1

Ar apelācijas sūdzība tās iesniedzējs lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 21. decembra spriedumu MG/EIB (T‑573/20, turpmāk tekstā – pārsūdzētais spriedums; EU:T:2021:915), ar kuru tā noraidīja viņa prasību, kas bija iesniegta, pamatojoties uz LESD 270. pantu un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 50.a pantu, un ar ko viņš lūdza, pirmkārt, atcelt Eiropas Investīciju bankas (EIB) vēstules, pamatojoties uz kurām viņam tika liegti ģimenes pabalsti un atvasinātās finanšu tiesības un, otrkārt, atlīdzināt viņam noradīto morālo kaitējumu.

2

Padomes Regulas (EEK, Euratom, EOTK) Nr. 260/68 (1968. gada 29. februāris), ar ko paredz Eiropas Kopienu nodokļa piemērošanas nosacījumus un procedūru (OV 1968, L 56, 8. lpp.), kas grozīta ar Padomes Regulu (EK, Euratom) Nr. 1750/2002 (2002. gada 30. septembris) (OV 2002, L 264, 15. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 260/68”), 3. panta 3. un 4. punktā ir noteikts:

“3.   Turpmāk uzskaitītos ģimenes un sociālos pabalstus neiekļauj pamatsummā, kurai piemēro nodokli:

[..]

4.   Ievērojot 5. panta noteikumus, summai, kas iegūta, piemērojot iepriekšējos noteikumus, piemēro 10 % samazinājumu darba un personiskiem izdevumiem.

Attiecībā uz katru bērnu, kas ir jāapgādā personai, kurai jāmaksā nodokļi, kā arī attiecībā uz katru personu, ko uzskata par apgādājamu bērnu saskaņā ar Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 4. punktu, piemēro papildu samazinājumu, kas vienāds ar divkāršu pabalstu attiecībā uz apgādājamu bērnu.”

3

[EIB] Personāla reglamenta, kuru 1960. gada 20. aprīlī pieņēma EIB Direktoru padome, redakcijā, kas piemērojama šajā lietā (turpmāk tekstā – “Personāla reglaments”), 41. pantā bija paredzēts:

“Visa veida personīga rakstura strīdi starp [EIB] un tās personāla locekļiem tiek izskatīti Eiropas [Savienības] Tiesā.

Uz strīdiem, kas nav tādi, kuri izriet no 38. pantā paredzēto pasākumu īstenošanas, attiecas izlīguma procedūra [EIB] Samierināšanas komisijā neatkarīgi no [Eiropas Savienības] Tiesā celtās prasības.

[..]”

4

EIB personālam piemērojamo administratīvo normu (turpmāk tekstā – “administratīvās normas”) 2.2.1. un 2.2.2. punkts ir izteikts šādi:

“2.2.1. Ģimenes pabalsts

Šādiem darbiniekiem ir tiesības uz ģimenes pabalstu 5 % apmērā no mēneša pamatalgas:

Valde nosaka minimālo pabalsta summu (skat. I pielikumu).

Ja Bankā ir nodarbināti abi divi laulātie, pabalstu izmaksā laulātajam ar lielāku mēneša pamatalgu. Ja viens no laulātajiem ir nodarbināts Bankā, bet otrs citā starptautiskā organizācijā, Bankas darbinieks saņem pabalstu gadījumā, ja otra organizācija otram laulātajam nemaksā līdzīgu pabalstu.

Gadījumā, ja vienīgā persona, kurai ir tiesības uz pabalstu, nomirst, tad izmaksu pārtrauc pēc sešiem mēnešiem, skaitot no nāves dienas.

Šī norma ir piemērojama mutatis mutandis personām, kas saņem pensiju no Bankas.

2.2.2. Apgādājams bērns

Ja darbinieks to faktiski uztur, tad tā likumīgais, leģitīmais, dabiski atzītais, adoptētais bērns vai pabērns tiek uzskatīts par šī darbinieka apgādībā esošu bērnu, ja vien Banka vai cita Eiropas Savienības iestāde šo bērnu neuzskata par cita darbinieka, attiecīgi – kāda ierēdņa vai darbinieka apgādībā esošu bērnu, ar nosacījumu, ka šis bērns neveic algotu darbu.

Ar tādiem pašiem nosacījumiem Banka par apgādībā esošu bērnu var uzskatīt arī bērnu, kuram darbinieks ir sniedzis mājvietu.

Ja bērns dzīvo vienā mājsaimniecībā ar darbinieku un ja pēdējais minētais sniedz atbalstu bērna uzturēšanai, kas ir vismaz par 50 % lielāka summa nekā apgādājamā bērna pabalsts [..], tiek uzskatīts, ka darbinieks faktiski uztur bērnu (skat. I pielikumu).”

5

Tiesvedības priekšvēsture pārsūdzētā sprieduma 1.–25. punktā ir izklāstīta šādi:

6

Ar prasības pieteikumu, ko apelācijas sūdzības iesniedzējs iesniedza Vispārējās tiesas kancelejā 2020. gada 14. septembrī, viņš cēla prasību, kas bija pamatota ar LESD 270. pantu un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 50.a pantu un ar ko tas lūdza, pirmkārt, atcelt, EIB 2018. gada 11. oktobra, 2019. gada 7. janvāra un 2020. gada 30. jūlija vēstules, uz kurām pamatojoties viņam tika liegti ģimenes pabalsti un atvasinātās finanšu tiesības, un, otrkārt, piešķirt viņam nodarītā morālā kaitējuma atlīdzību.

7

Savu atcelšanas prasījumu pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirzīja sešus pamatus, no kuriem pirmais bija par tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, otrais – pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, trešais – acīmredzamu kļūdu vērtējumā un, pakārtoti, iebildi par Administratīvo normu prettiesiskumu, ceturtais – Regulas Nr. 260/68 3. panta 4. punkta pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, piektais – Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2018/1725 (2018. gada 23. oktobris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās un par šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 45/2001 un Lēmumu Nr. 1247/2002/EK (OV 2018, L 295, 39. lpp.) 4. panta 1. punkta pārkāpumu, kā arī labas pārvaldības principa pārkāpumu un rūpības pienākuma neizpildi, un sestais – Personāla reglamenta 41. panta pārkāpumu, labas pārvaldības principa pārkāpumu un rūpības pienākuma neizpildi.

8

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa noraidīja visus šos pamatus un līdz ar to – atcelšanas prasījumus.

9

Savu prasījumu par kaitējuma atlīdzību pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka esot cietis morālo kaitējumu sava darba devēja rīcības un bezdarbības dēļ, kas izrietējusi, pirmkārt, no pēkšņas un ļoti nozīmīgas viņa atalgojuma samazināšanas, pieņemot prettiesisku aktu, kas esot bijis uztraukuma pamatā; otrkārt, viņa personas datu izpaušanas trešām personām bez viņa piekrišanas; treškārt, EIB ieņemtās nostājas par labu viņa bijušajai laulātajai, ciktāl tā balstījās galvenokārt uz tiesvedības iznākumu Luksemburgas tiesās; un, ceturtkārt, neattaisnota kavējuma samierināšanas procedūras sākšanai. Apelācijas sūdzības iesniedzējs novērtēja šo kaitējumu ex æquo et bono10000 EUR apmērā, kas ir summa, kuru piespriešanas gadījumā viņš apņemas pārskaitīt labdarībai.

10

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa noraidīja pirmajā instancē iesniegto prasījumu par morālā kaitējuma atlīdzību pirmās trīs daļas. Savukārt attiecībā uz šo prasījumu ceturto daļu, it īpaši ņemot vērā nesaprātīgi ilgo termiņu, kurš pārsniedza trīs mēnešus un kurā EIB sniedza atbildi uz prasītāja lūgumu sākt samierināšanas procedūru pēc 2019. gada 7. janvāra vēstules, un EIB atbildes nesniegšanu uz pirmo samierināšanas lūgumu, kas bija izteikts 2018. gada 29. oktobra vēstulē, tā nosprieda, ka šīs nepamatotās kavēšanās dēļ EIB prasītājam ir radījusi ilgstošu nenoteiktības stāvokli un tādējādi – morālo kaitējumu. Tādēļ Vispārējā tiesa piesprieda EIB samaksāt prasītājam ex æquo et bono noteikto zaudējumu atlīdzību 500 EUR apmērā.

11

Vispārējā tiesa arī nolēma, ka katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

12

Apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdz Tiesu:

13

EIB lūdz Tiesu:

14

Apelācijas sūdzības pamatojumam tās iesniedzējs izvirza piecus pamatus par, pirmkārt – tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, otrkārt – pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, treškārt – faktu sagrozīšanu, acīmredzamām kļūdām vērtējumā un vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu pārkāpumu, ceturtkārt – Regulas Nr. 260/68 3. panta 4. punkta pārkāpumu un, piektkārt – lietas materiālu sagrozīšanu, Vispārējās tiesas Reglamenta 85. panta pārkāpumu, faktu kļūdainu kvalifikāciju un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.

15

Vispirms jāizskata apelācijas sūdzības pirmais pamats, tad – trešā apelācijas pamata otrā daļa.

16

Ar šo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 73. un 74. punktā Vispārējā tiesa esot pārkāpusi tiesības tikt uzklausītas, kas nostiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā.

17

Tas norāda, ka prasībā Vispārējā tiesā viņš esot apgalvojis, ka pirms 2018. gada 11. oktobra vēstules pieņemšanas EIB viņu nav uzklausījusi. Taču šī vēstule tika nosūtīta pēc samierināšanas procedūras, kas tika sākta pēc viņa bijušās laulātās lūguma, par kuru viņš netika informēts, un izbeigta pēc tam, kad pēc analoģijas tika piemērots citā samierināšanas procedūrā, kuru sāka cits darbinieks un kuras faktus un piemērojamās tiesības viņš nezināja, pieņemtais EIB lēmums. Apelācijas sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka procedūras iznākums būtu bijis atšķirīgs, ja viņš būtu uzklausīts, jo, pirmkārt, viņš būtu varējis precīzi paskaidrot savu situāciju saistībā ar tiesvedībām, kuras bija izskatīšanas stadijā valsts tiesā, un, otrkārt, EIB šajā ziņā būtu varējusi piedāvāt sadalīt visus ģimenes pabalstus vai dažus no tiem starp apelācijas sūdzības iesniedzēju un viņa bijušo laulāto.

18

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa piekrita, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nav ticis uzklausīts procedūrā, kuras iznākumā ir pieņemts ar 2018. gada 11. oktobra vēstuli paziņotais lēmums. Tomēr neesot pareizi, ka šī tiesa ir uzskatījusi, ka viņa tiesības tikt uzklausītam tika ievērotas tādēļ vien, ka viņš savās 2018. gada 29. oktobra un 10. decembra vēstulēs varēja komentēt argumentāciju, kura iekļauta 2018. gada 11. oktobra lēmumā, jo apelācijas sūdzības iesniedzēja apsvērumi tika ņemti vērā pirms EIB nostājas paušanas 2019. gada 7. janvāra vēstulē.

19

EIB iebilst, ka Vispārējā tiesa ir pareizi uzskatījusi, ka tā ir sniegusi apelācijas sūdzības iesniedzējam iespēju tikt uzklausītam par 2018. gada 11. oktobra vēstuli. Tā šajā ziņā norāda, ka Personāla reglamenta 41. panta 2. punktā ir paredzēts, ka tajā noteiktā samierināšanas procedūra var tikt sākta tikai individuāli pēc attiecīgās personas, proti, EIB darbinieka, kurš uzskata, ka administrācijas lēmums vai rīcība to ir aizskārusi, ierosmes. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja bijusī laulātā, kura arī ir EIB darbiniece, pēc savas iniciatīvas izmantoja šādu samierināšanas procedūru attiecībā uz ģimenes pabalstu un atvasināto finansiālo tiesību izmaksu, viņa esot vienīgā, kuru minētā procedūra skar – bez iespējas EIB to attiecināt uz apelācijas sūdzības iesniedzēju.

20

Šajā ziņā EIB esot organizējusi apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesību tikt uzklausītam īstenošanu vienīgajā veidā, kas atbilst viņa bijušās laulātās tiesībām izmantot individuālo samierināšanas procedūru, kura paredzēta Personāla reglamenta 41. pantā. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējs esot bijis informēts par samierināšanas procedūras, kas skar individuāli viņa bijušo laulāto, rezultātiem pēc šīs procedūras pabeigšanas un, ciktāl darbības, kuras EIB pēc tās jāveic, varēja ietekmēt viņa situāciju, un viņš tika uzklausīts šajā ziņā. Katrā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējs neesot pierādījis, ka minētajai procedūrai konkrētajā gadījumā varētu būt bijis atšķirīgs rezultāts.

21

Jāatgādina, ka saskaņā ar Hartas 41. panta 2. punkta tekstu tiesības uz labu pārvaldību ietver tostarp jebkuras personas tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek noteikts kāds individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt.

22

Kā izriet no šīs normas teksta, tā ir vispārpiemērojama. No tā izriet, ka tiesības tikt uzklausītam ir jāievēro jebkurā procedūrā, kuras beigās var tikt pieņemts nelabvēlīgs akts, pat ja piemērojamajā tiesiskajā regulējumā nav skaidri paredzēta šāda formalitāte (spriedums, 2020. gada 18. jūnijs, Komisija/RQ, C‑831/18 P, EU:C:2020:481, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).

23

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, kuru Vispārējā tiesa atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 70. punktā, tiesībām tikt uzklausītam ir divējāds mērķis. Pirmkārt, tās palīdz pēc iespējas precīzāk un pareizāk izmeklēt lietu un konstatēt faktus un, otrkārt, tās ļauj nodrošināt efektīvu ieinteresētās personas aizsardzību. Tiesību tikt uzklausītam mērķis it īpaši ir garantēt, lai ikviens nelabvēlīgs lēmums tiktu pieņemts, pilnībā pārzinot lietu, un tām tostarp ir mērķis ļaut kompetentajai iestādei izlabot kļūdu vai ieinteresētajai personai iesniegt informāciju par savu personisko situāciju, kas labvēlīgi ietekmētu to, ka lēmums tiek vai netiek pieņemts, vai tam ir kāds noteikts saturs (spriedums, 2020. gada 4. jūnijs, EĀDD/De Loecker, C‑187/19 P, EU:C:2020:444, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).

24

Tādējādi tiesības tikt uzklausītam nodrošina ikvienam iespēju lietderīgi un efektīvi paust savu viedokli administratīvā procesā un pirms jebkura lēmuma pieņemšanas, kas var nelabvēlīgi ietekmēt viņa tiesības un leģitīmās intereses (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 18. jūnijs, Komisija/RQ, C‑831/18 P, EU:C:2020:481, 67. punkts, un 2021. gada 21. oktobris, Parlaments/UZ, C‑894/19 P, EU:C:2021:863, 89. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

25

Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāpārbauda, vai Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 73. un 74. punktā uzskatīdama, ka tiesības tikt uzklausītam neietvēra EIB pienākumu uzklausīt apelācijas sūdzības iesniedzēju pirms 2018. gada 11. oktobra vēstules pieņemšanas.

26

Pirmām kārtām, runājot par jautājumu, vai 2018. gada 11. oktobra vēstule ir “individuāls pasākums, kurš [..] nelabvēlīgi ietekmē” apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesības un leģitīmās intereses Hartas 41. panta 2. punkta izpratnē, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 73. punktā norādīja, ka jau no minētā sprieduma 35. punkta izriet, ka ar šo vēstuli EIB informēja apelācijas sūdzības iesniedzēju, ka viņš vairs nesaņems ģimenes pabalstu maksājumus, ievērojot viņa bijušas laulātās sāktās samierināšanas procedūras iznākumu. Tādējādi 35. punktā Vispārējā tiesa ir uzsvērusi, ka, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējam tika liegta iespēja saņemt minētos ģimenes pabalstus un attiecīgās atvasinātās finanšu tiesības, 2018. gada 11. oktobra vēstule ir tieši ietekmējusi viņa individuālo situāciju.

27

Taču pārsūdzētā sprieduma 73. punktā, izskatot apelācijas sūdzības iesniedzēja pamatu par tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, atsaukdamās uz šo konstatējumu, Vispārējā tiesa ir netieši, bet noteikti uzskatījusi – kas netiek apstrīdēts šajā apelācijā –, ka 2018. gada 11. oktobra vēstule faktiski ir individuāls pasākums, kurš var “nelabvēlīgi” ietekmēt apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesības un leģitīmās intereses Hartas 41. panta 2. punkta izpratnē, tādējādi pēdējam minētajam atbilstoši šai normai bija jābūt uzklausītam pirms šī pasākuma pieņemšanas.

28

Otrām kārtām, nav strīda, ka EIB nav uzklausījusi apelācijas sūdzības iesniedzēju pirms 2018. gada 11. oktobra vēstules pieņemšanas. Proti, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 12. un 13. punkta, šī vēstule tika paziņota apelācijas sūdzības iesniedzējam pēc EIB 2018. gada 12. septembrī pieņemtā lēmuma piešķirt ģimenes pabalstus viņa bijušajai laulātajai samierināšanas procedūrā, kuru viņa bija sākusi, pamatojoties uz Personāla reglamenta 41. pantu, un kurā apelācijas sūdzības iesniedzējs nav piedalījies, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 73. punkta.

29

Protams, no vienas puses, kā Vispārējā tiesa būtībā norādījusi pārsūdzētā sprieduma 74. punktā, apelācijas sūdzības iesniedzējs ir vērsies pie EIB pēc 2018. gada 11. oktobra vēstules saņemšanas, lai apstrīdētu viņam paziņoto lēmumu. Tādējādi 2018. gada 29. oktobra vēstulē viņš it īpaši norādīja, ka 2018. gada 11. oktobra vēstule esot tikusi pieņemta, neievērojot viņa procesuālās tiesības, ka šīs vēstules saturs esot nesaprotams un ka ar to esot pārkāptas viņa ģimenē panāktās finanšu vienošanās, it īpaši tas, ka viņš uzņemsies segt būtisku daļu no ģimenes izdevumiem.

30

No otras puses, 2019. gada 7. janvāra vēstulē EIB ir faktiski atbildējusi uz dažiem apelācijas sūdzības iesniedzēja formulētajiem iebildumiem, kā Vispārējā tiesa to uzsvērusi pārsūdzētā sprieduma 74. punktā.

31

Tomēr jākonstatē, ka šī atbilde uz apelācijas sūdzības iesniedzēja rakstiskajiem iebildumiem, kas tika adresēta viņa juriskonsultam vairākas nedēļas pēc 2018. gada 11. oktobra vēstules izdošanas, nevar labot to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs netika uzklausīts pirms šī lēmuma pieņemšanas. Proti, kā norādījusi ģenerāladvokāte secinājumu 50. punktā, šī vēstule nav sagatavojošs akts, kurš tiktu materializēts vēlākā lēmumā. Tā ir sākotnējais lēmums, kuru apstiprina ar 2019. gada 7. janvāra vēstuli. Līdz ar to lēmums, ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzējam tika atņemtas tiesības uz ģimenes pabalstiem, ir 2018. gada 11. oktobra vēstule.

32

Šajā kontekstā jāatgādina – tiesības tikt uzklausītam nozīmē, ka ieinteresētajai personai tiek dota iespēja lietderīgi darīt zināmu savu viedokli par lēmumprojektu, veicot mutisku un/vai rakstisku saziņu ar šo iestādi, un tā ir jāpierāda šai iestādei. It īpaši ieinteresētā persona ir skaidri jāinformē par lēmuma projektu un jāuzaicina sniegt savus apsvērumus. Tātad, tikai zinot paredzamā lēmuma sekas, viņam būs dota iespēja ietekmēt konkrētu lēmumu pieņemšanas procesu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 6. decembris, Marcuccio/Komisija, C‑59/06 P, EU:C:2007:756, 47. un 58. punkts).

33

Taču šajā lietā, ka izriet no šī sprieduma 28. un 31. punkta, EIB nav devusi apelācijas sūdzības iesniedzējam iespēju laikus iesniegt savus apsvērumus un tātad ietekmēt konkrēto lēmumu pieņemšanas procesu.

34

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 74. punktā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriezdama, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesības tikt uzklausītam nav tikušas pārkāptas šajā lietā, jo apelācijas sūdzības iesniedzējs varēja sniegt komentārus par EIB 2018. gada 11. oktobra vēstulē izklāstīto argumentāciju un iesniegt savus apsvērumus par tajā esošo pamatojumu, lai gan šos apsvērumus apelācijas sūdzības iesniedzējs varēja formulēt tikai pēc šī lēmuma pieņemšanas un tādējādi viņam netika dota iespēja ietekmēt konkrēto lēmumu pieņemšanas procesu.

35

Trešām kārtām, ir jāatgādina, ka, lai gan Vispārējās tiesas nolēmuma pamatojumā ir konstatējams Savienības tiesību pārkāpums, taču šā nolēmuma rezolutīvā daļa izrādās esam pamatota ar citiem juridiskiem apsvērumiem, šāds pārkāpums nevar izraisīt šā nolēmuma atcelšanu un tā pamatojums ir jāaizstāj (spriedums, 2023. gada 17. janvāris, Spānija/Komisija, C‑632/20 P, EU:C:2023:28, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Šajā ziņā no Tiesa judikatūras izriet, ka tiesību uz aizstāvību, it īpaši tiesību tikt uzklausītam, pārkāpums izraisa attiecīgā administratīvā procesa beigās pieņemtā lēmuma atcelšanu tikai tad, ja šāda pārkāpuma neesamības gadījumā šī procesa iznākums varētu būt citāds (spriedums, 2020. gada 18. jūnijs, Komisija/RQ, C‑831/18 P, EU:C:2020:481, 105. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

37

Taču, lai ieinteresētās personas tiesību tikt uzklausītai pārkāpuma dēļ varētu atcelt administratīvās iestādes individuālu lēmumu, kas tai var būt nelabvēlīgs, ir jāpārbauda, vai šai iestādei bija novērtējuma brīvība konkrētā lēmuma pieņemšanā. Proti, ierēdnim nav nekādas leģitīmas intereses prasīt, lai formas trūkuma dēļ un it īpaši tiesību tikt uzklausītam pirms jebkāda nelabvēlīga lēmuma pieņemšanas pārkāpuma dēļ tiktu atcelts lēmums gadījumā, kad administrācijai nav nekādas novērtējuma brīvības un tai ir pienākums rīkoties tādā veidā, kā tas ir darīts. Līdzīgā administrācijas saistošās kompetences gadījumā apstrīdēta lēmuma atcelšana tad, ja trūkums ir labots, var izraisīt vienīgi atceltajam lēmumam identiska lēmuma pieņemšanu pēc būtības (pēc analoģijas skat. spriedumu, 1983. gada 6. jūlijs, Geist/Komisija, 117/81, EU:C:1983:191, 7. punkts).

38

Šajā ziņā, lai pierādītu, ka EIB ir pārkāpusi apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesības tikt uzklausītam, viņš būtībā apgalvo, ka tad, ja viņš būtu bijis uzklausīts pirms 2018. gada 11. oktobra vēstules pieņemšanas, viņš būtu varējis izklāstīt savu personīgo situāciju saistībā ar notiekošām tiesvedībām valsts tiesā un it īpaši to, ka viņš dod ieguldījumu savu bērnu uzturēšanai – un tas ir vismaz par 50 % lielāks nekā apgādājamā bērna pabalsts –, EIB tādējādi būtu varējusi viņam piedāvāt sadalīt starp apelācijas sūdzības iesniedzēju un viņa bijušo laulāto visus ģimenes pabalstus vai dažus no tiem.

39

Savukārt EIB tostarp tiesas sēdē būtībā norāda, ka procedūrai nevarēja būt citāds iznākums, jo Administratīvo normu 2.2.2. punktā ir paredzēts, ka, lai bērnu varētu uzskatīt par personāla locekļa apgādībā esošu, pēdējam minētajam šis bērns ir faktiski jāuztur, un šādai faktiskai uzturēšanai ir jāpierāda, pirmkārt, ka viņi ar bērnu dzīvo vienā mājoklī un, otrkārt, ka šī persona dod ieguldījumu šī bērna uzturēšanai tādā apmērā, kas ir vismaz par 50 % lielāks nekā apgādājamā bērna pabalsta summa. Taču, kā EIB norādījusi 2019. gada 7. janvāra vēstulē, pirmais no šiem nosacījumiem nav ievērots, jo aizgādību pār bērniem valsts tiesa ir piešķīrusi apelācijas sūdzības iesniedzēja bijušajai laulātajai.

40

Šajā ziņā jānorāda, ka EIB apgalvojums, saskaņā ar kuru citāds ģimenes pabalstu sadalījums starp apelācijas sūdzības iesniedzēju un viņa bijušo laulāto neesot bijis iespējams, ņemot vērā Administratīvo normu 2.2.1. un 2.2.2. punkta tekstu, ir pretrunā faktu konstatējumam, kas norādīts pārsūdzētā sprieduma 23. punktā un ko EIB neapstrīd šajā tiesvedībā, un atbilstoši kam EIB Cilvēkresursu dienests 2020. gada 12. februāra elektroniskā pasta vēstulē, ņemot vērā tā saucamajā “paralēlajā” lietā iepriekš nolemto, piedāvāja samierināšanas komisijai, lai konkrēti pabalsti tiek izmaksāti uz pusēm apelācijas sūdzības iesniedzējam un viņa bijušajai laulātajai, ar nosacījumu, apelācijas sūdzības iesniedzējs pierāda, ka viņš veic maksājumus par saviem bērniem.

41

Šajos apstākļos jāuzskata, tāpat kā ģenerāladvokāte uzskatījusi secinājumu 66. punktā, ka EIB būtu varējusi izvēlēties citādu savu administratīvo normu interpretāciju. Tātad EIB bija novērtējuma brīvība šī sprieduma 37. punkta atgādinātās judikatūras izpratnē un šai procedūrai varēja būt citāds iznākums, ja apelācijas sūdzības iesniedzējam būtu bijusi iespēja iesniegt savus apsvērumus pirms 2018. gada 11. oktobra vēstules izdošanas.

42

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, pirmais pamats ir jāapmierina.

43

Ar trešā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 100., 101., 107. un 108. punktā esot kļūdaini noraidījusi iebildi par Administratīvo normu par ģimenes pabalstiem prettiesiskumu. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka ar šīm normām netiekot ievēroti vienlīdzīgas attieksmes un diskriminācijas aizlieguma principi, jo vecākiem, kuri abi uztur savus bērnus, nav vienādu atvasināto finanšu tiesību, lai gan šīs tiesības tiek noteiktas atbilstoši bērnu faktiskajai uzturēšanai. Tādējādi attiecībā uz ģimenes pabalstiem tas, ka vienam vecākam ir aizgādība pār bērnu, to nenošķir no otra vecāka, kuram nav aizgādības pār šo bērnu. Šajā kontekstā apelācijas sūdzības iesniedzējs esot juridiski pietiekami pierādījis, ka viņš sedza ievērojamus izdevumus savu bērnu uzturēšanai, pat ja viņi lielāko daļu laika dzīvo kopā ar viņa bijušo laulāto.

44

Savukārt EIB apgalvo, ka Vispārējā tiesa neesot pārkāpusi diskriminācijas aizlieguma vai vienlīdzīgas attieksmes principu, jo Administratīvās normas ļaujot darbiniekiem pierādīt, ka viņi piedalās bērnu uzturēšanā, un pēc tam saņemt ģimenes pabalstus. Turklāt šie pabalsti tiekot maksāti bērnu, nevis darbinieku labā. Katrā ziņā vecāka, kura aizgādībā ir bērni, stāvoklis atšķiroties no tā vecāka stāvokļa, kam nav šīs aizgādības, līdz ar to atšķirīga attieksme pret abiem vecākiem esot pilnībā pamatota.

45

Vispirms jāatgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes princips, kurš nostiprināts Hartas 20. pantā, ir vispārējs Savienības tiesību princips, kurš prasa, lai līdzīgas situācijas netiktu izskatītas atšķirīgi un dažādas situācijas savukārt netiktu izskatītas vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota. Atšķirīga attieksme ir attaisnota, ja tā ir balstīta uz objektīvu un saprātīgu kritēriju, proti, ja tā ir saistīta ar leģitīmi pieļaujamu mērķi, kas ir attiecīgajam tiesiskajam regulējumam, un ja šī atšķirība ir samērīga ar mērķi, kuru ar šo attiecīgo attieksmi ir paredzēts sasniegt (spriedumi, 2008. gada 16. decembris, Huber, C‑524/06, EU:C:2008:724, 75. punkts, un 2023. gada 4. maijs, Glavna direktsia Pozharna bezopasnost i zashtita na naselenieto (Nakts darbs), no C‑529/21 līdz C‑536/21 un no C‑732/21 līdz C‑738/21, EU:C:2023:374, 52. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

46

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums atšķirīgas attieksmes dēļ nozīmē, ka aplūkojamās situācijas ir salīdzināmas visos tām raksturīgajos elementos. Atšķirīgās situācijas raksturojošie elementi un tātad šo situāciju salīdzināmība ir jānosaka un jānovērtē tostarp attiecīgo tiesību normu priekšmeta un to izvirzītā mērķa gaismā, ievērojot, ka tālab jāņem vērā arī aplūkotā tiesību akta jomas principi un mērķi (spriedumi, 2013. gada 26. septembris, IBV & Cie, C‑195/12, EU:C:2013:598, 51. un 52. punkts, kā arī 2017. gada 14. jūnijs, Compass Contract Services, C‑38/16, EU:C:2017:454, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

47

Šajā lietā, kā Vispārējā tiesa norādījusi pārsūdzētā sprieduma 102. punktā, apgādājamā bērna pabalsts atbilst sociālam mērķim, ko attaisno izmaksas, kuras izriet no aktuālām un konkrētām vajadzībām saistībā ar bērna esamību un viņa faktisko uzturēšanu. Šajā ziņā, lai gan iekļauti atalgojumā, tādi pabalsti kā apgādājamā bērna pabalsti vai arī pabalsti izglītībai, kā arī fiksēta atlīdzība par bērnu ceļošanu no dienesta vietas līdz interešu centram, ir paredzēti nevis ierēdņa uzturēšanai, bet gan tikai bērna uzturēšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1988. gada 14. jūnijs, Christianos/Tiesa, 33/87, EU:C:1988:300, 15. punkts).

48

No tā izriet, kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 87. punktā, ka, ņemot vērā šo mērķi, atbilstošais kritērijs, lai izlemtu, vai attiecībā uz pabalstu par apgādībā esošiem bērniem izmaksu vecāks, kam ir pilnīga aizgādība pār bērnu, atrodas salīdzināmā situācijā ar vecāku, kura aizgādībā bērna nav, ir viņu attiecīgais finansiālais ieguldījums šī bērna uzturēšanā.

49

No tā izriet, ka pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 107. punktā, vecāki, kuri abi faktiski piedalās sava bērna uzturēšanā, ir salīdzināmā situācijā attiecībā uz pabalstu par apgādībā esošiem bērniem izmaksu un ka principā tas, ka tikai vienam no viņiem izmaksā pabalstu, ir atšķirīga attieksme, kurai ir jābūt objektīvi pamatotai.

50

Šajā ziņā jāuzskata, ka apstāklis, ka vienam no vecākiem faktiski ir pilnīga aizgādība pār bērnu, kurš dzīvo kopā ar šo vecāku, principā nozīmē, ka minētajam vecākam ir efektīvi jāpiedalās šī bērna uzturēšanā.

51

Tomēr šāds apstāklis nekādi neizslēdz to, ka otrs vecāks, pat ja viņam nav pilnīgas aizgādības pār bērnu, arī faktiski piedalās bērna uzturēšanā, it īpaši ņemot vērā šī bērna tiesības, kas nostiprinātas Hartas 24. panta 3. punktā, regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus sakarus ar abiem vecākiem, ja vien tas nav pretrunā viņa interesēm.

52

Šajā kontekstā ir svarīgi arī, lai tiktu ievērots samērīguma princips, kas, kā Vispārējā tiesa atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 106. punktā, prasa, lai Savienības iestāžu tiesību akti nepārsniegtu to, kas ir atbilstošs un nepieciešams, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteiktos leģitīmos mērķus, ņemot vērā, ka tad, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk ierobežojošais un tā radītie traucējumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem.

53

Šajā lietā Administratīvo normu 2.2.1. un 2.2.2. pants, interpretējot tos tādējādi, ka ar tiem ir noteikts pienākums EIB maksāt ģimenes pabalstus tikai tam no vecākiem, kuram ir piešķirta bērna pilnīga aizgādība, neatkarīgi no vecāku faktiskā ieguldījuma bērna uzturēšanā, pārsniedz to, kas nepieciešams, lai sasniegtu attiecīgā tiesiskā regulējuma leģitīmo mērķi, ciktāl tas, bērna labākajās interesēs un ievērojot šī sprieduma 51. punktā atgādinātās tiesības regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus sakarus ar abiem vecākiem, neļauj ņemt vērā pastāvošo faktisko situāciju saistībā ar katra vecāka faktisko ieguldījumu bērna uzturēšanā, proti, faktisku visu vai daļas bērna pamatvajadzību apmierināšanu, it īpaši attiecībā uz mājokli, pārtiku, apģērbu, izglītību, aprūpi un medicīniskajiem izdevumiem.

54

Šajā ziņā, lai gan tāda valsts tiesas izdota nolēmuma esamība, ar kuru ir noteikta to iemaksu summa bērna uzturēšanas izdevumiem, kas jāmaksā šķirtajam darbiniekam, ir elements, kurš iestādei ir jāņem vērā, šis elements nevar atbrīvot iestādi no pienākuma pašai īstenot savu rīcības brīvību, lai noteiktu, vai šis darbinieks faktiski piedalās bērna uzturēšanā.

55

Šādos apstākļos jāuzskata, ka Administratīvo normu 2.2.1. un 2.2.2. punkts, ciktāl to interpretācija nekādā veidā neļauj uzskatīt, ka vecāks, kuram nav piešķirta pilnīga bērna aizgādība, faktiski piedalās šī bērna uzturēšanā, pārkāpj vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principus.

56

Tādējādi Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 107. un 108. punktā uzskatot, ka Administratīvās normas nav pretrunā šiem principiem.

57

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, arī trešā pamata otrā daļa ir jāapmierina.

58

Tā kā pirmais pamats, kā arī trešā pamata otrā daļa ir apmierināti un tas pamato pārsūdzētā sprieduma atcelšanu, pārējie apelācijas sūdzības pamatojumam izvirzītie pamati un pamatu daļas nav jāizvērtē, jo tādā veidā pārsūdzētais spriedums nevar tikt atcelts plašākā veidā.

59

Saskaņā ar Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, ja Eiropas Savienības Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu, tā var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.

60

Šajā lietā Tiesas rīcībā ir vajadzīgā informācija, lai taisītu galīgo spriedumu par prasību atcelt EIB 2018. gada 11. oktobra vēstuli un, ciktāl nepieciešams, 2019. gada 7. janvāra un 2020. gada 30. jūlija vēstules, ko apelācijas sūdzības iesniedzējs cēlis Vispārējā tiesā, kā arī par pirmajā instancē izvirzītajiem prasījumiem par kaitējuma atlīdzību.

61

No šī sprieduma 21.–57. punkta izriet, ka pirmajā instancē celtās prasības pirmais pamats, kā arī trešā pamata otrā daļa ir pamatoti un ka 2018. gada 11. oktobra, 2019. gada 7. janvāra un 2020. gada 30. jūlija vēstules ir jāatceļ tiesību tikt uzklausītam pārkāpuma dēļ, kā arī Administratīvo normu 2.2.1. un 2.2.2. punkta prettiesiskuma dēļ, jo to interpretācija nekādi neļautu uzskatīt, ka vecāks, kuram nav piešķirta bērna pilnīga aizgādība, faktiski piedalās šī bērna uzturēšanā.

62

Lai pamatotu savus pirmajā instancē izvirzītos prasījumus par kaitējuma atlīdzību, kas atgādināti šī sprieduma 9. punktā, apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka viņam esot nodarīts morālais kaitējums, pirmkārt, tādēļ, ka tika pēkšņi un ļoti būtiski samazināts viņa atalgojums, kas esot satraukuma pamats; otrkārt, viņa personas dati tika izpausti trešām personām bez viņa piekrišanas; treškārt, EIB vadības locekļu nostāja pausta par labu viņa bijušajai laulātajai tiesvedībā Luksemburgas tiesās; un ceturtkārt, nepamatoti tika kavēta samierināšanas procedūras sākšana, kuru varot labot tikai ar kompensāciju, kas ex æquo et bono provizoriski novērtēta 10000 EUR apmērā, kuru viņš apņemas tās piešķiršanas gadījumā, kā viņš bija darījis pirmajā tiesā, pārskaitīt labdarībai.

63

Attiecībā uz šo prasījumu par kaitējuma atlīdzību pirmām trim daļām, kā minēts arī šī sprieduma 10. punktā, Vispārējā tiesa tās noraidīja, bet par ceturto daļu uzskatīja, ka prasītāja morālo kaitējumu raksturoja EIB nepamatotā kavēšanās sākt samierināšanas procedūru, un piesprieda šai iestādei samaksāt prasītājam zaudējumu atlīdzību, kas ex æquo et bono novērtēti 500 EUR apmērā.

64

Šajā ziņā, pirmkārt, attiecībā uz apgalvoto morālo kaitējumu pēkšņa un ļoti būtiska viņa atalgojuma samazināšanas dēļ ir jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru prettiesiska akta atcelšana pati par sevi var būt pienācīga un principā pietiekama atlīdzība par jebkādu morālo kaitējumu, ko šis akts varētu būt radījis (spriedums, 2019. gada 4. aprīlis, OZ/EIB, C‑558/17 P, EU:C:2019:289, 80. punkts), ja vien prasītājs nepierāda, ka tam ir nodarīts morālais kaitējums, kas ir nodalāms no atcelšanas pamatā esošā prettiesiskuma un ko nevar pilnībā atlīdzināt ar šo atcelšanu. Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzējs šādu pierādījumu nav sniedzis.

65

Otrkārt, attiecībā uz apgalvoto morālo kaitējumu apelācijas sūdzības iesniedzēja personas datu izpaušanas dēļ trešām personām bez viņa piekrišanas vai arī EIB vadības locekļu ieņemtās nostājas dēļ par labu viņa bijušajai laulātajai Luksemburgas tiesās notiekošā tiesvedībā apelācijas sūdzības iesniedzējs vēl nav pierādījis, ka pastāv reāls un droši zināms kaitējums, kas saistīts ar apgalvotajiem pārkāpumiem pārsūdzētā sprieduma 148. punktā minētās judikatūras izpratnē, un līdz ar to nav izpildīti minētā sprieduma 145. punktā atgādinātie EIB atbildības iestāšanās nosacījumi.

66

Šādos apstākļos apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi par kaitējuma atlīdzību nav jāapmierina.

67

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācija ir pamatota un Tiesa lietā pati taisa galīgo spriedumu, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

68

Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

69

Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējs ir prasījis piespriest EIB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus gan tiesvedībā pirmajā instancē lietā T‑573/20, gan apelācijas tiesvedībā.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: