1

Ar savu apelācijas sūdzību likvidējamā sabiedrība Anglo Austrian AAB AG lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2022. gada 22. jūnija spriedumu Anglo Austrian AAB un Belegging‑Maatschappij “Far‑East”/ECB (T‑797/19, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2022:389), ar kuru noraidīta tās kopīgi ar Belegging‑Maatschappij “Far‑East” BV (turpmāk tekstā – “akcionāre”) iesniegtā prasība, ar ko bija lūgts atcelt Eiropas Centrālās bankas (ECB) 2019. gada 14. novembra lēmumu ECB‑SSM‑2019‑AT 8 WHD‑2019 0009, ar kuru tā pēc Finanzmarktaufsichtsbehörde (Finanšu tirgu uzraudzības iestāde, Austrija) (turpmāk tekstā – “FMA”) priekšlikuma bija anulējusi apelācijas sūdzības iesniedzējai piešķirto kredītiestādes darbības atļauju (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

2

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/36/ES (2013. gada 26. jūnijs) par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību, ar ko groza Direktīvu 2002/87/EK un atceļ Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK (OV 2013, L 176, 338. lpp.; turpmāk tekstā – “KPD IV”) 18. pantā “Atļaujas anulēšana” ir noteikts:

“Kompetentās iestādes var anulēt kredītiestādei piešķirtu atļauju vienīgi tad, ja kredītiestāde:

[..]

3

Šīs direktīvas 67. panta “Citi noteikumi” 1. punktā ir paredzēts:

“Šo pantu piemēro vismaz vienā no šādiem gadījumiem:

[..]

[..]

[..].”

4

Minētās direktīvas 74. panta “Iekšējā pārvaldība un atveseļošanas un noregulējuma plāni” 1. punktā ir noteikts:

“Iestādēm ir noturīga pārvaldības kārtība, kas aptver skaidru organizatorisko struktūru ar precīzi definētu, pārredzamu un konsekventu atbildības sadalījumu, efektīvus procesus esošo vai varbūtējo risku noteikšanai, pārvaldībai, pārraudzībai un ziņošanai par tiem, piemērotus iekšējās kontroles mehānismus, tostarp pareizas administratīvās un grāmatvedības procedūras, un tāda atalgojuma politika un prakse, kas atbilst pareizai un efektīvai riska pārvaldībai un veicina to.”

5

Padomes Regula (ES) Nr. 1024/2013 (2013. gada 15. oktobris), ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (OV 2013, L 287, 63. lpp.; turpmāk tekstā – “VUM pamatregula”) 28., 29. un 34. apsvērums ir formulēts šādi:

[..]

6

Šīs regulas 4. pantā “ECB uzticētie uzdevumi” ir noteikts:

“1.   Saskaņā ar 6. pantu ECB atbilstīgi šā panta 3. punktam ir ekskluzīvi kompetenta prudenciālās uzraudzības vajadzībām veikt šādus uzdevumus attiecībā uz visām kredītiestādēm, kas veic uzņēmējdarbību iesaistītajās dalībvalstīs:

[..]

3.   Lai veiktu ar šo regulu uzticētos uzdevumus un ar mērķi nodrošināt augstus uzraudzības standartus, ECB piemēro visus attiecīgos Savienības tiesību aktus, un gadījumos, kad Savienības tiesību akti ir direktīvas, – valsts tiesību aktus, kas transponē šīs direktīvas. Ja attiecīgie Savienības tiesību akti ir regulas un ja ar šīm regulām šobrīd tiek skaidri piešķirtas iespējas dalībvalstīm, ECB piemēro arī tos valsts tiesību aktus, ar kuriem minētās iespējas īsteno.

[..]”

7

Minētās regulas 9. panta “Uzraudzības un izmeklēšanas pilnvaras” 1. punktā ir noteikts:

“Vienīgi nolūkā veikt tai ar šīs regulas 4. panta 1. un 2. punktu un 5. panta 2. punktu uzticētos uzdevumus ECB iesaistītajās dalībvalstīs attiecīgā gadījumā tiek uzskatīta par kompetento iestādi vai norīkoto iestādi, kā noteikts attiecīgajos Savienības tiesību aktos.

Šajā pašā vienīgajā nolūkā ECB ir visas pilnvaras un pienākumi, kas izklāstīti šajā regulā. Tai arī ir visas pilnvaras un pienākumi, kādi saskaņā ar attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem ir kompetentajām un norīkotajām iestādēm, ja vien šajā regulā nav paredzēts citādi. Konkrētāk, ECB ir pilnvaras, kas minētas šīs nodaļas 1. un 2. iedaļā.

Tiktāl, ciktāl tas vajadzīgs ar šo regulu uzticēto uzdevumu veikšanai, ECB var norādījumu veidā pieprasīt, lai minētās valsts iestādes izmanto pilnvaras, kas tām piešķirtas saskaņā ar valsts tiesību aktos izklāstītajiem nosacījumiem, ja ar šo regulu šādas pilnvaras nav uzticētas ECB. Minētās valsts iestādes pilnībā informē ECB par minēto pilnvaru izmantošanu.”

8

Šīs regulas 14. panta “Atļauja” 5. un 6. punktā ir paredzēts:

“5.   Ievērojot 6. punktu, ECB pēc savas iniciatīvas, apspriedusies ar tās iesaistītās dalībvalsts valsts kompetento iestādi, kurā kredītiestāde veic uzņēmējdarbību, vai pēc šādas valsts kompetentās iestādes ierosinājuma, var anulēt atļauju gadījumos, kas paredzēti attiecīgajos Savienības tiesību aktos. Ar šīm apspriedēm jo īpaši nodrošina, lai ECB, pirms tiek pieņemti lēmumi par anulēšanu, dotu valsts iestādēm pietiekamu laiku izlemt par nepieciešamajām korektīvajām darbībām, tostarp iespējamiem noregulējuma pasākumiem, un ņemtu tos vērā.

Ja valsts kompetentā iestāde, kura ir ierosinājusi izsniegt atļauju saskaņā ar 1. punktu, uzskata, ka atļauja ir jāanulē saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem, tā iesniedz šādu ierosinājumu ECB. Tādā gadījumā ECB pieņem lēmumu par ierosinājumu anulēt atļauju, pilnībā ņemot vērā anulēšanas pamatojumu, ko iesniegusi valsts kompetentā iestāde.

6.   Tiktāl, ciktāl valsts iestādes ir kompetentas regulēt kredītiestādes, gadījumos, kad valsts iestādes uzskata, ka atļaujas anulēšana kaitētu to darbību pienācīgai īstenošanai, kuras vajadzīgas noregulēšanai vai finanšu stabilitātes saglabāšanai, tās noteiktajā kārtībā informē ECB par iebildumiem, sīkāk izskaidrojot kaitējumu, ko šajā sakarībā izraisītu šāda anulēšana. Minētajos gadījumos ECB uz laiku, par ko tā un valsts iestādes ir savstarpēji vienojušās, atturas no anulēšanas. ECB var pagarināt minēto laikposmu, ja tā uzskata, ka ir panākts pietiekams progress. Ja ECB tomēr ar pamatotu lēmumu konstatē, ka valsts iestādes nav īstenojušas pienācīgas darbības, kas vajadzīgas finanšu stabilitātes saglabāšanai, atļaujas anulēšanu piemēro nekavējoties.”

9

Eiropas Centrālās bankas Regula (ES) Nr. 468/2014 (2014. gada 16. aprīlis), ar ko izveido vienotā uzraudzības mehānisma pamatstruktūru Eiropas Centrālās bankas sadarbībai ar nacionālajām kompetentajām un norīkotajām iestādēm (VUM pamatregula) (OV 2014, L 141, 1. lpp.) 80. pantā “NKI priekšlikums par atļaujas atsaukšanu” ir noteikts:

“1.   Ja attiecīgā NKI uzskata, ka saskaņā ar piemērojamiem Savienības vai nacionālajiem tiesību aktiem nepieciešams pilnīgi vai daļēji atsaukt kredītiestādei izsniegtu atļauju (t. sk. pēc pašas kredītiestādes lūguma), tā iesniedz ECB lēmuma par atļaujas atsaukšanu projektu (tālāk tekstā – “lēmuma par atsaukšanu projekts”) un lēmuma pieņemšanai nozīmīgus pamatojuma dokumentus.

2.   NKI koordinē sadarbību ar nacionālo iestādi, kas ir pilnvarota īstenot kredītiestāžu noregulējumu, (tālāk tekstā – “noregulējuma nacionālā iestāde”) attiecībā uz lēmuma projektu par atsaukšanu, kas ir nozīmīgs noregulējuma nacionālajai iestādei.”

10

Šīs regulas 83. pantā “ECB lēmums par atļaujas atsaukšanu” ir noteikts:

“1.   ECB bez liekas kavēšanās pieņem lēmumu par atļaujas atsaukšanu. Ar savu lēmumu tā attiecīgo lēmuma par atsaukšanu projektu var atbalstīt vai noraidīt.

2.   Pieņemot lēmumu, ECB ņem vērā visu minēto: a) savu vērtējumu par atsaukšanu attaisnojošiem apstākļiem; b) attiecīgā gadījumā NKI sagatavoto lēmuma par atsaukšanu projektu; c) konsultācijas ar attiecīgo NKI un, ja NKI nav noregulējuma nacionālā iestāde, ar attiecīgo noregulējuma nacionālo iestādi (tālāk tekstā abas kopā sauktas – “nacionālās iestādes”); un d) paskaidrojumus, kurus kredītiestāde sniegusi saskaņā ar 81. panta 2. punktu un 82. panta 3. punktu.

3.   Ja attiecīgā noregulējuma nacionālā iestāde neiebilst pret atļaujas atsaukšanu vai ja ECB konstatē, ka nacionālās iestādes nav īstenojušas atbilstošus finanšu stabilitātes nodrošināšanai nepieciešamus pasākumus, ECB pieņem lēmumu arī 84. pantā minētajos gadījumos.”

11

Bundesgesetz über das Bankwesen (Bankwesengesetz) (Federālais banku likums, BGBl. 532/1993) – redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiskajos apstākļos (turpmāk tekstā – “BWG”) 39. panta 2. un 2.b punktā ir paredzēts:

“(2)   Kredītiestādes un uzņēmumi [..] ievieš administratīvas, grāmatvedības un kontroles procedūras, lai identificētu, novērtētu, pārvaldītu un uzraudzītu bankas darbības riskus un ar bankas darbību saistītos riskus [..], kā arī to atalgojuma politiku un praksi. Šīs procedūras atbilst veiktās bankas komercdarbības būtībai, apjomam un sarežģītībai. Administratīvās, grāmatvedības un kontroles procedūras pēc iespējas aptver arī banku un darbības riskus, kā arī potenciālos riskus, kas izriet no atalgojuma politikas un prakses. [..]

(2.b)   Šā panta 2. punktā minētajās procedūrās citastarp ņem vērā:

[..]

11)   nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas risku,

[..].”

12

Saskaņā ar BWG 70. panta 4. punkta 3. apakšpunktu, ja kredītiestāde pārkāpj citastarp BWG vai uz tā pamata pieņemto tiesību aktu normas, FMA atsauc kredītiestādes licenci, ja citi BWG paredzētie pasākumi nevar nodrošināt kredītiestādes darbību.

13

Saskaņā ar Bundesgesetz zur Verhinderung der Geldwäscherei und Terrorismusfinanzierung im Finanzmarkt (Federālais likums par nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas novēršanu finanšu tirgū, BGBl. I, 118/2016; turpmāk tekstā – “FM‑GwG”) 31. panta 3. punktu:

“Gadījumos, kad netiek izpildīti [FM‑GwG] 34. panta 2. un 3. punktā paredzētie pienākumi, FMA var:

[..]

2.   atsaukt licenci, ko piešķīrusi FMA [..]

[..].”

14

Ar FM‑GwG 34. panta 2. un 3. punktā izklāstītajiem pienākumiem bija paredzēts transponēt Direktīvas 2005/60 – kas atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/849 (2015. gada 20. maijs) par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 648/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK (OV 2015, L 141, 73. lpp.), – normas par cīņu pret naudas līdzekļu legalizēšanu.

15

Šīs tiesvedības priekšvēsturi Vispārējā tiesa ir izklāstījusi pārsūdzētā sprieduma 2.–9. punktā, un šīs tiesvedības vajadzībām to var rezumēt šādi.

16

Apelācijas sūdzības iesniedzēja bija Austrijā reģistrēta mazāk nozīmīga kredītiestāde VUM pamatregulas izpratnē. Tā darbojās uz atbilstoši BWG izsniegtas licences (darbības atļaujas) pamata. Akcionāres – finanšu līdzdalības sabiedrības – turējumā bija 99,99 % apelācijas sūdzības iesniedzējas akciju.

17

FMA2019. gada 26. aprīlī iesniedza ECB projektu lēmumam par apelācijas sūdzības iesniedzējai – atbilstoši VUM pamatregulas 80. panta 1. punktam – piešķirtās kredītiestādes darbības atļaujas anulēšanu.

18

Ar 2019. gada 14. jūnija vēstuli ECB nosūtīja apelācijas sūdzības iesniedzējai projektu lēmumam par darbības atļaujas anulēšanu, par ko pēdējā minētā 2019. gada 23. jūlijā pauda savu nostāju.

19

Ar strīdīgo lēmumu – tā paziņošanas dienā – ECB anulēja apelācijas sūdzības iesniedzējai piešķirto kredītiestādes darbības atļauju. ECB pēc būtības uzskata, ka, balstoties uz FMA konstatējumiem, kas izdarīti, īstenojot tās funkcijas prudenciālās uzraudzības jomā, proti, ka turpināti un atkārtoti nav ievērotas prasības attiecībā uz cīņu pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu, kā arī attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas īstenoto iekšējo pārvaldību, šī kredītiestāde nebija spējīga pienācīgi nodrošināt savu risku pārvaldību. Līdz ar to ECB uzskatīja, ka KPD IV 18. panta f) punktā paredzētie kritēriji, kuri attaisno apelācijas sūdzības iesniedzējas kredītiestādes licences (darbības atļaujas) anulēšanu un kuri transponēti Austrija tiesībās, bija ievēroti, jo tā bija izdarījusi šīs direktīvas 67. panta 1. punkta d) un o) apakšpunkta, kas transponēti Austrija tiesībās, pārkāpumus, un šī anulēšana bija samērīga.

20

Turklāt ECB atteicās apturēt – uz 30 dienām – strīdīgā lēmuma seku iestāšanos – ar tādu pamatojumu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas apsvērumi nebija tādi, lai radītu šaubas par šā lēmuma tiesiskumu, ka tas nevarēja izraisīt neatgriezenisku kaitējumu un ka plašas sabiedrības intereses aizsargāt noguldītājus, ieguldītājus un pārējos apelācijas sūdzības iesniedzējas partnerus, kā arī finanšu sistēmas stabilitāti attaisnoja minētā lēmuma tūlītēju piemērošanu.

21

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 19. novembrī, apelācijas sūdzības iesniedzēja un tās akcionāre cēla prasību atcelt strīdīgo lēmumu.

22

Apelācijas sūdzības pamatošanas nolūkā apelācijas sūdzības iesniedzēja un akcionāre ir izvirzījušas piecus pamatus, ar kuriem būtībā tiek apgalvots, ka ir noticis VUM pamatregulas 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 14. panta 5. punkta pārkāpums, jo nebija izpildīti darbības atļaujas anulēšanas nosacījumi (pirmais pamats); samērīguma principa neievērošana (otrais pamats); VUM pamatregulas 34. panta – kopsakarā ar tiesībām uz tiesību iedarbīgu aizsardzību tiesā – pārkāpums, kas izriet no ECB atteikuma apturēt strīdīgā lēmuma piemērošanu (trešais pamats); apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesību uz aizstāvību neievērošana (ceturtais pamats) un akcionāres tiesību uz īpašumu neievērošana (piektais pamats).

23

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa minēto prasību kopumā noraidīja.

24

Ar apelācijas sūdzību apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz Tiesu:

25

Savā atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību akcionāre lūdz Tiesu:

26

ECB lūdz Tiesu:

27

Ar aktu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2024. gada 5. jūnijā, apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdza Tiesu uz Tiesas Reglamenta 83. panta pamata atkārtoti lietu nodot izskatīšanai Tiesas virspalātā un atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu.

28

Savu lūgumu pamatojumā apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā apgalvo, ka ģenerāladvokātes secinājumos ir aplūkots fundamentāls Savienības tiesību jautājums, proti, Savienības tiesu pilnvaras piemērot dalībvalsts tiesību normas. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz savām tiesībām uz tiesību iedarbīgu aizsardzību tiesā.

29

Šajā ziņā, pirmām kārtām, attiecībā uz lūgumu lietu nodot Tiesas virspalātai uzreiz ir jānorāda, ka nedz Eiropas Savienības Tiesas statūti, nedz tās Reglaments neietver nevienu tiesību normu, kas paredzētu izskatīt šāda veida lūgumu no tāda lietas dalībnieka apelācijas tiesvedībā, kurš nav dalībvalsts vai Savienības iestāde (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 17. jūlijs, Leone, C‑173/13, EU:C:2014:2090, 19. punkts).

30

Saskaņā ar Reglamenta 60. panta 3. punktu iztiesāšanas sastāvs, kuram lieta ir nodota, jebkurā tiesvedības posmā gan var lūgt Tiesu šo lietu nodot lielākam iztiesāšanas sastāvam, bet šajā gadījumā runa ir par pasākumu, par kuru palāta, kurai lieta nodota, principā lemj pēc savas ierosmes un brīvprātīgi (spriedums, 2014. gada 17. jūlijs, Leone, C‑173/13, EU:C:2014:2090, 20. punkts).

31

Šajā gadījumā Tiesas pirmā palāta uzskata, ka nav pamata lūgt Tiesu nodot šo lietu izskatīšanai virspalātā.

32

Otrām kārtām, attiecībā uz lūgumu atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu uz Reglamenta 83. panta pamata ir jāatgādina, pirmkārt, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtos un Tiesas Reglamentā šo statūtu 23. pantā minētajām ieinteresētajām personām nav paredzēta iespēja iesniegt apsvērumus, lai atbildētu uz ģenerāladvokāta sniegtajiem secinājumiem (spriedums, 2024. gada 8. februāris, Pilatus Bank/ECB, C‑750/21 P, EU:C:2024:124, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Otrkārt, saskaņā ar LESD 252. panta otro daļu ģenerāladvokāta pienākums ir, ievērojot pilnīgu objektivitāti un neatkarību, atklātā tiesas sēdē sniegt pamatotus secinājumus lietās, kurās vajadzīga viņa iesaistīšanās atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtiem. Tātad runa ir nevis par atzinumu, kas adresēts tiesnešiem vai lietas dalībniekiem, kurus sniegusi ārpus Tiesas esoša iestāde, bet gan par individuālu, pamatotu un publiski izteiktu viedokli, ko pauž pašas iestādes loceklis. Ņemot vērā šos apstākļus, lietas dalībnieki ģenerāladvokāta secinājumus debatēs nevar apspriest. Turklāt Tiesai nav saistoši nedz ģenerāladvokāta secinājumi, nedz šo secinājumu pamatojums. Līdz ar to viena lietas dalībnieka nepiekrišana ģenerāladvokāta secinājumiem, lai kādi arī būtu viņa secinājumos aplūkotie jautājumi, pati par sevi nav uzskatāma par attaisnojošu iemeslu tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotai sākšanai (spriedums, 2024. gada 8. februāris, Pilatus Bank/ECB, C‑750/21 P, EU:C:2024:124, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 83. pantu Tiesa jebkurā brīdī pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas sākšanu vai atkārtotu sākšanu, piemēram, ja tā uzskata, ka nav pietiekami informēta, vai ja kāds lietas dalībnieks pēc šīs daļas pabeigšanas iesniedz ziņas par jaunu faktu, kam var būt izšķiroša ietekme uz Tiesas nolēmumu.

35

Tomēr šajā lietā Tiesa uzskata, ka tai ir iesniegti visi nepieciešamie pierādījumi, lai varētu izskatīt lietu, un ka pierādījumi, uz kuriem apelācijas sūdzības iesniedzēja ir atsaukusies, lai atbalstītu savu lūgumu atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu nav uzskatāmi par jauniem pierādījumiem, ar kuriem varētu īstenot izšķirošu ietekmi uz lēmumu, ko tā ir lūgta pieņemt. Proti, jautājums par Vispārējā tiesas interpretētām dalībvalsts tiesību normām, kas izskatīts ģenerāladvokātes secinājumos, ietilpst apelācijas sūdzības tajos iesniedzējas iebildumos saistībā ar apelāciju, par kuriem nostāju ir paudusi arī ECB.

36

Šādos apstākļos Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokāti, uzskata, ka nav pamata izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu.

37

Nolūkā pamatot apelācijas sūdzību apelācijas sūdzības iesniedzēja, kuru atbalsta akcionāre, izvirza septiņus pamatus, ar kuriem būtībā tiek apgalvots: ar pirmo – ka Vispārējā tiesa ir pārsniegusi savu kompetenci, pārkāpusi Savienības tiesību normas un attiecīgā gadījumā sagrozījusi faktus; ar otro – tas, ka ECB nav kompetences nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizācijas novēršanas jomā; ar trešo – ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi Savienības tiesību un valsts tiesību normas un katrā ziņā ir sagrozījusi faktus; ar ceturto – ka ir pieļautas tiesību kļūdas KPD IV 67. panta 1. punkta d) apakšpunkta un valsts tiesību normu interpretācijā; ar piekto – ka nav izskatīti iebildumi pret samērīguma principa neievērošanu; ar sesto – ka nav ievērotas tās tiesības uz aizstāvību un ar septīto – ka ir pieļautas vairākas procesuālas kļūdas, kas esot nelabvēlīgi ietekmējušas tās intereses.

38

Apelācijas sūdzības otrais pamats, kas jāizvērtē vispirms, sastāv no četrām daļām.

39

Ar otrā pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka VUM ar pamatregulas 28. apsvērumu tādām dalībvalstu iestādēm kā FMA ir piešķirta ekskluzīva kompetence cīņā pret naudas līdzekļu legalizēšanu, savukārt ECM neesot kompetences šajā jomā. Līdz ar to tā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav pēc savas ierosmes izvērtējusi jautājumu par ECB kompetenci un ka tā lēmumu pieņemšanas procesu jomā darbības atļaujas anulēšanas jomā ir sadalījusi divās daļās – daļā, kurā konstatēts tiesību aktu normu par nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizācijas novēršanu pārkāpums un daļā, kas attiecas uz darbības atļaujas anulēšanu kā šā pārkāpuma tiesiskajām sekām.

40

Akcionāre izmanto to pašu argumentāciju. Tā, šajā ziņā, atsaucoties uz ECB Juridiskajā dienestā strādājošu autoru publikāciju, citastarp precizē, ka nupat minētā pati ir atzinusi, ka tai nav šādas kompetences.

41

ECB nepiekrīt nedz apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācijai, nedz akcionāres argumentācijai.

42

Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja ar otrā pamata pirmo daļu iebilst pret Vispārējās tiesas izmantoto par ECB kompetences definīciju, kas izriet no VUM pamatregulas 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta, ir uzskatāms, ka tajā izklāstītie iebildumi ir vērsti pret pārsūdzētā sprieduma 29. punktu.

43

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar VUM pamatregulas 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu kompetence kredītiestāžu darbības atļauju anulēšanas jomā ir rezervēta vienīgi ECB (spriedums, 2023. gada 7. septembris, Versobank/ECB, C‑803/21 P, EU:C:2023:630, 91. punkts).

44

Turklāt šīs regulas 14. panta 5. punktā ir paredzēts, ka gadījumos, kas paredzēti piemērojamajos Savienības tiesību aktos, ECB pēc pašas ierosmes var anulēt darbības atļauju pēc apspriešanās ar tās iesaistītās dalībvalsts kompetento iestādi, kur kredītiestāde ir reģistrēta, vai pēc šīs iestādes priekšlikuma (spriedums, 2023. gada 7. septembris, Versobank/ECB, C‑803/21 P, EU:C:2023:630, 93. punkts).

45

Turklāt saskaņā ar minēto VUM pamatregulas 14. panta 5. punktu sadarbība starp ECB un dalībvalstu kompetentajām iestādēm izpaužas no vienas puses, kā pienākums apspriesties ar šīm iestādēm gadījumā, kad ECB darbības atļauju atsauc pēc savas ierosmes, un, no otras puses, kā šo iestāžu iespējas ierosināt ECB minēto anulēšanu (spriedums, 2023. gada 7. septembris, Versobank/ECB, C‑803/21 P, EU:C:2023:630, 95. punkts).

46

KPD IV 18. panta f) punktā – vairāku iemeslu vidū, kuri varētu attaisnot bankas darbības atļaujas anulēšanu, – ir minēts, ka ir izdarīts kāds no šīs direktīvas 67. panta 1. punktā minētajiem pārkāpumiem. Šajā ziņā ir nospriests, ka, lai gan dalībvalstīm joprojām ir kompetence īstenot tiesību normas tādā jomā kā cīņa pret noziedzīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizāciju un teroristu finansēšanu, kā tieši formulēts VUM pamatregulas 28. apsvērumā, vienīgi ECB ir kompetence anulēt darbības atļauju ikvienai kredītiestādei neatkarīgi no tās nozīmīguma, pat ja tā – kā tas ir šajā gadījumā – balstās uz iemesliem, kas paredzēti KPD IV 67. panta 1. punkta d) un o) apakšpunktā, uz kuriem norādīts šīs direktīvas 18. pantā, jo minētās regulas 14. panta 5. punktā ir izvirzīts nosacījums darbības atļaujas anulēšanai – tas, ka pastāv viens vai vairāki iemesli, kas attaisno anulēšanu uz minētās direktīvas 18. panta pamata (spriedums, 2023. gada 7. septembris, Versobank/ECB, C‑803/21 P, EU:C:2023:630, 97. punkts).

47

Tātad Vispārējā tiesa nav izdarījusi tiesību kļūdu nospriezdama, ka ECB bija kompetence anulēt apelācijas sūdzības iesniedzējas darbības atļauju, sakarā ar pārkāpumiem, kurus FMA konstatējusi, pamatojoties uz KPD IV 18. panta f) punktu un 67. panta 1. punkta d) un o) apakšpunktu.

48

Līdz ar to otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

49

Ar otrā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja, kuru atbalsta akcionāre, pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 29. punktā nav ņēmusi vērā nošķīrumu starp ECB “funkcijām” un “pilnvarām” un uzsver, ka šai iestādei nav pilnvaru piemērot dalībvalsts tiesību aktus par cīņu pret noziedzīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizāciju, ar kuriem transponētas nozīmīgās direktīvas.

50

No VUM pamatregulas 4. panta 3. punkta izrietot: tas, ka ECB piemēro dalībvalsts tiesību normas šajā jomā, esot iespējams vienīgi saistībā ar “funkcijām”, kas uzticētas ECB. Līdz ar to, tā kā nupat minētajai šajā ziņā neesot nepieciešamo “pilnvaru”, tās darbības esot atkarīgas no nosacījuma, ka valsts iestādes – ārējās darbībās jomā – rīcība ir pakļauta pārbaudei dalībvalsts tiesā, pamatojoties uz norādījumiem, kurus ECB tai ir pārsūtījusi atbilstoši šīs regulas 9. panta 1. punkta trešajai daļai un VUM pamatregulas 22. pantam. VUM pamatregulas 4. panta 3. punkta citāda interpretācija izraisītu tādas sekas, ka šī norma kļūtu prettiesiska, jo tā nozīmētu, ka dalībvalsts tiesību normu piemērošana būtu pakļauta pārbaudei dalībvalsts tiesā.

51

ECB šai argumentācijai nepiekrīt.

52

No VUM pamatregulas 4. panta 3. punkta pirmās daļas izriet, ka, lai veiktu ar šo regulu uzticētos uzdevumus un ar mērķi nodrošināt augstus uzraudzības standartus, ECB piemēro visus attiecīgos Savienības tiesību aktus, un gadījumos, kad Savienības tiesību akti ir direktīvas, – valsts tiesību aktus, kas transponē šīs direktīvas. To funkciju vidū, kas norādītas šā panta 3. punktā, ir funkcija atsaukt darbības atļauju kredītiestādēm.

53

Turklāt no minētās regulas 9. panta 1. punkta otrās daļas izriet, ka visas pilnvaras un visi pienākumi šajā pašā regulā ir paredzēti tikai tādam nolūkam kā citastarp tās 4. panta 1. punktā paredzēto ECB funkciju izpilde.

54

Tādēļ ECB ir visas VUM pamatregulā paredzētās pilnvaras, lai citastarp izpildītu tai uzticētās funkcijas, proti, kredītiestāžu darbības atļaujas anulēšanu, bet apelācijas sūdzības iesniedzējas norādītais nošķīrums starp “funkcijām” un “pilnvarām” šajā ziņā nav nozīmīgs.

55

Attiecībā uz apgalvojumu, ka VUM pamatregulas 4. panta 3. punkta pirmā daļa ir prettiesiska, ciktāl šai normai – šādi interpretētai – esot tādas sekas, ka dalībvalsts tiesību normu piemērošana nav pakļauta dalībvalsts tiesas veiktai pārbaudei, ir jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja to nav izmantojusi pirmajā instancē celtās prasības pamatošanai. Taču ar Tiesas Reglamenta 127. panta 1. punktu, kas saskaņā ar šā reglamenta 190. panta 1. punktu piemērojams apelācijas tiesvedībā, ir noteikts, ka tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā, bet tas šajā gadījumā nav pierādīts un pat netiek apgalvots.

56

Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas un akcionāres argumentu, ka ECB darbības ir atkarīgas no nosacījuma, ka valsts iestādes ārējā rīcība ir pakļauta pārbaudei dalībvalsts tiesā, jānorāda, ka saskaņā ar VUM pamatregulas 9. panta 1. punkta trešo daļu, uz kuru atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzēja, vienīgais gadījums, kurā ECB norādījumu veidā ir jālūdz, lai dalībvalsts kompetentās iestādes izmanto savas pilnvaras atbilstoši spēkā esošajām dalībvalsts tiesību normām, ir gadījums, kurā ar šo regulu šādas pilnvaras nav piešķirtas ECB.

57

Šādos apstākļos Vispārējā tiesa nav izdarījusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 29. punktā nospriezdama, ka uz VUM pamatregulas 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta pamata un ievērojot šīs regulas 14. pantu, ECB vienīgajai ir kompetence, veicot ar minēto regulu tai uzticētās funkcijas, izsniegt darbības atļauju kredītiestādēm, kuras reģistrētas dalībvalstīs, kuras piedalās vienotajā uzraudzības mehānismā un anulēt minētajām kredītiestādēm piešķirtās darbības atļaujas.

58

Līdz ar to otrā pamata otrā daļa ir jānoraida kā vienā daļā nepamatota un otrā daļā nepieņemama.

59

Ar otrā pamata trešo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka saskaņā ar VUM pamatregulas 18. pantu un tās 36. apsvērumu ECB ir tikai kompetence apstiprināt sodus, ar kuriem ir paredzēts īstenot tieši piemērojamās Savienības tiesību normas, nevis sodus, ar ko paredzēts īstenot dalībvalsts tiesību aktus, kuros transponētas nozīmīgas direktīvas.

60

ECB šai argumentācijai nepiekrīt.

61

Vispirms ir konstatējams, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav precizējusi, pret kuriem pārsūdzētā sprieduma pamatojuma punktiem tā iebilst saistībā ar otrā pamata trešo daļu. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru no LESD 256. panta 1. punkta otrās daļas un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas, kā arī Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunkta un 169. panta 2. punkta izriet, ka apelācijas sūdzībā ir precīzi jānorāda pārsūdzētā sprieduma punkti, pret kuriem tiek iebilsts, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti pamato šo prasījumu; pretējā gadījumā tā nav pieņemama (spriedums, 2022. gada 24. marts, GVN/Komisija, C‑666/20 P, EU:C:2022:225, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

62

Līdz ar to otrā pamata trešā daļa ir jānoraida kā nepieņemama.

63

Ar otrā pamata ceturto daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja, kuru atbalsta akcionāre, pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 29. punktā nav ņēmusi vērā apstākli, ka ECB kompetence ir ierobežota tādējādi, ka tā attiecas tikai uz konkrētām funkcijām saistībā ar banku darbības uzraudzību Savienības tiesību normu šaurā izpratnē, tas ir, vienlaikus īstenotu noguldījumu pieņemšanu un kreditēšanu. Turpretī absolūtais vairākums darbības veidu, kuru veikšanai ir nepieciešama atļauja, neietilpstot VUM pamatregulas piemērošanas jomā un līdz ar to ietilpstot vienīgi dalībvalstu iestāžu kompetencē.

64

ECB šai argumentācijai nepiekrīt.

65

Nākas konstatēt, ka argumentācija, kurā apgalvots par ECB kompetences ierobežojumu, ko – kā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo saistībā ar otrā pamata ceturto daļu – Vispārējā tiesa neesot ievērojusi, tika izvirzīta tikai apelācijas stadijā. Tomēr saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, tā kā apelācijas tiesvedībā Tiesa savā pārbaudē var tikai novērtēt juridisko risinājumu attiecībā uz pamatiem un argumentiem, kuri apspriesti tiesvedības sākotnējās stadijās, lietas dalībnieks nevar Tiesā pirmoreiz izvirzīt argumentu, ko tas nav izvirzījis Vispārējā tiesā. Proti, ja prasītājam tiktu ļauts Tiesā pirmoreiz izvirzīt pamatus un argumentus, ko tas nav izvirzījis Vispārējā tiesā, tam tiktu atļauts Tiesā, kuras kompetence apelācijas tiesvedībā ir ierobežota, vērsties ar strīdu, kas būtu plašāks nekā Vispārējā tiesā izskatītais (spriedums, 2023. gada 7. septembris, Versobank/ECB, C‑803/21 P, EU:C:2023:630, 101. punkts un tajā minētā judikatūra).

66

Tātad otrā pamata ceturtā daļa ir jānoraida kā nepieņemama.

67

Ņemot vērā izklāstītos apsvērumus, otrais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

68

Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja, kuru atbalsta akcionāre, atsaucoties uz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. pantu, apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārsniegusi savu kompetenci un tādējādi ir pārkāpusi LESD 263. pantu, jo tā ir izskatījusi jautājumus par dalībvalsts tiesību normu interpretāciju un piemērošanu cīņai pret noziedzīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizāciju. Turklāt līdz ar šo kompetences ierobežojuma pārkāpumu Vispārējā tiesa esot izklāstījusi pretrunīgu pamatojumu, jo, no vienas puses, tā esot paudusi uzskatu, ka jautājums par to, vai bija izpildīts strīdīgās darbības atļaujas anulēšanas būtiskais nosacījums, proti, tas, ka ir pārkāptas tiesību normas par cīņu pret noziedzīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizāciju, kas esot pietiekoši smags un vēl joprojām nozīmīgs pārkāpums, bija jāaplūko dalībvalsts tiesās, bet, no otras puses, tā esot izskatījusi vismaz vienu daļu no šā jautājuma.

69

Pakārtoti apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi dalībvalsts tiesību normas. Konkrētāk, pārsūdzētā sprieduma 45.–47. punktā Vispārējā tiesa esot veikusi pāreju starp dalībvalsts tiesību normām un Savienības tiesību normām, piemēram, pēc analoģijas piemērodama Savienības administratīvo tiesību principus, lai konstatētu Austrijas administratīvo iestāžu lēmumu tvērumu.

70

Savukārt akcionāre būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir uzņēmusies dalībvalsts tiesas kompetenci un ka līdz ar to saistībā ar tiesvedībām attiecībā uz šajā lietā aplūkojamajām jomām Tiesai nevarot iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Kā izrietot no 2018. gada 6. marta sprieduma Achmea (C‑284/16, EU:C:2018:158), šāda pārcelšana nebūtu saderīga ar Tiesai uz LESD 267. panta pamata uzticēto kompetenci, un līdz ar to ar Savienības tiesību sistēmas būtisku elementu.

71

Akcionāre būtībā piebilst, ka Vispārējā tiesa ir izdarījusi tiesību kļūdu, tieši piemērodama Savienības tiesību normas, kas izriet no KPD IV, un Austrijas tiesību aktus, ar kuriem transponēta šī direktīva, aizstādama ar tieši piemērojamo Savienības tiesu judikatūru.

72

ECB apgalvo, ka šis pamats kopumā ir nepieņemams un jebkurā gadījumā tas ir nepamatots.

73

Ciktāl, kā izriet no VUM pamatregulas 4. panta 3. punkta pirmās daļas, nolūkā izpildīt funkcijas, kas tai uzticētas ar šo regulu, ECB piemēro visas nozīmīgās Savienības tiesību normas un, ja tas ietver direktīvas, dalībvalsts tiesību aktus, ar kuriem transponētas šīs direktīvas, apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar šajā ziņā iedarbīgi apšaubīt Vispārējās tiesas kompetenci (spriedums, 2023. gada 7. septembris, Versobank/ECB, C‑803/21 P, EU:C:2023:630, 138.–142. punkts).

74

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja neesot pierādījusi arī to, ka pārsūdzētā sprieduma pamatojums ir pretrunīgs, jo tā nav norādījusi sprieduma punktus, kuros Vispārējā tiesa esot konstatējusi normu attiecībā uz cīņu pret noziedzīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizāciju pārkāpumus, kas tai tiek pārmesti.

75

Attiecībā uz argumentu, ko pakārtoti izvirzījusi apelācijas sūdzības iesniedzēja, par dalībvalsts tiesību normu kļūdainu piemērošanu ir konstatējams – kā norādīts ģenerāladvokātes secinājumu 73. punktā –, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav paskaidrojusi, kā Vispārējās tiesas piemērotie principi atšķiras no Austrijas administratīvo tiesību normām, konkrētāk, ciktāl dalībvalsts tiesību normu piemērošana izraisītu sekas, kas atšķirtos no sekām, kuras minējusi Vispārējā tiesa, un līdz ar to kādas kļūdas Vispārējā tiesa esot izdarījusi šajā ziņā.

76

Attiecībā uz akcionāres minēto 2018. gada 6. marta spriedumu Achmea (C‑284/16, EU:C:2018:158) ir jānorāda, ka Tiesa minētajā spriedumā ir nospriedusi, ka ad hoc šķīrējtiesām nav pietiekamas saiknes ar dalībvalstu tiesu sistēmām un tādēļ tās nevar vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu uz LESD 267. panta pamata. Līdz ar to šajā lietā tas nav nozīmīgi.

77

Attiecībā uz akcionāres izvirzīto argumentāciju par to, ka Vispārējā tiesa ir izdarījusi tiesību kļūdu, tieši piemērodama Savienības tiesību normas, kas izriet no KPD IV, un Austrijas tiesību aktus, ar kuriem transponēta šī direktīva, un aizstādama ar tieši piemērojamo Savienības tiesu judikatūru, ir pietiekami norādīt, ka pretēji apstākļiem, kas konstatēti šā sprieduma 61. punktā minētajā judikatūrā, nav tā, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja būtu precīzi norādījusi kritizētos pārsūdzētā sprieduma punktus, uz kuriem attiecas šī argumentācija. Līdz ar to minētā argumentācija ir jānoraida kā nepieņemama.

78

Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

79

Ar trešā pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja, kuru atbalsta akcionāre, apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi un piemērojusi FM‑GwG 31. panta 3. punkta 2. apakšpunktu, pārsūdzētā sprieduma 44. punktā atzīdama, ka nebija sagaidāms, ka attiecīgie dalībvalsts lēmumi kļūs galīgi pirms konstatējuma, ka ir izpildīti darbības atļaujas anulēšanas nosacījumi.

80

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir veikusi dalībvalsts tiesību normu radikālu interpretācija, jo nav atzinusi par problemātisku to, ka pastāv divi atsevišķi lēmumi, kuri attiecas uz vienu un to pašu pārkāpumu, proti, dalībvalsts lēmums, ar ko konstatēts šis pārkāpums, un ECB lēmums, ar kuru par to uzlikts sods – darbības atļaujas anulēšana. Proti, darbības atļaujas anulēšana varētu būt iznākums vienīgi tādam vienam vienīgam lēmumam, kas būtu jāpieņem FMA.

81

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja, kuru atbalsta akcionāre, apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 61. punktā Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi BWG 70. panta 4. punktu, kas FM‑GwG 31. panta 3. punkta 2. apakšpunkta tiešajā formulējumā ir atzīts par piemērojamu.

82

ECB šai argumentācijai nepiekrīt.

83

Attiecībā uz iebildumu, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 44. punktā ir kļūdaini interpretējusi un piemērojusi FM‑GwG 31. panta 3. punkta 2. apakšpunktu, jānorāda, ka šis iebildums ir balstīts uz pārsūdzētā sprieduma kļūdainu interpretāciju. Proti, šajā punktā Vispārējā tiesa ir tikai atbildējusi uz apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, ka bija nepieciešams nesens tiesas nolēmums, ar ko kredītiestāde būtu atzīta par atbildīgu par pārkāpumu un kas būtu nolēmums ar res judicata spēku. Šajā kontekstā Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka gadījumā, ja aplūkojamā tiesību normas pārkāpuma konstatējums un sodīšana ietilptu administratīvas iestādes kompetencē, apelācijas sūdzības iesniedzējas tēzes izmantošana nozīmētu, ka FM‑GwG 31. panta 3. punkta 2. apakšpunkta un 34. panta 2. un 3. punkta piemērošana būtu atkarīga no attiecīgās kredītiestādes izvēles celt (vai necelt) prasību par šīs iestādes lēmumiem. Tātad apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītais iebildums ir jānoraida kā nepamatots.

84

Attiecībā uz pārmetumu, kas vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 61. punktu, jo Vispārējā tiesa atzinumā par BWG 70. panta 4. punkta pārkāpumu esot balstījusies uz iepriekšējiem pārkāpumiem un esot nospriedusi, ka nav nepieciešams pierādīt, ka ir izdarīts jauns pārkāpums, lai gan saskaņā ar šo normu pārkāpumi būtu jākonstatē katrā izskatīšanas posmā, ir jāpārbauda, vai Vispārējā tiesa nav sagrozījusi šo dalībvalsts tiesību normu.

85

Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru attiecībā uz Vispārējās tiesas sniegtu interpretāciju par dalībvalsts tiesību normām Tiesai apelācijas tiesvedībā ir tikai kompetence pārliecināties, vai ir notikusi šo tiesību normu sagrozīšana, un tam ir jābūt acīmredzamam no lietas materiāliem (spriedums, 2022. gada 15. septembris, PNB Banka/ECB, C‑326/21 P, EU:C:2022:693, 71. punkts).

86

Konkrētāk, saistībā ar apelācijas ietvaros īstenotu pārbaudi par Vispārējās tiesas izdarītajiem konstatējumiem attiecībā uz valsts tiesību normām, Tiesai ir pilnvaras pārbaudīt, visupirms, vai Vispārējā tiesa, pamatojoties uz tai iesniegtajiem dokumentiem un citiem materiāliem, nav sagrozījusi attiecīgo valsts tiesību normu formulējumu vai uz tām attiecināmo valsts tiesu judikatūru, vai arī ar tām saistītās tiesību doktrīnas publikācijas, pēc tam – vai Vispārējā tiesa, ņemot vērā šos elementus, nav veikusi konstatējumus, kas acīmredzami ir pretrunā to saturam, un, visbeidzot, vai Vispārējā tiesa, veicot visu elementu vērtējumu nolūkā konstatēt attiecīgo valsts tiesību normu saturu, nav atzinusi viena no šiem elementiem piemērojamību, kas tam nepienākas, ņemot vērā pārējos elementus, ciktāl tas acīmredzami izriet no lietas materiāliem (spriedums, 2011. gada 5. jūlijs, Edwin/ITSB, C‑263/09 P, EU:C:2011:452, 53. punkts).

87

Lai gan apelācijas sūdzības iesniedzēja un akcionāre apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir izdarījusi kļūdu BWG 70. panta 4. punkta interpretācijā, tās nepierāda, kādā veidā šī norma būtu sagrozīta.

88

Līdz ar to Vispārējā tiesa nav sagrozījusi šo normu, pārsūdzētā sprieduma 61. punktā nospriezdama, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītā nostāja, saskaņā ar kuru vairāki konstatētie trūkumi bija izlaboti un vairs nevarēja attaisnot darbības atļaujas anulēšanu, liktu apšaubīt mērķi – Eiropas banku sistēmas aizsardzību, ciktāl tā dotu kredītiestādēm, kas izdarījušas smagus pārkāpumus, iespēju turpināt darbību, kamēr vien kompetentās iestādes nepierāda no jauna, ka tās ir izdarījušas jaunus pārkāpumu.

89

Tātad trešā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

90

Ar trešā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja, kuru atbalsta akcionāre, pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir izdarījusi tiesību kļūdu savā vērtējumā par dalībvalsts lēmumiem.

91

Šajā ziņā Vispārējā tiesa esot paudusi uzskatu, ka ir nepieciešams, lai lēmums, ar ko konstatēta vainojamība par pienākumu neizpildi un uzdota lietas nodošana pārbaudei tiesā, tiktu pieņemts dalībvalstī, tomēr bez norādes par nevienu pašu šāda veida lēmumu, kāds Austrijas tiesību sistēmā jebkurā gadījumā nepastāvot.

92

Vienpadsmit pasākumi, kas uzskaitīti pārsūdzētā sprieduma 26. punktā, nebūtu izmantojami kā pamats darbības atļaujas anulēšanai – vai nu dažos gadījumos tāda iemesla dēļ, ka tie pēc būtības nav saistoši vai ir tikai pagaidu pasākumi un ka tiesai nav iespējams tos pārbaudīt, vai arī citos gadījumos tāda iemesla dēļ, ka dalībvalsts administratīvo lietu tiesa jau bija pieņēmusi nolēmumu, bet tas liegtu iespējas apstiprināt pasākumu, kas būtu stingrāks nekā šajā lēmumā paredzētais pasākums.

93

ECB šai argumentācijai nepiekrīt.

94

Apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir atzinusi, ka bija nepieciešams lēmumu, ar ko konstatēta vainojamība par pienākumu neizpildi un uzdota tās pārbaude tiesā, pieņemt dalībvalstī. Atsaucoties uz pārsūdzētā sprieduma 26. punktu, tā norāda, ka šajā punktā citētajiem aktiem nav lēmuma statusa. Tomēr Vispārējā tiesa, lai atbalstītu savus secinājumus, ir norādījusi tikai tos aktus, kurus citējusi ECB, bet nav novērtējusi to būtību. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēja joprojām nav norādījusi tiesību kļūdu, ko šajā ziņā esot pieļāvusi Vispārējā tiesa.

95

Līdz ar to trešā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepieņemama.

96

Ar trešā pamata trešo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētā sprieduma 46. punktā tā no judikatūras par Savienības institūciju aktiem ir izsecinājusi, ka lēmums, kuru tā adresāts nav apstrīdējis tam paredzētajā termiņā, attiecībā uz adresātu kļūst galīgs un minētā sprieduma 47. punktā tā ir atzinusi, ka šī judikatūra pēc analoģijas ir piemērojama dalībvalsts administratīvo iestāžu lēmumiem.

97

ECB lūdz šo daļu noraidīt.

98

Jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 46. punktā Vispārējā tiesa ir atgādinājusi savu judikatūru, saskaņā ar kuru pie atbildības sauktās personas vainojamība pārkāpumā ir uzskatāma par galīgi pierādītu, ja lēmums, ar kuru atzīts šis pārkāpums, ir kļuvis galīgs. Kā norādīts ģenerāladvokātes secinājumu 100. punktā, apelācijas sūdzības iesniedzēja nepaskaidro, kā tieši šis princips ir pretrunā piemērojamajiem Austrijas tiesību aktiem.

99

Tādēļ trešā pamata trešā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

100

Ar trešā pamata ceturto daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 149. un 150. punktā ir izdarījusi kļūdu, Austrijas administratīvajiem lēmumiem piedēvēdama vairākas sekas, kādas nav paredzētas nedz Austrijas tiesību aktos, nedz Savienības tiesību aktos. Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz apgalvotām sekām, proti, ka lēmumu pamatojumā minētie trūkumi ir pierādīti galīgi; ka pamatojumā izklāstītie apsvērumi galīgi pierāda, ka apgalvotie trūkumi ir arī pietiekoši smagi, lai varētu attaisnot to, ka pēc tam tiek anulēta darbības atļauja, lai gan – gluži pretēji – šajos lēmumos labākajā gadījumā ir paredzētas mazāk stingras tiesiskās sekas; ka apgalvoto trūkumu nozīmīgums tam, ka pēc tam tiek anulēta darbības atļauja, ex ante jau ir galīgi pierādīts, un ka nav iespējams iesniegt pierādījumus, ar kuriem būtu paredzēts pierādīt pretējo, proti, ka pārkāpumi nav bijuši.

101

ECB šai argumentācijai nepiekrīt.

102

Vispirms ir konstatējams, ka trešā pamata ceturto daļu, kuras formulējums liecina, ka tā attiecas tikai uz pārsūdzētā sprieduma 149. un 150. punktu, neatbalsta nekāda pamatota argumentācija saistībā ar šo daļu aplūkoto aspektu kopumu.

103

Ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja, atsaucoties uz pārsūdzētā sprieduma 149. un 150. punktu, apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir izdarījusi tiesību kļūdu, piedēvēdama dalībvalsts lēmumiem tādas sekas, ka ir izslēgti pierādījumi par pretējo, līdzīgi ECB ir jāatzīst, ka šāds iebildums izriet no pārsūdzētā sprieduma sagrozīšanas.

104

Proti, šajos pašos punktos Vispārējā tiesa saistībā ar pierādījumu novērtēšanu ir atzinusi, ka bankas iekšējās revīzijas ziņojumi nav uzskatāmi par pietiekamiem pierādījumiem par pretējo, lai apšaubītu galīgos dalībvalsts administratīvajos lēmumos ietvertus konstatējumus.

105

Arī šajā pasākumā apelācijas sūdzības iesniedzēja nav nedz apgalvojusi, nedz pierādījusi, ka Vispārējās tiesas vērtējums par pierādījumiem būtu sagrozīts.

106

Līdz ar to trešā pamata ceturtā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

107

Ar trešā pamata piekto daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav ņēmusi vērā nedz to, ka nepieciešams priekšnosacījums ir tas, ka izdarīts konkrēts FM‑GwG 31. panta 3. punkta 2. apakšpunktā minēts pārkāpums, nedz to, ka nepieciešams priekšnosacījums ir vainojamība par šiem pārkāpumiem. Proti, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka tikai tas vien, ka ir konstatētas nepilnības un aicinājumi tās novērst, vēl nedodot iespēju konstatēt, vai šīs nepilnības izriet no vainojamas neizpildes.

108

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka tai gan tika pieprasīts novērst šo situāciju, jo pretējā gadījumā tikšot piemēroti naudas sodi, tomēr šie naudas sodi neesot uzlikti. Šis apstāklis liecinot par to, ka, ņemot vērā dalībvalstī veiktās procedūras, nebija nepieciešams piemērot citus sodus, piemēram, darbības atļaujas anulēšanu.

109

ECB šai argumentācijai nepiekrīt.

110

Nākas konstatēt, ka saistībā ar trešā pamata piekto daļu izvirzītie apelācijas sūdzības iesniedzējas iebildumi nedod iespēju noskaidrot, pret kuriem pārsūdzētā sprieduma pamatojuma punktiem tā iebilst. No tā izriet, ka, ņemot vērā šā sprieduma 61. punktā minēto judikatūru, šī daļa ir jānoraida kā nepieņemama.

111

Ar trešā pamata sesto daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja, kuru atbalsta akcionāre, pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav ņēmusi vērā lēmumus, kuros vispārīgi ir izvērtēta šī situācija. Konkrētāk, Vispārējai tiesai esot vajadzējis ņemt vērā visus dalībvalsts administratīvos lēmumus un tiesu nolēmumus un izvērtēt to saturu. Šo lēmumu vidū citastarp esot minami spriedumi, ar kuriem Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Austrija) vairākkārt ir atcēlusi FMA mēģinājumu daļēji nomainīt apelācijas sūdzības iesniedzējas vadību. Tomēr minētās tiesas konstatējums, ka šādi mēģinājumi ir prettiesiski, nozīmētu, ka arī attaisnojams stingrāks pasākums, kas veikts uz tāda paša pamata – šajā gadījumā darbības atļaujas anulēšana – ir prettiesisks. Turpretī Vispārējās tiesas minētajos lēmumos runa esot par ļoti specifiskām, novecojušām tēmām.

112

ECB lūdz šo daļu noraidīt kā nepieņemamu.

113

Vispirms ir jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav norādījusi pārsūdzētā sprieduma pamatojuma punktus, pret kuriem tā vēlas vērst savus iebildumus. Tāpat apelācijas sūdzības iesniedzējas un akcionāres argumentācija nedod iespēju precīzi identificēt tiesību kļūdu, kas tiek pārmesta Vispārējai tiesai.

114

Turklāt, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja un akcionāre ar šo daļu lūdz Tiesu atzīt, ka Vispārējā tiesa nav piekritusi tam, ka tās konkrētiem faktiem piedēvē svarīgumu, un tās faktiski lūdz Tiesu apelācijas stadijā šos faktus novērtēt no jauna, neapgalvojot par pierādījumu sagrozīšanu. Tiesai nav kompetences konstatēt faktus un pārbaudīt pierādījumus, ja vien apelācijas sūdzības iesniedzēja neapgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi faktus un ka šāda sagrozīšana acīmredzami izriet no lietas materiāliem (spriedums, 2010. gada 2. septembris, Komisija/Deutsche Post, C‑399/08 P, EU:C:2010:481, 63. un 64. punkts). Turklāt lietas dalībniekam, kas apgalvo par sagrozīšanu, ir precīzi jānorāda elementi, ko Vispārējā tiesa ir sagrozījusi un jāpierāda kļūdas izvērtējumā, kuru dēļ, šķiet, Vispārējai tiesai esot gadījusies šāda sagrozīšana (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 10. novembris, Komisija/Valencia Club de Fútbol, C‑211/20 P, EU:C:2022:862, 55. punkts).

115

Šādos apstākļos trešā pamata sestā daļa kopumā ir jānoraida kā nepieņemama.

116

Ar trešā pamata septīto daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja vispirms apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi apstākli, ka KPD IV 67. panta 1. punkta o) apakšpunkts ir balstīts uz pieņēmumu, ka izdarīti smagi pārkāpumi. Šādā izpratnē būtu arī jāinterpretē FM‑GwG 31. panta 3. punkta 2. apakšpunkts. Taču nekāds šāda veida pārkāpums neesot izdarīts.

117

Turpinot, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi judikatūru, ko tā pati citējusi pārsūdzētā sprieduma 49. punktā, proti, Tiesas 2012. gada 16. februāra spriedumu Costa un Cifone (C‑72/10 un C‑77/10, EU:C:2012:80, 81. punkts), nospriezdama, ka attiecībā uz to, ka bankām ir jāievēro tiesību akti par cīņu pret noziedzīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizāciju, jāpiemēro prasības, kas ir stingrākas par tām, kas piemērojamas azartspēļu uzņēmumiem. Proti, Vispārējās tiesas vērtējums vedinot domāt, ka azartspēļu organizēšana ir svarīgāka nekā bankas pārvaldība.

118

Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka nav iemesla interpretēt Austrijas materiālo tiesību normas Savienības tiesību normu gaismā.

119

ECB iebilst un apgalvo, ka šī daļa ir daļēji nepieņemama un daļēji nepamatota.

120

Vispirms, attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas iebildumu pret to, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi KPD IV 67. panta 1. punkta o) apakšpunktu, jānorāda, ka tā nedz norādījusi nozīmīgos pārsūdzētā sprieduma fragmentus, nedz pamatojusi savu iebildumu. Jebkurā gadījumā, apelācijas sūdzības iesniedzēja aicina Tiesu veikt faktu novērtēšanu no jauna, lai gan, izņemot gadījumu, kad prasītājs apgalvo par faktu sagrozīšanu – kas šajā gadījumā tā nav –, argumenti attiecībā uz faktiem, kurus tā izvirza, ir jāatzīst par nepieņemamiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 2. februāris, Spānija u.c./Komisija, C‑649/20 P, C‑658/20 P un C‑662/20 P, EU:C:2023:60, 98. punkts).

121

Turpinot, attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentāciju, ka pārsūdzētā sprieduma 49. punktā iekļautais Vispārējās tiesas vērtējums vedina domāt, ka azartspēļu organizēšana ir svarīgāka nekā bankas pārvaldība, šī argumentācija ir pārāk neprecīza, lai tā dotu Tiesai iespēju noskaidrot, kā izpaustos tiesību kļūda, ko – apelācijas sūdzības iesniedzējas ieskatā – Vispārējā tiesa esot izdarījusi šajā ziņā. No tā izriet, ka arī minētā argumentācija ir jānoraida kā nepieņemama.

122

Visbeidzot, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka nav nepieciešams Austrijas materiālo tiesību normas interpretēt Savienības tiesību normu gaismā, arī šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācija nedod iespēju izprast, kā izpaudās tiesību kļūda, ko esot izdarījusi Vispārējā tiesa.

123

Līdz ar to trešā pamata septītā daļa ir noraidāma kā nepieņemama.

124

Ar trešā pamata astoto daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja, kuru atbalsta akcionāre, atsaucoties uz pārsūdzētā sprieduma 158. punktu, pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav pietiekoši pārbaudījusi pamatu, ar ko tiek apgalvots, ka nav ņemta vērā BWG 70. panta 4. punkta piemērojamība.

125

Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā apstākli, ka pat pietiekoši smagas neizpildes gadījumā nepieciešams priekšnosacījums ir tas, ka ir izpildīti šajā dalībvalsts normā minētie nosacījumi, tostarp pienākums konstatēt šādu neizpildi lēmuma pieņemšanas dienā un katrā no trim paredzētajiem apstrādes posmiem. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka minētajā normā ar tiešu formulējumu pirmajā apstrādes posmā ir paredzēts uzdot novērst šo situāciju, citādi tikšot uzlikts naudas sods (pasākums, kas šajā gadījumā neesot veikts), otrajā posmā – uzdot nomainīt vadību un trešajā posmā – uzdot darbības atļaujas anulēšanu ar nosacījumu, ka pārējie pasākumi bija lemti neveiksmei.

126

Tomēr Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 61. un 62. punktā esot izmantojusi pieeju, kas neatbilst tai, kura izriet no BWG 70. panta 4. punkta, jo strīdīgā lēmuma pamatošanas vajadzībām tā esot balstījusies uz iepriekšējiem pārkāpumiem, par kuriem nedraudēja darbības atļaujas anulēšana.

127

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja, kuru atbalsta akcionāre, apgalvo, ka Vispārējā tiesa, izmantojot juridisku konstrukciju, ir piesavinājusies tiesības veikt “Austrijas tiesību aktu fundamentālu pārveidi”, bet tas esot pretrunā tiesiskuma principam. Proti, VUM pamatregula nepiešķirot Vispārējai tiesai tiesības pārveidot dalībvalsts tiesību aktus attiecībā uz prudenciālo uzraudzību, jo citādi tiktu pārkāpts LESD 127. panta 6. punkts.

128

ECB apgalvo, ka šī trešā pamata daļa ir nepieņemama un jebkurā gadījumā nepamatota.

129

Kā norādīts ģenerāladvokātes secinājumu 122.–125. punktā, ir konstatējams, ka saistībā ar trešā pamata astoto daļu Tiesa tiek aicināta no jauna novērtēt konstatētos faktus, citastarp izvērtēt pasākumus, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja veikusi, lai novērstu trūkumus, un dažādos FMA lēmumus, kas pieņemti saistībā ar tās īstenoto uzraudzības funkciju.

130

Tātad, lai gan netiek apgalvots par faktu sagrozīšanu, šie argumenti ir nepieņemami.

131

Attiecībā uz pārējiem argumentiem, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzījusi saistībā ar trešā pamata astoto daļu, tā nedz norāda attiecīgos pārsūdzētā sprieduma punktus, nedz precizē apgalvotās Vispārējās tiesas kļūdas būtību, izņemot vispārīgu atsauci uz apsvērumiem par tiesību politiku un tiesiskumu.

132

Līdz ar to trešā pamata astotā daļa ir noraidāma kā nepieņemama.

133

Apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētā sprieduma 105. un nākamajos punktos tā ir izdarījusi tiesību kļūdu savā vērtējumā par saikni starp FM‑GwG 31. panta 3. punkta 2. apakšpunktu un BWG 70. panta 4. punktu. Konkrētāk, apelācijas sūdzības iesniedzēja apliecina, ka ECB savu lēmumu ir pamatojusi ar BWG 70. panta 4. punktu, lai gan pilnvaras uzlikt sodus par darbību, kas neatbilst noteikumiem par cīņa pret noziedzīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizāciju un teroristu finansēšanu, ir reglamentētas vienīgi FM‑GwG, uz kuru BWG 70. panta 4. punkts neatsaucas.

134

Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka apstāklis, ka BWG regulējumā ir aplūkoti – lai gan tikai otršķirīgi – jautājumi saistībā ar tiesību aktiem par cīņu pret noziedzīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizāciju, nav svarīgs, bet pārsūdzētā sprieduma 106. punktā Vispārējā tiesa to neesot ievērojusi. Turklāt BWG 39. panta 2. un 2.b punktā ietvertā atsauce uz minēto 106. punktu neesot iedarbīga – šī norma nekādi nemainot apstākli, ka BWG 70. panta 4. punktā nav minēts FM‑GwG.

135

Apelācijas sūdzības iesniedzēja piebilst, ka pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa strīdīgo lēmumu ir interpretējusi tādējādi, ka tas esot balstīts uz apgalvotiem, iepriekš notikušiem pārkāpumiem FM‑GwG 31. panta 3. punkta 2. apakšpunkta izpratnē, nevis uz darbības atļaujas piešķiršanas nosacījumu aktuālu neievērošanu. Tā precizē, ka tā uz šo kļūdu norāda tikai pilnīguma labad.

136

ECB uzskata, ka šī daļa ir jānoraida kā nepamatota.

137

Attiecībā uz apgalvoti kļūdaino apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentāciju attiecībā uz tiesisko pamatu, ar kuru esot pamatots strīdīgais lēmums, jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 105.–107. punktā Vispārējā tiesa būtībā ir nospriedusi, ka nevar uzskatīt, ka vienīgās Austrijas tiesību normas, kurās darbības atļaujas anulēšana ir paredzēta kā sods par tiesību aktu par cīņu pret noziedzīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizāciju un teroristu finansēšanu pārkāpumu, irFM‑GwG 31. panta 3. punkta 2. apakšpunkts kopsakarā ar tā 34. panta 2. un 3. punktu. Šajā ziņā tā ir norādījusi, ka BWG 39. panta 2. un 2.b punkts ietver tieši formulētu norādi par risku saistībā ar noziedzīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizāciju un teroristu finansēšanu un ka no šā likuma 70. panta 4. punkta izriet, ka BWG pārkāpumi var būt attaisnojums darbības atļaujas anulēšanai.

138

Pārsūdzētā sprieduma 108. punktā, pret kuru šajā apelācijas tiesvedībā nav iebilsts, Vispārējā tiesa ir atgādinājusi, ka pat ar pieņēmumu, ka ECB būtu norādījusi kļūdainu tiesisko pamatu, administratīva lēmuma atcelšana kļūdaina tiesiskā pamata dēļ nav attaisnojama, ja šāda kļūda nav izšķiroši ietekmējusi administrācijas veikto vērtējumu.

139

Turklāt, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 109. punkta, kas arī nav šīs apelācijas priekšmets, apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesvedībā Vispārējā tiesā nav apgalvojusi, ka cita tiesiskā pamata izvēle būtu varējusi ietekmēt ECB veikto vērtējumu.

140

Tātad pārsūdzētā sprieduma 108. un 109. punkts ir pietiekami, lai attaisnotu secinājumu, pie kāda nonākusi Vispārējā tiesa – pat tad, ja ECB būtu norādījusi kļūdainu tiesisko pamatu.

141

Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzējas iebildumi attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 105.–107. punktu jānoraida kā neiedarbīgi, ciktāl tas, ka Tiesa eventuāli tiem piekristu, tomēr neizraisītu minētā sprieduma atcelšanu.

142

Šādos apstākļos trešā pamata devītā daļa ir jānoraida kā neiedarbīga.

143

No tā izriet, ka trešais pamats kopumā ir jānoraida daļēji kā vienā daļā nepieņemams un otrā daļā nepamatots.

144

Ar ceturtā pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētā sprieduma 132. un nākamajos punktos tā ir izdarījusi tiesību kļūdu, nospriezdama, ka pārkāpumi, kas izdarīti trīs vai piecus gadus pirms strīdīgā lēmuma pieņemšanas un kas starplaikā ir novērsti, bija pietiekams attaisnojums šim lēmumam.

145

Vispārējai tiesai neesot vajadzējis ņemt vērā konkrētus pārkāpumus, piemēram, pienākumu neizpildi saistībā ar uzņēmuma pārvaldības, risku pārvaldības, iekšējās dokumentācijas un līgumu sistēmas, kā arī kredītlietu pārvaldības norisi, pārbaudēm un pārskatu iesniegšanu.

146

ECB uzskata, ka šī daļa ir nepieņemama un jebkurā gadījumā nepamatota.

147

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru no LESD 256. panta 1. punkta otrās daļas un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē ir, pirmkārt, konstatēt faktus, izņemot gadījumu, kad šo konstatējumu faktiskā neprecizitāte izriet no minētajai tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, un, otrkārt, veikt šo faktu novērtēšanu. No tā izriet, ka faktu novērtējums, izņemot gadījumu, kad Vispārējai tiesai iesniegtie pierādījumi ir sagrozīti, nav uzskatāms par tiesību jautājumu, kas pats par sevi būtu pakļauts Tiesas veiktai pārbaudei (spriedums, 2024. gada 25. aprīlis, NS/Parlaments, C‑218/23 P, EU:C:2024:358, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

148

Šajā gadījumā, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja iebilst pret Vispārējās tiesas sniegto novērtējumu par faktiem un vēlas panākt, lai Tiesa faktus novērtētu no jauna, neapgalvojot, ka Vispārējā tiesa tos būtu sagrozījusi, šī daļa ir jānoraida kā nepieņemama.

149

Ar ceturtā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētā sprieduma 138. un 139. punktā tā ir izdarījusi tiesību kļūdu, konstatēdama, ka nav tā, ka darbības atļaujas anulēšanas nepieciešams nosacījums un attaisnojums būtu smagu pārkāpumu izdarīšana. Šāds konstatējums būtu pretrunā šāda pasākuma būtībai, kā arī samērīguma principam.

150

ECB apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentiem nepiekrīt.

151

Pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, ir jānorāda, ka KPD IV 67. panta 1. punkta d) apakšpunktā, uz kuru atsaucas šīs direktīvas 18. panta f) punkts, par darbības atļaujas anulēšanu, un uz kuru atsaucas pārsūdzētā sprieduma 138. un 139. punkts, ir noteikts, ka 67. pants piemērojams vismaz vienā no tajā minētajiem apstākļiem, piemēram, apstākļos, kad kredītiestāde nav ieviesusi kompetentās iestādes paredzētos pārvaldības mehānismus atbilstoši dalībvalsts tiesību normām, ar kurām transponēts minētās direktīvas 74. pants. No tā izriet, ka minētajā 67. pantā nav konkrēti minēta “nopietnu” pārkāpumu izdarīšana.

152

Līdz ar to nevar pārmest Vispārējai tiesai to, ka tā ir nospriedusi, ka ECB nav izdarījusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, atzīdama, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja bija pārkāpusi BWG normas, ar kurām transponēts minētās direktīvas 74. pants, tomēr nepierādot, ka šie pārkāpumi bija smagi, klaji vai sistemātiski.

153

Turklāt nav tā, ka ar pārsūdzētā sprieduma 138. un 139. punktā iekļautajiem Vispārējās tiesas konstatējumiem nebūtu ievērota darbības atļaujas anulēšanas pasākuma būtība vai samērīguma princips. Proti, KPD IV 67. panta 1. punkta d) apakšpunkts, uz kuru atsaucas šīs direktīvas 18. panta f) punkts, un samērīguma princips pieļauj, ka uzņēmuma pārvaldības noteikumu atkārtotas, biežas pārkāpšanas gadījumā darbības atļaujas anulēšana principā tiek uzskatīta par atbilstīgu pasākumu.

154

Līdz ar to ceturtā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

155

Ar ceturtā pamata trešo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, atteikdamās izvērtēt argumentu, ar ko tiek apgalvots, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas iekšējā revīzija bija pietiekama – ar tādu pamatojumu, ka FMA iepriekš bija konstatējusi, ka tas tā nebija, un ka FMA lēmumi bija kļuvuši galīgi, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 140. un nākamajos punktos, esot pārkāpusi judikatūru, kas pastāv kopš 2018. gada 19. decembra sprieduma Berlusconi un Fininvest (C‑219/17, EU:C:2018:1023).

156

ECB apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācijai nepiekrīt.

157

Jānorāda, ka 2018. gada 19. decembra sprieduma Berlusconi un Fininvest (C‑219/17, EU:C:2018:1023) 59. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka LESD 263. pants jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka valsts tiesas īsteno tiesiskuma kontroli attiecībā uz šādiem procesa uzsākšanas aktiem, lēmumu sagatavojošiem aktiem vai nesaistošu lēmuma priekšlikumu, kurus valsts kompetentās iestādes pieņēmušas procesā, kas paredzēts KPD IV 22. un 23. pantā, VUM pamatregulas 4. panta 1. punkta c) apakšpunktā un 15. pantā, kā arī VUM pamatregulas 85.–87. pantā.

158

Tā kā lēmumi, ar kuriem FMA konstatējusi apelācijas sūdzības iesniedzējas iekšējās revīzijas mehānisma neatbilstību, nav uzskatāmi par šādiem uzsākšanas vai sagatavojošiem aktiem saistībā ar darbības atļaujas anulēšanu, un tā kā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 145. un 146. punktā ir nospriedusi, ka FMA lēmums par to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nebija ieviesusi nepieciešamo pārvaldības mehānismu, bija galīgs, judikatūra, kas pastāv kopš 2018. gada 19. decembra sprieduma Berlusconi un Fininvest (C‑219/17, EU:C:2018:1023) šeit nav nozīmīga.

159

Līdz ar to ceturtā pamata trešā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

160

Ar ceturtā pamata ceturto daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini novērtējusi pārsūdzētā sprieduma 122. punktā uzskaitos dokumentus, proti, to juridisko būtību, apstrīdamību vai tajā uzskaitīto pasākumu eventuālo galīgumu, un nav izvērtējusi trīs seku līmeņus, kuri paredzēti BWG 70. panta 4. punktā. Tādējādi tā esot izdarījusi tās pašas kļūdas, kas skar pārsūdzētā sprieduma 26. punktā minēto pasākumu novērtēšanu.

161

Akcionāre arī apgalvo, ka neviens no pārsūdzētā sprieduma 122. punktā uzskaitītajiem pasākumiem nevarēja attaisnot darbības atļaujas anulēšanu.

162

ECB apgalvo, ka šī argumentācija nav atbalstāma.

163

Vispirms jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 122. punktā Vispārējā tiesa ir tikai uzskaitījusi dažādos formālos rīkojumos, kurus FMA adresējusi apelācijas sūdzības iesniedzējai, uz kuriem ir balstījusies ECB, lai konstatētu to dalībvalsts tiesību normu pārkāpumu, ar kurām transponēts KPD IV 74. pants, tomēr šajā ziņā nav veikta nekāda novērtēšana. Tas pats ir sakāms par minētā sprieduma 26. punktā norādītajiem aktiem.

164

Līdz ar to ceturtā pamata ceturtā daļa ir noraidāma kā nepamatota.

165

Tātad ceturtais pamats kopumā ir jānoraida kā vienā daļā nepieņemams un otrā daļā nepamatots.

166

Ar piektā pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja, kuru atbalsta akcionāre, pārmet Vispārējai tiesai, ka saistībā ar pārsūdzētā sprieduma 163. un nākamajiem punktiem tā nav izvērtējusi pamatu, ar ko tiek apgalvots par samērīguma principa neievērošanu, kā arī BWG 70. panta 4. punktu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka darbības atļaujas anulēšana esot izraisījusi rezultātu, kas ir mazāk iedarbīgs noziedzīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizācijas novēršanā un attiecīgo pārbaužu veikšanā.

167

Akcionāre piebilst, ka apelācijas piektais pamats, ar kuru tiek apgalvots par Vispārējās tiesas uz samērīguma principu balstītā apsvēruma kļūdainumu, ir cieši saistīts ar BWG 70. panta 4. punktu, kurā šis princips ir konkretizēts, izvērtējuma nepietiekamību. Šajā ziņā esot bijis nepieciešams, ka tā ņemtu vērā apstākli, ka pret mēģinājumiem uzdot mazāk stingru pasākumu bija iebildušas dalībvalsts tiesas.

168

ECB lūdz šo daļu noraidīt.

169

Jānorāda, ka argumenti, kas izvirzīti saistībā ar piektā pamata pirmo daļu, jau tika izvirzīti saistībā ar trešā pamata astoto daļu. Tātad to pašu iemeslu dēļ, kas minēti šā sprieduma 129.–131. punktā, piektā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepieņemama.

170

Ar piektā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, pieņemdama strīdīgo lēmumu, ECB ir panākusi to, ka FM‑GwG nav piemērojams, turpretī šis likums joprojām būtu piemērojams apelācijas sūdzības iesniedzējai, ja tā būtu izvēlējusies sākt brīvprātīgu likvidāciju.

171

ECB lūdz otro daļu noraidīt kā nepieņemamu.

172

Nākas konstatēt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja atkārtoti min pamatu, kas izmantots pirmajā instancē celtās prasības pamatošanai, nenorādot uz tiesību kļūdu, ko Vispārējā tiesa esot izdarījusi saistībā ar savu vērtējumu.

173

Citādā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja neiebilst pret pārsūdzētā sprieduma 189.–192. punktu, kuros Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka risinājums – brīvprātīgā likvidācija – neesot bijis uzskatāms par pasākumu, kas būtu lietderīgāks nekā darbības atļaujas anulēšana.

174

Šādos apstākļos piektā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepieņemama.

175

No tā izriet, ka piektais pamats kopumā ir jānoraida kā nepieņemams.

176

Ar sesto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot rīkojusies nepareizi, noraidīdama tās argumentus, kas izvirzīti saistībā ar tās prasības pirmās instances tiesvedībā ceturto pamatu, ar kuru tā apgalvoja par tās tiesību uz aizstāvību neievērošanu.

177

Šajā ziņā tā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir izdarījusi kļūdas, citastarp saistībā ar tiesību uz piekļuvi lietas materiāliem neievērošanu, kā arī ar pienākuma noteikt nozīmīgos, apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītos apstākļus, neizpildi un esot nepamatoti noraidījusi šajā kontekstā izvirzītos iebildumus – ar tādu pamatojumu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai bija iespējams pārsūdzēt dalībvalsts tiesā lēmumu, ar ko atzīti trūkumi, un ka tā nebija izmantojusi šo iespēju.

178

Akcionāre piebilst, ka šis pamats ir cieši saistīts ar citām kļūdām, ko izdarījusi Vispārējā tiesa.

179

ECB lūdz šo pamatu noraidīt.

180

Vispirms ir jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītā argumentācija izriet no pārsūdzētā sprieduma kļūdainas interpretācijas.

181

Proti, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 245.–248. punktā ir konstatējusi, ka ECB nebija pienākuma izpaust apelācijas sūdzības iesniedzējai lietas materiālu konfidenciālo daļu. Šā konstatējuma pamatošanas nolūkā tā ir atsaukusies uz minētā sprieduma 241. punktu, VUM pamatregulas 32. panta 1. un 5. punktu, saskaņā ar kuriem tiesības uz piekļuvi lietas materiāliem neattiecas uz konfidenciālu informāciju, kas var ietvert arī saraksti starp ECB un dalībvalstu kompetentajām iestādēm.

182

Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 244. un 245. punktā ir noraidījusi izvirzītos iebildumus – ar tādu pamatojumu, ka darbības atļaujas anulēšana bija pamatota ar FMA lēmumiem un Austrijas tiesu spriedumiem, ar kuriem atzīta pārkāpumu esamība jeb pārkāpumu izdarīšana un ka apelācijas sūdzības iesniedzēja bija šo administratīvo lēmumu adresāte vai lietas dalībniece attiecīgajās tiesvedībās, un līdz ar to tā nevarēja apgalvot, ka tā būtu kavēta pārliecināties par dokumentu materiāltiesisko nozīmīgumu vai identificēt ECB un FMA izvirzītos pārmetumus, kas balstījās uz šiem lēmumiem vai šiem spriedumiem.

183

Attiecībā uz nozīmīgo apstākļu noteikšanu no ECB puses ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa šo pienākumu ir padziļināti izvērtējusi pārsūdzētā sprieduma 251.–273. punktā, pret kuriem apelācijas sūdzības iesniedzēja šajā apelācijas tiesvedībā nav iebildusi.

184

Visbeidzot, akcionāres argumentācija – tās neprecizitātes dēļ – nedod iespēju identificēt, kāda tiesību kļūda ir pārmesta.

185

No minētā izriet, ka sestais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

186

Ar septīto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja, kuru atbalsta akcionāre, apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi procesuālos noteikumus.

187

Vispirms tā apgalvo, ka Vispārējai tiesai esot vajadzējis jau iepriekš to informēt par nostāju, uz kuru tā balstījusies pārsūdzētajā spriedumā, proti, ka iepriekšēju administratīvo lēmumu un tiesu nolēmumu pamatojumam bija saistoša iedarbība arī attiecībā uz darbības atļaujas anulēšanu.

188

Turpinot, apelācijas sūdzības iesniedzēja un akcionāre apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav darījusi zināmu, ka tā bija mainījusi saistībā ar 2021. gada 27. aprīļa procesa organizatorisko pasākumu pausto pieeju, saskaņā ar kuru darbības atļaujas anulēšana, pamatojoties uz tiesību aktiem par cīņu pret noziedzīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizāciju, esot balstījusies uz pieņēmumu, ka bija izdarīti smagi noziegumi Direktīvas 2015/849 3. panta 4. punkta f) apakšpunkta izpratnē.

189

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka tās 2021. gada 8. aprīlī iesniegtais pieteikums par procesa organizatorisko pasākumu tika noraidīts tāda iemesla dēļ, ka Vispārējā tiesa tolaik uzskatīja, ka gadījumā, ja nav izdarīti smagi noziegumi, darbības atļaujas anulēšanas nosacījumi nav izpildīti. Vispārējās tiesas paustā nostāja galu galā nozīmētu, ka lietas dalībniekiem tiek dota iespēja brīvi iesniegt procesuālos rakstus un papildu dokumentus.

190

Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav veikusi faktisko apstākļu padziļinātu izvērtēšanu, lai gan tiesai esot bijis jānorāda uz konkrētu, pietiekoši smagu neizpildi, un tā piebilst, ka šī nepilnība turklāt izpaužas kā pamatojuma trūkums pārsūdzētajā spriedumā.

191

ECB lūdz septīto pamatu noraidīt.

192

Vispirms, attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentiem, ar kuriem tiek apgalvots, ka esot bijis nepieciešams tai dot iespēju paust nostāju par Vispārējās tiesas izmantoto pieeju, saskaņā ar kuru administratīvo lēmumu un tiesu nolēmumu pamatojumam bija saistoša iedarbība arī attiecībā uz darbības atļaujas anulēšana, ir konstatējams, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja neidentificē un nedod iespēju identificēt pārsūdzētā sprieduma punktus, uz kuriem attiecas šie argumenti, un līdz ar to tās iebildums, kura tvērumu turklāt ir grūti izprast, ir jānoraida kā nepieņemams.

193

Nevar atbalstīt arī apelācijas sūdzības iesniedzējas, kuru atbalsta akcionāre, argumentāciju, ka Vispārējā tiesa viņu neinformēja, ka tā bija mainījusi savu viedokli, kas sākotnēji bija pausts jautājumos, kuri uzdoti saistībā ar 2021. gada 27. aprīļa procesa organizatorisko pasākumu, jo šajos jautājumos Vispārējā tiesa nav izklāstījusi viedokli.

194

Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentāciju attiecībā uz tās 2021. gada 8. aprīlī iesniegto pieteikumu par procesa organizatorisko pasākumu tā neprecizē kļūdas, ko esot izdarījusi Vispārējā tiesa, būtību. Tātad šī argumentācija ir nepieņemama.

195

Visbeidzot, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā trūkst pamatojuma, jo tas nedod iespēju konstatēt, ar kādiem apgalvotiem smagiem pārkāpumiem ir pamatota darbības atļaujas anulēšana, jānorāda, ka šis iebildums ir vispārīgs, un, konkrētāk, nedod iespēju identificēt pārsūdzētā sprieduma punktus, uz kuriem tas attiecas.

196

Jebkurā gadījumā pārsūdzētā sprieduma 26. punktā Vispārējā tiesa ir detalizēti uzskaitījusi virkni pasākumu un apelācijas sūdzības iesniedzējai adresētu tiesu nolēmumu, uz kuriem ECB ir pamatojusies, lai konstatētu, vai ir izdarīti smagi pārkāpumi.

197

No tā izriet, ka arī šī argumentācija ir jānoraida.

198

Šādos apstākļos septītais pamats ir jānoraida kā vienā daļā nepieņemams un otrā daļā nepamatots.

199

Tā kā neviens no apelācijas sūdzības pamatiem nav apmierināms, tā kopumā ir jānoraida.

200

Saskaņā ar Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

201

Šā reglamenta 138. panta 1. punktā, kas, pamatojoties uz tās 184. panta 1. punktu, piemērojams arī apelācijas tiesvedībā, ir paredzēts, ka lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

202

Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītie pamati nav apmierināmi, ir jāpiespriež tai segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies apelācijas sūdzības iesniedzējai.

203

Tā kā neviens no lietas dalībniekiem nav lūdzis piespriest otrai pusei atlīdzināt akcionāres tiesāšanās izdevumus, ir jānolemj, ka tā savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: