Lieta C‑260/22

Seven.One Entertainment Group GmbH

pret

Corint Media GmbH

(Landgericht Erfurt lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesas (pirmā palāta) 2023. gada 23. novembra spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošana informācijas sabiedrībā – Direktīva 2001/29/EK – 2. panta e) punkts – Raidorganizācijas – Raidījumu fiksāciju reproducēšanas tiesības – 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts – Izņēmums attiecībā uz privātu kopēšanu – Taisnīga atlīdzība – Kaitējums raidorganizācijām – Vienlīdzīga attieksme – Valsts tiesiskais regulējums, kas liedz tiesības uz taisnīgu atlīdzību raidorganizācijām

  1. Tiesību aktu tuvināšana – Autortiesības un blakustiesības – Direktīva 2001/29 – Dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošana informācijas sabiedrībā – Reproducēšanas tiesības – Izņēmums attiecībā uz privātu kopēšanu – Taisnīga atlīdzība – Raidorganizācijas – Iekļaušana

    (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29 2. panta e) punkts un 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts)

    (skat. 23.–34. punktu)

  2. Tiesību aktu tuvināšana – Autortiesības un blakustiesības – Direktīva 2001/29 – Dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošana informācijas sabiedrībā – Reproducēšanas tiesības – Izņēmums attiecībā uz privātu kopēšanu – Taisnīga atlīdzība – Dalībvalstu iespēja paredzēt atbrīvojumu no samaksas par reproducēšanu, kas raidorganizācijām ir radījusi tikai minimālu kaitējumu – Dalībvalstu kompetence noteikt kaitējuma robežvērtību – Ierobežojumi – Vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošana – Valsts tiesas kompetencē esoša pārbaude

    (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29 35. apsvērums, 2. panta d) un e) punkts un 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts)

    (skat. 38.–50. un 53. punktu, kā arī rezolutīvo daļu)

Rezumējums

Corint Media ir mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kas pārvalda privāto televīzijas un radio kanālu autortiesības un blakustiesības it īpaši Vācijas tirgū. Ieņēmumus no nodevas par tukšajiem datu nesējiem tā pārskaita raidorganizācijām un ir noslēgusi ekskluzīvu autortiesību pārvaldīšanas līgumu ar Seven.One, raidorganizāciju, kas Vācijas teritorijā producē un pārraida ar reklāmu finansētu privātu televīzijas programmu.

Tādējādi Seven.One lūdza Corint Media tai izmaksāt kompensāciju saistībā ar šo nodevu. Corint Media tomēr nevarēja apmierināt šo prasību, jo valsts tiesiskajā regulējumā ( 1 ) raidorganizācijām ir liegtas tiesības uz taisnīgu atlīdzību.

Landgericht Erfurt (Erfurtes apgabaltiesa, Vācija), kurā vērsās Seven.One, jautāja Tiesai, vai raidorganizācijām, kuru raidījumu fiksācijas fiziskas personas reproducē personiskai lietošanai un nekomerciāliem mērķiem, var tikt liegtas Direktīvas 2001/29 ( 2 ) 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētās tiesības uz taisnīgu atlīdzību.

Iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka taisnīgas atlīdzības ierobežojums par sliktu noteiktiem tiesību subjektiem šajā tiesību normā nav paredzēts. Līdz ar to minētajai tiesai ir šaubas par valsts tiesiskā regulējuma saderību ar Direktīvu 2001/29 un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 20. pantā nostiprināto vienlīdzīgas attieksmes principu.

Šajā spriedumā Tiesa aplūko jautājumu, vai dalībvalsts, kas ir ieviesusi Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēto privātās lietošanas izņēmumu attiecībā uz ekskluzīvajām reproducēšanas tiesībām, var pilnībā izslēgt raidorganizāciju kategoriju no šajā pašā pantā paredzētās taisnīgās atlīdzības saņemšanas.

Tiesas vērtējums

Pirmkārt, Tiesa uzskata, no vienas puses, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu dalībvalstis var paredzēt izņēmumus vai ierobežojumus reproducēšanas tiesībām, ja reproducēšana notiek uz jebkura materiāla, ko personiskai lietošanai veic privātpersona ar mērķi, kurš ne netieši, ne tieši nav komerciāls, ar nosacījumu, ka šo ekskluzīvo tiesību subjekti saņem taisnīgu atlīdzību. No otras puses, no šīs direktīvas 2. panta e) punkta skaidri izriet, ka raidorganizācijām, tāpat kā citos šī panta punktos minētajiem tiesību subjektiem, ir ekskluzīvas tiesības “atļaut vai aizliegt tiešu vai netiešu, īslaicīgu vai pastāvīgu reproducēšanu ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā, pilnībā vai daļēji” attiecībā uz to raidījumu fiksēšanu neatkarīgi no tā, vai šos raidījumus pārraida pa vadiem vai bez tiem, tostarp pa kabeļiem vai ar satelīta palīdzību.

Līdz ar to dalībvalstīs, kuras ir ieviesušas privātas kopēšanas izņēmumu, raidorganizācijām ( 3 ), tāpat kā citiem tiesību subjektiem, principā ir jāatzīst tiesības uz taisnīgu atlīdzību.

Šāda interpretācija izriet ne tikai no Direktīvas 2001/29 2. panta e) punkta un 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta kopīgas interpretācijas, bet arī no to konteksta, to mērķiem un šīs direktīvas izstrādes vēstures.

Otrkārt, Tiesa konstatē, pirmām kārtām, ka nav nozīmes apstāklim, ka noteiktas raidorganizācijas, kurām ir arī filmu producentu statuss, šajā ziņā jau saņem taisnīgu atlīdzību. Proti, no vienas puses, šo dažādo tiesību subjektu ekskluzīvo reproducēšanas tiesību priekšmets nav identisks. Precīzāk, filmu pirmo fiksāciju producentiem ( 4 ) ir ekskluzīvas tiesības atļaut reproducēt savu filmu oriģinālu un kopijas, un to organizatoriskais un ekonomiskais pakalpojums tiek aizsargāts. Savukārt raidorganizācijām ir ekskluzīvas reproducēšanas tiesības uz to pārraidīto raidījumu fiksēšanu, un tās saņem savu raidījumu pārraides tehniskā snieguma aizsardzību. No tā izriet, ka nesakrīt arī šiem subjektiem saistībā ar privātu kopēšanu radītais kaitējums. No otras puses, raidorganizāciju filmu producentu statuss var būt ar mainīgu intensitāti atkarībā no tā, vai tās pašas producē savus raidījumus ar saviem materiālajiem resursiem un personālresursiem vai tās pārraida pēc līguma partneru pasūtījuma producētus raidījumus vai arī izplata licencētas trešo personu producētus raidījumus.

Otrām kārtām, Tiesa norāda, ka sistēmai, uz kuru ir balstīta taisnīga atlīdzība, un tās apmēram ir jābūt saistītiem ar kaitējumu, kas tiesību subjektiem nodarīts ar privāto kopēšanu, un jāatbilst vienlīdzīgas attieksmes principam, kas ir nostiprināts Hartas 20. pantā. Šajā ziņā Tiesa precizē, ka raidorganizācijām nodarītā kaitējuma neesamība vai “minimālais” līmenis to raidījumu fiksāciju privātas kopēšanas dēļ ir objektīvs un saprātīgs kritērijs, kas nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai saglabātu taisnīgu līdzsvaru starp tiesību subjektiem un aizsargāto tiesību objektu lietotājiem. Tomēr valsts tiesai, pirmkārt, ņemot vērā objektīvus kritērijus, ir jānodrošina, lai raidorganizācijām atšķirībā no citām tiesību subjektu kategorijām viņu raidījumu fiksāciju neatļautas reproducēšanu dēļ tiktu nodarīts tikai tāds kaitējums, kas var tikt kvalificēts kā “minimāls”. Otrkārt, tāpat šo objektīvo kritēriju gaismā tai ir jāpārbauda, vai raidorganizāciju [kategorijā] visas šīs organizācijas atrodas salīdzināmās situācijās, it īpaši attiecībā uz tām nodarīto kaitējumu, kas attaisno to, ka visām šīm organizācijām tiek liegtas tiesības uz taisnīgu atlīdzību.

( 1 ) 1965. gada 9. septembraGesetz über Urheberrecht und verwandte Schutzrechte – Urheberrechtsgesetz (Autortiesību un blakustiesību likums; BGBl. 1965 I, 1273. lpp.) 87. panta 4. punkts.

( 2 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV 2001, L 167, 10. lpp.).

( 3 ) Raidorganizācijas ir minētas Direktīvas 2001/29 2. panta e) punktā.

( 4 ) Direktīvas 2001/29 2. panta b) punkts.