TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2023. gada 15. jūnijā ( *1 )

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Lauksaimniecība – Tirgu kopīgā organizācija – Regula (ES) Nr. 1308/2013 – Ražotāju organizāciju statūti – 153. panta 1. punkta b) apakšpunkts – Prasība, lai ražotāji būtu tikai vienas ražotāju organizācijas biedri – Piemērojamība – 153. panta 2. punkta c) apakšpunkts – Ražotāju organizācijas biedru īstenota demokrātiska pārraudzība pār ražotāju organizāciju un tās lēmumiem – Personas īstenota pārraudzība pār dažiem ražotāju organizācijas biedriem

Lietā C‑183/22

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Conseil d’État (Francija) iesniegusi ar 2022. gada 10. marta lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 10. martā, tiesvedībā

Saint‑Louis Sucre

pret

Premier ministre,

Ministre de l’Agriculture et de l’Alimentation,

SICA des betteraviers d’Étrépagny,

TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs J. Regans [E. Regan], tiesneši D. Gracijs [D. Gratsias] (referents), M. Ilešičs [M. Ilešič], I. Jarukaitis [I. Jarukaitis] un Z. Čehi [Z. Csehi],

ģenerāladvokāte: T. Čapeta [T. Ćapeta],

sekretāre: M. Krauzenbeka [M. Krausenböck], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2022. gada 16. novembra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:

–	Saint‑Louis Sucre vārdā – J.‑P. Duhamel, F.‑C. Laprévote, A. Magraner‑Oliver un F. Six, advokāti,

–	SICA des betteraviers d’Étrépagny vārdā – F. Molinié, advokāts,

–	Francijas valdības vārdā – G. Bain un J.‑L. Carré, pārstāvji,

–	Eiropas Komisijas vārdā – M. Konstantinidis un F. Le Bot, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2023. gada 9. februāra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1308/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju un atceļ Padomes Regulas (EEK) Nr. 922/72, (EEK) Nr. 234/79, (EK) Nr. 1037/2001 un (EK) Nr. 1234/2007 (OV 2013, L 347, 671. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 13. decembra Regulu (ES) 2017/2393 (OV 2017, L 350, 15. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1308/2013”), 153. pantu.

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp sabiedrību Saint‑Louis Sucre un Premier ministre (premjerministrs, Francija), ministre de l’Agriculture et de l’Alimentation (Lauksaimniecības un pārtikas ministrs, Francija), kā arī société d’intérêt collectif agricole (SICA) des betteraviers d’Étrépagny (Etrepaņī Cukurbiešu audzētāju lauksaimniecības kooperatīvā sabiedrība; turpmāk tekstā – “Etrepaņī SICA”) atzīšanu par cukurbiešu ražotāju organizāciju (turpmāk tekstā – “RO”) cukura nozarē.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

Regula (ES) Nr. 1307/2013

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1307/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko izveido noteikumus par lauksaimniekiem paredzētiem tiešajiem maksājumiem, kurus veic saskaņā ar kopējās lauksaimniecības politikas atbalsta shēmām, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 637/2008 un Padomes Regulu (EK) Nr. 73/2009 (OV 2013, L 347, 608. lpp.), 4. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

[..]

b)	“saimniecība” ir visas lauksaimnieciskām darbībām izmantotās un lauksaimnieka apsaimniekotās vienības, kuras atrodas tās pašas dalībvalsts teritorijā;

“lauksaimnieciska darbība” ir:

i)	lauksaimniecības produktu ražošana vai audzēšana, tostarp ražas novākšana, slaukšana, dzīvnieku audzēšana un turēšana lauksaimniecības nolūkiem,

[..].”

Regula Nr. 1308/2013

Kā noteikts Regulas Nr. 1308/2013 131. apsvērumā:

“Ražotāju organizācijas un to apvienības var lietderīgi darboties tajā, lai koncentrētu piegādi un uzlabotu mārketingu un ražošanas plānošanu un pielāgošanu pieprasījumam, optimizētu ražošanas izmaksas un stabilizētu ražotāju cenas, veiktu pētniecību, veicinātu paraugprakses un sniegtu tehnisko palīdzību, apsaimniekotu blakusproduktus un to biedriem pieejamos riska pārvaldības rīkus, tādējādi palīdzot stiprināt ražotāju pozīciju pārtikas apritē.”

Šīs regulas 1. panta 1. punktā ir noteikts, ka ar to izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju, kas aptver visus produktus, kuri minēti LESD I pielikumā, izņemot zvejas un akvakultūras produktus, kā tie definēti Savienības tiesību aktos par kopīgo tirgus organizāciju zvejas un akvakultūras produktu jomā.

6	Saskaņā ar minētās regulas 1. panta 2. punkta c) apakšpunktu kopsakarā ar tās I pielikuma III daļu uz cukurbietēm attiecas cukura nozares kopīgā organizācija.

7	Atbilstoši šīs pašas regulas 3. panta 3. punktam, ja vien nav noteikts citādi, šajā regulā piemēro definīcijas, kas tostarp ietvertas Regulā Nr. 1307/2013.

Regulas Nr. 1308/2013 152. panta “Ražotāju organizācijas” 1. līdz 1.b punktā ir paredzēts:

“1. Dalībvalstis pēc pieprasījuma var atzīt [RO], kas:

a)	sastāv no ražotājiem konkrētā nozarē, kura minēta 1. panta 2. punktā, un kas ir minēto ražotāju kontrolē saskaņā ar 153. panta 2. punkta c) apakšpunktu;

ir izveidotas pēc ražotāju ierosmes un veic vismaz vienu no šādām darbībām:

i)	kopīga pārstrāde;

ii)	kopīga izplatīšana, tostarp kopīga pārdošanas platforma vai kopīga transportēšana;

iii)	kopīgs iepakojums, marķējums vai noieta veicināšana;

iv)	kopīga kvalitātes kontroles organizēšana;

v)	kopīga aprīkojuma vai uzglabāšanas iekārtu izmantošana;

vi)	kopīga ar ražošanu tieši saistītu atkritumu apsaimniekošana;

vii)	kopīgs resursu iepirkums;

viii)

jebkuras citas kopīgas pakalpojumu darbības, kas ir vērstas uz kāda šā punkta c) apakšpunktā uzskaitītā mērķa īstenošanu;

tiecas sasniegt konkrētu mērķi, kas var ietvert vismaz vienu no šādiem uzdevumiem:

i)	nodrošināt, lai ražošanu plānotu un pielāgotu pieprasījumam, jo īpaši kvalitātes un kvantitātes ziņā;

ii)	koncentrēt piedāvājumu un laist tirgū organizācijas biedru saražotos produktus, tostarp izmantojot tiešo pārdošanu;

iii)	optimizēt ražošanas izmaksas un atdevi no ieguldījumiem, reaģējot uz vides un dzīvnieku labturības standartiem, un stabilizēt ražotāju cenas;

[..].

1.a Atkāpjoties no LESD 101. panta 1. punkta, [RO], kas ir atzīta saskaņā ar šā panta 1. punktu, var plānot ražošanu, optimizēt ražošanas izmaksas, laist produktus tirgū un risināt sarunas par lauksaimniecības produktu piegādes līgumu slēgšanu savu biedru vārdā attiecībā uz visu to produkciju vai tās daļu.

Šā punkta pirmajā daļā minētās darbības var notikt:

a)	ar noteikumu, ka viena vai vairākas no darbībām, kas minētas 1. punkta b) apakšpunkta i–vii) punktā, ir patiesi īstenotas, tādējādi palīdzot sasniegt LESD 39. pantā noteiktos mērķus;

b)	ar noteikumu, ka [RO] koncentrē piegādi un laiž savu biedru produktus tirgū neatkarīgi no tā, vai ražotāji īpašumtiesības uz lauksaimniecības produktiem nodod [RO];

c)	neatkarīgi no tā, vai pārrunātā cena ir tāda pati attiecībā uz dažu vai visu tās biedru kopējo ražošanas apjomu;

d)	ar noteikumu, ka attiecīgie ražotāji nav nevienas citas [RO] biedri, ciktāl tas attiecas uz produktiem, ar kuriem ir saistītas šā punkta pirmajā daļā minētās darbības;

ar noteikumu, ka uz attiecīgo lauksaimniecības produktu neattiecas piegādes pienākums, kas izriet no lauksaimnieka līdzdalības tādā kooperatīvā, kas pats nav attiecīgās [RO] biedrs, saskaņā ar nosacījumiem, kuri paredzēti kooperatīva statūtos vai noteikumos un lēmumos, kas paredzēti minētajos statūtos vai pieņemti atbilstīgi tiem.

Tomēr pienācīgi pamatotos gadījumos dalībvalstis var atkāpties no otrās daļas d) apakšpunktā paredzētā nosacījuma, ja biedriem ražotājiem pieder divas atšķirīgas ražotnes, kas izvietotas dažādos ģeogrāfiskos apgabalos.

1.b Šajā pantā atsauces uz [RO] ietver arī [RO] apvienības, kas atzītas saskaņā ar 156. panta 1. punktu, ja šādas apvienības atbilst šā panta 1. punktā izklāstītajām prasībām.”

Šīs regulas 153. pantā “Ražotāju organizāciju statūti” ir noteikts:

“1. [RO] statūtos tās biedriem – ražotājiem jo īpaši noteiktas šādas prasības:

a)	ievērot noteikumus, ko [RO] pieņēmusi attiecībā uz ražošanas pārskatiem, ražošanu, tirdzniecību un vides aizsardzību;

b)	attiecībā uz konkrētajā saimniecībā ražotajiem produktiem būt tikai vienas [RO] biedram; tomēr pienācīgi pamatotos gadījumos dalībvalstis var atkāpties no šā nosacījuma, ja biedriem ražotājiem pieder divas atšķirīgas ražotnes, kas izvietotas dažādos ģeogrāfiskos apgabalos;

c)	sniegt informāciju, ko [RO] pieprasa statistikas nolūkos.

2. [RO] statūtos paredz arī:

[..]

c)	noteikumus, kas ļauj tās biedriem ražotājiem demokrātiski uzraudzīt savu organizāciju un tās lēmumus, kā arī tās kontus un budžetu;

[..].”

Minētās regulas 206. panta “Komisijas pamatnostādnes par konkurences noteikumu piemērošanu lauksaimniecības nozarei” pirmajā daļā ir noteikts:

“Ja vien šajā regulā nav noteikts citādi, saskaņā ar LESD 42. pantu, LESD 101.–106. pantu un to īstenošanas noteikumus, ievērojot šīs regulas 207.–210. pantu, piemēro visiem LESD 101. panta 1. punktā un 102. pantā minētajiem nolīgumiem, lēmumiem un darbībām, kas saistītas ar lauksaimniecības produktu ražošanu vai tirdzniecību.”

Šīs pašas regulas 209. panta “Izņēmumi attiecībā uz KLP, lauksaimnieku un to apvienību mērķiem” 1. punktā ir paredzēts:

“LESD 101. panta 1. punktu nepiemēro tādiem šīs regulas 206. pantā minētiem nolīgumiem, lēmumiem un saskaņotajām darbībām, kas vajadzīgas LESD 39. pantā izklāstīto mērķu sasniegšanai.

LESD 101. panta 1. punktu nepiemēro lauksaimnieku, lauksaimnieku apvienību vai šādu apvienību asociāciju, vai saskaņā ar šīs regulas 152. vai 161. pantu atzītu [RO], vai saskaņā ar šīs regulas 156. pantu atzītu [RO] apvienību nolīgumiem, lēmumiem un saskaņotajām darbībām, kuras attiecas uz lauksaimniecības produktu ražošanu vai pārdošanu, vai kopīgu iekārtu izmantošanu lauksaimniecības produktu uzglabāšanai, apstrādei vai pārstrādei, ja vien netiek apdraudēta LESD 39. panta mērķu sasniegšana.

Šo punktu nepiemēro nolīgumiem, lēmumiem un saskaņotajām darbībām, kuras ietver pienākumu noteikt vienādu cenu vai ar ko tiek izslēgta konkurence.”

Regula 2017/2393

Regulas 2017/2393 52. apsvērums ir formulēts šādi:

“[RO] un to apvienības var lietderīgi darboties tajā, lai koncentrētu piedāvājumu, uzlabotu tirdzniecību, plānotu ražošanu un to pielāgotu pieprasījumam, optimizētu ražošanas izmaksas un stabilizētu ražotāju cenas, veiktu pētniecību, veicinātu paraugprakses un sniegtu tehnisko palīdzību, apsaimniekotu blakusproduktus un to biedriem pieejamos riska pārvaldības rīkus, tādējādi palīdzot stiprināt ražotāju pozīciju pārtikas apritē. To darbības, tostarp līgumslēgšanas sarunas par lauksaimniecības produktu piegādi, ko veic šādas [RO] un to apvienības, koncentrējot piedāvājumu un laižot savu biedru produktus tirgū, tādējādi veicina [LESD] 39. pantā noteikto [kopējās lauksaimniecības politikas (KLP)] mērķu izpildi, jo tie nostiprina lauksaimnieku pozīciju pārtikas piegādes ķēdē un var veicināt pārtikas piegādes ķēdes labāku darbību. Ar KLP reformu 2013. gadā tika pastiprināta [RO] loma. Atkāpjoties no LESD 101. panta, iespēja veikt tādas darbības kā ražošanas plānošana, izmaksu optimizēšana, ražotāju biedru produktu laišana tirgū un līgumslēgšanas sarunu veikšana tādēļ būtu skaidri jāreglamentē kā atzītu [RO] tiesības visās tajās nozarēs, attiecībā uz kurām [Regula Nr. 1308/2013] nosaka tirgu kopīgu organizāciju. Minētā atkāpe būtu jāattiecina tikai uz tām [RO], kas patiesi veic kādu darbību, kuras mērķis ir ekonomiskā integrācija un ar kuru koncentrē piedāvājumu un laiž tirgū savu biedru produktus. Tomēr papildus tam, ka attiecībā uz šādām [RO] piemēro LESD 102. pantu, būtu jāparedz aizsardzības pasākumi, lai nodrošinātu, ka ar šādām darbībām neizslēdz konkurenci vai neapdraud LESD 39. pantā minētos mērķus. [..]”

Francijas tiesības

13	Saskaņā ar code rural et de la pêche maritime (Lauku un jūras zvejas kodekss) L. 551‑1. pantu “administratīvā iestāde atzīst [RO] un [RO] apvienības nozarēs, uz kurām attiecas regula par lauksaimniecības produktu tirgu kopīgo organizāciju, atbilstoši tajā paredzētajiem nosacījumiem”.

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

14	Ar 2019. gada 20. decembra lēmumu ministre de l’Agriculture et de l’Alimentation (lauksaimniecības un pārtikas ministrs) atzina SICA par cukurbiešu RO cukura nozarē.

Ar prasības pieteikumu, kas iesniegts iesniedzējtiesā – Conseil d’État (Valsts padome, Francija), Saint‑Louis Sucre – sabiedrība, kas ražo cukuru no cukurbietēm, lūdza atcelt 2019. gada 20. decembra lēmumu. Šī pieteikuma pamatojumam Saint‑Louis Sucre izvirza tostarp divus pamatus, kas saistīti attiecīgi ar Regulas Nr. 1308/2013 153. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 153. panta 2. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu.

Lai argumentētu pamatu par šīs regulas 153. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu, Saint‑Louis Sucre norāda, ka Confédération générale des planteurs de betteraves Eure (Ēras departamenta Vispārējā cukurbiešu audzētāju konfederācija; turpmāk tekstā – “Ēras CGB”), Confédération générale des planteurs de betteraves Île‑de‑France (Ildefransas Vispārējā cukurbiešu audzētāju konfederācija; turpmāk tekstā – “Ildefransas CGB”) un sabiedrība Naples Investissement, nebūdamas ražotājas, ir vienlaikus gan SICA, gan SICA Roye‑Déshydratation biedri, no kurām pēdējā minētā ir arī RO, kas tika atzīta 2019. gada 20. decembra lēmuma pieņemšanas brīdī. Šī fakta dēļ ministre de l’Agriculture et de l’Alimentation (lauksaimniecības un pārtikas ministrs) esot bijis jānoraida lūgums par SICA atzīšanu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1308/2013 153. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka šī pamata vērtējums ir atkarīgs no atbildes uz jautājumu, vai šī pēdējā minētā tiesību norma, kurā ir prasīts, lai RO biedri attiecībā uz konkrētu saimniecības produktu būtu tikai vienas RO biedri, ir jāinterpretē tādējādi, ka šis kumulācijas aizliegums ir piemērojams tikai tiem biedriem, kas ir ražotāji, vai tomēr tas attiecas uz visiem RO biedriem, tostarp tiem, kas nav ražotāji.

Lai argumentētu pamatu par Regulas Nr. 1308/2013 153. panta 2. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu, Saint‑Louis Sucre apgalvo, ka 2019. gada 20. decembra lēmums tika pieņemts, neievērojot šo tiesību normu, jo SICA biedri, kas ir ražotāji, nevar demokrātiski pārraudzīt savu organizāciju un tās pieņemtos lēmumus.

It īpaši Saint‑Louis Sucre norāda, ka Confédération générale des planteurs de betteraves (Vispārējā cukurbiešu audzētāju konfederācija; turpmāk tekstā – “CGB”) pieder gandrīz viss Naples Investissement kapitāls un faktiska kontrole pār Ēras CGB, kā arī pār Ildefransas CGB. Ņemot vērā, ka Naples Investissement, Ēras CGB un Ildefransas CGB pieder attiecīgi 8,7 %, 15,1 % un 7,6 % no SICA kapitāla, CGB ar šo triju juridisko personu starpniecību, kurām esot pienākums izpildīt tās norādījumus, īstenoja izšķirošu ietekmi pār 31,4 % no tās kopējā kapitāla. Saint‑Louis Sucre uzskata, ka tādējādi tiek pārkāpti SICA statūti, saskaņā ar kuriem katra tās biedra balsstiesību skaits kopsapulcē nepārsniedz 10 %, un apgalvo, ka ir pārkāpts princips, saskaņā ar kuru SICA biedri, kas ir ražotāji, to demokrātiski pārrauga. Turklāt Saint‑Louis Sucre apgalvo, ka no trīspadsmit SICA direktoru padomes locekļiem trīs pārstāv attiecīgi Ēras CGB, Ildefransas CGB un Naples Investissement un seši citi ir CGB biedri, kuri ir ražotāji un veic tajā atbildīgus pienākumus. Saint‑Louis Sucre piebilst, ka Regulas Nr. 1308/2013 153. panta 2. punkta c) apakšpunktā nostiprinātā principa neievērošanas faktu nopietnāku padara apstāklis, ka SICA direktoru un daļu SICA līdzekļu ir nodrošinājusi CGB.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka, lai atbildētu uz šo pamatu par Regulas Nr. 1308/2013 153. panta 2. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu, ir jānosaka, vai, lai novērtētu attiecīgās organizācijas biedru neatkarību, ir jāpārbauda tikai tas, vai dažu no tiem kapitāls faktiski pieder vienai un tai pašai fiziskajai vai juridiskajai personai, vai arī ir jāņem vērā arī citas saiknes, kā, piemēram, biedru, kas nav ražotāji, gadījumā – dalība vienā un tajā pašā arodbiedrību konfederācijā vai biedru, kas ir ražotāji, gadījumā – vadības pienākumu pildīšana šādā konfederācijā. Turklāt iesniedzējtiesa uzskata, ka šī pamata pamatotība ir atkarīga arī no tā, vai, lai konstatētu, ka izšķirošu ietekmi pār RO faktiski īsteno tās biedri, kas ir ražotāji, pietiek ar to, ka pēdējiem minētajiem kopsapulcē ir balsstiesību vairākums, vai tomēr, ņemot vērā balsstiesību sadalījumu starp faktiski neatkarīgiem biedriem, vēl ir jāpārbauda, vai viena vai vairāku biedru, kas nav ražotāji, balsstiesību daļa tiem ļauj pat bez balsu vairākuma īstenot izšķirošu ietekmi pār RO pieņemtajiem lēmumiem.

Šādos apstākļos Conseil d’État (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)

Vai [Regulas Nr. 1308/2013 153. panta 1. punkta b) apakšpunktā izklāstītais noteikums], saskaņā ar kuru [RO] statūtos iekļauj prasības tās biedriem “attiecībā uz konkrētajā saimniecībā ražotiem produktiem būt tikai vienas [RO] biedram”, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas vienīgi uz biedriem, kas ir ražotāji?

Lai nodrošinātu, ka tiek ievērots [Regulas Nr. 1308/2013 153. panta 2. punkta c) apakšpunktā] izklāstītais princips, ka [RO] biedri, kas ir ražotāji, demokrātiski pārrauga savu organizāciju un tās pieņemtos lēmumus:

–

Vai, izvērtējot organizācijas biedru neatkarību, ir jāņem vērā tikai tas, vai līdzdalība to pamatkapitālā ir vienai un tai pašai fiziskai vai juridiskai personai, vai tomēr ir jāņem vērā arī citas saites, piemēram, attiecībā uz biedriem, kuri nav ražotāji, to piederība pie vienas un tās pašas arodbiedrību konfederācijas vai attiecībā uz biedriem, kas ir ražotāji, vadības pienākumu pildīšana šādā konfederācijā?

–

Vai, lai konstatētu, ka izšķirošo ietekmi organizācijā faktiski īsteno tās biedri, kas ir ražotāji, pietiek ar to, ka pēdējiem minētajiem ir balsstiesību vairākums, vai tomēr ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā balsu sadalījumu starp faktiski neatkarīgiem biedriem, viena vai vairāku biedru, kas nav ražotāji, balsstiesību daļa dod tiem iespēju pat bez vairākuma īstenot izšķirošo ietekmi pār organizācijas pieņemtajiem lēmumiem?”

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Par pirmo jautājumu

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1308/2013 153. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasība par piederību tikai vienai RO attiecas tikai uz tās biedriem, kuriem ir ražotāju statuss, vai arī uz visiem tās biedriem – gan tiem, kas ir ražotāji, gan tiem, kas nav ražotāji.

23	Pirmkārt, ir jānorāda, ka Regulas Nr. 1308/2013 152. panta 1. punkta a) apakšpunktam nav pretrunā tas, ka dalībvalstis atzīst RO, kuru biedri ir fiziskas vai juridiskas personas, kurām nav ražotāju statusa.

Šajā ziņā ir taisnība, ka Regulas Nr. 1308/2013 152. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka RO, kuras dalībvalstis pēc pieprasījuma var atzīt, sastāvā ir ražotāji kādā no šīs regulas 1. panta 2. punktā uzskaitītajām nozarēm. Tomēr, lasot to kontekstā, šī tiesību norma ir jāsaprot tādējādi, ka tā neizslēdz iespēju dalībvalstīm atzīt RO, kuru sastāvā nav tikai ražotāji.

25	Proti, Regulas Nr. 1308/2013 153. panta 2. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts, ka RO “biedriem ražotājiem” ir jāuzrauga RO un tās pieņemtie lēmumi. Ja atzītās RO sastāvā būtu tikai ražotāji, šis precizējums būtu lieks, jo varētu pietikt ar vispārīgu norādi uz RO biedriem.

No tā izriet, ka Regulai Nr. 1308/2013 nav pretrunā tas, ka dalībvalstis atzīst RO, kas uzņem biedrus, kuri nav ražotāji, ar nosacījumu, ka tie ir šo RO biedri, kas ir ražotāji, kuri saskaņā ar šīs regulas 153. panta 2. punkta c) apakšpunktu demokrātiski uzrauga savu organizāciju un tās pieņemtos lēmumus.

Otrkārt, attiecībā uz Regulas Nr. 1308/2013 153. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto prasību par piederību tikai vienai RO, ir jākonstatē, kā secinājumu 44. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, ka, lai gan vairākumā šī 153. panta 1. punkta ievaddaļas valodu versiju, it īpaši spāņu, dāņu, vācu, angļu, holandiešu, poļu un portugāļu valodās, ir precizēts, ka šī prasība attiecas uz konkrētās RO “biedriem, kas ir ražotāji”, tomēr franču valodas redakcijā ir norādīti tikai “biedri”.

Tā kā visas Savienības tiesību akta valodu versijas principā būtu atzīstamas par līdzvērtīgām, gadījumos, kad versijas ir atšķirīgas, attiecīgo tiesību normu interpretē, ņemot vērā tā tiesiskā regulējuma vispārējo sistēmu un mērķi, kurā tā iekļaujas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 20. februāris, Beļģija/Komisija, C‑16/16 P, EU:C:2018:79, 49. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

29	Attiecībā uz Regulas Nr. 1308/2013 vispārējo sistēmu tās 3. panta 3. punktā tostarp ir paredzēts, ka šajā regulā piemēro Regulā Nr. 1307/2013 ietvertās definīcijas.

Tādējādi Regulas Nr. 1308/2013 153. panta 1. punkta b) apakšpunktā ietvertais precizējums, saskaņā ar kuru prasība būt tikai vienas RO biedram attiecas “uz konkrētajā saimniecībā ražotajiem produktiem”, ir jālasa kopsakarā ar Regulas Nr. 1307/2013 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu, kurā jēdziens “saimniecība” ir definēts kā visas lauksaimnieciskām darbībām izmantotās un lauksaimnieka apsaimniekotās vienības, kuras atrodas tās pašas dalībvalsts teritorijā. Turklāt Regulas Nr. 1307/2013 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta i) punktā ir noteikts, ka jēdziens “lauksaimnieciska darbība” ietver tostarp lauksaimniecības produktu ražošanu un audzēšanu. No tā izriet, ka Regulas Nr. 1308/2013 153. panta 1. punkta b) apakšpunktā ietvertais precizējums attiecas uz lauksaimniecības produktu ražošanu, un tas norāda uz to, ka šajā tiesību normā minētā prasība attiecas tikai uz tiem RO biedriem, kas ir ražotāji.

Attiecībā uz Regulas Nr. 1308/2013 mērķi no tās 131. apsvēruma, kas ir atspoguļots šīs regulas 152. panta 1. punkta c) apakšpunktā, izriet, ka ražotāju organizācijām un to apvienībām var būt nozīmīga loma, lai koncentrētu piedāvājumu, uzlabotu mārketingu un ražošanas plānošanu un pielāgošanu pieprasījumam, optimizētu ražošanas izmaksas un stabilizētu ražotāju cenas, veiktu pētniecību, veicinātu paraugprakses un sniegtu tehnisko palīdzību, apsaimniekotu blakusproduktus un to biedriem pieejamos riska pārvaldības rīkus, tādējādi palīdzot stiprināt ražotāju pozīciju pārtikas apritē.

Šajā ziņā prasība būt tikai vienas RO biedram ir vērsta uz to, lai saglabātu efektivitāti, ar kādu tiek īstenots mērķis stiprināt ražotāju pozīciju pārtikas apritē. Proti, kā izriet no šīs regulas 152. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkta, tajā izvirzītie RO mērķi, kas minētās regulas 131. apsvērumā ir identificēti kā tādi, kas veicina šāda mērķa sasniegšanu, ir noteikti saistībā ar tādu darbību veikšanu, kurām ir jābūt patiesi kopīgām. Turklāt, kā par to liecina Regulas 2017/2393 52. apsvērums, arī saistībā ar šo ražotāju pozīcijas stiprināšanu pārtikas apritē saskaņā ar Regulas Nr. 1308/2013 152. panta 1.a punktu Savienības likumdevējs ir skaidri reglamentējis atzīto RO iespēju, atkāpjoties no LESD 101. panta, plānot ražošanu, optimizēt ražošanas izmaksas, laist tirgū un risināt sarunas saistībā ar līgumiem par lauksaimniecības produktu piedāvājumu tās biedru vārdā attiecībā uz visu vai daļu to produkcijas.

Ražotāju dalība kā vairāku RO biedriem attiecībā uz konkrētu saimniecības produktu varētu saglabāt sadrumstalotību Regulas Nr. 1308/2013 152. panta 1. punkta b) apakšpunktā uzskaitīto darbību veikšanā. Tas principā apdraudētu tādu noteiktu šīs pašas tiesību normas c) apakšpunktā minēto RO mērķu efektīvu īstenošanu kā ražošanas plānošana un tās pielāgošana pieprasījumam, piedāvājuma koncentrēšana un izmaksu optimizācija, un galu galā varētu būt šķērslis mērķa stiprināt ražotāju pozīciju pārtikas apritē sasniegšanai, kas tostarp pamato LESD 101. panta nepiemērojamību.

Tādējādi tikai tad, ja attiecīgajiem biedriem, kas ir ražotāji, pieder divas atšķirīgas ražošanas vienības, kas atrodas dažādos ģeogrāfiskajos apgabalos, dalībvalstis saskaņā ar Regulas Nr. 1308/2013 153. panta 1. punkta b) apakšpunktu pienācīgi pamatotos gadījumos var atzīt RO, kaut arī daži no tās biedriem, kas ir ražotāji, piedalās arī citā RO.

Savukārt tas, ka daži RO biedri, kuriem nav ražotāju statusa, piedalās arī citā RO, šķiet, nevar izraisīt šī sprieduma 33. punktā minētās sekas. Šajā ziņā iespēja, ka šāda dalība palielina risku pret konkurenci vērstai koordinācijai starp attiecīgajām RO, nevar atspēkot secinājumu, ko liek izdarīt interpretācija, kas izriet no Regulas Nr. 1308/2013 normu par RO atzīšanu vispārējās sistēmas un mērķa.

Proti, Regulas Nr. 1308/2013 152. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētie uzdevumi var pamatot noteiktas koordinācijas vai saskaņošanas formas tikai starp tiem ražotājiem, kas ir vienas un tās pašas RO biedri, vai starp vienas un tās pašas RO apvienības biedriem. No tā izriet, ka nolīgumi vai saskaņotas darbības, par ko ir notikusi vienošanās nevis vienas RO vai vienas RO apvienības ietvaros, bet gan starp RO vai RO apvienībām, pārsniedz to, kas ir vajadzīgs šo uzdevumu izpildei. Tādējādi, pieņemot, ka, tā kā personas, kas nav ražotāji, piedalās vairāk nekā vienā RO, tas palielina risku, ka šīs dažādās RO tiks koordinētas, lai piemērotu noteiktas cenas vai izslēgtu konkurenci, tomēr šāda rīcība joprojām ir aizliegta ar LESD 101. panta 1. punktu kopsakarā ar Regulas Nr. 1308/2013 209. panta 1. punktu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 14. novembris, APVE u.c., C‑671/15, EU:C:2017:860, 57.–59. punkts). Tādējādi valstu konkurences iestādēm, kā arī attiecīgā gadījumā Eiropas Komisijai ir jāīsteno savas pilnvaras šajā jomā, lai novērstu šāda veida rīcību un vajadzības gadījumā sodītu par to.

37	Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1308/2013 153. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasība par piederību tikai vienai RO attiecas tikai uz tiem tās biedriem, kuriem ir ražotāju statuss.

Par otro jautājumu

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1308/2013 153. panta 2. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai noteiktu, vai RO statūtos ir ietverti noteikumi, kas tās biedriem, kuri ir ražotāji, ļauj demokrātiski pārraudzīt savu organizāciju un tās pieņemtos lēmumus, valsts iestādei, kurai ir kompetence atzīt šo organizāciju, ir:

–

jāuzskata, ka persona pārrauga noteiktus RO biedrus tikai tad, ja šai personai pieder minēto biedru kapitāldaļas, vai arī tad, ja šī persona ar tiem uztur cita veida attiecības, piemēram, ja biedri, kas nav ražotāji, ir piederīgi vienai un tai pašai arodbiedrību konfederācijai vai, ja biedri, kas ir ražotāji, šādā konfederācijā pilda vadības pienākumus;

–

jāaprobežojas ar pārbaudi, vai RO biedriem, kas ir ražotāji, ir balsstiesību vairākums organizācijas kopsapulcē, vai arī vēl ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā balsstiesību sadalījumu starp biedriem, kurus nepārrauga citas personas, viens vai vairāki biedri, kas nav ražotāji, pat bez balsu vairākuma var pārraudzīt RO pieņemtos lēmumus.

39	No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka ar otro jautājumu iesniedzējtiesa jautā par Regulas Nr. 1308/2013 153. panta 2. punkta c) apakšpunkta interpretāciju saistībā ar situāciju, kurā cita persona pārrauga noteiktus RO dalībniekus, kuri tādēļ nav neatkarīgi.

Šajā ziņā, pirmkārt, Regulas Nr. 1308/2013 153. panta 2. punkta c) apakšpunkta formulējumā ir norādīts, ka RO ir jābūt statūtiem, kuros ir ietverti noteikumi, kas tās dalībniekiem, kuri ir ražotāji, ļauj demokrātiski pārraudzīt savu organizāciju un tās pieņemtos lēmumus. Līdz ar to attiecīgajos statūtos ir jābūt iekļautiem noteikumiem, kas ļauj izslēgt iespēju, ka pārraudzību pār RO varētu īstenot tie RO biedri, kuri nav ražotāji.

Otrkārt, attiecībā uz kontekstu, kādā iekļaujas Regulas Nr. 1308/2013 153. panta 2. punkta c) apakšpunkts, ir jānorāda, ka tajā ir izdarīta atsauce uz tās 152. panta 1. punkta a) apakšpunktu saskaņā ar nosacījumiem, kuriem RO ir jāatbilst, lai dalībvalstis pēc pieprasījuma varētu tās atzīt. Šajā ziņā šīs regulas 152. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā turklāt ir prasīts, lai RO tiktu izveidotas pēc ražotāju iniciatīvas un ar mērķi veikt noteiktas šajās tiesību normās uzskaitītas darbības un sasniegt konkrētu tajās norādītu mērķi. No tā izriet, ka minētās regulas 153. panta 2. punkta c) apakšpunktā Savienības likumdevējs ar prasību par to, ka RO biedri, kas ir ražotāji, veic demokrātisku pārraudzību pār šo RO, ir vēlējies nodrošināt, lai RO darbība tiktu veikta apstākļos, kas garantē, ka tās biedri, kas ir ražotāji, turpinātu pārraudzīt lēmumus par RO darbībām un izvirzītajiem mērķiem.

42	Treškārt, šo interpretāciju apstiprina Regulas Nr. 1308/2013 mērķis. Kā atgādināts šī sprieduma 31. punktā, RO izveides mērķis ir stiprināt ražotāju pozīciju pārtikas apritē.

Taču šis mērķis tiktu apdraudēts, ja lēmumu pieņemšanas process šajās RO ļautu dot priekšroku citu personu, nevis to biedru, kuriem ir ražotāju statuss, interesēm. Lai novērstu šādu risku, ir nepieciešams, lai tiem RO biedriem, kam ir šāds statuss, demokrātiski īstenojot pārraudzību, būtu balsu vairākums RO struktūrās un lai tiem biedriem, kas nav ražotāji, nebūtu citu iespēju pārraudzīt tās lēmumus (pēc analoģijas skat. spriedumu, 1989. gada 15. jūnijs, Stute Nahrungsmittelwerke, 77/88, EU:C:1989:249, 12. un 15. punkts).

Lai gan nevar izslēgt, ka Regulas Nr. 1308/2013 153. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētā prasība var ietekmēt pašu šo biedru, kas ir ražotāji, dalības kārtību, ir jāatgādina, ka, ņemot vērā pamatlietas apstākļus, iesniedzējtiesas jautājumi attiecas tikai uz nosacījumiem, kādos ir iespējams uzskatīt, ka ar viena vai vairāku biedru, kas nav ražotāji, dalību, ievērojot šādas dalības kārtību un apjomu, ir pārkāpta šī prasība par to, lai RO demokrātiski pārraudzītu tās biedri, kas ir ražotāji.

Šajā ziņā, kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 78. un 79. punktā, valsts iestādei, kuras kompetencē ir lemt par lūgumu atzīt RO, ir jāpārbauda visi elementi, kas varētu norādīt uz to, ka Regulas Nr. 1308/2013 153. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētie nosacījumi, kā arī tie nosacījumi, kas saskaņā ar šo pēdējo minēto tiesību normu ir paredzēti RO darbību reglamentējošos aktos, faktiski nav ievēroti.

Šajā ziņā šai valsts iestādei, pirmkārt, RO darbību reglamentējošajos aktos, piemēram, tās statūtos vai reglamentā, ir jāidentificē noteikumi, kuri attiecīgā gadījumā kopā ar piemērojamo valsts tiesisko regulējumu garantē, ka RO un tās pieņemtos lēmumus demokrātiski pārrauga tie biedri, kas ir ražotāji. Otrkārt, minētajai valsts iestādei ir jāpārbauda, vai kāds no faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kuri norādīti saistībā ar tai iesniegto lūgumu par atzīšanu, var izraisīt attiecīgo tiesību normu apiešanu.

Tādējādi kompetentajai valsts iestādei it īpaši ir jāpārbauda pārraudzība, kādu persona, piemēram, arodbiedrību konfederācija, var īstenot pār noteiktiem RO biedriem, kas ir ražotāji, vai tās biedriem, kas nav ražotāji. Šādas pārraudzības esamība var izrietēt ne tikai no tā, ka šai personai pieder noteiktu RO biedru kapitāldaļas, bet arī no citām tiesiskajām attiecībām, kā, piemēram, noteiktu juridisko personu, kas ir RO biedri, dalības vienā un tajā pašā arodbiedrību konfederācijā vai noteiktu fizisko personu, kas ir RO biedri, vadības pienākumu pildīšanas minētajā konfederācijā.

48	Ja valsts iestāde konstatē, ka noteiktus RO biedrus var pārraudzīt cita persona, minētajai iestādei vēl ir jāpārbauda, vai šis apstāklis var traucēt RO biedriem, kas ir ražotāji, demokrātiski pārraudzīt savu organizāciju un tās pieņemtos lēmumus.

49	Šajā ziņā tai ir jāpārbauda, pirmkārt, vai tas, ka persona pārrauga noteiktus RO biedrus, kuri ir RO struktūrās, var likt attiecīgajām struktūrām ievērot šīs personas norādījumus konkrētajās struktūrās.

Otrkārt, ir jānosaka, vai pārraudzība, ko šādi īsteno persona attiecībā uz noteiktiem RO biedriem, ļauj vienam vai vairākiem biedriem, kas nav ražotāji, īstenot izšķirošu ietekmi šajās RO struktūrās, tādējādi, ka, neraugoties uz to, ka tiem nav balsu vairākuma, tie tomēr var pārraudzīt šīs RO pieņemtos lēmumus, līdz ar to liedzot tās biedriem, kas ir ražotāji, demokrātiski pārraudzīt minēto RO.

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1308/2013 153. panta 2. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai noteiktu, vai RO statūtos ir ietverti noteikumi, kas tās biedriem, kuri ir ražotāji, ļauj demokrātiski pārraudzīt savu organizāciju un tās pieņemtos lēmumus, valsts iestādei, kurai ir kompetence atzīt šo organizāciju, ir:

–

jāpārbauda, vai persona pārrauga noteiktus RO biedrus, ņemot vērā ne tikai to, ka šai personai pieder minēto biedru kapitāldaļas, bet arī to, ka šī persona ar tiem uztur cita veida attiecības, piemēram, ja biedri, kas nav ražotāji, ir piederīgi vienai un tai pašai arodbiedrību konfederācijai vai, ja biedri, kas ir ražotāji, šādā konfederācijā pilda vadības pienākumus;

–

pēc tam, kad tā ir pārbaudījusi, vai ražotājiem, kas ir RO biedri, ir balsstiesību vairākums organizācijas kopsapulcē, tai vēl ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā balsstiesību sadalījumu starp biedriem, kurus nepārrauga citas personas, viens vai vairāki biedri, kas nav ražotāji, izšķirošas ietekmes dēļ, ko tie varētu īstenot, pat bez balsu vairākuma var pārraudzīt RO pieņemtos lēmumus.

Par tiesāšanās izdevumiem

52	Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1308/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju un atceļ Padomes Regulas (EEK) Nr. 922/72, (EEK) Nr. 234/79, (EK) Nr. 1037/2001 un (EK) Nr. 1234/2007, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 13. decembra Regulu (ES) 2017/2393, 153. panta 1. punkta b) apakšpunkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

prasība par piederību tikai vienai ražotāju organizācijai attiecas tikai uz tiem tās biedriem, kuriem ir ražotāju statuss.

Regulas Nr. 1308/2013, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu 2017/2393, 153. panta 2. punkta c) apakšpunkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka,

lai noteiktu, vai ražotāju organizācijas statūtos ir ietverti noteikumi, kas tās biedriem, kuri ir ražotāji, ļauj demokrātiski pārraudzīt savu organizāciju un tās pieņemtos lēmumus, valsts iestādei, kurai ir kompetence atzīt šo organizāciju, ir:

–

jāpārbauda, vai persona pārrauga noteiktus ražotāju organizācijas biedrus, ņemot vērā ne tikai to, ka šai personai pieder minēto biedru kapitāldaļas, bet arī to, ka šī persona ar tiem uztur cita veida attiecības, piemēram, ja biedri, kas nav ražotāji, ir piederīgi vienai un tai pašai arodbiedrību konfederācijai vai, ja biedri, kas ir ražotāji, šādā konfederācijā pilda vadības pienākumus;

–

pēc tam, kad tā ir pārbaudījusi, vai ražotājiem, kas ir ražotāju organizācijas biedri, ir balsstiesību vairākums organizācijas kopsapulcē, tai vēl ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā balsstiesību sadalījumu starp biedriem, kurus nepārrauga citas personas, viens vai vairāki biedri, kas nav ražotāji, izšķirošas ietekmes dēļ, ko tie varētu īstenot, pat bez balsu vairākuma var pārraudzīt ražotāju organizācijas pieņemtos lēmumus.

[Paraksti]

( *1 ) Tiesvedības valoda – franču.