–

“DEVNIA TSIMENT” AD vārdā – E. Evtimov, Y. Mateeva, S. Vasilev, V. Vidolov, advokati, un B. Lazarov,

–

Bulgārijas valdības vārdā – T. Mitova un L. Zaharieva, pārstāves,

–

Nīderlandes valdības vārdā – E. M. M. Besselink, K. Bulterman un C. S. Schillemans, pārstāvji,

–

Slovākijas valdības vārdā – S. Ondrášiková, pārstāve,

–

Eiropas Komisijas vārdā – V. Bozhilova, B. De Meester un C. Georgieva, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2009/119/EK (2009. gada 14. septembris), ar ko dalībvalstīm uzliek pienākumu uzturēt jēlnaftas un/vai naftas produktu obligātas rezerves (OV 2009, L 265, 9. lpp.), kas grozīta ar Komisijas 2018. gada 19. oktobra Īstenošanas direktīvu (ES) 2018/1581 (OV 2018, L 263, 57. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2009/119”), 1. pantu, 2. panta pirmās daļas i) un j) punktu, kā arī 3. un 8. pantu, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1099/2008 (2008. gada 22. oktobris) par enerģētikas statistiku (OV 2008, L 304, 1. lpp.), kas grozīta ar Komisijas 2019. gada 26. novembra Regulu (ES) 2019/2146 (OV 2019, L 325, 43. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1099/2008”), 2. panta d) punktu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 17. pantu un 52. panta 1. punktu.

2

Šie lūgumi ir iesniegti tiesvedībās starp “Trade Express‑L” OOD (turpmāk tekstā – “Trade Express”) (lieta C‑395/22) un “DEVNIA TSIMENT” AD (turpmāk tekstā – “Devnia Tsiment”) (lieta C‑428/22), no vienas puses, un Zamestnik-predsedatel na Darzhavna agentsia “Darzhaven rezerv i voennovremenni zapasi” (Valsts aģentūras “Valsts rezerves un uzkrājumi kara gadījumam” (Bulgārija) priekšsēdētāja vietnieks), no otras puses, par minētā priekšsēdētāja vietnieka izdoto rīkojumu, ar kuriem šīm sabiedrībām noteikts pienākums izveidot un uzturēt smagās degvieleļļas drošības rezerves, likumību.

3

Ar nolīgumu par starptautisko enerģijas programmu, kas parakstīts Parīzē 1974. gada 18. novembrī (turpmāk tekstā – “VEA nolīgums”), Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas ietvaros tika izveidota Starptautiskā Enerģētikas aģentūra (turpmāk tekstā – “VEA”).

4

Pirmie noteikumi, kas reglamentē naftas un naftas produktu drošības rezerves, tika ieviesti ar Padomes Direktīvu 68/414/EEK (1968. gada 20. decembris), ar ko EEK dalībvalstīm uzliek pienākumu uzturēt jēlnaftas un/vai naftas produktu obligātas rezerves (OV 1968, L 308, 14. lpp.).

5

Direktīva 68/414, kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Padomes 1998. gada 14. decembra Direktīvu 98/93/EK (OV 1998, L 358, 100. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 68/414”), tika atcelta ar Padomes Direktīvu 2006/67/EK (2006. gada 24. jūlijs), ar ko dalībvalstīm uzliek pienākumu uzturēt jēlnaftas un/vai naftas produktu obligātas rezerves (OV 2006, L 217, 8. lpp.). Savukārt Direktīva 2006/67 tika atcelta ar Direktīvu 2009/119. Tieši šī pēdējā minētā direktīva šobrīd ir spēkā un ir ratione temporis piemērojama pamatlietā.

6

Direktīvas 68/414 1. panta 1. punktā, kas būtībā atbilst Direktīvas 2006/67 1. panta 1. punktam, bija noteikts:

“Dalībvalstis pieņem tādus normatīvos un administratīvos aktus, kas ir nepieciešami, lai saskaņā ar 7. pantu Eiropas Kopienas robežās vienmēr uzturētu naftas produktu uzkrājumus katrai naftas produktu kategorijai, kas minēta 2. pantā, tādā daudzumā, kas atbilst 90 dienu vidējam iekšējam patēriņam iepriekšējā kalendārajā gadā, kā minēts 4. pantā.”

7

Direktīvas 68/414 2. panta pirmā daļa, kas būtībā atbilst Direktīvas 2006/67 2. panta pirmajai daļai, bija formulēta šādi:

“Aprēķinot iekšējo patēriņu, ņem vērā šādas produktu kategorijas:

8

Direktīvas 2009/119 3., 5., 8., 11., 21. un 33. apsvērums ir izteikts šādi:

[..]

[..]

[..]

[..]

[..]

9

Direktīvas 2009/119 1. pantā “Mērķis” ir noteikts:

“Šī direktīva paredz noteikumus, kuru mērķis ir nodrošināt augstu naftas piegādes drošības līmeni Kopienā, lietojot uzticamus un pārredzamus mehānismus, kuru pamatā ir solidaritāte starp dalībvalstīm, uzturēt jēlnaftas un/vai naftas produktu obligātās rezerves un ieviest vajadzīgos procedūras līdzekļus, lai rīkotos būtiska šo produktu trūkuma situācijā.”

10

Šīs direktīvas 2. panta pirmās daļas f), i), j) un l) punktā ir ietvertas šādas definīcijas:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..]

[..]

11

Minētās direktīvas 3. panta “Drošības rezerves – krājumu uzturēšanas pienākumu aprēķināšana” 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis pieņem tādus normatīvos un administratīvos aktus, kas ir nepieciešami, lai līdz 2012. gada 31. decembrim nodrošinātu, ka to labā Kopienas teritorijā pastāvīgi tiek uzturēts naftas krājumu apjoms, kas atbilst vismaz dienas vidējā tīrā importa daudzumiem 90 dienu laikā vai arī dienas vidējam iekšzemes patēriņam 61 dienai atkarībā no tā, kurš no abiem daudzumiem ir lielāks.”

12

Šīs pašas direktīvas 4. panta, kas attiecas uz “[k]rājumu apjoma aprēķināšan[u]”, 1. punktā ir noteikts:

“Uzturamo krājumu apjomus aprēķina saskaņā ar metodēm, kas izklāstītas III pielikumā. [..]”

13

Attiecībā uz CKUS Direktīvas 2009/119 7. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis var izveidot CKUS.

Dalībvalstīm nav atļauts izveidot vairāk kā vienu CKUS vai citu līdzvērtīgu iestādi. Dalībvalsts var izveidot savu CKUS jebkurā vietā Kopienā.

Ja dalībvalsts izveido CKUS, tai ir jābūt struktūrai vai dienestam, kura mērķis nav gūt peļņu un kurš darbojas vispārējās interesēs, un to neuzskata par uzņēmumu šīs direktīvas nozīmē.”

14

Šīs direktīvas 8. pants “Uzņēmumi” ir formulēts šādi:

“1.   Katra dalībvalsts nodrošina, ka katram uzņēmumam, kuram tā uzliek krājumu uzturēšanas pienākumus, lai izpildītu savas saistības, ko tā uzņēmusies saskaņā ar 3. pantu, tiek piešķirtas tiesības pēc uzņēmuma izvēles vismaz daļu no šiem pienākumiem deleģēt vienīgi:

[..]

2.   Katra dalībvalsts var ierobežot uzņēmumu tiesības deleģēt, kuriem tā nosaka vai ir noteikusi krājumu uzturēšanas pienākumus.

Tomēr, ja šāds ierobežojums ierobežo uzņēmuma tiesības deleģēt pienākumu attiecībā uz daudzumiem, kas ir mazāki nekā 10 % no tam noteiktajiem krājumu uzturēšanas pienākumiem, dalībvalsts nodrošina, ka tai ir izveidots CKUS, kuram ir pienākums uzņemties deleģējumu attiecībā uz daudzumu, kas vajadzīgs, lai nodrošinātu uzņēmuma tiesības deleģēt vismaz 10 % no tam noteiktajiem krājumu uzturēšanas pienākumiem.

Šajā daļā noteikto minimuma procentuālo daudzumu paaugstina no 10 % līdz 30 % vēlākais līdz 2017. gada 31. decembrim.

[..]”

15

Saskaņā ar minētās direktīvas 9. pantu “Īpašie krājumi”:

“1.   Katra dalībvalsts var uzņemties saistības uzturēt obligātu naftas krājumu apjomu, ko izsaka patēriņa dienu skaitā, ievērojot šā panta nosacījumus.

Īpašie krājumi ir dalībvalsts vai tās izveidotās CKUS īpašums, un tie tiek uzturēti Kopienas teritorijā.

2.   Īpašie krājumi var sastāvēt tikai no vienas vai vairākām šādām produktu kategorijām, kas noteiktas Regulas (EK) Nr. 1099/2008 [kas grozīta ar Regulu 2017/2010] A pielikuma 3.4. punktā [nodaļā]:

[..]

5.   Katra dalībvalsts, kas nav uzņēmusies saistības visā attiecīgā kalendārā gada garumā uzturēt īpašos krājumus vismaz 30 dienas, nodrošina, ka vismaz viena trešdaļa no tās krājumu uzturēšanas pienākumiem tiek nodrošināta tādu produktu veidā, kas atbilst 2. un 3. punktam.

[..]”

16

Šīs pašas direktīvas III pielikuma “Metodes uzturēto krājumu aprēķināšanai” sestajā daļā ir paredzēts:

“Dalībvalstis var:

17

Regulas Nr. 1099/2008 2. panta d) punktā jēdziens “energoprodukti” ir definēts kā “kurināmais, siltumenerģija, atjaunojamā enerģija, elektroenerģija vai jebkāds cits enerģijas veids”.

18

Minētās regulas A pielikumā ir ietverti “terminoloģijas skaidrojumi”. Šī pielikuma 3.4. nodaļa attiecas uz jēdzienu “nafta (jēlnafta un naftas produkti)”, kurā ietilpst it īpaši degvieleļļa (mazuts), smērvielas un naftas kokss attiecīgi minētā pielikuma 3.4.18., 3.4.20. un 3.4.23. punkta izpratnē.

19

Atbilstoši Zakon za zapasite ot Neft i neftoprodukti (Likums par naftas un naftas produktu krājumiem, 2013. gada 15. februāraDV Nr. 15), redakcijā, kas piemērojama pamatlietās (turpmāk tekstā – “ZZNN”), 2. panta 1. punktam:

“Saskaņā ar šo likumu tiek izveidotas, uzturētas, atjauninātas, izmantotas, papildinātas un kontrolētas naftas un turpmāk uzskaitīto naftas produktu kategoriju drošības rezerves:

20

ZZNN 3. panta 4. punktā noteikts:

“Atbildīgās personas pašas uz sava rēķina un par saviem līdzekļiem organizē un finansē drošības rezervju izveidi, uzturēšanu, atjaunošanu un papildināšanu noteiktajā apjomā.”

21

ZZNN 12. pantā noteikts:

“(1)   [..] [Valsts aģentūras “Valsts rezerves un uzkrājumi kara gadījumam”] priekšsēdētājs katru gadu vēlākais līdz 30. aprīlim nosaka drošības rezerves, kas jāizveido un jāuztur atbildīgajām personām un valsts uzņēmumam “Darzhavna petrolna compania” [(Valsts naftas uzņēmums)], pieņemot rīkojumus, ar kuriem nosaka kopējos un individuālos krājumu apjomus [..].

[..]

(4)   Katras atbildīgās personas drošības krājumu apjomu nosaka proporcionāli šīs personas daļai no kopējā neto importa un iegādēm Kopienas iekšienē vai kopējam iekšzemes patēriņam iepriekšējā kalendārajā gadā attiecībā pret visu atbildīgo iestāžu kopējo īpatsvaru.

[..]

(11)   Ikvienai Bulgārijas vai ārvalsts fiziskai vai juridiskai personai, kas reģistrēta kā tirgotājs, kā arī tās filiālēm, kuras iepriekšējā kalendārajā gadā, veicot iegādi Kopienas iekšienē, ir importējušas un/vai piegādājušas smēreļļas (ieskaitot pamateļļas), bitumenu, parafīna vasku, naftas koksu, darvu un sēru, piešķir drošības krājumu apjomu smagās degvieleļļas veidā.

22

ZZNN 21. pants ir izteikts šādi:

“(1)   “Drošības rezerves var saglabāt to naftas un/vai naftas produktu veidā, kādi minēti 2. panta 1. punktā.

[..]

(11)   Smagās degvieleļļas drošības rezervju apjomus, kas noteikti, pamatojoties uz neto importu un iegādēm Kopienas iekšienē vai vidējo dienas patēriņu, var veidot un uzturēt līdz 100 % gāzeļļas, dīzeļdegvielas un/vai dīzeļdzinēju degvielas veidā, un to daudzumam jābūt vienādam ar smagās degvieleļļas krājumu daudzumu, attiecībā uz kuru tiek prasīta aizvietošana.

[..]”

23

Trade Express, prasītāja strīdā, kas ir lietas C‑395/22 pamatā, norādīja, ka 2020. gadā tā Bulgārijā deklarēja 89,6 tonnas smēreļļas, kas iegādātas Kopienas iekšienē. Šī smēreļļa, kas atbilst Regulas Nr. 1099/2008 A pielikuma 3.4.20. nodaļai, bija paredzēta pārdošanai.

24

Devnia Tsiment, prasītāja strīdā, kas ir lietas C‑428/22 pamatā, 2020. gadā importēja Bulgārijā 34657,39 tonnas naftas koksu. Šo naftas koksu, uz ko attiecas Regulas Nr. 1099/2008 A pielikuma 3.4.23. nodaļa, izmanto mineraloģiskajā procesā nepulverizēta cementa, kas pazīstams kā “klinkers”, ražošanai.

25

Saistībā ar šīm darbībām Valsts aģentūras “Valsts rezerves un uzkrājumi kara gadījumam” priekšsēdētāja vietnieks ar diviem rīkojumiem, no kuriem viens datēts 2021. gada 28. aprīlī un otrs – 29. aprīlī, uzdeva attiecīgi Devnia Tsiment un Trade Express uz sava rēķina un par saviem līdzekļiem izveidot un uzturēt smagās degvieleļļas drošības rezerves laikposmā no 2021. gada 1. jūlija līdz 2022. gada 30. jūnijam. Devnia Tsiment tika uzdots izveidot un uzturēt drošības rezerves 7806,058 tonnu apmērā un Trade Express – 15,947 tonnu apmērā.

26

Abas minētās sabiedrības cēla prasību Administrativen sad – Varna (Varnas Administratīvā tiesa, Bulgārija), kas ir iesniedzējtiesa šajās lietās, un lūdza atcelt tām adresēto rīkojumu. Būtībā šīs sabiedrības apstrīd tām uzlikto pienākumu par saviem līdzekļiem izveidot smagās degvieleļļas drošības rezerves, lai gan šis naftas produkts neietilpst to saimnieciskajā darbībā.

27

Minētā tiesa konstatēja, ka Trade Express un Devnia Tsiment 2020. gadā neveica nekādu saimniecisko darbību ar citiem Regulas Nr. 1099/2008 A pielikuma 3.4. nodaļā uzskaitītajiem produktu veidiem, izņemot attiecīgi smēreļļas un naftas koksu. Tā uzsver, ka šīm sabiedrībām nav nedz smagās degvieleļļas drošības rezervju daudzuma, kas prasīts šī sprieduma 25. punktā minētajos rīkojumos, nedz arī noliktavas šādu krājumu uzglabāšanai. Tāpēc šajos rīkojumos noteikto drošības rezervju apjoma izveidošana un uzglabāšana tām radītu ievērojamu finansiālu slogu.

28

Šajā kontekstā minētā tiesa pauž šaubas par ZZNN saderību ar Direktīvas 2009/119 tiesību normām, lasot tās kopsakarā ar Hartu, ciktāl ar šo likumu ir atļauts uzlikt pienākumu tādām sabiedrībām kā Trade Express un Devnia Tsiment izveidot un uzturēt tādu naftas produktu drošības rezerves, kas nav saistīti ar to darbību.

29

Būtībā no Direktīvas 2009/119 33. apsvēruma, 2. panta pirmās daļas i) un j) punkta, kā arī 3. un 8. panta izrietot, ka tās mērķis ir izveidot drošības rezerves visiem Regulas Nr. 1099/2008 A pielikuma 3.4. nodaļā minētajiem produktiem.

30

ZZNN šādu krājumu izveidošana esot paredzēta tikai naftai un četriem citiem naftas produktiem, tostarp smagajai degvieleļļai. Tādējādi šis likums uzliek pienākumu visiem uzņēmumiem, kas importējuši šajā pantā minētos produktus, izveidot un uzturēt viena no pēdējiem minētajiem produktiem drošības rezerves.

31

Turklāt iesniedzējtiesa uzskata, ka uzņēmuma pienākums uzglabāt naftas produktu, ko tas neizmanto savā saimnieciskajā darbībā, uzliek šim uzņēmumam pienākumu, deleģējot daļu no sava pienākuma, iegādāties vai aizņemties nepieciešamo šī produkta daudzumu un uzglabāt to saskaņā ar tiesību aktos noteiktajām prasībām. Tas uzņēmumam radītu finansiālu slogu un varētu ietekmēt iekšējā tirgus un konkurences noteikumus. Direktīvas 2009/119 vispārējā sistēma, kā arī saskaņotības prasība drīzāk liecinot par labu interpretācijai, saskaņā ar kuru šādam uzņēmējam tiek noteikti pienākumi natūrā, proti, pienākums uzglabāt tā saimnieciskajā darbībā ietilpstošu energoproduktu, lai nodrošinātu saprātīgu līdzsvaru starp Savienības sabiedriskajām interesēm un privātajām interesēm.

32

Šādos apstākļos Administrativen sad – Varna (Varnas Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

33

Lietā C‑428/22 iesniedzējtiesa ir uzdevusi piecus prejudiciālus jautājumus, kas būtībā ir identiski iepriekšējā punktā minētajiem jautājumiem, taču tikai pirmais jautājums attiecas uz gadījumu, kad personas Kopienas iekšienē ir iegādājušās naftas koksu Regulas Nr. 1099/2008 A pielikuma 3.4.23. punkta izpratnē ražošanas nolūkā.

34

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2022. gada 10. augusta lēmumu lietas C‑395/22 un C‑428/22 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai.

35

Ar vēstuli, kas Tiesas kancelejā iesniegta 2024. gada 12. janvārī, Devnia Tsiment lūdza Tiesu, piemērojot Reglamenta 83. pantu, atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu.

36

Lūguma pamatojumam Devnia Tsiment atsaucas uz jaunu faktu, proti, uz grozījumiem tiesību aktos, kas izdarīti pēc tiesas sēdes mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai Tiesā. Devnia Tsiment uzskata, ka šie tiesību aktu grozījumi būtu jāņem vērā, atbildot uz prejudiciālajiem jautājumiem, pat ja tie ratione temporis nav piemērojami pamatlietās. Šajā lūgumā Devnia Tsiment turklāt izvirza argumentus pēc būtības, lai atbildētu uz šiem jautājumiem.

37

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 83. pantu Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, it īpaši, ja tā uzskata, ka tā nav pietiekami informēta, vai ja kāds lietas dalībnieks pēc šīs daļas pabeigšanas iesniedz ziņas par jaunu faktu, kam var būt izšķiroša ietekme uz Tiesas nolēmumu, vai arī ja lieta ir jāizskata, pamatojoties uz argumentu, kuru lietas dalībnieki vai Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā minētās ieinteresētās personas nav apspriedušas.

38

Šajā gadījumā Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, uzskata, ka minētajā 83. pantā paredzētie nosacījumi nav izpildīti. Papildus tam, ka Tiesai, lemjot prejudiciālā kārtībā, nav jālemj par valsts tiesību aktiem, ir jānorāda, ka tiesību akta grozījums, uz kuru atsaucas Devnia Tsiment, atbilstoši pašas Devnia Tsiment teiktajam nav piemērojams pamatlietās. Šādos apstākļos šie tiesību aktu grozījumi nevar tikt uzskatīti par “jaunu faktu, kam var būt izšķiroša ietekme uz Tiesas nolēmumu” 83. panta izpratnē.

39

Katrā ziņā Tiesa uzskata, ka tai ir visa vajadzīgā informācija, lai lemtu par tajā iesniegtajiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, un ka tai šīs apvienotās lietas nav jāizskata, balstoties uz argumentu, kas Tiesā nav ticis apspriests.

40

Tātad nav jāizdod rīkojums par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu.

41

Ar otro jautājumu abās apvienotajās lietās, kurš jāaplūko vispirms, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2009/119 3. pants, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 1. pantu, kā arī 2. panta pirmās daļas i) un j) punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm ir pienākums uzturēt drošības rezerves visām Regulas Nr. 1099/2008 A pielikuma 3.4. nodaļā paredzētajām energoproduktu kategorijām, vai arī dalībvalstis var izpildīt pienākumu uzturēt drošības rezerves saskaņā ar šo 3. pantu, uzturot drošības rezerves, kas sastāv tikai no dažām minētajām kategorijām.

42

Vispirms jāatgādina, kā izriet no Direktīvas 2009/119 1. panta, lasot to kopsakarā ar tās 3., 8. un 33. apsvērumu, ka šīs direktīvas mērķis ir uzturēt augstu naftas piegādes drošības līmeni Savienībā, lietojot pārredzamus mehānismus, kuru pamatā ir solidaritāte starp dalībvalstīm, vienlaikus ievērojot iekšējā tirgus un konkurences noteikumus, uzturēt jēlnaftas un/vai naftas produktu obligātās rezerves un ieviest vajadzīgos procedūras līdzekļus, lai rīkotos būtiska šo produktu trūkuma situācijā. Tādējādi minētās direktīvas mērķis ir nodrošināt dalībvalstu un Savienības sabiedrisko drošību, kuras galvenie elementi ir naftas krājumu pieejamība un enerģijas piegāžu saglabāšana.

43

Direktīvas 2009/119 2. panta pirmās daļas i) un j) punktā ir definēti jēdzieni “naftas krājumi” un “drošības rezerves” šīs direktīvas izpratnē.

44

“Naftas krājumi” 2. panta pirmās daļas i) punkta izpratnē ir to energoproduktu krājumi, kas uzskaitīti Regulas Nr. 1099/2008 A pielikuma 3.4. nodaļā. Šajā nodaļā ir iekļauts saraksts ar 24 produktu kategorijām, kas ir sagrupētas ar nosaukumu “[n]afta (jēlnafta un naftas produkti)”, kurā ietilpst degvieleļļa (mazuts), smērvielas un naftas kokss.

45

Savukārt “drošības rezerves” Direktīvas 2009/119 2. panta pirmās daļas j) punkta izpratnē ir definētas kā naftas krājumi, kuri katrai dalībvalstij jāuztur saskaņā ar 3. pantu.

46

Tādējādi Direktīvas 2009/119 3. panta 1. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums pieņem tādus normatīvos un administratīvos aktus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu, ka to labā Savienības teritorijā pastāvīgi tiek uzturēts naftas krājumu apjoms, kas atbilst vismaz dienas vidējā tīrā importa daudzumiem 90 dienu laikā vai arī dienas vidējam iekšzemes patēriņam 61 dienai atkarībā no tā, kurš no abiem daudzumiem ir lielāks. Šīs direktīvas 3. panta 2. un 3. punktā ir noteiktas šī apjoma novērtēšanas kārtība un metodes.

47

Interpretējot Savienības tiesību normas, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jāņem vērā ne tikai to teksts, bet arī to konteksts un tā tiesiskā regulējuma mērķi, kurā šīs normas ietilpst (spriedums, 2021. gada 21. decembris, Bank Melli Iran, C‑124/20, EU:C:2021:1035, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

Pirmkārt, no Direktīvas 2009/119 3. panta formulējuma izriet, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, ka tiek uzturēts “naftas krājumu apjoms”, ko aprēķina saskaņā ar šajā pantā noteikto kārtību un metodi. Kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 61. punktā, tādējādi minētajā pantā ir noteikts šo krājumu nepieciešamais apjoms. Savukārt šis formulējums nekādi nedefinē šo krājumu konkrēto sastāvu attiecībā uz produktu kategorijām, kas jāiekļauj minētajos krājumos.

49

Ņemot vērā minēto formulējumu, tādējādi nešķiet, ka dalībvalstīm būtu pienākums uzturēt drošības rezerves visiem Regulas Nr. 1099/2008 A pielikuma 3.4. nodaļā uzskaitītajiem energoproduktiem. Gluži pretēji, šis pats formulējums norāda, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies piešķirt dalībvalstīm zināmu rīcības brīvību, lai it īpaši noteiktu drošības rezervju konkrēto sastāvu.

50

Apstāklis, ka Direktīvas 2009/119 2. panta pirmās daļas i) punktā “naftas krājumi” šīs direktīvas izpratnē ir definēti, atsaucoties uz Regulas Nr. 1099/2008 A pielikuma 3.4. nodaļā uzskaitītajiem energoproduktiem, nevar izraisīt atšķirīgu interpretāciju. Proti, šī regula, kā izriet no minētās direktīvas 21. apsvēruma, ir atsauces tiesību akts attiecībā uz šo direktīvu. Tādējādi ar minēto regulu nevar grozīt ne pienākuma apjomu, ne dalībvalstu rīcības brīvību, kas izriet šīs pašas direktīvas 3. panta, lasot to kopsakarā ar tās 2. panta pirmās daļas j) punktā ietverto “drošības rezervju” definīciju.

51

Otrkārt, šī sprieduma 49. punktā atspoguļoto gramatisko interpretāciju apstiprina Direktīvas 2009/119 3. panta konteksts un ģenēze, kā arī tās mērķi.

52

Pirmām kārtām, attiecībā uz šī 3. panta kontekstu, no vienas puses, ir jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2009/119 4. panta 1. punktu un III pielikumu turēto krājumu, izņemot jēlnaftas krājumus, apjomu aprēķina, izmantojot jēlnaftas ekvivalentu. Šajā ziņā šīs direktīvas III pielikuma sestās daļas a) un b) punktā ir paredzētas divas alternatīvas aprēķina metodes. Tādējādi dalībvalstis, aprēķinot krājumu apjomu, var iekļaut “visus pārējos krājumus, ko veido naftas produkti, kuri uzskaitīti [Regulas Nr. 1099/2008] A pielikuma 3.4. punktā”, vai tikai dažu šādu produktu krājumus (benzīns, aviācijas benzīns, benzīna tipa reaktīvā degviela (ligroīna tipa reaktīvā degviela vai JP4), petrolejas tipa reaktīvā degviela, cita veida petroleja, gāzeļļa/dīzeļdegviela (destilēta degvieleļļa), degvieleļļa (ar augstu un zemu sēra saturu)).

53

Kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 65. punktā, šādas izvēles piešķiršana dalībvalstīm nozīmē, ka tām ir rīcības brīvība, lai noteiktu to drošības rezervju konkrēto sastāvu.

54

No otras puses, no Direktīvas 2009/119 pilnīgas interpretācijas izriet, ka tikai tās 9. panta 5. punktā ir ietverti dalībvalstu drošības rezervju sastāva definīcijas elementi. Saskaņā ar šo tiesību normu dalībvalstis, kas nav uzņēmušās saistības visā attiecīgā kalendārā gada garumā uzturēt īpašos krājumus šīs direktīvas 2. panta pirmās daļas l) punkta izpratnē vismaz 30 dienas, nodrošina, ka vismaz viena trešdaļa no tās krājumu uzturēšanas pienākumiem tiek nodrošināta tādu produktu veidā, kas atbilst minētās direktīvas 2. un 3. punktam. Šajā 2. punktā ir ietverts saraksts ar četrpadsmit naftas produktu kategorijām, kas definētas Regulas Nr. 1099/2008 A pielikuma 3.4. nodaļā.

55

Salīdzinot Direktīvas 2009/119 3. pantu un 9. panta 5. punktu, var secināt – ja Savienības likumdevējs vēlas ierobežot dalībvalstu rīcības brīvību attiecībā uz drošības rezervju sastāvu, tas to paredz skaidri.

56

Otrām kārtām, šo secinājumu apstiprina arī Direktīvas 2009/119 3. panta ģenēze.

57

Šajā ziņā jāprecizē, ka Direktīvas 68/414 un Direktīvas 2006/67 1. panta 1. punktā un 2. pantā dalībvalstīm bija noteikts pienākums uzturēt drošības rezerves attiecībā uz trim īpašām naftas produktu kategorijām, kas skaidri minētas šajā 2. pantā, proti, pirmkārt, benzīns un aviācijas degviela (aviācijas benzīns un benzīna tipa reaktīvo dzinēju degviela), otrkārt – gāzeļļa, dīzeļdegviela, petroleja un petrolejas tipa reaktīvo dzinēju degviela, kā arī treškārt – kurināmais mazuts.

58

Turpretī, kā izklāstīts šī sprieduma 48. punktā, Direktīvas 2009/119 3. pantā vairs nav identificētas drošības rezervēs iekļaujamo produktu kategorijas. Atsakoties definēt šīs kategorijas, Savienības likumdevējs ir paudis vēlmi turpmāk piešķirt dalībvalstīm rīcības brīvību šajā ziņā. Turklāt, kā izriet no šīs direktīvas 5. apsvēruma, šī pieejas maiņa ir izskaidrojama ar nepieciešamību pielāgot krājumu uzturēšanas pienākuma aprēķina metodiku, lai to tuvinātu aprēķinu metodikai, ko izmanto saistībā ar VEA nolīguma piemērošanu.

59

Trešām kārtām, attiecībā uz Direktīvas 2009/119 mērķiem, kas atgādināti šī sprieduma 42. punktā, jāuzskata, kā to darījis ģenerāladvokāts secinājumu 67. punktā, ka mērķis uzturēt augstu naftas piegādes drošības līmeni Savienībā pamato šādas rīcības brīvības piešķiršanu dalībvalstīm. Īstenojot šādu rīcības brīvību, tās var nolemt uzturēt visnepieciešamāko un stratēģiskāko produktu drošības rezerves, ņemot vērā valsts patēriņa modeļus, kā arī šo produktu ražošanu vai importu valstī.

60

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu abās apvienotajās lietās jāatbild, ka Direktīvas 2009/119 3. pants, lasot to kopsakarā ar tās 1. pantu, kā arī 2. panta pirmās daļas i) un j) punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm nav pienākuma uzturēt drošības rezerves visām Regulas Nr. 1099/2008 A pielikuma 3.4. nodaļā paredzētajām energoproduktu kategorijām. Gluži pretēji, dalībvalstis var izpildīt tām saskaņā ar 3. pantu noteikto pienākumu uzturēt drošības rezerves, uzturot drošības rezerves, kas sastāv tikai no dažām minētajām kategorijām.

61

Ar pirmo jautājumu abās apvienotajās lietās iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2009/119 3. un 8. pants jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru uzņēmumam, kurš ir importējis Regulas Nr. 1099/2008 A pielikuma 3.4. nodaļā uzskaitītos energoproduktus, var tikt noteikts pienākums izveidot un uzturēt drošības rezerves.

62

Šajā ziņā jāatgādina, ka atbilstoši Direktīvas 2009/119 3. pantam dalībvalstīm ir pienākums uzturēt noteiktu naftas drošības rezervju apjomu.

63

Šīs direktīvas 8. panta 1. punktā it īpaši ir paredzēts, ka katra dalībvalsts nodrošina, ka katram uzņēmumam, kuram tā uzliek krājumu uzturēšanas pienākumus, lai izpildītu savas saistības, ko tā uzņēmusies saskaņā ar 3. pantu, tiek piešķirtas tiesības pēc uzņēmuma izvēles vismaz daļu no šiem pienākumiem deleģēt CKUS vai citiem uzņēmumiem, kuriem ir krājumu pārpalikumi vai pieejami krājumi Savienības teritorijā.

64

No šīm abām tiesību normām, lasot tās kopsakarā, nepārprotami izriet, kā par to turklāt ir vienisprātis visi lietas dalībnieki un ieinteresētās personas, kas iesniegušas apsvērumus Tiesā, ka dalībvalstis var izpildīt savu pienākumu uzturēt drošības rezerves, nosakot uzņēmējiem krājumu uzturēšanas pienākumus.

65

Tomēr nedz minētajās Direktīvas 2009/119 normās, nedz kādā citā tās normā nav definēts jēdziens “uzņēmums”. Šādos apstākļos šī jēdziena nozīmes un tvēruma noteikšana saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jāveic atbilstoši tā ierastajai nozīmei ikdienas valodā, ievērojot kontekstu, kādā tas tiek izmantots, un ar tiesisko regulējumu, kura daļu tas veido, īstenojamos mērķus (spriedums, 2018. gada 12. jūnijs, Louboutin un Christian Louboutin, C‑163/16, EU:C:2018:423, 20. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

66

Šajā ziņā vispirms jākonstatē, ka jēdziens “uzņēmums” parasti attiecas uz jebkuru fizisku vai juridisku personu, kas veic saimniecisku darbību.

67

Turpinājumā, runājot par kontekstu, kādā šis jēdziens tiek lietots, jānorāda, ka Direktīvas 2009/119 7. panta 1. punkta trešajā daļā būtībā ir nošķirts uzņēmums šīs direktīvas izpratnē no CKUS, kurai saskaņā ar šīs tiesību normas formulējumu “ir jābūt struktūrai vai dienestam, kura mērķis nav gūt peļņu un kurš darbojas vispārējās interesēs”.

68

Visbeidzot, ņemot vērā Direktīvas 2009/119 mērķi uzturēt augstu naftas piegādes drošības līmeni Savienībā, ir pamatoti par uzņēmumu šīs direktīvas izpratnē uzskatīt tostarp uzņēmumus, kuru darbība ir saistīta ar energoproduktiem, uz kuriem attiecas Regulas Nr. 1099/2008 A pielikuma 3.4. nodaļa. Tas it īpaši attiecas uz šo produktu ieguvējiem, importētājiem un tirgotājiem, kā arī ražotājiem, kas tos izmanto ražošanas vajadzībām.

69

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu abās apvienotajās lietās jāatbild, ka Direktīvas 2009/119 3. un 8. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru uzņēmumam, kas ir importējis energoproduktus, uz kuriem attiecas Regulas Nr. 1099/2008 A pielikuma 3.4. nodaļa, var tikt noteikts pienākums izveidot un uzturēt drošības rezerves.

70

Ar trešo, ceturto un piekto jautājumu abās apvienotajās lietās, kuri jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2009/119 tiesību normas, lasot tās Hartas 17. panta un 52. panta 1. punkta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tām ir pretrunā tas, ka energoproduktu, kas ietilpst Regulas Nr. 1099/2008 A pielikuma 3.4. nodaļā paredzētajā produktu kategorijā, imports, ko veic uzņēmums, rada šim uzņēmumam pienākumu izveidot un uzturēt tāda energoprodukta drošības rezerves, kas ietilpst citā šajā nodaļā paredzētajā produktu kategorijā, pat tad, ja minētais uzņēmums šo produktu neizmanto savā saimnieciskajā darbībā, tam ar šo produktu nav nekādas saiknes un ja šis pienākums uzņēmumam rada būtisku finansiālu slogu.

71

Pirmkārt, jāatgādina, ka no atbildēm, kas sniegtas uz pirmo un otro jautājumu abās apvienotajās lietās, izriet, ka saskaņā ar Direktīvas 2009/119 3. un 8. pantu dalībvalstīm ir rīcības brīvība noteikt to drošības rezervju sastāvu, kuras tām jāuztur atbilstoši 3. pantam, un ka tās var noteikt krājumu uzturēšanas pienākumus tādiem uzņēmumiem kā, piemēram, tiem, kas importējuši smēreļļas vai naftas koksu attiecīgi Regulas Nr. 1099/2008 A pielikuma 3. 4. nodaļas 3.4.20. un 3.4.23. punkta izpratnē.

72

Tā kā Direktīvā 2009/119 nav nevienas tiešas normas un ņemot vērā šo rīcības brīvību, jāuzskata, ka šī direktīva pati par sevi neliedz dalībvalstij, kura nolēmusi, ka tās drošības rezerves veido tikai četras šajā 3.4. nodaļā minētās naftas produktu kategorijas, noteikt uzņēmumam pienākumu veidot un uzturēt kādas no šo kategoriju drošības rezerves, pat ja tās nav saistītas ar šī uzņēmēja saimniecisko darbību.

73

Tomēr, ņemot vērā iesniedzējtiesas jautājumus, otrkārt, ir jāpārbauda, vai Hartas normas pieļauj tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts šāds pienākums. Lai gan šī tiesa savus jautājumus ir attiecinājusi tikai uz Hartas 17. panta, ar kuru ir garantētas tiesības uz īpašumu, un samērīguma principa interpretāciju, lietas dalībnieki un ieinteresētās personas, it īpaši tiesas sēdē Tiesā, apsprieda arī šī tiesiskā regulējuma saderību ar darījumdarbības brīvību Hartas 16. panta izpratnē. Tāpēc, lai sniegtu iesniedzējtiesai pilnīgu un lietderīgu atbildi, ir jāņem vērā Hartas 16. un 17. panta tiesību normas kopsakarā.

74

Šajā ziņā jāatgādina, ka Hartas piemērošanas joma ir noteikta tās 51. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru, runājot par dalībvalstu rīcību, Hartas noteikumi attiecas uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus (spriedumi, 2017. gada 13. jūnijs, Florescu u.c., C‑258/14, EU:C:2017:448, 44. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un 2022. gada 27. janvāris, Sātiņi‑S, C‑234/20, EU:C:2022:56, 51. punkts).

75

Kā ģenerāladvokāts konstatējis secinājumu 74. punktā, ja dalībvalsts veic pasākumus atbilstoši rīcības brīvībai, kas tai ir piešķirta ar tādu Savienības tiesību aktu kā Direktīva 2009/119, un uzliek uzņēmumiem šīs direktīvas izpratnē krājumu uzturēšanas pienākumus, lai izpildītu minētās direktīvas 3. pantā paredzētos pienākumus, jāuzskata, ka tā īsteno Savienības tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē.

76

Saskaņā ar Hartas 16. pantu darījumdarbības brīvību atzīst saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un valstu tiesību aktiem un praksi. Ar šo pantu piešķirtā aizsardzība ietver brīvību nodarboties ar saimniecisko darbību vai komercdarbību, līgumu slēgšanas brīvību un brīvu konkurenci (spriedumi, 2013. gada 22. janvāris, Sky Österreich, C‑283/11, EU:C:2013:28, 42. punkts, kā arī 2020. gada 16. jūlijs, Adusbef u.c., C‑686/18, EU:C:2020:567, 82. punkts).

77

Saskaņā ar Hartas 17. panta 1. punktu ikvienai personai ir tiesības uz īpašumu, kas iegūts likumīgi, tiesības to lietot un atsavināt, kā arī tiesības attiecībā uz to dot rīkojumu savas nāves gadījumam, un nevienam nedrīkst atņemt īpašumu, ja vien tas nav jādara sabiedrības interesēs, kā arī gadījumos un apstākļos, kuri ir paredzēti tiesību aktos, ar noteikumu, ka par zaudējumiem laikus izmaksā taisnīgu kompensāciju. Īpašuma izmantošanu var noteikt ar tiesību aktiem, ciktāl tas nepieciešams vispārējās interesēs.

78

Tomēr darījumdarbības brīvība un tiesības uz īpašumu nav absolūtas prerogatīvas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, Adusbef u.c., C‑686/18, EU:C:2020:567, 83. un 85. pants).

79

No Hartas 52. panta 1. punkta izriet, ka tajā noteikto brīvību – piemēram, darījumdarbības brīvības un tiesību uz īpašumu – izmantošanai var tikt piemēroti ierobežojumi, ciktāl šie ierobežojumi ir noteikti tiesību aktos, ar tiem tiek respektēta šo tiesību un brīvību būtība un, ievērojot samērīguma principu, tie ir nepieciešami un faktiski atbilst vispārējo interešu mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.

80

Šajā gadījumā jānorāda, ka uzņēmumam uzliktais pienākums uz sava rēķina un ar saviem līdzekļiem veidot un uzturēt naftas produkta, proti, smagās degvieleļļas, kas nav saistīta ar tā saimniecisko darbību, drošības rezerves uz vienu gadu var ierobežot tā darījumdarbības brīvību un tiesības uz īpašumu.

81

Šajā ziņā, ciktāl šis ierobežojums ir paredzēts attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā, proti, ZZNN, jāuzskata, ka tas ir paredzēts tiesību aktos Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē.

82

Attiecībā uz tiesību uz īpašumu un darījumdarbības brīvības būtību jānorāda, ka pienākums izveidot un uzturēt drošības rezerves, kas turklāt ir ierobežots laikā, neizraisa īpašuma atņemšanu un tātad nav iejaukšanās, kas apdraud pašu tiesību uz īpašumu būtību. Tāpat, tā kā šāds pienākums principā nekādi netraucē attiecīgā uzņēmuma darbības veikšanu, ar to tiek ievērota arī darījumdarbības brīvības būtība (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, Adusbef u.c., C‑686/18, EU:C:2020:567, 89. punkts).

83

Attiecībā uz ZZNN un šajā likumā prasītājām pamatlietā noteikto krājumu uzturēšanas pienākumu mērķiem iesniedzējtiesa precizē, ka tie ir vērsti uz to, lai nodrošinātu naftas piegādes drošību.

84

Šāds mērķis ir Savienības atzīts vispārējo interešu mērķis Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē. Tiesa jau ir nospriedusi, ka tādu naftas produktu uzturēšana valsts teritorijā, kas ļauj nodrošināt apgādes nepārtrauktību, ir sabiedrības drošības mērķis (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1984. gada 10. jūlijs, Campus Oil u.c., 72/83, EU:C:1984:256, 35. punkts, kā arī 2001. gada 25. oktobris, Komisija/Grieķija, C‑398/98, EU:C:2001:565, 29. punkts), kura nozīmīgums attiecībā uz naftu ir atspoguļots Direktīvā 2009/119 (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 10. novembris, Komisija/Portugāle, C‑212/09, EU:C:2012:717, 82. punkts).

85

Tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā ir paredzēta iespēja noteikt uzņēmumiem krājumu uzturēšanas pienākumus, lai izpildītu pienākumu uzturēt drošības rezerves, kas attiecīgajai dalībvalstij ir uzlikts saskaņā ar Direktīvas 2009/119 3. pantu, un līdz ar to šādu pienākumu noteikšana šiem uzņēmumiem šķiet piemēroti šī mērķa sasniegšanai.

86

Visbeidzot, runājot par krājumu uzturēšanas pienākumu, kas var tikt uzlikti uzņēmumiem saskaņā ar šādu valsts tiesisko regulējumu, samērīgumu, ciktāl šie pienākumi attiecas uz citiem naftas produktiem, kurus šie uzņēmumi neizmanto savā darbībā, iesniedzējtiesai šis samērīgums ir jānovērtē, visaptveroši izvērtējot visus atbilstošos pamatlietu apstākļus.

87

Šajā ziņā tai ir jāņem vērā apstākļi, kādos minētie uzņēmumi saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu, ar kuru transponēts Direktīvas 2009/119 8. pants, var vismaz daļu no saviem krājumu uzturēšanas pienākumiem deleģēt kādai CKUS vai citam uzņēmumam Savienībā. Šajā ziņā, kā ģenerāladvokāts uzsvēris secinājumu 79. punktā, reāla iespēja par saprātīgām izmaksām deleģēt šos krājumu uzturēšanas pienākumus kādai CKUS vai citam uzņēmumam būtu jāuzskata par garantiju, ka minētie pienākumi ir samērīgi.

88

Iesniedzējtiesai būtu jāņem vērā arī konkrēto pienākumu apjoms attiecībā uz vajadzīgo uzglabāšanas ilgumu un uzglabājamo naftas produktu daudzumu, kā arī krājumu nomas, pat iegādes un tālākpārdošanas iespējas obligātā uzglabāšanas perioda beigās. Apstāklis, ka noteiktais krājumu uzturēšanas pienākums ir ierobežots laikā un attiecas uz iepriekš noteiktu daudzumu, arī var liecināt par labu secinājumam, ka šie pienākumi ir samērīgi.

89

Minētajai tiesai vēl būs jāņem vērā krājumu uzturēšanas pienākumu finansiālā ietekme salīdzinājumā ar attiecīgo uzņēmumu lielumu un apgrozījumu, ko tie guvuši, veicot savu darbību, kā arī jāsalīdzina šī ietekme ar apgrūtinājumu, kas uzlikts visiem citiem uzņēmumiem, uz kuriem attiecas krājumu uzturēšanas pienākumi. Šajā ziņā, turklāt ņemot vērā Direktīvas 2009/119 11. apsvērumu, apstāklis, ka krājumu uzturēšanas pienākuma noteikšana nopietni apdraud attiecīgā uzņēmuma ekonomisko izdzīvošanu vai var būtiski ietekmēt tā konkurētspēju, ir norāde uz šī pienākuma nesamērīgumu, ja vien to nepapildina atbilstoša kompensācija.

90

Neskarot samērīguma vērtējumu, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Hartas 16. un 17. pants, kā arī 52. panta 1. punkts, lasot tos kopsakarā, neliedz noteikt uzņēmumam pienākumu izveidot un uzturēt drošības rezerves produktiem, kas nav saistīti ar šī uzņēmēja darbību, pat tad, ja šī pienākuma izpilde minētajam uzņēmumam rada būtisku finansiālu slogu.

91

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo, ceturto un piekto jautājumu abās apvienotajās lietās jāatbild, ka Direktīvas 2009/119 tiesību normas, lasot tās Hartas 16. un 17. panta, kā arī 52. panta 1. punkta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tām nav pretrunā tas, ka energoproduktu, kas ietilpst Regulas Nr. 1099/2008 A pielikuma 3.4. nodaļā paredzētajā produktu kategorijā, imports, ko veic uzņēmums, rada šim uzņēmumam pienākumu izveidot un uzturēt tāda energoprodukta drošības rezerves, kas ietilpst citā šajā nodaļā paredzētajā produktu kategorijā, pat tad, ja minētais uzņēmums šo produktu neizmanto savā saimnieciskajā darbībā, tam ar šo produktu nav nekādas saiknes un ja šis pienākums uzņēmumam rada būtisku finansiālu slogu, ar nosacījumu, ka minētais pienākums ir samērīgs.

92

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: