Pagaidu versija
TIESAS (piektā palāta) SPRIEDUMS
2024. gada 29. jūlijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Kaitējums konkurencei – Aizliegtu vienošanos aizliegums – LESD 101. pants – Nolīgumi starp uzņēmumiem – Konkurences ierobežojums mērķa dēļ – Informācijas apmaiņa starp kredītiestādēm – Informācija par komerciālajiem noteikumiem un pakalpojumu sniegšanas apjomiem – Stratēģiska informācija
Lietā C‑298/22
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Tribunal da Concorrência, Regulação e Supervisão (Konkurences, regulēšanas un uzraudzības lietu tiesa, Portugāle) iesniegusi ar 2022. gada 3. maija lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 4. maijā, tiesvedībā
Banco BPN/BIC Português SA,
Banco Bilbao Vizcaya Argentaria SA filiāle Portugālē,
Banco Português de Investimento SA (BPI),
Banco Espírito Santo SA, likvidējamā sabiedrība,
Banco Santander Totta SA,
Barclays Bank plc,
Caixa Económica Montepio Geral – Caixa Económica Bancária SA,
Caixa Geral de Depósitos SA,
Unión de Créditos Inmobiliários SA, Establecimiento Financiero de Crédito, filiāle Portugālē,
Caixa Central de Crédito Agrícola Mútuo CRL,
Banco Comercial Português SA
pret
Autoridade da Concorrência,
piedaloties
Ministério Público,
TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs J. Regans [E. Regan] (referents), tiesneši Z. Čehi [Z. Csehi] un I. Jarukaitis [I. Jarukaitis],
ģenerāladvokāts: A. Rants [A. Rantos],
sekretāre: L. Karasko Marko [L. Carrasco Marco], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2023. gada 22. jūnija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– Banco BPN/BIC Português SA vārdā – C. Amorim, M. Gorjão‑Henriques, F. Marques de Azevedo un A. Saavedra, advogados,
– Banco Português de Investimento SA (BPI) vārdā – M. de Abreu Castelo Branco, A. Lucena e Vale un C. Pinto Correia, advogados,
– Banco Santander Totta SA vārdā – T. L. Faria, M. Lopes Martins, G. Neves Lima un N. Salazar Casanova, advogados,
– Barclays Bank plc vārdā – S. Estima Martins un L. Seifert Guincho, advogados,
– Caixa Económica Montepio Geral – Caixa Económica Bancária SA vārdā – D. N. Brito, P. Gouveia e Melo un J. Vieira Peres, advogados,
– Caixa Geral de Depósitos SA vārdā – G. Banha Coelho, C. Homem Ferreira Morais, L. D. Silva Morais un L. Tomé Feteira, advogados,
– Unión de Créditos Inmobiliários SA, Establecimiento Financiero de Crédito, Sucursal em Portugal vārdā – T. L. Faria, M. Lopes Martins un G. Neves Lima, advogados,
– Caixa Central de Crédito Agrícola Mútuo CRL vārdā – C. Coutinho da Costa un N. Mimoso Ruiz, advogados,
– Banco Comercial Português SA vārdā – R. Bordalo Junqueiro, N. Carrolo dos Santos un B. de Melo Alves, advogados,
– Autoridade da Concorrência vārdā – A. Cruz Nogueira un S. Parodi, advogadas,
– Ministério Público vārdā – P. Vieira, procurador,
– Portugāles valdības vārdā – P. Barros da Costa, C. Chambel Alves un S. Ramos Moura, pārstāvji,
– Grieķijas valdības vārdā – K. Boskovits, pārstāvis,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. Caselli, avvocato dello Stato,
– Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un R. Kissné Berta, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – S. Baches Opi, P. Caro de Sousa un M. Domecq, pārstāvji,
– EBTA Uzraudzības iestādes vārdā – M. M. Joséphidès, M. M. Sánchez Rydelski un C. Simpson, pārstāves,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2023. gada 5. oktobra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 101. panta 1. un 3. punktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp vairākām kredītiestādēm, no vienas puses, un Autoridade da Concorrência (Konkurences iestāde, Portugāle; turpmāk tekstā – “AdC”), no otras puses, par nupat minētās lēmumu uzlikt šīm kredītiestādēm naudas sodu par šīs dalībvalsts konkurences tiesību normu un LESD 101. panta pārkāpumu, proti, to iesaistīšanos saskaņotās darbībās ar mērķi ierobežot konkurenci hipotekāro kredītu tirgū, patēriņa kredītu tirgū un uzņēmumiem paredzētu kredītu tirgū, kuras izpaudušās kā apmaiņa ar informāciju par spēkā esošiem un turpmākiem noteikumiem, kas piemērojami to darījumiem, tajā skaitā par kredīta procentu likmju starpībām [(spreads)] un riska mainīgajiem lielumiem (parametriem), kā arī par katras šajā apmaiņā iesaistītās kredītiestādes pakalpojumu sniegšanas apjomu.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD] [101]. un 102]. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 3. panta “Attiecības starp [LESD] [101.] un [102.] pantu un valstu konkurences tiesību aktiem” 1. punktā ir noteikts:
“Ja dalībvalstu konkurences iestādes vai valstu tiesas piemēro valsts konkurences tiesību aktus attiecībā uz līgumiem, uzņēmumu apvienību lēmumiem vai saskaņotām darbībām [LESD] [101.] panta 1. punkta nozīmē, kas minētā noteikuma nozīmē var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, tās attiecībā uz šādiem līgumiem, lēmumiem vai saskaņotām darbībām piemēro arī [LESD] [101.] pantu. [..]”
Portugāles tiesības
4 Banco de Portugal paziņojums Nr. 8/2009 tika publicēts 2009. gada 12. oktobrī (Diário da República, 2. sērija, Nr. 197, E daļa).
5 Šā paziņojuma 3. panta “Cenrādis” 1. punktā ir noteikts:
“Ikviena kredītiestāde sagatavo un uztur pilnīgu cenrādi, kurš ietver vispārīgos noteikumus, kas ietekmē ar darījumu izpildi saistītās īpašumtiesības, un kurā uzrādīti finanšu produkti un pakalpojumi, kas tiek piedāvāti publiskā apgrozībā.”
6 Minētā paziņojuma 4. panta “Pienākums sniegt informāciju saistībā ar cenrāža publiskošanu” 1. un 2. punktā ir precizēts:
“1 – Kredītiestādes, uz kurām attiecas šis akts, ikvienā savā filiālē un birojā, kur tiek apkalpota plaša sabiedrība, pastāvīgi uztur savu cenrādi, kas sagatavots atbilstoši iepriekšējā panta noteikumiem un kas ir pieejams redzamā vietā ar tiešu piekļuvi un formātā, ko iespējams vienkārši un tieši izmantot, citastarp ar elektroniskiem līdzekļiem.
2 – Ikviena kredītiestāde, kurai ir vietne internetā, tajā publisko pilnīgu un atjauninātu cenrādi, proti, labi redzamā, viegli identificējamā vietā, kurai iespējams tieši piekļūt – bez nepieciešamības iepriekš piereģistrēties.”
7 Paziņojuma Nr. 8/2009 7. panta “Informatīvā lapa par procentu likmēm” 1. punktā ir teikts:
“Informatīvajā lapā par procentu likmēm ietverto informāciju atjaunina atbilstoši situācijai tirgū, lai plašai sabiedrībai citastarp būtu iespējams noskaidrot tipiskās likmes, kādas kredītiestāde, ievērojot Banco de Portugal norādījumos izklāstītos nosacījumus, piemēro saviem parasti veiktajiem darījumiem.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
8 AdC 2019. gada 9. septembrī pieņēma lēmumu, ar ko tā vairākām kredītiestādēm (turpmāk tekstā – “iesaistītās kredītiestādes”) uzlika naudas sodu par piedalīšanos “patstāvīgā” informācijas apmaiņā, tas ir, informācijas apmaiņā, par ko netika apgalvots, ka tā būtu notikusi papildus saskaņotām darbībām, kas ierobežo konkurenci. Tā norādīja, ka šī apmaiņa, kas attiecās uz noteikumiem, kuri piemērojami to kredīta darījumiem, tostarp uz spēkā esošām un plānotām kredīta procentu likmju starpībām un riska mainīgajiem lielumiem, kā arī uz katras minētajā apmaiņā iesaistītās kredītiestādes pakalpojumu sniegšanas apjomu, ir pretrunā LESD 101. pantam un vairākām valsts tiesību normām.
9 Pirms AdC izdarīja šādu secinājumu, tā bija atzinusi, ka aplūkojamā informācijas apmaiņa ir uzskatāma par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ un ka šis apstāklis to atbrīvo no pienākuma noskaidrot šīs apmaiņas eventuālo ietekmi uz tirgu. Turpretī AdC neapgalvoja, ka iesaistītās kredītiestādes būtu iesaistījušās kāda cita veida darbībās, kas ierobežo konkurenci un kas būtu bijušas vai būtu varējušas būt saistītas ar minēto informācijas apmaiņu, piemēram, cenu saskaņošanā vai tirgu sadalē.
10 Lielākā daļa iesaistīto kredītiestāžu par šo lēmumu iesniedza pieteikumu iesniedzējtiesā – Tribunal da Concorrência, Regulação e Supervisão (Konkurences, regulēšanas un uzraudzības lietu tiesa, Portugāle) – ar tādu pamatojumu, ka aplūkojamo informācijas apmaiņu pašu par sevi nevarot uzskatīt par tādu, kas rada pietiekamu kaitējumu konkurencei. Tādēļ esot nepieciešams veikt pārbaudi par tās ietekmi. Turklāt AdC neesot ņēmusi vērā šīs apmaiņas ekonomisko, tiesisko un regulatīvo kontekstu tās īstenošanas laikā, lai gan šis aspekts esot bijis jāņem vērā, lai varētu secināt, vai notikusi konkurences ierobežošana mērķa dēļ.
11 2022. gada 28. aprīlī iesniedzējtiesa pasludināja starpspriedumu, kurā tā norādīja, kuri no AdC lēmumā ietvertajiem faktiem ir uzskatāmi par pierādītiem.
12 Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa ir iekļāvusi šā starpsprieduma kopsavilkumu, kurā faktisko apstākļu izklāsts ir sadalīts piecās daļās, kas attiecas uz apmainītās informācijas būtību, koordinēšanas veidu, tās mērķi, juridisko un ekonomisko kontekstu, kā arī apgalvoto labvēlīgo ietekmi uz konkurenci.
13 Pirmkārt, apmainītā informācija esot attiekusies uz hipotekāro kredītu tirgu, patēriņa kredītu tirgu, kā arī uzņēmumiem paredzētu kredītu tirgu. Saistībā ar šiem tirgiem esot notikusi apmaiņa ar divu veidu informāciju, proti:
– ar spēkā esošiem un plānotiem komerciālajiem “noteikumiem”, proti, tabulām par “kredīta procentu likmju starpībām” – tā ir starpība starp likmi, ko kredītiestāde piemēro attiecībā uz aizņēmēju, un likmi, ar kādu tā principā refinansējas, – un par riska mainīgajiem lielumiem jeb parametriem, kuriem katrā tāda “klienta” riska kategorijā, kas identificēts atkarībā no tādiem faktoriem kā ienākumi, finansējuma apmērs vai ar attiecīgā klienta nekustamo īpašumu saistītās izmaksas, ir piesaistīta kredīta procentu likmju starpība, kas piemērojama, lai kompensētu šo risku. Ņemot vērā to, cik izsmeļoša un sistematizēta ir apmainītā informācija, informācijas apmaiņas laikā šī informācija nebija publiski pieejama;
– ar “pakalpojumu sniegšanas apjomiem”, tas ir, iesaistīto kredītiestāžu individualizētiem datiem par iepriekšējā mēnesī piešķirto kredītu apmēru. Šie dati tika nosūtīti “neapkopotā” veidā, tas ir, vismaz sadalīti detalizētās apakškategorijās, un šādā veidā nebija iegūstami no citiem avotiem nedz informācijas apmaiņas laikā, nedz pēc tam.
14 Starpsprieduma kopsavilkumā ir arī precizēts, ka aplūkojamā informācijas apmaiņa notika regulāri un ka tā bija konfidenciāla, un līdz ar to par to esot bijis zināms vienīgi tajā iesaistītajām kredītiestādēm. Turklāt šī apmaiņa esot attiekusies uz nepubliskotu vai grūti pieejamu, vai attiecīgi sistematizējamu stratēģisku informāciju. Proti, apmainītā informācija atšķīrās no informācijas, ko iesaistītās kredītiestādes sniedza patērētājiem atbilstoši to pienākumam sniegt attiecīgo informāciju. Turklāt šīs kredītiestādes ar šo informāciju apmainījās neapkopotā, individualizētā veidā, un šī informācija attiecās uz aktuālo vai turpmāko rīcību. Tās citastarp esot norādījušas uz plāniem tuvākajā nākotnē mainīt stratēģisko rīcību vai uz spēkā esošajiem komerciālajiem noteikumiem.
15 Otrkārt, attiecībā uz šīs informācijas apmaiņas ilgumu un veidu iesniedzējtiesa norāda, ka tā notika no 2002. gada maija līdz 2013. gada martam. Par to liecinot divpusēja vai daudzpusēja saziņa, kas notika, izmantotojot telefonsakarus vai elektronisko pastu, turklāt par to katrā ziņā bija informēta iesaistīto kredītiestāžu vadība.
16 Treškārt, tā kā informācijas apmaiņa deva iespēju katrai no iesaistītajām kredītiestādēm iegūt detalizētus, sistematizētus, atjauninātus un precīzus datus par savu konkurentu, kas tāpat bija iesaistījušies šajā apmaiņā, piedāvājumiem, iesniedzējtiesa no tā izsecina, ka šīs apmaiņas mērķis bija samazināt nenoteiktību, kas izriet no attiecīgās stratēģiskās rīcības un tātad no riska saistībā ar komerciālu spiedienu no šo konkurentu puses.
17 Ceturtkārt, attiecībā uz minētās apmaiņas juridisko un ekonomisko kontekstu: šajā informācijas apmaiņā bija iesaistījušās Portugāles sešas lielākās kredītiestādes. 2013. gadā šīs kredītiestādes esot pārvaldījušas 83 % no visiem banku aktīviem Portugāles banku nozarē.
18 No 2008. gada vidus pretēji Euribor – indeksa, kas atspoguļo starpbanku procentu likmes eurozonā, – attīstībai, proti, tā ievērojamam kritumam, kredīta procentu likmju starpības, kuras kredītiestādes Portugālē piemēroja jaunajiem hipotekārajiem kredītiem, esot ievērojami pieaugušas, un tas esot piebremzējis procentu likmju samazināšanos galapatērētājiem. Turpretī vismaz laikposmā no 2010. gada līdz 2014. gadam fiziskām personām piešķirto hipotekāro kredītu apjoms esot samazinājies. Paralēli tam 2010. un 2011. gadā procentu likmes patēriņa kredītiem atkal pieauga – līdzās kredīta procentu likmju starpību spēcīgam un ilgstošam kāpumam, kas 2012. gada sākumā pārsniedza augstāko rādītāju, kas bija sasniegts 2008. gadā. 2012. gada laikā šīs procentu likmes esot samazinājušās, kas izskaidrojams ar kredīta procentu likmju starpību stabilizēšanos un Euribor samazināšanos. Tomēr iesaistīto kredītiestāžu piemērotās kredīta procentu likmju starpības pēc tam no jauna esot sasniegušas augstāku līmeni, nekā tās bija laikposmos pirms 2012. gada.
19 Piektkārt, attiecībā uz to, ka tam bija potenciāli labvēlīga vai vismaz neviennozīmīga ietekme uz konkurenci; iesaistītās kredītiestādes neesot pierādījušas nedz to, ka ar informācijas apmaiņu būtu radīts efektivitātes palielinājums, nedz to, ka no šā efektivitātes palielinājuma būtu ieguvuši patērētāji, nedz to, ka aplūkojamie konkurences ierobežojumi būtu bijuši nepieciešami. Citastarp šī informācijas apmaiņa neesot bijusi pielīdzināma konkurences izvērtējumam (benchmarking) un konkrētās apmainītās informācijas saturs neesot bijis tāds, lai ar tā palīdzību būtu iespējams novērst vai atrisināt informācijas asimetrijas problēmu attiecībās starp aizdevēju un aizņēmēju (nelabvēlīgas atlases problēma), jo šī apmaiņa neesot attiekusies uz klientu individuālo riska profilu, bet drīzāk tā esot bijusi koncentrēta uz kredīta procentu likmju starpībām un pakalpojumu sniegšanas apjomiem – bez individualizēta sadalījuma pa uzņēmumiem vai atsevišķiem klientiem.
20 Lai gan iesniedzējtiesa uzskata, ka, ņemot vērā nupat izklāstīto, aplūkojamā informācijas apmaiņa varot veicināt to, ka tiek samazināts komerciālais spiediens un nenoteiktība saistībā ar konkurentu stratēģisko rīcību tirgū un tādējādi izraisīt neformālu koordinēšanu, kas ierobežotu konkurenci, tā uzskata par nepieciešamu jautāt Tiesai par LESD 101. panta piemērošanas nosacījumiem, jo attiecībā uz patstāvīgu un neformālu informācijas apmaiņu trūkstot precedentu.
21 Šādos apstākļos Tribunal da Concorrência, Regulação e Supervisão (Konkurences, regulēšanas un uzraudzības lietu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai LESD 101. pants [..] nepieļauj to, ka visaptveroša ikmēneša informācijas apmaiņa starp konkurentiem par darījumiem piemērojamiem noteikumiem (tostarp par aktuālajām un turpmākām kredītu procentu likmju starpībām un riska mainīgajiem lielumiem), kā arī par pakalpojumu sniegšanas rādītājiem (ikmēneša, individualizētiem un neapkopotiem) nekustamā īpašuma kredītu piedāvājumiem, kredītu piedāvājumiem uzņēmumiem un patēriņa kredītu piedāvājumiem, ar kuriem regulāri notiek savstarpēja apmaiņa banku mazumtirdzniecības nozarē koncentrēta tirgus apstākļos ar šķēršļiem ienākšanai tirgū, kas tādējādi mākslīgi palielinājuši pārskatāmību un samazinājuši nenoteiktību saistībā ar konkurentu stratēģisko rīcību, [kas] tiktu kvalificēta par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu būtu apstiprinoša, vai LESD 101. pants nepieļauj šādu kvalifikāciju, ja nav bijis iespējams apzināt vai konstatēt šīs informācijas apmaiņas izraisītu efektivitātes pieaugumu, neviennozīmīgu vai konkurenci veicinošu iedarbību?”
Tiesvedība Tiesā
22 Iesniedzējtiesa, pamatojoties uz Tiesas Reglamenta 105. panta 1. punktu, iesniedza Tiesai pieteikumu par to, lai lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā lietā tiktu piemērota paātrināta tiesvedība.
23 Šā pieteikuma pamatošanai tā apgalvoja, ka, pirmkārt, “pagaidu vērtējums par noilguma termiņa beigām liecina, ka šajā gadījumā aplūkojamajiem faktiskajiem apstākļiem 2023. gada 30. martā iestāsies noilgums – neatkarīgi no apturēšanas un pārtraukšanas iemesliem, kas izvērtējami in concreto.” Otrkārt, “ātrs risinājums šajā lietā ir nepieciešams arī vispārīgas un speciālas novēršanas dēļ”, jo attiecīgie fakti notika laikposmā no 2002. līdz 2013. gadam.
24 Šajā ziņā no Tiesas Reglamenta 105. panta 1. punkta izriet, ka Tiesas priekšsēdētājs pēc iesniedzējtiesas pieteikuma vai – izņēmuma kārtā un ja apstākļi liecina, ka ir nepieciešams izskatīt lietu īsā termiņā – pēc savas ierosmes un pēc tiesneša referenta un ģenerāladvokāta uzklausīšanas var nolemt lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot paātrinātu tiesvedību, tādējādi atkāpjoties no šā reglamenta noteikumiem.
25 Tiesas priekšsēdētājs 2022. gada 14. jūnijā pēc tiesneša referenta un ģenerāladvokāta uzklausīšanas nolēma noraidīt iesniedzējtiesas lūgumu šai lietai piemērot paātrinātu tiesvedību.
26 Šis lēmums tika pieņemts ar tādu pamatojumu, ka, pirmām kārtām, kā norādījusi pati iesniedzējtiesa, noilguma termiņa – 2023. gada 30. marta – noteikšana ir notikusi “neatkarīgi no apturēšanas un pārtraukšanas iemesliem, kas izvērtējami in concreto”. Iesniedzējtiesa ir arī paudusi uzskatu, ka saskaņā ar piemērojamajiem valsts tiesību aktiem “šā lūguma iesniegšana, kas izraisa tiesvedības apturēšanu, ir uzskatāma par iemeslu pašreizējā noilguma termiņa apturēšanai”.
27 Otrām kārtām, apstāklis, ka, lai gan iesniedzējtiesa pamatlietu izskatīja kopš 2019. gada 22. oktobra, minētā tiesa tikai 2022. gada 4. maijā nolēma vērsties Tiesā, relativizē lietas steidzamību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 11. novembris, Energieversorgungscenter Dresden-Wilschdorf, C‑938/19, EU:C:2021:908, 44. punkts).
28 Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka tas vien, ka iesniedzējtiesai ir pienākums nodrošināt ātru risinājumu tās izskatītai lietai – neatkarīgi no iemesla – pats par sevi nav pietiekami, lai attaisnotu paātrinātas tiesvedības piemērošanu uz Tiesas Reglamenta 105. panta 1. punkta pamata (Tiesas priekšsēdētāja rīkojums, 2017. gada 1. februāris, Air Serbia un Kondić, C‑476/16, EU:C:2017:170, 8. punkts).
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Ievadapsvērumi
29 Pieteicējas pamatlietā – iesaistītās kredītiestādes – ievērojamu daļu savu rakstveida apsvērumu ir veltījušas iebildumiem pret iesniedzējtiesas sniegto aprakstu par pamatlietā aplūkojamajiem faktiskajiem apstākļiem, un pat apgalvojušas, ka Tiesai – lai tā varētu sniegt iesniedzējtiesai lietderīgu atbildi – esot pienākums mainīt minētās tiesas aprakstu par faktiskajiem apstākļiem.
30 Tomēr ir jāatgādina: no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka LESD 267. pantā paredzētajā tiesvedībā, kuras pamatā ir funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, vienīgi valsts tiesas, nevis Tiesas, kompetencē ir konstatēt pamatlietas faktiskos apstākļus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 6. oktobris, Consorzio Italian Management un Catania Multiservizi, C‑561/19, EU:C:2021:799, 35. punkts).
31 No tā izriet, ka, lai gan vienīgi Tiesai ir kompetence lemt par Savienības tiesību akta interpretāciju vai spēkā esamību, tai nav nedz jāpārliecinās par minētās tiesas izklāstīto faktisko apstākļu pareizību, nedz jālemj par lietas dalībnieku tādu apgalvojumu pamatotību, ar kuriem apšaubīta iesniedzējtiesas lūgumā izklāstīto faktisko apstākļu apraksta pareizība.
32 Tomēr – kā uzsvērts ģenerāladvokāta secinājumu 20. punktā – Savienības tiesību normas interpretācija, kas Tiesai jāsniedz iesniedzējtiesas aprakstīto faktisko apstākļu kontekstā, neatbalsta prezumpciju, ka šie faktiskie apstākļi tik tiešām ir tādi paši kā pamatlietā aplūkojamie. Tātad galu galā iesniedzējtiesai vienmēr ir jāpārbauda, vai faktiskie apstākļi, kurus tā darījusi zināmus Tiesai, tik tiešām atbilst situācijai pamatlietā un vai ziņas par dalībvalsts tiesisko regulējumu ir pilnīgas un vai tas ir piemērojams konkrētajos faktiskajos apstākļos.
33 Šo secinājumu nevar atspēkot arī valsts tiesu pienākums – uz kuru norāda pieteicējas pamatlietā – precīzi izklāstīt to faktisko apstākļu kontekstu, uz kuriem attiecas prejudiciālie jautājumi, it īpaši konkurences jomā, kurai ir raksturīgi sarežģīti faktiskie un tiesiskie apstākļi (spriedums, 2021. gada 3. marts, Poste Italiane un Agenzia delle entrate – Riscossione (C‑434/19 un C‑435/19, EU:C:2021:162, 77. punkts).
34 Lai gan ar šādu pienākumu ir paredzēts dot Tiesai iespēju pārliecināties, ka nav tā, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu būtu nepieņemams, tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru iesniedzējtiesas lūgumu par nepieņemamu var atzīt vienīgi tad, ja lūgtajai Savienības tiesību normu interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas strīda faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu vai ja problēma ir hipotētiska, vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2007. gada 19. aprīlis, Asemfo, C‑295/05, EU:C:2007:227, 31. punkts), bet šajā lietā tas tā nav.
35 Tā kā pārbaude par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību ir tādējādi ierobežota un attiecas tikai uz šā sprieduma iepriekšējā punktā minēto prasību acīmredzamu neievērošanu, no valsts tiesas pienākuma precīzi aprakstīt prejudiciālo jautājumu faktisko apstākļu kontekstu nevar atvasināt to, ka Tiesai būtu pienākums pārliecināties, vai iesniedzējtiesas apraksts tik tiešām atbilst pamatlietā aplūkojamajai situācijai. Turklāt šajā gadījumā no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem nav acīmredzams, ka šīs prasības nebūtu ievērotas.
36 Līdz ar to nav nepieciešams aplūkot nedz pieteicēju pamatlietā paustās šaubas par to faktisko apstākļu nozīmīgumu, uz kuriem iesniedzējtiesa balstījusi uzdotos jautājumus, nedz to lūgumus pārformulēt prejudiciālos jautājumus, ar kuriem pieteicējas pamatlietā lūgušas Tiesu veikt izmaiņas faktisko apstākļu aprakstā.
Par pirmo jautājumu
37 Uzreiz ir jānorāda: no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, kā arī no pieteicēju pamatlietā apsvērumiem izriet, ka pamatlietā aplūkojamais strīds galvenokārt attiecas uz konkurences ierobežojuma “mērķa dēļ” juridisko kvalifikāciju.
38 Šā iemesla dēļ ir uzskatāms, ka ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 101. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka visaptveroša, savstarpēja ikmēneša informācijas apmaiņa starp konkurējošām kredītiestādēm, kas notikusi tirgos, kuriem piemīt augsta koncentrācijas pakāpe un kuros pastāv šķēršļi ienākšanai tirgū, un kas attiecas uz spēkā esošiem un plānotiem noteikumiem, kuri piemērojami to darījumiem, kas tiek veikti šajos tirgos, tostarp uz kredīta procentu likmju starpībām un riska mainīgajiem lielumiem, kā arī katras šajā apmaiņā iesaistītās kredītiestādes pakalpojumu sniegšanas apjomu ir kvalificējama kā konkurences ierobežojums mērķa dēļ.
Par priekšnosacījumiem, ar kādiem nolīgumu starp uzņēmumiem, uzņēmumu apvienības lēmumu un saskaņotas darbības var kvalificēt kā ierobežojumu mērķa dēļ
39 Saskaņā ar LESD 101. panta 1. punktu kā nesaderīgi ar iekšējo tirgu ir aizliegti visi nolīgumi uzņēmumu starpā, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, [..] kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū.
40 Līdz ar to, lai konkrētā gadījumā varētu uzskatīt, ka uz nolīgumu, uzņēmumu apvienības lēmumu vai saskaņotām darbībām ir attiecināms LESD 101. panta 1. punktā minētais aizliegums, ir nepieciešams atbilstoši šīs tiesību normas formulējumam pierādīt vai nu to, ka šīs rīcības mērķis ir kavēt, ierobežot vai izkropļot konkurenci, vai arī to, ka šai rīcībai ir šāda ietekme (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2023. gada 21. decembris, International Skating Union/Komisija, C‑124/21 P, EU:C:2023:1012, 98. punkts, 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C‑333/21, EU:C:2023:1011, 158. punkts, un 2023. gada 21. decembris, Royal Antwerp Football Club, C‑680/21, EU:C:2023:1010, 85. punkts).
41 Šajā ziņā, ja ir bijis precedents, kad informācijas apmaiņa, kas notikusi tādā pašā veidā un tajā pašā nozarē kā pamatlietā aplūkojamajā, kvalificēta kā ierobežojums mērķa dēļ, varētu būt vieglāk pierādīt, ka arī minētā informācijas apmaiņa rada tādu ierobežojumu, tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka tad, ja šāda precedenta nav – kā šajā gadījumā – nevar liegt attiecīgā gadījumā aplūkojamo informācijas apmaiņu kvalificēt šādi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 25. marts, Generics (UK)/Komisija, C‑588/16 P, EU:C:2021:242, 79. punkts).
42 Proti, LESD 101. panta 1. punkta piemērošanas vajadzībām vispirms ir jāizvērtē aplūkojamā nolīguma starp uzņēmumiem, uzņēmumu apvienības lēmuma vai saskaņoto darbību priekšmets. Gadījumā, ja šādā pārbaudē tiek konstatēts, ka šim nolīgumam, šim lēmumam vai šīm darbībām ir pret konkurenci vērsts mērķis, tā/to ietekmi uz konkurenci izvērtēt nav nepieciešams. Tikai tad, ja nevar izdarīt pieņēmumu, ka šādam nolīgumam, lēmumam vai darbībām būtu šāds pret konkurenci vērsts mērķis, papildus ir nepieciešams izvērtēt šo ietekmi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2023. gada 21. decembris, International Skating Union/Komisija, C‑124/21 P, EU:C:2023:1012, 99. punkts, 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C‑333/21, EU:C:2023:1011, 159. punkts, un 2023. gada 21. decembris, Royal Antwerp Football Club, C‑680/21, EU:C:2023:1010, 86. punkts).
43 Tiesa jau ir nospriedusi, ka, lai gan jēdziens “ierobežojums mērķa dēļ”, par kuru (tikai) ir runa šajā prejudiciālajā jautājumā, ir jāinterpretē šauri – kā tāds, kurš attiecas vienīgi uz dažiem uzņēmumu savstarpējas koordinēšanas veidiem, kuri nodara kaitējumu konkurencei tādā pakāpē, kas ir pietiekama, lai varētu atzīt, ka to ietekmes novērtēšana nav nepieciešama. Proti, dažus uzņēmumu savstarpējas koordinēšanas veidus to būtības dēļ var uzskatīt par tādiem, kas kaitē normālas konkurences pareizai darbībai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2023. gada 21. decembris, International Skating Union/Komisija, C‑124/21 P, EU:C:2023:1012, 101. un 102. punkts, 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C‑333/21, EU:C:2023:1011, 161. un 162. punkts, un 2023. gada 21. decembris, Royal Antwerp Football Club, C‑680/21, EU:C:2023:1010, 88. un 89. punkts).
44 Lai konkrētā gadījumā varētu konstatēt, vai nolīgums, uzņēmumu apvienības lēmums vai saskaņotas darbības ir jāuzskata par tāda veida koordinēšanu, kura pati par sevi kaitē normālas konkurences pareizai darbībai, ir nepieciešams izvērtēt, pirmkārt, šā nolīguma, lēmuma vai darbību saturu, otrkārt, to ekonomisko un juridisko kontekstu un, treškārt, mērķus, kurus ar tiem ir paredzēts sasniegt (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2023. gada 21. decembris, International Skating Union/Komisija, C‑124/21 P, EU:C:2023:1012, 105. punkts, 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C‑333/21, EU:C:2023:1011, 165. punkts, un 2023. gada 21. decembris, Royal Antwerp Football Club, C‑680/21, EU:C:2023:1010, 92. punkts).
45 Vispirms, aplūkojamā nolīguma, uzņēmumu apvienības lēmuma vai saskaņoto darbību satura pārbaude nozīmē, ka ir jāizvērtē to dažādie aspekti, lai varētu konstatēt, vai aplūkojamajai saskaņošanai piemīt iezīmes, kuru dēļ tā ir pielīdzināma tāda veida koordinēšanai starp uzņēmumiem, kura pati par sevi ir uzskatāma par tādu, kas kaitē normālas konkurences pareizai darbībai; citastarp tā tas ir gadījumā, kad koordinēšana, kurai piemīt šādas iezīmes, tieši šo iezīmju dēļ varētu izraisīt konkurences apstākļus, kuri neatbilstu parastajiem apstākļiem attiecīgajā tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 115. un 120. punkts).
46 Turpinot, attiecīgā nolīguma, uzņēmumu apvienības lēmuma vai saskaņoto darbību ekonomiskajā un juridiskajā kontekstā jēdziena “ierobežojums mērķa dēļ” izmantošana nebūt nenozīmē, ka būtu nepieciešams pārbaudīt vai pat pierādīt šā nolīguma, lēmuma vai darbību ietekmi uz konkurenci, proti, neatkarīgi no tā, vai runa ir par faktisku vai potenciālu un negatīvu vai pozitīvu ietekmi, jo šis jēdziens attiecas tikai uz nolīgumiem, uzņēmumu apvienību lēmumiem un saskaņotām darbībām saistībā ar tāda veida koordinēšanu, kas pati par sevi ir uzskatāma par tādu, kas kaitē normālas konkurences pareizai darbībai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2023. gada 21. decembris, International Skating Union/Komisija, C‑124/21 P, EU:C:2023:1012, 106. punkts, 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C‑333/21, EU:C:2023:1011, 166. punkts, un 2023. gada 21. decembris, Royal Antwerp Football Club, C‑680/21, EU:C:2023:1010, 93. punkts).
47 Tomēr tas neizslēdz to, ka ir jāņem vērā attiecīgo preču vai pakalpojumu veids, kā arī faktiskie apstākļi, kas raksturo attiecīgās nozares vai šo tirgu struktūru un darbību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2023. gada 21. decembris, International Skating Union/Komisija, C‑124/21 P, EU:C:2023:1012, 106. punkts, 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C‑333/21, EU:C:2023:1011, 166. punkts, un 2023. gada 21. decembris, Royal Antwerp Football Club, C‑680/21, EU:C:2023:1010, 93. punkts).
48 Proti, ir iespējams, ka, vienīgi tad, ja ir izpildīti konkrēti nosacījumi, var prezumēt, ka dažu veidu koordinēšana, tajā skaitā nolīgumi, apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, kaitē normālas konkurences pareizai darbībai. Kā būtībā uzsvērts ģenerāladvokāta secinājumu 43. punktā, ja kāda veida nolīgums, uzņēmumu apvienības lēmums vai saskaņotas darbības paši par sevi kaitē konkurencei tikai konkrētos apstākļos, kas citastarp saistīti ar attiecīgo preču vai pakalpojumu veidu, faktiski pastāvošajiem apstākļiem tirgū un tirgus struktūru, pārbaudei par šādu veidu koordinēšanas ekonomisko un juridisko kontekstu ir jādod iespēja konstatēt, vai pastāv šie apstākļi. Tātad ar šā konteksta ņemšanu vērā ir paredzēts nodrošināt to, lai neviens īpašs apstāklis saistībā ar aplūkojamo nolīgumu, lēmumu vai saskaņotām darbībām neatspēkotu prezumpciju, ka tāda koordinēšana, kādai tie pielīdzināmi, kaitē konkurencei.
49 Visbeidzot, runājot par aplūkojamā nolīguma, uzņēmumu apvienības lēmuma vai saskaņoto darbību mērķiem, ir jākonstatē objektīvie mērķi, kurus ar šo nolīgumu, lēmumu vai darbībām ir paredzēts sasniegt konkurences jomā. Savukārt apstāklim, ka iesaistītie uzņēmumi ir rīkojušies bez subjektīva nodoma kavēt, ierobežot vai izkropļot konkurenci, un tam, ka tiem ir bijuši konkrēti leģitīmi nolūki, LESD 101. panta 1. punkta piemērošanā nav izšķirošas lomas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2023. gada 21. decembris, International Skating Union/Komisija, C‑124/21 P, EU:C:2023:1012, 107. punkts, 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C‑333/21, EU:C:2023:1011, 167. punkts, un 2023. gada 21. decembris, Royal Antwerp Football Club, C‑680/21, EU:C:2023:1010, 94. punkts).
50 Visu šo apstākļu izvērtēšanā katrā ziņā ir jāatspoguļo konkrētie iemesli, kuru dēļ aplūkojamais nolīgums, uzņēmumu apvienības lēmums vai saskaņotās darbības rada tādu kaitējumu konkurencei, kura pakāpe ir pietiekama, lai pamatotu secinājumu, ka šā nolīguma, lēmuma vai darbību mērķis ir kavēt, ierobežot vai izkropļot konkurenci (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2023. gada 21. decembris, International Skating Union/Komisija, C‑124/21 P, EU:C:2023:1012, 108. punkts, 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C‑333/21, EU:C:2023:1011, 168. punkts, un 2023. gada 21. decembris, Royal Antwerp Football Club, C‑680/21, EU:C:2023:1010, 98. punkts).
Par jēdziena “konkurences ierobežojums” interpretāciju informācijas apmaiņas kontekstā
51 Kā būtībā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 52. punktā, informācijas apmaiņa starp konkurentiem, pat tad, ja nepastāv ar to saistīts sadarbības nolīgums, var būt uzskatāma par konkurences ierobežojumu LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, tajā skaitā ierobežojumu mērķa dēļ. Proti, kā izriet no šā sprieduma 43.–49. punkta, ir nepieciešams šādu apmaiņu pieskaitīt tāda veida koordinēšanai, kura pati par sevi ir uzskatāma par tādu, kas minētās apmaiņas kontekstā kaitē normālas konkurences pareizai darbībai.
52 Vispirms, attiecībā uz informācijas apmaiņas saturu tas nozīmē, ka tai piemīt iezīmes, kuru dēļ tā ir pielīdzināma tāda veida koordinēšanai starp uzņēmumiem, kura spēj radīt konkurences apstākļus, kas neatbilstu parastajiem apstākļiem attiecīgajā tirgū.
53 Jāatgādina, ka normālas konkurences pareizas darbības priekšnosacījums kādā tirgū ir tas, ka tirgū pastāvošie apstākļi ir pārskatāmi. Proti, vienīgi tad, ja izpildīts šis nosacījums, ir iespējama efektīva tirgus darbība. Tiesa jau ir atzinusi, ka principā pārskatāmība tirgus dalībnieku vidū – vismaz neoligopolistiskā tirgū –spēj stiprināt konkurenci starp piedāvātājiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 2. oktobris, Thyssen Stahl/Komisija, C‑194/99 P, EU:C:2003:527, 84. punkts).
54 Savukārt, lai konkrēts tirgus varētu darboties normāli, katram tirgus dalībniekam, pirmkārt, ir pienākums patstāvīgi noteikt politiku, ko tas plāno īstenot vienotajā tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 119. punkts), un, otrkārt, tam ir jābūt pakļautam nenoteiktībai vismaz saistībā ar laiku, apmēru un kārtību, kādā konkurenti varētu mainīt rīcību šajā tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 4. jūnijs, T‑Mobile Netherlands u.c., C‑8/08, EU:C:2009:343, 41. punkts, kā arī 2023. gada 12. janvāris, HSBC Holdings u.c./Komisija, C‑883/19 P, EU:C:2023:11, 116. punkts).
55 Turpinot, attiecībā uz aplūkojamās informācijas apmaiņas kontekstu: ir nepieciešams, ka tajā jebkādai koordinēšanai, kurai piemīt iezīmes, kas līdzinās minētās apmaiņas iezīmēm, var izraisīt vienīgi tādus konkurences apstākļus, kuri, ņemot vērā aplūkojamo preču vai pakalpojumu būtību, faktiskos apstākļus attiecīgajā tirgū un šā tirgus struktūru, neatbilst parastajiem aplūkojamā tirgus darbības apstākļiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1998. gada 28. maijs, Deere/Komisija, C‑7/95 P, EU:C:1998:256, 87. punkts; 2009. gada 4. jūnijs, T‑Mobile Netherlands u.c., C‑8/08, EU:C:2009:343, 33. punkts, kā arī 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 120. punkts).
56 Visbeidzot, attiecībā uz minētās apmaiņas “objektīvajiem mērķiem” ir konstatējams, ka šis jēdziens, proti, tā juridiskā nozīme liecina par nolīguma, uzņēmumu apvienības lēmuma vai saskaņoto darbību pamatjēgu, tas ir, par aplūkojamās koordinēšanas tiešajiem īstermiņa mērķiem, kuru dēļ attiecīgi uzņēmumi tajā ir iesaistījušies. Šā iemesla dēļ informācijas apmaiņa, saistībā ar kuru formāli gan nav runas par to, ka būtu paredzēts sasniegt pret konkurenci vērstu mērķi, tomēr, ņemot vērā tās veidu un kontekstu, kurā tā notikusi, to nevar izskaidrot citādi kā ar mērķi, kas ir pretrunā vienai no brīvas konkurences principa pamatiezīmēm, ir uzskatāma par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.
57 Ņemot vērā nupat izklāstīto un to, ka katram tirgus dalībniekam ir pienākums patstāvīgi noteikt politiku, ko tas plāno īstenot vienotajā tirgū, ir uzskatāms, ka informācijas apmaiņai piemīt iezīmes, kas ļauj to pielīdzināt tāda veida koordinēšanai starp uzņēmumiem, kura pati par sevi ir uzskatāma par tādu, kas kaitē normālas konkurences pareizai darbībai, ja tās saturs attiecas uz informāciju, kas neatkarīgi no tā, cik lielā mērā tā būtu sensitīva vai konfidenciāla, kontekstā, kurā notiek šī apmaiņa, varētu izraisīt to, ka šajā apmaiņā iesaistītie, ciktāl tie rīkojas samērīgi un saimnieciski racionāli, noklusēti rīkotos vienādi attiecībā pret kādu no parametriem, uz kuriem balstoties, aplūkojamajā tirgū veidojas konkurence.
58 Lai varētu veikt šādu novērtēšanu, ir nepieciešams ņemt vērā ne tikai apmainītās informācijas būtību, bet arī šīs apmaiņas ekonomisko kontekstu. Proti, pat ja būtu prezumējams, ka uzņēmumi, kas iesaistījušies informācijas apmaiņā un kas turpina darboties attiecīgajā tirgū, ņem vērā ar konkurentiem apmainīto informāciju, nosakot savu rīcību šajā tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1999. gada 8. jūlijs, Hüls/Komisija, C‑199/92 P, EU:C:1999:358, 161. un 162. punkts; 2009. gada 4. jūnijs, T‑Mobile Netherlands u.c., C‑8/08, EU:C:2009:343, 51. un 52. punkts, kā arī 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 126. un 127. punkts), tas nemaina to, ka uzņēmumi, ciktāl tie rīkojas samērīgi un saimnieciski racionāli, it īpaši ņemot vērā attiecīgā nolīguma kontekstu, identiski rīkosies vienīgi tad, ja tiem nenākas rēķināties ar savu pašreizējo un potenciālo konkurentu, kā arī patērētāju reakciju. Principā tā tas ir tad, ja apmaiņa notiek starp galvenajiem oligopolistiska vai vismaz ļoti koncentrēta tirgus dalībniekiem un ja pastāv šķēršļi ienākšanai šajā tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 2. oktobris, Thyssen Stahl/Komisija, C‑194/99 P, EU:C:2003:527, 86. un 87. punkts).
59 Tātad it īpaši pēdējā minētajā gadījumā apstāklis, ko uzdotajā jautājumā uzsvērusi iesniedzējtiesa, proti, tas, ka tirgum piemīt ievērojama koncentrācijas pakāpe, kā arī pastāv šķēršļi ienākšanai tirgū, ir uzskatāms par nozīmīgu.
60 Tādēļ, lai atzītu, ka informācijas apmaiņa ir uzskatāma par ierobežojumu mērķa dēļ, ne vienmēr ir nepieciešams pierādīt, ka šī apmaiņa attiecas uz informāciju, kas kontekstā, kurā notiek šī apmaiņa, varētu izraisīt to, ka minētajā informācijas apmaiņā iesaistītie, ciktāl tie rīkojas samērīgi un saimnieciski racionāli, noklusēti rīkotos vienādi attiecībā pret kādu no parametriem, uz kuriem balstoties, aplūkojamajā tirgū veidojas konkurence, bet tas būtu pretrunā katra tirgus dalībnieka pienākumam patstāvīgi noteikt politiku, ko tas plāno īstenot vienotajā tirgū.
61 Proti, kā izriet no šā sprieduma 54. punkta, lai tirgus varētu darboties normāli, šā tirgus dalībniekiem ir ne tikai patstāvīgi jānosaka politika, ko tie plāno īstenot vienotajā tirgū, bet arī – vispārīgāk – jāsaglabā nenoteiktība saistībā ar pārējo iesaistīto turpmāko rīcību minētajā tirgū.
62 Līdz ar to var uzskatīt, ka šī informācijas apmaiņa – ja tā dod iespēju izvairīties no šādas nenoteiktības – ir tāda veida koordinēšana starp uzņēmumiem, kura savas būtības dēļ kaitē normālas konkurences pareizai darbībai, un nav nepieciešams pierādīt, ka šīs apmaiņas kontekstā apmainītā informācija var izraisīt to, ka tajā iesaistītie, ciktāl tie rīkojas samērīgi un saimnieciski racionāli, noklusēti rīkojas vienādi attiecībā pret kādu no parametriem, uz kuriem balstoties, aplūkojamajā tirgū veidojas konkurence. Šajā ziņā ir pietiekami, ka apmainītā informācija ir, pirmkārt, konfidenciāla un, otrkārt, stratēģiska.
63 Par “konfidenciālu informāciju” ir uzskatāma informācija, kas vēl nav zināma ikvienam attiecīgā tirgus dalībniekam. Savukārt ar “stratēģisku informāciju” ir jāsaprot informācija, kas pēc būtības – attiecīgā gadījumā apvienojumā ar citu, informācijas apmaiņā iesaistītajiem jau zināmu informāciju – dod iespēju gūt priekšstatu par stratēģiju, ko daži no šiem iesaistītajiem plāno īstenot attiecībā pret vienu vai vairākiem parametriem, uz kuriem balstoties, aplūkojamajā tirgū veidojas konkurence (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 12. janvāris, HSBC Holdings u.c./Komisija, C‑883/19 P, EU:C:2023:11, 117. punkts).
64 Turklāt, lai gan – kā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 69. un 70. punktā – ikviena informācijas apmaiņa par nākotnē piemērojamām cenām (vai atsevišķiem to faktoriem) pēc būtības ir vērsta pret konkurenci – it īpaši ņemot vērā risku, ka tā kaitēs konkurencei. Tomēr jēdziens “stratēģiska informācija” ir plašāks un aptver visus datus, kas tirgus dalībniekiem vēl nav zināmi un kas šādas apmaiņas kontekstā spēj mazināt apmaiņā iesaistīto nenoteiktību saistībā ar pārējo iesaistīto turpmāko rīcību attiecībā pret aspektiem, kas aplūkojamo preču vai pakalpojumu būtības, faktisko tirgus apstākļu un tirgus struktūras dēļ ir uzskatāmi par kādu no parametriem, uz kuriem balstoties, aplūkojamajā tirgū veidojas konkurence.
65 Visbeidzot, apmainītā informācija – kad tā attiecas nevis uz apmaiņā iesaistīto kredītiestāžu plāniem mainīt rīcību aplūkojamajā tirgū, bet uz pašreizējiem vai iepriekš pastāvējušiem faktiskajiem apstākļiem – tik un tā ir uzskatāma par stratēģisku, ja, balstoties uz aplūkojamo preču vai pakalpojumu būtību, faktiskajiem tirgus apstākļiem, apmaiņā iesaistīto kredītiestāžu izmaksu struktūru vai pakalpojumu sniegšanas un pārvaldības metodiku, šāda iesaistītā kredītiestāde ar pietiekamu precizitāti var izsecināt pārējo šajā apmaiņā iesaistīto kredītiestāžu turpmāko rīcību vai to reakciju uz eventuālu stratēģisku pavērsienu tirgū.
Par informācijas apmaiņas, kurai piemīt iesniedzējtiesas jautājumā minētās iezīmes, kvalificēšanu par ierobežojumu mērķa dēļ
66 Lai gan iesniedzējtiesas kompetencē ir novērtēt, vai pamatlietā aplūkojamā apmaiņa ir pielīdzināma tāda veida koordinēšanai starp uzņēmumiem, kura pati par sevi ir uzskatāma par tādu, kas kaitē normālas konkurences pareizai darbībai, un veikt šajā nolūkā nepieciešamo faktisko apstākļu izvērtēšanu, tomēr Tiesa, kas lemj par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, interpretāciju var papildināt ar precizējumiem, kuri var noderēt iesniedzējtiesai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 18. janvāris, Lietuvos notarų rūmai u.c., C‑128/21, EU:C:2024:49, 89. un 90. punkts).
67 Šajā gadījumā iesniedzējtiesa uzdotajā jautājumā norāda uz visaptverošu, savstarpēju ikmēneša informācijas apmaiņu starp konkurējošām kredītiestādēm, kas notikusi tirgos, kuriem piemīt augsta koncentrācijas pakāpe un kuros pastāv šķēršļi ienākšanai tirgū, kas attiecas uz spēkā noteikumiem, kuri piemērojami to darījumiem šajos tirgos, tostarp uz esošām un plānotām kredīta procentu likmju starpībām un riska mainīgajiem lielumiem, kā arī uz iesaistīto kredītiestāžu pakalpojumu sniegšanas individualizēto apjomu.
68 Tomēr, pirmkārt, no iesniedzējtiesas sniegtā apraksta izriet, ka informācija par kredīta procentu likmju starpībām, ar ko konfidenciāli apmainījās iesaistītās kredītiestādes, laikā, kad notika šī apmaiņa, publiski nebija pieejama tikpat izsmeļošā un sistematizētā veidā un ka šī informācija pēc būtības attiecās uz eventuālām turpmākām darbībām. Konkrētāk, no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka šī informācija attiecās uz plānotiem grozījumiem noteikumos, kas piemērojami to darījumiem, kuri tiek veikti attiecīgajā tirgū, vai vismaz uz apstiprinātiem, bet vēl nepiemērotiem grozījumiem.
69 Otrkārt, tā kā jēdziens “[kredīta procentu] likmju starpība” norāda uz starpību starp likmi, ko kredītiestāde piemēro attiecībā uz aizņēmēju, un likmi, ar kādu tā – principā – refinansējas, un tā kā otra minētā likme principā ir zināma, šīs likmju starpības var radīt priekšstatu par likmēm, kuras kredītiestādes piedāvā saviem klientiem pirms sarunām ar tiem.
70 Tā kā kredīta procentu likmju starpība attiecas uz kādu no parametriem, uz kuriem balstoties, pamatlietā aplūkojamajos trijos tirgos veidojas konkurence, jebkāda informācija attiecībā uz kredītiestāžu plāniem mainīt šīs likmju starpības ir uzskatāma par stratēģisku informāciju.
71 Līdz ar to, ņemot vērā šā sprieduma 62. punktā konstatēto, tāda informācijas apmaiņa kā iesniedzējtiesas jautājumā aprakstītā, kas notiek konfidenciāli un kas attiecas uz kredītiestāžu plāniem turpmākai rīcībai attiecībā uz kredīta procentu likmju starpībām, uz kurām balstoties, tiek noteiktas procentu likmes, kas tiek piedāvātas klientiem, ir pielīdzināma tāda veida koordinēšanai starp uzņēmumiem, kura pati par sevi ir uzskatāma par tādu, kas kaitē normālas konkurences pareizai darbībai un līdz ar to par ierobežojumu mērķa dēļ LESD 101. panta 1. punkta izpratnē.
72 Tas pats ir sakāms par informāciju attiecībā uz turpmākām izmaiņām riska mainīgajos lielumos, kas izmantojami saistībā ar kredīta procentu likmju starpībām, kuras tiek piemērotas atkarībā no klientu individuālā riska profila, jo apvienojumā ar informāciju par kredītiestāžu plāniem turpmākai rīcībai kredīta procentu likmju starpību jomā tās apmaiņā iesaistītajām kredītiestādēm dod iespēju gūt precīzāku priekšstatu par cenu noteikšanas stratēģijām, kuras plāno īstenot pārējie iesaistītie.
73 Attiecībā uz informāciju par “pakalpojumu sniegšanas apjomiem” ir jāuzsver, ka šāda veida informācija gan principā spēj padarīt atpazīstamu jebkuru apmaiņā iesaistītā rīcību, kas novirzās no attiecīgā gadījumā tirgū prevalējoša līdzsvara, it īpaši tad, ja – kā tas ir pamatlietā – šie apmaiņā iesaistītie to nosūta neapkopotā, individualizētā veidā.
74 Tādēļ tas, ka notika apmaiņa ar tādu informāciju, konkrētos apstākļos var liecināt par tāda veida koordinēšanu – ar informācijas apmaiņu kā vienu tās sastāvdaļu –, kura pati par sevi ir uzskatāma par tādu, kas kaitē normālas konkurences pareizai darbībai.
75 Tomēr pamatlietā aplūkojamajā gadījumā no iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm izriet, ka AdC pieteicējām pārmeta to, ka tās bija iesaistījušās “patstāvīgā” informācijas apmaiņā, nevis apmaiņā, kas notiktu papildus saskaņotām darbībām, kas ierobežo konkurenci.
76 Attiecībā uz “patstāvīgu” informācijas apmaiņu, ja – kā tas ir šajā lietā – runa ir par informāciju par pagātnē notikušas pakalpojumu sniegšanas apjomiem, maza ir varbūtība, ka šī informācija, ja to apsver izolēti un neatkarīgi no īpašiem apstākļiem, spētu radīt priekšstatu par attiecīgo kredītiestāžu plāniem turpmākai rīcībai vai izraisīt to, ka šajā apmaiņā iesaistītie, ciktāl tie rīkojas samērīgi un saimnieciski racionāli, noklusēti rīkotos vienādi attiecībā pret kādu no parametriem, uz kuriem balstoties, kādā no attiecīgajiem tirgiem veidojas konkurence.
77 Tomēr konkrēta veida informācijas apmaiņas kaitīgums ir jānovērtē, citastarp ņemot vērā iespējamību savstarpēji apvienot dažādās apmainītās informācijas kategorijas.
78 Tātad “patstāvīgu” informācijas apmaiņu, ciktāl tajā citastarp runa ir par pakalpojumu sniegšanas apjomiem, varētu kvalificēt kā tāda veida koordinēšanu starp uzņēmumiem, kura pati par sevi ir uzskatāma par tādu, kas kaitē normālas konkurences pareizai darbībai, ja šī informācijas apmaiņa notika apvienojumā ar citu veidu informāciju, kā arī – attiecīgā gadījumā – ar citu, jau brīvi pieejamu informāciju, tā ka uzņēmums, kas rīkojas samērīgi un saimnieciski racionāli, ņemot vērā to veidu, faktiskos apstākļus attiecīgajos tirgos un šo tirgu struktūru, varētu izsecināt pārējo iesaistīto plānus turpmākai rīcībai vai uzskatītu par nepieciešamu noklusēti rīkoties vienādi attiecībā pret kādu no parametriem, uz kuriem balstoties, šajos tirgos veidojas konkurence.
79 Jebkurā gadījumā tāda informācijas apmaiņa kā iesniedzējtiesas jautājumā aprakstītā ir uzskatāma par tādu, kas kvalificējama kā ierobežojums mērķa dēļ, ja apmainītā informācija citastarp attiecas uz šajā apmaiņā iesaistīto plāniem turpmāk mainīt kredīta procentu likmju starpības.
80 Šādu secinājumu var apstiprināt pārbaude par objektīvajiem mērķiem, kurus bija paredzēts sasniegt ar šādas informācijas apmaiņu; kā izriet no šā sprieduma 49. punkta, šāda pārbaude ir nozīmīga arī tam, lai novērtētu, vai runa ir par ierobežojumu mērķa dēļ. Proti, ar informācijas apmaiņu par šajā apmaiņā iesaistīto plāniem turpmākai rīcībai attiecībā pret kādu no parametriem, uz kuriem balstoties, tirgū veidojas konkurence, piemēram, kredīta procentu likmju starpībām, nevar īstenot nekādus citus objektīvus mērķus kā vien mērķi izkropļot konkurenci šajā tirgū.
81 Tomēr pieteicējas pamatlietā, izvirzīdamas vairākus argumentus, šajā pamatlietā mēģina pierādīt, ka aplūkojamā informācijas apmaiņa nav uzskatāma par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.
82 Pirmām kārtām, tās apgalvo, ka tām – saskaņā ar patērētāju tiesību normām – bija pienākums nodrošināt cenu pārskatāmību un – saskaņā ar tām piemērojamajiem grāmatvedības un finanšu noteikumiem vai attiecīgā gadījumā tādas sabiedrības statūtiem, kuras vērtspapīrus ir atļauts tirgot regulētajā tirgū, – bija pienākums informēt par savu pārdošanas apjomu, tirgus daļu un vidējām kredīta procentu likmju starpībām. Tātad šo dažādo juridisko saistību dēļ ikviens aplūkojamo tirgu dalībnieks, ierodoties attiecīgajā bankas filiālē vai aplūkojot attiecīgu vietni internetā, varēja noskaidrot iesaistīto kredītiestāžu komerciālos noteikumus.
83 Šajā ziņā ir jāuzsver, ka informācijas apmaiņa, par kuru saskaņā ar dalībvalsts tiesisko regulējumu ir obligāti jāziņo, gan nevar būt pretrunā LESD 101. pantam, jo šāda apmaiņa nevarētu ietekmēt tirgu vairāk nekā tas, kas jau noticis, kamēr tika ievērots šis regulējums, bet par to attiecīgos uzņēmumus nevar saukt pie atbildības (pēc analoģijas skat. spriedumus, 1997. gada 11. novembris, Komisija un Francija/Ladbroke Racing, C‑359/95 P un C‑379/95 P EU:C:1997:531, 33. punkts, kā arī 2003. gada 9. septembris, CIF, C‑198/01, EU:C:2003:430, 52. un 53. punkts).
84 Tomēr uz šādu situāciju informācijas apmaiņā iesaistītie nevar norādīt, ja apmainītā informācija pārsniedz to, kas ikvienai kredītiestādei, kura darbojas šajos trijos tirgos, ir jāpublisko, lai izpildītu savas regulatīvās saistības, un ja ar šo informāciju notika apmaiņa, pirms no šīm saistībām izrietēja, ka šiem iesaistītajiem ir jāpublisko šāda veida informācija; tomēr tas būtu jānoskaidro iesniedzējtiesai.
85 Otrām kārtām, pieteicējas pamatlietā norāda, ka informācijas apmaiņa, kura – kā pamatlietā aplūkojamajā gadījumā – esot notikusi tikai ļoti sporādiski, proti, vienreiz vai divreiz gadā, nevarot būt uzskatāms par ierobežojumu mērķa dēļ. Tomēr ir jāatgādina, ka šāds biežums pats par sevi vēl neizslēdz to, ka informācijas apmaiņai var būt pret konkurenci vērsts mērķis. Proti, arī tikai vienreiz notikusi sazināšanās var būt pietiekama, lai mazinātu nenoteiktību iesaistīto personu vidū saistībā ar pārējo attiecīgo uzņēmumu turpmāko rīcību aplūkojamajā tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 4. jūnijs, T‑Mobile Netherlands u.c., C‑8/08, EU:C:2009:343, 59. un 62. punkts).
86 Trešām kārtām, pieteicējas pamatlietā nepiekrīt tam, ka tāda informācijas apmaiņa kā iesniedzējtiesas jautājumā aprakstītā būtu kvalificējama kā tāda veida koordinēšana, kas pati par sevi kaitē normālas konkurences pareizai darbībai, jo šī informācijas apmaiņa iesaistītajām kredītiestādēm varot atvieglot konkurences izvērtēšanu (benchmarking), dodot tām iespēju savstarpēji salīdzināt to attiecīgos piedāvājumus un vienlaikus samazināt izmaksas saistībā ar šādu salīdzināšanu; tātad šādai informācijas apmaiņai varot būt labvēlīga ietekme uz konkurenci.
87 Jānorāda, ka informācijas apmaiņa par labākajām īstenojamām pārvaldības vai pakalpojumu sniegšanas metodēm tik tiešām spēj veicināt konkurenci un līdz ar to nav uzskatāma par ierobežojumu mērķa dēļ. Tomēr to pašu nevar teikt par konfidenciālas informācijas apmaiņu, proti, par šajā apmaiņā iesaistīto plāniem turpmākai rīcībai attiecībā pret kādu no parametriem, uz kuriem balstoties, aplūkojamajā tirgū veidojas konkurence.
88 Ceturtām kārtām, pieteicējas pamatlietā apgalvo, ka kredīta procentu likmju starpības atspoguļoja nevis piedāvāto kreditēšanas pakalpojumu cenu kopumā, bet tikai vienu tās sastāvdaļu, jo, piemēram, komisijas un citas maksas nemaz neesot minētas. Turklāt vismaz hipotekāro kredītu tirgū klientiem piedāvātās kredīta likmes, kas izriet no šīm likmju starpībām, atbilstot nevis piemērotajām galīgajām procentu likmēm, bet gan orientējošām likmēm, kuras izmantotas kā sākumpunkts individuālām sarunām ar konkrēto klientu atkarībā no tā konkrētā riska profila. Līdz ar to informācijas apmaiņa – pat attiecībā uz iesaistīto kredītiestāžu plāniem turpmākai rīcībai – par kredīta procentu likmju starpībām neesot uzskatāma par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.
89 Tomēr, kā uzsvērts ģenerāladvokāta secinājumu 74. un 75. punktā, lai atzītu, ka saskaņotas darbības ietilpst jēdzienā “ierobežojums mērķa dēļ”, nav nepieciešams konstatēt, ka tās attiecas uz visiem parametriem, uz kuriem balstoties, tirgū veidojas konkurence vai – saistībā ar informāciju par cenām – uz visām piemērotās galīgās cenas sastāvdaļām. Tātad informācijas apmaiņa – pat ja tā attiecas tikai uz vienu no šiem parametriem – var tikt kvalificēta kā tāda veida koordinēšana starp uzņēmumiem, kura pati par sevi ir uzskatāma par tādu, kas kaitē normālas konkurences pareizai darbībai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 12. janvāris, HSBC Holdings u.c./Komisija, C‑883/19 P, EU:C:2023:11, 204. punkts).
90 Procentu likme, kas izmantota kā sākumpunkts individuālām sarunām ar konkrēto klientu atkarībā no tā riska profila, atspoguļo vienu no konkurences parametriem attiecīgajos tirgos, jo, balstoties uz šo procentu likmi, potenciālie klienti veiks pirmo atlasi no kredīta piedāvājumiem no kredītiestādēm, bet pēc tam sarunas uzsāks tikai ar dažām no tām.
91 Piektām kārtām, pieteicējas pamatlietā nepiekrīt tam, ka pamatlietā aplūkojamajos faktiskajos apstākļos nosūtītā informācija par kredīta procentu likmju starpībām būtu attiekusies uz turpmāko rīcību, kuras izpaušana būtu varējusi radīt priekšrocību informācijas apmaiņā iesaistītajiem. Tās norāda, ka, vispirms, šī informācija attiecās uz izmaiņām, par kurām saziņa notika piektdien, bet par kurām bija paredzēts, ka tās stāsies spēkā tajā pašā dienā vai, vēlākais, nākamajā darbdienā. Turpinot, pirms sarunām ar klientiem piedāvātās likmes vietnē internetā un attiecīgās kredītiestādes kredītsimulatoros esot norādītas neilgi pēc šādas apmaiņas par kredīta procentu likmju starpību izmaiņām vai pat vienlaikus. Visbeidzot, jebkurā gadījumā jebkurai kredītiestādei esot bijušas nepieciešamas vairākas nedēļas, lai izmainītu savas kredīta procentu likmju starpības, un līdz ar to šajā apmaiņā iesaistītie nevarēja uzreiz reaģēt uz informāciju, ko tie saņēma.
92 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka jau apstāklis, ka apmaiņa ar informāciju par kredīta procentu likmju starpībām notika pirms tās stājās spēkā vai tika publiskotas, ir pietiekams, lai pierādītu, ka minētā apmaiņa spēja informācijas apmaiņā iesaistīto vidū mazināt nenoteiktību saistībā ar pārējo iesaistīto kredītiestāžu turpmāko rīcību, pat ja nenoteiktība, kas joprojām ietekmēja pārējos konkurentus, neilgi pēc tam būtu izzudusi. Pat ja apsver to, ka šādā informācijas apmaiņā iesaistītajiem būtu neiespējami uzreiz ņemt vērā šo informāciju, lai uzreiz mainītu savu rīcību tirgū, tomēr jebkura apmaiņa ar plāniem turpmākai rīcībai, kuri vēl nav darīti zināmi, katrā ziņā šiem iesaistītajiem deva iespēju reaģēt ātrāk, nekā tas būtu bijis iespējams parastajos aplūkojamā tirgus darbības apstākļos.
93 Sestām kārtām, pieteicējas pamatlietā norāda, ka Tiesai iesniegtajos lietas materiālos nav konstatējams neviens gadījums, kad kāda no iesaistītajām kredītiestādēm būtu veikusi izmaiņas savā cenrādī pēc tam, kad tā bija saņēmusi informāciju par to, ka tiks mainītas citas iesaistītās kredītiestādes kredīta procentu likmju starpības. Tomēr šāds apstāklis nav uzskatāms par nozīmīgu, jo, lai jēdzienu “ierobežojums mērķa dēļ” piemērotu informācijas apmaiņai, nav nepieciešami pierādījumi nedz par aplūkojamās informācijas apmaiņas eventuālo, konkrēto ietekmi uz attiecīgo tirgu, nedz pat par to, ka šajā apmaiņā iesaistītie faktiski ir ņēmuši vērā šo informāciju.
94 Septītām kārtām, pieteicējas pamatlietā apgalvo, ka iesniedzējtiesas izmantotais jēdziens “riska mainīgie lielumi” apzīmē novērtēšanas tabulas, kurās uz konkrētu klientu grupu – atkarībā no tādiem faktoriem kā ienākumi, finansējuma apmērs vai ar nekustamo īpašumu saistītās izmaksas – ir attiecināta konkrēta riska kategorija, kurai savukārt piesaistīta konkrēta kredīta procentu likmju starpība, ar ko paredzēts kompensēt šo risku. Kā izriet no starpspriedumā iekļautajām liecībām, šie faktori, kuri ir attiecīgās riska kategorijas pamatā, informācijas apmaiņas gaitā katrā ziņā neesot tikuši izpausti, un līdz ar to apmaiņa ar šīm tabulām neesot uzskatāma par apmaiņu ar stratēģisku informāciju.
95 Šajā ziņā iesniedzējtiesai būtu jānoskaidro, vai, citastarp ņemot vērā informāciju, kas bija pieejama šajā apmaiņā iesaistītajiem, un metodiku, kura parasti tiek izmantota, sagatavojot šāda veida tabulas, šādā tabulā ietvertā informācija bija pietiekoši saprotama, lai šiem iesaistītajiem būtu iespējams, to izmantojot apvienojumā ar kredīta procentu likmju starpībām, balstoties uz kurām, pirms sarunām klientiem tika piedāvāta likme, un veiktās pārdošanas apjomiem, samazināt nenoteiktību saistībā ar pārējo iesaistīto kredītiestāžu turpmāko rīcību to aspektu ziņā, kuri aplūkojamo pakalpojumu būtības, faktisko tirgus apstākļu un tirgus struktūras dēļ ir uzskatāmi par parametriem, uz kuriem balstoties, aplūkojamajos tirgos veidojas konkurence.
96 Ņemot vērā visus izklāstītos apsvērumus, atbilde uz pirmo jautājumu ir šāda: LESD 101. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka visaptveroša, savstarpēja ikmēneša informācijas apmaiņa starp konkurējošām kredītiestādēm, kas notikusi tirgos, kuriem piemīt augsta koncentrācijas pakāpe un kuros pastāv šķēršļi ienākšanai tirgū, un kas attiecas uz komerciālajiem noteikumiem, kuri piemērojami to darījumiem šajos tirgos, tajā skaitā uz spēkā esošām un plānotām kredīta procentu likmju starpībām un riska mainīgajiem lielumiem, kā arī katras šajā apmaiņā iesaistītās kredītiestādes pakalpojumu sniegšanas apjomu – vismaz tad, ja kredīta procentu likmju starpības, ar kurām notikusi šāda apmaiņa, ir tās, ko šīs kredītiestādes plāno piemērot turpmāk, – ir kvalificējama kā konkurences ierobežojums mērķa dēļ.
Par otro jautājumu
97 Ņemot vērā atbildi uz pirmo jautājumu, atbilde uz otro jautājumu nav nepieciešama.
Par tiesāšanās izdevumiem
98 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies saistībā ar apsvērumu iesniegšanu Tiesai un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:
LESD 101. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka visaptveroša, savstarpēja ikmēneša informācijas apmaiņa starp konkurējošām kredītiestādēm, kas notikusi tirgos, kuriem piemīt augsta koncentrācijas pakāpe un kuros pastāv šķēršļi ienākšanai tirgū, un kas attiecas uz komerciālajiem noteikumiem, kuri piemērojami to darījumiem šajos tirgos, tajā skaitā uz spēkā esošām un plānotām kredīta procentu likmju starpībām un riska mainīgajiem lielumiem, kā arī katras šajā apmaiņā iesaistītās kredītiestādes pakalpojumu sniegšanas apjomu – vismaz tad, ja kredīta procentu likmju starpības, ar kurām notikusi šāda apmaiņa, ir tās, ko šīs kredītiestādes plāno piemērot turpmāk, – ir kvalificējama kā konkurences ierobežojums mērķa dēļ.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – portugāļu.