–

Asociación Española de Productores de Vacuno de Carne – Asoprovac vārdā – M. J. Marcén Castán, J. C. Martín Aranda, abogados, un J. M. Rico Maesso, procurador,

–

Spānijas valdības vārdā – L. Aguilera Ruiz, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. C. Becker, C. Calvo Langdon un E. Sanfrutos Cano, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 4. pantu un 32. panta 2. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1307/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko izveido noteikumus par lauksaimniekiem paredzētiem tiešajiem maksājumiem saskaņā ar kopējās lauksaimniecības politikas atbalsta shēmām un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 637/2008 un Padomes Regulu (EK) Nr. 73/2009 (OV 2013, L 347, 608. lpp.), kā arī 60. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1306/2013 (2013. gada 17. decembris) par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, pārvaldību un uzraudzību un Padomes Regulu (EEK) Nr. 352/78, (EK) Nr. 165/94, (EK) Nr. 2799/98, (EK) Nr. 814/2000, (EK) Nr. 1200/2005 un (EK) Nr. 485/2008 atcelšanu (OV 2013, L 347, 549. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts Spānijas gaļas liellopu audzētāju apvienības Asociación Española de Productores de Vacuno de Carne – Asoprovac tiesvedībā pret Administración General del Estado (Valsts administrācija, Spānija) par karaļa tāda dekrēta likumību, ar kuru noteikts, ka noganīšana valstij piederošos koplietošanas ilggadīgajos zālājos jāveic ar tā lauksaimnieka, kurš lūdz piešķirt finansiālu atbalstu saskaņā ar tiešo maksājumu shēmu, paša lauku saimniecības dzīvniekiem.

3

Regulas Nr. 1306/2013, kas atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/2116 (2021. gada 2. decembris) par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, pārvaldību un uzraudzību un ar ko atceļ Regulu (ES) Nr. 1306/2013 (OV 2021, L 435, 187. lpp.), bet kas pamatlietai ir piemērojama ratione temporis, 58. panta “Savienības finansiālo interešu aizsardzība” 1. punktā bija noteikts:

“Dalībvalstis [kopējās lauksaimniecības politikas (KLP)] satvarā pieņem visus normatīvos un administratīvos aktus, kā arī jebkurus citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu Savienības finanšu interešu efektīvu aizsardzību, jo īpaši lai:

4

Šīs regulas 60. pantā “Apiešanas klauzula” bija noteikts:

“Neskarot īpašo noteikumu piemērošanu, lauksaimniecības nozares tiesību aktos noteiktās priekšrocības nepiešķir fiziskām vai juridiskām personām, attiecībā uz kurām ir konstatēts, ka tās pretēji šo tiesību aktu mērķiem ir mākslīgi radījušas apstākļus, kas vajadzīgi šādu priekšrocību iegūšanai.”

5

Regulas Nr. 1307/2013, kas atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/2115 (2021. gada 2. decembris), ar ko izveido noteikumus par atbalstu stratēģiskajiem plāniem, kuri dalībvalstīm jāizstrādā saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku (KLP stratēģiskie plāni) un kurus finansē no Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonda (ELGF) un no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA), un ar ko atceļ Regulas (ES) Nr. 1305/2013 un (ES) Nr. 1307/2013 (OV 2021, L 435, 1. lpp.), bet kas pamatlietai ir piemērojama ratione temporis, 4. pantā “Definīcijas un ar tām saistīti noteikumi” bija noteikts:

“1.   “Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..]

[..]

2.   Dalībvalstis:

[..]

3.   Lai nodrošinātu juridisko noteiktību [tiesisko drošību], Komisijai [..] piešķir pilnvaras pieņemt deleģētus aktus, ar kuriem nosaka:

[..].”

6

Šīs regulas 32. panta “Maksājumtiesību aktivizēšana” 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Pamata maksājuma shēmas satvarā atbalstu lauksaimniekiem piešķir pēc tam, kad ar 33. panta 1. punktā paredzēto deklarāciju ir aktivizētas maksājumtiesības uz atbalsttiesīgo hektāru dalībvalstī, kurā tās ir piešķirtas. [..]

2.   Šajā sadaļā “atbalsttiesīgs hektārs” ir:

[..].”

7

Komisijas Deleģētās regulas (ES) Nr. 639/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1307/2013, ar ko izveido noteikumus par lauksaimniekiem paredzētiem tiešajiem maksājumiem, kurus veic saskaņā ar kopējās lauksaimniecības politikas atbalsta shēmām, un ar kuru groza minētās regulas X pielikumu (OV 2014, L 181, 1. lpp.), kas atcelta ar Komisijas 2022. gada 17. oktobra Deleģēto regulu (ES) 2022/2529 (OV 2022, L 328, 74. lpp.), bet kas pamatlietai ir piemērojama ratione temporis, 4. apsvērums bija formulēts šādi:

“Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru ir lietderīgi skaidri noteikt, ka dalībvalstīm, pieņemot pasākumus Savienības tiesību aktu īstenošanai, būtu jāizmanto sava rīcības brīvība saskaņā ar konkrētiem principiem, jo īpaši nediskriminācijas principu.”

8

Šīs Deleģētās regulas 4. pantā “Pamatsistēma kritērijiem par lauksaimniecības platības uzturēšanu noganīšanai vai kultūru audzēšanai piemērotā stāvoklī” ir noteikts:

“1.   Regulas (ES) Nr. 1307/2013 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta ii) punkta piemērošanas vajadzībām dalībvalstis nosaka kritērijus, kas lauksaimniekiem jāievēro, lai izpildītu pienākumu uzturēt lauksaimniecības platību noganīšanai vai kultūru audzēšanai piemērotā stāvoklī, neveicot īpašus sagatavošanas darbus papildus tradicionālo lauksaimniecības metožu un tehnikas izmantošanai, vienā vai abos turpmāk norādītajos veidos:

2.   Nosakot 1. punktā minētos kritērijus, dalībvalstis var nošķirt dažādus lauksaimniecības platību veidus.”

9

2014. gada 19. decembraReal Decreto 1075/2014, sobre la aplicación a partir de 2015 de los pagos directos a la agricultura y a la ganadería y otros regímenes de ayuda, así como sobre la gestión y control de los pagos directos y de los pagos al desarrollo rural (Karaļa dekrēts 1075/2014 par lauksaimniecības un lopkopības tiešo maksājumu un citu atbalsta shēmu īstenošanu no 2015. gada, kā arī par tiešo maksājumu un lauku attīstības maksājumu pārvaldību un kontroli; 2014. gada 20. decembraBOE Nr. 307, 103644. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar 2021. gada 26. janvāraReal Decreto 41/2021, por el que se establecen las disposiciones específicas para la aplicación en los años 2021 y 2022 de los Reales Decretos 1075/2014, 1076/2014, 1077/2014 y 1078/2014, todos ellos de 19 de diciembre, dictados para la aplicación en España de la Política Agrícola Común (Karaļa dekrēts 41/2021, ar ko paredz īpašus noteikumus par to, kā 2021. un 2022. gadā piemērot 2014. gada 19. decembra Karaļa dekrētus 1075/2014, 1076/2014, 1077/2014 un 1078/2014, kas pieņemti kopējās lauksaimniecības politikas piemērošanai Spānijā (2021. gada 27. janvāraBOE Nr. 23, 7955. lpp.), 11. panta 2. un 3. punktā bija noteikts:

“2.   Par katru zemes gabalu vai norobežotu platību pieteikuma iesniedzējs atbalsta pieteikumā norāda, kādiem audzēšanas vai izmantošanas veidiem tie ir paredzēti, vai attiecīgā gadījumā norāda, vai norobežotajā platībā tiek veikti uzturēšanas darbi. Pieteikumā ir skaidri norāda, vai norobežotās ilggadīgo zālāju platības ir paredzētas audzēšanai, pamatojoties uz noganīšanu vai – ganību gadījumā – uz noganīšanu vai pļaušanu, vai tikai uz uzturēšanu, pamatojoties uz IV pielikumā minētajām darbībām.

Kopīgi izmantoto valsts ilggadīgo zālāju gadījumā ir atļauta tikai tāda uz noganīšanu balstīta audzēšana, kas tiek veikta, izmantojot dzīvniekus no pieteikuma iesniedzēja paša saimniecības, bet ne dzīvniekus, kas pieder iestādēm – minēto zālāju īpašniecēm, apsaimniekotāju, kas ir atbildīgi par starpniecību tirgū, dzīvniekus un tādu lopu audzētāju dzīvniekus, kuri neapliecina, ka ir izmantojuši zālājus, atkarībā no konkrētā gadījuma, saskaņā ar nosacījumiem, ar kādiem minēto zālāju izmantotājiem ir piešķirta atļauja tos izmantot koplietošanā, vai ar nosacījumiem, kas ir pienācīgi apliecināti atbilstošā dokumentā un kam pakļauta minēto zālāju kā privātīpašuma vai valsts īpašuma izmantošana. Noteiktos apstākļos autonomo kopienu kompetentās iestādes arī var atļaut audzēšanu, pamatojoties uz kopīgi izmantoto ganību pļaušanu, ar nosacījumu, ka ir pierādīts, ka šī pļaušana saimniecības īpašnieka, kas lūdz atbalstu, vajadzībām ir saistīta ar minētā īpašnieka faktiski veikto lauksaimniecisko darbību. IV pielikumā uzskaitītās uzturēšanas darbības nekādā gadījumā nav atļautas.

3.   Pieteikuma iesniedzējs savā pieteikumā skaidri un precīzi norāda, ka deklarētie kultūraugi un izmantošanas veidi, kā arī uzturēšanas darbības precīzi un ticami atspoguļo tā lauksaimniecisko darbību. Ja kompetentās iestādes veiktās administratīvās pārbaudes uz vietas vai uzraudzības rezultātā konstatē, ka kultūraugi vai darbības, kas saistītas ar platību izmantošanu vai uzturēšanu, nav veiktas un ka deklarācijas ir nepatiesas, nepareizas vai veiktas nolaidīgi, un ka turklāt šī neatbilstība ir ietekmējusi prasību ievērošanu saistībā ar lauksaimniecisko darbību attiecīgajās platībās, kompetentā iestāde var uzskatīt, ka runa ir par mākslīgu apstākļu radīšanu, lai saņemtu atbalstu, un uz to attieksies 102. pantā paredzētais sankciju režīms.”

10

Asoprovac cēla prasību Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija), lūdzot atcelt Karaļa dekrēta 41/2021, ar kuru grozīts Karaļa dekrēta 1075/2014 11. panta 2. un 3. punkts, pirmā nobeiguma noteikuma 5. punktu.

11

Prasības pamatojumam šī apvienība it īpaši norādīja, ka prasība, saskaņā ar kuru dzīvniekiem, kas ganās valsts īpašumā esošajos ilggadīgajos zālājos, jābūt no atbalsta pieteikuma iesniedzēja saimniecības, ir jauna un pretrunā Regulai Nr. 1307/2013, kā arī Regulai Nr. 1306/2013.

12

Pirmām kārtām, ar Karaļa dekrēta 1075/2014, kas grozīts ar Karaļa dekrētu 41/2021, 11. panta 2. un 3. punktu esot pārkāpts Regulas Nr. 1307/2013 4. un 32. pants, kā arī Deleģētās regulas Nr. 639/2014 4. pants, jo Spānijas valsts esot paredzējusi nosacījumus tiesībām saņemt tiešo platībatkarīgo atbalstu, kas ir papildu nosacījumi tiem, kuri paredzēti Savienības tiesiskajā regulējumā.

13

Otrām kārtām, ar šo valsts tiesisko regulējumu esot pārkāpts Regulas Nr. 1306/2013 60. pants, kā arī Tiesas judikatūra attiecībā uz nosacījumu par piekļuvi atbalstam mākslīgu radīšanu, jo ar to tiekot ieviesta neatspēkojama prezumpcija par krāpšanu un lopu audzētāji, kuri intensīvi audzē liellopus, tiekot izslēgti no šī atbalsta saņemšanas.

14

Trešām kārtām, ar šo valsts tiesisko regulējumu divējādi tiekot iedibināta diskriminācija tādu audzētāju starpā, kuri intensīvi audzē liellopus. Pirmkārt, pirmais diskriminācijas veids pastāvot starp Spānijas audzētājiem un audzētājiem, kas ir citas Savienības dalībvalsts pilsoņi. Otrkārt, pastāvot arī otra diskriminācija pašu Spānijas audzētāju starpā atkarībā no tā, vai viņi savus liellopus gana valstij piederošos koplietošanas ilggadīgajos zālājos vai privātos zālājos.

15

Šādos apstākļos Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

16

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1307/2013 4. pants un 32. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā, lai izvairītos no tā, ka tiek mākslīgi radīti nosacījumi atbalsta saņemšanai, piešķirot koplietošanas ilggadīgos zālājus lauksaimniekiem, kuri tos neizmanto, tiek prasīts, lai noganīšanas darbība šajos zālājos tiktu veikta ar lauksaimnieka, kas ir atbalsta pieteicējs, paša saimniecības dzīvniekiem.

17

Saskaņā ar Regulas Nr. 1307/2013 32. panta 1. punktu pamata maksājuma shēmas satvarā atbalstu lauksaimniekiem piešķir pēc tam, kad ar šīs regulas 33. panta 1. punktā paredzēto deklarāciju ir aktivizētas maksājumtiesības uz “atbalsttiesīgo hektāru” dalībvalstī, kurā tās ir piešķirtas.

18

Jēdziens “atbalsttiesīgs hektārs”, kas definēts minētās regulas 32. panta 2. punktā, būtībā attiecas uz jebkuru saimniecības lauksaimniecības zemi, kuru izmanto lauksaimniecības darbībām. No tā izriet, ka, lai varētu iesniegt pieteikumu finansiālā atbalsta saņemšanai saskaņā ar Savienības tiesībās paredzēto tiešo maksājumu shēmu, hektāram jāatbilst trim nosacījumiem, proti, tam jābūt lauksaimniecības zemei, uz kuras tiek veikta lauksaimnieciska darbība, kas ir saistīta ar saimniecību.

19

Šajā ziņā vispirms jānorāda, ka jēdziens “lauksaimniecības zeme” šīs pašas regulas 4. panta 1. punkta e) apakšpunktā ir definēts kā platība, ko aizņem aramzeme, ilggadīgie zālāji un pastāvīgās ganības vai ilggadīgie stādījumi.

20

Turpinājumā Regulas Nr. 1307/2013 4. panta 1. punkta c) apakšpunktā jēdziens “lauksaimnieciska darbība” ir definēts kā tāds, kas būtībā attiecas uz trīs veidu darbībām, proti, pirmkārt, lauksaimniecības produktu ražošanu vai audzēšanu, tostarp ražas novākšanu, slaukšanu, dzīvnieku audzēšanu un turēšanu lauksaimniecības nolūkiem, otrkārt, lauksaimniecības zemes uzturēšanu noganīšanai vai kultūraugu audzēšanai piemērotā stāvoklī, neveicot īpašus sagatavošanas darbus papildus parasto lauksaimniecības metožu izmantošanai, pamatojoties uz kritērijiem, kuri jānosaka dalībvalstīm, un, treškārt, darbību minimumu lauksaimniecības platībās, kuras tiek dabiski uzturētas noganīšanai piemērotā stāvoklī.

21

Tādējādi, ja lauksaimnieks attiecībā uz deklarēto lauksaimniecības zemi neveic nevienu no trim Regulas Nr. 1307/2013 4. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētajām darbībām vai ja viņš tajā veic tikai nenozīmīgu darbību, nevar uzskatīt, ka viņš tajā veic lauksaimniecisku darbību.

22

Tomēr šajā tiesību normā nekas nav teikts par to, vai šī lauksaimnieciskā darbība jāveic pašam lauksaimniekam, kas ir atbalsta pieteicējs, vai arī šo darbību var veikt trešā persona saistībā ar neekskluzīvu noganīšanas tiesību valsts īpašumā esošajos koplietošanas ilggadīgajos zālājos nodošanu.

23

Regulas Nr. 1307/2013 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā jēdziens “saimniecība” definēts kā tāds, kas ietver visas lauksaimnieciskām darbībām izmantotās un lauksaimnieka apsaimniekotās vienības, kuras atrodas tās pašas dalībvalsts teritorijā.

24

Tiesa tādējādi ir nospriedusi, ka lauksaimnieka apsaimniekotās vienības ietver ne vien lauksaimniecības zemi, bet arī dzīvniekus, kas tiek izmantoti noganīšanai, ar nosacījumu, ka attiecīgajam lauksaimniekam ir pietiekamas pilnvaras rīkoties ar šiem dzīvniekiem, lai veiktu savu lauksaimniecisko darbību, bet tas ir jāizvērtē valsts tiesai, ņemot vērā visus tajā izskatāmās lietas apstākļus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 7. aprīlis, Avio Lucos, C‑176/20, EU:C:2022:274, 36. punkts).

25

Apsaimniekošanas jēdziens nenozīmē, ka lauksaimniekam ir neierobežota vara pār attiecīgo platību vai dzīvniekiem saistībā ar to izmantošanu lauksaimniecībai, bet paredz, ka šim lauksaimniekam ir pietiekama autonomija savas lauksaimnieciskās darbības veikšanai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 14. oktobris, Landkreis Bad Dürkheim, C‑61/09, EU:C:2010:606, 61. un 62. punkts, kā arī 2022. gada 7. aprīlis, Avio Lucos, C‑116/20, EU:C:2022:273, 49. punkts).

26

Tādējādi lauksaimniekam jābūt zināmām tiesībām pieņemt lēmumus par attiecīgās platības izmantošanu, lai viņš šajā platībā veiktu savu lauksaimniecisko darbību (spriedums, 2022. gada 7. aprīlis, Avio Lucos, C‑116/20, EU:C:2022:273, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Līdz ar to, lai lauksaimnieks varētu pretendēt uz Regulas Nr. 1307/2013 32. pantā paredzēto tiešo maksājumu shēmu, viņam uz lauksaimniecības zemes, kuru viņš ir deklarējis sava pieteikuma pamatojumam, jāīsteno zināmas pilnvaras pieņemt lēmumus par attiecīgās platības izmantošanu viņa lauksaimnieciskās darbības veikšanai. Šajā kontekstā vienkārša neekskluzīvu noganīšanas tiesību valsts īpašumā esošos koplietošanas ilggadīgos zālājos nodošana audzētājam – trešai personai –, nepaturot atbalsta pieteicēja tiesības pieņemt lēmumus par darbību, ko šajos zālājos veic šī audzētāja dzīvnieki, pati par sevi nevar tikt uzskatīta par “lauksaimniecisku darbību” šīs regulas 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

28

Šajā gadījumā no Karaļa dekrēta 1075/2014, kas grozīts ar Karaļa dekrētu 41/2021, 11. panta 2. punkta pirmās daļas izriet, ka atbalsta pieteikumā pieteicējs deklarē, kam viņš ir paredzējis izmantot deklarēto norobežoto platību vai zemes gabalu, proti, konkrētāk, ilggadīgo zālāju gadījumā – noganīšanai. Šīs tiesību normas otrajā daļā būtībā ir paredzēts, ka valsts īpašumā esošu koplietošanas ilggadīgo zālāju gadījumā principā ir atļauta vienīgi uz noganīšanu balstīta audzēšana ar paša pieteicēja saimniecības dzīvniekiem.

29

Nešķiet, ka, pieprasot, lai noganīšanas darbība tiktu veikta ar pieteikuma iesniedzēja paša saimniecībā ietilpstošiem dzīvniekiem, Spānijas iestādes būtu noteikušas papildu atbilstības nosacījumus salīdzinājumā ar tiem, kas paredzēti Regulas Nr. 1307/2013 32. panta 2. punktā, kā izklāstīts šī sprieduma 18. punktā. Gluži pretēji – šķiet, ka šī prasība ietilpst saimniecības definīcijā, jo šajā valsts tiesiskajā regulējumā ir vienīgi atgādināts, ka pieteikuma iesniedzējam jābūt pietiekamām pilnvarām rīkoties ar šiem dzīvniekiem, lai veiktu lauksaimniecisko darbību, tomēr nenosakot, ka uz šiem dzīvniekiem jābūt īpašumtiesībām.

30

Tomēr jānorāda, ka, ņemot vērā rīcības brīvību, kas dalībvalstīm ir saistībā ar atbalsta shēmām kopējās lauksaimniecības politikas ietvaros, tām, kā izriet no Tiesas judikatūras, šī rīcības brīvība jāizmanto, ievērojot Savienības tiesiskajā regulējumā izvirzītos mērķus un Savienības tiesību vispārējos principus, it īpaši samērīguma principu, kas prasa, lai ar tiesību normu ieviestie līdzekļi būtu piemēroti attiecīgā mērķa īstenošanai un nepārsniegtu to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 7. aprīlis, Avio Lucos, C‑176/20, EU:C:2022:274, 40. un 42. punkts).

31

Šajā ziņā, lai gan iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šis princips ir ievērots pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā, jānorāda – kā izriet gan no iesniedzējtiesas norādēm, gan no Spānijas valdības un Komisijas apsvērumiem –, ka šī prasība ir noteikta, lai, pirmkārt, cīnītos pret ļaunprātīgu praksi un krāpšanu un, otrkārt, nodrošinātu pietiekami augstu dzīves līmeni lauku iedzīvotājiem. Proti, ņemot vērā attiecīgo zālāju raksturu, proti, tie bieži vien ir kalnu apgabali, uz kuriem var ganīties dzīvnieki, kas pieder dažādām saimniecībām, un uz kuriem tie var brīvi pārvietoties, būtu sevišķi grūti pārliecināties ne tikai par noganīšanas efektivitāti, bet it īpaši pārbaudīt, kuri lauksaimnieki faktiski veic noganīšanas lauksaimniecisku darbību šajos valsts īpašumā esošajos koplietošanas ilggadīgajos zālājos.

32

Šajā gadījumā šie divi mērķi atbilst Savienības tiesiskajā regulējumā izvirzītajiem mērķiem. Pirmkārt, LESD 39. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir noteikts, ka ar KLP ietilpstošajām atbalsta shēmām tiek sniegts tiešs ienākumu atbalsts, kura mērķis ir panākt pietiekami augstu dzīves līmeni lauku iedzīvotājiem, it īpaši, palielinot lauksaimniecībā nodarbināto personu individuālos ienākumus.

33

Otrkārt, kā rakstveida apsvērumos norādījusi Spānijas valdība un Komisija, šis valsts tiesiskais regulējums pieņemts, lai īstenotu Regulas Nr. 1306/2013 58. panta 1. punktu, ar kuru dalībvalstīm ir atļauts veikt normatīvus un administratīvus pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu Savienības finanšu interešu efektīvu aizsardzību un, konkrētāk, lai nodrošinātu Savienības fondu finansēto darbību likumību un pareizību, kā arī nodrošinātu krāpšanas efektīvu novēršanu, it īpaši jomās, kurās ir augstāks riska līmenis.

34

Attiecībā uz pamatlietā aplūkotā valsts tiesiskā regulējuma piemērotību tajā izvirzītā mērķa sasniegšanai pietiek konstatēt, ka – neskarot pārbaudes, kuru veikšana ir iesniedzējtiesas ziņā, – tas šķiet piemērots, lai sasniegtu šo mērķi, kurš, kā izriet no šī sprieduma 31. punkta, ir nodrošināt faktisku lauksaimniecisku darbību, proti, noganīšanu, šajos valsts īpašumā esošajos koplietošanas ilggadīgajos zālājos.

35

Arī šī sprieduma 29. punktā minētā prasība, šķiet, nepārsniedz to, kas nepieciešams minēto mērķu sasniegšanai – un tas jāpārbauda iesniedzējtiesai –, jo ar to vienīgi prasīts, lai lauksaimnieciskā darbība šajos valsts īpašumā esošajos koplietošanas ilggadīgajos zālājos tiktu veikta, izmantojot pieteikuma iesniedzēja paša saimniecības dzīvniekus, tomēr neprasot, lai pieteikuma iesniedzējam būtu īpašumtiesības uz šiem dzīvniekiem.

36

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Regulas Nr. 1307/2013 4. pants un 32. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā, lai izvairītos no tā, ka tiek mākslīgi radīti nosacījumi atbalsta saņemšanai, piešķirot valsts īpašumā esošus koplietošanas ilggadīgos zālājus lauksaimniekiem, kuri tos neizmanto, tiek prasīts, lai noganīšanas darbība šajos zālājos tiktu veikta ar lauksaimnieka, kas ir atbalsta pieteicējs, paša saimniecības dzīvniekiem.

37

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1306/2013 60. pants jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā, lai izvairītos no tā, ka tiek mākslīgi radīti nosacījumi atbalsta saņemšanai, piešķirot valsts īpašumā esošus koplietošanas ilggadīgos zālājus lauksaimniekiem, kuri tos neizmanto, tiek prasīts, lai noganīšanas darbība šajos zālājos tiktu veikta ar lauksaimnieka, kas ir atbalsta pieteicējs, paša saimniecības dzīvniekiem.

38

Saskaņā ar Regulas Nr. 1306/2013 60. pantu, neskarot īpašo noteikumu piemērošanu, lauksaimniecības nozares tiesību aktos noteiktās priekšrocības nepiešķir fiziskām vai juridiskām personām, attiecībā uz kurām ir konstatēts, ka tās pretēji šo tiesību aktu mērķiem ir mākslīgi radījušas apstākļus, kas nepieciešami šādu priekšrocību iegūšanai.

39

Kas attiecas uz minētā 60. panta formulējumu, tajā būtībā ir atkārtotas agrākas tiesību normas un tajā ir kodificēta esošā judikatūra, saskaņā ar ko tiesību subjekti nevar krāpnieciski vai ļaunprātīgi atsaukties uz Savienības tiesību normām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2022. gada 7. aprīlis, Avio Lucos, C‑176/20, EU:C:2022:274, 68. punkts, kā arī 2023. gada 9. februāris, Druvnieks, C‑668/21, EU:C:2023:82, 31. punkts).

40

Proti, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības regulas nedrīkst tikt piemērotas tik plaši, ka tiktu aptverta ekonomikas dalībnieku ļaunprātīga rīcība (spriedums, 2022. gada 7. aprīlis, Avio Lucos, C‑176/20, EU:C:2022:274, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Tiesa ir nospriedusi, ka atbalsta potenciāla saņēmēja ļaunprātīgas rīcības pierādīšanai ir nepieciešams, pirmkārt, tādu objektīvu apstākļu kopums, no kuriem izriet, ka, lai gan attiecīgajā tiesiskajā regulējumā paredzētie nosacījumi formāli ir ievēroti, šā regulējuma mērķis nav sasniegts, un, otrkārt, subjektīvs elements, ko veido vēlme iegūt no Savienības tiesiskā regulējuma izrietošu priekšrocību, mākslīgi radot tās iegūšanai vajadzīgos apstākļus (spriedums, 2022. gada 7. aprīlis, Avio Lucos, C‑176/20, EU:C:2022:274, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Turklāt Tiesa ir norādījusi, ka valsts tiesai ir jānosaka, vai pastāv šie abi elementi, par kuriem pierādījumi jāsniedz saskaņā ar valsts tiesību normām, ciktāl tas nekaitē Savienības tiesību efektivitātei (spriedums, 2022. gada 7. aprīlis, Avio Lucos, C‑176/20, EU:C:2022:274, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

No tā izriet, ka Regulas Nr. 1306/2013 60. pantam būtu pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā vispārīgi un bez konkrētu apstākļu vērtējuma noteikta prezumpcija par nosacījumu par piekļuvi atbalstam mākslīgu radīšanu gadījumā, ja lauksaimnieciskā darbība, ko veido noganīšana valsts īpašumā esošajos koplietošanas ilggadīgajos zālājos, tiek veikta ar dzīvniekiem, kuri nepieder atbalsta pieteicēja paša saimniecībai.

44

Taču šajā gadījumā – neskarot iesniedzējtiesas veicamās pārbaudes – pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā nav noteikta 60. pantā paredzētā prezumpcija par atbalsta saņemšanas nosacījumu mākslīgu radīšanu.

45

No Karaļa dekrēta 1075/2014, kas grozīts ar Karaļa dekrētu 41/2021, 11. panta 2. punkta pirmās daļas izriet, ka atbalsta pieteikumā pieteicējs deklarē, kam viņš ir paredzējis izmantot deklarēto norobežoto platību vai zemes gabalu, proti, konkrētāk, ilggadīgo zālāju gadījumā – noganīšanai. Šī karaļa dekrēta 11. panta 2. panta otrajā daļā būtībā ir paredzēts, ka valsts īpašumā esošu koplietošanas ilggadīgo zālāju gadījumā principā ir atļauta vienīgi uz noganīšanu balstīta audzēšana ar paša pieteicēja saimniecības dzīvniekiem. Saskaņā ar šī paša 11. panta 3. punktu kompetentajai administratīvajai iestādei konkrētos apstākļos jāizvērtē, vai deklarācija ir nepatiesa, nepareiza vai veikta nolaidīgi un vai šī neatbilstība ir ietekmējusi ar lauksaimniecības darbību saistīto prasību ievērošanu attiecīgajās platībās tādējādi, ka tā var uzskatīt, ka runa ir par nosacījumu piekļuvei atbalstam mākslīgas radīšanas gadījumu.

46

Kā atgādināts šī sprieduma 33. punktā, šis tiesiskais regulējums tika pieņemts, īstenojot šīs regulas 58. panta 1. punktu, ar kuru dalībvalstīm ir atļauts KLP ietvaros pieņemt normatīvus un administratīvus pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu Savienības finanšu interešu efektīvu aizsardzību un, konkrētāk, lai nodrošinātu fondu finansēto darbību likumību un pareizību, kā arī nodrošinātu krāpšanas efektīvu novēršanu, it īpaši augsta riska jomās.

47

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu jāatbild, ka Regulas Nr. 1306/2013 60. pants jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā, lai izvairītos no tā, ka tiek mākslīgi radīti nosacījumi atbalsta saņemšanai, piešķirot valsts īpašumā esošus koplietošanas ilggadīgos zālājus lauksaimniekiem, kuri tos neizmanto, tiek prasīts, lai noganīšanas darbība šajos zālājos tiktu veikta ar lauksaimnieka, kas ir atbalsta pieteicējs, paša saimniecības dzīvniekiem.

48

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1307/2013 4. panta 1. punkta c) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir izslēgts, ka noganīšanas darbība valsts īpašumā esošos koplietošanas ilggadīgos zālājos var tikt kvalificēta kā šo platību uzturēšana noganīšanai piemērotā stāvoklī.

49

Šajā ziņā jānorāda, ka iesniedzējtiesa šaubās par šīs tiesību normas ii) punktu, kurā būtībā paredzēts, ka jēdziens “lauksaimnieciska darbība” ietver lauksaimniecības zemes uzturēšanu noganīšanai piemērotā stāvoklī, neveicot īpašus sagatavošanas darbus papildus parasto lauksaimniecības metožu izmantošanai, pamatojoties uz kritērijiem, kas dalībvalstīm jānosaka, pamatojoties uz Komisijas izveidotu sistēmu.

50

Regulas Nr. 1307/2013 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta ii) punkts ir jālasa kopā ar šīs regulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunktu, kurā noteikts, ka dalībvalstis nosaka kritērijus, kas lauksaimniekiem jāizpilda, lai izpildītu pienākumu uzturēt lauksaimniecības zemi noganīšanai vai kultūru audzēšanai piemērotā stāvoklī.

51

Tā kā uzturēšanas darbība nav definēta ne šajās tiesību normās, ne kādā citā šīs regulas tiesību normā, dalībvalstīm ir rīcības brīvība noteikt kritērijus lauksaimniecības zemes uzturēšanai noganīšanai piemērotā stāvoklī.

52

Attiecībā uz jautājumu, vai šī rīcības brīvība ietver iespēju dalībvalstij savā tiesiskajā regulējumā izslēgt lauksaimniecības platību noganīšanas darbību kā šo platību uzturēšanu noganīšanai piemērotā stāvoklī, vēl jānorāda arī, ka Regulas Nr. 1307/2013 4. panta 3. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka, lai nodrošinātu tiesisko drošību, Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus, lai noteiktu satvaru, saskaņā ar kuru dalībvalstīm jānosaka kritēriji, kas lauksaimniekiem jāievēro, lai izpildītu pienākumu uzturēt lauksaimniecības zemi noganīšanai piemērotā stāvoklī.

53

Lai gan šai nolūkā pieņemtās Deleģētās regulas Nr. 639/2014 4. apsvērumā noteikts, ka dalībvalstīm, pieņemot pasākumus Savienības tiesību aktu īstenošanai, būtu jāīsteno sava rīcības brīvība, it īpaši, ievērojot diskriminācijas aizlieguma principu, tās 4. panta 1. punktā ir vienīgi paredzēts, ka dalībvalstis nosaka kritērijus, kas lauksaimniekiem jāievēro, lai izpildītu pienākumu uzturēt lauksaimniecības platību noganīšanai vai kultūru audzēšanai piemērotā stāvoklī, neveicot īpašus sagatavošanas darbus papildus tradicionālo lauksaimniecības metožu un tehnikas izmantošanai, vienā vai abos turpmāk norādītajos veidos, proti, būtībā pieprasot lauksaimniekam veikt vismaz vienu ikgadēju darbību un/vai nosakot iezīmes, kurām lauksaimniecības platībai jāatbilst, lai to varētu uzskatīt par uzturētu noganīšanai vai kultūru audzēšanai piemērotā stāvoklī. Šī panta 2. punktā ir paredzēts, ka, nosakot šos kritērijus, dalībvalstis var nošķirt dažādus lauksaimniecības platību veidus.

54

No tā izriet, ka, lai gan uzturēšanas darbība attiecīgajā lauksaimniecības platībā lauksaimniekam principā jāveic vismaz reizi gadā, Deleģētās regulas Nr. 639/2014 4. pantā dalībvalstij nav aizliegts izslēgt, ka noganīšanas darbība valsts īpašumā esošajos koplietošanas ilggadīgajos zālājos varētu tikt kvalificēta kā šo platību uzturēšana noganīšanai piemērotā stāvoklī.

55

Šī interpretācija atbilst šī sprieduma 33. punktā atgādinātajam mērķim aizsargāt Savienības finanšu intereses, cīnoties pret pārkāpumiem un krāpšanu. Proti, ņemot vērā šī spriedum 31. punktā atgādināto attiecīgo zālāju raksturu, proti, ka tie bieži vien ir kalnu apgabali, uz kuriem var ganīties dzīvnieki, kas pieder dažādām saimniecībām, un uz kuriem tie var brīvi pārvietoties, būtu sevišķi grūti, ja ne neiespējami, tajā pašā valsts īpašumā esošajā koplietošanas ilggadīgajā zālājā pārliecināties, kuri lauksaimnieki faktiski veic uz audzēšanu vērstu noganīšanas lauksaimniecisku darbību un kuri veic šo platību uzturēšanas darbību noganīšanai piemērotā stāvoklī, jo šīs abas darbības būtībā ir identiskas.

56

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Regulas Nr. 1307/2013 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta ii) punkts jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir izslēgts, ka noganīšanas darbība valsts īpašumā esošos koplietošanas ilggadīgos zālājos var tikt kvalificēta kā šo platību uzturēšana noganīšanai piemērotā stāvoklī.

57

Ar ceturto un piekto jautājumu, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1307/2013 4. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru persona, kam ir tikai neekskluzīvas noganīšanas tiesības valsts īpašumā esošos koplietošanas ilggadīgajos zālājos un kas šīs tiesības nodod audzētājam – trešai personai, lai tā veiktu noganīšanas darbību ar saviem paša dzīvniekiem, neveic lauksaimniecisku darbību šīs regulas 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta i) punkta izpratnē un nevar tikt uzskatīta par šo zālāju apsaimniekotāju attiecībā uz šīs platības uzturēšanu noganīšanai piemērotā stāvoklī minētās regulas 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta ii) punkta izpratnē.

58

Pirmkārt, saskaņā ar Regulas Nr. 1307/2013 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta i) punktu jēdziens “lauksaimnieciska darbība” ietver lauksaimniecības produktu ražošanu vai audzēšanu, tostarp slaukšanu, dzīvnieku audzēšanu un turēšanu lauksaimniecības nolūkiem.

59

No tā izriet, ka ar šo tiesību normu no jēdziena “lauksaimnieciska darbība” nav skaidri izslēgta neekskluzīvu noganīšanas tiesību valsts īpašumā esošos koplietošanas ilggadīgajos zālājos nodošana audzētājam, kas ir trešā persona, lai pēdējais minētais veiktu noganīšanu ar saviem paša dzīvniekiem.

60

Tomēr, kā atgādināts šī sprieduma 27. punktā, lai varētu pretendēt uz Regulas Nr. 1307/2013 32. pantā paredzēto tiešo maksājumu shēmu, ir svarīgi, lai lauksaimnieks lauksaimniecības zemē, kuru viņš deklarē pieteikuma pamatojumam, īstenotu noteiktas pilnvaras pieņemt lēmumus par attiecīgās platības izmantošanu viņa lauksaimnieciskās darbības veikšanai, kas paredz, ka viņam ir pietiekamas rīcības pilnvaras, kā arī pietiekama autonomija lauksaimnieciskās darbības veikšanai.

61

Tādējādi neekskluzīvu noganīšanas tiesību valsts īpašumā esošos koplietošanas ilggadīgos zālājos nodošana audzētājam – trešai personai, nepaturot atbalsta pieteicēja tiesības pieņemt lēmumus par darbību, ko šajos zālājos veic šī audzētāja dzīvnieki, – nevar tikt uzskatīta par “lauksaimniecisku darbību” šīs regulas 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

62

Otrkārt, no Regulas Nr. 1307/2013 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta ii) punkta izriet, ka jēdziens “lauksaimnieciska darbība” ietver lauksaimniecības zemes uzturēšanu noganīšanai piemērotā stāvoklī, pamatojoties uz kritērijiem, kas dalībvalstīm jānosaka, pamatojoties uz Komisijas izveidotu sistēmu.

63

Tomēr ar šo tiesību normu no jēdziena “lauksaimnieciska darbība” nav skaidri izslēgta neekskluzīvu noganīšanas tiesību valsts īpašumā esošos koplietošanas ilggadīgajos zālājos nodošana audzētājam, kas ir trešā persona, lai pēdējais minētais veiktu noganīšanu ar saviem paša dzīvniekiem.

64

Taču, kā atgādināts šī sprieduma 18. punktā, šī darbība jāveic saimniecības ietvaros, un tas nozīmē, ka lauksaimniekam cedentam jābūt pietiekamām pilnvarām rīkoties ar dzīvniekiem, lai veiktu lauksaimniecisko darbību.

65

Taču no iesniedzējtiesas norādēm neizriet, ka neekskluzīvu noganīšanas tiesību uz šiem zālājiem nodošana būtu papildināta ar noteikumiem, ar kuriem tiek saglabātas pietiekamas cedenta rīkošanās pilnvaras attiecībā uz noganīšanas darbību un lopu audzētāja – trešās personas – dzīvniekiem, kas ļautu novērtēt, vai šis lauksaimnieks veic lauksaimniecības zemes uzturēšanas noganīšanai piemērotā stāvoklī darbību.

66

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz ceturto un piekto jautājumu jāatbild, ka Regulas Nr. 1307/2013 4. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru persona, kam ir tikai neekskluzīvas noganīšanas tiesības valsts īpašumā esošos koplietošanas ilggadīgajos zālājos un kas šīs tiesības nodod audzētājam – trešai personai –, lai tā veiktu noganīšanas darbību ar saviem paša dzīvniekiem, neveic lauksaimniecisku darbību šīs regulas 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta i) punkta izpratnē un nevar tikt uzskatīta par šo zālāju apsaimniekotāju attiecībā uz šīs platības uzturēšanu noganīšanai piemērotā stāvoklī minētās regulas 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta ii) punkta izpratnē.

67

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež: