Lieta C-298/22

Caixa Geral de Depósitos SA
un Banco Português de Investimento SA (BPI),
Caixa Central de Crédito Agrícola Mútuo CRL,
Banco Santander Totta SA,
Banco Comercial Português SA,
Banco BPN/BIC Português SA,
Banco Bilbao Vizcaya Argentaria SA filiāle Portugālē,
Barclays Bank Plc,
Caixa Económica Montepio Geral – Caixa Económica Bancária SA,
Unión de Creditos Imobiliarios SA – Estabelecimento Financeiro de Crédito SOC,
Banco Espírito Santo SA, likvidējamā sabiedrība,

pret

Autoridade da Concorrência

(Tribunal da Concorrência, Regulação e Supervisão
lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesas (piektā palāta) 2024. gada 29. jūlija spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Kaitējums konkurencei – Aizliegtu vienošanos aizliegums – LESD 101. pants – Nolīgumi starp uzņēmumiem – Konkurences ierobežojums mērķa dēļ – Informācijas apmaiņa starp kredītiestādēm – Informācija par komerciālajiem noteikumiem un pakalpojumu sniegšanas apjomiem – Stratēģiska informācija

1. Aizliegtas vienošanās – Konkurences apdraudējums – Vērtēšanas kritēriji – Atšķirība starp ierobežojumu mērķa dēļ un ierobežojumu seku dēļ – Ierobežojums mērķa dēļ – Pietiekama kaitīguma pakāpe – Pietiekams konstatējums

   (LESD 101. panta 1. punkts)

   (skat. 33., 35. un 36. punktu)

2. Aizliegtas vienošanās – Konkurences apdraudējums – Vērtēšanas kritēriji – Aizliegtas vienošanās saturs un mērķis, kā arī ekonomiskais un juridiskais konteksts, kurā tā tiek izvērsta – Atšķirība starp ierobežojumu mērķa dēļ un ierobežojumu seku dēļ – Vienošanās dalībnieku nodoms ierobežot konkurenci – Neobligāts kritērijs – Pārkāpums mērķa dēļ – Pietiekama kaitīguma pakāpe – Vērtēšanas kritēriji – Nepieciešamība izvērtēt pret konkurenci vērstās rīcības ietekmi uz konkurenci – Neesamība

   (LESD 101. pants)

   (skat. 37.–43. punktu)

3. Aizliegtas vienošanās – Saskaņotas darbības – Jēdziens – Koordinācija un sadarbība, kas nav saderīgas ar katra uzņēmuma pienākumu patstāvīgi noteikt savu rīcību tirgū – Konfidenciālas un stratēģiskas informācijas apmaiņa starp kredītiestādēm – Informācijas apmaiņa, kas varētu mazināt nenoteiktību saistībā ar attiecīgo uzņēmumu turpmāko rīcību – Ierobežojums mērķa dēļ – Nepieciešamība pierādīt, ka apmaiņā iesaistītie faktiski ir ņēmuši vērā šo informāciju – Neesamība

   (LESD 101. panta 1. punkts)

   (skat. 44.–57., 63., 64., 66., 70.–72., 75.–77., 79., 81., 84., 85. un 88. punktu)

Rezumējums

Tiesa, izskatījusi Tribunal da Concorrência, Regulação e Supervisão (Konkurences, regulēšanas un uzraudzības lietu tiesa, Portugāle) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, spriež par to, ar kādiem nosacījumiem “patstāvīga” informācijas apmaiņa, kas nav informācijas apmaiņa, kura notiktu papildus saskaņotām darbībām, kas ierobežo konkurenci, ir kvalificējama kā “ierobežojums mērķa dēļ” LESD 101. panta 1. punkta izpratnē.

Šajā gadījumā Autoridade da Concorrência (Konkurences iestāde, Portugāle; turpmāk tekstā – “AdC”) konstatēja, ka vairākas kredītiestādes bija pārkāpušas šīs dalībvalsts konkurences tiesību normas un LESD 101. pantu, laikā no 2002. gada maija līdz 2013. gada martam iesaistīdamās saskaņotās darbībās ar mērķi ierobežot konkurenci hipotekāro kredītu tirgū, patēriņa kredītu tirgū un uzņēmumiem paredzētu kredītu tirgū.

Šīs saskaņotās darbības izpaudās kā “patstāvīga” informācijas apmaiņa ar spēkā esošiem un turpmākiem noteikumiem, kas piemērojami to kreditēšanas darījumiem, tajā skaitā ar kredīta procentu likmju starpībām [(spreads)] un riska mainīgajiem lielumiem (parametriem), kā arī par katras šajā apmaiņā iesaistītās kredītiestādes pakalpojumu sniegšanas apjomu.

Līdz ar to ar 2019. gada 9. septembra lēmumu AdC minētās kredītiestādes sodīja, tām uzlikdama naudas sodu. Lielākā daļa iesaistīto kredītiestāžu par šo lēmumu iesniedza pieteikumu iesniedzējtiesā.

Tā kā iesniedzējtiesa uzskatīja, ka šī informācijas apmaiņa, kas notikusi tirgos, kuriem piemīt augsta koncentrācijas pakāpe un kuros pastāv šķēršļi ienākšanai tirgū, varot veicināt to, ka tiek samazināts komerciālais spiediens un nenoteiktība saistībā ar konkurentu stratēģisko rīcību tirgū un tādējādi izraisīt neformālu koordinēšanu, kas ierobežotu konkurenci, tā nolēma uzdot Tiesai jautājumus par šādas apmaiņas atbilstību LESD 101. pantam.

Tiesas vērtējums

Ievada vietā Tiesa atgādina, ka informācijas apmaiņa starp konkurentiem var būt uzskatāma par konkurences ierobežojumu – arī mērķa dēļ – LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, ja tā ir uzskatāma par tāda veida koordinēšanu, kura attiecīgās apmaiņas kontekstā pati par sevi kaitē normālas konkurences pareizai darbībai.

Vispirms, tās saturs nozīmē, ka šai apmaiņai piemīt iezīmes, kuru dēļ tā ir pielīdzināma tādai koordinēšanai starp uzņēmumiem, kas varētu izraisīt konkurences apstākļus, kuri neatbilstu parastajiem apstākļiem aplūkojamajā tirgū. Normālas konkurences pareizas darbības priekšnosacījums kādā tirgū ir tas, ka tirgū pastāvošie apstākļi ir pārskatāmi. Proti, vienīgi tad, ja izpildīts šis nosacījums, ir iespējama efektīva tirgus darbība. Pārskatāmība tirgus dalībnieku vidū – vismaz neoligopolā tirgū – spēj stiprināt konkurenci starp piedāvātājiem. Savukārt, lai konkrēts tirgus varētu darboties normāli, katram tirgus dalībniekam, pirmkārt, ir pienākums patstāvīgi noteikt politiku, ko tas plāno īstenot vienotajā tirgū, un, otrkārt, jābūt pakļautam nenoteiktībai vismaz saistībā ar laiku, apmēru un veidu, kādā konkurenti turpmāk varētu mainīt rīcību šajā tirgū.

Turpinot, attiecībā uz aplūkojamās informācijas apmaiņas kontekstu: ir nepieciešams, ka tajā jebkāda koordinēšana, kurai piemīt iezīmes, kas līdzinās minētās apmaiņas iezīmēm, var izraisīt vienīgi tādus konkurences apstākļus, kuri, ņemot vērā aplūkojamo preču vai pakalpojumu būtību, faktiskos apstākļus attiecīgajā tirgū un šā tirgus struktūru, neatbilst parastajiem aplūkojamā tirgus darbības apstākļiem.

Visbeidzot, runājot par minētās apmaiņas “objektīvajiem mērķiem”, informācijas apmaiņa, saistībā ar kuru formāli gan nav runas par to, ka būtu paredzēts sasniegt pret konkurenci vērstu mērķi, tomēr, ņemot vērā tās veidu un kontekstu, kurā tā notikusi, to nevar izskaidrot citādi kā ar mērķi, kas ir pretrunā vienai no brīvas konkurences principa pamatiezīmēm, ir uzskatāma par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

No tā izriet, ka – ciktāl katram tirgus dalībniekam jāsaglabā nenoteiktība saistībā ar pārējo tirgus dalībnieku turpmāko rīcību minētajā tirgū – informācijas apmaiņa, kas dod iespēju izvairīties no šādas nenoteiktības, ir uzskatāma par tāda veida koordinēšanu starp uzņēmumiem, kura savas būtības dēļ kaitē normālas konkurences pareizai darbībai.

Šajā ziņā nav nepieciešams pierādīt, ka šīs apmaiņas kontekstā apmainītā informācija var izraisīt tikai to, ka tajā iesaistītie, ciktāl tie rīkojas samērīgi un saimnieciski racionāli, noklusēti rīkojas vienādi attiecībā pret kādu no parametriem, uz kuriem balstoties, aplūkojamajā tirgū veidojas konkurence.

Proti, ir pietiekami, ka apmainītā informācija ir, pirmkārt, konfidenciāla, tas ir, informācija, kas vēl nav zināma ikvienam attiecīgā tirgus dalībniekam, un, otrkārt, stratēģiska, tas ir, informācija, kas pēc būtības – attiecīgā gadījumā apvienojumā ar citu informācijas apmaiņā iesaistītajiem jau zināmu informāciju – dod iespēju gūt priekšstatu par stratēģiju, ko daži no šiem iesaistītajiem plāno īstenot attiecībā pret vienu vai vairākiem parametriem, uz kuriem balstoties, aplūkojamajā tirgū veidojas konkurence.

Konkrētāk, jēdziens “stratēģiska informācija” ir plašs un aptver visus datus, kas tirgus dalībniekiem vēl nav zināmi un kas šādas apmaiņas kontekstā spēj mazināt nenoteiktību saistībā ar pārējo tirgus dalībnieku turpmāko rīcību attiecībā pret aspektiem, kuri aplūkojamo preču vai pakalpojumu būtības, faktisko tirgus apstākļu un tirgus struktūras dēļ ir uzskatāmi par kādu no parametriem, uz kuriem balstoties, aplūkojamajā tirgū veidojas konkurence.

Ja apmainītā informācija attiecas nevis uz apmaiņā iesaistīto plāniem mainīt rīcību aplūkojamajā tirgū, bet uz pašreizējiem vai iepriekš pastāvējušiem faktiskajiem apstākļiem, tā tik un tā var tikt uzskatīta par stratēģisku, ja šādā apmaiņā iesaistītais ar pietiekamu precizitāti var izsecināt pārējo šajā apmaiņā iesaistīto turpmāko rīcību vai to reakciju uz varbūtēju stratēģisku pavērsienu tirgū.

Ņemot vērā šos apsvērumus, Tiesa norāda, ka informācijas apmaiņa starp kredītiestādēm, kas notikusi tirgos, kuriem piemīt augsta koncentrācijas pakāpe un kuros pastāv šķēršļi ienākšanai tirgū, un kas attiecas uz komerciālajiem noteikumiem, kuri piemērojami to kreditēšanas darījumiem šajos tirgos ir kvalificējama kā konkurences ierobežojums mērķa dēļ, jo tā citastarp aptver stratēģisku informāciju par pārējo šajā apmaiņā iesaistīto plāniem turpmākai rīcībai attiecībā pret kādu no parametriem, uz kuriem balstoties, aplūkojamajā tirgū veidojas konkurence.