Apvienotās lietas C‑498/22 līdz C‑500/22

Novo Banco SA – Sucursal en España

pret

C.F.O.

(Tribunal Supremo lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesas (ceturtā palāta) 2024. gada 5. septembra spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Kredītiestāžu reorganizācija un likvidācija – Direktīva 2001/24/EK – 3. un 6. pants – Attiecībā pret kredītiestādi veikts reorganizācijas pasākums – Šīs kredītiestādes saistību un atbildības nodošana “pagaidu bankai” pirms prasības celšanas tiesā ar nolūku panākt prasījuma pret minēto kredītiestādi apmierināšanu – Dažu šo saistību un atbildības nodošana atpakaļ tai pašai kredītiestādei – Dalībvalsts, kura sākusi attiecīgo procesu, tiesību akti (lex concursus) – Reorganizācijas pasākuma iedarbība citās dalībvalstīs – Savstarpēja atzīšana – Lēmuma par reorganizācijas pasākumu publicēšanas pienākuma neievērošanas sekas – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17., 21., 38. un 47. pants – Tiesības uz īpašumu – Iedarbīga tiesību aizsardzība tiesā – Patērētāju tiesību aizsardzība – Direktīva 93/13/EEK – 6. panta 1. punkts – Negodīgi noteikumi – Tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principi – Iespējamība vērsties tiesā pret “pagaidu banku”

Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Kredītiestādes – Kredītiestāžu reorganizācija un likvidācija – Direktīva 2001/24 – Izcelsmes dalībvalstī veikts kredītiestādes reorganizācijas pasākums – Minētā pasākuma nepublicēšana – Citas dalībvalsts tiesas atzītas šā pasākuma sekas – Pasākums daļējai attiecīgās kredītiestādes saistību un atbildības nodošanai pagaidu bankai – Pieļaujamība

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. panta 2. punkts un 47. panta pirmā daļa; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24 4. un 16. apsvērums, 3. panta 2. punkts un 6. pants)

(skat. 75., 76., 85., 96. un 97. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)
Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Kredītiestādes – Kredītiestāžu reorganizācija un likvidācija – Direktīva 2001/24 – Tiesvedībā esošas lietas – Reorganizācijas pasākumu sekas attiecībā uz tiesvedībā esošu lietu – “Lex concursus” piemērošana – Direktīvā paredzēti izņēmumi

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24 23. un 30. apsvērums, 2. pants, 3. panta 2. punkts un 32. pants)

(skat. 77. punktu)
Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Kredītiestādes – Kredītiestāžu reorganizācija un likvidācija – Direktīva 2001/24 – Izcelsmes dalībvalstī veikts kredītiestādes reorganizācijas pasākums – Publicēšanas pienākums – Nosacījumi – Ietekme uz trešām personām uzņemošajā dalībvalstī – Izcelsmes dalībvalstī celta prasība par lēmumu, ar kuru uzdots minētais pasākums – Minētā pasākuma nepublicēšanas gadījumā ceļamas prasības termiņa noteikšanas tvērums

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24 3. panta 1. un 2. punkts, 6. panta 1.–5. punkts un 83. panta 4. punkts)

(skat. 78.–80., 82.–84. un 88.–93. punktu)
Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Kredītiestādes – Kredītiestāžu reorganizācija un likvidācija – Direktīva 2001/24 – Izcelsmes dalībvalstī veikts kredītiestādes reorganizācijas pasākums – Minētā pasākuma nepublicēšana – Tādu dalībvalsts noteikumu piemērošana, kuru mērķis ir nodrošināt tiesību subjektiem no Savienības tiesību aktiem izrietošas tiesības – Nosacījumi – Līdzvērtības un iedarbīguma principu ievērošana – Tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību ievērošana

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24 6. pants)

(skat. 86. un 87. punktu)
Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Kredītiestādes – Kredītiestāžu reorganizācija un likvidācija – Direktīva 2001/24 – Izcelsmes dalībvalstī veikts kredītiestādes reorganizācijas pasākums – Reorganizācijas pasākumu seku atzīšana uzņemošajā dalībvalstī – Principa par diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegumu neievērošana – Neesamība

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. panta 2. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24 3. panta 2. punkts)

(skat. 94. punktu)
Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesiskās paļāvības aizsardzība – Nosacījumi – Administrācijas konkrētas apņemšanās – Fiziskas personas vēršanās pret saistībā ar kredītiestādes reorganizācijas pasākumu izveidotu pagaidu banku – Nepieļaujamība – Valsts iestādes pagaidu statusā īstenota izšķirošā ietekme attiecīgajā kredītiestādē – Ietekmes neesamība

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta pirmā daļa; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24 3. panta 2. punkts)

(skat. 101.–104. punktu un rezolutīvās daļas 2. punktu)
Patērētāju tiesību aizsardzība – Negodīgi noteikumi ar patērētājiem noslēgtos līgumos – Direktīva 93/13 – Pamattiesības – Tiesības uz īpašumu – Izcelsmes dalībvalstī uz Direktīvas 2001/24 pamata veikti kredītiestādes reorganizācijas pasākumi – Pasākumi, ar kuriem paredzēts izveidot pagaidu banku – Šajos pasākumos paredzēta pienākuma samaksāt maksājamās naudas summas sakarā ar atbildību pirms vai pēc līguma noslēgšanas atstāšana kredītiestādes bilances pasīvā – Šāda pasākuma seku atzīšana uzņemošajā dalībvalstī – Pieļaujamība – Pārbaude, kas jāveic iesniedzējtiesai

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. un 38. pants un 52. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24 3. panta 2. punkts; Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts)

(skat. 109.–132. un 137.–147. punktu un rezolutīvās daļas 3. punktu)

Rezumējums

Tiesa, izskatījusi Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu trīs atsevišķās lietās, pasludina spriedumu par to, kā interpretēt vairākas normas Direktīvā 2001/24 par kredītiestāžu reorganizāciju un likvidāciju ( 1 ), Direktīvā 93/13 par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos ( 2 ) un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk tekstā – “Harta”), kā arī tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principus.

Šie lūgumi iesniegti saistībā ar tiesvedībām starp Novo Banco SA – Sucursal en España (turpmāk tekstā – “Novo Banco”) un vairākiem tās klientiem par reorganizācijas pasākumu, ko Banco de Portugal (Portugāles Banka) 2014. un 2015. gadā veikusi attiecībā pret Portugālē reģistrēto kredītiestādi Banco Espíritu Santo SA (BES) un tās filiāli Spānijā (turpmāk tekstā – “BES España”), kuras tiesības un saistības pārņēmusi pagaidu banka Novo Banco, kam nodoti vairāki BES bilances aktīva un saistību posteņi, kā arī tās ārpusbilances posteņi, ietekmi uz dažādiem finanšu produktu un pakalpojumu līgumiem.

Lietā C‑498/22 kasācijas sūdzības iesniedzēja lūdza atzīt par spēkā neesošu tā dēvēto “minimuma klauzulu”, kura ietverta hipotekārā aizdevuma līgumā, kas sākotnēji noslēgts ar BES España, bet pēc reorganizācijas pasākumiem – nodots Novo Banco, jo uzskatīja, ka šī klauzula ir negodīga, kā arī lūdza piespriest atmaksāt naudas summas, kas, atsaucoties uz šo klauzulu, bija nepamatoti iekasētas. Lietā C‑499/22 kasācijas sūdzības iesniedzējas lūdza atzīt, ka attiecīgie finanšu līgumi nav spēkā, un prasīja abpusēji atmaksāt katras puses saņemtās naudas summas un atlīdzināt zaudējumus, kas radušies saistībā ar šo finanšu produktu iegādi, jo esot pieļauta kļūda piekrišanas sniegšanā, ko izraisījušas kļūdas informācijā, kuru viņiem bija sniegusi BES España. Tomēr Novo Banco iebilda pret to, ka tiek nodoti visi BES España bilances pasīva posteņi, tostarp prasījumi un atlīdzinājumi saistībā ar apgalvojumiem par to, ka nav spēkā konkrētas līgumu, kuros BES España bijusi aizdevēja, klauzulas. Lietā C‑500/22 kasācijas sūdzības iesniedzēja prasīja, lai Novo Banco papildus prioritārās obligācijas, kurai iestājies dzēšanas termiņš, nominālvērtībai atmaksai samaksātu arī procentus par šo obligāciju, ko bija emitējusi BES, bet kas bija nodota Novo Banco saistībā ar 2014. gada reorganizācijas pasākumiem. Tomēr Novo Banco uzskatīja, ka 2015. gadā Portugāles Banka bija “nodevusi atpakaļ”BES pasīva posteņus saistībā ar šo obligāciju un ka tātad esot bijis pamatoti atteikt šo maksājumu.

Norādījusi, ka attiecībā pret BES veiktie reorganizācijas pasākumi ir Savienības tiesību sastāvdaļa un ka Direktīvas 2001/24 6. panta 1.–4. punktā paredzētā publicēšana neesot notikusi, lai gan tie varētu skart trešās personas un citastarp tiem traucēt celt prasību par šiem pasākumiem, iesniedzējtiesa vispirms vēlas noskaidrot par pienākuma uzņemošajā dalībvalstī atzīt šo reorganizācijas pasākumu sekas saderību ar principu par tiesību iedarbīgu aizsardzību tiesā, principu par vienlīdzību un aizliegumu jebkādi diskriminēt valstspiederības dēļ, tiesiskās drošības principu, kā arī tiesiskās paļāvības aizsardzības principu. Tā arī jautā, vai reorganizācijas pasākumu seku atzīšana nav uzskatāma par nesamērīgu iejaukšanos Novo Banco klientu tiesībās uz īpašumu. Visbeidzot – lietā C‑498/22 tā jautā, vai tas, ka no pamatlietā aplūkojamajiem reorganizācijas pasākumiem izrietošo patērētāja un Novo Banco līgumisko attiecību “fragmentēšana” nenozīmē, ka šim patērētājam būtu atlīdzināmas tādas “minimuma klauzulas” finansiālās sekas, ko tiesa atzinusi par negodīgu, ir pretrunā Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktam. Līdz ar to tā nolēma uzdot Tiesai vairākus prejudiciālus jautājumus.

Tiesas vērtējums

Pirmām kārtām, runājot par jautājumu, vai gadījumā, ja nav notikusi Direktīvas 2001/24 6. panta 1. punktā paredzētā publicēšana, Savienības tiesību normas ( 3 ) liedz dalībvalsts, kas nav izcelsmes dalībvalsts, tiesai atzīt tāda reorganizācijas pasākuma sekas, kurš pirms vēršanās minētajā tiesā veikts attiecībā pret kredītiestādi un ar kuru daļa pēdējās minētās saistību un atbildības nodota pagaidu bankai, Tiesa vispirms atgādina, ka saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 2. punktu reorganizācijas pasākumi principā ir piemērojami atbilstoši izcelsmes dalībvalsts tiesību aktiem un ka šādi pasākumi – bez papildu formalitātēm – atbilstoši šīs dalībvalsts tiesību aktiem rada sekas visā Savienībā. Tātad šī direktīva ir balstīta uz vienotības un universalitātes principiem un paredz, ka reorganizācijas pasākumi un to sekas principā ir savstarpēji jāatzīst. Pienākums publicēt lēmumus par reorganizācijas pasākumiem ( 4 ) pastāv tikai tad, ja ir kumulatīvi izpildīti divi nosacījumi. Pirmkārt, ja šie pasākumi skar trešo personu tiesības uzņemošajā dalībvalstī un, otrkārt, ja izcelsmes dalībvalstī ir pārsūdzēts lēmums, ar kuru uzdota minēto pasākumu veikšana ( 5 ).

Tiesa uzskata, ka Direktīvas 2001/24 6. panta 1.–4. punkta priekšmets ir reglamentēt attiecīgās kredītiestādes kreditoru informēšanu par reorganizācijas pasākumiem, lai dotu viņiem iespēju izcelsmes dalībvalstī īstenot tiesības pārsūdzēt lēmumus, ar kuriem uzdoti šīs kredītiestādes reorganizācijas pasākumi, ievērojot pret šiem kreditoriem vienlīdzīgas attieksmes principu ( 6 ). Reorganizācijas pasākumi ir piemērojami neatkarīgi no 6. pantā ( 7 ) paredzētajiem publicēšanas pasākumiem, un tam, ka trūkst publikācijas par izcelsmes dalībvalstī veiktajiem reorganizācijas pasākumiem, nav tādu seku, ka tiktu apšaubīti vienotības un universalitātes principi, kā arī šo pasākumu seku savstarpēja atzīšana uzņemošajā dalībvalstī. Tātad šāda nepublicēšana nevar izraisīt nedz šo pasākumu atzīšanu par nederīgiem, nedz to seku neapstrīdamību uzņemošajā dalībvalstī.

Tomēr katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jāreglamentē procesuālā kārtība, kādā paredzēts nodrošināt to tiesību aizsardzību, kas tiesību subjektiem izriet no Savienības tiesību aktiem, ievērojot līdzvērtības principu, iedarbīguma principu un Hartas 47. panta pirmajā daļā nostiprinātās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

Direktīvas 2001/24 6. pantā paredzētās publicēšanas mērķis ir izcelsmes dalībvalstī attiecīgajām personām, it īpaši šīs kredītiestādes kreditoriem, kuriem domicils ir uzņemošajā dalībvalstī, nodrošināt tiesības pārsūdzēt lēmumus, ar ko uzdots veikt kredītiestādes reorganizācijas pasākumus. Tātad gadījumā, ja lēmums par reorganizācijas pasākumiem nav publicēts atbilstoši šai normai, izcelsmes dalībvalsts tiesību aktos jāparedz iespēja personām, kuru Savienības tiesību aktos garantētās tiesības ietekmē šādi pasākumi un kuras ir reģistrētas vai dzīvo uzņemošajā dalībvalstī, samērīgā termiņā šos pasākumus pārsūdzēt, proti, no brīža, kad tās par šiem pasākumiem tiek informētas vai ir citādi uzzinājušas, vai kad, saprātīgi spriežot, tām par tiem vajadzēja uzzināt.

Attiecībā uz Hartas 21. panta 2. punktā garantēto principu par aizliegumu diskriminēt valstspiederības dēļ Tiesa konstatē, ka nav nedz apgalvots, nedz pierādīts, ka reorganizācijas pasākumu seku atzīšana uzņemošajā dalībvalstī, kāda veicama uz Direktīvas 2001/24 3. panta 2. punkta pamata, esot piemērojama dažādi – atkarībā no skartās personas valstspiederības. Visbeidzot – attiecībā uz tiesiskās drošības principu tā atgādina: tas paredz, ka tiesību normām ir jābūt skaidrām un precīzām un to piemērošanai prognozējamai tiesību subjektiem – it īpaši tad, ja šīs normas var nelabvēlīgi ietekmēt fiziskas personas un uzņēmumus.

Šajā gadījumā saskaņā ar Direktīvas 2001/24 normām uzņemošajai dalībvalstij ir jānodrošina izcelsmes dalībvalstī veikto reorganizācijas pasākumu seku atzīšana tās teritorijā – neatkarīgi no apstākļa, ka tiem nav veikta šajā direktīvā paredzētā publicēšana. Kad Novo Banco klienti cēla attiecīgās prasības Spānijas tiesās, lēmumi par šiem pasākumiem bija vairākkārt publicēti; tātad Novo Banco klientiem bija pieejama visa informācija, kas nepieciešama, lai pieņemtu pilnīgi informētu lēmumu par šo prasību celšanu, kā arī lai viennozīmīgi identificētu sabiedrību, pret kuru ceļamas šīs prasības.

Tātad gadījumā, ja nav notikusi Direktīvas 2001/24 6. panta 1. punktā paredzētā publicēšana, Savienības tiesību normas ( 8 ) neliedz dalībvalsts, kas nav izcelsmes dalībvalsts, tiesai atzīt tāda reorganizācijas pasākuma sekas, kurš pirms vēršanās minētajā tiesā veikts attiecībā uz kredītiestādi un ar kuru daļa pēdējās minētās saistību un atbildības nodota pagaidu bankai.

Otrām kārtām, Tiesa ir aplūkojusi jautājumu, vai Savienības tiesību normas ( 9 ) liedz uzņemošajā dalībvalstī atzīt tādu reorganizācijas pasākumu sekas, kuri izcelsmes dalībvalstī veikti attiecībā pret kredītiestādi, apstākļos, kad daļa pēdējās minētās saistību un atbildības ir nodota pagaidu bankai, kurā izšķirošā ietekme ir publiskai iestādei, kas rīkojas uz Savienības tiesību aktu pamata, ja šīs pagaidu bankas klienti apgalvo, ka tie ir pamatoti paļāvušies uz to, ka tā bija pārņēmusi arī pasīva posteņus, kas atbilst šīs kredītiestādes visām saistībām un atbildībai pret saviem klientiem ( 10 ).

Šajā ziņā Tiesa norāda, ka tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir viens no Savienības pamatprincipiem, kas jāievēro ne tikai Savienības iestādēm, bet arī dalībvalstīm, kad tās veic pasākumus, ar kuriem tās īsteno Savienības tiesību aktus; tiesības atsaukties uz šo principu ir ikvienam tiesību subjektam, kam kāda administratīva iestāde ir devusi pamatotas cerības ar konkrētiem tam dotiem solījumiem. Tomēr Savienības tiesību sistēmā tiesību subjekta tiesības atsaukties uz šo principu aptver tikai tādas precīzas apņemšanās, kuras tam būtu paudusi publiska iestāde.

Šajā gadījumā Novo Banco ir izveidojusi privāttiesisku kredītiestādi, kura darbojas konkurenciālā banku un finanšu pakalpojumu tirgū un kurai nav nekādu pilnvaru, kas pārsniegtu parastās tiesības, kuras nepieciešamas, lai izpildītu funkciju sabiedrisko pakalpojumu jomā. Tiesa secina, ka tā nav uzskatāma par administratīvo iestādi, kura īstenotu Savienības tiesību normas, un līdz ar to šajā gadījumā lietas dalībnieks nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.

Tāpēc fiziskās personas nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu attiecībā pret pagaidu banku, kas ir privāttiesiska struktūra, kurai nav nekādu vispārējās tiesību normās neparedzētu privilēģiju un kura izveidota saistībā ar kredītiestādes – kuras klienti tās sākotnēji ir bijušas – reorganizācijas pasākumiem, lai panāktu, ka tiktu atzīta šīs pagaidu bankas atbildība par tādām saistībām pirms un pēc līgumu noslēgšanas, kuras izriet no iepriekš ar šo kredītiestādi noslēgtiem līgumiem ( 11 ). Tas vien, ka publiskai iestādei pagaidu statusā – saistībā ar plānoto privatizāciju – ir bijusi izšķirošā ietekme minētajā kredītiestādē, nav pietiekams iemesls šo kredītiestādi, kas darbojas konkurenciālā banku un finanšu pakalpojumu tirgū, pielīdzināt valsts pārvaldes iestādei.

Trešām kārtām, Tiesa atbild uz jautājumu, vai Hartas 17. pants un tiesiskās drošības princips liedz uzņemošajā dalībvalstī atzīt tādu izcelsmes dalībvalstī uz Direktīvas 2001/24 pamata veiktu reorganizācijas pasākumu sekas, ar kuriem paredzēts izveidot pagaidu banku un kredītiestādes, kam adresēti šie pasākumi, bilances pasīvā atstāt naudas summu maksāšanas saistības, kuras izriet no atbildības pirms vai pēc līguma noslēgšanas ( 12 ). Papildus tam iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šāda atzīšana atbilst Hartas 38. pantam ( 13 ), kā arī Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktam ( 14 ).

Attiecībā uz Hartas 17. panta 1. punktā atzītajām tiesībām uz īpašumu Tiesa, pirmkārt, precizē, ka ar šo normu piešķirtā aizsardzība attiecas uz tiesībām ar mantisku vērtību, no kurām izriet iegūts tiesiskais stāvoklis, kas to īpašniekam ļauj no tās izrietošās tiesības autonomi izmantot savā labā. Kapitāla tirgos apgrozāmas akcijas un obligācijas varētu būt uzskatāmas par šādām tiesībām, kurām var piemērot Hartas 17. panta 1. punktā garantēto aizsardzību. Šajā ziņā lietās C‑498/22 un C‑500/22 aplūkojamajam prasījumam un saistībām ir mantiska vērtība, kas to turētājiem dod iespēju apgalvot, ka tiem ir “pamatota tiesiskā paļāvība” panākt tiesību uz īpašumu faktisku izmantošanu un ka līdz ar to tie var izmantot Hartas 17. panta 1. punktā garantēto aizsardzību. Saistībā ar lietā C‑499/22 aplūkojamo prasījumu iesniedzējtiesai būtu jāpārbauda, vai šis prasījums atbilda iepriekš minētajiem nosacījumiem, konkrētāk – vai dalībvalsts judikatūra, ar kuru attiecībā uz kredītiestādēm ir nostiprināts pienākums sniegt informāciju pirms līguma noslēgšanas, ir pietiekoši vispāratzīta, lai personai, norādot uz šāda pienākuma neievērošanu, būtu “pamatota tiesiskā paļāvība” uz to, ka šis prasījums faktiski būs izpildāms.

Otrkārt, Tiesa atgādina, ka saskaņā ar tās judikatūru tādu reorganizācijas pasākumu veikšana izcelsmes dalībvalstī, ar kuriem citastarp paredzēts kredītiestādes aktīva posteņus nodot pagaidu bankai, ir uzskatāma par tādu regulējumu par īpašuma izmantošanu Hartas 17. panta 1. punkta trešā teikuma izpratnē, kas varētu aizskart šīs kredītiestādes kreditoru, piemēram, obligāciju turētāju, kuru prasījumi netika nodoti šai pagaidu bankai, tiesības uz īpašumu. Tiesa, ņemot vērā šajā normā – kopsakarā ar Hartas 52. panta 1. punktu – minētos nosacījumus, ir pārliecinājusies par to, vai reorganizācijas pasākumu, ar kuriem aplūkojamie prasījumi tika attiecināti uz BES España bilances pasīvu, sekas ir paredzētas tiesību aktos, vai ir ievērota tiesību uz īpašumu būtība un vai tie ir samērīgi, citastarp ņemot vērā arī Savienības izvirzīto vispārējo interešu mērķi, kuram atbilst reorganizācijas pasākumi un to seku atzīšana, proti, mērķi nodrošināt banku sistēmas stabilitāti, it īpaši eurozonā, un izvairīties no sistēmiskā riska.

Attiecībā uz apgalvojumu, ka nav ievērots tiesiskās drošības princips, Tiesa apstiprina, ka uz aplūkojamajiem reorganizācijas pasākumiem attiecas Direktīvas 2001/24 2. panta septītais ievilkums. Tiesa arī konstatē, ka kreditoriem pamatlietās bija iespējams sagaidīt, ka konkrēta atbildība, piemēram, atbildība, kas izriet no C‑499/22 pamatlietā aplūkojamās informācijas, kuru pirms līguma noslēgšanas bija sniegusi BES España, nepilnīguma, vai tādas konkrētas ārpusbilances saistības, uz kurām attiecas lietās C‑498/22 un C‑500/22 aplūkojamie strīdi, netiks nodota attiecīgajai pagaidu bankai ( 15 ).

Visbeidzot – attiecībā uz šo pasākumu atbilstību prasībām par patērētāju tiesību aizsardzības nodrošināšanu augstā līmenī, kas garantēta Hartas 38. pantā un Direktīvā 93/13, – Tiesa atgādina, ka, ņemot vērā plašas sabiedrības interešu, par kādām ir uzskatāma patērētāju tiesību aizsardzība, būtību un svarīgumu, Direktīvā 93/13 dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt atbilstīgus un iedarbīgus līdzekļus, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēja vai piegādātāja līgumā ar patērētāju. Lai to izdarītu, valsts tiesām ir jāatturas piemērot negodīgus noteikumus, lai tie neradītu saistošas sekas attiecīgajam patērētājam, izņemot gadījumu, kad patērētājs pret to iebilst. Līguma noteikums, kas atzīts par negodīgu, principā ir uzskatāms par tādu, kas nekad nav pastāvējis, un līdz ar to tam nevar būt nekādas ietekmes attiecībā uz patērētāju. Tomēr patērētāju tiesību aizsardzība nav absolūta. Tātad, lai gan pastāv nepārprotamas vispārējas intereses visā Savienībā nodrošināt ieguldītāju un kreditoru stingru un konsekventu aizsardzību, nevar uzskatīt, ka šīs intereses jebkuros apstākļos dominētu pār plašas sabiedrības interesēm nodrošināt banku sistēmas stabilitāti un izvairīties no sistēmiskā riska.

Šajā gadījumā tāda patērētāju aizsardzība no negodīgu noteikumu izmantošanas ar pārdevēju vai piegādātāju noslēgtos līgumos, kāda izriet no Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta, nevar padarīt abstraktu mantiskās atbildības tādu sadalīšanu starp maksātnespējīgo kredītiestādi un pagaidu banku, kāda noteikta izcelsmes dalībvalsts apstiprinātajos reorganizācijas pasākumos. Proti, ja ar Direktīvu 93/13 piešķirtā aizsardzība ļautu ikvienam patērētājam no uzņemošās dalībvalsts, kas ir maksātnespējīgās kredītiestādes kreditors, pretoties to pasākumu atzīšanai, ar kuriem par mantiskās atbildības sadalīšanu starp šo kredītiestādi un pagaidu banku izlēmusi izcelsmes dalībvalsts, šīs dalībvalsts publisko iestāžu iejaukšanās zaudētu lietderīgo iedarbību visās dalībvalstīs, kurās maksātnespējīgajai kredītiestādei ir filiāles.

Līdz ar to Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts kopsakarā ar Hartas 38. un 17. pantu, kā arī tiesiskās drošības principu principā neliedz uzņemošajā dalībvalstī atzīt tādu izcelsmes dalībvalstī uz Direktīvas 2001/24 pamata veiktu reorganizācijas pasākumu sekas, ar kuriem paredzēts izveidot pagaidu banku un kredītiestādes, kam adresēti šie pasākumi, bilances pasīvā atstāt naudas summu maksāšanas saistības, kuras izriet no atbildības pirms un pēc līgumu noslēgšanas.

( 1 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/24/EK (2001. gada 4. aprīlis) par kredītiestāžu reorganizāciju un likvidāciju (OV 2001, L 125, 15. lpp.).

( 2 ) Padomes Direktīva 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.).

( 3 ) Konkrētāk – runa ir par Direktīvas 2001/24 3. panta 2. punktu un tās 6. pantu kopsakarā ar Hartas 21. panta 2. punktu un 47. panta pirmo daļu, kā arī tiesiskās drošības principu.

( 4 ) Saskaņā ar Direktīvas 2001/24 6. panta 4. punktu izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes publicē lēmuma izrakstu, citastarp norādot pieņemtā lēmuma [priekšmetu] un tiesisko pamatu, [apstrīdēšanas un pārsūdzības] termiņu, [viegli] saprotami norādot šo termiņa beigu dienu un pilnu adresi tām iestādēm vai tiesām, kas ir kompetentas izskatīt [šo apstrīdēšanu vai pārsūdzību].

( 5 ) Direktīvas 2001/24 6. panta 1.–3. punkts.

( 6 ) Skat. Direktīvas 2001/24 12. apsvērumu.

( 7 ) Direktīvas 2001/24 6. panta 5. punktā.

( 8 ) Direktīvas 2001/24 3. panta 2. punkts un 6. pants kopsakarā ar Hartas 21. panta 2. punktu un 47. panta pirmo daļu, kā arī tiesiskās drošības principu.

( 9 ) Konkrētāk – runa ir par Direktīvas 2001/24 3. panta 2. punktu Hartas 47. panta pirmās daļas un tiesiskās drošības principa gaismā.

( 10 ) Otrais jautājums lietās C‑498/22 un C‑499/22.

( 11 ) Tiesa to izsecina no Direktīvas 2001/24 3. panta 2. punkta Hartas 47. panta pirmās daļas un tiesiskās drošības principa gaismā.

( 12 ) Trešais jautājums lietās C‑498/22 un C‑499/22, kā arī otrais jautājums lietā C‑500/22.

( 13 ) Lietās C‑498/22 un C‑499/22.

( 14 ) Lietā C‑498/22. Saskaņā ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu “dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un, ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem”.

( 15 ) Lietā C‑500/22 Tiesa konstatē, ka aplūkojamā prasījuma parādnieka identitātes maiņa ar atpakaļejošu spēku ir loģiski attaisnojama ar vispārējo interešu mērķi nodrošināt banku sistēmas stabilitāti un novērst sistēmisko risku un ka iesniedzējtiesai, ņemot vērā šīs lietas pamatā esošos konkrētos apstākļus, tomēr būtu jāpārliecinās, ka ir ievērots samērīguma princips.