–

Spānijas valdības vārdā – A. Gavela Llopis, pārstāve,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Braun un J. L. Buendía Sierra, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2019/1023 (2019. gada 20. jūnijs) par preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu, parādsaistību dzēšanu un diskvalifikāciju un ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistīto procedūru efektivitātes palielināšanas pasākumiem un ar ko groza Direktīvu (ES) 2017/1132 (Direktīva par pārstrukturēšanu un maksātnespēju) (OV 2019, L 172, 18. lpp.; turpmāk tekstā – “direktīva par pārstrukturēšanu un maksātnespēju”) 23. panta 4. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp divām fiziskām personām, kuras kļuvušas par maksātnespējīgām (turpmāk tekstā – “parādnieki”), un Agencia Estatal de la Administración Tributaria (Valsts nodokļu administrācijas aģentūra, Spānija; turpmāk tekstā – “AEAT”) saistībā ar pieteikumu par parādsaistību dzēšanu, ko parādnieki iesnieguši maksātnespējas procedūrā.

3

Atbilstoši Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 1., 78. un 81. apsvērumam:

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 1. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā ir paredzēti noteikumi par:

5

Minētās direktīvas 20. pantā “Saistību dzēšanas iespējas” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka maksātnespējīgiem uzņēmējiem ir pieejama vismaz viena procedūra, kas var noslēgties ar pilnīgu parādsaistību dzēšanu saskaņā ar šo direktīvu.

Dalībvalstis var pieprasīt, lai tiktu izbeigta tāda tirdzniecība, darījumdarbība, amatniecība vai profesija, ar kuru ir saistīti maksātnespējīga uzņēmēja parādi.

2.   Dalībvalstis, kurās pilnīga parādsaistību dzēšana ir atkarīga no tā, vai uzņēmējs daļēji veic parādu atmaksu, nodrošina, lai saistītais atmaksas pienākums būtu balstīts uz uzņēmēja konkrēto stāvokli un, jo īpaši, lai tas būtu samērīgs ar uzņēmēja apķīlājamajiem vai rīcībā esošajiem ienākumiem un aktīviem saistību dzēšanas laikposmā, un lai tajā būtu ņemtas vērā kreditoru taisnīgās intereses.

[..]”

6

Šīs pašas direktīvas 23. panta “Atkāpes” 4. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis var konkrētas parāda kategorijas izslēgt no parādsaistību dzēšanas vai ierobežot parādsaistību dzēšanas iespējas, vai noteikt ilgāku saistību dzēšanas laikposmu, ja šāda izslēgšana, ierobežošana vai ilgāki laikposmi ir pienācīgi pamatoti, piemēram, ja ir:

7

Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 34. panta 1. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis līdz 2021. gada 17. jūlijam pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas nepieciešami, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, izņemot normas, kas nepieciešamas, lai izpildītu 28. panta a), b) un c) punkta prasības, un ko pieņem un publicē līdz 2024. gada 17. jūlijam, un normas, kas nepieciešamas, lai izpildītu 28. panta d) punkta prasības, un ko pieņem un publicē līdz 2026. gada 17. jūlijam. Tās tūlīt dara [Eiropas] Komisijai zināmu minēto noteikumu tekstu.

Tās piemēro normatīvos un administratīvos aktus, kas nepieciešami, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, no 2021. gada 17. jūlija, izņemot normas, kas nepieciešamas, lai izpildītu 28. panta a), b) un c) punkta prasības, un ko piemēro no 2024. gada 17. jūlija, un normas, kas nepieciešamas, lai izpildītu 28. panta d) punkta prasības, un ko piemēro no 2026. gada 17. jūlija.”

8

Saskaņā ar šīs direktīvas 35. pantu, kurā paredzēts, ka minētā direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, tā stājās spēkā 2019. gada 16. jūlijā.

9

Ar 2015. gada 27. februāraReal Decreto‑ley 1/2015 de mecanismo de segunda oportunidad, reducción de carga financiera y otras medidas de orden social (Karaļa leģislatīvais dekrēts Nr. 1/2015 par otrās iespējas mehānismu, finansiālā sloga mazināšanu un citiem sociālajiem pasākumiem; 2015. gada 28. februāraBOE Nr. 51, 19058. lpp.), kas bez grozījumiem pārveidots par 2015. gada 28. jūlija Likumu Nr. 25/2015, tika grozīts ar 2003. gada 9. jūlijaLey 22/2003 Concursal (Likums Nr. 22/2003 par maksātnespēju; 2003. gada 10. jūlijaBOE Nr. 164, 26905. lpp.), ieviešot jaunu 178.bis pantu, kas reglamentē tiesības uz parādsaistību dzēšanu. Ar minēto 178.bis pantu ir ieviests režīms, kas ļauj attiecīgajam parādniekam izvēlēties vai nu tūlītēju parādsaistību dzēšanu (178.bis panta 3. punkta 4. apakšpunkts), vai atlikto parādsaistību dzēšanu, kam piemērojams maksājumu plāns (178.bis panta 3. punkta 5. apakšpunkts). Attiecībā uz atlikto parādsaistību dzēšanu 178.bis panta 5. punkta 1. apakšpunktā bija paredzēts:

“Parādsaistību dzēšana, ko paredz 3. punkta 5. apakšpunktā minētajiem parādniekiem, ir attiecināma uz šādu prasījumu neapmierināto daļu:

1° Parastie un pakārtotie prasījumi, kas nav apmierināti maksātnespējas procesa pabeigšanas dienā, arī ja par tiem nav ticis paziņots, izņemot publiski tiesiskos prasījumus un uzturlīdzekļu prasījumus.

[..]”

10

Ar 2020. gada 5. maijaReal Decreto Legislativo 1/2020 por el que se aprueba el texto refundido de la Ley Concursal (Karaļa leģislatīvais dekrēts Nr. 1/2020, ar ko apstiprina Maksātnespējas likuma pārstrādāto redakciju; 2020. gada 7. maijaBOE Nr. 127, 31518. lpp.; turpmāk tekstā – “TRLC”) Likums Nr. 22/2003 par maksātnespēju tika grozīts vēlreiz, aizstājot šī likuma 178.bis pantu ar jaunu nodaļu un izslēdzot publiskos prasījumus no tūlītējas vai atliktas parādsaistību dzēšanas.

11

TRLC 491. panta 1. punktā bija noteikts:

“Ja ir pilnībā apmierināti prasījumi pret parādnieka mantu un privileģētie prasījumi un ja parādnieks, kas atbilst šajā ziņā izvirzītajiem nosacījumiem, ir mēģinājis panākt iepriekšēju ārpustiesas vienošanos par maksājumiem, parādsaistību dzēšanu attiecina uz visiem neapmierinātajiem prasījumiem, izņemot publiski tiesiskos prasījumus un uzturlīdzekļu prasījumus.”

12

TRLC 497. panta 1. punktā bija paredzēts:

“Parādsaistību dzēšanu, ko nosaka parādniekiem, kuri ir piekrituši ievērot maksājumu plānu, attiecina uz daļu no turpinājumā norādītajiem prasījumiem, kas saskaņā ar plānu netiks apmierināti:

1° Parastie un pakārtotie prasījumi, kas nav apmierināti maksātnespējas procesa pabeigšanas dienā, arī ja par tiem nav ticis paziņots, izņemot publiski tiesiskos prasījumus un uzturlīdzekļu prasījumus.

[..]”

13

Ar 2022. gada 5. septembraLey 16/2022 de reforma del texto refundido de la Ley Concursal, aprobado por el Real Decreto Legislativo 1/2020, para la transposición de la (UE) Directiva 2019/1023 (Likums Nr. 16/2022 par Maksātnespējas likuma pārstrādātās redakcijas reformu, kas apstiprināta ar Karaļa leģislatīvo dekrētu Nr. 1/2020, lai transponētu Direktīvu (ES) 2019/1023; 2022. gada 6. septembraBOE Nr. 214, 123682. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 16/2022) tika apstiprināta TRLC izmantotā pieeja, vienlaikus izslēdzot, ka publiski tiesiskajiem prasījumiem var tikt piemērota tūlītēja vai atlikta parādsaistību dzēšana.

14

Likuma Nr. 16/2022 preambulas IV iedaļā ir paredzēts:

“[..]

[Direktīvā par pārstrukturēšanu un maksātnespēju] ir noteikts, ka visām dalībvalstīm ir jāievieš otrās iespējas mehānisms, lai nepieļautu, ka parādniekiem rodas kārdinājums pārcelties uz citām valstīm, kurās šādi mehānismi jau ir paredzēti, ar izmaksām, kas tā rezultātā rastos gan parādniekam, gan viņa kreditoriem. Tajā pašā laikā standartizācija šajā jomā tiek uzskatīta par būtisku Eiropas vienotā tirgus darbībai.

[..]

Tiek ieviestas divas parādsaistību dzēšanas procedūras: parādsaistību dzēšana ar aktīvu likvidāciju un parādsaistību dzēšana ar maksājumu plānu. [..]

[..]

Parādsaistību dzēšana tiek attiecināta uz visiem prasījumiem maksātnespējas procedūrā un uz parādnieka mantu. Atsevišķos gadījumos izņēmumi ir pamatojami ar to, ka šo prasījumu apmierināšana ir īpaši svarīga taisnīgas un solidāras sabiedrības interesēs tiesiskā valstī (piemēram, uzturlīdzekļu parādsaistības, parādsaistības, kas izriet no publiski tiesiskiem prasījumiem, parādsaistības, kas rodas noziedzīgu nodarījumu rezultātā, vai parādsaistības, kas rodas atbildības par neatļautu darbību dēļ). Tādējādi parādsaistību dzēšana attiecībā uz publiski tiesiskiem prasījumiem ir pakļauta noteiktiem ierobežojumiem un var notikt tikai pirmās parādsaistību dzēšanas un nevis turpmāko dzēšanu ietvaros.

[..]”

15

TRLC 489. pants, kāds izriet no Likuma Nr. 16/2022, ir formulēts šādi:

“1.   Parādsaistību dzēšanu attiecina uz visām neizpildītajām parādsaistībām, izņemot šādas parādsaistības:

[..]

5o Parādsaistības, kas izriet no publiski tiesiskiem prasījumiem. Tomēr parādsaistības, kuru atgūšana ir [AEAT] kompetencē, var tikt dzēstas, nepārsniedzot maksimālo summu 10000 EUR vienam parādniekam; attiecībā uz pirmajiem 5000 EUR parādsaistību dzēšana ir pilnīga, un, sākot no šīs summas, dzēšana veicama 50 % apmērā no parādsaistības līdz norādītajam maksimālajam apmēram. Arī sociālo maksājumu parādsaistības var tikt dzēstas tādā pašā apmērā un ar tādiem pašiem nosacījumiem. Dzēšamo parādsaistības summu, nepārsniedzot iepriekš minēto maksimālo robežu, piemēro apgrieztā secībā atbilstoši šajā likumā juridiski noteiktajai prioritātes kārtībai un atbilstoši parādsaistības vecumam katras kategorijas ietvaros.

[..]”

16

Parādnieki pret tiem uzsāktajā maksātnespējas procesā 2021. gada 3. martā iesniedza pieteikumu par pilnīgu parādsaistību dzēšanu. AEAT iebilda pret šo pieteikumu tiktāl, cik tajā parādsaistību dzēšanā bija iekļauts parāds 192366,21 EUR, kura kreditore bija šī aģentūra un kurš bija privileģēts publisks prasījums.

17

Ar 2021. gada 30. jūlija rīkojumu Juzgado de Primera Instancia Noo 1 de Denia (Denjas pirmās instances tiesa Nr. 1, Spānija) pasludināja šo maksātnespējas procesu par slēgtu un noteica parādniekiem parādsaistību dzēšanu, izņemot publiski tiesiskos prasījumus un uzturlīdzekļu prasījumus.

18

Parādnieki par šo rīkojumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā, lai panāktu, ka šajā parādu dzēšanā tiktu iekļauti AEAT maksājamie publiskie prasījumi.

19

Ņemot vērā parādnieku pieteikuma iesniegšanas datumu, iesniedzējtiesa uzskata, ka piemērojamā Likuma Nr. 22/2003 par maksātnespēju redakcija ir nevis tā, kas izriet no Likuma Nr. 16/2022, ar kuru ir transponēta direktīva par pārstrukturēšanu un maksātnespēju, bet gan tā, kas izriet noTRLC, kurš apstiprināts ar Karaļa leģislatīvo dekrētu Nr. 1/2020, kas tika publicēts pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā, bet pirms tās transponēšanas termiņa beigām. Tomēr tā precizē, ka šajās abās redakcijās ir paredzēta publisko prasījumu izslēgšana no parādsaistību dzēšanas.

20

Iesniedzējtiesa norāda, ka pastāv pretrunīga valsts judikatūra attiecībā uz to valsts tiesību normu spēkā esamību, kurās paredzēta šī izslēgšana, un norāda, ka tai ir šaubas par šo tiesību normu saderību ar direktīvu par pārstrukturēšanu un maksātnespēju.

21

Pirmkārt, tā jautā, vai minētā Spānijas tiesībās paredzētā izslēgšana ir pienācīgi pamatota. Tā paskaidro, ka direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. pants pieļauj atkāpi no šīs direktīvas 20. panta 1. punktā paredzētā vispārīgā noteikuma, saskaņā ar kuru parādsaistību dzēšana ir pilnīga. Konkrētāk, minētās direktīvas 23. panta 4. punkts sniedz dalībvalstīm iespēju izslēgt no parādsaistību dzēšanas konkrētas parāda kategorijas, ja izslēgšana ir “pienācīgi pamatota”.

22

Taču pretēji Likumam Nr. 16/2022, kura preambulā valsts likumdevējs ir sniedzis zināmu pamatojumu, proti, ka “atsevišķos gadījumos [izņēmumi no parādsaistību dzēšanas] ir pamatojami ar to, ka šo prasījumu apmierināšana ir īpaši svarīga taisnīgas un solidāras sabiedrības interesēs tiesiskā valstī”, TRLC, kas apstiprināts ar Karaļa leģislatīvo dekrētu Nr. 1/2020, neesot ietverts nekāds pamatojums attiecībā uz publisko prasījumu izslēgšanu no parādu dzēšanas.

23

Otrkārt, iesniedzējtiesa jautā, vai direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 4. punktā ietvertais to konkrēto parāda kategoriju saraksts, kuras var tikt izslēgtas no parādsaistību dzēšanas, ir uzskatāms par izsmeļošu, jo tādā gadījumā Likums Nr. 22/2003 par maksātnespēju, redakcijā, kāda izriet no TRLC, kas apstiprināts ar Karaļa leģislatīvo dekrētu Nr. 1/2020, būtu pretrunā ar šim pantam. Savukārt, ja šim sarakstam būtu tikai ilustratīvs raksturs, šis likums atbilstu minētajai tiesību normai.

24

Iesniedzējtiesai it īpaši joprojām ir šaubas par minētā saraksta neizsmeļošo raksturu pat pēc tam, kad publicēts 23. panta 4. punkta spāņu valodas redakcijas labojums (OV 2022, L 43, 94. lpp.), kurā šajā valodā ir paskaidrots, ka šajā tiesību normā paredzētā iespēja ir piemērojama, “piemēram, ja ir” šajā tiesību normā paredzētās parāda kategorijas. Iesniedzējtiesai rodas šaubas par interesi izveidot šādu sarakstu tad, ja valsts likumdevējs varētu pilnībā brīvi noteikt parāda kategorijas, kuras tas vēlas izslēgt no parādsaistību dzēšanas, ar nosacījumu, ja šāda izslēgšana ir pienācīgi pamatota. Turklāt minētā tiesa norāda, ka šajā tiesību normā ietvertajām parāda kategorijām ir zināma saskaņotība, kas tiktu pārtraukta, ja valsts likumdevējam būtu šāda brīvība. Apstāklis, ka publiskie prasījumi, kuriem ir īpaša nozīme, nav minēti to parāda kategoriju sarakstā, kas iekļautas šajā pašā tiesību normā, varētu liecināt, ka minētais saraksts ir izsmeļošs. Visbeidzot iesniedzējtiesa uzskata, ka šī brīvība varētu ietekmēt iekšējā tirgus darbību.

25

Šādos apstākļos Audiencia Provincial de Alicante (Alikantes provinces tiesa, Spānija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

26

Iesniedzējtiesa lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu ir lūgusi piemērot steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedību, kas paredzēta Tiesas Reglamenta 105. pantā. Lūguma pamatojumam minētā tiesa norāda, ka tajā izskatāmais strīds potenciāli attiecas uz lielu skaitu personu, jo Spānijas Karalistes ekonomikas krīze ir izraisījusi lielu skaitu maksātnespējas procesu, kuri joprojām tiek izskatīti un kuros ir iesaistītas fiziskas personas, kā arī saistībā ar kuriem ir iesniegts ļoti liels skaits pieteikumu par parādsaistību dzēšanu atbilstoši TRLC. Tādējādi šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ātra izskatīšana ļautu saprātīgi un ātri atrisināt ļoti daudzus strīdus, kuriem ir viens un tas pats priekšmets.

27

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar minētā reglamenta 105. panta 1. punktu Tiesas priekšsēdētājs pēc iesniedzējtiesas pieteikuma vai izņēmuma kārtā pēc savas ierosmes un pēc tiesneša referenta un ģenerāladvokāta uzklausīšanas, atkāpjoties no šī reglamenta noteikumiem, var nolemt lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja lietas apstākļi prasa to izskatīt īsā termiņā, piemērot paātrinātu tiesvedību.

28

Šajā gadījumā Tiesas priekšsēdētājs ar 2022. gada 28. decembra lēmumu, uzklausījis tiesnesi referentu un ģenerāladvokātu, noraidīja iesniedzējtiesas pieteikumu par šīs lietas izskatīšanu paātrinātā tiesvedībā, pamatojoties uz to, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru personu vai juridisko situāciju, ko potenciāli skar nolēmums, kurš iesniedzējtiesai jāpieņem pēc prejudiciālo jautājumu uzdošanas Tiesai, lielais skaits pats par sevi nav uzskatāms par izņēmuma apstākli, kas varētu attaisnot paātrinātās tiesvedības piemērošanu (skat. it īpaši Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu, 2006. gada 21. septembris, KÖGÁZ u.c., C‑283/06 un C‑312/06, nav publicēts, EU:C:2006:602, 9. punkts, kā arī spriedumu, 2020. gada 8. decembris, Staatsanwaltschaft Wien (Viltoti pārveduma rīkojumi), C‑584/19, EU:C:2020:1002, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Turklāt jākonstatē, ka neviens no tiesas izvirzītajiem argumentiem, lai pamatotu tās pieteikumu, neļauj konstatēt, ka šīs lietas raksturs prasa, lai tā tiktu izskatīta īsā termiņā steidzamības dēļ, kas pamato paātrinātās tiesvedības piemērošanu.

30

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai atbilstīgas interpretācijas princips ir piemērojams situācijā, kurā fakti ir norisinājušies pēc direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju stāšanās spēkā, bet pirms šīs direktīvas transponēšanas termiņa beigām.

31

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru atbilstīgās interpretācijas pienākums, uz kuru atsaucas iesniedzējtiesa, attiecas uz visām valsts tiesību normām – gan tām, kas pieņemtas pirms attiecīgās direktīvas, gan tām, kas pieņemtas vēlāk (spriedums, 2009. gada 23. aprīlis, Angelidaki u.c., no C‑378/07 līdz C‑380/07, EU:C:2009:250, 197. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), un – ja runa ir par valsts tiesību noteikumu, kas pieņemtas pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā, – nav nozīmes tam, vai šis noteikums attiecas vai neattiecas uz minētās direktīvas transponēšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 4. jūlijs, Adeneler u.c., C‑212/04, EU:C:2006:443, 121. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

32

Turklāt no Tiesas judikatūras var secināt, ka direktīvas novēlotas transpozīcijas gadījumos vispārējs valsts tiesu pienākums interpretēt valsts tiesības atbilstoši direktīvai rodas tikai pēc tās transponēšanas termiņa beigām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 4. jūlijs, Adeneler u.c., C‑212/04, EU:C:2006:443, 115. punkts, kā arī 2009. gada 23. aprīlis, Angelidaki u.c., no C‑378/07 līdz C‑380/07, EU:C:2009:250, 201. punkts).

33

No tā izriet, kā arī ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 29. punktā, ka tādā situācijā kā pamatlietā, kurā fakti ir norisinājušies pirms attiecīgās direktīvas transponēšanas termiņa beigām, atbilstīgas interpretācijas princips valsts tiesai, kurai jālemj par šiem faktiem, vēl nav saistošs.

34

Attiecībā uz dalībvalstu pienākumu direktīvas transponēšanas laikposmā atturēties pieņemt tādas tiesību normas, kas varētu būtiski apdraudēt tajā noteiktā rezultāta sasniegšanu (spriedums, 2006. gada 4. jūlijs, Adeneler u.c., C‑212/04, EU:C:2006:443, 121. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), jākonstatē, ka šis pienākums jāizvērtē, atbildot uz otro jautājumu.

35

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka atbilstīgas interpretācijas princips nav piemērojams situācijā, kurā fakti ir norisinājušies pēc direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju stāšanās spēkā, bet pirms šīs direktīvas transponēšanas termiņa beigām un tās transponēšanas valsts tiesībās.

36

Ar trešo jautājumu, kurš jāizskata kā otrais, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tajā iekļautajam konkrēto parāda kategoriju sarakstam ir vai nav izsmeļošs raksturs, un vai noliedzošas atbildes gadījumā dalībvalstīm ir iespēja no parādsaistību dzēšanas izslēgt konkrētas parāda kategorijas, kas nav uzskaitītas šajā tiesību normā, ja vien šāda izslēgšana ir pienācīgi pamatota atbilstoši valsts tiesību aktiem.

37

Pirmkārt, attiecībā uz to, vai šim sarakstam ir vai nav izsmeļošs raksturs, jākonstatē, ka šo sarakstu ievada vārdi “piemēram, ja ir” un ka pēc šī sprieduma 24. punktā minētā labojuma publicēšanas vārdi ar tādu pašu nozīmi ir pārņemti 23. panta 4. punkta citās valodu redakcijās, tostarp šīs tiesību normas spāņu valodas redakcijā. No tā izriet, ka no šīs tiesību normas formulējuma jāsecina, ka tajā ietvertās konkrētās parāda kategorijas nav uzskaitītas izsmeļoši.

38

Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 4. punkta gramatisko interpretāciju, saskaņā ar kuru šajā tiesību normā iekļautajam sarakstam nav izsmeļošs, bet gan ilustratīvs raksturs, apstiprina, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 33. punktā, šīs direktīvas 81. apsvērums, no kura izriet, ka Eiropas Savienības likumdevējs ir uzskatījis, ka dalībvalstīm “vajadzētu būt iespējai pienācīgi pamatotos gadījumos izslēgt arī citas parādu kategorijas”.

39

No tā izriet, ka 23. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tajā ietvertajam konkrēto parāda kategoriju sarakstam nav izsmeļošs raksturs un ka dalībvalstis pienācīgi pamatotos gadījumos no parādu dzēšanas var izslēgt konkrētas parāda kategorijas, kuras nav uzskaitītas šajā tiesību normā.

40

Otrkārt, attiecībā uz rīcības brīvību, kāda ir dalībvalstīm, īstenojot šo iespēju, jākonstatē, kā to secinājumu 39.–43. punktā norādījis ģenerāladvokāts, ka ne direktīvā par pārstrukturēšanu un maksātnespēju, ne tās pieņemšanas sagatavošanas darbos nav elementu, kas varētu apstiprināt iesniedzējtiesas izvirzīto tēzi, saskaņā ar kuru, ņemot vērā šīs direktīvas 23. panta 4. punktā skaidri norādīto parāda kategoriju iekšējo saskaņotību, Savienības likumdevējs ir vēlējies ierobežot dalībvalstu rīcības brīvību attiecībā uz tādu parāda kategoriju izslēgšanu no parādsaistību dzēšanas, kas nav uzskaitītas šīs direktīvas minētajā tiesību normā, kā, piemēram, publiski prasījumi. Gluži pretēji, no šiem sagatavošanas darbiem it īpaši izriet, ka minētajam likumdevējam bija skaidra griba atstāt dalībvalstīm zināmu rīcības brīvību, lai tās, transponējot direktīvu valsts tiesībās, varētu ņemt vērā ekonomisko situāciju un valstu juridiskās struktūras.

41

Starpposmā tāpēc jāsecina, ka direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tas neierobežo dalībvalstu rīcības brīvību attiecībā uz tādu parāda kategoriju izvēli, kuras nav uzskaitītas šajā tiesību normā un kuras tās vēlas izslēgt no parādsaistību dzēšanas.

42

Ņemot to vērā, Savienības likumdevējs 23. panta 4. punktā šādi dalībvalstīm piešķirtās iespējas izmantošanu ir skaidri pakārtojis nosacījumam, ka izslēgšanai jābūt “pienācīgi pamatotai”. No tā var secināt, ka tad, ja valsts likumdevējs pieņem šādas atkāpes, šo atkāpju iemesliem jāizriet no valsts tiesībām vai no procedūras, kurā atkāpes ir pieņemtas, un šiem iemesliem jākalpo likumīgām sabiedrības interesēm.

43

Šajā ziņā gan direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 78. apsvērums, kurā ir atsauce uz atkāpēm, kas “ir pienācīgi pamatotas ar iemesliem, kas paredzēti valstu tiesību aktos”, gan šīs direktīvas 81. apsvērums, kurā minēts “pienācīgi pamatots [iemesls] valsts tiesību aktos”, ļauj domāt, ka Savienības likumdevējs ir uzskatījis, ka pietiek ar to, ka tiek ievērota dažādajos valstu tiesību aktos šajā ziņā paredzētā kārtība.

44

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz trešo jautājumu jāatbild, ka direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tajā ietvertajam konkrēto parāda kategoriju sarakstam nav izsmeļošs raksturs un ka dalībvalstīm ir iespēja izslēgt konkrētās parāda kategorijas, kas nav uzskaitītas šajā tiesību normā, no parādsaistību dzēšanas, ja vien šāda izslēgšana ir pienācīgi pamatota atbilstoši valsts tiesību aktiem.

45

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai valsts tiesu veikta valsts tiesiskā regulējuma, kas piemērojams faktiem, kuri norisinājušies pēc direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju stāšanās spēkā, bet pirms tās transponēšanas termiņa beigām, interpretācija – saskaņā ar kuru publisko prasījumu izslēgšana no parādsaistību dzēšanas šajā tiesiskajā regulējumā nav pienācīgi pamatota – pēc šī termiņa beigām var būtiski apdraudēt šajā direktīvā izvirzītā mērķa sasniegšanu.

46

Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāatgādina – kā izriet no šī sprieduma 34. punktā minētās judikatūras –, ka no dienas, kad direktīva ir stājusies spēkā, dalībvalstīm jāatturas no tādu noteikumu pieņemšanas, kas pēc šīs direktīvas transponēšanas termiņa beigām varētu būtiski apdraudēt tajā paredzētā mērķa sasniegšanu.

47

Tā kā visām dalībvalstu iestādēm ir pienākums nodrošināt Savienības tiesību normu pilnīgu iedarbību, šī sprieduma iepriekšējā punktā minētais atturēšanās pienākums attiecas arī uz valsts tiesām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 4. jūlijs, Adeneler u.c., C‑212/04, EU:C:2006:443, 121. un 122. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

48

Tiesa no tā ir secinājusi, ka, sākot ar direktīvas spēkā stāšanās dienu, valsts tiesām cik vien iespējams jāatturas interpretēt valsts tiesības tādējādi, ka pēc transponēšanas termiņa beigām varētu tikt nopietni apdraudēta šajā direktīvā paredzētā mērķa sasniegšana (spriedums, 2006. gada 4. jūlijs, Adeneler u.c., C‑212/04, EU:C:2006:443, 123. punkts).

49

Tāpat jānorāda, ka saskaņā ar direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 1. pantu tajā ir paredzēti noteikumi, kas attiecas, pirmkārt, uz preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu, kurš ir pieejams finansiālās grūtībās nonākušiem parādniekiem apstākļos, kad pastāv maksātnespējas iespējamība, otrkārt, uz procedūrām, ar kurām tiek panākta tādu parādsaistību dzēšana, kas radušās maksātnespējīgiem uzņēmējiem, un, treškārt, uz pasākumiem, kas saistīti ar pārstrukturēšanas, maksātnespējas un parādsaistības dzēšanas procedūru efektivitātes pastiprināšanu. Runājot konkrētāk par parādsaistību dzēšanas procedūru, šīs direktīvas mērķis, kā izriet no tās 20. panta 1. punkta, lasot to kopā ar tās 1. apsvērumu, ir, lai godīgiem uzņēmējiem, kuri ir maksātnespējīgi vai ar pārmērīgām parādsaistībām, būtu pieejama vismaz viena procedūra, kas var noslēgties ar pilnīgu parādsaistību dzēšanu saskaņā ar šo direktīvu, tādējādi sniedzot tiem otro iespēju.

50

Tomēr, pirmām kārtām, kā izklāstīts šī sprieduma 37.–44. punktā, šīs pašas direktīvas 23. panta 4. punktā dalībvalstīm ir atļauts no parādsaistību dzēšanas izslēgt konkrētas parāda kategorijas, ja vien šāda izslēgšana ir pienācīgi pamatota. Otrām kārtām, kā izriet no šī sprieduma 46.–48. punktā minētās judikatūras, sākot ar direktīvas spēkā stāšanās dienu, valsts tiesām cik vien iespējams jāatturas interpretēt valsts tiesības tādējādi, ka pēc transponēšanas termiņa beigām varētu tikt nopietni apdraudēts šajā direktīvā paredzētā mērķa sasniegšana.

51

Tas, ka pirms direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju transponēšanas termiņa beigām valsts likumdevējs nav pienācīgi pamatojis kādas parāda kategorijas, piemēram, publisko prasījumu, izslēgšanu no parādsaistību dzēšanas, pats par sevi nevar būtiski apdraudēt šīs direktīvas mērķa sasniegšanu. Pirmkārt, neraugoties uz minētās direktīvas mērķi sniegt godīgiem uzņēmējiem, kuri ir maksātnespējīgi vai ar pārmērīgām parādsaistībām, otro iespēju, ļaujot tiem piekļūt procedūrai, kurā var notikt pilnīga parādsaistību dzēšana, šī direktīva ļauj dalībvalstīm izslēgt no parādsaistību dzēšanas tādas parāda kategorijas, kā publiskie prasījumi. Otrkārt, tas, ka valsts likumdevējs nav sniedzis pamatojumu publisku prasījumu izslēgšanai no parādsaistību dzēšanas procedūrām, neietekmē šī likumdevēja iespēju sniegt šīs izslēgšanas pienācīgu pamatojumu, ja tas to saglabā pēc šīs pašas direktīvas transponēšanas termiņa beigām.

52

Lai gan iesniedzējtiesai galu galā jāizvērtē, vai pamatlietā, ņemot vērā visus šīs lietas apstākļus, TRLC, kas apstiprināts ar Karaļa leģislatīvo dekrētu Nr. 1/2020, pēc direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju transponēšanas termiņa beigām var būtiski apdraudēt šīs direktīvas mērķa sasniegšanu, Tiesa, pamatojoties uz tās rīcībā esošajos lietas materiālos minēto informāciju, var sniegt iesniedzējtiesai noderīgas norādes šī vērtējuma veikšanai.

53

Šajā ziņā jānorāda, ka attiecībā uz publisko prasījumu izslēgšanas no parādsaistību dzēšanas pamatojumu valsts tiesībās, pirmām kārtām, kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, Spānijas likumdevējs Likuma Nr. 16/2022, kura mērķis ir nodrošināt minētās direktīvas transponēšanu, preambulā ir pamatojis šo izslēgšanu. Tāpēc šķiet, ka pēc šīs direktīvas transponēšanas termiņa beigām Spānijas likumdevējs ir ievērojis tās 23. panta 4. punktā paredzēto pienākumu pamatot minēto izslēgšanu.

54

Otrām kārtam, kā precizējusi iesniedzējtiesa, saskaņā ar Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) judikatūru Spānijas tiesību normu preambulas un pamatojumi ir to neatņemama sastāvdaļa un tiem ir nozīme to interpretācijā, jo iestāde, kura tos izdevusi, paskaidro to pastāvēšanas iemeslu (ratio legis). Tā kā ir skaidrs, ka Spānijas likumdevējs Likuma Nr. 16/2022 preambulā ir pamatojis publisko prasījumu izslēgšanu no parādsaistību dzēšanas, a priori šķiet, ka šis likumdevējs ir sniedzis pamatojumu valsts tiesībās un ka jebkāda pamatojuma neesamība, tostarp pamatlietā piemērojamajā TRLC redakcijā, pēc direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju transponēšanas termiņa beigām nevar būtiski apdraudēt šīs direktīvas mērķa sasniegšanu.

55

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro jautājumu jāatbild, ka valsts tiesu veikta valsts tiesiskā regulējuma, kas piemērojams faktiem, kuri norisinājušies pēc direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju stāšanās spēkā, bet pirms tās transponēšanas termiņa beigām, interpretācija – saskaņā ar kuru publisko prasījumu izslēgšana no parādsaistību dzēšanas šajā tiesiskajā regulējumā nav pienācīgi pamatota – pēc šī termiņa beigām nevar būtiski apdraudēt šajā direktīvā izvirzītā mērķa sasniegšanu.

56

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: