–

Asociación para la Conservación y Estudio del Lobo Ibérico (ASCEL) vārdā – M. J. Gil Ibáñez, abogada, un A. I. Fernández Marcos, procuradora,

–

Administración de la Comunidad de Castilla y León vārdā – D. Vélez Berzosa, letrada,

–

Spānijas valdības vārdā – sākotnēji I. Herranz Elizalde, vēlāk M. Morales Puerta, pārstāvji,

–

Somijas valdības vārdā – H. Leppo, pārstāve,

–

Eiropas Komisijas vārdā – C. Hermes un E. Sanfrutos Cano, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV 1992, L 206, 7. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2013. gada 13. maija Direktīvu 2013/17/ES (OV 2013, L 158, 193. lpp.) (turpmāk tekstā – “Dzīvotņu direktīva”), 2. panta 2. punktu, kā arī 4., 11., 12., 14., 16. un 17. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Asociación para la Conservación y Estudio del Lobo Ibérico (ASCEL) (Ibērijas vilka aizsardzības un izpētes apvienība, Spānija) un Administración de la Comunidad de Castilla y León (Kastīlijas un Leonas kopienas administrācija, Spānija) par ASCEL iesniegto prasību atcelt Dirección General del Patrimonio Natural y Política Forestal de la Junta de Castilla y León (Kastīlijas un Leonas Dabas mantojuma un mežsaimniecības politikas ģenerāldirekcija, Spānija) 2019. gada 9. oktobra lēmumu, ar ko apstiprina Vilku vietējās izmantošanas plānu 2019./2020., 2020./2021. un 2021./2022. gada sezonām medību apvidos Kastīlijā un Leonā uz ziemeļiem no Duero upes (turpmāk tekstā – “2019. gada 9. oktobra lēmums”), un piespriest atbildētājai pamatlietā samaksāt atlīdzinājumu [“indemnización sustitutoria”] par katru šajos periodos nogalināto īpatni.

3

Dzīvotņu direktīvas 1. apsvērumā teikts:

“[..] vides kvalitātes saglabāšana, aizsardzība un uzlabošana, kas iekļauj dabisko dzīvotņu un savvaļas faunas un floras aizsardzību, ir vispārīgs [Eiropas] Kopienas pamatmērķis, kā norādīts [LESD 191. pantā].”

4

Šīs direktīvas 15. apsvērumā teikts:

“[..] papildinot [Padomes] Direktīvu 79/409/EEK [(1979. gada 2. aprīlis) par savvaļas putnu aizsardzību (OV 1979, L 103, 1. lpp.)], attiecībā uz dažām faunas un floras sugām ir vajadzīga vispārīga aizsardzības sistēma; tā kā jāparedz pārvaldības pasākumi attiecībā uz konkrētām sugām, ja tas vajadzīgs šo sugu aizsardzības statusa dēļ, tostarp jāaizliedz konkrēti gūstīšanas vai nonāvēšanas veidi, vienlaikus paredzot izņēmumu iespējamību noteiktos apstākļos.”

5

Dzīvotņu direktīvas 1. panta i) punkts noteic:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..].”

6

Šīs direktīvas 2. pants noteic:

“1.   Šīs direktīvas mērķis ir sekmēt bioloģisko daudzveidību, aizsargājot dabiskās dzīvotnes un savvaļas faunu un floru Eiropā esošajā dalībvalstu teritorijā, uz kuru attiecas Līgums.

2.   Pasākumus, ko veic saskaņā ar šo direktīvu, izstrādā tā, lai saglabātu vai atjaunotu to dabisko dzīvotņu un savvaļas faunas un floras sugu labvēlīgu aizsardzības statusu, kas ir Kopienā nozīmīgas.

3.   Veicot pasākumus saskaņā ar šo direktīvu, ņem vērā ekonomiskās, sociālās un kultūras prasības, kā arī reģionālās un vietējās īpatnības.”

7

Minētās direktīvas 4. pants noteic:

“1.   Pamatojoties uz III pielikumā (1. posms) izklāstītajiem kritērijiem un attiecīgo zinātnisko informāciju, katra dalībvalsts piedāvā teritoriju sarakstu, tajā norādot, kuri I pielikuma dabisko dzīvotņu veidi un kuras II pielikuma sugas, kas ir vietējās sugas tās teritorijā, sastopamas minētajās teritorijās. Attiecībā uz dzīvnieku sugām ar plašu izplatības areālu šīs teritorijas ir minēto sugu dabiskās izplatības areālu vietas, kurām raksturīgie fizikālie vai bioloģiskie faktori ir svarīgi, lai šo sugu īpatņi varētu dzīvot un vairoties. [..]

Trīs gados pēc šīs direktīvas izziņošanas sarakstu nosūta [Eiropas] Komisijai, pievienojot informāciju par katru no teritorijām. [..]

[..]

4.   Tiklīdz Kopienā nozīmīga teritorija ir apstiprināta saskaņā ar 2. punktā paredzēto procedūru, attiecīgā dalībvalsts cik vien iespējams īsā laikā, bet ne vēlāk kā sešos gados piešķir minētajai teritorijai īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statusu, nosakot prioritātes saskaņā ar attiecīgo teritoriju nozīmīgumu I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu vai II pielikuma sugu saglabāšanā vai atjaunošanā tām labvēlīgā aizsardzības statusā un teritoriju nozīmīgumu Natura 2000 tīkla vienotībā, kā arī saskaņā ar noplicināšanās vai bojā ejas draudiem, kam pakļautas šīs teritorijas.

[..]”

8

Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 11. pantu “dalībvalstis veic 2. pantā minēto dabisko dzīvotņu un sugu aizsardzības statusa uzraudzību, īpašu uzmanību pievēršot prioritārajiem dabisko dzīvotņu veidiem un prioritārajām sugām”.

9

Dzīvotņu direktīvas 12. pants noteic:

“1.   Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai IV pielikuma a) daļā uzskaitītajām dzīvnieku sugām to dabiskās izplatības areālā izveidotu stingras aizsardzības sistēmu, aizliedzot:

[..]”

10

Šīs direktīvas 14. pants noteic:

“1.   Ja 11. pantā paredzēto uzraudzības pasākumu rezultātā dalībvalstis to uzskata par vajadzīgu, tad tās veic pasākumus, lai nodrošinātu, ka V pielikumā uzskaitīto savvaļas faunas un floras sugu īpatņu ieguve savvaļā, kā arī izmantošana nav pretrunā ar to saglabāšanu labvēlīgā aizsardzības statusā.

2.   Ja šādus pasākumus uzskata par vajadzīgiem, tad tajos iekļauj 11. pantā paredzētās uzraudzības turpināšanu. Minētie pasākumi jo īpaši var iekļaut arī:

11

Saskaņā ar minētās direktīvas 16. panta 1. punktu:

“Ja nav apmierinošas alternatīvas un ja netiek kaitēts attiecīgo sugu populāciju saglabāšanai labvēlīgā aizsardzības statusā to dabiskās izplatības areālā, dalībvalstis drīkst atkāpties no 12., 13., 14. panta un 15. panta a) un b) punkta noteikumiem, lai:

12

Šīs pašas direktīvas 17. panta 1. punkts noteic:

“Reizi sešos gados pēc 23. pantā paredzētā laikposma beigām dalībvalstis sagatavo ziņojumu par to pasākumu īstenošanu, kas veikti saskaņā ar šo direktīvu. Šajā ziņojumā jo īpaši iekļauj informāciju par 6. panta 1. punktā minētajiem aizsardzības pasākumiem, kā arī novērtējumu par to, kāda ir šo pasākumu ietekme uz I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu un II pielikuma sugu aizsardzības statusu, un iekļauj 11. pantā minēto uzraudzības pasākumu galvenos rezultātus. Ziņojumu, kas sagatavots atbilstīgi [saskaņā ar 20. pantu izveidotās] komitejas izstrādātai formai, nosūta Komisijai un dara publiski pieejamu.”

13

Dzīvotņu direktīvas II pielikumā “Kopienā nozīmīgas augu un dzīvnieku sugas, kuru aizsargāšanai ir jānosaka īpaši aizsargājamas dabas teritorijas” ir minēta Canis lupus – ar precizējumu, ka Spānijas populāciju vidū minētas ir vienīgi tās, kas atrodas “uz dienvidiem no Duero”.

14

Šīs direktīvas IV pielikumā “Kopienā nozīmīgas augu un dzīvnieku sugas, kurām vajadzīga stingra aizsardzība” ir minēta Canis lupus, suga “izņemot [..] Spānijas populācijas uz ziemeļiem no Duero”.

15

Minētās direktīvas V pielikuma “Kopienā nozīmīgas augu un dzīvnieku sugas, kuru īpatņu ieguvei savvaļā un izmantošanai var piemērot apsaimniekošanas pasākumus” a) punktā ir minēta Canis lupus, konkrēti, “Spānijas populācijas uz ziemeļiem no Duero”.

16

Ley 4/1996, de 12 de julio, de Caza de Castilla y León (Kastīlijas un Leonas 1996. gada 12. jūlija Likums 4/1996 par medībām; 1996. gada 30. augustaBOE Nr. 210, 26650. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2019. gada 28. marta Likumu 9/2019 (Likums 9/2019; 2019. gada 16. aprīļaBOE Nr. 91, 39643. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums 4/1996”), 7. pantā un I pielikumā vilks (Canis lupus) bija norādīts kā “medījama suga, kuras medīšana ir atļauta” uz ziemeļiem no Duero upes. Likums 4/1996 tika atcelts ar Ley 4/2021, de 1 de julio, de Caza y de Gestión Sostenible de los Recursos Cinegéticos de Castilla y León (Kastīlijas un Leonas 2021. gada 1. jūlija Likums 4/2021 par medībām un medījamo resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu; 2021. gada 20. jūlijaBOE Nr. 172, 86581. lpp.), kura 6. pantā un I.3. pielikumā vilks arī norādīts kā šāda medījama suga. Likuma 4/2021 II pielikuma 4. punkta f) apakšpunktā kā šīs sugas medību periods ir norādīts laikposms no septembra ceturtās svētdienas līdz nākamā gada februāra ceturtajai svētdienai. Šā nupat minētā likuma IV pielikuma 2. punktā katra nomedītā vilka vērtība noteikta EUR 6000 apmērā.

17

Ley 42/2007, de 13 de diciembre, del Patrimonio Natural y de la Biodiversidad (2007. gada 13. decembra Likums 42/2007 par dabas mantojumu un bioloģisko daudzveidību; 2007. gada 14. decembraBOE Nr. 299, 51275. lpp.) 65. panta 1. punkts noteic, ka medīt un zvejot iekšējos ūdeņos drīkst tikai autonomo kopienu noteiktās sugas, starp kurām nekāda gadījumā nedrīkst būt sugas, kas iekļautas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, ne arī uz sugas, kuru medības vai zveja Eiropas Savienībā ir aizliegta.

18

Real Decreto 139/2011, de 4 de febrero, para el desarrollo del Listado de Especies Silvestres en Régimen de Protección Especial y del Catálogo Español de Especies Amenazadas (2011. gada 4. februāra Karaļa dekrēts 139/2011 par Īpaši aizsargājamo savvaļas dzīvnieku sugu saraksta un Spānijas Apdraudēto sugu reģistra izveidi; 2011. gada 23. februāra BOE Nr. 46, 20912. lpp.) pielikumā iekļauts to savvaļas sugu saraksts, uz kurām attiecas īpašas aizsardzības režīms un kuras vajadzības gadījumā ir ierakstītas Spānijas Apdraudēto sugu reģistrā. Šis pielikums grozīts ar [Ekoloģiskās pārejas un demogrāfisko izaicinājumu ministrijas] Orden TED/980/2021, de 20 de septiembre, por la que se modifica el Anexo del Real Decreto 139/2011, de 4 de febrero, para el desarrollo del Listado de Especies Silvestres en Régimen de Protección Especial y del Catálogo Español de Especies Amenazadas (2021. gada 20. septembra Rīkojums TED/980/2021, ar ko groza 2011. gada 4. februāra Karaļa dekrēta 139/2011 par Īpaši aizsargājamo savvaļas dzīvnieku sugu saraksta un Spānijas Apdraudēto sugu reģistra izveidi pielikumu; 2021. gada 21. septembra BOE Nr. 226, 115283. lpp.), lai to savvaļas sugu sarakstā, uz kurām attiecas stingras aizsardzības režīms, iekļautu visas Spānijā sastopamās vilku populācijas. Tomēr šis ministrijas rīkojums ļauj turpināt piemērot īpatņu ieguves un gūstīšanas pasākumus, ko autonomās kopienas ir noteikušas pirms šā rīkojuma stāšanās spēkā, ja vien šajos pasākumos tiek ievēroti noteikti nosacījumi un ierobežojumi. Jo īpaši, pamatojoties uz labākajām pieejamajām zināšanām, jākonstatē, ka šiem pasākumiem nav negatīvas ietekmes uz attiecīgās sugas labvēlīgo aizsardzības statusu.

19

Kastīlijas un Leonas Dabas mantojuma un mežsaimniecības politikas ģenerāldirekcija ar 2019. gada 9. oktobra lēmumu apstiprināja Vilku vietējās izmantošanas plānu medību apvidos Kastīlijā un Leonā uz ziemeļiem no Duero upes 2019./2020., 2020./2021. un 2021./2022. gada sezonām.

20

Šā plāna pamatā ir 2012. un 2013. gadā reģionālajā mērogā notikusī vilku skaitīšana, kas veikta laikposmā no 2012. līdz 2014. gadam valsts mērogā rīkotās skaitīšanas ietvaros, kā arī ikgadēji uzraudzības ziņojumi, kuru sagatavošanai jāvelta mazāk novērošanas un uzraudzības pūliņu nekā skaitīšanai. Pamatojoties uz pieejamajiem datiem un piemērojot dažādus faktorus, minētajā plānā ir aplēsts, ka Kastīlijā un Leonā uz ziemeļiem no Duero upes pirms medībām bija sastopams 1051 vilku sugas īpatnis. Valsts mērogā rīkotās skaitīšanas iznākumā Spānijā konstatēti pavisam 297 vilku bari; informācija par 179 no tiem izrietēja no Kastīlijā un Leonā veiktās skaitīšanas datiem, t.i., 60,3 % no kopējā valsts mērogā reģistrētā vilku baru skaita. Šajā plānā secināts, ka tad, ja mirstība pārsniegtu 35 % gadā, šīs sugas populācija samazinātos.

21

2019. gada 14. novembrīASCEL par 2019. gada 9. oktobra lēmumu iesniedza sūdzību, kura noraidīta ar Kastīlijas un Leonas kopienas Consejero de Fomento y Medio Ambiante (Attīstības un vides ministrs) 2020. gada 9. marta rīkojumu.

22

2020. gada 17. februārī ASCEL cēla prasību Tribunal Superior de Justicia de Castilla y León (Kastīlijas un Leonas Augstā tiesa, Spānija) Administratīvo lietu tiesu palātā, kas ir iesniedzējtiesa. Ar šo prasību tā lūdz atcelt gan rīkojumu, ar kuru tika noraidīta tās sūdzība par 2019. gada 9. oktobra lēmumu, gan pašu šo lēmumu. Turklāt, tā kā nav iespējams atjaunot tiesisko stāvokli, kāds bijis pirms minētā lēmuma pieņemšanas, jo attiecīgie vilki ir nogalināti, ASCEL lūdz piespriest atbildētājai pamatlietā samaksāt atlīdzinājumu par savvaļas dzīvniekiem nodarīto kaitējumu, kas atbilst katra 2019./2020., 2020./2021. un 2021./2022. gada sezonās nogalinātā īpatņa ekonomiskajai vērtībai, proti, 9261 EUR par katru vilku.

23

Iesniedzējtiesa norāda, ka ziņojumā, ko Spānijas Karaliste 2019. gadā saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 17. pantu nosūtījusi Komisijai par laikposmu no 2013. līdz 2018. gadam (turpmāk tekstā – “2019. gada ziņojums”), ir norādīts, ka vilku sugas aizsardzības statuss bija “nelabvēlīgs/neadekvāts” Vidusjūras, Atlantijas okeāna un kalnu reģionos, no kuriem pirmie divi ietver Kastīlijas un Leonas teritoriju.

24

Tomēr saskaņā ar Likuma 4/1996 7. pantu un I pielikumu vilku suga kvalificēta kā “medījama suga, kuras medīšana ir atļauta” uz ziemeļiem no Duero upes.

25

Minētā tiesa šaubās par to, vai šī kvalifikācija ir saderīga ar Dzīvotņu direktīvu, un jautā arī par to zinātnisko atzinumu tvērumu, saturu un avotu, ar kuriem var pamatot lēmumus par vilku sugas aizsardzības statusu, un līdz ar to par pasākumiem, kuru mērķis ir panākt, lai šīs direktīvas V pielikumā minēto savvaļas augu un dzīvnieku sugu īpatņu ieguve, kā arī šo sugu izmantošana būtu saderīga ar šo sugu labvēlīga aizsardzības statusa saglabāšanu.

26

Šādos apstākļos Tribunal Superior de Justicia de Castilla y León (Kastīlijas un Leonas Augstā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“Tā kā jebkura dalībvalsts saskaņā ar [Dzīvotņu] direktīvu veiktā pasākuma mērķim – atbilstoši šīs direktīvas 2. panta 2. punktam – jābūt saglabāt vai atjaunot labvēlīgu aizsardzības statusu tādām Kopienā nozīmīgām dzīvnieku sugām kā vilks ([Canis lupus]):

Ja šāda nošķiršana tiktu atzīta par pamatotu,

27

Iesniedzējtiesa lūdza Tiesai šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu izskatīt paātrinātā tiesvedībā saskaņā ar Tiesas Reglamenta 105. pantu.

28

Šā lūguma pamatojumam šī tiesa norādīja, pirmkārt, ka vilku aizsardzības statuss Spānijā ir nelabvēlīgs un, otrkārt, ka attiecīgo medību atļaujas periods sākas 2022. gada septembra ceturtajā svētdienā.

29

Reglamenta 105. panta 1. punkts noteic, ka Tiesas priekšsēdētājs pēc iesniedzējtiesas pieteikuma vai izņēmuma kārtā pēc savas ierosmes un pēc tiesneša referenta un ģenerāladvokāta uzklausīšanas, var nolemt lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja lietas apstākļi prasa to izskatīt īsā termiņā, piemērot paātrinātu tiesvedību, kurā paredzētas atkāpes no šā Reglamenta noteikumiem.

30

Jāatgādina, ka paātrinātās tiesvedības piemērošana var būt pamatota, ja pastāv ievērojams risks, ka, gaidot Tiesas nolēmumu, varētu rasties neatgriezeniskas sekas attiecībā uz vidi (spriedums, 2023. gada 7. februāris, Confédération paysanne u.c. (In vitro nejaušā mutaģenēze), C‑688/21, EU:C:2023:75, 27. punkts).

31

Tiesas priekšsēdētājs 2022. gada 14. jūlijā pēc tiesneša referenta un ģenerāladvokāta uzklausīšanas nolēma, ka šā sprieduma 27. punktā minētais lūgums nav jāapmierina.

32

Proti, lai gan iesniedzējtiesa norāda, ka attiecībā uz 2022./2023. gada sezonu attiecīgais medību atļaujas periodam bija jāsākas 2022. gada septembra ceturtajā svētdienā, jāteic, ka pamatlieta attiecas uz apstiprinājumu Vilku vietējās izmantošanas plānam uz ziemeļiem no Duero upes Kastīlijā un Leonā esošajās medību teritorijās tikai trijām 2019./2020., 2020./2021. un 2021./2022. gada sezonām.

33

Šādos apstākļos un tā kā nav citu apsvērumu, nav secināms, ka pamatlietā eksistētu ievērojams risks, ka, gaidot Tiesas nolēmumu, varētu rasties neatgriezeniskas sekas attiecībā uz vidi šā sprieduma 30. punktā minētās judikatūras izpratnē.

34

Tomēr Tiesas priekšsēdētājs atbilstoši Reglamenta 53. panta 3. punktam nolēma, ka šī lieta izskatāma prioritāri.

35

Spānijas valdība un Kastīlijas un Leonas kopienas administrācija norāda, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams vairāku iemeslu dēļ.

36

Spānijas valdība apgalvo, ka lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu vairs nav nozīmes pamatlietas atrisināšanā, jo 2022. gada 13. jūlija spriedumā Nr. 99/2022 Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa, Spānija) attiecīgās Likuma 4/2021 normas, it īpaši tā II pielikuma 4. punkta f) apakšpunktu, esot atzinusi par pretrunā Konstitūcijai esošām konkrēti tāpēc, ka tās ir pretrunā ministrijas rīkojumam TED/980/2021.

37

Savukārt Kastīlijas un Leonas kopienas administrācija apgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai izlemtu pamatlietu, neesot jāinterpretē kāda Savienības tiesību norma, bet gan jāizvērtē lietas materiāliem pievienotie pierādījumi. Otrkārt, iesniedzējtiesa jau esot lēmusi par prasību, ko cēlusi šī pati prasītāja par līdzīgu plānu un kas ir balstīta uz tiem pašiem argumentiem, kuri izvirzīti pamatlietā. Turklāt šajā lietā prasītāja neesot izteikusi šaubas par Savienības tiesību interpretāciju. Treškārt, strīds pamatlietā esot samākslots.

38

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā iedibinātās sadarbības starp Tiesu un valstu tiesām ietvaros tikai valsts tiesai, kas iztiesā lietu un kas ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu nozīmīgums. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jālemj (spriedums, 2023. gada 21. decembris, Infraestruturas de Portugal un Futrifer Indústrias Ferroviárias, C‑66/22, EU:C:2023:1016, 33. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

39

No minētā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesībām ir attiecināma nozīmīguma prezumpcija. Atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu Tiesa var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2022. gada 7. aprīlis, Avio Lucos, C‑116/20, EU:C:2022:273, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Šajā gadījumā jānorāda, ka pamatlieta ir konkrēti par to, vai ar Savienības tiesībām ir saderīgs attiecīgais valsts tiesiskais regulējums, kurā vilku suga kvalificēta kā medījama suga, kuras medīšana ir atļauta, kā arī par to, vai par kaitējumu, kas vilku populācijai nodarīts ar medībām, kuras veiktas saskaņā ar reģionālajiem tiesiskajiem regulējumiem, kas bija spēkā pirms šā sprieduma 36. punktā minētā Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa) nolēmuma, jāmaksā atlīdzinājums. Savukārt šis nolēmums attiecas tikai uz laikposmu pēc 2021. gada, bet pamatlieta attiecas uz medību sezonām kopš 2019. gada. Līdz ar to pamatlietā aplūkoto reģionālo tiesisko regulējumu saderība ar Savienības tiesībām joprojām ir pamatlietas atrisināšanai nozīmīgs aspekts.

41

Tādējādi nav acīmredzams ne tas, ka iesniedzējtiesas lūgtajai interpretācijai nebūtu nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ne arī tas, ka problēma būtu hipotētiska šā sprieduma 39. punktā minētās judikatūras izpratnē. Turklāt Tiesai ir zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem.

42

Līdz ar to Spānijas valdības un Kastīlijas un Leonas kopienas administrācijas izvirzītie nepieņemamības pamati jānoraida.

43

Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

44

Ar saviem jautājumiem, kas izskatāmi kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Dzīvotņu direktīvas 2., 4., 11., 12., 14., 16. un 17. pants jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar ko vilku suga tiek kvalificēta kā suga, kuras īpatņi var tikt medīti kādā šīs dalībvalsts teritorijas daļā, kurā uz to neattiecas šīs direktīvas 12. panta 1. punktā paredzētā stingrā aizsardzība, lai gan tās aizsardzības statuss ir atzīts par nelabvēlīgu visā minētās dalībvalsts teritorijā.

45

Šī tiesa vaicā konkrēti par šīs direktīvas 14. panta interpretāciju un šaubās, vai ar šo pantu ir saderīgs Vilku vietējās izmantošanas plāns medību teritorijās, kas atrodas uz ziemeļiem no Duero upes Kastīlijā un Leonā, ņemot vērā, ka šīs sugas aizsardzības statuss trīs reģionos, kuros tā sastopama Spānijā, proti, kalnu, Atlantijas okeāna un Vidusjūras reģionā laikposmā no 2013. līdz 2018. gadam, bija atzīts par nelabvēlīgu.

46

Ievadam jāatgādina Dzīvotņu direktīvas 1. apsvērumā teiktais, ka vides kvalitātes saglabāšana, aizsardzība un uzlabošana, kas iekļauj dabisko dzīvotņu un savvaļas faunas un floras aizsardzību, ir vispārīgs Savienības pamatmērķis.

47

Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 12. pantu, lasot to kopsakarā ar tās IV pielikuma a) punktu, vilks ir viena no “Kopienā nozīmīgām” sugām, kurām jānodrošina “stingra aizsardzība” šā panta izpratnē.

48

Šis stingrās aizsardzības režīms attiecas tostarp uz tām vilku populācijām uz dienvidiem no Duero upes, kas ir skaidri iekļautas Dzīvotņu direktīvas II pielikumā kā “Kopienā nozīmīga suga”, kuras “aizsardzībai jānosaka īpaši aizsargājamas dabas teritorijas”.

49

Savukārt Spānijas vilku populācijas, kas sastopamas uz ziemeļiem no šīs upes, ir iekļautas Dzīvotņu direktīvas V pielikumā kā Kopienā nozīmīga dzīvnieku suga, kuras īpatņu ieguvei savvaļā un izmantošanai var piemērot apsaimniekošanas pasākumus, un uz tām līdz ar to attiecas šīs direktīvas 14. pants.

50

Šajā ziņā jānorāda: apstāklis, ka Kopienā nozīmīga dzīvnieku vai augu suga ir iekļauta Dzīvotņu direktīvas V pielikumā, vēl nenozīmē, ka tās aizsardzības statuss principā jāuzskata par labvēlīgu. Proti, nerunājot jau par to, ka tieši dalībvalstis ir tās, kas paziņo Komisijai šo sugu statusu savā teritorijā, jākonstatē, ka šī iekļaušana nozīmē vienīgi to, ka, ņemot vērā šīs direktīvas 11. pantā paredzēto uzraudzības pienākumu un lai nodrošinātu šīs direktīvas mērķa sasniegšanu, attiecībā uz šo sugu – atšķirībā no minētās direktīvas IV pielikuma a) daļā iekļautajām sugām, kurām katrā ziņā piemērojama šīs pašas direktīvas 12. pantā paredzētā stingrās aizsardzības sistēma, – apsaimniekošanas pasākumi “var” tikt piemēroti.

51

Šāda iekļaušana, proti, nevar tikt interpretēta pretēji Dzīvotņu direktīvas mērķim, kas – kā izriet no tās 2. panta 1. punkta – ir sekmēt bioloģisko daudzveidību, aizsargājot dabiskās dzīvotnes un savvaļas faunu un floru Eiropā esošajā dalībvalstu teritorijā, jo šā panta 2. punkts skaidri noteic, ka pasākumus, ko veic saskaņā ar šo direktīvu, izstrādā tā, lai saglabātu vai atjaunotu to dabisko dzīvotņu un savvaļas faunas un floras sugu labvēlīgu aizsardzības statusu, kas ir Kopienā nozīmīgas.

52

Attiecībā uz apsaimniekošanas pasākumiem, kuri var tikt veikti attiecībā uz tādām Dzīvotņu direktīvas V pielikumā iekļautajām sugām kā vilku populācijas, kas sastopamas uz ziemeļiem no Duero upes, pirmām kārtām, jānorāda, ka saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 14. panta 1. punktu, “ja 11. pantā paredzēto uzraudzības pasākumu rezultātā dalībvalstis to uzskata par vajadzīgu, tad tās veic pasākumus, lai nodrošinātu, ka V pielikumā uzskaitīto savvaļas faunas un floras sugu īpatņu ieguve savvaļā, kā arī izmantošana nav pretrunā ar to saglabāšanu labvēlīgā aizsardzības statusā”.

53

Jau no paša šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka dalībvalstīm ir zināma novērtējuma brīvība, lai noteiktu nepieciešamību saskaņā ar minēto tiesību normu veikt pasākumus, kas ļautu ierobežot Dzīvotņu direktīvas V pielikumā iekļauto sugu izmantošanu.

54

Šajā ziņā jākonstatē, pirmkārt, ka saskaņā ar šīs direktīvas 14. panta 2. punktu šie pasākumi var attiekties uz piekļuvi konkrētam īpašumam, aizliegumu iegūt īpatņus savvaļā un izmantot konkrētas populācijas vai arī kvotu sistēmu izveidošanu. Līdz ar to jākonstatē, ka saskaņā ar šo pantu veiktie pasākumi, lai arī ietver medību noteikumus, kā izriet no šīs tiesību normas ceturtā ievilkuma, ir tādi, kas pēc savas iedabas ierobežo, nevis paplašina attiecīgo sugu ieguvi.

55

Otrkārt, kā norāda Komisija, šā sprieduma 53. punktā minēto novērtējuma brīvību ierobežo pienākums raudzīties, lai sugas īpatņu ieguve savvaļā un to izmantošana būtu saderīga ar šīs sugas saglabāšanu labvēlīgā aizsardzības statusā.

56

Proti, jāatgādina Dzīvotņu direktīvas 2. panta 2. punktā noteiktais, ka jebkuram pasākumam, ko dalībvalsts veic saskaņā ar šo direktīvu, jābūt vērstam uz to, lai saglabātu vai atjaunotu to dabisko dzīvotņu un savvaļas faunas un floras sugu labvēlīgu aizsardzības statusu, kas ir Kopienā nozīmīgas.

57

Turklāt, kā izriet no Dzīvotņu direktīvas 15. apsvēruma, Savienības likumdevējs ir atzinis par vajadzīgu attiecībā uz dažām faunas un floras sugām paredzēt vispārīgu aizsardzības sistēmu un to, ka jāparedz apsaimniekošanas pasākumi attiecībā uz konkrētām sugām, “ja tas vajadzīgs šo sugu aizsardzības statusa dēļ”, tostarp jāaizliedz konkrēti gūstīšanas vai nonāvēšanas veidi, vienlaikus paredzot izņēmumu iespējamību noteiktos apstākļos. Tādējādi, kā apliecina piebilde “ja tas vajadzīgs šo sugu aizsardzības statusa dēļ”, šādu pasākumu pieņemšanai jābūt pamatotai ar nepieciešamību saglabāt vai atjaunot attiecīgās sugas labvēlīgu aizsardzības statusu.

58

No tā izriet – kā secinājumu 71. punktā būtībā norāda ģenerāladvokāte –, ka Dzīvotņu direktīvas 14. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka izmantošana medībām var tikt ierobežota vai aizliegta, ja tas nepieciešams, lai saglabātu vai atjaunotu labvēlīgu attiecīgās sugas aizsardzības statusu.

59

Otrām kārtām, jāprecizē, ka saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 11. pantu dalībvalstīm ir pienākums veikt tās 2. pantā minēto dabisko dzīvotņu un sugu aizsardzības statusa uzraudzību, īpašu uzmanību pievēršot prioritārajiem dabisko dzīvotņu veidiem un prioritārajām sugām. Šī uzraudzība ir būtiski nepieciešama, lai nodrošinātu šīs direktīvas 14. pantā minēto nosacījumu ievērošanu un varētu konstatēt nepieciešamību veikt pasākumus, kas nodrošinātu šīs sugas izmantošanas saderību ar labvēlīga aizsardzības statusa saglabāšanu, un pati par sevi ir viens no pasākumiem, kuri vajadzīgi, lai nodrošinātu minētās sugas aizsardzību. Līdz ar to suga nevar tikt izmantota medībām un medīta, ja netiek nodrošināta efektīva tās aizsardzības statusa uzraudzība.

60

Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 1. panta i) punktā rodamo definīciju sugas aizsardzības statuss uzskatāms par labvēlīgu, ja, pirmkārt, attiecīgās sugas populācijas dinamikas dati liecina, ka suga sevi atražo un ir ilgtermiņā dzīvotspējīga konkrētās dabiskās dzīvotnes sastāvdaļa. Otrkārt, šīs sugas dabiskās izplatības areāls nedrīkst samazināties, nedz draudēt samazināties tuvākajā laikā. Treškārt, dzīvotnei jābūt tādai, kas ir un, šķiet, arī turpmāk būs pietiekami plaša tās populāciju ilglaicīgai uzturēšanai (spriedums, 2019. gada 10. oktobris, Luonnonsuojeluyhdistys Tapiola, C‑674/17, EU:C:2019:851, 56. punkts).

61

Tādu plašās teritorijās sastopamu aizsargājamo dzīvnieku sugu kā vilks gadījumā jēdziens “dabiskās izplatības areāls”, kas ir viens no kritērijiem, kuri jāņem vērā, lai noskaidrotu, vai sugas aizsardzības statuss ir labvēlīgs, ir plašāks nekā ģeogrāfiskā teritorija, kam piemīt fizikālie vai bioloģiskie faktori, kuri ir svarīgi, lai šīs sugas īpatņi varētu dzīvot un vairoties (spriedums, 2020. gada 11. jūnijs, Alianța pentru combaterea abuzurilor, C‑88/19, EU:C:2020:458, 38. punkts).

62

Turklāt, tā kā šīs sugas paraugu ņemšanas savvaļā un izmantošanas ietekme uz attiecīgās sugas aizsardzības statusu jāizvērtē Dzīvotņu direktīvas “11. pantā paredzēto uzraudzības pasākumu rezultātā”, dalībvalstīm, pieņemot lēmumus, ar ko atļauj minētās sugas medīšanu saskaņā ar tās 14. panta 1. punktu, šie lēmumi ir jāpamato un ir jāiesniedz uzraudzības dati, uz kuriem balstīti minētie lēmumi.

63

Jāņem vērā ne tikai dati par attiecīgās sugas populācijām, kurām tiek piemērots attiecīgais izmantošanas pasākums, bet arī šā pasākuma ietekme uz šīs sugas aizsardzības statusu plašāk, bioģeogrāfiskā rajona mērogā vai, ciktāl iespējams, pārrobežu mērogā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 10. oktobris, Luonnonsuojeluyhdistys Tapiola, C‑674/17, EU:C:2019:851, 61. punkts).

64

Šajā ziņā jānorāda, ka Dzīvotņu direktīvas 17. pants dalībvalstīm noteic pienākumu reizi sešos gados sagatavot un nosūtīt Komisijai ziņojumu par šīs direktīvas piemērošanu, lai sasniegtu minētās direktīvas 1. pantā definētā “labvēlīgā aizsardzības statusa” saglabāšanas mērķi. Šajā ziņojumā jāiekļauj šīs direktīvas 11. pantā minētās uzraudzības galvenie rezultāti. Tajā turklāt jābūt trīs sadaļām, proti, vienai sadaļai ar vispārīgu informāciju par minētās direktīvas īstenošanu, vienai sadaļai par dažādu sugu aizsardzības statusa novērtējumu un vienai sadaļai, kas veltīta dzīvotnēm. Minētajam ziņojumam jāaptver visas attiecīgās dalībvalsts teritorijā sastopamās dzīvotnes un sugas.

65

No tā izriet, ka novērtējums par sugas aizsardzības statusu un vajadzību veikt pasākumus saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 14. pantu jāizdara, ņemot vērā ne tikai ziņojumu, kas sagatavots atbilstoši šīs direktīvas 17. pantam, bet arī jaunākos zinātniskos datus, kuri iegūti minētās direktīvas 11. pantā paredzētās uzraudzības rezultātā. Šie novērtējumi jāveic ne tikai vietējā mērogā, bet arī bioģeogrāfiskā rajona mērogā vai pat pārrobežu mērogā.

66

Turklāt šai uzraudzībai jāpievērš īpaša uzmanība, ja šī suga ir iekļauta šīs direktīvas II pielikumā un IV pielikuma a) punktā attiecībā uz noteiktiem reģioniem un V pielikumā – attiecībā uz kaimiņos esošajiem reģioniem un ja tā vispārīgi tiek uzskatīta par “Kopienā nozīmīgu sugu”.

67

Tomēr šajā gadījumā, kā izriet no iesniedzējtiesas sniegtās informācijas, saskaņā ar 2019. gada ziņojumu, kas uzskatāms par atsauces dokumentu, kuram ir nozīme, noskaidrojot vilka aizsardzības statusu Spānijā pamatlietā aplūkotajā laikposmā, vilku populācijas aizsardzības statuss Spānijā ir “nelabvēlīgs/neadekvāts” trijos bioģeogrāfiskajos reģionos, kuros šajā dalībvalstī sastopami vilki, proti, kalnu, Atlantijas okeāna un Vidusjūras reģionā, tostarp uz ziemeļiem un uz dienvidiem no Duero upes.

68

Turklāt no šīs informācijas izriet, ka Kastīlijas un Leonas kopiena, izstrādājot izmantošanas plānu 2019./2020., 2020./2021. un 2021./2022. gada sezonām, šo ziņojumu nav ņēmusi vērā.

69

Savukārt, ja kādas dzīvnieku sugas aizsardzības statuss ir nelabvēlīgs, kā tas ir šajā gadījumā, saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju kompetentajām iestādēm – kā secinājumu 91. punktā būtībā norāda ģenerāladvokāte – jāveic pasākumi Dzīvotņu direktīvas 14. panta izpratnē, lai uzlabotu attiecīgās sugas aizsardzības statusu tādējādi, lai tās populācijas nākotnē sasniegtu ilgstošu labvēlīgu aizsardzības statusu. Tādējādi medību ierobežošana vai aizliegšana pēc tam, kad ir konstatēts šīs sugas nelabvēlīgs aizsardzības statuss, var tikt uzskatīta par pasākumu, kas nepieciešams, lai atjaunotu tās labvēlīgu aizsardzības statusu.

70

Proti, kā atgādināts šā sprieduma 56. punktā, pasākumu veikšana, pamatojoties uz šo pantu, katrā ziņā ir atļauta tikai tad, ja tie veicina attiecīgo sugu labvēlīga aizsardzības statusa saglabāšanu vai atjaunošanu. Tādējādi, ja konkrētajā dalībvalstī attiecībā uz Dzīvotņu direktīvas V pielikumā iekļautajām sugām veikto analīžu rezultāti liecina, ka nepieciešama iejaukšanās valsts mērogā, šī dalībvalsts var ierobežot, nevis paplašināt minētajā pantā paredzētās darbības, lai šo sugu īpatņu ieguve savvaļā būtu saderīga ar šīs direktīvas mērķiem.

71

Kā secinājumu 99. punktā norāda ģenerāladvokāte, šāds pasākums jāveic konkrēti tad, ja attiecīgās sugas aizsardzības statuss ir nelabvēlīgs galvenokārt īpatņu zuduma dēļ. Tomēr, pat ja šie zudumi galvenokārt radušies citu iemeslu dēļ, var izrādīties nepieciešams neatļaut medības, kas radītu papildu zaudējumus.

72

Proti, saskaņā ar LESD 191. panta 2. punktā nostiprināto piesardzības principu, ja pēc labāko pieejamo zinātnisko datu pārbaudes joprojām pastāv nenoteiktība jautājumā par to, vai Kopienā nozīmīgas sugas izmantošana ir saderīga ar šīs sugas labvēlīga aizsardzības statusa saglabāšanu, attiecīgajai dalībvalstij jāatturas atļaut šādu izmantošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 10. oktobris, C‑674/17, Luonnonsuojeluyhdistys Tapiola, EU:C:2019:851, 66. punkts).

73

Visbeidzot jāteic: no piesardzības principa izriet, ka tad, ja joprojām nav skaidrības par apdraudējumu vai tā apjomu, iestādes var veikt aizsargpasākumus, negaidot, kamēr tiek pilnībā pierādītas šā riska faktiskā esamība un nopietnība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 6. maijs, Bayer CropScience un Bayer/Komisija, C‑499/18 P, EU:C:2021:367, 80. punkts).

74

No iepriekš izklāstītā izriet, ka tādi sugas aizsardzības pasākumi kā medību ierobežošana vai aizliegšana var tikt uzskatīti par nepieciešamiem, ja, pamatojoties uz labākajām pieejamajām zinātnes atziņām, joprojām nav skaidrības par esošajiem riskiem, kas apdraud šīs sugas labvēlīga aizsardzības statusa saglabāšanu.

75

Turklāt jānorāda, kā izriet no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem, ka Spānijas Karaliste – atbilstoši tam – ir pieņēmusi ministrijas rīkojumu TED/980/2021, ar kuru visa Spānijas vilku populācija, ieskaitot populāciju, kas sastopama Kastīlijā un Leonā uz ziemeļiem no Duero upes, ir iekļauta valsts mēroga to savvaļas sugu sarakstā, uz kurām attiecas stingras aizsardzības režīms.

76

Šajā ziņā jānorāda, ka, lai gan Dzīvotņu direktīvā ir pārņemta atšķirība starp vilku populācijām, kas atrodas vai nu uz dienvidiem no Duero upes un uz ziemeļiem no tās, LESD 193. pants noteic, ka aizsargpasākumi, kurus paredz saskaņā ar LESD 192. pantu, neliedz dalībvalstīm uzturēt spēkā vai ieviest stingrākus aizsargpasākumus.

77

Jāpiebilst, ka saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 12. pantu noteiktās stingrās aizsardzības gadījumā sagūstīšana un nonāvēšana var būt pieļaujamas tikai izņēmuma kārtā, ja nav apmierinošas alternatīvas un ja šī atkāpe nekaitē attiecīgo sugu populāciju saglabāšanai labvēlīgā aizsardzības statusā to dabiskās izplatības areālā un tas notiek atbilstoši šīs direktīvas 16. panta prasībām. Tiesa ir arī paskaidrojusi, ka atkāpe, kas pamatota ar Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punktu, var tikt izmantota vienīgi kā konkrēts un savrups līdzeklis konkrētu vajadzību apmierināšanai un īpašu situāciju risināšanai (spriedums, 2019. gada 10. oktobris, Luonnonsuojeluyhdistys Tapiola, C‑674/17, EU:C:2019:851, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

78

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem atbildams, ka Dzīvotņu direktīvas 14. pants jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar ko vilku suga tiek kvalificēta kā suga, kuras īpatņi var tikt medīti kādā šīs dalībvalsts teritorijas daļā, kurā uz to neattiecas šīs direktīvas 12. panta 1. punktā paredzētā stingrā aizsardzība, lai gan šīs sugas aizsardzības statuss minētajā dalībvalstī tiek uzskatīts par “nelabvēlīgu/neadekvātu”. Šajā ziņā jāņem vērā saskaņā ar minētās direktīvas 17. pantu reizi sešos gados sagatavotais ziņojums, visi jaunākie zinātniskie dati, tostarp tie, kas iegūti, veicot šīs direktīvas 11. pantā paredzēto uzraudzību, kā arī LESD 191. panta 2. punktā nostiprinātais piesardzības princips.

79

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Padomes Direktīvas 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 2013. gada 13. maija Direktīvu 2013/17/ES, 14. pants

jāinterpretē tādējādi, ka

tam ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar ko vilku suga tiek kvalificēta kā suga, kuras īpatņi var tikt medīti kādā šīs dalībvalsts teritorijas daļā, kurā uz to neattiecas šīs direktīvas 12. panta 1. punktā paredzētā stingrā aizsardzība, lai gan šīs sugas aizsardzības statuss minētajā dalībvalstī tiek uzskatīts par “nelabvēlīgu/neadekvātu”. Šajā ziņā jāņem vērā saskaņā ar minētās direktīvas 17. pantu reizi sešos gados sagatavotais ziņojums, visi jaunākie zinātniskie dati, tostarp tie, kas iegūti, veicot šīs direktīvas 11. pantā paredzēto uzraudzību, kā arī LESD 191. panta 2. punktā nostiprinātais piesardzības princips.