1

Prasības pieteikumā Eiropas Komisija lūdz Tiesu:

2

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV 2008, L 348, 98. lpp.), 5. pantā ir noteikts:

“Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstis pilnībā ņem vērā:

un ievēro neizdošanas principu.”

3

Šīs direktīvas 6. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Neskarot šā panta 2. līdz 5. punktā minētos izņēmumus, dalībvalstis pieņem atgriešanas lēmumu par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā.”

4

Saskaņā ar šīs direktīvas 12. panta 1. punktu:

“Atgriešanas lēmumus un – ja tos pieņem – lēmumus par ieceļošanas aizliegumu un lēmumus par izraidīšanu noformē rakstiski un tajos norāda faktiskos un juridiskos iemeslus, kā arī informāciju par pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem.

Informāciju par faktiskajiem iemesliem var ierobežot, ja attiecīgās valsts tiesību aktos ir paredzētas tiesības uz informācijas ierobežošanu, jo īpaši, lai garantētu valsts drošību, aizsardzību, sabiedrības drošību un lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus un sodītu par tiem.”

5

Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 13. panta 1. punktu:

“Attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam nodrošina efektīvus līdzekļus, lai pārsūdzētu vai lūgtu pārskatīt ar atgriešanu saistītos lēmumus, kas minēti 12. panta 1. punktā, kompetentā tiesā vai administratīvā iestādē, vai kompetentā struktūrā, kuras locekļi ir objektīvi un kuru neatkarība ir garantēta.”

6

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.) 6. pantā ir noteikts:

“1.   Ja persona starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedz iestādei, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetenta reģistrēt šādu pieteikumu, tad reģistrācija jāveic ne vēlāk kā triju darbadienu laikā pēc pieteikuma sagatavošanas.

Ja starptautiskās aizsardzības pieteikumu sagatavo citām iestādēm, kas var pieņemt šādus pieteikumus, bet saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav kompetentas tos reģistrēt, tad dalībvalstis nodrošina, lai reģistrācija tiktu veikta ne vēlāk kā sešu darbadienu laikā pēc pieteikuma sagatavošanas.

Dalībvalstis nodrošina, lai minēto citu iestāžu, kas var pieņemt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, piemēram, policija, robežsardze, imigrācijas iestādes un aizturēšanas vietu darbinieki, būtu attiecīgi informēti un lai minēto iestāžu darbinieki saņemtu saviem uzdevumiem un pienākumiem atbilstīgu apmācību pietiekamā līmenī un norādījumus pieteikuma iesniedzēju informēšanai par to, kur un kā var iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu.

2.   Dalībvalstis nodrošina, lai personai, kura sagatavojusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu, būtu reāla iespēja to iesniegt iespējami īsā laikā. Ja pieteikuma iesniedzējs neiesniedz savu pieteikumu, dalībvalstis var attiecīgi piemērot 28. pantu.

3.   Neskarot 2. punktu, dalībvalstis var prasīt, lai starptautiskās aizsardzības pieteikumi tiktu iesniegti personiski un/vai tam paredzētā vietā.

4.   Neatkarīgi no 3. punkta starptautiskās aizsardzības pieteikumu uzskata par iesniegtu, ja attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes ir saņēmušas pieteikuma iesniedzēja iesniegtu veidlapu vai – ja to paredz valsts tiesību akti – oficiālu ziņojumu.

5.   Ja tas, ka starptautiskās aizsardzības pieteikumus vienlaikus iesniedz liels skaits trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku, praksē ļoti apgrūtina 1. punktā noteiktā termiņa ievērošanu, dalībvalstis var paredzēt minētā termiņa pagarināšanu līdz 10 darbdienām.”

7

Saskaņā ar šīs direktīvas 24. panta 3. punktu:

“Dalībvalstis nodrošina, ka, ja pieteikuma iesniedzēji ir atzīti par pieteikuma iesniedzējiem, kam vajadzīgas īpašas procesuālās garantijas, viņi saņem pienācīgu atbalstu, lai visas patvēruma procedūras laikā viņi varētu izmantot tiesības un pildīt pienākumus, kas paredzēti šajā direktīvā.

Ja šādu pienācīgu atbalstu nevar sniegt saistībā ar 31. panta 8. punktā un 43. pantā minētajām procedūrām, jo īpaši tad, ja dalībvalstis uzskata, ka pieteikuma iesniedzējam spīdzināšanas, izvarošanas vai cita veida nopietnas psiholoģiskas, fiziskas vai seksuālas vardarbības dēļ ir vajadzīgas īpašas procesuālās garantijas, dalībvalstis nepiemēro vai pārtrauc piemērot 31. panta 8. punktu un 43. pantu. Ja pieteikuma iesniedzējiem, uz kuriem saskaņā ar šo daļu nevar attiecināt 31. panta 8. punktu un 43. pantu, dalībvalstis piemēro 46. panta 6. punktu, tās nodrošina vismaz 46. panta 7. punktā paredzētās garantijas.”

8

Minētās direktīvas 43. pantā “Robežprocedūras” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis var nodrošināt procedūras saskaņā ar pamatprincipiem un garantijām, kas minētas II nodaļā, lai pieņemtu lēmumu dalībvalsts robežas vai tranzīta zonā par:

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka lēmums saistībā ar 1. punktā paredzētajām procedūrām tiek pieņemts saprātīgā laikā. Ja lēmums nav pieņemts četrās nedēļās, pieteikuma iesniedzējam tiek atļauts ieceļot dalībvalsts teritorijā, lai viņa pieteikums tiktu izskatīts saskaņā ar citiem šīs direktīvas noteikumiem.

3.   Ja ierodas liels skaits trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku, kas iesniedz starptautiskās aizsardzības pieteikumus pie robežas vai tranzīta zonā, un tas 1. punkta noteikumu piemērošanu praksē padara neiespējamu, minētās procedūras var arī tikt piemērotas, ja un kamēr šie trešās valsts valstspiederīgie vai bezvalstnieki ir izmitināti vietās, kas atrodas netālu no robežas vai tranzīta zonas.”

9

Šīs pašas direktīvas 46. panta 5. un 6. punktā ir paredzēts:

“5.   Neskarot 6. punktu, dalībvalstis ļauj pieteikuma iesniedzējiem palikt teritorijā līdz termiņam, kurā beidzas viņu iespēja izmantot tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību, un, ja šādas tiesības ir izmantotas noteiktajā termiņā – līdz tiesiskās aizsardzības iznākumam.

6.   Ja ir pieņemts lēmums:

tiesai pēc pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma vai ex officio ir tiesības lemt, vai pieteikuma iesniedzējs var palikt dalībvalsts teritorijā, ja šāda lēmuma rezultātā tiek izbeigtas pieteikuma iesniedzēja tiesības palikt dalībvalstī un ja šādos gadījumos tiesības palikt dalībvalstī līdz tiesiskās aizsardzības iznākumam nav paredzētas valsts tiesību aktos.”

10

2007. gada 29. jūnijaA menedékjogról szóló 2007. évi LXXX. törvény (2007. gada Likums Nr. LXXX par patvēruma tiesībām; Magyar Közlöny 2007/83.; turpmāk tekstā – “Likums par patvēruma tiesībām”) 5. panta 1. punktā ir noteikts:

“Patvēruma meklētājam ir tiesības:

[..].”

11

Likuma par patvēruma tiesībām 80./H pants ir formulēts šādi:

“Masveida imigrācijas izraisītā krīzes situācijā jāpiemēro I–IV nodaļas un V/A–VIII nodaļas tiesību normas, ievērojot 80./I–80./K pantā paredzētās atkāpes.”

12

Likuma par patvēruma tiesībām 80./J panta 1. punktā paredzēts:

“1.   Patvēruma pieteikums jāiesniedz personiski kompetentajā iestādē un tikai tranzīta zonā, izņemot, ja:

13

2007. gada 4. jūlijsAz államhatárról szóló 2007. évi LXXXIX. törvény (2007. gada Likums Nr. LXXXIX par valsts robežu; Magyar Közlöny 2007/88.; turpmāk tekstā – “Likums par valsts robežu”) 5. pantā ir noteikts:

“1.   Saskaņā ar šo likumu Ungārijas teritorijā ir iespējams izmantot 60 metru joslu, sākot no ārējās robežas līnijas, kas definēta [Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 562/2006 (2006. gada 15. marts), ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (OV 2006, L 105, 1. lpp.)] 2. panta 2. punktā, vai robežas demarkācijas zīmēm, lai izveidotu, ierīkotu un apsaimniekotu infrastruktūru, kas paredzēta kārtības uzturēšanai pie robežas [..], un lai veiktu uzdevumus saistībā ar valsts aizsardzību un drošību, katastrofu pārvaldību, robežu uzraudzību, patvērumu un ārvalstnieku policiju.

[..]

1.b   Masveida imigrācijas izraisītā krīzes situācijā policija Ungārijas teritorijā var aizturēt ārvalstu valstspiederīgos, kuri nelikumīgi uzturas Ungārijas teritorijā, un pavadīt viņus līdz tuvākās 1. punktā minētās būves vārtiem, izņemot gadījumus, kad ir aizdomas par pārkāpumu.

[..]”

14

2020. gada spriedumā Komisija/Ungārija Tiesa nosprieda, ka Ungārija nav izpildījusi Direktīvas 2008/115 5. pantā, 6. panta 1. punktā, 12. panta 1. punktā un 13. panta 1. punktā, Direktīvas 2013/32 6. pantā, 24. panta 3. punktā, 43. pantā un 46. panta 5. punktā un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/33/ES (2013. gada 26. jūnijs), ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai (OV 2013, L 180, 96. lpp.), 8., 9. un 11. pantā paredzētos pienākumus:

15

Komisijas Migrācijas un iekšlietu ģenerāldirektorāta ģenerāldirektore 2021. gada 26. janvāra vēstulē aicināja Ungārijas valdību informēt viņu par pasākumiem, kas veikti, lai pilnībā izpildītu 2020. gada spriedumu lietā Komisija/Ungārija.

16

2021. gada 26. februārī Ungārijas valdība atbildēja uz šo vēstuli, norādot, ka Reskes un Tompas tranzīta zonas pēc 2020. gada 14. maija sprieduma Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság (C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367) pasludināšanas ir slēgtas. Tādējādi Ungārija esot izpildījusi 2020. gada spriedumu Komisija/Ungārija attiecībā uz patvēruma meklētāju aizturēšanu.

17

Attiecībā uz piekļuvi starptautiskās aizsardzības procedūrai un to trešo valstu valstspiederīgo izraidīšanu, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, Ungārijas valdība uzskatīja, ka, izpildot 2020. gada spriedumu Komisija/Ungārija, tā, īstenojot pienākumus, kas Ungārijai noteikti saskaņā ar Savienības tiesībām, ir saskārusies ar “konstitucionālu dilemmu”. Līdz ar to 2021. gada 25. februārī šī valdība vērsās Alkotmánybíróság (Konstitucionālā tiesa, Ungārija) ar lūgumu noteikt, vai Magyarország Alaptörvénye (Ungārijas Pamatlikums) var tikt interpretēts tādējādi, ka Ungārija var izpildīt pienākumu, kas izriet no Savienības tiesībām un kā rezultātā, nepastāvot Savienības tiesību aktu lietderīgai iedarbībai, trešās valsts valstspiederīgais, kurš nelikumīgi uzturas Ungārijas teritorijā, var tur uzturēties nenoteiktu laiku un līdz ar to būt tās iedzīvotāju daļa.

18

2021. gada 9. jūnijā Komisija nosūtīja Ungārijai brīdinājuma vēstuli (turpmāk tekstā – “brīdinājuma vēstule”), uzskatot, ka šī dalībvalsts nav veikusi pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu 2020. gada spriedumu Komisija/Ungārija, un aicinot to divu mēnešu laikā iesniegt savus apsvērumus saskaņā ar LESD 260. panta 2. punktu. Brīdinājuma vēstulē bija atsauce uz četriem šajā spriedumā identificētajiem pārkāpumiem.

19

2021. gada 9. augustā Ungārijas valdība atbildēja uz brīdinājuma vēstuli, norādot, ka tā nevar lemt par 2020. gada sprieduma Komisija/Ungārija izpildāmību līdz šā sprieduma 17. punktā minētās tiesvedības Alkotmánybíróság (Konstitucionālā tiesa) beigām. Šī valdība lūdza Komisiju 2020. gada sprieduma Komisija/Ungārija izpildes procedūras turpināšanu pakārtot šīs Alkotmánybíróság (Konstitucionālā tiesa) noritošās tiesvedības pabeigšanai, lai “nodrošinātu konstitucionālā dialoga ievērošanu”. Minētā valdība arī apgalvoja, ka pretēji tam, ko, uzsvērdama Savienības tiesību “neierobežotu prioritāti”, norāda Komisija, konstitucionālajām normām ir augstāks spēks nekā Savienības tiesībām.

20

2021. gada 7. decembrīAlkotmánybíróság (Konstitucionālā tiesa) pieņēma Lēmumu Nr. 32/2021 (XII.20), kurā tā nosprieda, pirmkārt, ka, kamēr Eiropas Savienība nav efektīvi īstenojusi dalīto kompetenci, Ungārija var īstenot šo kompetenci, otrkārt, ka tad, ja Savienības dalītās kompetences nepietiekamās īstenošanas dēļ tiktu pārkāptas Ungārijas teritorijā dzīvojošo personu tiesības uz identitāti, Ungārijas valstij jānodrošina šo tiesību aizsardzība un, treškārt, Ungārijas neatsavināmās tiesības noteikt tās teritorijas integritāti, tās iedzīvotājus, valdības formu un valsts struktūru aizsardzību ir daļa no tās konstitucionālās identitātes.

21

Uzskatot, ka 2020. gada sprieduma Komisija/Ungārija izpilde joprojām nav nodrošināta, Komisija 2022. gada 21. februārī cēla šo prasību.

22

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2022. gada 1. aprīļa lēmumu tiesvedība pēc Komisijas lūguma tika apturēta, pamatojoties uz Tiesas Reglamenta 55. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Ar 2022. gada 21. septembra lēmumu Tiesas priekšsēdētājs, pamatojoties uz Reglamenta 55. panta 2. punktu, nolēma – arī pēc Komisijas lūguma – atsākt tiesvedību.

23

Komisija vispirms atzīst, ka Reskes un Tompas tranzīta zonas ir slēgtas. Līdz ar to prasības pieteikumā nav ietverts izklāsts par otro pārkāpumu, kas konstatēts 2020. gada spriedumā Komisija/Ungārija saistībā ar starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju vispārējo aizturēšanu šajās tranzīta zonās.

24

Tāpat attiecībā uz ceturto šajā spriedumā konstatēto pārkāpumu, proti, starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju tiesību palikt Ungārijas teritorijā līdz termiņa, kas paredzēts viņu tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību īstenošanai, un, ja šīs tiesības ir izmantotas paredzētajā termiņā, gaidot šīs pārsūdzības iznākumu, neievērošanu, prasības pieteikums attiecas tikai uz situāciju, kas nav masveida imigrācijas izraisīta krīzes situācija. Proti, 2020. gada sprieduma Komisija/Ungārija 290. un 291. punktā Tiesa esot konstatējusi pārkāpumu attiecībā uz krīzes situāciju, ko izraisījusi masveida imigrācija, tikai ņemot vērā vispārējo aizturēšanas sistēmu Reskes un Tompas tranzīta zonās, t.i., sistēmu, kura beidza pastāvēt līdz ar šo zonu slēgšanu.

25

Tomēr Komisija uzskata, ka ar Reskes un Tompas tranzīta zonu slēgšanu nepietiek, lai nodrošinātu 2020. gada sprieduma Komisija/Ungārija izpildi. Tas pats attiecoties uz grozījumiem Likumā par patvēruma tiesībām, kas saistībā ar Covid‑19 pandēmiju izdarīti ar 2020. gada 17. jūnijaveszélyhelyzet megszğnésével összefüggő átmeneti szabályokról és a járványügyi készültségről szóló 2020. évi LVIII. törvény (2020. gada Likums Nr. LVIII par pagaidu noteikumiem saistībā ar ārkārtas stāvokļa atcelšanu un epidemioloģiskās trauksmes situāciju; Magyar Közlöny 2020/144.; turpmāk tekstā – “2020. gada likums”). Šie grozījumi esot pretrunā Savienības tiesībām, kā šī iestāde ir norādījusi lietā, kurā pasludināts 2023. gada 22. jūnija spriedums Komisija/Ungārija (Iepriekšējs paziņojums par nodomu iesniegt patvēruma pieteikumu) (C‑823/21, turpmāk tekstā – “2023. gada spriedums Komisija/Ungārija, EU:C:2023:504).

26

Turklāt Ungārijas valdība esot netieši atzinusi, ka tiek turpināta 2020. gada spriedumā Komisija/Ungārija konstatēto pārkāpumu izdarīšana, jo šī valdība esot norādījusi, ka, gaidot, kad tiks pieņemts šī sprieduma 20. punktā minētais Alkotmánybíróság (Konstitucionālā tiesa) nolēmums, tā nevar lemt par šī sprieduma izpildāmību.

27

Pirmkārt, attiecībā uz efektīvu piekļuvi starptautiskās aizsardzības procedūrai no 2020. gada sprieduma Komisija/Ungārija 104. un 106. punkta, kā arī no tā rezolutīvās daļas 1. punkta pirmā ievilkuma izrietot, ka, lai izpildītu šo spriedumu, Ungārijai jāveic vajadzīgie pasākumi, lai trešo valstu valstspiederīgie vai bezvalstnieki varētu efektīvi īstenot savas tiesības sagatavot starptautiskās aizsardzības pieteikumu tās teritorijā, tostarp pie tās robežām.

28

It īpaši 2020. gada sprieduma Komisija/Ungārija izpilde prasot grozīt Likuma par patvēruma tiesībām 80./J panta 1. punktu, saskaņā ar kuru masveida imigrācijas izraisītā krīzes situācijā starptautiskās aizsardzības pieteikumi ar dažiem izņēmumiem var tikt iesniegti tikai attiecīgajās tranzīta zonās. Taču Ungārija šo tiesību normu neesot nedz atcēlusi, nedz grozījusi. Tā kā Reskes un Tompas tranzīta zonas ir slēgtas, neesot iespējams iesniegt šādus pieteikumus Ungārijas teritorijā.

29

Turklāt brīdinājuma vēstulē noteiktā termiņa beigās masveida imigrācijas izraisīta krīzes situācija esot turpinājusies visā Ungārijas teritorijā. 2016. gada 9. martaa tömeges bevándorlás okozta válsághelyzet Magyarország egész területére történő elrendeléséről, valamint a válsághelyzet elrendelésével, fennállásával és megszüntetésével összefüggő szabályokról szóló 41/2016. (III. 9.) Korm. Rendelet (Valdības dekrēts 41/2016 (III. 9.) par masveida imigrācijas radītās krīzes situācijas izsludināšanu visā Ungārijas teritorijā, kā arī par noteikumiem par krīzes situācijas izsludināšanu, pastāvēšanu un izbeigšanu; Magyar Közlöny 2016/33.) Ungārijas valdība pagarināja līdz 2022. gada 7. martam saskaņā ar 2021. gada 3. septembraa tömeges bevándorlás okozta válsághelyzet Magyarország egész területére történő elrendeléséről, valamint a válsághelyzet elrendelésével, fennállásával és megszüntetésével összefüggő szabályokról szóló 41/2016. (III. 9.) Korm. rendelet módosításáról szóló 509/2021. (IX. 3.) Korm. rendelet (Valdības dekrēts 509/2021 par grozījumiem Valdības dekrētā 41/2016 (III. 9.) par masveida imigrācijas radītās krīzes situācijas izsludināšanu visā Ungārijas teritorijā, kā arī par noteikumiem par krīzes situācijas izsludināšanu, pastāvēšanu un izbeigšanu; Magyar Közlöny 2021/162.). Pēc tam masveida imigrācijas izraisītās krīzes situācijas tiesiskais regulējums tika pagarināts vismaz līdz 2024. gada 7. martam.

30

Savukārt ar 2020. gada likumu tikai esot noteikts atsevišķs pārejas režīms Covid‑19 pandēmijas dēļ. Katrā ziņā šis likums nevar tikt uzskatīts par 2020. gada sprieduma Komisija/Ungārija izpildes pasākumu, jo tas esot pieņemts pirms šī sprieduma pasludināšanas specifiskajā šīs pandēmijas kontekstā un sākotnēji to bija paredzēts piemērot tikai līdz 2020. gada 31. decembrim, pirms tā piemērojamība tika pagarināta līdz 2023. gada 31. decembrim.

31

Turklāt Ungārija neapgalvojot, ka 2020. gada likuma mērķis ir izpildīt 2020. gada spriedumu Komisija/Ungārija. Līdz ar to tas, ka par šo likumu Ungārijas patvēruma sistēmas sarežģītības dēļ tika uzsākta procedūra lietā, kurā pasludināts 2023. gada spriedums Ungārija/Komisija saskaņā ar LESD 258. pantu, neesot apdraudējis Ungārijas tiesības uz aizstāvību šajā lietā.

32

Otrkārt, runājot par to trešo valstu valstspiederīgo izraidīšanu, kuri Ungārijā uzturas nelikumīgi, Likuma par valsts robežu 5. panta 1.b punkts neesot nedz atcelts, nedz grozīts. Tādējādi Ungārijas tiesiskais regulējums joprojām atļaujot izraidīt trešo valstu valstspiederīgos, kas tajā uzturas nelikumīgi, izņemot par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu aizdomās turētos, un tas esot nesaderīgi ar 2020. gada sprieduma Komisija/Ungārija 253. un 254. punktu, kā arī ar tā rezolutīvās daļas 1. punkta trešo ievilkumu. Šajā ziņā no Ungārijas policijas interneta vietnes izrietot, ka Ungārija nav beigusi izraidīt trešo valstu valstspiederīgos, kuri nelikumīgi uzturas tās teritorijā, un šī dalībvalsts to neapstrīd.

33

Treškārt, attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju tiesībām palikt Ungārijas teritorijā situācijā, kas nav masveida imigrācijas izraisīta krīzes situācija, Komisija apgalvo, ka Ungārija nav grozījusi Likuma par patvēruma tiesībām 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kurš piemērojams citā situācijā, kas nav masveida imigrācijas izraisīta krīzes situācija.

34

Tādējādi nosacījumi, kuri Ungārijas tiesībās paredzēti Direktīvas 2013/32 46. panta 5. punktā paredzēto tiesību palikt valsts teritorijā īstenošanai joprojām esot “neskaidri”, pretēji tam, kas pieprasīts 2020. gada sprieduma Komisija/Ungārija 288. un 289. punktā, kā arī rezolutīvās daļas 1. punkta ceturtajā ievilkumā. Kas attiecas uz šā sprieduma 297.–301. punktu, esot nepieciešams grozīt valsts tiesību aktus, jo Tiesas konstatētais pārkāpums attiecoties nevis uz Savienības tiesībām neatbilstošu praksi, bet gan uz Savienības tiesību nepilnīgu transponēšanu Ungārijas tiesībās.

35

Ungārija lūdz Tiesu noraidīt prasību, atzīstot to par nepieņemamu, ciktāl tā attiecas uz piekļuvi starptautiskās aizsardzības procedūrai, un pārējā daļā – par nepamatotu.

36

Vispirms šī dalībvalsts uzskata, ka 2020. gada sprieduma Komisija/Ungārija “centrālajiem elementiem” vairs nav nozīmes, jo Reskes un Tompas tranzīta zonas kopš 2020. gada 20. maija vairs netiek izmantotas. Turklāt migrācijas situācijas attīstība “Rietumbalkānu ceļā” un lielais no Ukrainas nākošais pārvietoto personu skaits Komisijas argumentus padarot nepiemērotus un nepamatotus.

37

Pirmkārt, attiecībā uz piekļuvi starptautiskās aizsardzības procedūrai prasība esot nepieņemama.

38

Tādējādi 2020. gada spriedumā Komisija/Ungārija izdarītie konstatējumi par Reskes un Tompas tranzīta zonām to slēgšanas dēļ esot zaudējuši savu priekšmetu. Nebūtu jēgas runāt par “ierobežojumiem” attiecībā uz piekļuvi starptautiskās aizsardzības procedūrai šajās tranzīta zonās, jo tajās vairs nav iespējams iesniegt “ierobežotu skaitu” pieteikumu.

39

Ungārijas tiesiskajā regulējumā gan joprojām esot iekļauti noteikumi par tranzīta zonām, bet šie noteikumi kopš 2020. gada 26. maija neesot piemērojami, jo ir stājies spēkā 2020. gada likums. Ar šo likumu tiekot ieviests pārejas režīms, ar kuru tiek izdarīta atkāpe no Likuma par patvēruma tiesībām, saskaņā ar ko piekļuve starptautiskās aizsardzības procedūrai Ungārijas teritorijā ir atkarīga no iepriekšējas procedūras uzsākšanas Ungārijas diplomātiskajā pārstāvniecībā trešajā valstī.

40

Taču, tā kā 2020. gada likuma saderība ar Direktīvas 2013/32 6. pantu bija lietas, kurā pasludināts 2023. gada spriedums Komisija/Ungārija, priekšmets, Komisija neesot varējusi par to pašu apgalvoto pārkāpumu paralēli uzsākt citu procedūru, kas balstīta uz LESD 260. panta 2. punktu, nepārkāpdama Ungārijas tiesības uz aizstāvību un tiesiskās drošības principu.

41

Šajā ziņā Ungārija apgalvo, ka ir pamatoti, ka Tiesa šo likumu pārbauda LESD 258. panta procesuālajā kontekstā, jo tas iekļaujas jaunā kontekstā, kas nav ticis izvērtēts 2020. gada spriedumā Komisija/Ungārija. Tomēr lieta, kurā pasludināts 2023. gada spriedums Komisija/Ungārija, esot attiekusies arī uz jautājumu, vai 2020. gada spriedumā Komisija/Ungārija konstatētā Direktīvas 2013/32 6. panta neizpilde joprojām pastāv. Līdz ar to, ja Tiesa konstatētu pienākumu neizpildi šajā lietā, argumentiem, kurus Ungārija attiecībā uz Direktīvas 2013/32 6. panta neizpildi ir izvirzījusi procedūrā, kas pamatota ar LESD 258. pantu, nevarētu būt ietekmes, un tas kaitētu Ungārijas tiesībām uz aizstāvību šajā lietā.

42

Turklāt prasības pieteikumā neesot izklāstīts to tiesību normu saturs, kuras pieņemtas pēc 2020. gada sprieduma Komisija/Ungārija pasludināšanas, un tas liedzot Tiesai lemt par lietas būtību.

43

Pakārtoti Ungārija apgalvo, ka šī prasības daļa nav pamatota. Pirmām kārtām, Ungārijas likumdevējs esot pieņēmis tiesisko regulējumu, kas atšķiras no Likuma par patvēruma tiesībām 80./J panta. Otrām kārtām, 2020. gada spriedumā Komisija/Ungārija esot skaidri minēts tiesiskais regulējums un prakse attiecībā uz Reskes un Tompas tranzīta zonām. Taču šajā 2020. gada sprieduma Komisija/Ungārija daļā analizētā situācija vairs nepastāvot.

44

Otrkārt, runājot par to trešo valstu valstspiederīgo izraidīšanu, kuri nelikumīgi uzturas viņpus robežas nožogojuma, Likuma par valsts robežu 5. panta 1.b punkta saglabāšana spēkā esot pamatota, ņemot vērā pieaugošo migrācijas spiedienu uz “Rietumbalkānu migrācijas ceļu” un lielo no Ukrainas nākušo bēgļu skaitu kopš 2022. gada februāra. Turklāt pirms šīs tiesību normas grozīšanas esot jāsagaida, līdz tiek pieņemts Alkotmánybíróság (Konstitucionālā tiesa) nolēmums par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanas brīdī nepabeigtu lietu, kurā pēc Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa, Ungārija) ierosmes tiek lemts par minētās tiesību normas atbilstību konstitūcijai.

45

Treškārt, attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju tiesībām palikt Ungārijas teritorijā situācijā, kas nav masveida imigrācijas izraisīta krīzes situācija, 2020. gada spriedumā Komisija/Ungārija Tiesa esot nospriedusi, ka saskaņā ar Likuma par patvēruma tiesībām 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu tiesības palikt Ungārijas teritorijā var tikt pakļautas nosacījumiem.

46

Tomēr ar attiecīgajiem tiesību aktiem neesot īstenota fakultatīvi paredzētā iespēja paredzēt nosacījumus tiesībām palikt šajā teritorijā. Līdz ar to neesot nepieciešams jauns tiesiskais regulējums. Praksē Ungārijas iestādes neveicot izraidīšanu, kamēr iestāžu lēmums, ar kuru noraidīts patvēruma pieteikums, nav kļuvis galīgs. Šajā ziņā Komisija neesot atsaukusies ne uz vienu administratīvu vai tiesas lēmumu, kurā būtu apšaubīts šāds konstatējums.

47

Ungārija uzskata, ka prasība ir nepieņemama, ciktāl tā attiecas uz piekļuvi starptautiskās aizsardzības procedūrai.

48

Pirmkārt, apgalvojot, ka Reskes un Tompas tranzīta zonu slēgšana laupījusi priekšmetu 2020. gada spriedumā Komisija/Ungārija veiktajām konstatācijām attiecībā uz šīm tranzīta zonām un ka ar 2020. gada likumu ieviests pārejas režīms, kas ir atkāpe no Likuma par patvēruma tiesībām, Ungārija būtībā apgalvo, ka tā veikusi pasākumus, kuri ietver šī sprieduma izpildi attiecībā uz piekļuvi starptautiskās aizsardzības procedūrai, un tas ir arguments, kas attiecas nevis uz prasības pieņemamības, bet gan uz tās pamatotības pārbaudi.

49

Otrkārt, argumentācija par tiesiskās drošības principa un Ungārijas tiesību uz aizstāvību aizskārumu, kas izrietot no lietā, kurā pasludināts 2023. gada spriedums Komisija/Ungārija, paralēli izvirzītajiem jautājumiem, ir jānoraida, jo šajā lietā ir pasludināts spriedums, kas kļuvis galīgs un kam tādējādi ir res judicata spēks.

50

Treškārt, Ungārija pārmet Komisijai, ka tā prasības pieteikumā nav izklāstījusi 2020. gada likuma normu saturu.

51

Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras attiecībā uz Tiesas Reglamenta 120. panta c) punktu izriet, ka pieteikumā par lietas ierosināšanu ir pietiekami skaidri un precīzi jānorāda strīda priekšmets un izvirzīto pamatu kopsavilkums, lai atbildētājs varētu sagatavot aizstāvību un lai Tiesa varētu veikt pārbaudi. No tā izriet, ka būtiskie faktiskie un tiesiskie apstākļi, uz kuriem balstīta prasība, jānorāda loģiskā un saprotamā veidā pašā prasības pieteikuma tekstā (spriedums, 2023. gada 21. decembris, Komisija/Dānija (Maksimālais stāvēšanas laiks), C‑167/22, EU:C:2023:1020, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

Šajā gadījumā šīs prasības ir ievērotas. Proti, Komisija savā prasības pieteikumā loģiski un precīzi norādījusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka Ungārija nav veikusi pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu 2020. gada sprieduma Komisija/Ungārija izpildi. Šī iestāde it īpaši minēja grozījumus, kas Likumā par patvēruma tiesībām tika izdarīti 2020. gada jūnijā saistībā ar Covid‑19 pandēmiju, precizējot, ka, pēc tās domām, šie noteikumi neizraisa 2020. gada sprieduma Komisija/Ungārija izpildi un ka, kā tā apgalvoja lietā, kurā pasludināts 2023. gada spriedums Komisija/Ungārija, tie ir pretrunā Savienības tiesībām.

53

Līdz ar to prasības pieteikums ļauj Ungārijai un Tiesai precīzi novērtēt Komisijas nostāju, kas ir obligāts nosacījums, lai šī dalībvalsts varētu lietderīgi izmantot savus aizstāvības līdzekļus un lai Tiesa varētu pārbaudīt, vai minētā dalībvalsts ir veikusi pasākumus, kuri ietver 2020. gada sprieduma Komisija/Ungārija izpildi.

54

Ņemot vērā iepriekš minēto, jāuzskata, ka prasība ir pieņemama.

55

Saskaņā ar LESD 260. panta 2. punktu, ja Komisija uzskata, ka attiecīgā dalībvalsts nav veikusi pasākumus, kuri vajadzīgi, lai izpildītu Tiesas spriedumu, tā var vērsties Tiesā pēc tam, kad ir devusi šai dalībvalstij iespēju iesniegt apsvērumus, norādot naudas soda vai kavējuma naudas apmēru, kas jāmaksā minētajai dalībvalstij un kādu konkrētajos apstākļos Komisija uzskata par atbilstošu.

56

Datums, kas jāņem vērā, novērtējot, vai pastāv valsts pienākumu neizpilde, pamatojoties uz LESD 260. panta 2. punktu, ir saskaņā ar minēto normu izdotajā brīdinājuma vēstulē noteiktā termiņa beigas (spriedums, 2023. gada 14. decembris, Komisija/Rumānija (Atkritumu poligonu slēgšana), C‑109/22, EU:C:2023:991, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

57

Šajā ziņā jānorāda, ka attiecīgās dalībvalsts iestādēm, kas piedalās likumdošanas varas īstenošanā, ir pienākums grozīt valsts tiesību normas, kuras ir sprieduma par pienākumu neizpildi priekšmets, lai tās padarītu atbilstošas Savienības tiesību prasībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 13. jūlijs, YP u.c.(Tiesneša imunitātes atcelšana un viņa atstādināšana no amata), C‑615/20 un C‑671/20, EU:C:2023:562, 57. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

58

Tāpat jāatgādina, ka sprieduma par pienākumu neizpildi rezolutīvajai daļai, kurā aprakstīta Tiesas konstatētā pienākumu neizpilde, ir īpaša nozīme, nosakot pasākumus, kas šai dalībvalstij jāveic, lai pilnībā izpildītu šo spriedumu. Minētā sprieduma rezolutīvā daļa ir jāsaprot šī paša sprieduma motīvu daļas gaismā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 22. oktobris, Komisija/Vācija, C‑95/12, EU:C:2013:676, 37. un 40. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

59

Šajā lietā 2020. gada spriedumā Komisija/Ungārija Tiesa nosprieda, ka Ungārija nav izpildījusi savus pienākumus, pirmkārt, attiecībā uz piekļuvi starptautiskās aizsardzības procedūrai, otrkārt, attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aizturēšanu Reskes un Tompas tranzīta zonās, treškārt, attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, izraidīšanu, kā arī, ceturtkārt, attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju tiesībām palikt Ungārijas teritorijā līdz viņu tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību īstenošanai paredzētā termiņa beigām un – ja šīs tiesības ir izmantotas paredzētajā termiņā –, gaidot pārsūdzības iznākumu.

60

Vispirms jānorāda, ka Komisijas prasība neattiecas uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aizturēšanu Reskes un Tompas tranzīta zonās un ka attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju tiesībām palikt Ungārijas teritorijā šī prasība attiecas tikai uz situāciju, kas nav masveida imigrācijas izraisīta krīzes situācija.

61

Pirmām kārtām, runājot par piekļuvi starptautiskās aizsardzības procedūrai, attiecīgā pārkāpuma apraksts izriet no 2020. gada sprieduma Komisija/Ungārija rezolutīvās daļas 1. punkta ievaddaļas un pirmā ievilkuma.

62

No šīs rezolutīvās daļas 1. punkta ievaddaļas izriet, ka attiecīgo pārkāpumu veido tas, ka Ungārija nav izpildījusi Direktīvas 2013/32 6. pantā paredzētos pienākumus.

63

Šis pārkāpums konstatēts minētās rezolutīvās daļas 1. punkta pirmajā ievilkumā minētās situācijas dēļ, proti, pirmkārt, prasības, ka starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, ko iesnieguši trešo valstu valstspiederīgie vai bezvalstnieki, kuri ierodas no Serbijas, jābūt sagatavotiem Reskes un Tompas tranzīta zonās, un, otrkārt, pastāvīgas un vispārējas administratīvās prakses, kas krasi ierobežo to pieteikuma iesniedzēju skaitu katru dienu, kuriem ir atļauts iekļūt šajās tranzīta zonās, kumulēšanas dēļ.

64

Šajā ziņā Tiesa šī sprieduma 106. punktā it īpaši nosprieda, ka Direktīvas 2013/32 6. pantā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt, lai attiecīgās personas varētu efektīvi īstenot tiesības sagatavot starptautiskās aizsardzības pieteikumu, tostarp uz to robežām, tiklīdz tās izsaka šādu vēlmi, lai šis pieteikums tiktu reģistrēts un varētu tikt izskatīts, efektīvi ievērojot šajā direktīvā noteiktos termiņus. Kā konstatēts minētā sprieduma 104. punktā, pats minētās direktīvas mērķis, it īpaši tās 6. panta 1. punkta mērķis, ir nodrošināt efektīvu, vienkāršu un ātru piekļuvi starptautiskās aizsardzības procedūrai.

65

Līdz ar to attiecībā uz piekļuvi starptautiskās aizsardzības procedūrai šī sprieduma izpilde prasa, lai Ungārija veiktu visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu efektīvu, vienkāršu un ātru piekļuvi starptautiskās aizsardzības procedūrai.

66

Taču brīdinājuma vēstulē noteiktā termiņa beigās, proti, 2021. gada 9. augustā, Ungārija nebija izpildījusi šo prasību.

67

Šajā ziņā pretēji Ungārijas apgalvotajam ar Reskes un Tompas tranzīta zonu slēgšanu nepietiek, lai garantētu efektīvu, vienkāršu un ātru piekļuvi starptautiskās aizsardzības procedūrai. Proti, starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka dienā, kad beidzās brīdinājuma vēstulē noteiktais termiņš, piekļuvei starptautiskās aizsardzības procedūrai piemērojamais režīms bija no 2020. gada likuma izrietošais režīms.

68

Šajā jautājumā 2023. gada sprieduma Komisija/Ungārija rezolutīvās daļas 1. punktā Tiesa konstatēja, ka, pakārtodama iespēju noteiktiem trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem, kuri atrodas Ungārijas teritorijā vai pie šīs dalībvalsts robežām, sagatavot starptautiskās aizsardzības pieteikumu un tāda ceļošanas dokumenta izsniegšanu, kas tiem ļauj ieceļot Ungārijas teritorijā, nosacījumam par iepriekšēju paziņojuma par nodomu iesniegšanu Ungārijas vēstniecībā, kura atrodas trešā valstī, Ungārija nav izpildījusi Direktīvas 2013/32 6. pantā paredzētos pienākumus.

69

No minētā sprieduma 8.–13. un 37. punkta izriet, ka šis konstatējums attiecas uz 2020. gada likuma normām par piekļuvi starptautiskās aizsardzības procedūrai, kuru piemērošana līdz ar to nevar tikt uzskatīta par derīgu 2020. gada sprieduma Komisija/Ungārija izpildi.

70

Jāprecizē, ka pasākumiem, kas ietver tāda Tiesas sprieduma izpildi, ar ko konstatēta pienākumu neizpilde, noteikti jābūt saderīgiem ar Savienības tiesību normām, kuru pārkāpums konstatēts šajā spriedumā, proti, šajā gadījumā – ar Direktīvas 2013/32 6. pantu – un jāļauj pareizi piemērot šīs tiesību normas. Taču, kā Tiesa ir nospriedusi 2023. gada spriedumā Komisija/Ungārija, šajā lietā attiecībā uz 2020. gada likuma normām par piekļuvi starptautiskās aizsardzības procedūrai tas tā nav.

71

Šādos apstākļos jākonstatē, ka Ungārija nav veikusi pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu 2020. gada spriedumu Komisija/Ungārija attiecībā uz piekļuvi starptautiskās aizsardzības procedūrai.

72

Otrām kārtām, attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo, kuri nelikumīgi uzturas Ungārijā, izraidīšanu, Tiesa 2020. gada sprieduma Komisija/Ungārija rezolutīvās daļas 1. punkta trešajā ievilkumā konstatēja, ka, atļaudama izraidīt visus trešo valstu valstspiederīgos, kuri valsts teritorijā uzturas nelikumīgi, izņemot tos, kas tiek turēti aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, neievērojot Direktīvas 2008/115 5. pantā, 6. panta 1. punktā, 12. panta 1. punktā un 13. panta 1. punktā paredzētās procedūras un garantijas, Ungārija nav izpildījusi šajās tiesību normās paredzētos pienākumus.

73

Ungārija neapstrīd, ka Likuma par valsts robežu 5. panta 1.b punkts, kas minētā sprieduma 254. punktā identificēts kā valsts tiesību norma, kura pamato šo konstatējumu, joprojām bija spēkā brīdinājuma vēstulē noteiktā termiņa beigās, proti, 2021. gada 9. augustā. Tomēr šī dalībvalsts uzskata, ka šāda situācija ir pamatota, ņemot vērā migrācijas spiedienu uz “Rietumbalkānu migrācijas maršrutu” un no Ukrainas nākušo pārvietoto personu skaitu.

74

Dalībvalsts, lai attaisnotu no Eiropas Savienības tiesībām izrietošu pienākumu neizpildi, nevar aizbildināties ar iekšējās tiesību sistēmas noteikumiem, praksi vai situācijām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 8. jūnijs, Komisija/Slovākija (Tiesības izbeigt līgumu, nemaksājot par to maksu), C‑540/21, EU:C:2023:450, 86. punkts un tajā minētā judikatūra).

75

Trešām kārtām, attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju tiesībām situācijā, kas nav masveida imigrācijas izraisīta krīzes situācija, palikt Ungārijas teritorijā līdz tāda termiņa beigām, kurš paredzēts viņu tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību īstenošanai, un, ja šīs tiesības izmantotas paredzētajā termiņā, gaidot pārsūdzības iznākumu, secinājums 2020. gada spriedumā Komisija/Ungārija, ka Ungārija nav izpildījusi Direktīvas 2013/32 46. panta 5. punktā paredzētos pienākumus, izriet no šī sprieduma rezolutīvās daļas 1. punkta ceturtā ievilkuma.

76

Šis secinājums ir balstīts uz minētā sprieduma 289. un 301. punktā izdarīto konstatējumu, ka tad, ja dalībvalsts nolemj noteikt Direktīvas 2013/32 46. panta 5. punktā paredzēto tiesību palikt tās teritorijā īstenošanas kārtību, tā jānosaka pietiekami skaidri un precīzi, lai starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs varētu zināt precīzu šo tiesību apjomu un lai varētu novērtēt, vai šāda kārtība ir saderīga it īpaši ar Direktīvu 2013/32 un 2013/33.

77

No šī paša sprieduma 297. punkta izriet, ka Ungārija uzskata: nosacījumi, uz kuriem ir atsauce Likuma par patvēruma tiesībām 5. panta 1. punktā, ir – pieprasīt, lai attiecīgā persona atbilstu likumā noteiktajam pieteikuma iesniedzēja statusam un turklāt ievērotu tai attiecīgajā gadījumā noteikto pienākumu uzturēties noteiktā vietā.

78

Pirmām kārtām, kā konstatēts 2020. gada sprieduma Komisija/Ungārija 298. punktā, Ungārija nav identificējusi Likuma par patvēruma tiesībām normu, kurā būtu skaidri noteikts, ka tiesības palikt dalībvalsts teritorijā ir atkarīgas no nosacījuma par dzīvesvietu ievērošanas.

79

Otrām kārtām, kā konstatēts šī sprieduma 300. punktā, nosacījums, saskaņā ar ko jāievēro starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja statuss, kurš noteikts likumā un kuram saskaņā ar Ungārijas pašas apgalvojumiem ir pakārtotas arī uzturēšanās tiesības, kas izriet no Likuma par patvēruma tiesībām 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta, ir interpretējams dažādi un ietver atsauces uz citiem nosacījumiem, kurus šī dalībvalsts nav identificējusi.

80

Tādējādi 2020. gada sprieduma Komisija/Ungārija izpilde attiecībā uz konkrēto pārkāpumu prasa grozīt valsts tiesisko regulējumu neatkarīgi no Ungārijas norādītā apstākļa, ka praksē Ungārijas iestādes neveic izraidīšanu, kamēr iestāžu lēmums, ar kuru noraidīts patvēruma pieteikums, nav kļuvis galīgs.

81

Šajā ziņā jāatgādina, ka vienkāršu administratīvo praksi, kas pēc sava rakstura var tikt grozīta jebkurā brīdī un kam nav atbilstošas publicitātes, nevar uzskatīt par dalībvalstu pienākumu attiecībā uz direktīvas transponēšanu izpildi (spriedums, 2013. gada 24. oktobris, Komisija/Spānija, C‑151/12, EU:C:2013:690, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

82

Brīdinājuma vēstulē noteiktā termiņa beigu datumā, proti, 2021. gada 9. augustā, Likuma par patvēruma tiesībām 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts joprojām bija spēkā bez grozījumiem, un Ungārija to neapstrīd.

83

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, jākonstatē, ka, neveikdama pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu 2020. gada spriedumu Komisija/Ungārija, Ungārija nav izpildījusi LESD 260. panta 1. punktā paredzētos pienākumus.

84

Uzskatīdama, ka Ungārija joprojām nav izpildījusi 2020. gada spriedumu Komisija/Ungārija, Komisija lūdz piespriest šai dalībvalstij samaksāt 5468,45 EUR naudas sodu, reizinot to ar dienu skaitu, kas pagājušas no minētā sprieduma pasludināšanas dienas līdz dienai, kad Ungārija minēto spriedumu būs izpildījusi, vai arī līdz sprieduma šajā lietā pasludināšanas dienai, ja pēdējais minētais datums būtu agrāks par 2020. gada spriedumu Komisija/Ungārija izpildes datumu, tomēr ievērojot, ka minimālajai naudas soda summai būtu jābūt 1044000 EUR.

85

Šī iestāde arī lūdz Tiesu piespriest Ungārijai samaksāt kavējuma naudu – 16 393,16 EUR par katru dienu, sākot no šī sprieduma pasludināšanas dienas līdz dienai, kad Ungārija būs izpildījusi 2020. gada spriedumu Komisija/Ungārija.

86

Atsaucoties uz Komisijas paziņojumu SEC(2005) 1658 (2005. gada 12. decembris) “[LESD 260.] panta īstenošana”, kas atjaunināts ar tās 2021. gada 13. aprīļa paziņojumu “Vienreizēju soda maksājumu un kavējuma naudas, ko Komisija ierosina Eiropas Savienības Tiesai saistībā ar pārkāpumu procedūrām, aprēķina korekcija pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās” (OV 2021, C 129, 1. lpp.), Komisija ierosina šā sprieduma 84. punktā minēto naudas sodu noteikt, reizinot standarta pamatsummu 895 EUR ar smaguma koeficientu. Iegūtais rezultāts tiktu reizināts ar reizinātāju “n”, it īpaši, ņemot vērā attiecīgās dalībvalsts maksātspēju, un ar attiecīgā pārkāpuma ilguma dienu skaitu. Runājot par šī sprieduma 85. punktā minētās kavējuma naudas par dienu apmēra aprēķināšanu, pamatsumma esot noteikta 2683 EUR dienā un tā jāreizina ar šo smaguma koeficientu, ilguma koeficientu un šo reizinātāju “n”.

87

Pirmkārt, attiecībā uz attiecīgās pienākumu neizpildes smagumu Komisija piedāvā skalā no 1 līdz 20 piemērot smaguma koeficientu 13.

88

Šī iestāde uzskata, ka Savienības tiesību normu, kas ir attiecīgo pārkāpumu priekšmets, nozīme ir liela. Pirmām kārtām, Direktīvas 2013/32 6. un 46. pants esot būtiski, lai nodrošinātu Konvencijā par bēgļa statusu, kura parakstīta 1951. gada 28. jūlijā Ženēvā (Recueil des traités des Nations unies, 189. sēj., 150. lpp., Nr. 2545 (1954)) un stājusies spēkā 1954. gada 22. aprīlī un kura papildināta ar 1967. gada 31. janvārī Ņujorkā noslēgto Protokolu par bēgļa statusu, kas stājies spēkā 1967. gada 4. oktobrī, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk tekstā – “Harta”) garantēto tiesību, it īpaši patvēruma tiesību, neizraidīšanas principa ievērošanas un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību efektivitāti. Otrām kārtām, pārkāpums saistībā ar nelikumīgu izraidīšanu ietekmējot vairākas Direktīvas 2008/115 pamatnormas.

89

2020. gada sprieduma Komisija/Ungārija neizpilde būtiski ietekmējot sabiedrības un indivīdu intereses. Pirmām kārtām, Komisija norāda, ka kopš 2015. gada tā pret Ungāriju ir sākusi septiņas pārkāpuma procedūras patvēruma jomā, no kurām četras nosūtītas Tiesai. Ilgstoša Savienības tiesību aktu neievērošana varētu radīt precedentu citām dalībvalstīm un apdraudēt kopējo Eiropas patvēruma sistēmu, nododot atbildību par starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanu citām dalībvalstīm un pastiprinot cilvēku nelikumīgu tirdzniecību. Otrām kārtām, attiecīgie pārkāpumi būtiski ietekmējot trešo valstu valstspiederīgos.

90

Turklāt Komisija norāda uz atbildību pastiprinošiem apstākļiem. Ungārija neesot sadarbojusies pirmstiesas procedūras laikā, jo tā neesot norādījusi ne uz vienu tādu tiesību normu grozīšanu vai atcelšanu, kuras atzītas par nesaderīgām ar Savienības tiesībām. Turklāt atkārtoti pārkāpumi Savienības tiesību migrācijas un patvēruma jomā, acīmredzama Savienības tiesību pārākuma principa neievērošana un tiešs atteikums izpildīt Tiesas spriedumu esot ārkārtīgi smagi atbildību pastiprinoši faktori.

91

Otrkārt, attiecībā uz pārkāpuma ilgumu šī iestāde ierosina skalā no 1 līdz 3 piemērot ilguma koeficientu 1, ņemot vērā desmit mēnešu laikposmu, kas pagājis no sprieduma Komisija/Ungārija pasludināšanas dienas līdz dienai, kurā šī iestāde nolēma vērsties Tiesā, proti, 2021. gada 12. novembrim.

92

Treškārt, attiecībā uz reizinātāju “n”, lai gan ņemdama vērā 2022. gada 20. janvāra sprieduma Komisija/Grieķija (Valsts atbalsta atgūšana – Ferronickel) (C‑51/20, EU:C:2022:36) – no kura izriet, ka attiecīgās dalībvalsts iekšzemes kopprodukts (IKP) ir noteicošais faktors, bet tās institucionālās ietekmes ņemšana vērā savukārt nav obligāti nepieciešama, – atziņas, Komisija savu prasību tomēr pamato ar šī sprieduma 86. punktā minētajos paziņojumos izklāstītajiem parametriem. Šajā kontekstā šī iestāde ierosina noteikt, ka Ungārijai šis reizinātājs “n” ir 0,47.

93

Ungārija uzskata, ka Komisija ir kļūdaini novērtējusi attiecīgā pārkāpuma smagumu, neņemdama vērā Reskes un Tompas tranzīta zonu slēgšanu, jauno Ungārijas tiesisko regulējumu patvēruma jomā, pieaugošo nelikumīgas migrācijas spiedienu un Krievijas agresijas pret Ukrainu sekas. It īpaši šo tranzīta zonu slēgšanas dēļ Ungārijai pārmestā pienākumu neizpilde esot daudz ierobežotāka nekā tā, kas aplūkota lietā, kurā pasludināts 2020. gada spriedums Komisija/Ungārija, un tam būtu jābūt nozīmīgam apsvērumam, novērtējot attiecīgā pārkāpuma smagumu. Turklāt tiesvedības, kurā pasludināts 2023. gada spriedums Komisija/Ungārija, dēļ jautājums par 2020. gada likuma normu atbilstību Direktīvas 2013/32 6. pantam nevar tikt ņemts vērā, lai novērtētu šī pārkāpuma smagumu.

94

Ungārija bez tam uzskata, ka tā nav pārkāpusi Savienības tiesību pārākuma principu. Šajā ziņā šī sprieduma 17. punktā minētās tiesvedības uzsākšana Alkotmánybíróság (Konstitucionālā tiesa), lai nodrošinātu Ungārijas Pamatlikuma ievērošanu, nevarot tikt uzskatīta par atbildību pastiprinošu apstākli. Ungārijas valdība 2020. gada sprieduma Komisija/Ungārija izpildi neesot pakļāvusi šī sprieduma 20. punktā minētajam Alkotmánybíróság (Konstitucionālā tiesa) nolēmumam, bet esot vienkārši gaidījusi šo nolēmumu. Šī valdība turklāt neesot skaidri atteikusies izpildīt 2020. gada spriedumu Komisija/Ungārija, bet – pretēji Komisijai – esot vienkārši ņēmusi vērā ārējos apstākļus.

95

Visbeidzot Ungārija, atsaukdamās uz 2013. gada 30. maija sprieduma Komisija/Zviedrija (C‑270/11, EU:C:2013:339) 55. punktu, lūdz Tiesu kā atbildību mīkstinošu apstākli ņemt vērā to, ka tā līdz šim nekad nav nepildījusi Tiesas spriedumu.

96

Vispirms jāatgādina, ka LESD 260. panta 2. punktā paredzētās procedūras mērķis ir mudināt pienākumus nepildošo dalībvalsti izpildīt spriedumu par pienākumu neizpildi un līdz ar to nodrošināt efektīvu Savienības tiesību piemērošanu un ka abi šajā tiesību normā paredzētie pasākumi, proti, kavējuma nauda un naudas sods, ir paredzēti šim mērķim (spriedums, 2023. gada 14. decembris, Komisija/Rumānija (Atkritumu poligonu slēgšana), C‑109/22, EU:C:2023:991, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

97

Jāatgādina arī, ka Tiesai katrā lietā, ņemot vērā konkrētās izskatāmās lietas apstākļus, kā arī tās ieskatā vajadzīgo pārliecināšanas un prevencijas pakāpi, jānosaka atbilstošas finansiālās sankcijas, lai tostarp novērstu analoģisku Savienības tiesību pārkāpumu atkārtošanos (spriedums, 2023. gada 14. decembris, Komisija/Rumānija (Atkritumu poligonu slēgšana), C‑109/22, EU:C:2023:991, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

98

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru naudas soda piespriešanai un šā soda iespējamā apmēra noteikšanai katrā lietā jābūt atkarīgai no visiem atbilstošajiem apstākļiem gan saistībā ar konstatētās pienākumu neizpildes īpatnībām, gan pašas dalībvalsts, uz kuru attiecas saskaņā ar LESD 260. pantu uzsāktā procedūra, nostāju. Šajā ziņā minētajā tiesību normā Tiesai paredzēta plaša rīcības brīvība, lai lemtu par šādas sankcijas piemērošanu vai nepiemērošanu un vajadzības gadījumā noteiktu tās apmēru (spriedums, 2023. gada 14. decembris, Komisija/Rumānija (Atkritumu poligonu slēgšana), C‑109/22, EU:C:2023:991, 78. punkts un tajā minētā judikatūra).

99

Šajā lietā visi ar konstatēto pienākumu neizpildi saistītie tiesību un faktiskie apstākļi ir norāde uz to, ka, lai efektīvi novērstu tādu pašu Savienības tiesību normu pārkāpumu atkārtošanos nākotnē, var būt nepieciešams pieņemt tādu atturošu pasākumu kā naudas soda piemērošana.

100

Šādos apstākļos Tiesai, īstenojot savu rīcības brīvību, šī naudas soda apmērs jānosaka, pirmkārt, atbilstoši apstākļiem un, otrkārt, samērīgi izdarītajam pārkāpumam (šajā ziņā skat. spriedumu, ceturtdiena, 2023. gada 14. decembris, Komisija/Rumānija (Atkritumu poligonu slēgšana), C‑109/22, EU:C:2023:991, 80. punkts un tajā minētā judikatūra).

101

Šajā ziņā vērā ņemamie apstākļi ir konstatēto pārkāpumu smagums un ilgums, kā arī attiecīgās dalībvalsts maksātspēja (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 14. decembris, Komisija/Rumānija (Atkritumu poligonu slēgšana), C‑109/22, EU:C:2023:991, 81. punkts un tajā minētā judikatūra).

102

Pirmkārt, kas attiecas uz pārkāpumu smagumu, Tiesas sprieduma ilgstoša neizpilde pati par sevi nopietni apdraud tiesiskuma principu un res judicata spēku Savienības tiesībās.

103

Šajā ziņā, neraugoties uz Reskes un Tompas tranzīta zonu slēgšanu, Ungārija nav veikusi pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu 2020. gada spriedumu Komisija/Ungārija attiecībā uz vairākiem būtiskiem šī sprieduma elementiem, proti, piekļuvi starptautiskās aizsardzības procedūrai, to trešo valstu valstspiederīgo izraidīšanu, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, un starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju tiesībām palikt Ungārijas teritorijā līdz viņu tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību īstenošanai paredzētā termiņa beigām un, ja šīs tiesības ir izmantotas paredzētajā termiņā, gaidot pārsūdzības iznākumu.

104

Šajā kontekstā jāuzsver to tiesību normu nozīmīgums, kuras ir šī sprieduma 83. punktā konstatētās pienākumu neizpildes priekšmets.

105

Pirmām kārtām, Direktīvas 2013/32 6. panta ievērošana ir nepieciešama, lai atbilstoši Hartas 18. pantā atzītajām patvēruma tiesībām nodrošinātu citu šīs direktīvas tiesību normu un līdz ar to kopējās politikas patvēruma, alternatīvās aizsardzības un pagaidu aizsardzības jomā kopumā efektivitāti.

106

Proti, šīs fundamentālās tiesību normas pārkāpums sistemātiski liedz jebkādu piekļuvi starptautiskās aizsardzības procedūrai, padarot par neiespējamu attiecīgajai dalībvalstij piemērot visu šo politiku, kas noteikta LESD 78. pantā.

107

Jānorāda, ka dalībvalsts apzināta izvairīšanās no kopējās politikas piemērošanas kopumā ir vēl nepieredzēts un ārkārtīgi smags Savienības tiesību pārkāpums, kas rada būtisku apdraudējumu šo tiesību vienotībai un dalībvalstu vienlīdzības principam, kurš atgādināts LES 4. panta 2. punktā.

108

Attiecībā uz īpašo kopējās politikas patvēruma, alternatīvās aizsardzības un pagaidu aizsardzības jomā gadījumu šāds pārkāpums īpaši nopietni apdraud gan sabiedrības intereses, gan to trešo valstu valstspiederīgo un bezvalstnieku intereses, kuri vēlas pieteikties starptautiskajai aizsardzībai. It īpaši tas, ka sistemātiski tiek novērsta starptautiskās aizsardzības pieteikumu sagatavošana, attiecībā uz konkrēto dalībvalsti būtībā liedz ietekmi Konvencijai par bēgļa statusu, kas papildināta ar Protokolu par bēgļa statusu, kura līgumslēdzējas puses ir visas dalībvalstis un kura ir bēgļu aizsardzības starptautiski tiesiskā režīma stūrakmens (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 16. janvāris, Intervyuirasht organ na DAB pri MS (No vardarbības ģimenē cietušas sievietes), C‑621/21, EU:C:2024:47, 36. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt neiespējamība trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem sagatavot starptautiskās aizsardzības pieteikumu pie Ungārijas robežas šīm personām liedz iespēju faktiski izmantot tiem Hartas 18. pantā garantētās tiesības lūgt patvērumu Ungārijai (šajā nozīmē skat. 2023. gada spriedumu Komisija/Ungārija, 52. punkts).

109

Otrām kārtām, Direktīvas 2013/32 46. panta 5. punkta ievērošana savukārt ir nepieciešama, lai attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem nodrošinātu efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa efektivitāti, kurš attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām un kas ir vispārējs Savienības tiesību princips, kurš izriet no dalībvalstīm kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām un ir atzīts Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. un 13. pantā, un kurš pašlaik ir apstiprināts Hartas 47. pantā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 7. septembris, Asociaţia Forumul Judecătorilor din România, C‑216/21, EU:C:2023:628, 59. punkts).

110

Trešām kārtām, Direktīvas 2008/115 5., 6., 12. un 13. pantā ir noteiktas pamatgarantijas, it īpaši attiecībā uz Hartas 19. pantā nostiprinātajām tiesībām uz aizsardzību pārvietošanas un izraidīšanas gadījumā, lai piemērotu šo direktīvu.

111

Taču, neievērojot šīs garantijas, atļaudama izraidīt visus trešo valstu valstspiederīgos, kas nelikumīgi uzturas tās teritorijā, izņemot tos trešo valstu valstspiederīgos, kuri tiek turēti aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, dalībvalsts neievēro galvenās prasības attiecībā uz procedūrām, kas piemērojamas to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanai, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, un tas ir jautājums, kurš saskaņā ar LESD 79. panta 2. punkta c) apakšpunktu ir kopējās imigrācijas politikas galvenais elements.

112

Turklāt apstāklis, ka izskatāmā lieta attiecas uz sprieduma saistībā ar vispārēju un ilgstošu praksi neizpildi, vēl jo vairāk pastiprina aplūkojamās pienākumu neizpildes smagumu (spriedums, 2014. gada 2. decembris, Komisija/Itālija,C‑196/13, EU:C:2014:2407, 100. punkts).

113

Jānorāda, ka, neveicot pasākumus, kas ietver 2020. gada sprieduma Komisija/Ungārija izpildi, Ungārija sistemātiski un apzināti izvairās no kopējās politikas patvēruma, alternatīvās aizsardzības un pagaidu aizsardzības jomā piemērošanas, kā arī no noteikumiem, kas kopējās imigrācijas politikas ietvaros attiecas uz personu, kuras uzturas nelikumīgi, atgriešanu, un tas ir uzskatāms par ārkārtīgi smagu Savienības tiesību pārkāpumu.

114

Jāpiebilst, ka Ungārijas rīcības sekas it īpaši ir tādas, ka uz citām dalībvalstīm tiek pārnesta tās atbildība, tostarp finansiālā ziņā, nodrošināt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanu Savienībā, izskatīt pieteikumus, ievērojot procedūras šīs aizsardzības piešķiršanai un atņemšanai, kā arī nodrošināt Savienības tiesībām atbilstoši tādu trešo valstu valstspiederīgo atgriešanas kārtību, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi.

115

Šāda rīcība ārkārtīgi nopietni apdraud solidaritātes un taisnīga atbildības, tostarp finansiālās atbildības, sadalījuma starp dalībvalstīm principu, kas saskaņā ar LESD 80. pantu attiecas uz kopējo patvēruma, alternatīvās aizsardzības un pagaidu aizsardzības politiku, kā arī kopējo imigrācijas politiku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 2. aprīlis, Komisija/Polija, Ungārija un Čehijas Republika (Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju pagaidu pārcelšanas mehānisms), C‑715/17, C‑718/17 un C‑719/17, EU:C:2020:257, 80. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

116

Šajā ziņā jāatgādina, ka solidaritātes princips ir viens no Savienības tiesību pamatprincipiem un ir viena no dalībvalstīm kopīgām vērtībām, uz kurām Savienība ir balstīta saskaņā ar LES 2. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 16. februāris, Ungārija/Parlaments un Padome, C‑156/21, EU:C:2022:97, 129. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

117

Tas, ka dalībvalsts vienpusēji izjauc līdzsvaru starp priekšrocībām un izmaksām, kas izriet no tās piederības Savienībai, liek apšaubīt dalībvalstu vienlīdzības Savienības tiesībās principa ievērošanu. Šī solidaritātes pienākuma, ko dalībvalstis ir uzņēmušās, pievienojoties Savienībai, neizpilde ietekmē pat Savienības tiesību sistēmas pašus galvenos pamatus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1979. gada 7. februāris, Komisija/Apvienotā Karaliste, 128/78, EU:C:1979:32, 12. punkts).

118

No visa iepriekš minētā izriet, ka 2020. gada sprieduma Komisija/Ungārija neizpilde ārkārtīgi nopietni ietekmē gan sabiedrības intereses, gan privātās intereses, it īpaši to trešo valstu valstspiederīgo un bezvalstnieku intereses, kuri vēlas lūgt starptautisko aizsardzību.

119

Protams, jāņem vērā, ka pret Ungāriju iepriekš nav uzsākta neviena tiesvedība, pamatojoties uz LESD 260. pantu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2023. gada 14. decembris, Komisija/Rumānija (Atkritumu poligonu slēgšana), C‑109/22, EU:C:2023:991, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

120

Tomēr papildus attiecīgās pienākumu neizpildes ārkārtējam smagumam kā atbildību pastiprinošs apstāklis jāņem vērā arī šīs dalībvalsts pārkāpjošās rīcības atkārtošanās (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Grieķija (Valsts atbalsta atgūšana – Ferronickel), C‑51/20, EU:C:2022:36, 103. punkts), kas ir bijusi pamats vairākiem citiem notiesājošiem spriedumiem starptautiskās aizsardzības jomā (spriedumi, 2020. gada 2. aprīlis, Komisija/Polija, Ungārija un Čehijas Republika (Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju pagaidu pārcelšanas mehānisms), C‑715/17, C‑718/17 un C‑719/17, EU:C:2020:257; 2021. gada 16. novembris, Komisija/Ungārija (Kriminālatbildības noteikšana par palīdzību patvēruma meklētājiem), C‑821/19, EU:C:2021:930, kā arī 2023. gada spriedums Komisija/Ungārija).

121

Turklāt jāņem vērā fakts, ka Ungārijas valdība ir norādījusi, ka pirms 2020. gada sprieduma Komisija/Ungārija izpildes bija pamatoti nogaidīt, kad tiks pabeigta šī sprieduma 17. punktā minētā procedūra, kuru tā bija sākusi Alkotmánybíróság (Konstitucionālā tiesa), un sagaidīt šī sprieduma 44. punktā minēto pēdējās minētās nolēmumu.

122

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Savienības tiesību pārākuma principu dalībvalsts atsaukšanās uz valsts tiesību normām, pat ja tās ir konstitucionāla rakstura, nedrīkst apdraudēt Savienības tiesību vienotību un efektivitāti. No šī principa izrietošo pienākuma izpilde tostarp ir nepieciešama, lai nodrošinātu dalībvalstu vienlīdzības ievērošanu saistībā ar Līgumiem, un tā ir LES 4. panta 3. punktā noteiktā lojālas sadarbības principa izpausme (spriedums, 2023. gada 5. jūnijs, Komisija/Polija (Tiesnešu neatkarība un privātā dzīve), C‑204/21, EU:C:2023:442, 77. punkts un tajā minētā judikatūra).

123

Turklāt pēc 2020. gada sprieduma Komisija/Ungārija tā vietā, lai nodrošinātu pilnīgu šī sprieduma izpildi, Ungārija pagarināja 2020. gada likuma normu – kuras arī nebija saderīgas ar Direktīvas 2013/32 6. pantu, kā nospriests 2023. gada spriedumā Komisija/Ungārija, – piemērojamību ratione temporis.

124

Jākonstatē, ka šajos apstākļos Ungārijas rīcība pierāda, ka šī dalībvalsts nav rīkojusies atbilstoši tās lojālas sadarbības pienākumam, lai izbeigtu pienākumu neizpildi, ko Tiesa konstatējusi 2020. gada spriedumā Komisija/Ungārija, un tas ir atbildību pastiprinošs apstāklis (spriedums, 2019. gada 12. novembris, Komisija/Īrija (Derrybrien vēja parks), C‑261/18, EU:C:2019:955, 120. punkts).

125

Visbeidzot jāprecizē, ka pēdējo gadu migrācijas kustības, it īpaši tās, kas sekojušas Krievijas agresijai pret Ukrainu, šajā lietā nevar uzskatīt par atbildību mīkstinošu apstākli, jo Ungārija savos rakstveida apsvērumos vai tiesas sēdē nav pierādījusi, kādā veidā šo migrācijas kustību dēļ tai bija liegts veikt pasākumus, kuri ietver 2020. gada sprieduma Komisija/Ungārija izpildi.

126

Otrkārt, attiecībā uz attiecīgo pārkāpumu ilgumu jāatgādina, ka tas jāvērtē, ņemot vērā brīdi, kurā Tiesa izvērtē faktus (spriedums, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Grieķija (Valsts atbalsta atgūšana – Ferronickel), C‑51/20, EU:C:2022:36, 105. punkts un tajā minētā judikatūra).

127

Lai noteiktu, vai pienākumu neizpilde, kurā tiek vainota atbildētāja, turpinājās līdz lietas faktisko apstākļu izskatīšanai Tiesā, jānovērtē pasākumi, kas, kā apgalvo šī lietas dalībniece, tika veikti pēc brīdinājuma vēstulē noteiktā termiņa (spriedums, 2023. gada 14. decembris, Komisija/Rumānija (Atkritumu poligonu slēgšana), C‑109/22, EU:C:2023:991, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

128

Taču Ungārija nav norādījusi nevienu pasākumu, kas būtu veikts laikposmā no šī termiņa beigām līdz tiesvedības rakstveida daļas beigām un kas varētu likt apšaubīt šī sprieduma 83. punktā izdarīto konstatējumu. Tiesas sēdē tā norādīja, ka kopš tiesvedības rakstveida daļas beigām attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā nav veiktas nekādas izmaiņas.

129

Līdz ar to ir pierādīts, ka pienākumu neizpilde turpinās vairāk nekā trīs gadus pēc 2020. gada sprieduma Komisija/Ungārija pasludināšanas, kas ir ievērojams laikposms.

130

Kaut arī LESD 260. panta 1. punktā nav precizēts termiņš, kurā jāizpilda spriedums, intereses, kas saistītas ar Savienības tiesību nekavējošu un vienveidīgu piemērošanu, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai prasa, lai šī izpilde notiktu nekavējoties un tiktu pabeigta, cik ātri vien iespējams (spriedums, 2023. gada 14. decembris, Komisija/Rumānija (Atkritumu poligonu slēgšana), C‑109/22, EU:C:2023:991, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).

131

Treškārt, attiecībā uz konkrētās dalībvalsts maksātspēju jābalstās uz tās IKP kā noteicošo faktoru, ignorējot tās institucionālo ietekmi. Šajā ziņā jāņem vērā arī nesenās šīs dalībvalsts IKP izmaiņas – kāds tas ir brīdī, kad Tiesa izvērtē faktus (spriedums, 2023. gada 14. decembris, Komisija/Rumānija (Atkritumu poligonu slēgšana), C‑109/22, EU:C:2023:991, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).

132

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, it īpaši attiecīgo pārkāpumu ārkārtējo smagumu, un Ungārijas lojālas sadarbības trūkumu, lai tos izbeigtu, Tiesa uzskata par piemērotu noteikt 200000000 EUR naudas sodu.

133

Tātad Ungārijai jāpiespriež samaksāt Komisijai 200000000 EUR naudas sodu.

134

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesa, īstenojot rīcības brīvību, kas tai piešķirta attiecīgajā jomā, var kumulatīvi noteikt kavējuma naudu un naudas sodu (spriedums, 2023. gada 14. decembris, Komisija/Rumānija (Atkritumu poligonu slēgšana), C‑109/22, EU:C:2023:991, 77. punkts un tajā minētā judikatūra).

135

Kavējuma naudas noteikšana principā ir attaisnojama tikai tad, ja pienākumu neizpilde, kuras pamatā ir iepriekšējā sprieduma neizpilde, turpinās līdz faktisko apstākļu izskatīšanai Tiesā (spriedums, 2023. gada 14. decembris, Komisija/Rumānija (Atkritumu poligonu slēgšana), C‑109/22, EU:C:2023:991, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

136

Šajā lietā, kā konstatēts šī sprieduma 129. punktā, Ungārijai pārmestā pienākumu neizpilde turpinās līdz brīdim, kad Tiesa pārbauda lietas faktus.

137

Šādos apstākļos kavējuma naudas piespriešana Ungārijai ir finansiāli piemērots veids, lai šo dalībvalsti mudinātu veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai izbeigtu konstatēto pienākumu neizpildi un lai nodrošinātu, ka 2020. gada spriedums Komisija/Ungārija tiek pilnībā izpildīts (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2023. gada 14. decembris, Komisija/Rumānija (Atkritumu poligonu slēgšana), C‑109/22, EU:C:2023:991, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

138

Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šī kavējuma nauda jānosaka atkarībā no pārliecināšanas pakāpes, kas nepieciešama, lai attiecīgā dalībvalsts mainītu savu rīcību un izbeigtu inkriminēto rīcību (šajā ziņā skat. spriedumu, 2023. gada 14. decembris, Komisija/Rumānija (Atkritumu poligonu slēgšana), C‑109/22, EU:C:2023:991, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

139

Īstenojot rīcības brīvību, Tiesai kavējuma nauda jānosaka tā, lai tā būtu piemērota konkrētajos apstākļos un samērīga ar konstatēto pienākumu neizpildi, kā arī ar attiecīgās dalībvalsts maksātspēju (spriedums, 2023. gada 14. decembris, Komisija/Rumānija (Atkritumu poligonu slēgšana), C‑109/22, EU:C:2023:991, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

140

Komisijas priekšlikumi par kavējuma naudas apmēru Tiesai nav saistoši, un tie ir izmantojami tikai kā lietderīgs atsauces lielums. Tiesai jāsaglabā brīvība noteikt uzlikto kavējuma naudu tādā apmērā un veidā, ko tā uzskata par piemērotiem, lai pamudināto attiecīgo dalībvalsti izbeigt to pienākumu neizpildi, kuri tai noteikti Savienības tiesībās (spriedums, 2023. gada 14. decembris, Komisija/Rumānija (Atkritumu poligonu slēgšana), C‑109/22, EU:C:2023:991, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

141

Lai noteiktu kavējuma naudas apmēru, pamatkritēriji, kas jāņem vērā, lai nodrošinātu pēdējās minētās piespiedu iedarbību nolūkā panākt Savienības tiesību vienotu un efektīvu piemērošanu, principā ir pārkāpuma smagums, tā ilgums un attiecīgās dalībvalsts maksātspēja. Šo kritēriju piemērošanā īpaši jāņem vērā, kā pienākumu neizpilde ietekmē privātās un sabiedrības intereses, kā arī tas, cik steidzami attiecīgajai dalībvalstij jāizpilda savi pienākumi (šajā ziņā skat. spriedumu, 2023. gada 14. decembris, Komisija/Rumānija (Atkritumu poligonu slēgšana), C‑109/22, EU:C:2023:991, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

142

Šajā lietā, ņemot vērā visus juridiskos un faktiskos apstākļus, kuru rezultātā konstatēta pienākumu neizpilde, kā arī šī sprieduma 102.–131. punktā ietvertos apsvērumus, Tiesa uzskata par atbilstošu noteikt kavējuma naudu 900000 EUR dienā attiecībā uz Direktīvas 2013/32 6. pantu un 46. panta 5. punktu, kā arī noteikt kavējuma naudu 100000 EUR dienā attiecībā uz Direktīvas 2008/115 5., 6., 12. un 13. pantu.

143

Tādējādi jāpiespriež Ungārijai maksāt kavējuma naudu Komisijai 900000 EUR apmērā par katru kavējuma dienu to pasākumu īstenošanā, kas vajadzīgi, lai izpildītu 2020. gada spriedumu Komisija/Ungārija, sākot no šā sprieduma pasludināšanas dienas līdz pirmā sprieduma pilnīgai izpildei attiecībā uz Direktīvas 2013/32 6. pantu un 46. panta 5. punktu. Tāpat jāpiespriež Ungārijai samaksāt Komisijai 100000 EUR kavējuma naudu par katru kavējuma dienu to pasākumu īstenošanā, kas vajadzīgi, lai izpildītu 2020. gada spriedumu Komisija/Ungārija, sākot no šā sprieduma pasludināšanas dienas līdz pirmā sprieduma pilnīgai izpildei attiecībā uz Direktīvas 2008/115 5., 6., 12. un 13. pantu.

144

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Ungārijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: