–

Harry Mensing vārdā – O.‑G. Lippross, Rechtsanwalt,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller un A. Hoesch, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – R. Pethke un V. Uher, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “PVN direktīva”) 311. un turpmākos pantus.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Finanzamt Hamm (Hammas Finanšu pārvalde, Vācija) un mākslas darbu tirgotāju Harry Mensing par pievienotās vērtības nodokļa (PVN) bāzes aprēķinu gadījumā, ja tādu mākslas darbu piegādei, kurus ieinteresētā persona iepriekš ir iegādājusies, veicot piegādes Kopienas iekšienē, tiek piemērots peļņas daļas režīms.

3

PVN direktīvas 4., 7. un 51. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 193. pantā ir paredzēts:

“PVN maksā ikviens nodokļa maksātājs, kas veic preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, par kuru uzliek nodokli, izņemot gadījumus, kad saskaņā ar 194. līdz 199. pantu un 202. pantu nodokli maksā kāda cita persona.”

5

PVN direktīvas XII sadaļā “Īpaši režīmi” ietverta 4. nodaļa “Īpašs režīms lietotām precēm, mākslas darbiem, kolekciju priekšmetiem un senlietām”. Šīs nodaļas 1. iedaļā ietverts direktīvas 311. pants, kurā tostarp ir definēti jēdzieni “mākslas darbs” un “tirgotājs, kas ir nodokļa maksātājs”. Minētās nodaļas 2. iedaļas, kurā noteikts īpašs režīms tirgotājiem, kas ir nodokļa maksātāji, 1. apakšiedaļā “Peļņas daļas režīms” ietverts 312.–325. pants.

6

PVN direktīvas 312. pantā noteikts:

“Šajā apakšiedaļā piemēro šādas definīcijas:

7

Šīs direktīvas 314. pantā ir paredzēts:

“Peļņas daļas režīms attiecas uz tādām preču piegādēm, ko veic tirgotājs, kas tirgo lietotas preces, mākslas darbus, kolekciju priekšmetus vai senlietas, ja šīs preces [Eiropas] Kopienas robežās tam piegādājusi kāda no turpmāk norādītajām personām:

8

Minētās direktīvas 315. pants ir formulēts šādi:

“Summa, par ko, piegādājot preces, maksājams nodoklis, kā minēts 314. pantā, ir peļņas daļa, ko ieguvis tirgotājs, kurš ir nodokļa maksātājs, atskaitot PVN, kas attiecas uz peļņas daļu.

Šā tirgotāja, kas ir nodokļa maksātājs, peļņas daļa ir līdzvērtīga starpībai starp pārdošanas cenu, ko tirgotājs, kas ir nodokļa maksātājs, iekasējis par precēm, un iepirkuma cenu.”

9

Šīs pašas direktīvas 316. pantā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis tirgotājiem, kas ir nodokļa maksātāji, piešķir izvēles tiesības piemērot peļņas daļas režīmu šādiem darījumiem:

2.   Dalībvalstis paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai īstenotu 1. punktā paredzētās izvēles tiesības, kuri jebkurā gadījumā attiecas uz laikposmu, kas ir vismaz divi kalendārie gadi.”

10

PVN direktīvas 317. pantā ir noteikts:

“Ja tirgotājs, kas ir nodokļa maksātājs, izmanto izvēles tiesības saskaņā ar 316. pantu, summu, kurai uzliek nodokli, nosaka saskaņā ar 315. pantu.

Attiecībā uz paša tirgotāja, kas ir nodokļa maksātājs, importēto mākslas darbu, kolekciju priekšmetu un senlietu piegādēm iepirkuma cena, ko ņem vērā, aprēķinot peļņas daļu, ir vienlīdzīga ar summu, kurai uzliek nodokli importējot un kuru nosaka saskaņā ar 85. līdz 89. pantu, pieskaitot PVN, kas maksājams vai samaksāts, preces importējot.”

11

Umsatzsteuergesetz (Likums par apgrozījuma nodokli; BGBl. I, 386. lpp.) redakcijā, kas publicēta 2005. gada 21. februārī (turpmāk tekstā – “UStG”), 25.a pants ir formulēts šādi:

“(1)   Par kustamu materiālu lietu piegādēm 1. panta 1. punkta 1. apakšpunkta izpratnē uzliek nodokli atbilstoši turpmāk izklāstītajiem noteikumiem (peļņas daļas režīms), ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

(2)   Ne vēlāk kā pirmās pagaidu deklarācijas par kalendāro gadu iesniegšanas brīdī tirgotājs var paziņot finanšu pārvaldei, ka, sākot no šā kalendārā gada, viņš piemēros peļņas daļas režīmu arī šādām precēm:

Šis paziņojums tirgotājam ir saistošs vismaz divus kalendāros gadus.

(3)   Apgrozījuma apmērs nosakāms, pamatojoties uz summu, par kādu pārdošanas cena pārsniedz preces iegādes cenu; piegādēm, kas minētas 3. panta 1.b punktā, 10. panta 5. punktā paredzētajos gadījumos pārdošanas cena tiek aizstāta ar vērtību, kura tiek noteikta saskaņā ar 10. panta 4. punkta 1. apakšpunktu. Ja mākslas darba iepirkuma cenu (2. pielikuma 53. punkts) nav iespējams noteikt vai ja iepirkuma cena ir nenozīmīga, tiek pieņemts, ka summa, pēc kuras novērtē apgrozījumu, ir 30 % no pārdošanas cenas. Apgrozījuma nodoklis nodokļa aprēķina bāzē netiek iekļauts. 2. punkta pirmā teikuma 1. apakšpunktā paredzētajā gadījumā par iepirkuma cenu uzskata 11. panta 1. punktā norādīto vērtību, tai pieskaitot importam piemērojamo apgrozījuma nodokli. 2. punkta pirmā teikuma 2. apakšpunktā paredzētajā gadījumā iepirkuma cena ietver piegādātāja apgrozījuma nodokli.

[..]

(7)   Ir piemērojami šādi īpašie noteikumi:

[..]”

12

H. Mensing ir mākslas darbu tirgotājs, kura juridiskā adrese ir Vācijā; viņš pārvalda galerijas vairākās Vācijas pilsētās. 2014. gadā viņam tika piegādāti citās dalībvalstīs dzīvojošu mākslinieku mākslas darbi. Šīs piegādes mākslinieku reģistrācijas dalībvalstī tika deklarētas kā no nodokļa atbrīvotas piegādes Kopienas iekšienē. H. Mensing par tām samaksāja PVN kā par iegādi Kopienas iekšienē.

13

H. Mensing lūdza Hammas finanšu pārvaldi šīm piegādēm piemērot peļņas daļas režīmu. Tā kā UStG 25.a panta 7. punkta 1. apakšpunkta a) punktā ir paredzēts, ka peļņas daļas režīms nav piemērojams tādas preces piegādei, ko tirgotājs ir iegādājies, veicot iegādi Kopienas iekšienē, ja par preces piegādi tirgotājam ir piešķirts atbrīvojums no nodokļa par piegādēm Kopienas iekšienē pārējā Eiropas Savienības teritorijā, Hammas finanšu pārvalde atteicās apmierināt viņa lūgumu un tādējādi atzina, ka H. Mensing ir jāmaksā papildu PVN summa.

14

Pēc tam, kad tika noraidīta H. Mensing sūdzība par paziņojumu par nodokli attiecībā uz šo papildu PVN summu, viņš cēla prasību Finanzgericht Münster (Minsteres Finanšu tiesa, Vācija), apgalvojot, ka aplūkotais valsts tiesiskais regulējums neatbilstot Savienības tiesībām, un lūdza tieši piemērot PVN direktīvas 316. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

15

Tā kā minētajai tiesai par šo radās šaubas, tā iesniedza Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

16

Ar 2018. gada 29. novembra spriedumu Mensing (C‑264/17, EU:C:2018:968), kas pasludināts pēc šī lūguma, Tiesa nosprieda, pirmkārt, ka PVN direktīvas 316. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tirgotājs, kas ir nodokļa maksātājs, var izvēlēties piemērot peļņas daļas režīmu tādu mākslas darbu piegādei, kurus tam iepriekš piegādes Kopienas iekšienē ietvaros piegādājis autors vai viņa tiesību pārņēmēji, lai gan tie neietilpst šīs direktīvas 314. pantā uzskaitītajās personu kategorijās, un, otrkārt, ka tirgotājs, kas ir nodokļa maksātājs, nevar vienlaikus gan izvēlēties piemērot peļņas daļas režīmu tādu mākslas darbu piegādei, kuri tam iepriekš ir piegādāti no nodokļa atbrīvotas piegādes Kopienas iekšienē ietvaros, gan pieprasīt tiesības atskaitīt iepriekš samaksātu PVN atskaitīšanu situācijās, kad šādas tiesības ir izslēgtas, ievērojot minētās direktīvas 322. panta b) punktu, ja šis pēdējais minētais noteikums nav ticis transponēts valsts tiesībās.

17

Pēc šī sprieduma pasludināšanas Finanzgericht Münster (Minsteres Finanšu tiesa) ar 2019. gada 7. novembra spriedumu H. Mensing prasību apmierināja. Būtībā šī tiesa uzskatīja, ka nodokļa bāze jānosaka, piemērojot Savienības tiesības, un ka, ņemot vērā PVN direktīvas 317. panta pirmās daļas noteikumus kopsakarā ar šīs direktīvas 312., 315. un 316. pantu, apgrozījuma nodoklim kā “pirkuma cenas” daļai ir jāsamazina peļņas daļa.

18

Hammas finanšu pārvalde par šo spriedumu iesniedza revīzijas sūdzību Bundesfinanzhof (Federālā finanšu tiesa, Vācija), kas ir iesniedzējtiesa šajā lietā. Būtībā Hammas finanšu pārvalde apgalvo, ka apgrozījuma nodoklis par iegādi Kopienas iekšienē nesamazina nodokļa bāzi. Šajā ziņā tā atsaucas uz ģenerāladvokāta M. Špunara [M. Szpunar] secinājumiem lietā Mensing (C‑264/17, EU:C:2018:722); viņš norādīja, ka importa no trešajām valstīm gadījumā PVN direktīvas 317. panta otrajā daļā ir noteikts pienākums no pārdošanas cenas atskaitīt importa nodokļa bāzi, pieskaitot PVN par importu, un tādējādi uzskatīja – tas, ka nav analoga risinājuma attiecībā uz iegādēm Kopienas iekšienē, ir juridisks vakuums.

19

Iesniedzējtiesa norāda, ka valsts tiesībās apgrozījuma nodokļa ņemšana vērā, nosakot nodokļa bāzi peļņas daļas režīmā, ir iespējama, pamatojoties uz Savienības tiesībām atbilstošu UStG 25.a panta 3. punkta trešā teikuma interpretāciju. Šai tiesai tomēr ir šaubas, vai valsts pēdējās instances tiesa, ja nodokļa maksātājs atsaucas uz PVN direktīvas 311. un nākamajos pantos paredzēto peļņas daļas režīmu, var interpretēt UStG 25.a panta 3. punkta trešo teikumu tādējādi, ka nodoklis par iegādi Kopienas iekšienē nav daļa no nodokļa bāzes.

20

Šādos apstākļos Bundesfinanzhof (Federālā finanšu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

21

Ar otro jautājumu, kas jāizskata vispirms, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai PVN direktīvas 312. un 315. pants, kā arī 317. panta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka PVN, ko tirgotājs, kurš ir nodokļa maksātājs, samaksājis par mākslas darba iegādi Kopienas iekšienē un kā vēlākai piegādei saskaņā ar šīs direktīvas 316. panta 1. punktu tiek piemērots peļņas daļas režīms, ietilpst šīs piegādes nodokļa bāzē.

22

Kā noteikts Tiesas pastāvīgajā judikatūrā, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi (spriedums, 2018. gada 29. novembris, Mensing, C‑264/17, EU:C:2018:968, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

23

Vispirms par attiecīgo tiesību normu formulējumu jānorāda, ka no PVN direktīvas 317. panta pirmās daļas izriet, ka tad, ja tirgotājs, kas ir nodokļa maksātājs, saskaņā ar šīs direktīvas 316. pantu izvēlas piemērot peļņas daļas režīmu šajā tiesību normā minētajām preču piegādēm, nodokļa bāze tiek noteikta atbilstoši minētās direktīvas 315. pantam.

24

Saskaņā ar 315. panta pirmo daļu nodokļa bāze par preču piegādēm, kurām piemērojams peļņas daļas režīms, ir tirgotāja, kas ir nodokļa maksātājs, gūtā peļņas daļa, kura aprēķināta atbilstoši šī panta otrajai daļai un no kuras atskaitīta PVN summa, kas attiecas uz peļņas daļu.

25

Šajā ziņā, pirmām kārtām, no PVN direktīvas 315. panta otrās daļas izriet, ka tirgotāja, kas ir nodokļa maksātājs, peļņas daļa ir vienāda ar starpību starp tirgotāja, kas ir nodokļa maksātājs, pieprasīto “pārdošanas cenu” par preci un “pirkuma cenu”.

26

It īpaši PVN direktīvas 312. panta 1. punktā “pārdošanas cena” ir definēta kā “viss, kas pieder pie atlīdzības, ko tirgotājs, kas ir nodokļa maksātājs, ir saņēmis vai saņems no pircēja vai trešās personas, tostarp ar darījumu tieši saistītās subsīdijas, nodokļi, nodevas un maksājumi, kā arī papildu izdevumi, piemēram, komisijas maksa, iesaiņošanas, transportēšanas un apdrošināšanas maksa, ko tirgotājs, kas ir nodokļa maksātājs, iekasē no pircēja”. Savukārt jēdziens “pirkšanas cena” šīs direktīvas 312. panta 2. punktā ir definēts kā “viss, kas pieder pie 1. punktā definētās atlīdzības, kuru piegādātājs ir ieguvis vai iegūs no tirgotāja, kas ir nodokļa maksātājs”.

27

Kā ģenerāladvokāts uzsvēris secinājumu 31.–33. punktā, no PVN direktīvas 312. panta formulējuma tādējādi izriet, ka šajā tiesību normā minētie jēdzieni “pārdošanas cena” un “pirkšanas cena” norāda attiecīgi, pirmkārt, uz tām izmaksām, par kurām tirgotājs, kas ir nodokļa maksātājs, ir saņēmis atlīdzību saistībā ar piegādes darījumu, uz kuru attiecas peļņas daļas režīms, un, otrkārt, uz tām, ko tas ir samaksājis piegādātājam, pērkot preci, kura vēlāk ir šīs piegādes priekšmets.

28

No tā izriet, ka jēdzienā “pirkuma cena” nav ietvertas izmaksas, kuras tirgotājs, kas ir nodokļa maksātājs, ir samaksājis nevis piegādātājam, bet gan trešām personām, tādējādi šajā pirkuma cenā nav iekļauts PVN, kas Valsts kasei samaksāts par tādas preces iegādi Kopienas iekšienē, kura vēlāk ir attiecīgā piegādes darījuma priekšmets.

29

Otrām kārtām, attiecībā uz PVN summu, kas attiecas uz peļņas daļu un kas saskaņā ar PVN direktīvas 315. panta pirmo daļu, kā atgādināts šī sprieduma 24. punktā, ir jāatskaita no peļņas daļas, kuru guvis tirgotājs, kas ir nodokļa maksātājs, jānorāda – kā to dara Vācijas valdība un kā ģenerāladvokāts uzsvēris secinājumu 37. punktā –, ka šis PVN ir nodoklis, kurš tirgotājam, kas ir nodokļa maksātājs, ir jāmaksā par viņa veikto mākslas darbu pārdošanu. Savukārt minētais PVN nevar ietvert nodokli, kuru tirgotājs, kas ir nodokļa maksātājs, samaksājis par mākslas darbu iegādi Kopienas iekšienē un kurš attiecas uz šī [mākslas] darba iegādes cenu.

30

Ņemot vērā PVN direktīvas 312. un 315. panta, kā arī 317. panta pirmās daļas formulējumu, jāuzskata, ka PVN, kuru tirgotājs, kas ir nodokļa maksātājs, samaksājis par tāda mākslas darba iegādi Kopienas iekšienē, kurš ir vēlāk veiktas piegādes, uz ko attiecas peļņas daļas režīms, priekšmets, neietilpst šīs preces pirkuma cenā šīs direktīvas 312. panta 2. punkta izpratnē, tādējādi šī nodokļa summa nav jāizslēdz no šīs vēlākās piegādes nodokļa bāzes.

31

Tomēr gan H. Mensing, gan Eiropas Komisija būtībā uzskata, ka PVN direktīvas 312. un 315. panta, kā arī 317. panta pirmās daļas gramatiska interpretācija vien ir pretrunā šo tiesību normu mērķiem, kā arī to kontekstam. Komisija it īpaši norāda, ka tāda PVN direktīvas 312. panta interpretācija, saskaņā ar ko tāda mākslas darba pirkuma cena, kuru tirgotājs, kas ir nodokļa maksātājs, ir iegādājies no citā dalībvalstī reģistrēta piegādātāja saistībā ar šī priekšmeta iegādi Kopienas iekšienē, ietver PVN, kurš samaksāts par šo iegādi, ļautu izvairīties no dubultas aplikšanas ar nodokļiem, kā arī no konkurences izkropļojumiem neatkarīgi no tā, vai minētais priekšmets ticis iegādāts tajā pašā dalībvalstī, citā dalībvalstī vai trešā valstī.

32

Šajā ziņā, pirmām kārtām, ir taisnība, ka, pirmkārt, attiecībā uz PVN direktīvas mērķiem, no šīs direktīvas 4. apsvēruma izriet: tās mērķis ir ieviest PVN sistēmu, kas neizkropļo konkurences apstākļus un nekavē preču un pakalpojumu brīvu apriti. Turklāt atbilstoši minētās direktīvas 7. apsvērumam: pat ja likmes un atbrīvojumi nav saskaņoti pilnībā, kopējās PVN sistēmas mērķim vajadzētu būt konkurences neitralitātei, jo katras dalībvalsts teritorijā līdzīgām precēm un pakalpojumiem piemēro vienādu nodokli – neatkarīgi no ražošanas un izplatīšanas ķēdes garuma. Turklāt, kā Tiesa atgādinājusi 2018. gada 29. novembra spriedumā Mensing (C‑264/17,EU:C:2018:968, 32. punkts un tajā minētā judikatūra), no pastāvīgās judikatūras izriet, ka nodokļu neitralitātes princips ir raksturīgs ar PVN direktīvu izveidotajai kopējai PVN sistēmai un ka šim principam tostarp ir pretrunā tas, ka pret saimnieciskās darbības subjektiem, kas veic vienādus darījumus, tiek piemērota atšķirīga attieksme PVN iekasēšanas jomā.

33

Otrkārt, konkrētāk – par peļņas daļas režīma mērķiem, Tiesa tik tiešām ir jau uzsvērusi, ka saskaņā ar PVN direktīvas 51. apsvērumu šī režīma, kas piemērojams lietotām precēm, mākslas darbiem, senlietām un kolekciju priekšmetiem, mērķis ir izvairīties no nodokļu dubultās uzlikšanas un konkurences izkropļojumiem attiecībā uz nodokļa maksātājiem (spriedums, 2018. gada 29. novembris, Mensing, C‑264/17, EU:C:2018:968, 35. punkts).

34

Šādos apstākļos jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību normas interpretācija, ņemot vērā tās kontekstu un mērķi, nevar atņemt šīs tiesību normas skaidrajam un precīzajam formulējumam jebkādu lietderīgo iedarbību. Tādējādi, tā kā Savienības tiesību normas jēga nepārprotami izriet no tās formulējuma, Tiesa nevar atteikties no šīs interpretācijas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 26. oktobris, Eiropas Kopiena,C‑199/05, EU:C:2006:678, 42. punkts, un 2022. gada 20. septembris, VD un SR, C‑339/20 un C‑397/20, EU:C:2022:703, 71. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

35

Šajā ziņā, lai gan nodokļu neitralitātes princips tik tiešām ir raksturīgs kopējai PVN sistēmai, kas izveidota ar PVN direktīvu, šis princips attiecībā uz vienlīdzības principa īpašu izpausmi Savienības atvasināto tiesību līmenī un īpašajā nodokļu jomā neļauj paplašināt šīs direktīvas normas piemērošanas jomu tādā veidā, kas būtu pretrunā tās skaidrajam formulējumam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Zimmermann, C‑174/11, EU:C:2012:716, 50. punkts un tajā minētā judikatūra), kas, kā ģenerāladvokāts uzsvēris secinājumu 61. punktā, var tikt grozīta tikai ar Savienības likumdevēja līdzdalību.

36

Otrām kārtām, nav strīda par to, kā būtībā norādījusi Komisija, ka PVN direktīvas 312. un 315. panta, kā arī 317. panta pirmās daļas gramatiskā interpretācija, kas minēta šī sprieduma 30. punktā, rada diferencētu nodokļu slogu piegādēm dalībvalstī atkarībā no tā, vai mākslas darbs šādi ir ticis iegādāts Kopienas iekšienē, to ir iegādājies tirgotājs, kas ir nodokļa maksātājs, tās pašas dalībvalsts teritorijā, vai arī tas ir importēts no trešās valsts.

37

Tomēr jākonstatē, ka šī situācija tieši izriet no piemērojamo tiesību normu formulējuma.

38

Proti, lai gan, kā norādīts šī sprieduma 30. punktā, tirgotāja, kurš ir nodokļa maksātājs, samaksātais PVN par tāda mākslas darba iegādi Kopienas iekšienē, kas ir vēlāk veiktas piegādes, uz kuru attiecas peļņas daļas režīms, priekšmets, neietilpst šo preču pirkuma cenā PVN direktīvas 312. panta 2. punkta izpratnē, PVN, kuru šis tirgotājs, kas ir nodokļa maksātājs, samaksājis par tāda mākslas darba iegādi dalībvalstī, kurš ir priekšmets vēlākam piegādes darījumam, uz ko tajā pašā dalībvalstī attiecas šis režīms, parasti šis tirgotājs, kurš ir nodokļa maksātājs, maksā tieši savam piegādātājam, kam principā tas ir jāsamaksā Valsts kasei saskaņā ar šīs direktīvas 193. pantu, tāpēc tas ietilpst jēdzienā “iepirkuma cena” minētās direktīvas 312. panta 2. punkta izpratnē.

39

Turklāt attiecībā uz tādu mākslas darbu piegādēm, kurus tirgotājs, kas ir nodokļa maksātājs, ir importējis pats, šīs pašas direktīvas 317. panta otrajā daļā ir skaidri paredzēts, ka pirkuma cena, kas jāņem vērā, aprēķinot peļņas daļu, ir vienāda ar nodokļa bāzi importam, kurai pieskaitīts PVN, kas maksājams vai samaksāts, importējot preces.

40

Atbilstoši šī sprieduma 34. punktā atgādinātajai judikatūrai Tiesa nevar atkāpties no šo tiesību normu skaidrā un precīzā formulējuma.

41

Šādos apstākļos un pašreizējā Savienības tiesību stāvoklī PVN direktīvas 312. un 315. pants, kā arī 317. panta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka PVN, ko tirgotājs, kurš ir nodokļa maksātājs, samaksājis par tāda mākslas darba iegādi Kopienas iekšienē, kura vēlākai piegādei saskaņā ar šīs direktīvas 316. panta 1. punktu tiek piemērots peļņas daļas režīms, ietilpst šīs piegādes nodokļa bāzē.

42

Ievērojot uz otro jautājumu sniegto atbildi, uz pirmo jautājumu nav jāatbild.

43

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 312. un 315. pants, kā arī 317. panta pirmā daļa

ir jāinterpretē tādējādi, ka

pievienotās vērtības nodoklis, ko tirgotājs, kurš ir nodokļa maksātājs, samaksājis par tāda mākslas darba iegādi Kopienas iekšienē, kura vēlākai piegādei saskaņā ar šīs direktīvas 316. panta 1. punktu tiek piemērots peļņas daļas režīms, ietilpst šīs piegādes nodokļa bāzē.