–

Bulgārijas valdības vārdā – T. Mitova, pārstāve,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Azéma, J. Hottiaux un I. Zaloguin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.) 12. panta 1. punkta a) apakšpunktu, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.) 40. pantu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 19. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp SN un LN, no vienas puses, un Zamestnik‑predsedatel na Darzhavna agentsia za bezhantsite (Valsts bēgļu aģentūras priekšsēdētāja vietnieks, Bulgārija), no otras puses, par to, ka pēdējais minētais ir noraidījis SN un LN pieteikumu par bēgļa statusa vai – pakārtoti – alternatīvās aizsardzības piešķiršanu.

3

Konvencija par bēgļa statusu, kas parakstīta 1951. gada 28. jūlijā Ženēvā (Recueil des traités des Nations unies, 189. sējums, 150. lpp., Nr. 2545 (1954)) un stājusies spēkā 1954. gada 22. aprīlī. Tā ir papildināta un grozīta ar 1967. gada 31. janvārī Ņujorkā noslēgto Protokolu par bēgļa statusu, kas stājies spēkā 1967. gada 4. oktobrī (turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”).

4

Ženēvas konvencijas 1. panta D punktā ir izteikts šādi:

“Šī Konvencija neattiecas uz personām, kas pašreiz saņem aizsardzību vai palīdzību no citām Apvienoto Nāciju struktūrām, izņemot Apvienoto Nāciju Augstā komisāra pārvaldi bēgļu jautājumos [(turpmāk tekstā – “UNHCR”].

Ja personām šāda aizsardzīb[a] vai palīdzība ir pārtraukta jebkādu iemeslu dēļ un ja pēc Apvienoto Nāciju Ģenerālās Asamblejas rezolūcijām to stāvoklis nav īpaši noteikts, tām ipso facto jābauda šīs Konvencijas labvēlība.”

5

Ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 1949. gada 8. decembra Rezolūciju Nr. 302 (IV) par palīdzību Palestīnas bēgļiem tika izveidota Apvienoto Nāciju Organizācijas Palīdzības un darba aģentūra (Palestīnas bēgļiem Tuvajos Austrumos) (UNRWA) (United Nations Relief and Works Agency (for Palestine Refugees in the Near East).

6

UNRWA darbības teritorija ietver Gazas joslu, Rietumkrastu, Jordāniju, Libānu un Sīriju.

7

Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 2019. gada 13. decembra Rezolūciju Nr. 74/83 par palīdzību Palestīnas bēgļiem:

“Ģenerālā asambleja,

[..]

Atzinīgi novērtējot absolūti nepieciešamo lomu, ko pilda [UNRWA], kura kopš tās izveides pirms vairāk nekā 65 gadiem uzlabo grūtos apstākļus, kādos atrodas Palestīnas bēgļi, nodrošinot tiem palīdzību izglītības, medicīnas un sociālajā jomā, kā arī glābšanas pakalpojumus un turpinot darbu infrastruktūras un nometņu uzlabošanas, mikrofinansējuma, aizsardzības un ārkārtas atbalsta jomās,

[..]

Ņemot vērā arī Ģenerālkomisāra 2019. gada 31. maija ziņojumu, kas iesniegts saskaņā ar Ģenerālsekretāra ziņojuma 57. punktu, un paužot bažas par Aģentūras pieredzēto smago finanšu krīzi, kas būtiski apdraud tās spēju turpināt nodrošināt svarīgas programmas Palestīnas bēgļiem visās tās darbības teritorijās,

[..]

Paužot dziļas bažas par okupācijas apstākļos dzīvojošo Palestīnas bēgļu sevišķi grūto situāciju, jo īpaši attiecībā uz viņu drošību, labklājību un dzīves apstākļiem sociālekonomiskajā aspektā.

Paužot dziļas bažas it īpaši par Palestīnas bēgļu smago humanitāro un sociālekonomisko situāciju Gazas joslā un uzsverot ārkārtas humānās palīdzības nozīmi un rekonstrukcijas darbu neatliekamību,

[..]

1. Ar nožēlu konstatē, ka vēl nav īstenota ne [Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 1948. gada 11. decembra Rezolūcijas Nr. 194 (III) par principiem galīgās vienošanās panākšanai un Palestīnas bēgļu atgriešanās iespējām mājās] 11. punktā paredzētā bēgļu repatriācija, ne kompensācija bēgļiem, un ka tāpēc Palestīnas bēgļu situācija turpina izraisīt dziļas bažas un ka viņiem joprojām ir nepieciešama palīdzība, lai apmierinātu viņu pamatvajadzības veselības, izglītības un iztikas jomā;

[..]

3. Uzsver, ka [UNRWA] darbs ir jāturpina un ka tās darbība, kurai jānotiek netraucēti, un pakalpojumi, tostarp ārkārtas atbalsts ir nozīmīgi Palestīnas bēgļu labklājības, aizsardzības un tautas attīstības, kā arī reģionālās stabilitātes nodrošināšanā, kamēr nav panākts taisnīgs risinājums Palestīnas bēgļu jautājumā.

4. Aicina visus līdzekļu devējus turpināt pastiprināt centienus, lai apmierinātu paredzamās [UNRWA] vajadzības, tostarp saistībā ar pieaugošajiem izdevumiem un vajadzībām, ko rada konflikti un nestabilitāte reģionā un smagā sociālekonomiskā un humanitārā situācija, it īpaši okupētajā palestīniešu teritorijā, kā arī saistībā ar tām vajadzībām, kas minētas nesenajos aicinājumos ieguldīt līdzekļus un plānos attiecībā uz Gazas joslu ārkārtas palīdzības, atjaunošanas un rekonstrukcijas nodrošināšanai, kā arī reģionālajos plānos, kuri ieviesti, lai reaģētu uz Palestīnas bēgļu situāciju Sīrijas Arābu Republikā un to bēgļu situāciju, kas atrodas bēgļu gaitās citās reģiona valstīs [..].

[..]

7. Nolemj pagarināt [UNRWA] pilnvaru termiņu līdz 2023. gada 30. jūnijam, neskarot [Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 1948. gada 11. decembra Rezolūcijas Nr. 194 (III) par principiem galīgās vienošanās panākšanai un Palestīnas bēgļu atgriešanās iespējām mājās] 11. punktu [Neoficiāls tulkojums].”

8

Ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 2022. gada 12. decembra Rezolūciju Nr. 77/123 par palīdzību Palestīnas bēgļiem UNRWA pilnvaru termiņš tika pagarināts līdz 2026. gada 30. jūnijam.

9

Ņemot vērā tai noteikto misiju, UNRWA ir jāuzskata par Apvienoto Nāciju Organizācijas struktūru, kas nav UNHCR un kas sniedz aizsardzību vai palīdzību Ženēvas konvencijas 1. panta D punkta izpratnē.

10

Direktīvas 2011/95 18. apsvērums ir izteikts šādi:

“Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstīm pirmkārt būtu jāņem vērā “bērna intereses” saskaņā ar ANO 1989. gada Konvenciju par bērna tiesībām. Izvērtējot bērna intereses, dalībvalstīm jo īpaši būtu pienācīgi jāņem vērā ģimenes vienotības princips, nepilngadīgās personas labklājība un sociālā attīstība, drošības un aizsardzības apsvērumi un paša nepilngadīgā uzskati, ja vien tas iespējams saskaņā ar viņa vecuma un brieduma pakāpi.”

11

Šīs direktīvas 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..].”

12

Minētās direktīvas 4. pantā “Faktu un apstākļu novērtēšana” ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis var uzskatīt par pieteikuma iesniedzēja pienākumu pēc iespējas ātrāk iesniegt visas sastāvdaļas, kas nepieciešamas, lai pamatotu starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Dalībvalsts pienākums ir, sadarbojoties ar pieteikuma iesniedzēju, novērtēt attiecīgās pieteikuma sastāvdaļas.

2.   Šā panta 1. punktā minētās sastāvdaļas ir pieteikuma iesniedzēja paziņojumi un visa dokumentācija, kas ir pieteikuma iesniedzēja rīcībā attiecībā uz pieteikuma iesniedzēja vecumu, izcelsmi, tostarp attiecīgo radinieku datiem, personu, valstspiederību(‑ām) un iepriekšējās dzīvesvietas valsti(‑īm) un vietu(‑ām), iepriekšējiem patvēruma pieteikumiem, ceļojumu maršrutiem, ceļošanas dokumentiem un iemesliem, kādēļ tiek iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums.

3.   Starptautiskās aizsardzības pieteikuma novērtējums jāveic individuāli par katru pieteikuma iesniedzēju un, to darot, jāņem vērā:

[..].”

13

Šīs pašas direktīvas 12. pants “Izslēgšana” ir izteikts šādā redakcijā:

“1.   Trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku izslēdz no to personu loka, kas atzīti par bēgļiem, ja:

2.   Trešās valsts valstspiederīgos vai bezvalstniekus izslēdz no to personu loka, kas atzītas par bēgļiem, ja ir nopietni iemesli uzskatīt, ka:

3.   Šā panta 2. punktu piemēro personām, kas kūda vai citādi piedalās tur minēto noziegumu vai darbību izdarīšanā.”

14

Direktīvas 2011/95 15. pantā “Būtisks kaitējums” ir paredzēts:

“Būtisku kaitējumu veido:

15

Šīs direktīvas 20. panta “Vispārīgi noteikumi” 3. punktā ir noteikts:

“Īstenojot šo nodaļu, dalībvalstis ņem vērā mazāk aizsargātu personu, piemēram, nepilngadīgo, nepavadītu nepilngadīgo, invalīdu, vecu ļaužu, grūtnieču, vecāku, kuri vieni paši audzina nepilngadīgus bērnus, cilvēku tirdzniecības upuru, personu ar garīgiem traucējumiem un personu, kas bijušas pakļautas spīdzināšanai, izvarošanai vai citai nopietnai psiholoģiskai, fiziskai vai seksuālai vardarbībai, īpašo situāciju.”

16

Minētās direktīvas 21. panta “Aizsardzība pret izraidīšanu” 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis ievēro neizraidīšanas principu saskaņā ar to starptautiskajām saistībām.”

17

Direktīvas 2013/32 2. pantā “Definīcijas” ir paredzēts:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..]

18

Šīs direktīvas II nodaļa “Pamatprincipi un garantijas” aptver tās 6.–30. pantu. Šīs direktīvas 10. panta “Pieteikumu izskatīšanas prasības” 3. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“Dalībvalstis nodrošina, ka atbildīgās iestādes lēmumi par starptautiskās aizsardzības pieteikumiem tiek pieņemti pēc atbilstīgas izskatīšanas. Šajā nolūkā dalībvalstis nodrošina, ka:

[..].”

19

Minētās direktīvas 33. panta “Nepieņemami pieteikumi” 2. punkta d) apakšpunktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis var uzskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu par nepieņemamu tikai tad, ja:

[..]

20

Šīs pašas direktīvas 40. pantā “Turpmāks pieteikums” ir noteikts:

“1.   Ja persona, kas ir pieteikusies uz starptautisko aizsardzību dalībvalstī, sniedz papildu paziņojumus vai turpmāku pieteikumu tajā pašā dalībvalstī, minētā dalībvalsts pārbauda šos turpmākos paziņojumus vai turpmākā pieteikuma elementus saskaņā ar iepriekšējā pieteikuma izskatīšanu vai saskaņā ar tāda lēmuma izskatīšanu, kas atrodas pārskatīšanas vai pārsūdzības procesā, ciktāl kompetentās iestādes var ņemt vērā un apsvērt visus elementus, kas ir pamatā turpmākajiem paziņojumiem vai turpmākajam pieteikumam.

2.   Lai pieņemtu lēmumu par starptautiskās aizsardzības pieteikuma pieņemamību saskaņā ar 33. panta 2. punkta d) apakšpunktu, turpmākais starptautiskās aizsardzības pieteikums tiek vispirms pakļauts sākotnējai izskatīšanai attiecībā uz to, vai ir konstatēti vai pieteikuma iesniedzējs ir iesniedzis jaunus elementus vai faktus, kas attiecas uz pārbaudi, vai viņš ir kvalificējams kā starptautiskās aizsardzības saņēmējs saskaņā ar [Direktīvu 2011/95].

3.   Ja sākotnējā izskatīšanā, kas minēta 2. punktā, tiek konstatēti vai pieteikuma iesniedzējs ir iesniedzis jaunus elementus vai faktus, kas ievērojami palielina iespēju pieteikuma iesniedzējam tikt kvalificētam kā starptautiskās aizsardzības saņēmējam saskaņā ar [Direktīvu 2011/95], pieteikumu turpina izskatīt saskaņā ar II nodaļu. Dalībvalstis var paredzēt arī citus iemeslus, kuru dēļ turpināt izskatīt turpmāku pieteikumu.

[..]”

21

Direktīvas 2013/32 46. panta “Tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību” 3. punktā ir paredzēts:

“Lai izpildītu 1. punkta prasības, dalībvalstis nodrošina, ka ar efektīvu tiesisko aizsardzību ir nodrošināta faktiskā un juridiskā pamatojuma pilnīga un ex nunc pārbaude, tostarp attiecīgā gadījumā pārbaude par starptautiskās aizsardzības nepieciešamību saskaņā ar Direktīvu [2011/95], vismaz attiecībā uz pārsūdzības procedūrām pirmās instances tiesā.”

22

SN un viņas nepilngadīgais bērns LN, abas Palestīnas izcelsmes bezvalstnieces, atstāja Gazas pilsētu 2018. gada jūlijā, tad vispirms 45 dienas uzturējās Ēģiptē, pēc tam – 7 mēnešus Turcijā un visbeidzot kopā ar KN – SN vīru un LN tēvu – caur Grieķiju nelikumīgi ieceļoja Bulgārijā.

23

2019. gada 22. martā SN un LN Bulgārijas iestādēm iesniedza pirmo starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Šis pieteikums bija balstīts uz nedrošo situāciju Gazas joslā, pienācīgu dzīves apstākļu neesamību un gandrīz pastāvīgajiem kara apstākļiem, ko izraisa apšaude no Izraēlas vai konflikti starp “Fatah” un “Hamās”. Tajā bija norādīts arī, ka KN dzīvību apdraud nebeidzama bombardēšana viņa darba vietā, ka SN šādā vidē nevar plānot laist pasaulē vairāk bērnu un ka viņas māju, kas atrodas netālu no “Hamās” policijas iecirkņa, apdraud regulāra apšaude ar raķetēm no Izraēlas.

24

Pirmajā pieteikumā SN un LN nebija norādījušas, ka ir reģistrētas UNRWA.

25

Ar 2019. gada 5. jūlija lēmumu Darzhavna agentsia za bezhantsite (Valsts bēgļu aģentūra, Bulgārija; turpmāk tekstā – “DAB”) priekšsēdētājs šo pieteikumu noraidīja, pamatojoties vispirms uz to, ka SN un LN neesot bijušas spiestas atstāt Gazas joslu reāla spīdzināšanas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās, nāvessoda vai eksekūcijas vai cita būtiska kaitējuma riska dēļ un ka viņas nebūtu pakļautas šādam riskam, ja atgrieztos Gazas joslā, turpinājumā – ka situācija Gazas joslā nevarot tikt pielīdzināta tāda bruņota konflikta situācijai kā lietā, kura bija pamatā 2009. gada 17. februāra spriedumam Elgafaji (C‑465/07, EU:C:2009:94), un visbeidzot – ka SN un LN esot varējušas apmesties uz dzīvi pirmajā drošajā valstī, proti, Ēģiptē vai pat Turcijā, un ka patiesībā tās esot devušās uz Bulgāriju tikai cerībā uz ekonomiskā ziņā labāku dzīvi.

26

Pēc valstī pieejamo tiesību aizsardzības līdzekļu pilnīgas izmantošanas šis lēmums kļuva galīgs.

27

2020. gada 21. augustā SN un LN iesniedza otro starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Šajā pieteikumā SN un LN iesniedza ar 2020. gada 18. augustu datētu UNHCR vēstuli, kas apliecināja viņu reģistrāciju UNRWA, un atsaucās uz Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otro teikumu, lai ipso facto pretendētu uz bēgļa statusu.

28

Minētā pieteikuma pamatojumam SN un LN iesniedza dažādus dokumentus, kas liecina par kritiskajiem apstākļiem, kādos UNRWA darbojas Gazas joslā, it īpaši kopš Amerikas Savienoto Valstu ikgadējā finansējuma apturēšanas 2018. gadā, kuras dēļ esot samazinājusies viņu ģimenes sākotnēji saņemtā palīdzība, padarot to nepietiekamu, lai viņām nodrošinātu cilvēka cienīgus dzīves apstākļus. Šādos apstākļos SN un LN uzskatīja, ka UNRWA aizsardzība vai palīdzība viņām ir atzīstama par izbeigtu.

29

Lai izskaidrotu, kāpēc atstājusi Gazas joslu un nespēj tajā atgriezties, SN atsaucās uz drošības situācijas pasliktināšanos reģionā, viņas algas izmaksas pārtraukšanu, darba trūkumu un augsto bezdarba līmeni, uz situācijas saasināšanos saistībā ar Covid‑19 pandēmiju, komandantstundas ieviešanu, skolu slēgšanu un “Hamās” noteikto aizliegumu iedzīvotājiem atstāt savas mājas, uz regulāro spriedzi starp “Hamās” un Izraēlu, kā arī apstākli, ka mājas, kurā tā dzīvo, atrašanās dēļ netālu no “Hamās” policijas iecirkņa, to apdraud regulārā apšaude ar raķetēm no Izraēlas. Piedevām uzbrukuma laikā 2014. gadā esot ticis skarts šīs mājas jumts un SN un LN esot pārcēlušās pie SN vectēva no tēva puses un tur dzīvojušas gandrīz divus gadus, pirms varējušas atkal apdzīvot minēto māju. Turklāt SN vecāki kopš 2008. gada esot pārcēlušies uz Zviedriju, un viņas nodoms esot bijis viņiem pievienoties.

30

Ar 2020. gada 28. augusta lēmumu DAB atzina, ka šis turpmākais starptautiskās aizsardzības pieteikums ir pieņemams, jo pierādījums par SN reģistrāciju UNRWA iesniegšana esot jāatzīst par jaunu būtisku apstākli, kas attiecas uz viņas personisko situāciju un izcelsmes valsti.

31

Tomēr ar 2021. gada 14. maija lēmumu DAB priekšsēdētāja vietnieks minēto turpmāko pieteikumu noraidīja kā nepamatotu, pamatojoties it īpaši uz to, ka šāda pieteikuma gadījumā izskatīšanas priekšmets ir vienīgi jebkādu tādu jaunu elementu esamība, nozīmīgums un pamatotība, kuri attiecas uz pieteikuma iesniedzēja personisko situāciju vai izcelsmes valsti. Vispirms – reģistrācija UNRWA neesot jauns apstāklis, kam būtu nozīme attiecībā uz SN un LN personisko situāciju, jo viņas jau esot saņēmušas UNRWA palīdzību un nolēmušas no tās atteikties, brīvprātīgi atstājot šīs organizācijas darbības teritoriju. Turpinājumā – neesot nekāda iemesla uzskatīt, ka viņas, ja atgrieztos šajā teritorijā, šo palīdzību nesaņemtu no jauna. Visbeidzot – apgalvojumi par vispārējo situāciju Gazas joslā neesot ļāvuši konstatēt tādu personisku elementu kā vajāšana vai nāves draudi, kam būtu nozīme bēgļa statusa piešķiršanā. SN neesot bijusi spiesta atstāt savu izcelsmes valsti, un viņa arī neesot apgalvojusi, ka pret viņu būtu tikuši piemēroti diskriminējoši pasākumi vai citi nelabvēlīgi pasākumi, kas radītu vajāšanas risku.

32

SN un LN šo lēmumu pārsūdzēja Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa, Bulgārija), kas ir iesniedzējtiesa.

33

Prasības pamatojumam viņas apgalvo, pirmkārt, ka 2018. gada 26. martā KN bija no “Hamās” policijas saņēmis pavēsti, jo bija piedalījies miermīlīgās demonstrācijās pret “Hamās”. Šāda pavēste KN esot radījusi risku tikt pakļautam spīdzināšanai vai pat nonāvēšanas riskam, kuru dēļ KN un viņa ģimene esot bijuši spiesti atstāt UNRWA darbības teritoriju. Otrkārt, UNRWA veiktos pamatpakalpojumus un humānās palīdzības operācijas atkal un atkal apdraudot finanšu līdzekļu nepietiekamība. Šajā kontekstā SN ģimene esot saņēmusi tikai minimālo atbalstu, kas sastāvējis tikai no pārtikas produktiem. Treškārt, SN apgalvo, ka atgriezties Gazas joslā objektīvi nav iespējams Izraēlas noteikto ierobežojumu dēļ. Ceturtkārt, esot jāņem vērā bērna LN labākās intereses. Piektkārt, viņas apgalvoja, ka, tā kā 80 % Gazas iedzīvotāju ir atkarīgi no humānās palīdzības, viņu nosūtīšana uz Gazas joslu viņas nostādītu ekstrēmas nabadzības apstākļos, pārkāpjot Hartas 4. pantu.

34

DAB priekšsēdētāja vietnieks atkārtoja, ka palīdzība, ko saņēma SN un LN, neesot izbeigta no viņu gribas neatkarīgu iemeslu dēļ, jo viņas no tās esot brīvprātīgi atteikušās, atstājot UNRWA darbības teritoriju.

35

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa uzskata, ka iemesli, kuru dēļ SN un LN atstāja Gazas joslu, kas ir viens no UNRWA darbības teritorijas sektoriem, ir noteicošie, lai novērtētu, vai uz viņu situāciju attiecas Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā teikuma piemērošanas joma.

36

Pirmām kārtām, šī tiesa vēlas noskaidrot, kādi elementi atbilstoši Direktīvas 2013/32 40. panta 1. punktu var tikt ņemti vērā, izvērtējot turpmāka pieteikuma pamatotību. Šajā ziņā tā norāda, ka SN un LN turpmākā pieteikuma pamatojumam ir atsaukušās uz savu reģistrāciju UNRWA un uzvērušas, ka apstākļi, kas jau ir norādīti viņu iepriekšējā pieteikuma pamatojumam, ļauj secināt, ka UNRWA aizsardzība vai palīdzība attiecībā uz viņām ir izbeigta Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā teikuma izpratnē.

37

Pirmkārt, iesniedzējtiesai nav skaidrs, vai Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta d) apakšpunkts, saskaņā ar kuru nepieņemami ir turpmāki pieteikumi, kas nav balstīti uz jauniem elementiem, liedz ņemt vērā iemeslus, kuru dēļ SN un LN ir atstājuši Gazas joslu.

38

Otrkārt, šī tiesa uzskata – lai varētu izvērtēt šos iemeslus, ņemot vērā jauno elementu, ko veido pierādījums par SN un LN reģistrāciju UNRWA, jāinterpretē minētajā 40. panta 1. punktā izvirzītā prasība, atbilstoši kurai dalībvalsts izskata turpmāku pieteikumu saistībā ar iepriekšējā pieteikuma izskatīšanu vai arī saistībā ar šajā tiesību normā minētā “tāda lēmuma” izskatīšanu, “kas atrodas pārskatīšanas vai pārsūdzības procesā”.

39

Otrām kārtām, attiecībā uz Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā teikuma interpretāciju iesniedzējtiesa norāda, ka SN un LN nav apgalvojušas, ka viņām draudētu vajāšanas risks, bet lūdz izvērtēt vispārējo situāciju Gazas joslā kā iemeslu tās atstāšanai un neiespējamībai atgriezties UNRWA darbības zonā – situāciju, kura ļautu secināt, ka UNRWA aizsardzība vai palīdzība ir izbeigta no viņu gribas neatkarīgu iemeslu dēļ.

40

Šajā kontekstā šai tiesai nav skaidrs, vai SN un LN atgriešanās Gazas joslā viņas nenostādītu ekstrēmas nabadzības situācijā 2019. gada 19. marta sprieduma Jawo (C‑163/17, EU:C:2019:218) izpratnē, t.i., situācijā, kas viņām neļautu apmierināt viņu viselementārākās vajadzības, tostarp tādas vajadzības kā sevi pabarot, nomazgāties un atrast dzīvesvietu, un kas nodarītu kaitējumu viņu fiziskajai vai garīgajai veselībai vai radītu tādu viņu situācijas lejupslīdi, kura nav saderīga ar cilvēka cieņu. Tā uzskata, ka jāņem vērā vispārējā situācija Gazas joslā arī attiecībā uz Hartas 19. pantu, ar ko īsteno neizraidīšanas principu un aizliedz necilvēcīgu un pazemojošu izturēšanos.

41

Šādos apstākļos Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

42

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2013/32 40. pants kopsakarā ar Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otro teikumu, jāinterpretē tādējādi, ka iestādei, kas lemj par turpmāka starptautiskās aizsardzības pieteikuma pamatotību, jāpārbauda šī pieteikuma pamatojumam norādītie faktiskie elementi, tostarp tad, ja šos faktus jau ir novērtējusi iestāde, kura ir galīgi noraidījusi pirmo starptautiskās aizsardzības pieteikumu.

43

Lai atbildētu uz šo jautājumu jāatgādina, pirmām kārtām, ka atbilstoši Direktīvas 2013/32 2. panta e) un q) punktam turpmāks pieteikums ir jauns starptautiskās aizsardzības pieteikums, kas ir sagatavots pēc tam, kad par iepriekšēju pieteikumu ir pieņemts galīgais lēmums, t.i. lēmums, kas vairs nav pārsūdzams saskaņā ar šīs direktīvas V nodaļu.

44

Tātad turpmāks pieteikums pats par sevi ir starptautiskās aizsardzības pieteikums, un, kā būtībā uzsvērts ģenerāladvokāta secinājumu 45. punktā, tas tā ir neatkarīgi no juridiskā pamata, uz kuru balstoties šāds turpmāks pieteikums ir iesniegts.

45

Šajā gadījumā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka pirmais SN un LN iesniegtais starptautiskās aizsardzības pieteikums tika noraidīts, pamatojoties uz to, ka šī pieteikuma pamatojumam iesniegtie pierādījumi neļāva pierādīt, ka SN un LN Gazas joslu bija atstājušas, baidoties no vajāšanas Direktīvas 2011/95 2. panta d) punkta izpratnē.

46

Tikai pēc tam, kad par pirmo pieteikumu pieņemtais lēmums kļuva galīgs, SN un LN iesniedza jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kas tātad jāuzskata par turpmāku pieteikumu Direktīvas 2013/32 2. panta q) punkta izpratnē.

47

Otrām kārtām, SN un LN turpmākais pieteikums ar 2020. gada 28. augusta lēmumu tika atzīts par pieņemamu, un jaunais elements, uz kuru tas bija balstīts, bija saistīts ar pierādījumu par šo Palestīnas izcelsmes bezvalstnieču reģistrāciju UNRWA.

48

Trešām kārtām, ja ir izpildīti turpmāka pieteikuma pieņemamības nosacījumi, šis pieteikums jāizskata pēc būtības, un tas, kā precizēts Direktīvas 2013/32 40. panta 3. punktā, jādara saskaņā ar šīs direktīvas II nodaļu, kurā ietverti attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikumiem piemērojamie pamatprincipi un garantijas (spriedums, 2024. gada 8. februāris, Bundesrepublik Deutschland (Turpmāka pieteikuma pieņemamība), C‑216/22, EU:C:2024:122, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Direktīvas 2013/32 40. panta 3. punktā nav paredzēta nekāda atšķirība starp pirmo starptautiskās aizsardzības pieteikumu un turpmāku pieteikumu attiecībā uz to elementu vai faktu raksturu, kas varētu pierādīt, ka pieteikuma iesniedzējs ir kvalificējams kā starptautiskās aizsardzības saņēmējs saskaņā ar Direktīvu 2011/95. Šo pieteikumu pamatojumam norādīto faktu un apstākļu novērtējums abos gadījumos jāveic atbilstoši Direktīvas 2011/95 4. pantam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 10. jūnijs, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Jauni elementi vai fakti),C‑921/19, EU:C:2021:478, 40. punkts).

50

Starptautiskās aizsardzības pieteikuma pamatošanai nepieciešamie elementi 4. panta 2. punktā definēti kā “pieteikuma iesniedzēja paziņojumi un visa dokumentācija, kas ir pieteikuma iesniedzēja rīcībā attiecībā uz pieteikuma iesniedzēja vecumu, izcelsmi, tostarp attiecīgo radinieku datiem, personu, valstspiederību(‑ām) un iepriekšējās dzīvesvietas valsti(‑īm) un vietu(‑ām), iepriekšējiem patvēruma pieteikumiem, ceļojumu maršrutiem, ceļošanas dokumentiem un iemesliem, kādēļ tiek iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums”.

51

Savukārt Direktīvas 2011/95 4. panta 3. punkta a) un b) apakšpunktā ir noteikts, ka pieteikums jāizvērtē individuāli, it īpaši ņemot vērā visus būtiskos faktus, kas attiecas uz izcelsmes valsti laikā, kad tiek pieņemts lēmums par pieteikumu, un attiecīgos dokumentus, kurus iesniedzis pieteikuma iesniedzējs, tostarp informāciju, kas ļauj noteikt, vai pieteikuma iesniedzējs bijis vai varētu tikt pakļauts vajāšanai vai būtiskam kaitējumam.

52

Turklāt, kā būtībā uzsvērts ģenerāladvokāta secinājumu 55. punktā, Direktīvas 2013/32 10. panta, kurš ietverts tieši tās II nodaļā, 3. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka starptautiskās aizsardzības pieteikumus izskata individuāli, objektīvi un taisnīgi.

53

No tā izriet, ka iestāde, kas lemj par turpmāka pieteikuma pamatotību, nevar savā novērtējumā iekļaut tikai jaunos elementus vai faktus, kas iesniegti pieteikuma pieņemamības pamatojumam, bet gan tai jāņem vērā visi elementi, kurus pieteikuma iesniedzējs iesniedzis minētā turpmākā pieteikuma pamatojumam atbilstoši Direktīvas 2011/95 4. panta 1. punktam (spriedums, 2021. gada 10. jūnijs, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Jauni elementi vai fakti), C‑921/19, EU:C:2021:478, 44. punkts).

54

Apstāklis, ka elements, ar ko pamatots turpmāks pieteikums, jau ir novērtēts saistībā ar iepriekšēja starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, uz kura pamata ir pieņemts galīgs noraidošs lēmums, nevar liegt iestādei, kas lemj par turpmāko pieteikumu, šādu elementu izvērtēt vēlreiz, lai lemtu par šo pēdējo minēto pieteikumu pēc būtības, ņemot vērā apstākļus, kurus akcentē jaunie elementi vai fakti, kas ļāvuši atzīt šo pieteikumu par pieņemamu.

55

Vienīgi turpmāka pieteikuma pieņemamības izvērtēšanas posmā kompetentā valsts iestāde drīkst pārbaudīt tikai, pirmkārt, vai pastāv tādi elementi vai fakti šī pieteikuma pamatojumam, kuri nav izvērtēti par iepriekšējo pieteikumu pieņemtajā lēmumā, kas kļuvis galīgs, un, otrkārt, vai šie jaunie elementi vai fakti paši par sevi būtiski palielina iespēju pieteikuma iesniedzējam iegūt starptautiskās aizsardzības saņēmēja statusu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 10. jūnijs, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Sevišķi smags noziegums), C‑921/19, EU:C:2021:478, 50. punkts). Un vispār, pat izvērtējot turpmāka pieteikuma pieņemamību, šie jaunie elementi vai fakti nevar tikt izvērtēti pilnīgi neatkarīgi no konteksta, kādā šie jaunie elementi vai fakti ir radušies, tostarp tad, ja šis konteksts kopš iepriekšējā pieteikuma galīgās noraidīšanas nav mainījies.

56

Šī interpretācija jāpiemēro vēl jo vairāk tad, ja turpmākā pieteikuma pamatojumam iesniegtais jaunais elements nav tikai faktisks apstāklis, bet var izraisīt tādas tiesību normas piemērošanu, kas nav tā, pamatojoties uz kuru kompetentā iestāde ir lēmusi par iepriekšējo pieteikumu, piemēram, Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkts, kas attiecas uz UNRWA aizsardzības vai palīdzības izbeigšanas gadījumiem. Šādā situācijā elementi, kas jau izvērtēti iepriekšējā procedūrā, jānovērtē atkārtoti, ņemot vērā šī jaunā juridiskā pamata iezīmes.

57

Visbeidzot, ņemot vērā tiesas šajā ziņā paustās šaubas, jāuzsver, ka Direktīvas 2013/32 40. panta 1. punkts minēto interpretāciju nekādi neatspēko. Kā norādījusi Eiropas Komisija, tā kā šī tiesību norma ir piemērojama turpmākiem pieteikumiem, tā attiecas uz ļoti specifisko gadījumu, kad valsts tiesībās izņēmuma kārtā ir atļauts atsākt procedūru, pēc kuras iepriekšējais pieteikums ir ticis galīgi noraidīts.

58

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2013/32 40. pants kopsakarā ar Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otro teikumu jāinterpretē tādējādi, ka iestādei, kas lemj par turpmāka starptautiskās aizsardzības pieteikuma pamatotību, ir jāpārbauda šī pieteikuma pamatojumam norādītie faktiskie elementi, tostarp tad, ja šos faktus jau ir novērtējusi iestāde, kura ir galīgi noraidījusi pirmo starptautiskās aizsardzības pieteikumu.

59

Ar otro un trešo jautājumu, kuri jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrais teikums jāinterpretē tādējādi, ka UNRWA aizsardzība vai palīdzība, kas piešķirta starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam, kurš ir Palestīnas izcelsmes bezvalstnieks, jāatzīst par izbeigtu šīs tiesību normas izpratnē, ja šī struktūra jebkāda iemesla dēļ – tostarp vispārējās situācijas dēļ minētās struktūras darbības teritorijas sektorā, kurā bijusi šī bezvalstnieka pastāvīgā dzīvesvieta, – nav spējīga nodrošināt šim bezvalstniekam, attiecīgā gadījumā ņemot vērā viņa neaizsargātības stāvokli, cilvēka cienīgus dzīves apstākļus atbilstoši tās misijai, un viņam nav jāpierāda, ka šī vispārējā situācija skar viņu specifiski tādu elementu dēļ, kas raksturīgi viņa personiskajai situācijai. Šajos apstākļos iesniedzējtiesa vaicā, kurā brīdī ir veicams novērtējums par to, vai UNRWA aizsardzība vai palīdzība atzīstama par izbeigtu. Turklāt šī tiesa vaicā, vai, veicot šo novērtējumu, ir nozīme apstāklim, ka šis bezvalstnieks ir nepilngadīgs bērns.

60

Iesākumā jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmo teikumu trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku izslēdz no bēgļa statusa, ja “uz viņu attiecas Ženēvas konvencijas 1. panta D punkta darbības joma, kas attiecas uz aizsardzību vai palīdzību, ko sniedz Apvienoto Nāciju Organizācijas struktūras vai aģentūras, izņemot [UNHCR]”.

61

Ženēvas konvencijas 1. panta D punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka tā neattiecas uz personām, kas “pašreiz saņem” aizsardzību vai palīdzību “no citām Apvienoto Nāciju Organizācijas struktūrām, izņemot [UNHCR]”.

62

Konkrēti, visām tādām personām kā SN vai LN, kas reģistrētas UNRWA, ir paredzēts izmantot šīs struktūras aizsardzību un palīdzību, lai tiktu nodrošināta viņu kā bēgļu labklājība (spriedums, 2023. gada 5. oktobris, OFPRA (Palestīnas izcelsmes bezvalstnieka bēgļa statuss), C‑294/22, EU:C:2023:733, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

63

Šī specifiskā bēgļa statusa dēļ, kas minētajās Tuvo austrumu teritorijās ir iedibināts palestīniešiem, UNRWA reģistrētās personas saskaņā ar Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmo teikumu, kurš atbilst Ženēvas konvencijas 1. panta D punkta pirmajai daļai, principā izslēdz no bēgļa statusa Savienībā (spriedums, 2023. gada 5. oktobris, OFPRA (Palestīnas izcelsmes bezvalstnieka bēgļa statuss), C‑294/22, EU:C:2023:733, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

64

Tomēr no Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā teikuma, kas atbilst Ženēvas konvencijas 1. panta D punkta otrajai daļai, izriet, ka tad, ja UNRWA aizsardzība vai palīdzība jebkādu iemeslu dēļ ir izbeigta, līdz galam nenokārtojot šādu personu stāvokli saskaņā ar attiecīgajām Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas rezolūcijām, minētās personas ipso facto var atsaukties uz Direktīvu 2011/95 (spriedums, 2023. gada 5. oktobris, OFPRA (Palestīnas izcelsmes bezvalstnieka bēgļa statuss), C‑294/22, EU:C:2023:733, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

65

Nav strīda par to, ka UNRWA sniegtās palīdzības saņēmēju stāvoklis līdz šim brīdim nav līdz galam nokārtots, kā izriet no Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas secīgajām rezolūcijām.

66

Ievērojot šos ievada precizējumus, pirmām kārtām, jāuzsver, ka Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrais teikums būtībā atbilst Padomes Direktīvas 2004/83/EK (2004. gada 29. aprīlis) par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2004, L 304, 12. lpp.) 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajam teikumam, tādējādi judikatūrai attiecībā uz minēto otro tiesību normu ir nozīme, interpretējot pirmo tiesību normu (spriedums, 2023. gada 5. oktobris, OFPRA (Palestīnas izcelsmes bezvalstnieka bēgļa statuss), C‑294/22, EU:C:2023:733, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

67

Šajā ziņā ir taisnība, ka attiecībā uz Direktīvu 2004/83 Tiesa ir precizējusi: tas vien, ka attiecīgā persona izceļo no UNRWA darbības teritorijas – neatkarīgi no šīs izceļošanas iemesla –, nevar būt pamats šīs direktīvas 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmajā teikumā paredzētās izslēgšanas no bēgļa statusa nepiemērošanai un ka tādējādi vienkārša neatrašanās šajā teritorijā vai brīvprātīgs lēmums to atstāt nevar tikt kvalificēti kā UNRWA aizsardzības un palīdzības izbeigšana minētās direktīvas 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā teikuma izpratnē (spriedums, 2023. gada 5. oktobris, OFPRA (Palestīnas izcelsmes bezvalstnieka bēgļa statuss), C‑294/22, EU:C:2023:733, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

68

Tomēr Tiesa ir atzinusi, ka tādas struktūras vai iestādes kā UNRWA sniegtās aizsardzības vai palīdzības izbeigšana var notikt ne tikai ar šīs struktūras vai iestādes likvidāciju, bet arī apstākli, ka minētajai struktūrai vai iestādei nav iespējams izpildīt savu misiju (spriedums, 2023. gada 5. oktobris, OFPRA (Palestīnas izcelsmes bezvalstnieka bēgļa statuss), C‑294/22, EU:C:2023:733, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

69

Tādējādi, ja lēmuma atstāt UNRWA darbības teritoriju pamatā ir spiedīgi apstākļi, kas nav atkarīgi no attiecīgās personas gribas, šāda situācija var likt konstatēt, ka palīdzība, kuru šī persona ir saņēmusi, Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā teikuma izpratnē ir izbeigta (spriedums, 2023. gada 5. oktobris, OFPRA (Palestīnas izcelsmes bezvalstnieka bēgļa statuss), C‑294/22, EU:C:2023:733, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

70

Šī interpretācija atbilst minētās tiesību normas mērķim, jo ar šo tiesību normu ir paredzēts it īpaši nodrošināt konkrēti Palestīnas bēgļu aizsardzības nepārtrauktību, sniedzot efektīvu aizsardzību vai palīdzību, nevis tikai garantējot tādas iestādes vai struktūras pastāvēšanu, kurai būtu uzticēta šīs palīdzības vai aizsardzības sniegšana, turklāt līdz brīdim, kamēr viņu stāvoklis nav līdz galam nokārtots saskaņā ar attiecīgajām Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas rezolūcijām (spriedums, 2023. gada 5. oktobris, OFPRA (Palestīnas izcelsmes bezvalstnieka bēgļa statuss), C‑294/22, EU:C:2023:733, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

71

Līdz ar to Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrais teikums ir piemērojams, ja, pamatojoties uz visu nozīmīgo elementu individuālu novērtējumu, izrādās, ka attiecīgā Palestīnas izcelsmes bezvalstnieka personiskā drošība ir nopietni apdraudēta un ka UNRWA, kuras palīdzību ir lūgusi ieinteresētā persona, nav iespējams tai nodrošināt dzīves apstākļus atbilstoši UNRWA misijai, un šis bezvalstnieks tādu iemeslu dēļ, kas ir ārpus viņa kontroles un nav atkarīgi no viņa gribas, tādējādi ir spiests atstāt UNRWA darbības zonu (spriedumi, 2018. gada 25. jūlijs, Alheto, C‑585/16, EU:C:2018:584, 86. punkts; 2022. gada 3. marts, Secretary of State for the Home Department (Palestīnas izcelsmes bēgļa bezvalstnieka statuss), C‑349/20, EU:C:2022:151, 50. punkts, kā arī 2023. gada 5. oktobris, OFPRA (Palestīnas izcelsmes bezvalstnieka bēgļa statuss),C‑294/22, EU:C:2023:733, 38. un 44. punkts).

72

Šajā ziņā jāprecizē, ka nosacījums par pieteikuma iesniedzēja personiskās drošības nopietnu apdraudējumu nozīmē, ka šim pieteikuma iesniedzējam ir personiski jāsaskaras ar nopietnu nedrošību attiecīgajā UNRWA darbības teritorijas sektorā, tomēr netiek prasīts, lai šim personiskās drošības nopietnajam apdraudējumam būtu specifiskas iezīmes, kas raksturīgas šī pieteikuma iesniedzēja personai, vai tas būtu radies viņa īpašās situācijas dēļ. Attiecībā uz apstākli, ka UNRWA nav iespējams nodrošināt pieteikuma iesniedzējam dzīves apstākļus atbilstoši tās misijai, šāds gadījums ir tad, ja šai struktūrai jebkāda iemesla dēļ, tostarp šajā sektorā valdošās vispārējās situācijas dēļ, nav iespējams pieteikuma iesniedzējam nodrošināt cilvēka cienīgus dzīves un minimālās drošības apstākļus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 13. janvāris, Bundesrepublik Deutschland (Palestīnas izcelsmes bezvalstnieka bēgļa statuss) (C‑507/19, EU:C:2021:3, 54. punkts).

73

Šo nosacījumu individuālais novērtējums turklāt ietver prasību pienācīgi ņemt vērā pieteikuma iesniedzēja specifisko situāciju, kā arī tā neaizsargātības pakāpi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, Addis, C‑517/17, EU:C:2020:579, 54. punkts). Šajā ziņā īpaša uzmanība jāpievērš ikvienam elementam, kas ļauj atzīt, ka attiecīgajam Palestīnas izcelsmes bezvalstniekam ir specifiskas pamatvajadzības saistībā ar neaizsargātības stāvokli, un it īpaši eventuālajam apstāklim, ka šis bezvalstnieks ir nepilngadīgs, atbilstoši Hartas 24. panta 2. punktam tātad ir jāņem vērā šī bērna labākās intereses. Šajā nolūkā kompetentajai valsts iestādei, kā izriet konkrēti no Direktīvas 2011/95 18. apsvēruma, pienācīgi jāņem vērā it īpaši ģimenes vienotības princips, nepilngadīgās personas labklājība un sociālā attīstība un tās drošības un aizsardzības apsvērumi.

74

Turklāt ar to, ka UNRWA aizsardzība vai palīdzība ir zemākā līmenī nekā tā, kuru bezvalstnieks varētu saņemt, ja viņam tiktu piešķirts bēgļa statuss kādā no dalībvalstīm, nevar pietikt, lai atzītu, ka viņš ir bijis spiests atstāt UNRWA darbības teritoriju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 5. oktobris, OFPRA (Palestīnas izcelsmes bezvalstnieka bēgļa statuss), C‑294/22, EU:C:2023:733, 45. punkts).

75

Otrām kārtām, kā uzsvērts ģenerāladvokāta secinājumu 63. punktā, kompetentajām valsts iestādēm un tiesām jāpārbauda ne tikai, vai to, ka personas, kuras pieprasījušas bēgļa statusu saskaņā ar Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otro teikumu, ir atstājušas UNRWA darbības teritoriju, var attaisnot ar iemesliem, kas ir ārpus to kontroles un nav atkarīgi no to gribas un kas tādējādi tām ir liegušas saņemt UNRWA aizsardzību vai palīdzību, bet arī, vai šīm personām brīdī, kad kompetentās administratīvās iestādes izskata pieteikumu par bēgļa statusa piešķiršanu, vai brīdī, kad kompetentā tiesa lemj par prasību, kas celta par lēmumu atteikt šāda statusa piešķiršanu, ir liegts saņemt šo aizsardzību vai palīdzību sakarā ar pasliktinājušos situāciju attiecīgajā darbības teritorijā tādu iemeslu dēļ, kas ir ārpus to kontroles un nav atkarīgi no to gribas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 3. marts, Secretary of State for the Home Department (Palestīnas izcelsmes bēgļa bezvalstnieka statuss), C‑349/20, EU:C:2022:151, 57. un 58. punkts).

76

Pirmkārt, jautājums, vai UNRWA aizsardzība vai palīdzība attiecībā uz Palestīnas izcelsmes bezvalstnieku ir izbeigta, kompetentajai administratīvajai iestādei atbilstoši Direktīvas 2011/95 4. pantam jāizvērtē, pamatojoties uz visu nozīmīgo elementu individuālu novērtējumu. No Direktīvas 2011/95 4. panta 3. punkta a) apakšpunkta izriet – lai lemtu par starptautiskās aizsardzības pieteikumu, jāņem vērā visi būtiskie fakti, kas attiecas uz izcelsmes valsti “laikā, kad tiek pieņemts lēmums par pieteikumu”. Otrkārt, saskaņā ar Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punktu dalībvalstīm savas valsts tiesības jāpielāgo tā, lai šajā tiesību normā minētajā pārsūdzību izskatīšanā būtu ietverta “pilnīga un ex nunc” pārbaude, un tas nozīmē, ka kompetentajai tiesai it īpaši jāņem vērā visi elementi, kas ļauj veikt attiecīgās lietas aktualizētu novērtējumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 3. marts, Secretary of State for the Home Department (Palestīnas izcelsmes bēgļa vai bezvalstnieka statuss), C‑349/20, EU:C:2022:151, 54., 55. un 61. punkts).

77

Šajā ziņā vēl jānorāda, ka Direktīvas 2013/32 10. panta 3. punkta b) apakšpunktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt, ka tiek iegūta precīza un aktualizēta informācija no dažādiem avotiem, piemēram, no Eiropas Savienības Patvēruma aģentūras (EUAA) un UNHCR, un attiecīgām starptautiskām cilvēktiesību organizācijām par vispārējo situāciju, kas valda pieteikuma iesniedzēju izcelsmes valstīs vai, ja viņi ir bezvalstnieki, valstīs, kurās bijusi viņu pastāvīgā dzīvesvieta.

78

No iepriekš minētā izriet, ka uz Palestīnas izcelsmes bezvalstnieku, kurš lūdzis UNRWA palīdzību, Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrais teikums attiecas tad, ja, pamatojoties uz visu nozīmīgo elementu individuālu un aktualizētu novērtējumu, izrādās – šim attiecīgajam bezvalstniekam atgriežoties UNRWA darbības teritorijas sektorā, kurā bijusi viņa pastāvīgā dzīvesvieta, būtu nopietni apdraudēta viņa personiskā drošība, attiecīgā gadījumā ņemot vērā viņa neaizsargātības stāvokli, un UNRWA jebkāda iemesla dēļ, tostarp šajā sektorā valdošās vispārējās situācijas dēļ, nav iespējams minētajam bezvalstniekam nodrošināt cilvēka cienīgus dzīves un minimālās drošības apstākļus, attiecīgā gadījumā ievērojot ar viņa neaizsargātības stāvokli saistītās specifiskās vajadzības.

79

Tādējādi jāatzīst, ka Palestīnas izcelsmes bezvalstnieks nevar atgriezties UNRWA darbības teritorijas sektorā, kur bijusi viņa pastāvīgā dzīvesvieta, gadījumā, ja UNRWA aizsardzības vai palīdzības saņemšanas neiespējamība jebkādu iemeslu dēļ šim bezvalstniekam izraisa reālu risku radīt dzīves apstākļus, kuros nav nodrošināts, ka atbilstoši UNRWA misijai tiks apmierinātas viņa pamatvajadzības veselības, izglītības un iztikas jomā, attiecīgā gadījumā ņemot vērā viņa specifiskās pamatvajadzības viņa piederības dēļ tādu personu grupai, kuru raksturiezīmes, piemēram, vecums, ir iemesls to neaizsargātībai.

80

Trešām kārtām, ciktāl iesniedzējtiesa uzsver, ka pamatlietā SN un LN nav minējušas iemeslus, kas būtu saistīti ar viņu individuālo situāciju, lai pierādītu, ka attiecībā uz viņām ir izbeigta UNRWA aizsardzība vai palīdzība, jānorāda, pirmkārt, ka iesniedzējtiesai jāņem vērā ne tikai šī pieteikuma pamatojumam minētie elementi, bet arī informācija, ko iestāde, kura nolēmusi šo pieteikumu noraidīt, ir ņēmusi vērā vai būtu varējusi ņemt vērā, kā arī elementi, kas radušies pēc šī lēmuma, ievērojot šīs iestādes pienākumu saskaņā ar Direktīvas 2011/95 4. panta 1. punktu aktīvi sadarboties ar pieteikuma iesniedzēju, lai papildinātu un noteiktu viņa pieteikuma nozīmīgos elementus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 25. jūlijs, Alheto, C‑585/16, EU:C:2018:584, 113. punkts, un 2022. gada 3. marts, Secretary of State for the Home Department (Palestīnas izcelsmes bezvalstnieka bēgļa statuss), C‑349/20, EU:C:2022:151, 64. punkts).

81

Otrkārt, iesniedzējtiesa turklāt uzsver, ka vispārējā situācija Gazā faktiski ietekmē UNRWA spēju sniegt efektīvu palīdzību un aizsardzību šajā sektorā esošajiem Palestīnas izcelsmes bezvalstniekiem. Šajā kontekstā tā it īpaši atsaucas uz Eiropas Parlamenta 2018. gada 19. aprīļa rezolūciju par stāvokli Gazas joslā (OV 2019, C 390, 108. lpp.), no kuras izriet, ka situācija Gazas joslā “ir izraisījusi nepieredzētu, aizvien smagāku humanitāro krīzi šajā reģionā”, kā arī uz 2022. gada marta dokumentu “UNHCR nostāja attiecībā uz atgriešanos Gazā”, kurā UNHCR norāda, ka vispārējās situācijas pasliktināšanās minētajā pilsētā ir faktors, kas jāņem vērā, izskatot starptautiskās aizsardzības pieteikumus. It īpaši, ņemot vērā norādes uz starptautiski atzītu cilvēktiesību un humanitāro tiesību smagiem pārkāpumiem un ļaunprātīgu izmantošanu, kā arī pastāvīgo nestabilitāti minētajā sektorā, UNHCR esot aicinājis valstis atļaut visiem civiliedzīvotājiem, kas bēg no Gazas joslas, ieceļot to teritorijā un ievērot neizraidīšanas principu. UNHCR skaidri uzsver, ka situācija šajā sektorā var būt objektīvs iemesls, kas attaisno to, ka Palestīnas bēgļi to atstāj, tādējādi izskaidrojot, ka UNRWA aizsardzība vai palīdzība attiecībā uz viņiem ir jāatzīst par izbeigtu.

82

Kopš tā laika, kā būtībā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 64. punktā, gan dzīves apstākļi Gazas joslā, gan UNRWA spēja pildīt tās misiju 2023. gada 7. oktobra notikumu seku dēļ ir piedzīvojuši nepieredzētu pasliktināšanos.

83

Iesniedzējtiesai, it īpaši, ņemot vērā šī sprieduma 77. punktā minēto informāciju, jānosaka, vai UNRWA jebkāda iemesla dēļ, tostarp Gazas joslā valdošās vispārējās situācijas dēļ, nevar nevienam Palestīnas izcelsmes bezvalstniekam, kurš lūdzis tās palīdzību un kura dzīvesvieta ir šajā sektorā, nodrošināt iespēju tajā uzturēties cilvēka cienīgos dzīves un minimālās drošības apstākļos.

84

Tas tā būtu it īpaši tad, ja attiecīgajā UNRWA darbības teritorijas sektorā ikviens Palestīnas izcelsmes bezvalstnieks neatkarīgi no savas gribas un personīgajām izvēlēm atrastos ekstrēmā nabadzībā, kas tam neļautu apmierināt savas viselementārākās vajadzības, tostarp tādas vajadzības kā sevi pabarot, nomazgāties un atrast dzīvesvietu, un kas nodarītu kaitējumu tā fiziskajai vai garīgajai veselībai vai radītu tādu tā situācijas lejupslīdi, kura nav saderīga ar cilvēka cieņu Hartas 4. panta izpratnē (šajā ziņā skat. spriedumu, 2019. gada 19. marts, Jawo, C‑163/17, EU:C:2019:218, 92. punkts).

85

Visbeidzot, ja iesniedzējtiesa secinātu, ka, ņemot vērā vispārējos dzīves apstākļus, kas valda Gazas joslā, tās nolēmuma pieņemšanas brīdī, jāatzīst, ka UNRWA aizsardzība vai palīdzība šajā tās darbības teritorijas sektorā attiecībā uz SN vai LN ir izbeigta, tai vēl būtu jāveic viņu pieteikumu individuāla izskatīšana, lai izvērtētu, vai uz SN vai LN attiecas kāds no Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 2. un 3. punktā minētajiem izslēgšanas pamatiem.

86

Ja tā nebūtu, šiem Palestīnas izcelsmes bezvalstniekiem bēgļa statuss būtu jāpiešķir ipso iure (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 19. decembris, Abed El Karem El Kott u.c., C‑364/11, EU:C:2012:826, 81. punkts).

87

Ievērojot iepriekš minēto, uz otro un trešo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrais teikums jāinterpretē tādējādi, ka UNRWA aizsardzība vai palīdzība, kas piešķirta starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam, kurš ir Palestīnas izcelsmes bezvalstnieks, jāatzīst par izbeigtu šīs tiesību normas izpratnē, ja, pirmām kārtām, šī struktūra jebkāda iemesla dēļ – tostarp vispārējās situācijas dēļ minētās struktūras darbības teritorijas sektorā, kur bijusi šī bezvalstnieka pastāvīgā dzīvesvieta, – nav spējīga nodrošināt šim bezvalstniekam, attiecīgā gadījumā ņemot vērā viņa neaizsargātības stāvokli, cilvēka cienīgus dzīves apstākļus atbilstoši tās misijai, un viņam nav jāpierāda, ka šī vispārējā situācija skar viņu specifiski tādu elementu dēļ, kas raksturīgi viņa personiskajai situācijai, un, otrām kārtām, ja, šim bezvalstniekam atgriežoties šajā sektorā, ir nopietni apdraudēta viņa drošība, attiecīgā gadījumā ņemot vērā viņa neaizsargātības stāvokli, un administratīvajām un tiesu iestādēm jāveic katra ar šo tiesību normu pamatota starptautiskās aizsardzības pieteikuma individuāls novērtējums, kurā var būt nozīme attiecīgās personas vecumam. UNRWA palīdzība vai aizsardzība attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju jāatzīst par izbeigtu it īpaši tad, ja šī struktūra jebkāda iemesla dēļ nevienam Palestīnas izcelsmes bezvalstniekam, kas uzturas šīs iestādes darbības teritorijas sektorā, kurā bijusi šī pieteikuma iesniedzēja pastāvīgā dzīvesvieta, vairs nevar nodrošināt cilvēka cienīgus dzīves apstākļus vai minimālus drošības apstākļus. Tas, vai UNRWA palīdzība vai aizsardzība jāatzīst par izbeigtu jānovērtē brīdī, kad minētais bezvalstnieks ir atstājis UNRWA darbības teritorijas sektoru, kurā bijusi viņa pastāvīgā dzīvesvieta, brīdī, kad kompetentās administratīvās iestādes lemj par viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumu, vai arī brīdī, kad kompetentā tiesa lemj par jebkādu prasību, kas celta par lēmumu, ar kuru šis pieteikums noraidīts.

88

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā teikumā ietvertā frāze “minētās personas paša šā fakta dēļ ir tiesīgas gūt labumu no šīs direktīvas” jāinterpretē tādējādi, ka, pirmām kārtām, ja attiecīgās personas būtu jānosūta atpakaļ uz kādu no UNRWA darbības teritorijas sektoriem un ja šajā sektorā tās tiktu pakļautas necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās riskam, jāatzīst, ka uz tām ipso facto attiecas Direktīvas 2011/95 21. panta 1. punktā kopsakarā ar Hartas 19. pantu paredzētais izraidīšanas aizliegums, kā arī Direktīvas 2011/95 15. panta b) punkta piemērošanas joma attiecībā uz alternatīvās aizsardzības piešķiršanu, vai, otrām kārtām, šīm personām ipso facto būtu jāpiešķir bēgļa statuss, neņemot vērā apstākļus, kuriem ir nozīme saistībā ar alternatīvās aizsardzības piešķiršanu un kuri ir tām raksturīgi.

89

Tā kā iesniedzējtiesa savā lūgumā nav izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā lūdz interpretēt šīs Savienības tiesību normas, un saikni, ko tā konstatējusi starp šīm tiesību normām un tās izskatāmajā lietā piemērojamajiem valsts tiesību aktiem (spriedums, 2023. gada 14. septembris, Vinal, C‑820/21, EU:C:2023:667, 98. punkts un tajā minētā judikatūra), jākonstatē, ka ceturtais jautājums ir nepieņemams.

90

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: