmuma projektu esot bijušas tādas sekas, ka šī persona tika identificēta individuāli – līdzīgi strīdīgo lēmumu adresātiem.

53

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 74. un 75. punktā izklāstītais pamatojums nedodot iespēju atzīt, ka F. Corneli ietilpa “slēgtā grupā” minētā sprieduma 71. punktā minētās Tiesas judikatūras izpratnē. 2018. gada 6. novembra spriedums Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci (no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873), kas minēts Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 74. punktā, neesot nozīmīgs, jo strīdīgie lēmumi neesot reglamentējoši [regulatīvi] akti.

54

Vispārīgāk: Tiesas judikatūra attiecībā uz “slēgtām grupām” esot attīstīta konkrētajā to lietu kontekstā, kurās Savienības akti, kuri ir vispārēji piemērojami, faktiski skāra tikai nelielu skaitu ekonomikas dalībnieku, un līdz ar to jau uzreiz esot bijis iespējams tos identificēt. Turpretī apmēram 35000Banca Carige akcionārus – saprātīgi spriežot – nevarētu uzskatīt par šādu ierobežotu ekonomikas dalībnieku grupu. Turklāt šī judikatūra neesot piemērojama tad, ja personas, kuras skar kāds akts, ir identificējamas, ņemot vērā objektīvo tiesisko vai faktisko stāvokli, kas definēts ar attiecīgo aktu. Tā tas esot F. Corneli gadījumā un jebkura cita Banca Carige akcionāra gadījumā.

55

Ar apelācijas pirmā pamata attiecīgi ceturto un trešo daļu ECB un Komisija, ko atbalsta Itālijas Republika, apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir izdarījusi tiesību kļūdu, atzīdama, ka F. Corneli bija interese celt prasību, kas nepieciešama, lai celtu atcelšanas prasību par strīdīgajiem lēmumiem. Tiesa tikai izņēmuma kārtā esot atzinusi, ka šāda interese ir komercsabiedrības akcionāriem, kas ir Savienības iestādes akta adresāti, proti, tad, ja šādam aktam ir arī bijušas tādas sekas kā attiecīgās sabiedrības statūtu grozīšana vai tam ir bijusi tieša, ievērojama iedarbība konfiskācijas izteiksmē, kas skārusi akcionārus. Bankas pārvaldības pagaidu struktūras ieviešana neesot uzskatāma par šādu ārkārtēju gadījumu.

56

Turklāt Vispārējā tiesa neesot pierādījusi, ka ar strīdīgajiem lēmumiem būtu tikušas aizskartas F. Corneli intereses. Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 81. punktā Vispārējā tiesa kļūdaini uz katru akcionāru esot attiecinājusi tiesības, kuras esot rezervētas kvalificētiem akcionāru mazākumiem. Otrkārt, minētā sprieduma 82. punktā tā esot apstiprinājusi, ka pastāv atšķirības starp sekām, ko attiecīgi bankai Banca Carige un tās akcionāriem rada eventuāla strīdīgo lēmumu atcelšana, tomēr šīs atšķirības neesot identificējusi. Komisija piebilst, ka Vispārējā tiesa neesot – vajadzības gadījumā pēc savas ierosmes – pārbaudījusi, vai eventuāla F. Corneli interese celt prasību turpināja pastāvēt pēc tam, kad beidzās Banca Carige pagaidu administrācijas piemērošanas termiņš.

57

F. Corneli apšauba ECB apelācijas pirmā pamata pieņemamību – tā iemesla dēļ, ka ECB nav precizējusi, vai tā pārmet tiesību kļūdu vai faktu sagrozīšanu. Jebkurā gadījumā F. Corneli uzskata, ka gan ECB apelācijas pirmais pamats, gan Komisijas apelācijas pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatoti.

58

Attiecībā uz ECB apelācijas pirmā pamata pieņemamību ir konstatējams, ka no LESD 256. panta 1. punkta otrās daļas un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas, kā arī Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunkta un 169. panta 2. punkta izriet, ka apelācijas sūdzībā ir precīzi jānorāda kritizētie sprieduma punkti, kuru atcelšana tiek lūgta, kā arī juridiskie argumenti, uz kuriem konkrēti balstīts šāds lūgums, jo pretējā gadījumā apelācijas sūdzība vai attiecīgais pamats ir nepieņemami (spriedums, 2021. gada 23. novembris, Padome/Hamas, C‑833/19 P, EU:C:2021:950, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

59

Šajā gadījumā ECB apelācijas pirmais pamats atbilst šīm prasībām, līdz ar to tas ir pieņemams un pretēji tam, ko būtībā apgalvo F. Corneli, apstāklis, ka ECB pārmet Vispārējai tiesai gan tiesību kļūdu, gan faktu sagrozīšanu, to neliek apšaubīt.

60

Attiecībā uz pārbaudi pēc būtības par attiecīgi ECB un Komisijas apelācijas pirmo pamatu jāatgādina, ka tādas prasības pieņemamība, kuru fiziska vai juridiska persona atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai cēlusi par tiesību aktu, kura adresāte tā nav, ir pakārtota nosacījumam, ka šai personai ir jāatzīst tiesības celt prasību, kas notiek divos gadījumos. Pirmkārt, šādu prasību var celt ar nosacījumu, ka šis akts to skar tieši un individuāli. Otrkārt, attiecīgā persona var celt prasību par reglamentējošu aktu, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem, ja tas to skar tieši (spriedums, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija,C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 59. punkts).

61

Tā kā šīs lietas neatbilst otrajam gadījumam, jāpārbauda, vai Vispārējā tiesa ir pamatoti atzinusi, ka strīdīgie lēmumi tieši un individuāli skāra F. Corneli.

62

Pirmām kārtām, attiecībā uz jautājumu, vai šie lēmumi tieši skāra F. Corneli, no pastāvīgās judikatūras, ko arī Vispārējā tiesa atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 33. punktā, izriet, ka LESD 263. panta ceturtajā daļā minētais nosacījums, ka lēmumam, par ko celta tāda prasība, ir tieši skāris fizisku vai juridisku personu, nozīmē, ka jābūt izpildītiem diviem kumulatīvi nosacījumiem, proti, lai, pirmkārt, apstrīdētais pasākums tieši ietekmētu indivīda tiesisko stāvokli un, otrkārt, nepieļautu nekādu rīcības brīvību šā pasākuma adresātiem, kuri atbildīgi par tā īstenošanu, kas ir pavisam automātiska un izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus (spriedums, 2019. gada 5. novembris, ECB u.c./Trasta Komercbanka u.c.,C‑663/17 P, C‑665/17 P un C‑669/17 P, EU:C:2019:923, 103. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

63

Šajā gadījumā pārsūdzētā sprieduma 34. punktā Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka strīdīgie lēmumi aizskāra Banca Carige akcionāru, tostarp F. Corneli, tiesības. Pirmkārt, Vispārējā tiesa uzskata, ka šie lēmumi aizskāra šo akcionāru tiesības ievēlēt šīs bankas izpildinstitūciju un pārraudzības institūciju, kā arī to tiesības sasaukt akcionāru sapulci un noteikt tās darbakārtību. Otrkārt, tie esot ietekmējuši nosacījumus, ar kādiem Banca Carige akcionāri varētu saukt pie atbildības tās izpildinstitūciju un pārraudzības institūciju, ņemot vērā, ka tie civilprasību pret pagaidu administratoriem, kurus iecēlusi ECB, būtu varējuši celt vienīgi ļaunprātības vai rupjas nolaidības gadījumā un vienīgi ar ECB piekrišanu, savukārt prasības par Banca Carige bijušo pārvaldes institūciju locekļu vai tās ģenerāldirektora saukšanu pie atbildības būtu varējuši celt vienīgi pagaidu administratori, līdz ar to tiesības celt šādu prasību esot liegtas akcionāru sapulcei vai akcionāriem, kuru kopuma turējumā bija konkrēta daļa no pamatkapitāla.

64

Balstoties uz šiem konstatējumiem, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 35. punktā ir atzinusi, ka juridiskās attiecības starp Banca Carige un tās akcionāriem, tostarp F. Corneli, ar strīdīgajiem lēmumiem, kuri līdz ar to tieši skāra arī F. Corneli, bija grozītas bez jebkāda starpdokumenta piemērošanas.

65

Lai pamatu apgalvojumu, ka pārsūdzētā sprieduma 34. un 35. punktā pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, ECB un Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav ņēmusi vērā apstākli, ka tiesības iesniegt kandidātu sarakstu Banca Carige direktoru padomes locekļu un tās uzraudzības komitejas locekļu vēlēšanām, tiesības sasaukt šīs bankas akcionāru sapulci un tiesības celt prasību par minētās bankas izpildinstitūcijas un pārraudzības institūcijas locekļu saukšanu pie atbildības varēja izmantot vienīgi akcionāri, kuru turējumā – individuāli vai kopumā – bija daļa no Banca Carige pamatkapitāla, kas pārsniedza to daļu, kāda bija F. Corneli turējumā.

66

Taču kopš pagaidu administrācijas piemērošanas bankai Banca Carige – un kamēr vien šī situācija turpinājās – F. Corneli bija liegta vismaz iespēja īstenot tiesības, kas tai bija kā šīs bankas akcionārei, proti, tiesības apvienoties ar citiem tās akcionāriem, lai kopīgi īstenotu kādu no iepriekšējā punktā minētajām tiesībām. Tajā runa ir par ietekmi uz F. Corneli tiesisko stāvokli, kas izriet tieši no strīdīgo lēmumu pieņemšanas; tajos šajā ziņā adresātiem nav atstāta nekāda rīcības brīvība, un līdz ar to šā sprieduma 62. punktā minētajā judikatūrā izvirzītie nosacījumi bija izpildīti, kā pareizi konstatējusi Vispārējā tiesa.

67

Turklāt attiecībā uz ECB apelācijas pirmā pamata pirmo daļu, ar ko tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi piemērojamās Itālijas tiesību normas vai Banca Carige statūtus, jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem – bez vajadzības no jauna novērtēt faktus un pierādījumus (spriedums, 2023. gada 13. jūlijs, Komisija/CK Telecoms UK Investments, C‑376/20 P, EU:C:2023:561, 142. punkts un tajā minētā judikatūra).

68

Šajā gadījumā – pretēji tam, ko apgalvo ECB, – no pārsūdzētā sprieduma neizriet, ka Vispārējā tiesa būtu atzinusi, ka F. Corneli, pamatojoties uz piemērojamajām Itālijas tiesību normām vai bankas statūtiem, varēja izmantot kādu no pārsūdzētā sprieduma 34. punktā uzskaitītajām tiesībām. Gluži pretēji: atbildot uz Vispārējā tiesā izvirzīto ECB un Komisijas argumentu, ka tiesības, kas esot aizskartas ar strīdīgajiem lēmumiem, bija nevis individuāli katram attiecīgās komercsabiedrības akcionāram, bet tās akcionāru sapulcei, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 44. un 45. punktā ir norādījusi, ka ar šo argumentu nav ievērotas vismaz balsstiesības, kas katram akcionāram dod iespēju individuāli piedalīties izvirzīto kandidātu ievēlēšanā par Banca Carige izpildinstitūcijas locekļiem vai pārraudzības institūcijas locekļiem – tiesības, kuras esot jāaizsargā tiesā un kuras pēc pagaidu administrācijas piemērošanas Banca Carige vairs neesot bijis iespējams izmantot.

69

Pārsūdzētā sprieduma pamatojums, kas atstāstīts iepriekšējā punktā, liecina, ka Vispārējā tiesa visnotaļ ir ņēmusi vērā apstākli, ka konkrētus pārsūdzētā sprieduma 34. punktā minētus lēmumus, pamatojoties uz piemērojamajām Itālijas tiesību normām vai bankas statūtiem, varēja pieņemt vienīgi kopīgi – Banca Carige akcionāru sapulce vai tās akcionāri, kuru turējumā bija konkrēta daļa no tās pamatkapitāla. Tomēr Vispārējā tiesa būtībā ir pamatoti atzinusi, ka šā apstākļa dēļ nebija uzskatāms, ka strīdīgie lēmumi tādu konkrētu akcionāru kā F. Corneli neskāra tieši.

70

Visbeidzot – tas, ka tiktu ņemts vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2020. gada 7. jūlija spriedums Albert u.c. pret Ungāriju (CE:ECHR:2020:0707JUD000529414), uz ko atsaucas ECB, nevar likt apšaubīt konstatējumu, ka strīdīgie lēmumi tieši skāra F. Corneli.

71

Proti, lai atzītu, ka prasītāji lietā, kurā taisīts šis spriedums – divu Ungārijā reģistrētu krājbanku akcionāri –, nevarēja pretendēt uz “cietušā” statusu 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 34. panta izpratnē, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir balstījusies uz tās judikatūrā nostiprināto nošķīrumu starp pasākumiem, kas skar komercsabiedrības intereses, un pasākumiem, kuri aizskar ar šīs sabiedrības akcionāra statusu saistītās tiesības.

72

Atzīdama, ka šajā lietā aplūkojamie tiesību akti ietilpst pirmajā pasākumu kategorijā, Eiropas Cilvēktiesību tiesa piemēroja vispārīgo principu, kas izriet no tās judikatūras un atgādināts minētā sprieduma 124. punktā, saskaņā ar kuru komercsabiedrības dalībnieki nevar apgalvot, ka “cietušā” statuss iepriekš minētajā izpratnē tiem būtu tādu aktu vai pasākumu dēļ, kuri skar to sabiedrību. Šajā ziņā tā minētā sprieduma 151. punktā citastarp būtībā ir konstatējusi, ka šīm tiesību normām neesot bijušas tādas sekas, kas abu attiecīgo banku akcionāriem liegtu izmantot ar to statusu saistītās tiesības – pat ne pagaidu statusā.

73

Šie apsvērumi, kas attiecas uz kritērijiem, balstoties uz kuriem var atsaukties uz “cietušā” statusu Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 34. panta izpratnē, nav nozīmīgi novērtēšanai, vai šajā gadījumā strīdīgie lēmumi ir tieši skāruši F. Corneli.

74

Otrām kārtām, attiecībā uz jautājumu, vai strīdīgie lēmumi individuāli skāra F. Corneli, kā Vispārējā tiesa atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 56. punktā, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru subjekti, kas nav lēmuma adresāti, nevar apgalvot, ka akts to skartu individuāli LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, ja akts, kura atcelšana tiek lūgta, tos skar tiem raksturīgu, konkrētu iezīmju dēļ vai tādu apstākļu dēļ, kas tos atšķir no jebkuras citas personas, un šā iemesla dēļ tos individuāli nošķir analogi tā adresātam (skat. spriedumus, 1963. gada 15. jūlijs, Plaumann/Komisija,25/62, EU:C:1963:17, 223. lpp., kā arī 2024. gada 4. oktobris, Komisija un Padome/Front Polisario, C‑779/21 P un C‑799/21 P, EU:C:2024:835, 107. punkts un tajā minētā judikatūra).

75

Protams, tas vien, ka vairāk vai mazāk precīzi ir iespējams noteikt to tiesību subjektu skaitu vai pat identitāti, kuriem ir piemērojams kāds pasākums, nekādi nenozīmē, ka būtu jāuzskata, ka šis pasākums šos subjektus skar individuāli, ja šī piemērošana tiek veikta atbilstoši objektīvai tiesiskai vai faktiskai situācijai, kas paredzēta attiecīgajā tiesību aktā (spriedums, 2022. gada 12. jūlijs, Nord Stream 2/Parlaments un Padome, C‑348/20 P, EU:C:2022:548, 157. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

76

Tomēr, ja akts skar tādu personu grupu, kuras bija identificētas vai identificējamas šā akta pieņemšanas datumā, ņemot vērā šajā grupā ietilpstošās personas raksturojošus kritērijus, ir uzskatāms, ka minētais akts šīs personas skar individuāli (spriedums, 2022. gada 12. jūlijs, Nord Stream 2/Parlaments un Padome, C‑348/20 P, EU:C:2022:548, 158. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

77

Šajā gadījumā, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 56.–59. punkta, Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka strīdīgie lēmumi bija individuāli skāruši F. Corneli, jo, būdama Banca Carige akcionāre, viņa atbilda diviem nosacījumiem. Pirmkārt, viņa ietilpa to personu grupā, kuras bija identificētas vai identificējamas brīdī, kad tika pieņemti strīdīgie lēmumi un, otrkārt, šo identificēšanu bija iespējams balstīt uz šajā grupā ietilpstošās personas raksturojošajiem kritērijiem, proti, apstākli, ka to turējumā bija šīs bankas akcijas un ka šie lēmumi tām liedza izmantot konkrētas ar šīm akcijām saistītās tiesības.

78

Attiecībā uz otro nosacījumu Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 61. punktā ir norādījusi, ka F. Corneli pirms strīdīgo lēmumu pieņemšanas bija ieguvusi ar tās akcijām saistītās tiesības, kuras tika aizskartas laikposmā, kad bija piemērojami strīdīgie lēmumi. Konkrētāk, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 62. punktā ir norādījusi par Banca Carige akcionāru sapulces funkciju apturēšanu – tā kā pirmās sekas, ko radījis lēmums par pagaidu administrācijas piemērošanu, liedza šīs bankas akcionāriem iespēju paust nostāju attiecībā uz priekšlikumiem, kuri tos skāra.

79

Šis pārsūdzētā sprieduma pamatojums ir uzskatāms par šā sprieduma 74.–76. punktā minētās Tiesas judikatūras pareizu piemērošanu, un tātad tajā nav konstatējama kļūda tiesību piemērošanā. ECB un Komisijas argumenti, ar kuriem kritizēts šis pamatojums, nevar atspēkot šo secinājumu.

80

Pirmkārt, ir konstatējams: lai gan Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 58. punktā ir minējusi apstākli, ka lēmums par pagaidu administrācijas piemērošanu bija pieņemts 1. janvārī, tas ir, dienā, kad Banca Carige akcionāru turētās akcijas nebija iespējams tirgot, jo kredītiestādes esot bijušas slēgtas, tā ir balstījusies ne tikai uz šo apstākli, lai atzītu, ka strīdīgie lēmumi bija individuāli skāruši F. Corneli, kā arī lai apstiprinoši atbildētu, ka F. Corneli individuāli bija skāris arī lēmums par termiņa pagarināšanu, kurš, kā Vispārējā tiesa norādījusi tajā pašā pārsūdzētā sprieduma punktā, nebija pieņemts svētku dienā.

81

Ar citiem vārdiem – pārsūdzētā sprieduma 58. punktu nevar interpretēt tādējādi, ka Vispārējā tiesa būtu pamatojusi savu apsvērumu, ka konkrēti lēmums par pagaidu administrācijas piemērošanu individuāli skāra F. Corneli, jo tas esot pieņemts svētku dienā. Tas ir jāsaprot tādējādi, ka ar to bija paredzēts tikai pilnīguma labad norādīt, ka, tā kā attiecīgajā dienā biržas bija slēgtas, to Banca Carige akcionāru identificēšana, kurus individuāli skāra šis lēmums, bija vēl vienkāršāka.

82

Tāpat pārsūdzētā sprieduma 63. punktu nevar interpretēt tādējādi, ka, balstoties tieši uz apsvērumu, ka F. Corneli bija viens no Banca Carige akcionāriem, kas 2018. gada 22. decembra akcionāru sapulcē balsoja pret, Vispārējā tiesa būtu nolēmusi, ka strīdīgie lēmumi to bija skāruši individuāli, vēl jo vairāk tādēļ, ka 63. punktā tā ir precizējusi, ka šis balsojums “bija tikai par tā atlikšanu”. Ar šiem apsvērumiem Vispārējā tiesa drīzāk vēlējās uzsvērt, cik svarīgas F. Corneli bija tiesības piedalīties Banca Carige akcionāru sapulcē, tas ir, tiesības, ko viņa nevarēja izmatot, kamēr bija spēkā strīdīgie lēmumi.

83

Otrkārt, pretēji tam, ko apgalvo ECB un Komisija, šā sprieduma 76. punktā minētā Tiesas judikatūra attiecībā uz tādu personu grupām, kuras identificētas vai identificējamas atkarībā no attiecīgajā grupā ietilpstošās personas raksturojošajiem kritērijiem, ir attiecināma arī uz šo gadījumu. ECB un Komisijas minētais apstāklis, ka bankai Banca Carige esot bijuši apmēram 35000 akcionāru, kurus visus esot individuāli skāruši strīdīgie lēmumi, šajā ziņā nav nozīmīgi. Šīs judikatūras piemērošana ir atkarīga tikai no iespējām identificēt personas, kuras kāds akts skar atkarībā no šīs personas raksturojošajiem kritērijiem, nevis no identificēto personu skaita, kas ir lielāks vai mazāks.

84

Šā sprieduma 75. punktā minētā Tiesas judikatūra, uz kuru atsaucas ECB un Komisija, neattiecas uz tādu gadījumu kā šajās lietās aplūkojamais. Proti, šī judikatūra attiecas uz situācijām, kad kāda pasākuma piemērošana notiek aplūkojamajā aktā definēta tiesiskā vai faktiskā stāvokļa dēļ un līdz ar to tā pēc definīcijas attiecas uz vispārpiemērojamiem aktiem, kā norādīts ģenerāladvokātes secinājumu 66. punktā, nevis tādiem individuāliem aktiem kā strīdīgie lēmumi.

85

Treškārt, attiecībā uz iebildumiem, kas vērsti pret pārsūdzētā sprieduma 74. un 75. punktu, ir pietiekami norādīt: kā izriet no šā sprieduma 77.–79. punkta, pārsūdzētā sprieduma 56.–62. punktā izklāstītais pamatojums juridiski pietiekoši pierāda, ka strīdīgie lēmumi bija individuāli skāruši F. Corneli. Šādos apstākļos šie iebildumi, pat ja tie bija pamatoti, nevar izraisīt pārsūdzētā sprieduma atcelšanu un ir jānoraida kā neiedarbīgi, jo tie ir vērsti pret minētā sprieduma pamatojumu, kas sniegts tikai pilnīguma labad (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 29. marts, Anheuser‑Busch/BudějovickýBudvar, C‑96/09 P, EU:C:2011:189, 211. punkts un tajā minētā judikatūra).

86

Trešām kārtām, attiecībā uz F. Corneli interesi celt prasību ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ikviena atcelšanas prasība, ko, pamatojoties uz LESD 263. pantu, cēlusi fiziska vai juridiska persona, ir jābalsta uz tās interesi celt prasību. Šāda interese nozīmē, ka jau ar pašu apstrīdētā akta atcelšanu ir iespējams šai personai radīt priekšrocības (spriedums, 2023. gada 13. jūlijs, D &A Pharma/EMA, C‑136/22 P, EU:C:2023:572, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

87

Šajā gadījumā pārsūdzētā sprieduma 81. punktā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka, lai pamatotu interesi celt prasību par strīdīgajiem lēmumiem, F. Corneli bija apgalvojusi par šo lēmumu ietekmi uz viņas kā Banca Carige akcionāres personīgajām tiesībām, it īpaši uz tiesībām sasaukt akcionāru sapulci, lai ierosinātu šīs prasības celšanu, vai tiesībām papildināt šādas sapulces darbakārtību ar attiecīgu punktu.

88

Pārsūdzētā sprieduma 82. punktā Vispārējā tiesa no tā ir izsecinājusi, ka nebija uzskatāms, ka strīdīgo lēmumu atcelšanas gadījumā tās iedarbība uz akcionāru stāvokli būtu līdzīga iedarbībai uz Banca Carige stāvokli un ka līdz ar to šajā gadījumā esot ievērotas prasības, ka akcionāra interese celt prasību atšķiras no tās sabiedrības interesēm, kuras akcijas ir tā turējumā.

89

Šis pārsūdzētā sprieduma pamatojums ir juridiski pietiekams, lai pierādītu, ka pastāvēja interese celt prasību – tā ir nepieciešama, lai F. Corneli, pamatojoties uz LESD 263. pantu, varētu celt atcelšanas prasību par strīdīgajiem lēmumiem, kamēr vien tie bija spēkā.

90

Pārsūdzētā sprieduma 81. punktā ietvertā norāde par tiesībām “sasaukt akcionāru sapulci” vai “papildināt ar kādu punktu” šādas sapulces darbakārtību – pretēji tam, ko apgalvo ECB un Komisija, – nenozīmē, ka Vispārējā tiesa būtu atzinusi F. Corneli tiesības, kas nebija paredzētas Banca Carige statūtos vai piemērojamajās Itālijas tiesību normās. Šī norāde ir jāinterpretē kopsakarā ar pārsūdzētā sprieduma pamatojumu, saskaņā ar kuru strīdīgie lēmumi tieši skāra F. Corneli. Minēto šajā kontekstā skatīto norādi var saprast tikai tādējādi, ka Vispārējā tiesa ir pamatoti atzinusi, ka F. Corneli ir interese celt prasību par strīdīgajiem lēmumiem, jo šo lēmumu atcelšanas gadījumā pagaidu administrācijas piemērošana Banca Carige tiktu izbeigta un F. Corneli atgūtu tiesības apvienoties ar citiem šīs bankas akcionāriem, lai citastarp varētu sasaukt akcionāru sapulci vai papildināt tās darbakārtību ar kādu punktu.

91

Attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 82. punktu ir uzskatāms, ka tas loģiski izriet no tā 81. punkta un to apstiprina, par ko liecina apstāklis, ka tas sākas ar vārdu “tātad”.

92

Ceturtām kārtām, ir jāizvērtē Komisijas arguments, ka Vispārējā tiesa nav pēc savas ierosmes pārliecinājusies, vai F. Corneli interese celt prasību bija turpinājusi pastāvēt pēc bankai Banca Carige piemērotās pagaidu administrācijas termiņa beigām.

93

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasītāja interesei celt prasību, ņemot vērā prasības priekšmetu, ir jāpastāv prasības celšanas brīdī un pretējā gadījumā šāda prasība nav pieņemama, un šim prasības priekšmetam – tāpat kā interesei celt prasību – ir jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, bet pretējā gadījumā lieta ir jāizbeidz, līdz ar to prasības rezultātam ir jāsniedz labums lietas dalībniekam, kas to ir cēlis (spriedumi, 2007. gada 7. jūnijs, Wunenburger/Komisija,C‑362/05 P, EU:C:2007:322, 42. punkts, un 2016. gada 21. decembris, Komisija/Hansestadt Lübeck, C‑524/14 P, EU:C:2016:971, 26. punkts).

94

Principā lietas dalībniekam saglabājas interese celt atcelšanas prasību, ja tas var būt pamats eventuālai prasībai par saukšanu pie atbildības. Iespējamība, ka tiks celta prasība atlīdzināt zaudējumus, ir pietiekama, lai pamatotu šādu interesi celt prasību, ja vien tā nav hipotētiska (spriedums, 2018. gada 7. novembris, BPC Lux 2 u.c./Komisija, C‑544/17 P, EU:C:2018:880, 42. un 43. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

95

Interese celt prasību var izrietēt no jebkuras prasības valsts tiesā, saistībā ar kuru apstrīdētā akta iespējamā atcelšana Savienības tiesā varētu radīt priekšrocību prasītājam (spriedums, 2018. gada 7. novembris, BPC Lux 2 u.c./Komisija, C‑544/17 P, EU:C:2018:880, 44. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

96

Prasītājam ir jāiesniedz pierādījumi par savu interesi celt prasību; tas ir uzskatāms par būtisku nosacījumu, kas ir primārs jebkuras prasības celšanai tiesā. Konkrētāk, lai fiziskas vai juridiskas personas celta prasība par tiesību akta atcelšanu būtu pieņemama, prasītājam pienācīgā veidā ir jāpierāda interese šo aktu atcelt (spriedums, 2018. gada 7. novembris, BPC Lux 2 u.c./Komisija, C‑544/17 P, EU:C:2018:880, 34. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

97

Šajā gadījumā no pārsūdzētā sprieduma 1. un 17. punkta izriet, ka strīdīgie lēmumi zaudēja spēku 2019. gada 30. septembrī.

98

Kā izriet no šā sprieduma 94. un 95 punktā atgādinātās judikatūras, šis apstāklis gan ne vienmēr nozīmē, ka F. Corneli interese celt prasību un līdz ar to Vispārējā tiesā notiekošās tiesvedības priekšmets tiesvedības gaitā būtu zudis. Tomēr Vispārējai tiesai pirms spriešanas par tajā izskatāmās lietas būtību pēc savas ierosmes bija jāpārliecinās, ka tas tā nebija. To nedarīdama, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu.

99

Neatkarīgi no tā šī tiesību kļūda pati par sevi nevar izraisīt pārsūdzētā sprieduma atcelšanu.

100

Proti, kā izriet no šā sprieduma 94.–96. punkta, joprojām pastāvēja F. Corneli interese panākt strīdīgo lēmumu atcelšanu, ja šāda atcelšana varētu būt uzskatāma par pamatu eventuālai prasībai par zaudējumu atlīdzināšanu.

101

Tomēr, atbildot uz jautājumu, ko F. Corneli rakstveidā bija uzdevusi Tiesa, viņa būtībā apliecināja savu nostāju, ka ar lēmumiem, ko pieņēmuši ECB ieceltie Banca Carige pagaidu administratori, viņai bija nodarīts kaitējums, par kuru viņa vēlējās gūt atlīdzinājumu. Kā norādījusi F. Corneli, šie lēmumi izraisīja viņas līdzdalības Banca Carige pamatkapitālā vērtības samazināšanos un – galu galā – tās turēto akciju obligātu pārdošanu pēc obligāta publiskā piedāvājuma par to pirkšanu no BPR Banca SpA, kura bija ieguvusi vairākumlīdzdalību Banca Carige pamatkapitālā.

102

No F. Corneli atbildes izriet arī tas, ka viņai ir nodoms celt prasības par zaudējumu atlīdzināšanu gan Vispārējā tiesā – pret ECB –, gan atbildīgajās valsts tiesās – pret pārējām fiziskajām vai juridiskajām personām, kuras pēc strīdīgo lēmumu pieņemšanas bija iesaistītas Banca Carige pagaidu administrācijā, bet pēc tam – tās pārdošanā.

103

Šajā ziņā ir jānorāda, ka atbildē uz rakstveidā uzdoto Tiesas jautājumu, ECB ir apstiprinājusi, ka Banca Carige pagaidu administratori to pilnvarojumā laikā ir pieņēmuši virkni svarīgu lēmumu, piemēram, 2019. gada 9. augustā ar vairākiem subjektiem noslēguši juridiski saistošu ietvarlīgumu par Banca Carige rekapitalizāciju, ko 2019. gada 20. septembrī apstiprināja Banca Carige ārkārtas akcionāru sapulce, kuru bija sasaukuši minētie pagaidu administratori.

104

Šādos apstākļos – kā norādīts ģenerāladvokātes secinājumu 77. un 78. punktā – ir secināms, ka, ņemot vērā šā sprieduma 94. punktā minēto judikatūru, nevar uzskatīt, ka F. Corneli interese vērsties pret strīdīgajiem lēmumiem būtu tikai hipotētiska, pat pēc tam, kad bija beigusies Banca Carige pagaidu administrācija un F. Corneli bija pārdevusi viņas turētās akcijas.

105

Līdz ar to, lai gan strīdīgo lēmumu iedarbība un Banca Carige pagaidu administrācija zaudēja spēku, kamēr norisinājās tiesvedība Vispārējā tiesā, F. Corneli interese panākt šo lēmumu atcelšanu vēl nav zudusi.

106

Ņemot vērā izklāstīto apsvērumu kopumu, attiecīgi ECB un Komisijas apelācijas pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatoti.

107

Ar apelācijas otro pamatu Komisija, ko atbalsta ECB un Itālijas Republika, norāda, ka pirmoreiz tieši replikas rakstā, kas iesniegts Vispārējā tiesā, F. Corneli apgalvoja, ka saskaņā ar Kredītiestāžu kodeksa 70. pantu ECB nevarēja uzdot pagaidu administrācijas piemērošanu bankai gadījumā, kad ievērojami pasliktinājies tās stāvoklis. Proti, interpretēdama Kredītiestāžu kodeksa 70. pantu tāpat kā ECB, pirmajā instancē iesniegtā prasības pieteikuma 67. punktā F. Corneli esot apgalvojusi tieši pretējo.

108

Komisija uzskata, ka Kredītiestāžu kodeksa 70. panta pareizai interpretācijai nebija nepieciešams iepazīties ar lēmumu par pagaidu administrācijas piemērošanu tekstu kopumā, kas F. Corneli bija pieejams tikai pēc prasības celšanas. Tāpēc Komisija uzskata, ka F. Corneli replikas rakstā, kas iesniegts Vispārējā tiesā, pirmoreiz izvirzīja jaunu pamatu, kas nebija balstīts uz tiesiskajiem un faktiskajiem apstākļiem, kuri esot atklājušies tikai tiesvedības gaitā. Atteikdamās noraidīt šo jauno pamatu kā nepieņemamu, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Reglamenta 84. panta 1. punktu.

109

F. Corneli apgalvo, ka šis pamats ir jānoraida.

110

No Vispārējās tiesas Reglamenta 84. panta 1. un 2. punkta izriet, ka par nepieņemamiem ir jāatzīst pamati, kas pirmoreiz izvirzīti replikas stadijā un kas nav balstīti uz tiesvedības laikā izklāstītajiem tiesiskajiem vai faktiskiem apstākļiem. Tomēr pamats vai arguments, kas uzskatāms par iepriekš prasības pieteikumā jau izvirzīta pamata izvērsumu, nevar tikt atzīts par nepieņemamu novēlotības dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 5. marts, Kočner/Europol, C‑755/21 P, EU:C:2024:202, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

111

Šajā gadījumā no prasības pieteikuma pirmajā instancē izriet – un apelācijas stadijā Komisija to nav noliegusi –, ka F. Corneli, lai pamatotu prasību, citastarp ir izvirzījusi pamatu, ar ko tiek apgalvots, ka ECB ir pārkāpusi Kredītiestāžu kodeksa 70. panta 1. punktu.

112

Kā apgalvo Komisija, F. Corneli tik tiešām tieši replikas rakstā pirmajā instancē pirmoreiz apgalvoja, ka pēdējā minētā tiesību norma nepieļāva pagaidu administrācijas piemērošanu bankai gadījumā, kad ievērojami pasliktinājies tās stāvoklis.

113

Tomēr nevar pārmest F. Corneli, ka viņa šajā replikas raksta stadijā būtu izvirzījusi jaunu pamatu, jo minētais arguments bija uzskatāms par tāda pamata izvērsumu šā sprieduma 110. punktā minētās judikatūras izpratnē, ar ko tiek apgalvots, ka ir pārkāpts Kredītiestāžu kodeksa 70. panta 1. punkts, un ko viņa izvirzījusi prasības pieteikumā par lietas ierosināšanu. Proti, lai gan prasības pieteikumā viņa citastarp ir apgalvojusi, ka Banca Carige stāvokļa īpaši nozīmīga pasliktināšanās netika pierādīta, replikas rakstā viņa ir precizējusi, ka šī tiesību norma šādā situācijā neļāva piemērot kādai bankai pagaidu administrāciju. Tomēr F. Corneli tādējādi ir tikai papildinājusi savu argumentāciju, ar kuru viņa mēģināja pierādīt – kā viņa jau bija apgalvojusi prasības pieteikumā –, ka ECB pieņemtais lēmums par pagaidu administrācijas piemērošanu bija pretrunā minētajai tiesību normai.

114

Līdz ar to jautājums, vai F. Corneli bija iespējams lietderīgi izvirzīt minēto argumentu, lai gan viņai nebija pieejams pilns lēmuma par pagaidu administrācijas piemērošanu teksts, jo viņa šo dokumentu bija saņēmusi tikai pēc viņas prasības pieteikuma iesniegšanas, ir nenozīmīgs.

115

No tā izriet, ka nevar pārmest Vispārējai tiesai, ka tā būtu pārkāpusi tās Reglamenta 84. panta 1. punktu, izvairīdamās to pēc savas ierosmes noraidīt kā nepieņemamu tāda iemesla dēļ, ka F. Corneli šā sprieduma 112. punktā minēto argumentu izvirzīja novēloti. Līdz ar to Komisijas apelācijas otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

116

ECB – ar apelācijas otro pamatu – un Komisija – ar apelācijas trešo pamatu – apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir izdarījusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriezdama, ka ECB ar strīdīgajiem lēmumiem ir pārkāpusi Kredītiestāžu kodeksa 70. pantu.

117

Pirmām kārtām, Komisija apgalvo, ka teikuma daļa “gadījumā, ja noticis [Kredītiestāžu kodeksa] 69.octiesdecies panta 1. punkta b) apakšpunktā minētais pārkāpums”, kas iekļauta tā 70. panta 1. punktā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā attiecas ne tikai uz “smagiem tiesību vai regulatīvo normu vai statūtu pārkāpumiem”, kā arī “smagiem pārkāpumiem pārvaldībā”, bet arī uz “bankas vai banku koncerna stāvokļa ievērojamu pasliktināšanos”, kas arī minēta Kredītiestāžu kodeksa 69.octiesdecies panta 1. punkta b) apakšpunktā.

118

Otrām kārtām, ECB un Komisija apgalvo, ka arī aplūkojamo tiesību normu kontekstuālā un sistēmiskā interpretācija liecina, ka Kredītiestāžu kodeksa 70. panta 1. punktā ietvertā atsauce uz tā 69.octiesdecies panta 1. punkta b) apakšpunktu attiecas arī uz gadījumu, kad ievērojami pasliktinājies attiecīgās bankas stāvoklis. Proti, pastāvot loģiska saikne starp bankas izpildinstitūcijas un pārraudzības institūcijas “atstādināšanu” pirmās minētās normas izpratnē un “darbības apturēšanu” otrās minētās normas izpratnē. Tādēļ nebūtu saprātīgi uzskatīt, ka gadījumā, ja ievērojami pasliktinājies bankas stāvoklis, no Itālijas likumdevēja tiktu sagaidīts, ka tas apstiprina tikai pirmo pasākumu, bet ne otro.

119

Trešām kārtām, ECB un Komisija uzskata, ka Kredītiestāžu kodeksa 70. panta 1. punkta interpretāciju, ko tās izmanto, atbalsta šīs tiesību normas ģenēze, kā arī ar to saistītie sagatavošanas darbi. Turklāt šī interpretācija atbilstot Itālijas likumdevēja mērķim, kā arī nepieciešamībai ievērot Itālijas Republikas konstitūciju. Proti, Kredītiestāžu kodeksa 70. panta 1. punkts izrietot no grozījuma, kas izdarīts ar 2015. gada 16. novembra dekrētlikumu, ko Itālijas valdība pieņēma, izmantojot Itālijas parlamenta piešķirtās deleģētās pilnvaras nodrošināt Savienības direktīvu transponēšanu. No Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa, Itālija) pastāvīgās judikatūras izrietot, ka šai valdībai ir pienākums, īstenojot šīs deleģētās pilnvaras, nodrošināt visu Savienības tiesību normu īstenošanu. Turklāt ECB un Komisija uzsver, ka apstiprinājums to aizstāvētajai Kredītiestāžu kodeksa 70. panta interpretācijai ir rodams arī Itālijas tiesu judikatūrā.

120

Ar apelācijas ceturto pamatu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Savienības tiesību normas, konkrētāk, LESD 288. panta trešo daļu, pārsūdzētā sprieduma 105.–107. punktā pilnīgi izslēgdama iespējamību interpretēt Kredītiestāžu kodeksa 70. panta 1. punktu atbilstoši Direktīvas 2014/59 29. pantam. Komisija uzskata, ka minētā sprieduma 105. punktā ietvertā norāde par valsts tiesību normu interpretāciju contra legem“ir semantiskā ziņā diskutabla”, jo formulējums “contra legem” neesot piemērojams, kad runa ir par to, kā interpretēt, kāds tvērums ir vienā tiesību normā ietvertai atsaucei uz citu tiesību normu, kā tas ir Kredītiestāžu kodeksa 70. panta gadījumā, kurā iekļauta atsauce uz tā 69.octiesdecies panta 1. punkta b) apakšpunktu.

121

Komisija apgalvo, ka, lai novērtētu, vai valsts tiesību normas interpretācija ir veikta contra legem, jāņem vērā ne tikai attiecīgās normas burtiska interpretācija, bet arī pārējie interpretācijas kritēriji un valsts tiesības kopumā. Komisija uzskata: neesot nekādu šaubu, ka, pamatojoties uz Itālijas tiesību sistēmā atzītajiem interpretēšanas noteikumiem, Kredītiestāžu kodeksa 70. pantu var interpretēt atbilstoši Direktīvai 2014/59.

122

Itālijas Republika atbalsta nozīmīgo Itālijas tiesību normu interpretāciju, ko izmantojusi ECB un Komisija. Tā norāda, ka jēdziens “smagi finansiāli zaudējumi” Kredītiestāžu kodeksa 70. panta 1. punkta izpratnē ir uzskatāms par vienu no “bankas stāvokļa īpaši ievērojamas pasliktināšanās” – tā 69.octiesdecies panta 1. punkta izpratnē – veidiem, un līdz ar to ECB bija tiesīga strīdīgajos lēmumos atsaukties uz otro jēdzienu, kas ir vispārīgāks, nevis uz pirmo.

123

F. Corneli apgalvo, ka šie pamati ir jānoraida kā nepieņemami, jo ECB un Komisija pārmet Vispārējai tiesai nevis to, ka tā būtu kļūdaini piemērojusi Savienības tiesību normas, bet gan Itālijas tiesību normas. Taču apelācijas stadijā tas, ka Tiesa pārbauda valsts tiesību normu interpretāciju, ko izmantojusi Vispārējā tiesa, izpaužoties tikai kā pārliecināšanās, ka pēdējā minētā nav sagrozījusi šo tiesību normu, par ko šajā gadījumā netiekot apgalvots.

124

Attiecībā uz lietas būtību F. Corneli iebilst pret ECB un Komisija izmantoto Kredītiestāžu kodeksa 70. panta 1. punkta interpretāciju. Viņa uzskata, ka saskaņā ar Itālijas tiesību normu interpretācijas principiem prioritārai ir jābūt šīs tiesību normas burtiskai interpretācijai. Viņa piebilst, ka Itālijas judikatūrā nav rodams apstiprinājums ECB un Komisijas atbalstītajai interpretācijai.

125

Turklāt F. Corneli uzskata, ka Direktīvas 2014/59 ir pareizi transponēta Itālijas tiesībās. Atbilstoši samērīguma principam ar šo direktīvu esot ieviesta kompetentās iestādes intervences pasākumu gradācija attiecībā uz bankas pārvaldību; tā paredzot attiecīgi bankas augstākās vadības vai izpildinstitūcijas darbības apturēšanu apstākļos, kas ir mazāk smagi nekā apstākļi, kādos esot attaisnojama viena vai vairāku pagaidu administratoru iecelšana. ECB un Komisijas argumentācijā neesot ņemts vērā minētās direktīvas 29. panta 1. punkta nepārprotamais formulējums, ar kuru esot ieviests nošķīrums starp situācijām, kas attiecas uz bankas augstākās vadības vai izpildinstitūcijas darbības apturēšanu, un situācijām, kuras attaisno viena vai vairāku pagaidu administratoru iecelšanu.

126

F. Corneli piebilst, ka ar Direktīvu 2014/59 ir veikta tikai minimāla saskaņošana, un apgalvo, ka Komisija, kas tika informēta par Itālijas tiesību normām, ar kurām transponēta šī direktīva, nav cēlusi pret Itālijas Republiku prasību sakarā ar pienākumu neizpildi, un tas tā būtu bijis, ja šī transponēšana nebūtu notikusi pienācīgi. Pat tad, ja tas tā būtu bijis, šis apstāklis nevar attaisnot interpretāciju, kas neatbilst Kredītiestāžu kodeksa 70. panta formulējumam.

127

ECB – ar apelācijas otro pamatu – un Komisija – ar apelācijas trešo un ceturto pamatu – būtībā apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 107. un 108. punktā Vispārējā tiesa ir kļūdaini atzinusi, ka ECB, lai šajā gadījumā piemērotu Kredītiestāžu kodeksa 70. panta 1. punktu, šo valsts tiesību normu bija interpretējusi contra legem un ka līdz ar to tā nav ievērojusi robežas, kas Savienības tiesībās noteiktas attiecībā uz pienākumu interpretēt minēto tiesību normu atbilstoši Direktīvas 2014/59 29. panta 1. punktam.

128

Attiecībā uz šo pamatu pieņemamību ir jāatgādina, ka Tiesas kompetence lemt par apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas pieņemtu nolēmumu ir definēta LESD 256. panta 1. punkta otrajā daļā. Tajā ir norādīts, ka apelācijas sūdzību var iesniegt vienīgi par tiesību jautājumiem un “saskaņā ar Statūtos paredzētiem nosacījumiem un ierobežojumiem”. Tiesas Statūtu 58. panta pirmajā daļā uzskaitīto pamatu, ko var izvirzīt saistībā ar apelāciju, sarakstā ir precizēts, ka apelāciju var pamatot ar to, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Savienības tiesību normas (spriedums, 2011. gada 5. jūlijs, Edwin/ITSB, C‑263/09 P, EU:C:2011:452, 46. punkts).

129

Tomēr jautājums, kas izvirzīts ar minētajiem pamatiem, proti, vai Vispārējā tiesa nav ievērojusi Savienības tiesības, atzīdama, ka ECB bija pārsniegusi tai Savienības tiesībās paredzētā pienākuma veikt valsts tiesību normu atbilstīgu interpretāciju robežas, ir pielīdzināma lūgumam, lai Tiesa sniegtu vērtējumu par to, vai Vispārējā tiesa nav ievērojusi Savienības tiesības. Tātad runa ir par tiesību jautājumu, kas kā tāds ir pakļauts Tiesas, kura izskata apelāciju, veiktai pārbaudei.

130

Līdz ar to – pretēji tam, ko apgalvo F. Corneli, – šie pamati ir pieņemami.

131

Attiecībā uz lietas būtību no pārsūdzētā sprieduma 2. punkta izriet, ka Banca Carige bija pakļauta ECB īstenotai tiešai prudenciālai uzraudzībai. Pēdējā minētā strīdīgos lēmumus ir pieņēmusi, pamatojoties – kā apliecināts pārsūdzētā sprieduma 111. punktā – uz Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punktu.

132

Saskaņā ar šīs regulas 4. panta 3. punkta pirmo teikumu, lai veiktu ar šo regulu uzticētos uzdevumus, kuru vidū minama konkrētu kredītiestāžu prudenciālā uzraudzība, ECB piemēro visus attiecīgos Savienības tiesību aktus, un gadījumos, kad Savienības tiesību akti ir direktīvas, – valsts tiesību aktus, kas transponē šīs direktīvas. Saskaņā ar 4. panta 3. punkta otro teikumu, ja attiecīgie Savienības tiesību akti ir regulas un ja ar šīm regulām tiek skaidri piešķirtas izvēles iespējas dalībvalstīm, ECB piemēro arī tos valsts tiesību aktus, ar kuriem minētās iespējas īsteno.

133

Tātad no Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkta interpretācijas kopumā izriet: kad ECB piemēro valsts tiesību normas, tai ir jāievēro izvēles, kuras dalībvalsts likumdevējs izdarījis attiecīgā Savienības tiesību regulējuma ietvaros – neatkarīgi no tā, vai šīs normas ir iekļautas regulās vai direktīvās.

134

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, piemērojot dalībvalsts tiesības tādas bankas situācijā, kura nav pakļauta ECB īstenotai tiešai prudenciālai uzraudzībai, dalībvalsts administratīvajām un tiesu iestādēm, kas pilnvarotas saistībā ar savu attiecīgo kompetenci piemērot Savienības tiesību normas, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir pienākums nodrošināt šo normu pilnīgu iedarbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 13. oktobris, HUMDA, C‑397/21, EU:C:2022:790, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

135

It īpaši tad, ja piemērojamie Savienības tiesību akti ir direktīvas, direktīvām atbilstīgas interpretēšanas princips, ko Vispārējā tiesa atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 103. punktā, nozīmē prasības interpretēt valsts tiesību normas, pēc iespējas ņemot vērā šo direktīvu formulējumu un mērķus, lai sasniegtu tajās minēto mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 26. februāris, T Danmark un Y Denmark, C‑116/16 un C‑117/16, EU:C:2019:135, 87. punkts un tajā minētā judikatūra).

136

Tāpat ECB – kad tā atbilstoši Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punktam bankai, kas – tāpat kā Banca Carige – ir pakļauta tās īstenotai tiešai prudenciālai uzraudzībai, piemēro valsts tiesisko regulējumu, ar ko transponēta kāda direktīva – ir pienākums interpretēt šā regulējuma normas, uz kurām tā pamatojas atbilstoši šai direktīvai.

137

Kā Vispārējā tiesa pati ir uzsvērusi pārsūdzētā sprieduma 103. punktā, ja tā – kā šajā gadījumā – ir piemērojusi valsts tiesību normas, ir spēkā tas pats pienākums interpretēt valsts tiesību normas, ievērojot direktīvu, kuru ar tām ir paredzēts transponēt.

138

Kā Vispārējā tiesa atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 105. punktā, tiesas pienākumu, interpretējot un piemērojot nozīmīgās dalībvalsts tiesību normas, ņemt vērā direktīvas saturu ierobežo vispārīgie tiesību principi, it īpaši tiesiskās drošības princips, kā arī atpakaļejoša spēka nepieļaujamības princips, un tas nevar būt pamats valsts tiesību normu interpretācijai contra legem (skat. spriedumus, 2005. gada 16. jūnijs, Pupino, C‑105/03, EU:C:2005:386, 44. un 47. punkts, kā arī 2023. gada 21. decembris, BMW Bank u.c., C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014, 222. punkts un tajā minētā judikatūra).

139

Jēdziens “interpretācija contra legem” ir jāaplūko, ņemot vērā šā sprieduma 132.–138. punktā izklāstītos apsvērumus, kā arī nepieciešamību ievērot Savienības tiesību pārākumu un prasības tās piemērot vienveidīgi kontekstā, kurā ECB īsteno kompetenci, kas tai piešķirta ar Regulu Nr. 1024/2013.

140

Turklāt gadījumā, kad valsts tiesību normas ir speciāli ieviestas, lai transponētu direktīvu, ir prezumējams, ka attiecīgajai dalībvalstij ir bijis nodoms pilnā apmērā izpildīt pienākumus, kas izriet no šīs direktīvas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 5. oktobris, Pfeiffer u.c., no C‑397/01 līdz C‑403/01, EU:C:2004:584, 112. punkts un tajā minētā judikatūra).

141

Līdz ar to no šā sprieduma 138. punktā minētās judikatūras izrietošais valsts tiesību normu interpretācijas contra legem aizliegums attiecas tikai uz gadījumu, kurā valsts tiesību normas nevar piemērot tādējādi, ka tiktu panākts rezultāts, kas saderīgs ar attiecīgajā Savienības tiesību normā paredzēto iznākumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Popławski, C‑573/17, EU:C:2019:530, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).

142

Šajā gadījumā no pārsūdzētā sprieduma 107. un 108. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa būtībā ir atzinusi, ka ECB nebija ievērojusi Savienības tiesībās noteiktās robežas, kas attiecas uz Kredītiestāžu kodeksa 70. panta 1. punkta interpretēšanu atbilstoši Direktīvas 2014/59 29. panta 1. punktam, jo tā aplūkojamās valsts tiesību normas bija interpretējusi contra legem.

143

Tādēļ Tiesai jāpārbauda, vai šo iemeslu dēļ Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Savienības tiesību normas, kā apgalvo ECB – ar apelācijas otro pamatu – un Komisija – ar apelācijas trešo un ceturto pamatu.

144

Šajā ziņā jāatgādina, ka Direktīvas 2014/59 28. pantā ir paredzēts dalībvalstu pienākums nodrošināt, ka kompetentās iestādes var pieprasīt – vispārēji vai individuāli – attiecīgi bankas augstākās vadības vai izpildinstitūcijas darbības apturēšanu – it īpaši tad, ja šīs bankas finansiālais stāvoklis “ievērojami pasliktinās”.

145

Savukārt šīs direktīvas 29. panta 1. punktā ir noteikts, ka tad, ja kompetentā iestāde direktīvas 28. pantā minēto augstākās vadības vai attiecīgi izpildinstitūcijas aizstāšanu ir atzinusi par nepietiekamu, lai uzlabotu stāvokli, dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes var iecelt vienu vai vairākus bankas pagaidu administratorus.

146

Tātad no šo abu tiesību normu kopīgas interpretācijas izriet, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, ka tad, ja bankas stāvoklis ievērojami pasliktinās, kompetentā iestāde atkarībā no situācijas citastarp var tikai paredzēt – vispārēji vai individuāli – attiecīgi bankas augstākās vadības vai izpildinstitūcijas darbības apturēšanu vai iecelt vienu vai vairākus pagaidu administratorus.

147

No 9. panta 1. punkta pirmās un otrās daļas un Regulas Nr. 1024/2013 2. punkta izriet, ka, lai izpildītu ECB uzticētos uzdevumus, citastarp šīs regulas 4. panta 1. un 2. punktā, ECB ir atzīta kā “kompetentā iestāde”, kurai ir piešķirtas visas pilnvaras, kas šādām iestādēm piešķirtas uz nozīmīgo Savienības tiesību normu pamata, un ka tai šīs pilnvaras ir jāizmanto atbilstoši šīs regulas 4. panta 3. punkta pirmajā daļā minētajiem tiesību aktiem.

148

Šajā ziņā saistībā ar F. Corneli argumentu, ar ko būtībā tiek apgalvots par nepieciešamību paredzēt – ievērojot samērīguma principu – kompetentās iestādes intervences pasākumu “gradāciju” attiecībā uz bankas pārvaldību, ir konstatējams, ka Direktīvas 2014/59 27.–29. pantā paredzētā intervences pasākumu sistēma atbilst šim principam.

149

Konkrētāk, attiecībā uz šīs direktīvas 29. panta 1. punktā paredzēto pagaidu administrācijas pasākumu no šīs tiesību normas izriet, ka šo pasākumu var veikt tikai pēc tam, kad minētās direktīvas 28. pantā paredzētais mazāk ierobežojošais pasākums, proti, attiecīgi bankas augstākās vadības vai izpildinstitūcijas aizstāšana, ir atzīta par nepietiekamu, ņemot vērā pēdējās minētās stāvokli.

150

No šā sprieduma 144.–149. punkta izriet, ka, transponējot Direktīvu 2014/59 dalībvalsts tiesību sistēmā, tās likumdevējam ir jāparedz iespēja kompetentajai iestādei piemērot bankai pagaidu administrāciju, it īpaši gadījumā, kad ievērojami pasliktinājies šīs bankas stāvoklis.

151

Līdz ar to atbilstoši šā sprieduma 134. un 135. punktā minētajai Tiesas judikatūrai un atbilstīgas interpretācijas principam nozīmīgās valsts tiesību normas pēc iespējas ir jāinterpretē tādējādi, lai panāktu šo rezultātu.

152

Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 92.–95. punkta, šajā gadījumā Kredītiestāžu kodeksa 69.octiesdecies panta 1. punkta b) apakšpunktā par “darbības apturēšanu”, proti, par bankas izpildinstitūcijas un pārraudzības institūcijas darbības apturēšanu, un tā 70. panta 1. punktā par bankas pagaidu administrāciju gan ir minēti piemērošanas nosacījumi, kas daļēji ir formulēti atšķirīgi.

153

Konkrētāk, ir konstatējams, vai bankas stāvokļa ievērojama pasliktināšanās ir viens no alternatīvajiem priekšnosacījumiem, kas attaisno bankas izpildinstitūcijas un pārraudzības institūcijas darbības apturēšanu, kura paredzēta Kredītiestāžu kodeksa 69.octiesdecies panta 1. punkta b) apakšpunktā, tomēr, šādi formulēts, tas neietilpst to nosacījumu vidū, ar kādiem piemērojams tā 70. panta 1. punkts par bankas pagaidu administrāciju.

154

Tomēr – pretēji tam, ko Vispārējā tiesa nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 107. un 108. punktā, – no šā apstākļa vien nevar izsecināt, ka Kredītiestāžu kodeksa 70. panta 1. punkta interpretēšana atbilstoši Direktīvas 2014/59 29. pantam, proti, tādējādi, ka šī tiesību norma ir piemērojama gadījumā, kad ievērojami pasliktinājies bankas stāvoklis, būtu raksturojama kā interpretācija contra legem šā sprieduma 138. un 141. punktā minētās Tiesas judikatūras izpratnē.

155

Proti, šāda interpretācija nav pretrunā minētajai tiesību normai, jo, kā Vispārējā tiesa pati ir atzinusi pārsūdzētā sprieduma 93. punktā, to alternatīvo nosacījumu vidū, kuri attaisno šīs tiesību normas piemērošanu, ir nosacījums, ka bankai “ir sagaidāmi”“smagi finansiālie zaudējumi”.

156

Jēdziens “bankas stāvokļa ievērojama pasliktināšanās”, kas ir nozīmīgs saistībā ar Direktīvas 2014/59 29. pantu, un jēdziens “sagaidāmi smagi finansiālie zaudējumi”, kas minēts Kredītiestāžu kodeksa 70. panta 1. punktā, ir uzskatāmi par juridiskiem jēdzieniem, kuri formulēti vispārīgi un līdzīgi.

157

Proti, bankas stāvokļa pasliktināšanās katrā ziņā nozīmē varbūtību, ka tuvākajā nākotnē tā cietīs finansiālus zaudējumus, kuri, ja pasliktināšanās ir “ievērojama”, var tikt kvalificēti kā “smagi”. Un otrādi – ja ir sagaidāms, ka banka cietīs smagus finansiālus zaudējumus, tas var nozīmēt tikai un vienīgi to, ka šīs bankas stāvokļa pasliktināšanos var kvalificēti kā “ievērojamu”.

158

No tā izriet, ka, pārsūdzētā sprieduma 107. un 108. punktā būtībā atzīdama, ka Itālijas tiesību sistēmā Kredītiestāžu kodeksa 70. panta 1. punkts nevar būt pamats pagaidu administrācijas pasākuma piemērošanai bankai, kas saskārusies ar stāvokļa ievērojamu pasliktināšanos, jo citādi netiktu ievērots aizliegums valsts tiesību normas interpretēt contra legem šā sprieduma 138. un 141. punktā minētās judikatūras izpratnē, Vispārējā tiesa ir izdarījusi kļūdu tiesību piemērošanā.

159

Līdz ar to apelācijas sūdzības ir jāatzīst par pamatotām un pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ, un nav nepieciešams izvērtēt nedz pārējos iebildumus, ko ECB formulējusi apelācijas otrā pamata pamatojumā, nedz iebildumus, kurus Komisija izvirzījusi apelācijas trešā un ceturtā pamata pamatojumā, nedz pēdējās minētās apelācijas piektā pamata pamatojumā.

160

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu, tā var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.

161

Šajā gadījumā lieta ir izskatāma attiecībā uz, pirmkārt, ECB, kuru atbalsta Komisija, izvirzīto iebildi par prasības pirmajā instancē nepieņemamību un, otrkārt, attiecībā uz šīs prasības ceturto pamatu, ciktāl ar to tiek apgalvots, ka, izvēloties tiesisko pamatu strīdīgo lēmumu pieņemšanai, ir pieļauta tiesību kļūda.

162

Pirmām kārtām, attiecībā uz iebildi par prasības pirmajā instancē nepieņemamību, ko izvirzījusi ECB un ar ko tiek apgalvots, ka strīdīgie lēmumi nedz tieši, nedz individuāli neskar F. Corneli un viņai trūkst intereses, kas nepieciešama, lai varētu prasīt minēto lēmumu atcelšanu, to pašu iemeslu dēļ, uz kuriem Vispārējā tiesa norādījusi pārsūdzētā sprieduma 33.–83. punktā, kā arī ar šā sprieduma 62.–105. punktā izklāstīto pamatojumu, kura dēļ Tiesa kā nepamatotu noraidījusi attiecīgi ECB un Komisijas apelācijas pirmo pamatu, jāatzīst, ka strīdīgie lēmumi šo personu ir skāruši tieši un individuāli LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē un ka viņai ir interese celt prasību par šiem lēmumiem. Līdz ar to iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

163

Otrām kārtām, ar prasības ceturto pamatu F. Corneli citastarp apgalvo, ka ECB ir izdarījusi kļūdu tiesību piemērošanā, strīdīgos lēmumus pamatodama ar Kredītiestāžu kodeksa 70. panta 1. punktu, lai gan šajā tiesību normā neattiecas uz situāciju, kas minēta, lai attaisnotu pagaidu administrācijas piemērošanu Banca Carige, proti, šīs bankas stāvokļa “ievērojamu pasliktināšanos”.

164

Šajā ziņā no šā sprieduma 144.–158. punkta izriet, ka Kredītiestāžu kodeksa 70. panta 1. punkts ir jāinterpretē atbilstoši Direktīvas 2014/59 29. panta 1. punktam.

165

Pirmkārt, šādi formulētā bankas stāvokļa “ievērojama pasliktināšanās” gan nav viens no tiem alternatīvajiem nosacījumiem, kas minēti Kredītiestāžu kodeksa 70. panta 1. punktā kā tādi, kuri varētu attaisnot šīs tiesību normas piemērošanu.

166

Neatkarīgi no tā jēdziens “bankas stāvokļa ievērojama pasliktināšanās”, kā norādīts šā sprieduma 157. un 158. punktā, līdzinās Kredītiestāžu kodeksa 70. panta 1. punkta piemērošanas nosacījumam, ka “ir sagaidāmi smagi finansiāli zaudējumi”.

167

Otrkārt, ir jāņem vērā apstāklis, ka Kredītiestāžu kodeksa 70. panta 1. punkts ietilpst tiesību normu kopumā, ar ko bija paredzēts dot iespēju to banku atveseļošanai, kuras nonākušas grūtībās.

168

Turklāt nav strīda par to, ka Kredītiestāžu kodeksa 70. panta 1. punkts ir Itālijas tiesību aktu grozīšanas uz dekrētlikuma pamata rezultāts; tas pieņemts ar tieši paustu nolūku transponēt Itālijas tiesībās Direktīvu 2014/59.

169

Šādos apstākļos ir konstatējams: Kredītiestāžu kodeksa 70. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi – nosacījums, ka ir sagaidāms, ka attiecīgā banka cietīs smagus finansiālus zaudējumus, ir izpildīts tad, ja ievērojami pasliktinās tās stāvoklis, un līdz ar to ir attaisnojama pagaidu administrācijas piemērošana šai bankai.

170

No tā izriet, ka ECB nav izdarījusi tiesību kļūdu, strīdīgo lēmumu pieņemšanu pamatodama ar Kredītiestāžu kodeksa 70. panta 1. punktu, un ka līdz ar to prasības pirmajā instancē ceturtais pamats, ciktāl ar to tiek apgalvots, ka, izvēloties tiesisko pamatu strīdīgo lēmumu pieņemšanai, ir izdarīta kļūda tiesību piemērošanā, jānoraida kā nepamatots.

171

Pārējā daļā lietu nav iespējams izskatīt, jo pārējos pamatus un argumentus, kurus F. Corneli izvirzījusi, lai pamatotu savu prasību, Vispārējā tiesa nav izvērtējusi.

172

Tātad lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā spriestu par šiem pamatiem.

173

Tā kā lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai, lemšana par tiesāšanās izdevumiem saistībā ar šo apelācijas tiesvedību ir jāatliek.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: