–

Compass Banca SpA vārdā – F. Caronna, D. Gallo, E.A. Raffaelli, M. Siragusa, E. Teti, G. Vercillo un A. Zoppini, avvocati,

–

Europ Assistance Italia SpA vārdā – P. Fattori, A. Lirosi un A. Pera, avvocati,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kam palīdz A. Collabolletta un P. Gentili, avvocati dello Stato,

–

Eiropas Komisijas vārdā – D. Recchia, N. Ruiz García un H. Tserepa‑Lacombe, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”) (OV 2005, L 149, 22. lpp.) 2. panta j) punktu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/97 (2016. gada 20. janvāris) par apdrošināšanas izplatīšanu (OV 2016, L 26, 19. lpp.) 8. un 9. pantu, kā arī 24. panta 3. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Compass Banca SpA un Autorità Garante della Concorrenza e del Mercato (Konkurences un tirgus uzraudzības iestāde, Itālija; turpmāk tekstā – “AGCM”) par tās lēmumiem attiecībā uz šīs sabiedrības komercpraksi.

3

Direktīvas 2005/29 7., 11., 13., 14., 17., 18. un 21. apsvērumā ir teikts:

[..]

[..]

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 1. pantā “Mērķis” ir noteikts:

“Šīs direktīvas mērķis ir dot ieguldījumu iekšējā tirgus pareizā darbībā un sasniegt augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzību, tuvinot dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, kas attiecas uz negodīgu komercpraksi, kura rada kaitējumu patērētāju ekonomiskajām interesēm.”

5

Saskaņā ar minētās direktīvas 2. pantu “Definīcijas”:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..]

[..]

[..].”

6

Šīs direktīvas 3. panta “Piemērošanas joma” 4. un 9. punktā ir paredzēts:

“4.   Ja šī direktīva un citi Kopienas noteikumi, kas reglamentē konkrētus negodīgas komercprakses aspektus, nonāk pretrunā, priekšroku dod minētajiem citiem Kopienas noteikumiem, un tos piemēro attiecībā uz šiem konkrētiem aspektiem.

[..]

9.   Attiecībā uz “finanšu pakalpojumiem”, kā definēts [Eiropas Parlamenta un Padomes] Direktīvā 2002/65/EK [(2002. gada 23. septembris) par patēriņa finanšu pakalpojumu tālpārdošanu un grozījumiem Padomes Direktīvā 90/619/EEK un Direktīvās 97/7/EK un 98/27/EK (OV 2002, L 271, 16. lpp.)], un nekustamo īpašumu dalībvalstis var piemērot noteikumus, ar ko paredz vairāk ierobežojumu vai prasību, salīdzinot ar šo direktīvu, jomā, uz ko tā paredz tuvināšanu.”

7

Direktīvas 2005/29 4. pantā “Iekšējais tirgus” ir noteikts:

“Dalībvalstis neierobežo nedz pakalpojumu sniegšanas brīvību, nedz brīvu preču apriti tādu iemeslu dēļ, kas ir šīs direktīvas tuvinātajā jomā.”

8

Šīs direktīvas 2. nodaļā “Negodīga komercprakse” iekļautais 5. pants “Negodīgas komercprakses aizliegums” ir formulēts šādi:

“1.   Negodīga komercprakse ir aizliegta.

2.   Komercprakse ir negodīga, ja:

[..]

4.   Jo īpaši komercprakse ir negodīga, ja:

5.   Šīs direktīvas I pielikumā dotajā sarakstā ietverti komercprakses veidi, kas visos apstākļos uzskatāmi par negodīgiem. To pašu vienotu sarakstu piemēro visās dalībvalstīs, un to var grozīt tikai ar šīs direktīvas pārskatīšanu.”

9

Minētās direktīvas 6. un 7. pants ir iekļauts 2. nodaļas 1. iedaļā “Maldinoša komercprakse”. 6. panta “Maldinošas darbības” 1. punkta e) apakšpunktā ir paredzēts:

“Komercpraksi uzskata par maldinošu, ja tajā sniedz nepareizu informāciju un tādēļ tā ir nepatiesa vai ja tā jebkādā veidā, tostarp vispārējā sniegumā, maldina vai var maldināt vidusmēra patērētāju, pat ja informācija ir faktiski pareiza, attiecībā uz vienu vai vairākiem šeit turpmāk uzskaitītajiem elementiem un jebkādā gadījumā liek vai var likt patērētājam pieņemt lēmumu veikt darījumu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis:

[..]

10

Šīs direktīvas 7. panta “Maldinoša noklusēšana” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Komercpraksi uzskata par maldinošu, ja, attiecībā uz tās faktiem, ņemot vērā visas īpašības un apstākļus un saziņas līdzekļa nepilnības, tā noklusē būtisku informāciju, kas vidusmēra patērētājam ir vajadzīga, lai varētu pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu, un tādējādi vidusmēra patērētājam liek vai var likt pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis.

2.   Par maldinošu noklusēšanu arī uzskata gadījumus, ja tirgotājs, ņemot vērā 1. punktā aprakstīto, tajā minēto būtisko informāciju slēpj vai sniedz neskaidri, nesaprotami, divdomīgi vai nepiemērotā laikā vai nenorāda uz komercprakses komercnolūku, ja tas jau no konteksta nav skaidrs, un ja tas jebkurā no minētajiem gadījumiem liek vai var likt vidusmēra patērētājam pieņemt tādu lēmumu par darījuma veikšanu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis.”

11

Direktīvas 2005/29 2. nodaļas 2. iedaļa “Agresīva komercprakse” ietver tās 8. un 9. pantu.

12

Saskaņā ar šīs direktīvas 8. pantu “Agresīva komercprakse”:

“Komercpraksi uzskata par agresīvu, ja faktiski, ņemot vērā visas tās īpašības un visus apstākļus, tā ar uzmākšanos, piespiešanu, tostarp fiziska spēka izmantošanu vai nesamērīgu ietekmi, būtiski ietekmē vai var būtiski ietekmēt vidusmēra patērētāja izvēles vai rīcības brīvību attiecībā uz produktu un tādējādi liek vai var likt viņam pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis.”

13

Minētās direktīvas 9. pantā “Uzmākšanās, piespiešanas un nesamērīgas ietekmes izmantošana” ir noteikts:

“Konstatējot to, vai komercpraksē izmantota uzmākšanās, piespiešana vai nesamērīga ietekme, ņem vērā:

14

Šīs direktīvas 11. panta “Izpilde” 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nodrošina piemērotus un efektīvus līdzekļus, lai apkarotu negodīgu komercpraksi nolūkā nodrošināt šīs direktīvas prasību ievērošanu patērētāju interesēs.”

15

Direktīvas 2005/29 I pielikuma “Komercprakse, kas jebkuros apstākļos uzskatāma par negodīgu” 24.–31. punktā “agresīvas komercprakses” veidi ir uzskaitīti un definēti šādi:

16

Direktīvas 2016/97 24. panta “Kombinētā pārdošana” 3. un 7. punktā ir noteikts:

“3.   Ja apdrošināšanas produkts kā daļa no paketes vai tā paša līguma ir papildpakalpojums attiecībā uz preci vai pakalpojumu, kas nav apdrošināšana, apdrošināšanas izplatītājs piedāvā klientam iespēju iegādāties preci vai pakalpojumu atsevišķi. Šo punktu nepiemēro, ja apdrošināšanas produkts ir papildpakalpojums ieguldījumu pakalpojumam vai darbībai, kā definēts [Eiropas Parlamenta un Padomes] Direktīvas 2014/65/ES [(2014. gada 15. maijs) par finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Direktīvu 2002/92/[EK] un Direktīvu 2011/61/ES (OV 2014, L 173, 349. lpp.)] 4. panta 1. punkta 2. apakšpunktā, kredītlīgumam, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/17/ES [(2014. gada 4. februāris) par patērētāju kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu un ar ko groza Direktīvas 2008/48/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014, L 60, 34. lpp.)] 4. panta 3. punktā, vai maksājumu kontam, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/92/ES [(2014. gada 23. jūlijs) par maksājumu kontu tarifu salīdzināmību, maksājumu kontu maiņu un piekļuvi maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām (OV 2014, L 257, 214. lpp.)] 2. panta 3. punktā.

[..]

7.   Dalībvalstis var saglabāt vai pieņemt stingrākus papildu pasākumus vai iejaukties, izskatot katru gadījumu atsevišķi, lai aizliegtu kā daļu no paketes vai tā paša līguma pārdot apdrošināšanu kopā ar papildpakalpojumu vai produktu, kas nav apdrošināšana, ja tās var pierādīt, ka šāda prakse ir nelabvēlīga klientiem.”

17

2005. gada 6. septembradecreto legislativo n. 206, recante codice del consumo a norma dell’articolo 7 della legge di 29 luglio 2003, n. 229 (Leģislatīvais dekrēts Nr. 206 par Patērētāju tiesību kodeksu 2003. gada 29. jūlija likuma Nr. 229 7. panta izpratnē; 2005. gada 8. oktobraGURI Nr. 235 kārtējais pielikums; turpmāk tekstā – “Patērētāju tiesību kodekss”), ar ko transponēta Padomes Direktīva 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.) 20. pantā ir noteikts:

“Komercprakse ir uzskatāma par negodīgu, ja tā ir pretrunā prasībām par profesionālo rūpību un ja tā būtiski kropļo vai var būtiski kropļot tāda vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību attiecībā uz preci, kuru tā sasniedz vai kuram tā ir adresēta, vai tādas konkrētas patērētāju grupas, pret kuru vērsta šī komercprakse, vidusmēra pārstāvja saimniecisko rīcību attiecībā uz preci.”

18

Šā kodeksa 24. pantā “Agresīva komercprakse”, ar ko transponētas Direktīvas 2005/29 8. pantā izklāstītās prasības, ir paredzēts:

“1.   Komercprakse ir uzskatāma par agresīvu, ja tās faktisko apstākļu kontekstā – ņemot vērā visas tās iezīmes un apstākļus – uzmākšanās, piespiešanas, tajā skaitā fiziska spēka pielietošanas vai nesamērīgas ietekmes dēļ tā ievērojami maina vai spēj mainīt vidusmēra patērētāja izvēles vai rīcības brīvību attiecībā uz konkrētu produktu un līdz ar to izraisa vai var izraisīt to, ka viņš pieņem lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis.

[..]”

19

2005. gada 7. septembradecreto legislativo n. 209 – codice delle assicurazioni private (Leģislatīvais dekrēts Nr. 209 par Privātās apdrošināšanas kodeksu; 2005. gada 13. oktobraGURI Nr. 239 kārtējais pielikums) 120. quinquies pants “Kombinētā pārdošana” ir formulēts šādi:

“1.   Ja izplatītājs piedāvā apdrošināšanas produktu kā daļu no paketes vai līguma kopā ar papildu preci vai pakalpojumu, kas nav apdrošināšana, apdrošināšanas izplatītājs norāda klientam, vai dažādās preces vai pakalpojumus ir iespējams iegādāties atsevišķi, un sniedz pienācīgu aprakstu par dažādajiem līguma vai paketes elementiem, kā arī – atsevišķi – pamatojumu izmaksām un maksām saistībā ar katru no šiem elementiem.

2.   Apstākļos, kas minēti 1. punktā, un ja risks vai apdrošināšanas segums, kas izriet no klientam piedāvāta līguma vai paketes, kas atšķiras no šiem dažādajiem elementiem, ja tie tiktu piedāvāti atsevišķi, apdrošināšanas produktu izplatītājs sniedz pienācīgu aprakstu par dažādajiem līguma vai paketes elementiem un paskaidro, kādā veidā to mijiedarbība maina risku vai apdrošināšanas segumu.

3.   Ja apdrošināšanas produkts kā papildprodukts precei vai pakalpojumam, kas nav apdrošināšana, tiek piedāvāts kā daļa no paketes vai tā paša līguma kopā ar papildu preci vai pakalpojumu, kas nav apdrošināšana, apdrošināšanas produktu izplatītājs piedāvā klientam iespēju preci vai pakalpojumu pirkt atsevišķi. Šo punktu nepiemēro, ja apdrošināšanas produkts ir papildprodukts ieguldījumu pakalpojumam vai darbībai kodificētā dokumenta par finanšu starpniecības darbību 1. panta 5. punkta izpratnē, kredīta līgumam kodificētā dokumenta par bankām 120. quinquies panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē vai maksājumu kontam kodificētā dokumenta par bankām 126. decies panta izpratnē.

4.   Gadījumos, kas minēti 1. un 3. punktā, apdrošināšanas produktu izplatītājs paskaidro klientam, kādu iemeslu dēļ apdrošināšanas produkts, kas ir daļa no kopējas paketes vai tā paša līguma, ir uzskatāms par atbilstīgu viņa interesēm un vajadzībām.

5.   Gadījumos, kas minēti 1. un 3. punktā, ņemot vērā mērķi –apdrošināto personu aizsardzību, [(Istituto per la vigilanza sulle assicurazioni (IVASS) (Apdrošināšanas nozares uzraudzības iestāde, Itālija)] attiecībā uz darbību apdrošināšanas izplatīšanas jomā var veikt šajā kodeksā paredzētos pagaidu un aizliedzošos pasākumus, tajā skaitā piemērot aizliegumu piedāvāt apdrošināšanas produktu kā daļu no paketes vai līguma kopā ar pakalpojumu vai produktu, kas nav apdrošināšana, neatkarīgi no tā, vai būtībā papildus tiek piedāvāta apdrošināšana vai arī šis cits produkts vai pakalpojums, ja šāda prakse ir nelabvēlīga patērētājiem. Attiecībā uz apdrošināšanas ieguldījumu produktiem, šīs pilnvaras īsteno IVASS un [Commissione Nazionale per le Società e la Borsa (Consob) (Komercsabiedrību un biržas uzraudzības komisija, Itālija)] atbilstoši to attiecīgajai kompetencei.

6.   Šā panta normas nav piemērojamas tādu apdrošināšanas produktu izplatīšanai, kuri nodrošina segumu pret dažādiem risku veidiem.

7.   Šīs normas neietekmē Patērētāju tiesību kodeksa normu piemērošanu attiecīgā gadījumā [..].”

20

Itālijā reģistrētā Compass Banca laikā no 2015. gada janvāra līdz 2018. gada jūlijam saviem klientiem piedāvāja ne tikai dažādu veidu patēriņa kredītus, bet arī apdrošināšanas produktus ar segumu konkrētiem riskiem, kuri ne vienmēr bija saistīti ar šiem aizdevumiem. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka lai gan apdrošināšanas polises iegāde nebija priekšnosacījums patēriņa aizdevuma piešķiršanai, tomēr tā tika piedāvāta kopā ar šo aizdevumu.

21

AGCM2018. gada 13. septembrī sāka izmeklēšanu, lai noskaidrotu, vai šī komercprakse ir “negodīga” Direktīvas 2005/29 izpratnē.

22

Compass Banca šīs izmeklēšanas gaitā iesniedza priekšlikumu uzņemties saistības, proti, veikt vairākus konkrētus pasākumus, lai patērētājam kļūtu skaidrs, ka ar patēriņa aizdevumu nesaistīta apdrošināšanas līguma parakstīšana nav obligāta. Šo pasākumu vidū bija beznosacījuma tiesību uzteikt apdrošināšanas līgumu – neietekmējot attiecīgo aizdevuma līgumu – attiecināšana uz visiem klientiem. Turpretī Compass Banca noraidīja AGCM pieprasījumu klientu interesēs noteikt septiņu dienu intervālu starp aizdevuma līguma parakstīšanu un apdrošināšanas līguma parakstīšanu. Tā uzskatīja, ka šis pasākums ir nesamērīgs un asimetrisks, jo tas neattiektos uz visiem konkurentiem.

23

Compass Banca2019. gada 11. martā iesniedza jaunu priekšlikumu uzņemties saistības, kurā minēti citi pasākumi, kas esot paredzēti tam, lai radītu sekas, kuras būtu analogas AGCM pieprasītā septiņas dienas ilga apdomāšanās laika ieviešanas sekām, piemēram, pienākums sazināties ar klientu septiņu dienu laikā pēc apdrošināšanas līguma parakstīšanas, lai lūgtu klientu apliecināt, ka viņš vēlas paturēt attiecīgo apdrošināšanas polisi, kas iegādāta vienlaikus ar šo līgumu, piebilstot, ka tā segtu apdrošināšanas prēmiju izmaksas par šo septiņu dienu posmu.

24

Ar 2019. gada 2. aprīļa lēmumu, kas apstiprināts 2019. gada 3. jūlijā, AGCM šo priekšlikumu uzņemties saistības noraidīja.

25

AGCM ar 2019. gada 27. novembra lēmumu, kas 2019. gada 23. decembrī tika paziņots Compass Banca, atzina, ka šī sabiedrība bija īstenojusi “agresīvu” un līdz ar to “negodīgu” komercpraksi Direktīvas 2005/29 izpratnē, kas izpaudās kā “ar kredītu nesaistītu apdrošināšanas produktu uzstājīga piedāvāšana patēriņa aizdevuma līguma noslēgšanas laikā”. Tā aizliedza turpināt šo praksi un uzlika Compass Banca4700000 EUR naudas sodu.

26

Compass Banca par šā sprieduma 24. un 25. punktā minētajiem AGCM lēmumiem cēla prasību Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Reģionālā administratīvā tiesa, Lacio, Itālija), taču minētā tiesa ar 2021. gada spriedumu Nr. 9516 šo prasību noraidīja.

27

Compass Banca šo spriedumu pārsūdzēja iesniedzējtiesā – Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija).

28

Compass Banca apgalvo, ka AGCM tās komercpraksi ir atzinusi par “agresīvu” un līdz ar to par “negodīgu” Direktīvas 2005/29 izpratnē tikai ar tādu pamatojumu, ka šī prakse izpaudās kā patēriņa aizdevuma un apdrošināšanas produktu kombinēta pārdošana, bet nav sniegusi konkrētus pierādījumus par tās “agresīvo” iedabu, kuros būtu ņemtas vērā šīs prakses konkrētās iezīmes vai nozīmīgie apstākļi. Compass Banca no tā izsecina, ka AGCM neattaisnojami un līdz ar to nepieņemami ir apvērsusi pierādīšanas pienākumu, uzlikdama tai pienākumu pierādīt, ka faktiski tās komercprakse nav “agresīva” šīs direktīvas izpratnē.

29

AGCM apgalvo, ka, kombinēti piedāvādama patēriņa aizdevumus un apdrošināšanas produktus, Compass Banca ir ievērojami ietekmējusi un ierobežojusi tās klientu izvēles brīvību. Tā konstatē, ka Compass Banca citastarp nav sniegusi saviem klientiem informāciju par to, ka apdrošināšanas līguma noslēgšana nav obligāta, un piebilst, ka šāda prakse nebūtu bijusi uzskatāma kā “agresīva”, ja attiecīgajiem klientiem būtu ticis atvēlēts septiņas dienas ilgs apdomāšanās posms starp patēriņa aizdevuma līguma parakstīšanu un apdrošināšanas līguma parakstīšanu.

30

Vispirms iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai saistībā ar jēdzienu “vidusmēra patērētājs” Direktīvas 2005/29 izpratnē ir pietiekoši ņemtas vērā teorijas, kas liecina par lielākas patērētāju tiesību aizsardzības nepieciešamību, piemēram, teorija par “ierobežotu racionalitāti”. Saskaņā ar šo teoriju cilvēki bieži vien rīkojas, neieguvuši visu nepieciešamo informāciju. Tā kā citastarp viņus ietekmējot tas, ko kognitīvajās zinātnēs dēvē par “pasniegšanas” (framing) aizspriedumu, patērētāji varot mainīt savus priekšstatus atkarībā no veida, kādā viņiem tiek pasniegti piedāvājumi noslēgt līgumu un līdz ar to pieņemt lēmumus, kas ir neracionāli salīdzinājumā ar lēmumiem, kādus pieņemtu labi informēta, pietiekoši vērīga un apdomīga persona.

31

Turpinot – tā vēlas noskaidrot, vai pamatlietā aplūkojamā prakse ir uzskatāma par “agresīvu” komercpraksi un – līdz ar to – par “negodīgu” komercpraksi Direktīvas 2005/29 izpratnē, ja aizdevuma līgumi un apdrošināšanas produkti patērētājiem būtu komerciāli piedāvāti, izmantojot “pasniegšanu” (framing), tādā veidā, kas rosina viņus domāt, ka patēriņa aizdevuma piešķiršana ir atkarīga no apdrošināšanas polises iegādes.

32

Visbeidzot iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2016/97 24. panta 3. punkts par apdrošināšanas produktu kombinētu pārdošanu kopā citiem produktiem neļauj AGCM aizliegt tādu komercpraksi kā Compass Banca īstenotā.

33

Šādos apstākļos Consiglio di Stato (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

34

Compass Banca pauž šaubas par pirmā jautājuma pieņemamību, jo šajā jautājumā jēdziens “vidusmēra patērētājs” ir definēts atšķirīgi no parasti izmantotās definīcijas: tajā esot ņemts vērā risks, ka patērētāji tiks kognitīvi ietekmēti, bet tas šo jautājumu padarot hipotētisku. Proti, tā kā apstrīdētie, pamatlietā aplūkojamie lēmumi tika pieņemti, pamatojoties uz dalībvalsts tiesību normām, ar kurām transponēts Direktīvas 2005/29 8. pants, nevis tās 6. pantu, šāda riska ņemšana vērā neesot nozīmīga.

35

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu ieviestās sadarbības starp Tiesu un valstu tiesām procedūras ietvaros tikai valsts tiesa, kura izskata lietu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, var, ņemot vērā lietas īpatnības, noteikt gan to, cik nepieciešams ir prejudiciālais nolēmums šīs tiesas sprieduma taisīšanai, gan to, cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tāpēc, ja uzdotie jautājumi ir par Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (spriedums, 2023. gada 7. februāris, Confédération paysanne u.c. (In vitro nejaušā mutaģenēze), C‑688/21, EU:C:2023:75, 32. punkts).

36

Atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu Tiesa var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2023. gada 7. februāris, Confédération paysanne u.c. (In vitro nejaušā mutaģenēze), C‑688/21, EU:C:2023:75, 33. punkts).

37

Šajā gadījumā ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa lūdz Tiesu interpretēt jēdzienu “vidusmēra patērētājs”, lai konstatētu, vai tā dēvētā “pasniegšanas” (framing) komercprakse, kas izpaužas tā, ka vienlaikus tiek piedāvāts patēriņa aizdevums un ar šo aizdevumu nesaistīts apdrošināšanas produkts, neatvēlot patērētājam apdomāšanās laiku starp dienām, kad tiek parakstīti ar šiem piedāvājumiem saistītie līgumi, bet tas – pasniegšanas aizsprieduma dēļ – varētu vidusmēra patērētājam radīt priekšstatu, ka obligāti ir jāpieņem abi piedāvājumi (turpmāk tekstā – “pasniegšanas komercprakse”), ir uzskatāma par agresīvu komercpraksi it īpaši Direktīvas 2005/29 8. un 9. panta izpratnē un līdz ar to par negodīgu komercpraksi šīs direktīvas 5. panta izpratnē.

38

Lai konstatētu, vai komercprakse ir “agresīva” minētās direktīvas 8. panta izpratnē, tā savā formulējumā izmanto jēdzienu “vidusmēra patērētājs”.

39

Līdz ar to nešķiet, ka būtu acīmredzami, ka Savienības tiesību normu interpretācijai, ko lūdz iesniedzējtiesa, nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai priekšmetu vai ka iesniedzējtiesas norādītā problēma ir tikai hipotētiska. Turklāt Tiesai ir zināmi visi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai varētu sniegt noderīgu atbildi uz pirmo jautājumu.

40

No tā izriet, ka pirmais jautājums ir pieņemams.

41

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu iedibinātās sadarbības starp valstu tiesām un Tiesu procedūras ietvaros tai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo strīdu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai iesniegtie jautājumi (spriedums, 2022. gada 8. septembris, IRnova, C‑399/21, EU:C:2022:648, 22. punkts).

42

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai jēdziena “vidusmēra patērētājs” – Direktīvas 2005/29, it īpaši tās 8. panta, izpratnē – interpretēšanas vajadzībām jānorāda ne tikai uz “homo oeconomicus”, tas ir, būtībā ekonomikas dalībnieku, kas lēmumu pieņem pilnīgi racionāli, bet arī uz visjaunākajiem pētījumiem par “ierobežotas racionalitātes” teoriju, saskaņā ar kuru patērētāja lemtspēja “ir pakļauta kognitīvās spējas ierobežojumiem – atkarībā no uztverto stimulu skaita, spējas ilglaicīgi noturēt uzmanību un spējas saglabāt atmiņā visu saņemto informāciju”.

43

Šādos apstākļos ir uzskatāms, ka ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīva 2005/29 ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “vidusmēra patērētājs” šīs direktīvas izpratnē ir definējams ne tikai ar norādi uz labi informētu, kā arī pietiekoši vērīgu un apdomīgu patērētāju, bet arī ņemot vērā to, ka fiziskas personas lemtspēja mainās ierobežojumu, piemēram, kognitīvu aizspriedumu, iespaidā.

44

Vispirms jāatgādina, ka Direktīvas 2005/29 5. panta 2. punktā jēdziens “vidusmēra patērētājs” ir izmantots, lai konstatētu, vai komercprakse, kas neatbilst prasībām par profesionālo rūpību, spēj radīt sekas, kas ir pietiekamas, lai attaisnotu to, ka tā tiek aizliegta kā negodīga komercprakse, vai tomēr ir uzskatāms, ka – tā kā tā varētu maldināt tikai lētticīgu jeb naivu patērētāju – uz to šāds aizliegums neattiecas.

45

Šis jēdziens ir pārņemts arī šīs direktīvas 6.–8. pantā, kur, kā izriet no minētās direktīvas 5. panta 4. punkta, ir precizēts, kādā veidā abi direktīvas 5. panta 2. punktā minētie kritēriji, pēc kuriem kvalificējama negodīga prakse, ir piemērojami attiecībā uz konkrētiem negodīgas komercprakses veidiem.

46

Attiecībā uz to, kā interpretējams šis jēdziens, no šīs direktīvas 18. apsvēruma izriet, ka, lai gan visi patērētāji būtu jāaizsargā no negodīgas komercprakses, Tiesa kopš Direktīvas 84/450 transponēšanas lietās saistībā ar reklāmu ir nospriedusi, ka ir jāizvērtē, kā komercprakse ietekmē “iedomātu tipisko patērētāju”.

47

No minētā apsvēruma izriet arī tas, ka atbilstoši samērīguma principam un lai dotu iespēju efektīvi piemērot aizsargpasākumus, kas paredzēti Direktīvā 2005/29, tajā par novērtēšanas kritēriju izmantots labi informēts, kā arī pietiekoši vērīgs un apdomīgs vidusmēra patērētājs, ņemot vērā sociālos, kultūras un valodas faktorus.

48

Kā Tiesa jau nospriedusi Direktīvas 93/13 kontekstā, no tā izriet, ka šī norāde uz vidusmēra patērētāju ir uzskatāma par objektīvu kritēriju un ka jēdziens “vidusmēra patērētājs” nav atkarīgs no konkrētajām zināšanām, kādas attiecīgajai personai var būt, vai informācijas, kas tai faktiski ir. Turklāt šim objektīvajam kritērijam neatbilst nedz patērētājs, kas būtu mazāk apdomīgs nekā šis vidusmēra patērētājs, nedz patērētājs, kas būtu apdomīgāks par vidusmēra patērētāju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 21. septembris, mBank (Polijas nepieļaujamu līguma noteikumu reģistrs), C‑139/22, EU:C:2023:692, 60., 61. un 66. punkts).

49

Tomēr jāatgādina, ka Direktīvas 2005/29 mērķis ir nodrošināt augstāku patērētāju aizsardzības līmeni, pietuvinot attiecīgās dalībvalstu normas par negodīgu komercpraksi, kas apdraud patērētāju saimnieciskās intereses (spriedums, 2013. gada 19. decembris, Trento Sviluppo un Centrale Adriatica, C‑281/12, EU:C:2013:859, 31. punkts). Par šo mērķi liecina šīs direktīvas 7., 11., 13. un 14. apsvērums, saskaņā ar kuriem ir aizliegta tāda komercprakse, kas ir tieši saistīta ar to, kā ietekmēt patērētāju komerciālus lēmumus, kas kropļo patērētāju saimniecisko rīcību vai liedz viņiem iespēju izdarīt pamatotu un tādējādi arī efektīvu izvēli.

50

Turklāt, lai gan šīs direktīvas 18. apsvērumā ir precizēta jēdziena “vidusmēra patērētājs” nozīme, no šā apsvēruma izriet arī tas, ka šis jēdziens nav statisks un ka dalībvalstu tiesām un iestādēm, lai konstatētu vidusmēra patērētāja tipisko reakciju konkrētā gadījumā, ir jāizmanto pašu spriestspēja un jāņem vērā Tiesas judikatūra.

51

Līdz ar to, kā būtībā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 40. punktā, saistībā ar konkrētu komercpraksi nav paredzēts, ka vidusmēra patērētāja reakcijas konstatēšana būtu tikai teorētiska. Jāņem vērā arī reālistiskāki apsvērumi, ciktāl tie atbilst Direktīvas 2005/29 18. apsvērumā attiecībā uz šo jēdzienu izklāstītajiem precizējumiem.

52

Minētajā apsvērumā ir teikts, ka vidusmēra patērētājs ir persona, kas, pirmkārt, ir labi informēta un, otrkārt, pietiekoši vērīga un apdomīga. Tomēr, tā kā saskaņā ar Direktīvas 2005/29 7. pantu komersantam ir jāsniedz patērētājiem būtiskā informācija, kas, ņemot vērā kontekstu, tiem ir nepieciešama, lai pieņemtu lēmumu, vidusmēra patērētāja iezīme “labi informēts” ir saprotama kā norāde par informāciju, par kuru, saprātīgi spriežot un ņemot vērā nozīmīgos sociālos, kultūras un valodas faktorus, var pieņemt, ka tā ir zināma ikvienam patērētājam, un nevis par informāciju, kas saistīta ar aplūkojamo darījumu. Līdz ar to minētā iezīme neizslēdz, ka komercprakse var būtiski mainīt šā iedomātā patērētāja saimniecisko rīcību tā iemesla dēļ, ka viņam trūkst informācijas.

53

Tāpat tas, ka jēdziens “vidusmēra patērētājs” ir interpretējams, izmantojot norādi par pietiekoši vērīgu un apdomīgu patērētāju neizslēdz to, ka tiek ņemta vērā kognitīvo aizspriedumu ietekme uz šo vidusmēra patērētāju, ciktāl ir zināms, ka šādi aizspriedumi varētu ietekmēt labi informētu, kā arī pietiekoši vērīgu un apdomīgu personu, turklāt tādā apmērā, ka viņa rīcība šā iemesla dēļ būtu būtiski mainījusies.

54

Turklāt Tiesa jau ir norādījusi, ka vidusmēra patērētājs var tikt maldināts un ka līdz ar to viņš nevar izdarīt nedz apzinātu, nedz iedarbīgu komerciālu izvēli (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 19. decembris, Trento Sviluppo un Centrale Adriatica, C‑281/12, EU:C:2013:859, 34. un 38. punkts).

55

Eiropas Savienības preču zīmju jomā Tiesa ir arī nospriedusi, ka ir jāņem vērā apstāklis, ka vidusmēra patērētāja uzmanības pakāpe var svārstīties atkarībā no aplūkojamo produktu vai pakalpojumu kategorijas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1999. gada 22. jūnijs, Lloyd Schuhfabrik Meyer, C‑342/97, EU:C:1999:323, 25. un 26. punkts).

56

Turklāt tai jau ir bijusi iespēja konstatēt, ka tas var būt rosinājis vidusmēra patērētāju kļūdaini uztvert informāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 26. oktobris, Canal Digital Danmark, C‑611/14, EU:C:2016:800, 40. un 41. punkts) un ka maza ir varbūtība, ka vidusmēra patērētājam būtu pietiekošas tehniskās zināšanas konkrētās jomās, kas ir nepieciešamas, lai saprastu visus eventuāla piedāvājuma aspektus un lai savu izvēli varētu izdarītu pilnīgi racionāli (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. septembris, Wind Tre un Vodafone Italia, C‑54/17 un C‑55/17, EU:C:2018:710, 50.–52. punkts).

57

Un tomēr – lai gan patērētāja lemtspēja var mainīties tādu ierobežojumu virknes iespaidā kā kognitīvie aizspriedumi, tas vēl nenozīmē, ka obligāti būtu uzskatāms, ka jebkādam riskam, ka šādas komercprakses gadījumā radīsies kognitīvs aizspriedums, būs tādas sekas, ka būtiski mainīsies šā iedomātā patērētājs rīcība. Būtu arī pienācīgi jāpierāda, ka konkrētās situācijas apstākļos šāda prakse varētu ietekmēt labi informētas, kā arī pietiekoši vērīgas un apdomīgas personas piekrišanu, turklāt tādā apmērā, ka viņa rīcība šā iemesla dēļ būtu būtiski mainījusies.

58

Proti, jebkurā gadījumā dalībvalstu tiesām ir jākonstatē vidusmēra patērētāja tipiskā reakcija konkrētā situācijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 26. oktobris, Canal Digital Danmark, C‑611/14, EU:C:2016:800, 39. punkts).

59

Ņemot vērā izklāstīto apsvērumu kopumu, atbilde uz pirmo jautājumu ir šāda: Direktīva 2005/29 ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “vidusmēra patērētājs” šīs direktīvas izpratnē ir definējams kā patērētājs, kas ir pietiekoši informēts, vērīgs un apdomīgs. Tomēr šāda definīcija neizslēdz, ka fiziskas personas lemtspēja var mainīties ierobežojumu, piemēram, kognitīvu aizspriedumu, iespaidā.

60

Vispirms ir jānorāda: no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesa ar otro jautājumu vēlas noskaidrot, vai “pasniegšanas” komercprakse var tikt kvalificēta kā komercprakse, kas jebkuros apstākļos uzskatāma par agresīvu Direktīvas 2005/29 izpratnē, un līdz ar to jau šā viena apstākļa dēļ ir pretrunā tai. Tomēr, otrajā jautājumā iesniedzējtiesa izmanto arī jēdzienu “maldinoša komercprakse”. Kā izriet no šīs direktīvas 5. panta 2. punkta, agresīva komercprakse un maldinoša komercprakse ir uzskatāmas par divām negodīgas komercprakses kategorijām. Turklāt jēdziens “komercprakse, kas jebkuros apstākļos uzskatāma par negodīgu” tika ieviests ar minētās direktīvas 5. panta 5. punktu.

61

Līdz ar to – atbilstoši šā sprieduma 41. punktā minētajai Tiesas judikatūrai – ir uzskatāms, ka ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2005/29 2. panta j) punkts, 5. panta 2. un 5. punkts, kā arī tās 8. un 9. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka komercprakse, kas izpaužas tā, ka patērētājam vienlaikus tiek piedāvāts patēriņa aizdevums un ar šo aizdevumu nesaistīts apdrošināšanas produkts, ir komercprakse, kas jebkuros apstākļos uzskatāma par agresīvu, vai vismaz komercprakse, kura jebkuros apstākļos uzskatāma par negodīgu, šīs direktīvas izpratnē.

62

Pirmām kārtām, ir jāatgādina, ka Direktīvas 2005/29 2. nodaļa “Negodīga komercprakse” sastāv no divām iedaļām, proti, 1. iedaļas par maldinošu komercpraksi un 2. iedaļas par agresīvu komercpraksi.

63

Ar šīs direktīvas 5. panta, kas iekļauts tās 2. nodaļā, 1. punktu ir aizliegta negodīga komercprakse, bet tā 2. punktā ir noteikti kritēriji, pēc kuriem ir iespējams konstatēt, vai konkrēta komercprakse būtībā ir negodīga.

64

Šā paša 5. panta 4. punktā ir precizēts, ka – konkrētāk – negodīga ir tāda komercprakse, kas ir “maldinoša” Direktīvas 2005/29 6. un 7. panta izpratnē vai “agresīva” šīs direktīvas 8. un 9. panta izpratnē.

65

Turklāt minētā 5. panta 5. punktā ir paredzēts, ka Direktīvas 2005/29 I pielikums ietver sarakstu ar tādas komercprakses veidiem, kura jebkuros apstākļos uzskatāma par negodīgu, un ka šo sarakstu, kas piemērojams visās dalībvalstīs, var grozīt vienīgi tad, ja šī direktīva tiek pārskatīta.

66

Šajā ziņā Direktīvas 2005/29 17. apsvērumā ir precizēts, ka, lai panāktu lielāku tiesisko drošību, tikai I pielikumā uzskaitītos prakses veidus var kvalificēt kā komercpraksi, kas jebkuros apstākļos uzskatāma par negodīgu, un nav nepieciešams veikt katra konkrētā gadījuma izvērtēšanu uz šīs direktīvas 5.–9. panta normu pamata.

67

Tā kā Direktīvas 2005/29 I pielikums ietver pilnīgu un izsmeļošu sarakstu ar tādas komercprakses veidiem, kas jebkuros apstākļos uzskatāma par negodīgu, tādu komercpraksi kā pamatlietā aplūkojamo “pasniegšanas” komercpraksi var kvalificēt kā komercpraksi, kas jebkuros apstākļos uzskatāma par agresīvu, vai – vispārīgāk – kā komercpraksi, kas jebkuros apstākļos uzskatāma par negodīgu, šīs direktīvas izpratnē, bet vienīgi ar nosacījumu, ka tā atbilst vienai no I pielikumā uzskaitītajām situācijām.

68

Taču no minētā pielikuma teksta ir konstatējams, ka šādas atbilstības trūkst, turklāt pamatlietā par to netika apgalvots.

69

Līdz ar to ir uzskatāms, ka tāda komercprakse kā pamatlietā aplūkojamā “pasniegšanas” komercprakse, kas izpaužas tā, ka patērētājam vienlaikus tiek piedāvāts patēriņa aizdevums un ar šo aizdevumu nesaistīts apdrošināšanas produkts, nav uzskatāma par praksi, kuru varētu kvalificēt kā komercpraksi, kas jebkuros apstākļos uzskatāma par agresīvu, vai kā komercpraksi, kas jebkuros apstākļos uzskatāma par negodīgu, minētās direktīvas izpratnē.

70

Un tomēr – tā kā, ņemot vērā Tiesai iesniegtos lietas materiālus, nevar izslēgt, ka AGCM pamatlietā aplūkojamo praksi ir kvalificējusi kā “agresīvu” pēc aplūkojamās komercprakses padziļinātas izvērtēšanas, kas veikta, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, otrām kārtām, un lai iesniedzējtiesai sniegtu lietderīgu atbildi, ir jāpārbauda, vai “pasniegšanas” komercprakse var būt uzskatāma par agresīvu komercpraksi Direktīvas 2005/29 izpratnē tikai tā iemesla dēļ, ka tā izpaužas tā, ka patērētājam vienlaikus tiek piedāvāts patēriņa aizdevums un ar šo aizdevumu nesaistīts apdrošināšanas produkts, bet netiek atvēlēts apdomāšanās laiks starp abu līgumu, kas saistīti ar šiem piedāvājumiem, parakstīšanas dienām, lai gan šī prakse varētu radīt pasniegšanas aizspriedumu, jo tā šim patērētājam radot priekšstatu, ka, lai varētu saņemt patēriņa aizdevumu, obligāti ir jāpieņem šis piedāvājums par apdrošināšanu.

71

No Direktīvas 2005/29 8. panta izriet, ka komercprakse ir uzskatāma par agresīvu, ja uzmākšanās, piespiešanas, fiziska spēka pielietošanas vai nesamērīgas ietekmes dēļ tā ievērojami maina vai varētu mainīt vidusmēra patērētāja izvēles brīvību vai rīcību attiecībā pret produktu un līdz ar to rosina vai varētu rosināt viņu pieņemt lēmumu par darījumu, ko citādi viņš nebūtu pieņēmis.

72

Tā kā 8. pantā minētie jēdzieni “uzmākšanās” un “piespiešana” nav definēti, to interpretēšanā jāizmanto parastā nozīme, kāda tiem tiek piedēvēta mūsdienu valodā; tas izslēdz, ka komercprakse varētu izraisīt uzmākšanos vai piespiešanu tikai tā iemesla dēļ, ka tai piemīt pasniegšanas komercprakses iezīmes.

73

Attiecībā uz iespējamību, ka šāda komercprakse var izraisīt “nesamērīgu ietekmi” 8. panta izpratnē, ir jāatgādina, ka pēdējais minētais jēdziens, kas definēts Direktīvas 2005/29 2. panta j) punktā, aptver varas pozīcijas izmantošanu attiecībā pret patērētāju, izdarot spiedienu – pat neizmantojot fizisku spēku un nedraudot ar tā izmantošanu –, lai ievērojami ierobežotu patērētāja spējas pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu. Kā izriet no Tiesas judikatūras, nesamērīga ietekme ne vienmēr ir prettiesiska ietekme; neietekmējot tās tiesiskumu, tā tiek izmantota, pielietojot spiedienu, lai piespiedu kārtā iespaidotu patērētāja gribu (spriedums, 2019. gada 12. jūnijs, Orange Polska, C‑628/17, EU:C:2019:480, 33. punkts).

74

Tātad konkrēts komersanta izmantots līguma noslēgšanas vai grozīšanas veids var tikt kvalificēts kā “agresīva komercprakse”, ja negodīgi tiek īstenota nesamērīga ietekme, proti, uz patērētāju tiek izdarīts spiediens, un līdz ar to ievērojami tiek mainīta viņa izvēles brīvība, piemēram, rīcība, kas vidusmēra patērētājam varētu radīt grūtības vai traucēt apdomāšanos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 12. jūnijs, Orange Polska, C‑628/17, EU:C:2019:480, 47. punkts).

75

Prakse, kas izpaužas tā, ka patērētājam vienlaikus tiek piedāvāts patēriņa aizdevums un ar šo aizdevumu nesaistīts apdrošināšanas produkts, bet viņam netiek atvēlēts apdomāšanās laiks starp līgumu, kas saistīti ar šiem piedāvājumiem, parakstīšanas dienām, pati par sevi neliecina par to, ka tiktu izdarīts spiediens, pat ja šāda prakse varētu radīt pasniegšanas aizspriedumus. Līdz ar to šāda prakse pati par sevi nevar liecināt par “nesamērīgu ietekmi” Direktīvas 2005/29 8. panta izpratnē.

76

Tomēr jāatgādina, ka Direktīvā 2005/29 saistībā ar negodīgu komercpraksi ir minēta ne tikai agresīva komercprakse, bet arī maldinoša komercprakse, kas saskaņā ar šīs direktīvas 6. panta 1. punkta e) apakšpunktu ietver komercpraksi, kas jebkādā veidā maldina vai var maldināt vidusmēra patērētāju, citastarp attiecībā uz vajadzību pēc pakalpojuma, un kas viņu rosina vai varētu rosināt pieņemt lēmumu veikt darījumu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis.

77

Tādēļ pamatlietā aplūkojamo praksi kā “agresīvu” Direktīvas 2005/29 8. panta izpratnē varētu kvalificēt tikai tad, ja aplūkojamās prakses gadījumā komersants ne tikai nebūtu atvēlējis patērētājam apdomāšanās laiku starp aizdevuma līguma parakstīšanu un apdrošināšanas līguma parakstīšanu, bet arī būtu izmantojis uzmākšanos, piespiešanu vai nesamērīgu ietekmi. Savukārt tad, ja uzmākšanās, piespiešana vai nesamērīga ietekme nebūtu konstatējama, minētā prakse kā “maldinoša komercprakse” un līdz ar to kā “negodīga komercprakse” varētu tikt kvalificēta tikai tad, ja tā atbilst nosacījumiem, kas minēti šīs direktīvas 6. un 7. pantā.

78

Šajā ziņā jāatgādina: no judikatūras izriet, ka ir būtiski, ka informācija, ko komersants sniedz patērētājam – arī vēl pirms līguma parakstīšanas, ir skaidra un adekvāta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 12. jūnijs, Orange Polska, C‑628/17, EU:C:2019:480, 34. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

79

Ja vienlaikus tiek pasniegti divi piedāvājumi par atsevišķiem pakalpojumiem, lai gan šie piedāvājumi nav juridiski saistīti, var būt nepieciešams sniegt patērētājam papildu informāciju, lai nodrošinātu, ka viņš nav maldījies attiecībā uz to, ka minētie piedāvājumi nav savstarpēji saistīti.

80

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka abu pamatlietā aplūkojamo piedāvājumu pasniegšana būtu varējusi rosināt patērētāju domāt, ka nav iespējams saņemt aizdevumu, ja viņš nepiekristu pamatlietā aplūkojamā apdrošināšanas produkta iegādei, it īpaši tā iemesla dēļ, ka ar šo apdrošināšanas polisi bija segti vairāki riski, kas saistīti ar šo aizdevumu, tostarp veselības stāvokļa pasliktināšanās, kura var kavēt ar aizdevumu saistīto līgumsaistību izpildi.

81

Turklāt trešajā jautājumā iesniedzējtiesa norāda uz vajadzības situāciju, kādā parasti atrodas persona, kura lūdz finansējumu, uz patērētājam parakstīšanai izsniegto līgumu sarežģītību, uz to, ka vienlaikus tiek pasniegti kombinēti piedāvājumi un uz to, ka laiks, kas atvēlēts attiecīgā piedāvājuma pieņemšanai, ir īss.

82

Tomēr, kā liecina lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, Compass Banca apgalvo, ka ir pienācīgi informējusi attiecīgos patērētājus par to, ka pamatlietā aplūkojamais apdrošināšanas produkts nav saistīts ar patēriņa aizdevumu, un ir nosūtījusi šiem patērētājiem attiecīgos dokumentus – arī vēl pirms līguma parakstīšanas.

83

Galu galā pašai iesniedzējtiesai būtu jāpārliecinās, vai pamatlietā aplūkojamā komercprakse varētu būt uzskatāma par “negodīgu komercpraksi”, it īpaši tādā ziņā, ka tā var būt kvalificējama kā “maldinoša komercprakse” Direktīvas 2005/29 6. un 7. panta izpratnē vai kā “agresīva komercprakse” šīs direktīvas 8. un 9. panta izpratnē.

84

Ņemot vērā izklāstīto apsvērumu kopumu, atbilde uz otro jautājumu ir šāda: 2. panta j) punkts, 5. panta 2. un 5. punkts, kā arī Direktīvas 2005/29 8. un 9. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka komercpraksi, kas izpaužas tā, ka patērētājam vienlaikus tiek piedāvāts patēriņa aizdevums un ar šo aizdevumu nesaistīts apdrošināšanas produkts, nevar kvalificēt nedz kā komercpraksi, kas jebkuros apstākļos uzskatāma par agresīvu, nedz pat kā komercpraksi, kas jebkuros apstākļos uzskatāma par negodīgu, šīs direktīvas izpratnē.

85

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīva 2005/29 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu dalībvalsts pasākumu, kas dotu dalībvalsts iestādei iespēju, tiklīdz tā ir konstatējusi, ka konkrēta komersanta komercprakse ir “agresīva” vai – vispārīgāk – “negodīga”, uzlikt šim komersantam pienākumu atvēlēt minētajam patērētājam samērīgu apdomāšanās laiku starp apdrošināšanas līguma parakstīšanu un aizdevuma līguma parakstīšanu.

86

Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2005/29 1. pantu šīs direktīvas mērķis ir dot ieguldījumu iekšējā tirgus pareizā darbībā un sasniegt augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzību, tuvinot dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, kas attiecas uz negodīgu komercpraksi, kura rada kaitējumu patērētāju ekonomiskajām interesēm.

87

Kā izriet no Direktīvas 2005/29 14. apsvēruma, tā kā šī tuvināšana izpaužas kā šo dalībvalstu tiesību aktu pilnīga saskaņošana, ir konstatējams, ka minētā direktīva aizliedz dalībvalstīm attiecībā uz šo saskaņoto jomu uzturēt spēkā vai veikt tādus pasākumus, kas nav minēti vai atļauti Direktīvā 2005/29, pat ja ar šādiem pasākumiem būtu paredzēts nodrošināt patērētājiem aizsardzību augstākā līmenī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 9. novembris, Mediaprint Zeitungs- und Zeitschriftenverlag, C‑540/08, EU:C:2010:660, 38. punkts).

88

No atbildes uz otro jautājumu izriet, ka tāda komercprakse kā pamatlietā aplūkojamā “pasniegšanas” komercprakse nav komercprakse, kas jebkuros apstākļos uzskatāma par agresīvu, nedz komercprakse, kas jebkuros apstākļos uzskatāma par negodīgu, Direktīvas 2005/29 izpratnē.

89

Saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 9. punktu attiecībā uz “finanšu pakalpojumiem” Direktīvas 2002/65 izpratnē, kas ietver jebkurus pakalpojumus saistībā ar kredītiem vai apdrošināšanu, dalībvalstis var piemērot noteikumus, ar ko paredz vairāk ierobežojumu vai prasību – salīdzinot ar Direktīvu 2005/29 – jomā, kurā pēdējā minētā paredz spēkā esošo normu tuvināšanu.

90

Tomēr, pirmkārt, izmantojot šādu iespēju, attiecīgā gadījumā ir jāievēro imperatīvās Savienības tiesību normas jebkurā citā nozīmīgā tiesību aktā. Otrkārt, lai iestāde, pamatojoties uz šo iespēju, varētu piemērot prasības, kas ir vairāk ierobežojošas vai stingrākas nekā Direktīvā 2005/29 ietvertās, minētajai iespējai attiecīgajā dalībvalstī jābūt īstenotai, nodrošinot prasībās par tiesisko drošību paredzēto konkrētumu, precizitāti un skaidrību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 3. septembris, Subdelegación del Gobierno en Barcelona (Pastāvīgie iedzīvotāji), C‑503/19 un C‑592/19, EU:C:2020:629, 35. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

91

Līdz ar to Direktīva 2005/29 liedz dalībvalsts iestādei patērētāju tiesību aizsardzības nolūkā ieviest vispārīgu vai preventīvu pienākumu ievērot konkrētu apdomāšanās laiku tādas komercprakses gadījumā, kas izpaužas tā, ka patērētājam vienlaikus tiek piedāvāts apdrošināšanas produkts un aizdevuma līgums, ja dalībvalsts tiesību akti neietver tieši formulētas prasības nedz par šādu pienākumu, nedz par šādas iestādes pilnvarām paredzēt šādu pienākumu.

92

Direktīva 2005/29 turpretī neliedz dalībvalsts tiesību aktos paredzēt, ka dalībvalsts iestāde, tiklīdz tā konkrēta komersanta komercprakses detalizētā pārbaudē ir konstatējusi, ka šī prakse ir “agresīva” un līdz ar to – vispārīgāk – “negodīga” šīs direktīvas izpratnē, attiecībā pret šo komersantu var izmantot tās pilnvaras izdot attiecīgu pienākumrīkojumu.

93

Proti, no Direktīvas 2005/29 11. panta 1. punkta pirmās daļas izriet, ka dalībvalstis nodrošina atbilstīgus un iedarbīgus līdzekļus cīņai pret negodīgu komercpraksi, lai nodrošinātu šīs direktīvas prasību ievērošanu.

94

Tomēr citastarp jānorāda, ka, pirmkārt, Direktīvas 2005/29 4. pantā ir tieši formulēts, ka dalībvalstis neierobežo nedz pakalpojumu sniegšanas brīvību, nedz brīvu preču apriti tādu iemeslu dēļ, kas ietilpst jomā, kurā ar šo direktīvu tuvinātas spēkā esošās normas. Otrkārt, saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 51. panta 1. punktu, ja dalībvalstis īsteno Savienības tiesību aktus, tās ievēro tajos garantētās tiesības.

95

Dalībvalsts iestādes veikts pasākums, kas – lai panāktu agresīvas komercprakses izbeigšanu – liktu ievērot samērīgu apdomāšanās laiku starp patēriņa aizdevuma līguma parakstīšanas dienu un apdrošināšanas līguma parakstīšanas dienu, varētu ierobežot attiecīgā komersanta pakalpojumu sniegšanas brīvību un brīvību veikt uzņēmējdarbību.

96

Līdz ar to atbilstoši samērīguma principam dalībvalsts iestāde šādu pasākumu var izmantot vienīgi tad, ja ir pierādīts, ka, ņemot vērā iemeslus, kuru dēļ šī iestāde aplūkojamo komercpraksi ir kvalificējusi kā “agresīvu” vai vismaz “negodīgu”, nepastāv citi tikpat iedarbīgi līdzekļi, ar kuru palīdzību varētu panākt šīs prakses izbeigšanu un kuri mazāk ierobežotu attiecīgā komersanta pakalpojumu sniegšanas brīvību un brīvību veikt uzņēmējdarbību.

97

Ņemot vērā izklāstīto apsvērumu kopumu, atbilde uz trešo jautājumu ir šāda: Direktīva 2005/29 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā pieļauj tādu dalībvalsts pasākumu, kas dod dalībvalsts iestādei iespēju, tiklīdz tā konstatējusi, ka konkrēta komersanta komercprakse ir “agresīva” vai – vispārīgāk – “negodīga”, uzlikt šim komersantam pienākumu atvēlēt minētajam patērētājam samērīgu apdomāšanās laiku starp apdrošināšanas līguma parakstīšanu un aizdevuma līguma parakstīšanu, ja vien nav citu līdzekļu, kas mazāk ierobežotu brīvību veikt uzņēmējdarbību, bet tikpat iedarbīgi spētu panākt, ka tiek izbeigta minētā “agresīvā” vai – vispārīgāk – “negodīgā” prakse.

98

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2016/97 24. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas dalībvalsts iestādei liedz paredzēt, ka komersantam, kura piedāvājumu pasniegšanas komercprakse atzīta kā “agresīva” Direktīvas 2005/29 8. un 9. panta izpratnē vai – vispārīgāk – kā “negodīga” šīs direktīvas 5. panta 2. punkta izpratnē, lai šo praksi izbeigtu, ir jāatvēl patērētājam samērīgs apdomāšanās laiks starp attiecīgo līgumu parakstīšanas dienām.

99

Vispirms konstatējams, ka ceturtajā jautājumā runa ir par patēriņa aizdevuma un apdrošināšanas produkta kombinēto pārdošanu un ka apdrošināšanas produktu izplatīšana ir reglamentēta Direktīvā 2016/97.

100

Šajā ziņā jāatgādina, ka Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punktā ir noteikts, ka tad, ja šī direktīva un citi Savienības noteikumi, kas reglamentē konkrētus negodīgas komercprakses aspektus, nonāk pretrunā, priekšroku dod minētajiem citiem noteikumiem un tos piemēro attiecībā uz šiem konkrētajiem aspektiem.

101

Direktīvas 2016/97 24. pantā ir noteikts, ka tādu apdrošināšanas produktu izplatītājiem, kuri tiek pārdoti kombinēti ar citiem produktiem, ir konkrēti pienākumi.

102

Saskaņā ar Direktīvas 2016/97 24. panta 3. punktu, kas ir vienīgā norma, uz kuru iesniedzējtiesa atsaucas saistībā ar ceturto jautājumu, ja apdrošināšanas produkts kā daļa no paketes vai tā paša līguma ir papildpakalpojums attiecībā uz preci vai pakalpojumu, kas nav apdrošināšana, apdrošināšanas izplatītājs piedāvā klientam iespēju iegādāties preci vai pakalpojumu atsevišķi.

103

Kā noteikts Direktīvas 2016/97 24. panta 7. punktā, dalībvalstis var saglabāt vai pieņemt stingrākus papildu pasākumus vai iejaukties, izskatot katru gadījumu atsevišķi, lai aizliegtu pārdot apdrošināšanas produktu kā daļu no paketes vai tā paša līguma kopā ar papildpakalpojumu vai produktu, kas nav apdrošināšana, ja tās var pierādīt, ka šāda prakse ir nelabvēlīga klientiem. Kā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 92. punktā, šī norma ir piemērojama vienīgi tad, ja, pirmkārt, apdrošināšanas produktu var uzskatīt par “galveno” produktu vai “pamatproduktu”, bet otrs produkts vai pakalpojums tiek piedāvāts “kopā ar” to vai “papildus” tam, un, otrkārt, abus produktus piedāvā “kā daļu no paketes vai [..] līguma”.

104

Tomēr ir jānorāda, ka Direktīvas 2016/97 24. panta 3. punktā ietvertā norma nereglamentē konkrētus negodīgas komercprakses aspektus, bet neatkarīgi no jebkādiem apsvērumiem par aplūkojamās komercprakses godīgumu tikai paredz, ka tad, ja šādi produkti un/vai pakalpojumi patērētājiem tiek piedāvāti “kombinētajā pārdošanā”, ir jādod viņiem arī iespēja tos iegādāties atsevišķi.

105

Tātad minētais 24. panta 3. punkts neuzliek dalībvalstu atbildīgajām iestādēm pienākumu pārsniegt Direktīvas 2005/29 prasības. Proti, šajā normā ir tikai paredzēts, ka tad, ja šādi produkti un/vai pakalpojumi tiek piedāvāti “kombinētajā pārdošanā”, patērētājiem tiek arī dota iespēja tos iegādāties atsevišķi.

106

Turklāt, kā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 95. punktā, šajā tiesību normā nav paredzēts arī tas, ka minētās iestādes veiktu mazāk, nekā tās ir tiesīgas darīt uz Direktīvas 2005/29 pamata.

107

Ņemot vērā izklāstīto apsvērumu kopumu, atbilde uz ceturto jautājumu ir šāda: Direktīvas 2016/97 24. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neliedz dalībvalsts iestādei paredzēt, ka komersantam, kura piedāvājumu pasniegšanas komercprakse atzīta kā “agresīva” Direktīvas 2005/29 8. un 9. panta izpratnē vai – vispārīgāk – kā “negodīga” šīs direktīvas 5. panta 2. punkta izpratnē, lai šo praksi izbeigtu, ir jāatvēl patērētājam samērīgs apdomāšanās laiks starp attiecīgo līgumu parakstīšanas dienām.

108

Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīva 2005/29 ir jāinterpretē tādējādi, ka konkrēta komercprakses veida kvalificēšana par tādu, kas jebkuros apstākļos ir “agresīva”, šīs direktīvas 8. un 9. panta izpratnē vai – vispārīgāk – “negodīga” jebkuros apstākļos šīs direktīvas 5. panta 2. punkta izpratnē, izraisa pienākuma sniegt pierādījumus apvēršanu un uzlikšanu komersantam, un tas ir pretrunā Savienības tiesību normām.

109

No šā sprieduma 84. punktā sniegtās atbildes uz otro jautājumu izriet, ka tādu komercpraksi kā pamatlietā aplūkojamā nevar kvalificēt kā komercpraksi, kas jebkuros apstākļos uzskatāma par agresīvu, vai – vispārīgāk – kā komercpraksi, kas jebkuros apstākļos uzskatāma par negodīgu, Direktīvas 2005/29 izpratnē.

110

Ņemot vērā šo atbildi, atbilde uz piekto jautājumu nav nepieciešama.

111

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies saistībā ar apsvērumu iesniegšanu Tiesai un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: