I. Atbilstošās tiesību normas

A. Savienības tiesības

B. Vācijas tiesības

II. Pirmstiesas procedūra

III. Par prasību

A. Par pirmo iebildumu, kas attiecas uz īpaši aizsargājamu dabas teritoriju nenoteikšanu

1. Lietas dalībnieku argumenti

2. Tiesas vērtējums

B. Par otro iebildumu, kas attiecas uz aizsardzības mērķu nenoteikšanu

1. Lietas dalībnieku argumenti

2. Tiesas vērtējums

a) Par argumentu, kas attiecas uz detalizētu aizsardzības mērķu nepieņemšanu 88 no 4606 attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām

b) Par argumentu, kas attiecas uz tādu vispārīgu un pastāvīgu praksi noteikt aizsardzības mērķus, kura ir pretrunā Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktā paredzētajām prasībām

C. Par trešo iebildumu, kas attiecas uz vajadzīgo aizsardzības pasākumu nenoteikšanu

1. Lietas dalībnieku argumenti

2. Tiesas vērtējums

Par tiesāšanās izdevumiem

1

Ar prasības pieteikumu Eiropas Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti:

2

Dzīvotņu direktīvas trešajā, astotajā un desmitajā apsvērumā ir noteikts:

“tā kā šīs direktīvas galvenais mērķis ir veicināt bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, ņemot vērā ekonomiskās, sociālās, kultūras un reģionālās prasības, šī direktīva palīdz sasniegt vispārīgo mērķi par noturīgu attīstību; tā kā, lai saglabātu šādu bioloģisko daudzveidību, dažos gadījumos var būt vajadzīga cilvēka darbība vai tās veicināšana;

[..]

tā kā visās noteiktajās teritorijās ir lietderīgi vajadzīgos pasākumus ieviest, ņemot vērā izvirzītos saglabāšanas mērķus;

[..]

tā kā attiecīgi jāizvērtē visi plāni vai programmas, kas varētu būtiski ietekmēt tās teritorijas saglabāšanas mērķus, kura ir vai tiks noteikta par īpaši aizsargājamu dabas teritoriju”.

3

Saskaņā ar šīs direktīvas 1. pantu:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..].”

4

Minētās direktīvas 3. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Izveido saskaņotu Eiropas ekoloģisko tīklu, kurā apvienotas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas un kura nosaukums ir Natura 2000. Šo tīklu, ko veido I pielikumā uzskaitīto dabisko dzīvotņu veidu un II pielikumā uzskaitīto sugu dzīvotņu teritorijas, izmanto, lai minētos dabisko dzīvotņu veidus un sugu dzīvotnes saglabātu vai attiecīgā gadījumā atjaunotu to labvēlīgo aizsardzības statusu dabiskās izplatības areālā.

Natura 2000 tīkls iekļauj īpaši aizsargājamās teritorijas, ko dalībvalstis klasificējušas, ievērojot [Padomes] Direktīvu 79/409/EEK [1979. gada 2. aprīlis) par savvaļas putnu aizsardzību (OV 1979, L 103, 1. lpp.)].

2.   Dalībvalsts iesaistīšanās Natura 2000 tīkla izveidē ir proporcionāla tam, kādā mērā tās teritorijā ir pārstāvēti 1. punktā minētie dabisko dzīvotņu veidi un sugu dzīvotnes. Tāpēc dalībvalstis saskaņā ar 4. pantu nosaka īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, ņemot vērā 1. punktā izklāstītos mērķus.”

5

Tās pašas direktīvas 4. pantā ir noteikts:

“1.   Pamatojoties uz III pielikumā (1. posms) izklāstītajiem kritērijiem un attiecīgo zinātnisko informāciju, katra dalībvalsts piedāvā teritoriju sarakstu, tajā norādot, kuri I pielikuma dabisko dzīvotņu veidi un kuras II pielikuma sugas, kas ir vietējās sugas tās teritorijā, sastopamas minētajās teritorijās. Attiecībā uz dzīvnieku sugām ar plašu izplatības areālu šīs teritorijas ir minēto sugu dabiskās izplatības areālu vietas, kurām raksturīgie fizikālie vai bioloģiskie faktori ir svarīgi, lai šo sugu īpatņi varētu dzīvot un vairoties. Attiecībā uz ūdens dzīvnieku sugām ar plašu izplatības areālu šādas teritorijas ierosina paredzēt vienīgi tad, ja iespējams skaidri noteikt vietu, kurai raksturīgie fizikālie un bioloģiskie faktori ir svarīgi, lai minēto sugu īpatņi varētu dzīvot un vairoties. Attiecīgā gadījumā dalībvalstis ierosina pielāgot sarakstu, ņemot vērā 11. pantā minēto uzraudzības pasākumu rezultātus.

Trīs gados pēc šīs direktīvas izziņošanas sarakstu nosūta Komisijai, pievienojot informāciju par katru no teritorijām. Šajā informācijā iekļauj teritorijas karti, nosaukumu, atrašanās vietu, platību un datus, kas izriet no III pielikumā (1. posms) noteikto kritēriju piemērošanas un ko iesniedz formā, kuru Komisija nosaka saskaņā ar 21. pantā paredzēto procedūru.

2.   Pamatojoties uz III pielikumā (2. posms) izklāstītajiem kritērijiem un ņemot vērā gan dalījumu deviņos bioģeogrāfiskajos rajonos, kas minēti 1. panta c) punkta iii) apakšpunktā, gan visu 2. panta 1. punktā minēto teritoriju, Komisija pēc vienošanās ar katru dalībvalsti sagatavo Kopienā nozīmīgo teritoriju saraksta projektu, kura pamatā ir dalībvalstu saraksti un kurā norāda teritorijas, kur sastopami viens vai vairāki prioritārie dabisko dzīvotņu veidi vai prioritārās sugas.

Dalībvalstis, kurās teritorijas ar vienu vai vairākiem prioritārajiem dabisko dzīvotņu veidiem un prioritārajām sugām veido vairāk nekā 5 % no valsts teritorijas, pēc vienošanās ar Komisiju var prasīt elastīgāku III pielikumā (2. posms) uzskaitīto kritēriju piemērošanu, izraugoties visas Kopienā nozīmīgās teritorijas, kas ir šajā valstī.

Kopienā nozīmīgo izraudzīto teritoriju sarakstu, kurā norādītas vietas, kur atrodams viens vai vairāki prioritārie dabisko dzīvotņu veidi vai prioritārās sugas, pieņem Komisija saskaņā ar 21. pantā paredzēto procedūru.

3.   Sarakstu, kas minēts 2. punktā, izveido sešos gados pēc šīs direktīvas izziņošanas.

4.   Tiklīdz Kopienā nozīmīga teritorija ir apstiprināta saskaņā ar 2. punktā paredzēto procedūru, attiecīgā dalībvalsts cik vien iespējams īsā laikā, bet ne vēlāk kā sešos gados piešķir minētajai teritorijai īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statusu, nosakot prioritātes saskaņā ar attiecīgo teritoriju nozīmīgumu I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu vai II pielikuma sugu saglabāšanā vai atjaunošanā tām labvēlīgā aizsardzības statusā un teritoriju nozīmīgumu Natura 2000 tīkla vienotībā, kā arī saskaņā ar noplicināšanās vai bojā ejas draudiem, kam pakļautas šīs teritorijas.

5.   Tiklīdz teritoriju iekļauj 2. punkta trešajā daļā minētajā sarakstā, uz to attiecas 6. panta 2., 3. un 4. punkts.”

6

Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1.–3. punktu:

“1.   Attiecībā uz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām dalībvalstis nosaka vajadzīgos aizsardzības pasākumus, attiecīgā gadījumā tajos iekļaujot atbilstīgus apsaimniekošanas plānus, kas izstrādāti īpaši šīm teritorijām vai iekļauti citos attīstības plānos, kā arī atbilstīgus normatīvus, administratīvus vai līgumiskus pasākumus, kuri atbilst šajās teritorijās sastopamo I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu un II pielikuma sugu ekoloģiskajām prasībām.

2.   Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, ja šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem.

3.   Visos plānos vai projektos, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, attiecīgi izvērtē ietekmi uz šo teritoriju, ievērojot tās aizsardzības mērķus. Ņemot vērā novērtējuma atzinumus par ietekmi uz minēto teritoriju, un saskaņā ar 4. punkta noteikumiem, kompetentā valsts iestāde piekrīt plāna vai projekta īstenošanai tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība, un vajadzības gadījumā noskaidrojusi plašas sabiedrības viedokli.”

7

Saskaņā ar 2009. gada 29. jūlijaGesetz über Naturschutz und Landschaftspflege (Bundesnaturschutzgesetz) (Federālais likums par dabas aizsardzību un ainavu saglabāšanu, BGBl. 2009 I, 2542. lpp.; turpmāk tekstā – “Federālais dabas aizsardzības likums”) 22. pantu:

“(1)   Dabas un ainavas daļu aizsardzība tiek nodrošināta ar deklarāciju. Deklarācijā nosaka aizsardzības priekšmetu, aizsardzības mērķi, šī aizsardzības mērķa sasniegšanai vajadzīgos pienākumus un aizliegumus, un, ciktāl tas ir vajadzīgs, uzturēšanas, attīstības un atjaunošanas pasākumus vai ietver šajā ziņā nepieciešamās atļaujas. Aizsargājamas teritorijas var tikt sadalītas teritorijās, kurās ir nodrošināta pielāgota aizsardzība atkarībā no izvirzītā aizsardzības mērķa; šīs teritorijas var iekļaut arī aizsardzībai nepieciešamo vidi.

(2)   Ja vien 2.a un 2.b punktā nav noteikts citādi, aizsardzības noteikšanas forma un procedūra, formas un procedūras trūkumu ņemšana vērā un iespēja tos labot, kā arī esošo deklarāciju, kas attiecas uz dabas un ainavas aizsargāto daļu, saglabāšana spēkā ir reglamentēta federālās zemes tiesību aktos. Aizsardzības noteikšana var notikt arī starpreģionu mērogā.

[..]”

8

Šī likuma 33. punktā ir paredzēts:

“(1)   Jebkādas izmaiņas un traucējumi, kas var izraisīt ievērojamu to Natura 2000 teritorijas elementu noplicināšanos, kuri ir būtiski saglabāšanas vai aizsardzības mērķiem, ir aizliegti. Kompetentā dabas aizsardzības un ainavu saglabāšanas iestāde, ievērojot 34. panta 3.–5. punktā paredzētos nosacījumus, var piešķirt atkāpes no pirmajā teikumā paredzētā aizlieguma, kā arī no 32. panta 3. punktā paredzētajiem aizliegumiem.

(1a)   Natura 2000 teritorijās ir aizliegts būvēt iekārtas šādiem nolūkiem:

1. plaisu radīšanai ar hidraulisko spiedienu slānekļa, māla vai merģeli saturošos iežos vai ogļu atradņu iežos, lai izpētītu vai iegūtu dabasgāzi,

2. atradņu pazemes ūdens krātuvei, uz kuru attiecas 1. punktā paredzētie pasākumi.

34. pants šajā ziņā nav piemērojams.

[..]”

9

Minētā likuma 34. pantā ir paredzēts:

“(1)   Pirms jebkura projekta apstiprināšanas vai īstenošanas ir jāveic ietekmes uz Natura 2000 teritorijas aizsardzības mērķiem novērtējums, ja atsevišķi vai kopā arī citiem plāniem un projektiem, tas var būtiski ietekmēt teritoriju un ja tas nav tieši paredzēts teritorijas apsaimniekošanai. [..]

(2)   Ja no ietekmes novērtējuma izriet, ka projekts var radīt nopietnu kaitējumu šīs teritorijas elementiem, kas ir būtiski saglabāšanas mērķiem vai aizsardzības mērķim, projektu aizliedz.

(3)   Atkāpjoties no 2. punkta, šāds projekts var tikt atļauts vai īstenots tikai tad,

1. ja tas ir vajadzīgs sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, tostarp sociāla vai ekonomiska rakstura interešu labā, un

2. ja nav cita saprātīga risinājuma, kas ļautu sasniegt projekta izvirzīto mērķi citā teritorijā ar mazāk kaitējošiem pasākumiem.

[..]”

10

Šī paša likuma 65. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Zemes īpašnieki un citi izmantošanas tiesību turētāji nevar iebilst pret vides aizsardzības un ainavas saglabāšanas pasākumiem, kas pamatoti ar šī likuma noteikumiem, ar juridiskām normām, kuras pieņemtas vai piemērojamas, pamatojoties uz šo likumu, vai arī ar federālās zemes tiesību aktiem vides aizsardzības jomā, ciktāl nepieņemamā veidā netiek apdraudēta zemes izmantošana. Tas neskar stingrākus noteikumus, kas ir paredzēti federālās zemes līmenī.”

11

Ar Lēmumiem 2004/69, 2004/798 un 2004/813 Komisija izstrādāja to Kopienas nozīmes teritoriju sarakstus, kas atrodas attiecīgi Alpu, kontinentālajā un Atlantijas bioģeogrāfiskajā reģionā. Šie saraksti tika atjaunināti attiecīgi ar Lēmumiem 2008/218, 2008/25 un 2008/23.

12

Sešu gadu termiņš šo teritoriju noteikšanai par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktu beidzās 2014. gada 25. janvārī.

13

Ar 2012. gada 13. jūnija un 2014. gada 17. februāra vēstulēm Komisija lūdza Vācijas Federatīvo Republiku sniegt informāciju par progresu īpaši aizsargājamu dabas teritoriju noteikšanā saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktu, kā arī par vajadzīgo aizsardzības pasākumu veikšanu saskaņā ar šīs direktīvas 6. pantu.

14

Ņemot vērā Vācijas Federatīvās Republikas 2014. gada 26. jūnija atbildi, Komisija uzskatīja, ka šī dalībvalsts nav izpildījusi pienākumus, kas tai bija noteikti ar iepriekšējā punktā paredzētajām tiesību normām, un 2015. gada 27. februārī tai nosūtīja brīdinājuma vēstuli.

15

2019. gada 26. janvārī Komisija Vācijas Federatīvajai Republikai nosūtīja papildu brīdinājuma vēstuli.

16

Izskatījusi atbildi, ko šī dalībvalsts sniegusi 2019. gada 26. aprīļa un 11. jūnija vēstulēs, Komisija 2020. gada 13. februārī izdeva argumentētu atzinumu saskaņā ar LESD 258. panta pirmo daļu, pārmetot šai dalībvalstij, ka tā nav izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktā un 6. pantā:

17

Pēc Vācijas Federatīvās Republikas lūguma Komisija ar 2020. gada 12. marta vēstuli līdz 2020. gada 13. jūnijam pagarināja termiņu atbildes sniegšanai uz argumentēto atzinumu.

18

Ar 2020. gada 12. jūnija vēstuli Vācijas Federatīvā Republika informēja Komisiju, ka visas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas ir noteiktas, izņemot tās, kas atrodas Lejassaksijas federālajā zemē, ka līdz 2022. gada beigām tiks pabeigta procedūra saistībā ar 88 atlikušajām teritorijām, kuras atrodas šajā federālajā zemē, un ka trūkstošie aizsardzības pasākumi attiecībā uz 737 teritorijām tikšot pabeigti līdz 2023. gadam. Runājot par juridiskajām prasībām aizsardzības mērķu un aizsardzības pasākumu jomā, šī dalībvalsts apstiprināja, ka nepiekrīt Komisijas vērtējumam.

19

Uzskatīdama, ka tādējādi Vācijas Federatīvā Republika nav veikusi pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu pienākumus, kuri tai bija noteikti Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktā un 6. panta 1. punktā, Komisija 2022. gada 18. februārī cēla šo prasību.

20

Prasības pamatojumam Komisija izvirza trīs iebildumus, no kuriem divi pirmie attiecas uz Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punkta pārkāpumu un trešais – uz šīs direktīvas 6. panta 1. punkta pārkāpumu. Tā apgalvo, pirmkārt, ka 88 no 4606 attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām nav noteiktas par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, otrkārt, ka aizsardzības mērķi nav noteikti 88 no minētajām teritorijām un ka aizsardzības mērķu noteikšanai Vācijas Federatīvā Republika īsteno vispārīgu un pastāvīgu praksi, kas neatbilst Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punkta prasībām, un, treškārt, ka, no vienas puses, pietiekami aizsardzības pasākumi nav izstrādāti 737 no 4606 attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām un, no otras puses, aizsardzības pasākumu izstrādāšanai Vācijas Federatīvā Republika īsteno vispārīgu un pastāvīgu praksi, kura neatbilst Dzīvotņu direktīvas6. panta 1. punkta prasībām.

21

Vācijas Federatīvā Republika lūdz šo prasību noraidīt.

22

Ar pirmo iebildumu Komisija pārmet Vācijas Federatīvajai Republikai, ka tā esot pārkāpusi pienākumus, kas tai noteikti Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktā, jo par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām Lejassaksijas federālajā zemē nav noteikusi 88 no 4606 attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām.

23

Šī iestāde uzskata, ka Tiesas judikatūra, it īpaši 2003. gada 27. februāra spriedums Komisija/Beļģija (C‑415/01, EU:C:2003:118, 22. un 23. punkts), kā arī 2010. gada 14. oktobra spriedums Komisija/Austrija (C‑535/07, EU:C:2010:602, 64. punkts), kas attiecas uz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, kuras paredzētas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/147/EK (2009. gada 30. novembris) par savvaļas putnu aizsardzību (OV 2010, L 20, 7. lpp.), kas grozīta ar Padomes 2013. gada 13. maija Direktīvu 2013/17/ES (OV 2013, L 158, 193. lpp.) (turpmāk tekstā – “Putnu direktīva”), ir attiecināma uz šo lietu, ņemot vērā Dzīvotņu direktīvā un Putnu direktīvā paredzētos aizsardzības mērķus. Saskaņā ar šo judikatūru īpaši aizsargājamas dabas teritorijas būtu jānosaka ar neapstrīdamu saistošu spēku, kā arī konkrēti, precīzi un skaidri, lai būtu izpildīta prasība par tiesisko drošību.

24

Iebildumu rakstā Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka laikposmā no Komisijas argumentētā atzinuma nosūtīšanas dienas līdz 2022. gada 31. martam tā par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām ir noteikusi pēdējās attiecīgās Kopienas nozīmes teritorijas. Tikai piecas no minētajām teritorijām vēl joprojām neesot noteiktas par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, un tās nākamajās šo sarakstu atjaunināšanas reizēs būtu jāsvītro no teritoriju sarakstiem saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 4. panta 2. punktu.

25

Papildus Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka visās Federālā dabas aizsardzības likuma 33. panta versijās, kas ir spēkā kopš 2002. gada 4. aprīļa, ir paredzēta visu to Kopienas nozīmes teritoriju juridiskā aizsardzība, kuras ir paziņotas Komisijai un iekļautas sarakstā saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 4. panta 2. punktu, pirms tās konkrēti tiek noteiktas par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām. Šī dalībvalsts apgalvo, ka tādējādi 88 teritorijās, ko Komisija ir noteikusi kā tādas, kuras nav tikušas noteiktas par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, saskaņā ar minēto 33. pantu bija aizliegts veikt jebkādas izmaiņas vai radīt traucējumus, kas var izraisīt šo teritoriju stāvokļa būtisku pasliktināšanos, un ka saskaņā ar minētā likuma 34. pantu bija jāpārbauda plānu vai projektu Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta izpratnē ietekme uz vidi.

26

Iesākumā jāatgādina, ka Dzīvotņu direktīvas 3. panta 2. punkts liek dalībvalstīm iesaistīties Natura 2000 tīkla izveidē proporcionāli tam, kādā mērā to teritorijā ir pārstāvēti šīs direktīvas I pielikumā iekļautie dabisko dzīvotņu veidi un minētās direktīvas II pielikumā iekļautās sugu dzīvotnes, kā arī šajā nolūkā saskaņā ar šīs pašas direktīvas 4. pantu tajā paredzētās procedūras beigās noteikt teritorijas par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām.

27

Dzīvotņu direktīvas 4. pantā paredzētā īpaši aizsargājamu dabas teritoriju noteikšanas procedūra norisinās četros posmos. Saskaņā ar šī panta 1. punktu katra dalībvalsts piedāvā teritoriju sarakstu, kurā norāda, kādi dabisko dzīvotņu veidi un sugas, kas ir vietējās sugas tās teritorijā, sastopamas minētajās teritorijās, un šo sarakstu nosūta Komisijai (pirmais posms). Saskaņā ar minētā panta 2. punktu Komisija pēc vienošanās ar katru dalībvalsti sagatavo Kopienā nozīmīgo teritoriju saraksta projektu, kura pamatā ir dalībvalstu saraksti (otrais posms). Pamatojoties uz šo saraksta projektu, Komisija pieņem izraudzīto teritoriju sarakstu (trešais posms). Atbilstoši šī paša panta 4. punktam, tiklīdz Kopienā nozīmīga teritorija ir apstiprināta, attiecīgā dalībvalsts cik vien iespējams īsā laikā, bet ne vēlāk kā sešos gados minētajai teritorijai piešķir īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statusu, nosakot prioritātes saskaņā ar teritoriju nozīmīgumu dabisko dzīvotņu veidu vai sugu saglabāšanā vai atjaunošanā tām labvēlīgā aizsardzības statusā un teritoriju nozīmīgumu Natura 2000 tīkla vienotībā (ceturtais posms) (spriedums, 2023. gada 29. jūnijs, Komisija/Īrija (Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju aizsardzība),C‑444/21, EU:C:2023:524, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Pirmkārt, Vācijas Federatīvā Republika neapstrīd, ka dienā, kad beidzās termiņš atbildes sniegšanai uz argumentēto atzinumu, proti, 2020. gada 13. jūnijā, visas 88 no 4606 attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām nebija formāli noteiktas par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām. Tomēr tā norāda, ka laikposmā no dienas, kad Komisija nosūtīja argumentēto atzinumu, līdz 2022. gada 31. martam tā par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām ir noteikusi pēdējās attiecīgās Kopienas nozīmes teritorijas, līdz ar to tikai piecas no minētajām teritorijām joprojām nav noteiktas par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām.

29

Šajā ziņā jāatgādina, kā izriet no pastāvīgās judikatūras, ka tas, vai dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, ir jānovērtē atbilstoši situācijai attiecīgajā dalībvalstī, un Tiesa nevar ņemt vērā turpmākās izmaiņas (spriedums, 2023. gada 5. jūnijs, Komisija/Polija (Tiesnešu neatkarība un privātā dzīve), C‑204/21, EU:C:2023:442, 82. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

30

Otrkārt, Vācijas Federatīvā Republika atsaucas uz to, ka Federālā dabas aizsardzības likuma 33. un 34. pantā kopš 2002. gada ir paredzēta visu Komisijai paziņoto un saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 4. panta 2. punktu sarakstā iekļauto Kopienas nozīmes teritoriju juridiskā aizsardzība pirms tās konkrēti tiek noteiktas par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām.

31

Norādot, ka ar Vācijas tiesisko regulējumu aizsardzība tiek piešķirta visām Komisijai paziņotajām un saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 4. panta 2. punktu sarakstā iekļautajām Kopienas nozīmes teritorijām pirms tās konkrēti tiek noteiktas par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, Vācijas Federatīvā Republika atzīst, ka argumentētajā atzinumā norādītā termiņa beigās tā šīs teritorijas vēl nebija noteikusi par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām.

32

Turklāt jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru direktīvas noteikumi ir jāīsteno ar neapstrīdamu saistošu spēku, ievērojot nepieciešamo specifiskumu, precizitāti un skaidrību, lai izpildītu tiesiskās drošības prasību (spriedums, 2023. gada 29. jūnijs, Komisija/Īrija (Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju aizsardzība), C‑444/21, EU:C:2023:524, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Šajā gadījumā jākonstatē, ka ar Vācijas Federatīvās Republikas minēto valsts tiesisko regulējumu nevar izpildīt Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktā paredzēto konkrēto pienākumu Kopienas nozīmes teritorijas formāli noteikt par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām.

34

Šāda noteikšana faktiski ir neizbēgams šajā direktīvā paredzētā dzīvotņu un sugu aizsardzības režīma posms.

35

Šo pienākumu papildina pienākumi noteikt aizsardzības mērķus atbilstoši Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktam un izstrādāt aizsardzības pasākumus atbilstoši šīs direktīvas 6. panta 1. punktam (spriedums, 2023. gada 29. jūnijs, Komisija/Īrija (Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju aizsardzība), C‑444/21, EU:C:2023:524, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Dzīvotņu direktīvas 6. pantā paredzētais dalībvalstu pienākums veikt aizsardzības pasākumus, kas vajadzīgi, lai aizsargātu īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, atšķiras no šīs direktīvas 4. panta 4. punktā paredzētā šo valstu formālā pienākuma Kopienas nozīmes teritorijas noteikt par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām (spriedums, 2023. gada 29. jūnijs, Komisija/Īrija (Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju aizsardzība), C‑444/21, EU:C:2023:524, 54. punkts).

37

Šādos apstākļos jākonstatē, ka, par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām nenoteikdama 88 no 4606 attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir noteikti Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktā.

38

Tādējādi pirmais iebildums ir jāapmierina.

39

Ar otro iebildumu Komisija pārmet Vācijas Federatīvajai Republikai, pirmkārt, ka tā nav publicējusi detalizētus aizsardzības mērķus 88 no 4606 attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām, pārkāpdama Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktu. Otrkārt, šī iestāde apgalvo, ka vispārīga un pastāvīga Vācijas iestāžu prakse noteikt aizsardzības mērķus ir pretrunā šajā tiesību normā paredzētajām prasībām, jo, pirmām kārtām, šajos mērķos nav ietverti kvantitatīvi un izmērāmi elementi, otrām kārtām, Vācijas Federatīvā Republika neparedz nošķirt aizsargājamo objektu “atjaunošanas” mērķi un “saglabāšanas” mērķi un, trešām kārtām, šīs dalībvalsts noteiktie aizsardzības mērķi nav juridiski saistoši trešām personām.

40

Pirmkārt, to, ka pastāv pienākums detalizētus aizsardzības mērķus katrai Kopienas nozīmes teritorijai noteikt ne vēlāk kā sešos gados, Komisija secina no Tiesa sniegtās Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktam interpretācijas 2020. gada 17. decembra spriedumā Komisija/Grieķija (C‑849/19, EU:C:2020:1047, 46.–52. punkts).

41

Komisija apgalvo – ciktāl Vācijas Federatīvā Republika šos aizsardzības mērķus nav izstrādājusi pirms teritorijas noteikšanas par īpaši aizsargājamu dabas teritoriju, šī dalībvalsts minētos mērķus nav izstrādājusi visām attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām, kas nav noteiktas par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām. Šī dalībvalsts esot apstiprinājusi, ka attiecībā uz Lejassaksijas federālās zemes teritorijām vispārējie aizsardzības mērķi esot definēti teritoriju aizsardzības ietvaros, tās nosakot par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, un pēc tam attiecīgā gadījumā esot konkretizēti minēto teritoriju apsaimniekošanas plānos.

42

Otrkārt, runājot par vispārīgu un pastāvīgu ar aizsardzības mērķu noteikšanu saistīto pienākumu neizpildi, Komisija norāda, pirmām kārtām, ka Vācijas Federatīvās Republikas noteiktie aizsardzības mērķi neietver kvantitatīvus un izmērāmus elementus, kuros būtu norādīts konkrēts skaitlisks ieguldījums, kas aizsargātajai teritorijai ir jāsniedz, lai sasniegtu labvēlīgu attiecīgās dzīvotnes vai sugas saglabāšanas statusu valsts mērogā. Tas pats attiecoties uz aizsardzības mērķiem, kas ir ietverti apsaimniekošanas plānos, uz kuriem Vācijas Federatīvā Republika atsaucās pirmstiesas procedūras posmā.

43

Šajā ziņā Komisija kā piemēru norāda, ka attiecībā uz daudzām Bavārijas federālās zemes teritorijām, kurās sastopams dzīvotnes veids 6510 “Zemieņu siena pļavas (Alopecurus pratensis, Sanguisorba officinalis)”, uz teritoriju DE 5630‑371, kurā sastopams dzīvotnes veids “Rodachaue mit Bischofsaue westlich Bad Rodach”, kā arī uz teritoriju DE 8020‑341 “Ablach, Baggerseen und Waltere Moor”, kurā sastopama suga 1032 “Mazā upes gliemene (Unio crassus)”, valsts tiesiskajā regulējumā attiecīgo dzīvotņu un sugu aizsardzības mērķi ir noteikti ļoti vispārīgi, nenorādot nevienu kvantitatīvu vai izmērāmu elementu.

44

Sugu un dzīvotņu veidu labvēlīgu aizsardzības statusu Dzīvotņu direktīvā esot paredzēts definēt, pamatojoties uz kvantitatīvi nosakāmām īpašībām, piemēram, “platību”, kādā sastopama dabiskā dzīvotne saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 1. panta e) punkta pirmo ievilkumu, vai sugas “populācijas dinamiku” saskaņā ar šīs direktīvas 1. panta i) punkta pirmo ievilkumu.

45

Tādējādi dalībvalstis esot vienojušās ar Komisiju Dzīvotņu direktīvas 20. pantā paredzētajā komitejā noteikt atsauces vērtības, norādot robežvērtību, no kuras valsts mērogā ir sasniegts labvēlīgs dzīvotnes veida vai sugas aizsardzības statuss.

46

Salīdzinājumā ar šīm atsauces vērtībām aizsardzības mērķos pēc tam būs jādefinē konkrēts ieguldījums, kas konkrētai teritorijai jāsniedz, lai sasniegtu valsts mēroga atsauces vērtību.

47

Ilustratīvos nolūkos valsts ziņojumā 2012. gadam, kas izstrādāts saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 17. pantu, Vācijas Federatīvā Republika esot noteikusi labvēlīgu aizsardzības statusu augu sugai “velnarutks (Oenanthe conioides)”, ņemot vērā tās populācijas lielumu valsts mērogā; tā atsauces vērtība ir vismaz 5025 īpatņi. Tomēr šī dalībvalsts neesot paredzējusi kvantitatīvus aizsardzības mērķus katrai no deviņām teritorijām, kurās ir sastopama šī suga. Tāpēc labvēlīgs minētās sugas aizsardzības statuss neesot nodrošināts, un tas ir pretrunā Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktam.

48

Šo secinājumu apstiprina tas, ka dati par laikposmu no 2013. līdz 2018. gadam, ko Vācijas Federatīvā Republika nosūtījusi Komisijai saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 17. pantu, pierāda, ka aptuveni 80 % no Vācijā aizsargātajiem dzīvotņu veidiem un sugām joprojām ir nelabvēlīgs aizsardzības statuss, lai gan tie lielākoties atrodoties aizsargātajās teritorijās. Runājot par aizsargātām sugām, to sugu proporcija, kam ir nelabvēlīgs aizsardzības statuss, kopš 2001. gada esot pat nepārtraukti pieaugusi.

49

Turklāt aizsardzības pasākumiem, kas veikti saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punktu, būtu jāatbilst kvantitatīviem un izmērāmiem mērķiem.

50

Arī projekta ietekmes uz vidi novērtējums Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta izpratnē būtu jāveic saistībā ar kvantitatīviem aizsardzības mērķiem. Negatīva ietekme uz šiem mērķiem noteikti varētu tikt izslēgta tikai tad, ja tie ir pietiekami precizēti ar kvantitatīviem elementiem.

51

Turklāt Vācijas Federatīvās Republikas noteiktie aizsardzības mērķi, kuri paredz tikai attiecīgajā teritorijā aizsargātā objekta aizsardzības statusa kvalitātes uzlabošanu, neļauj ņemt vērā, ka, lai sasniegtu valsts mēroga atsauces vērtību, šai teritorijai ir jāsniedz konkrēts ieguldījums, proti, piemēram, zināma skaitliski noteikta platības palielināšana.

52

Šajā ziņā papildus piemēram, kas attiecas uz augu sugu “velnarutks (Oenanthe conioides)”, Komisija atsaucas uz dzīvotni 6510 “Zemieņu siena pļavas (Alopecurus pratensis, Sanguisorba officinalis)”, kurai ir nelabvēlīgs aizsardzības statuss. Vācijas atsauces vērtība šai dzīvotnei paredz vajadzību nodrošināt lielāku aizsardzības platību, proti, tās palielināšanu vismaz par 10 %. Tomēr Vācijas vērtējuma sistēmā platība nav minēta kā vērtējuma kritērijs, izdarot atsauci tikai uz kvalitatīviem kritērijiem, ar ko nepietiekot, lai nodrošinātu minēto aizsardzības platības palielināšanu.

53

Runājot par projekta ietekmes uz vidi novērtējumu Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta izpratnē, Komisija min divus piemērus, proti, sugu “Dzeltenā dzegužkurpīte (Cypripedium calceolus)”, kas sastopama teritorijā DE 5232‑301 “Edelmannsberg”, un dzīvotņu veidu6110 “Kaļķainas vai bāziskas augsnes klinšu pļavas”, kurš sastopams teritorijā DE 5231‑301.

54

Šajā ziņā projekta ietekmes uz vidi novērtējums, kas balstīts uz iespējami nelabvēlīgu attiecīgas sugas vai dzīvotnes aizsardzības statusu attiecīgajā teritorijā, liek secināt, ka šis projekts, kurš nepasliktina šo nelabvēlīgo statusu, varētu tikt akceptēts. Tas tomēr būtu pretrunā Dzīvotņu direktīvas mērķim gadījumā, ja aizsardzības statuss valsts mērogā būtu vispārīgi nelabvēlīgs un ja attiecīgajai teritorijai būtu jāsniedz konkrēts pozitīvs ieguldījums, lai sasniegtu labvēlīgu statusu valsts mērogā, ciktāl attiecīgais projekts šo ieguldījumu liek apšaubīt. Šādā gadījumā tikai kvantitatīvs aizsardzības mērķis varētu garantēt vispārīgi labvēlīga aizsardzības stāvokļa izveidošanu valsts mērogā.

55

Komisija uzskata, ka prasība noteikt kvantitatīvus un izmērāmus aizsardzības mērķus nav nesamērīga. Dalībvalstis patiešām šādi rīkojas. It īpaši Flandrijas reģions (Beļģija) esot noteicis atsauces vērtību – 2150 papildu hektāri dzīvotnes veidam 1130 “Estuāri”, lai attiecībā uz to sasniegtu labvēlīgu aizsardzības statusu. Runājot par attiecīgajām teritorijām, šīs kvantitatīvās atsauces vērtības izpaužoties kā kvantitatīvi aizsardzības mērķi.

56

Otrām kārtām, Komisija apgalvo, ka Vācijas noteiktajos aizsardzības mērķos nav nošķirts aizsargājamo objektu “atjaunošanas” mērķis un “saglabāšanas” mērķis, un šo nošķīruma neesamību ilustrē, minot dažas teritorijas, proti, teritoriju DE 7537‑301 “Isarauen von Unterföhring bis Landshut”, teritoriju DE 2751‑302 “Große Hölle” un teritoriju DE 2710‑331 “Wolfmeer” attiecībā uz dzīvotnes veidu 91D0 “Purvainas mežu zemes”.

57

Ņemot vērā 2020. gada 17. decembra spriedumu Komisija/Grieķija (C‑849/19, EU:C:2020:1047, 57. punkts), šis nošķīrums esot nepieciešams, lai nodrošinātu aizsardzības mērķu pietiekami specifisko raksturu.

58

Šajā ziņā Komisija norāda, ka aizsardzības pasākumi, kuru mērķis ir saglabāt aizsargātā objekta statusu, būtiski atšķiras no tiem, kuru mērķis ir to atjaunot. Pirmie minētie nodrošina aizsargātā objekta statu quo, savukārt otrajiem ir vajadzīgas daudz intensīvākas pūles, lai atjaunotu aizsargāto objektu, proti, piemēram, jaunu attiecīgā dzīvotnes veida platību izveide. Tādējādi aizsardzības mērķos, pamatojoties uz kuriem ir jāizstrādā aizsardzības pasākumi, ir skaidri jānorāda, vai izvirzītais mērķis ir atjaunot vai saglabāt aizsargāto objektu.

59

Aizsargājamā objekta “atjaunošanas” un “saglabāšanas” mērķa nošķīrums ir noteicošs arī projektu ietekmes uz vidi novērtējumam Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta izpratnē. Tas, vai projekts var būtiski ietekmēt teritoriju, it īpaši ir atkarīgs no tā, vai teritorijas aizsardzības mērķi ir vērsti uz tās atjaunošanu vai saglabāšanu.

60

Turklāt prasība par šādu nošķīrumu nav nesamērīga, jo dažas dalībvalstis, it īpaši Beļģijas Karaliste, savā tiesiskajā regulējumā ir veikušas šādu nošķīrumu.

61

Trešām kārtām, Komisija apgalvo, ka aizsardzības mērķi, kas norādīti tikai apsaimniekošanas plānos, nav juridiski saistoši attiecībā uz trešām personām. Kā piemērs jāmin 2006. gada 12. jūlijaBayerische Natura 2000‑Verordnung (Bavārijas federālās zemes noteikumi Natura 2000, GVBl. 524. lpp.) 4. panta 2. punkts, kurā paredzēts, ka apsaimniekošanas plāni nerada pienākumus zemes īpašniekiem un privātiem ganību licenču turētājiem. Tādējādi no Elbas estuāra (Vācija) integrētā apsaimniekošanas plāna izriet, ka tam nav juridiski saistoša spēka attiecībā uz zemes īpašniekiem un tas nenosaka nekādu tiešu pienākumu privātpersonām. Tāpat arī Lejassaksijas federālās zemes un Brandenburgas iestādes esot apstiprinājušas, ka to teritorijām pieņemtie apsaimniekošanas plāni nav saistoši privātpersonām.

62

Komisija atgādina par vispārēju prasību direktīvas noteikumus īstenot ar neapstrīdamu saistošu spēku, ievērojot nepieciešamo specifiskumu, precizitāti un skaidrību, lai izpildītu tiesiskās drošības prasību (spriedums, 2003. gada 27. februāris, Komisija/Beļģija, C‑415/01, EU:C:2003:118, 21. punkts).

63

Tā kā dalībvalstīm šajā ziņā ir plaša rīcības brīvība, nekas neliedz šos mērķus vispirms paredzēt vispārīgi valsts tiesību aktā par īpaši aizsargājamas dabas teritorijas noteikšanu un pēc tam tos konkretizēt apsaimniekošanas plānā. Tomēr, lai izpildītu tiesiskās drošības prasību, juridiskajiem instrumentiem, kuros ir precizēti katra šī posma aizsardzības mērķi, ir jābūt saistošiem trešām personām.

64

Juridisko instrumentu, kuros ir noteikti aizsardzības mērķi, saistošais spēks ir nepieciešams arī, lai nodrošinātu projekta ietekmes uz vidi novērtējuma faktisku īstenošanu saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu. Ja šādiem instrumentiem nebūtu saistoša spēka, valsts iestādes projekta atļaujas pieteikuma noraidījumu nespētu pamatot ar aizsardzības mērķu apdraudējuma risku.

65

Iebildumu rakstā Vācijas Federatīvā Republika pārmet, pirmām kārtām, ka laikposmā no dienas, kad Komisija nosūtīja argumentēto atzinumu, līdz 2022. gada 31. martam tā Kopienas nozīmes teritorijas ir noteikusi par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām un šīm teritorijām ir noteikusi konkrētus aizsardzības mērķus, izņemot dažas teritorijas, kuru svītrošana no teritoriju saraksta būtu plānota. Šādos apstākļos Dzīvotņu direktīvas transponēšana šajā ziņā no šī brīža būtu pabeigta.

66

Otrām kārtām, Vācijas Federatīvās Republikas veiktie pasākumi šīs direktīvas transponēšanai valsts līmenī neveidojot vispārīgu un pastāvīgu pienākumu neizpildi.

67

Šajā ziņā, pirmām kārtām, Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punkts, uz kuru atsaucas Komisija, neietver atsauci uz aizsardzības mērķiem. Pēdējie minētie esot paredzēti tikai minētās direktīvas astotajā un desmitajā apsvērumā. Minētais pants dalībvalstīm paredz tikai pienākumu noteikt prioritātes, pirmkārt, saskaņā ar attiecīgo teritoriju nozīmīgumu attiecīgo dabisko dzīvotņu veidu vai sugu saglabāšanā vai atjaunošanā tām labvēlīgā aizsardzības statusā un teritoriju nozīmīgumu Natura 2000 tīkla vienotībā un, otrkārt, saskaņā ar noplicināšanās vai bojā ejas draudiem, kam pakļautas šīs teritorija.

68

Ciktāl Dzīvotņu direktīva attiecas uz visām dalībvalstīm, būtu jāprevalē tās vismazāk apgrūtinošai interpretācijai, ja ar to pietiek, lai nodrošinātu tās mērķus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1969. gada 12. novembris, Stauder, 29/69, EU:C:1969:57, 3. un 4. punkts).

69

Attiecībā uz aizsardzības mērķiem no Tiesas judikatūras izriet, ka aizsardzības juridiskais statuss, kāds ir jāsaņem Direktīvā 79/409 paredzētajām īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, nenozīmē, ka šie mērķi ir jāprecizē katrai sugai atsevišķi (spriedums, 2010. gada 14. oktobris, Komisija/Austrija,C‑535/07, EU:C:2010:602, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

70

Vācijas Federatīvā Republika neapstrīd, ka saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktu ir jānosaka saikne starp, pirmkārt, aizsardzības mērķiem un, otrkārt, sugām un dzīvotņu veidiem, kas sastopami īpaši aizsargājamā dabas teritorijā un ir nozīmīgi. Vācijas tiesiskajā regulējumā šāda saikne ir noteikta.

71

Savukārt, lai gan 2020. gada 17. decembra spriedumā Komisija/Grieķija (C‑849/19, EU:C:2020:1047, 55. punkts) Tiesa, ņemot vērā tiesiskās drošības prasību, ir atzinusi, ka aizsardzības mērķiem ir jābūt pietiekami specifiskiem, no tā tomēr neizriet, ka tiem ir jābūt kvantitatīviem un izmērāmiem.

72

Lai gan attiecībā uz dažām sugām un dažiem dzīvotņu veidiem būtu iespējams veikt kvantitatīvu un izmērāmu aizsardzības mērķu noteikšanu, tā tomēr nebūtu piemērojama kā vispārēja prasība.

73

Pirmkārt, tīri kvantitatīva pieeja, kas balstīta uz dzīvotņu veidu platību, nevar atspoguļot attiecīgo platību stāvokli, un tādējādi tai būtu jābūt saistītai ar kvalitatīvu kritēriju izmantošanu.

74

Otrkārt, kvantitatīva pieeja neesot piemērota kompleksiem dzīvotņu veidiem vai aizsargājamām teritorijām ar dinamisku raksturu, ja atsevišķi kompleksu dzīvotņu elementi vai dažādi dzīvotņu veidi aizsargājamā teritorijā pastāvīgi mainās rakstura ziņā un savstarpēji mijiedarbojas.

75

Visbeidzot, kvantitatīvi aizsardzības mērķi, kas attiecas uz atsevišķām īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, neatbilstot Natura 2000 tīkla saskaņotības prasībai un tajā neesot ņemta vērā ekoloģisko saikņu esamība šajā tīklā.

76

Tas izrietot tieši no valsts atsauces vērtībām, kuras noteiktas augu sugai “velnarutks (Oenanthe conioides)”, kas ir endēmiska Elbas estuāra, kurš ir ļoti dinamiska kompleksa dzīvotne, suga. Šīs sugas izplatības teritorijas pastāvīgi var tikt pielāgotas, un šīs pašas sugas populācija ievērojami svārstās dabiskajā evolūcijā, neapdraudot tomēr tās aizsardzības statusu. Turklāt šīs sugas izplatības areāls atrodoties ļoti daudzās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, kuras esot savstarpēji saistītas un kuru populācijas savstarpēji mijiedarbojas. Tādējādi katras īpaši aizsargājamas dabas teritorijas kvantitatīvais ieguldījums minētās sugas aizsardzībā kopumā arī ir pakļauts ievērojamām izmaiņām, aizsardzības stāvoklim kopumā neatšķiroties.

77

Tādējādi skaitliskas atsauces vērtības sugai “velnarutks (Oenanthe conioides)” var tikt noteiktas tikai bioģeogrāfiskajam reģionam kopumā, nevis atsevišķām īpaši aizsargājamām dabas teritorijām.

78

Par Dzīvotņu direktīvas 17. pantā paredzētajiem ziņojumiem, kā arī šīs direktīvas 20. pantā minēto komiteju Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka atsauces vērtību noteikšanai dalībvalstīs, lai noskaidrotu labvēlīgu aizsardzības statusu, attiecībā uz šīm valstīm nav saistoša spēka.

79

Šajā direktīvā neesot paredzēts pienākums noteikt šādas atsauces vērtības.

80

Turklāt ziņojums, ko dalībvalsts ir sagatavojusi saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 17. pantu, attiecoties nevis konkrēti uz situāciju dažādās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, bet gan uz situāciju visā attiecīgās dalībvalsts teritorijā.

81

Vācijas Federatīvā Republika piebilst, ka labvēlīgs aizsardzības statuss, kas jāsasniedz saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktu, attiecas nevis uz dažādām īpaši aizsargājamām dabas teritorijām dalībvalstu teritorijā, bet uz visu Eiropas teritoriju, kurā ir piemērojamas Savienības tiesības.

82

Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punkts atšķirībā no šīs direktīvas 2. panta 1. punkta un 4. panta esot pamatots nevis ar vispārēju mērķi saglabāt vai atjaunot attiecīgo sugu vai dzīvotņu veidu tiem labvēlīgā aizsardzības statusā, bet konkrēti ar minētās direktīvas I pielikumā ietverto dabisko dzīvotņu veidu un tās II pielikumā ietverto sugu ekoloģiskajām prasībām. Minētās prasības esot jānosaka galvenokārt kvalitatīvi un tikai atsevišķos gadījumos arī kvantitatīvi.

83

Komisijas arguments – ka projekta ietekmes uz vidi novērtējums Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta izpratnē, kas attiecas tikai uz vispārējiem aizsardzības mērķiem vai pat uz datu standarta veidlapā ietverto informāciju, neatbilst Dzīvotņu direktīvas mērķim, – esot pretrunā Tiesas judikatūrai, kas izriet no 2004. gada 29. janvāra sprieduma Komisija/Austrija (C‑209/02, EU:C:2004:61, 24. punkts), kā arī no 2016. gada 10. novembra sprieduma Komisija/Grieķija (C‑504/14, EU:C:2016:847, 9. un 10. punkts).

84

Arī 2018. gada 17. aprīļa spriedumā Komisija/Polija (Belovežas gārša) (C‑441/17, EU:C:2018:255, 116. punkts) Tiesa minētā novērtējuma kritērijus esot noteikusi abstrakti, nevis atkarībā no individuāliem kvantitatīviem mērķiem.

85

Otrām kārtām, tas, vai aizsardzības mērķi ir sasniegti, saglabājot vai atjaunojot dabiskās dzīvotnes veidu vai sugu tiem labvēlīgā aizsardzības statusā, esot atkarīgs no attiecīgā īpaši aizsargājamas dabas teritorijas reālā stāvokļa, kas esot pakļauts dabiskām svārstībām, kā arī cilvēka ārējai ietekmei, un it īpaši no agrākiem saglabāšanas vai atjaunošanas pasākumiem.

86

Ja, kā norāda Komisija, aizsardzības mērķi paši būtu jādiferencē atkarībā no tā, vai tie ir jāsasniedz ar aizsargājamo objektu saglabāšanu vai atjaunošanu, katru faktisku īpaši aizsargājamā dabas teritorijā sastopamo sugu vai dabisko dzīvotņu aizsardzības pakāpes izmaiņu gadījumā atbilstošais aizsardzības mērķis būtu jāgroza attiecībā uz katru sugu un katru dzīvotnes veidu.

87

It īpaši tādās dinamiskās dzīvotnēs kā Elbas estuārs, kur sastopama augu suga “velnarutks (Oenanthe conioides)”, aizsardzības mērķi varētu būt jākoriģē atkārtoti, lai pielāgotos vides apstākļu izmaiņām.

88

Tādējādi Vācijas prakse Dzīvotņu direktīvas transponēšanā, kas izpaužas kā mērķa stāvokļa izvirzīšana un uzliek iestādēm pienākumu sasniegt šo stāvokli katrā atsevišķā gadījumā ar saglabāšanas vai atjaunošanas pasākumiem, pilnībā atbilst šīs direktīvas lietderīgajai iedarbībai un it īpaši tās 2. panta 2. punktā paredzētajam mērķim nodrošināt Kopienas nozīmes dabisko dzīvotņu un savvaļas floras un faunas sugu saglabāšanu vai atjaunošanu tiem labvēlīgā aizsardzības statusā.

89

Tas, vai projekts var būtiski ietekmēt teritoriju Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta izpratnē, ir atkarīgs nevis no iepriekš izdarītas formālas izvēles, ar ko teritorijas aizsardzības mērķi ir noteikti atjaunošanas vai saglabāšanas nolūkā, bet no konkrētiem apstākļiem, kādi prevalē teritorijā brīdī, kad rodas jautājums par šī projekta ietekmes uz vidi novērtējumu.

90

Trešām kārtām, atbildot uz Komisijas argumentu, ka aizsardzības mērķi ir jāiekļauj tiesību aktos, kas ir saistoši trešām personām, Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka šie mērķi to rakstura dēļ ir adresēti kompetentajām valsts iestādēm.

91

Katrā ziņā Vācijā aizsardzības mērķi šaurā nozīmē esot ietverti tiesību aktos, kas attiecas uz aizsargājamām teritorijām, un tādējādi materiālo tiesību normās, kuras ir juridiski saistošas erga omnes. Turklāt šie mērķi ir precizēti arī pārvaldības un attīstības plānos un ir noteikti pietiekami saistoši attiecībā uz trešām personām. Saskaņā ar Federālā dabas aizsardzības likuma 34. pantu, ar ko Vācijas tiesībās ir transponēts Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkts, trešās personas nevarētu nedz īstenot kādu plānu vai projektu, nedz veikt darbību, kas varētu apdraudēt aizsardzības mērķus, un trešās personas, kurām pieder zeme, kas atrodas īpaši aizsargājamā dabas teritorijā, nevar iebilst pret saglabāšanas vai atjaunošanas pasākumiem Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. un 2. punkta izpratnē, ja publisko tiesību struktūras īsteno šos pasākumus.

92

Ciktāl īpaši aizsargājama dabas teritorija prasa ne vien aizlieguma pasākumus, lai sasniegtu aizsardzības mērķi, kas paredzēts, nosakot šo teritoriju, bet arī efektīvus aizsargātā elementa aizsardzības statusa saglabāšanas vai atjaunošanas pasākumus, tiesību akti, kuri attiecas uz aizsargājamām teritorijām, saskaņā ar Federālā dabas aizsardzības likuma 22. panta 1. punkta otro teikumu ietver atbilstošu kompetento iestāžu pilnvarojumu, kurā ir atļauta šo pasākumu īstenošana, jo šī likuma 65. pantā privātām trešām personām ir uzlikts pienākums neiebilst pret šādiem pasākumiem.

93

Tādējādi, pat ja apsaimniekošanas vai attīstības plāns pats par sevi nav saistošs trešām personām, tajā ietvertie sīkāk precizētie aizsardzības mērķi šīs juridiskās situācijas dēļ ir netieši saistoši arī trešām personām un pret tām vēršami.

94

Replikas rakstā Komisija apgalvo, ka Vācijas Federatīvā Republika savus aizsardzības pasākumus lielā mērā ir nepamatoti ierobežojusi ar statu quo saglabāšanu un nav pilnībā izmantojusi aizsargājamo teritoriju potenciālu, lai nodibinātu labvēlīgu aizsardzības statusu. Pavisam 67 no 82 Dzīvotņu direktīvas I pielikumā ietvertajiem dzīvotņu veidiem, kas ir sastopami kontinentālajā bioģeogrāfiskajā reģionā Vācijā, ir “nelabvēlīgs–nepietiekams” vai “nelabvēlīgs–neatbilstīgs” aizsardzības statuss. Viens no šīs direktīvas mērķim pretrunā esošo izmaiņu iemesliem ir tas, ka Vācijas Federatīvā Republika sistemātiski nav noteikusi kvantitatīvus aizsardzības mērķus. Ja ir vajadzīga platības palielināšana vai populācijas pieaugums, tikai aizsardzības mērķi, kuros skaidri ir kvantificēts teritorijas ieguldījums šajā ziņā, garantē, ka pasākumi, kas veikti katrā teritorijā, sniedz nelielu ieguldījumu labvēlīga aizsardzības statusa nodibināšanai.

95

Komisija apgalvo, ka tā nekādā ziņā neuzstāj, ka tādas kvantificējamas īpašības kā populācijas izplatības platība vai struktūra ir vienīgie kritēriji, kas ļauj noteikt aizsardzības mērķus. Tādi kvalitatīvie mērķi kā daži parametri, kas attiecas uz jaunu izveidojamo platību vērtību, būtu jāņem vērā papildus. Runājot par aizsardzības tīkla saskaņotību, tieši kvantitatīvi aizsardzības mērķi nelielā mērā garantē katras teritorijas ieguldījumu visā tīklā.

96

Runājot par dalībvalstīm, kas ir paredzējušas kvantitatīvus aizsardzības mērķus, Komisija sniedz piemēru par praksi Bulgārijā, Lietuvā, kā arī Rumānijā.

97

Komisija uzsver, ka tik neskaidri aizsardzības mērķi kā tie, kuri ir noteikti Vācijā un kuros pat nav noteikts, vai ar tiem ir paredzēts atjaunot vai saglabāt aizsargājama elementa labvēlīgu aizsardzības statusu, negarantē Dzīvotņu direktīvas lietderīgo iedarbību. Katrā ziņā vismaz ir jāpieprasa, lai aizsardzības mērķos būtu noteikts vēlamais mērķis, proti, aizsargājamu objektu labvēlīga aizsardzības statusa atjaunošana vai saglabāšana, un būtu norādīti precīzi parametri šajā ziņā.

98

Runājot par trešo personu pienākumu neiebilst pret apsaimniekošanas pasākumiem saskaņā ar Federālā dabas aizsardzības likuma 65. pantu, tas, kā uzskata Komisija, attiecas tikai uz tiesību aktos paredzētu aizsardzības pasākumu īstenošanu. Kā atzīst Vācijas Federatīvā Republika, apsaimniekošanas plāni patiesībā nav tiesību akti minētā panta izpratnē. Turklāt šo pasākumu īstenošana saskaņā ar minēto likumu ir atkarīga no nosacījuma, ka zemes izmantošana nav nesaprātīgi traucēta. Šis ierobežojums neļauj garantēt, ka apsaimniekošanas plānos noteiktie aizsardzības mērķi tiks īstenoti.

99

Runājot par vides aizsardzību ar līgumu, trešām personām nevar uzlikt pienākumu slēgt līgumus, tāpēc aizsardzības mērķu sasniegšana ir atkarīga tikai no zemes īpašnieku vēlmes noslēgt šādus līgumus.

100

Iebildumu rakstā Vācijas Federatīvā Republika pārmet – lai sasniegtu dabiskās dzīvotnes vai sugas labvēlīgu aizsardzības statusu un lai piemērotu šajā ziņā vajadzīgos aizsardzības pasākumus, ir jāīsteno ilgtermiņa procedūras, tādējādi var paiet zināms laiks pirms var konstatēt skaidri redzamu uzlabojumu. Pat ja, kā to norāda Komisija, Kopienas nozīmes teritoriju un īpaši aizsargājamu dabas teritoriju stāvoklis Vācijā ir pasliktinājies, no tā nevar izdarīt nevienu secinājumu par juridiskajām prasībām, kas attiecas uz aizsardzības mērķiem.

101

Turklāt iespējamais lielais labvēlīgā aizsardzības statusā esošo sugu populācijas pieaugums Vācijā esot aizsargājamo teritoriju skaita izmaiņu sekas, kas novērtētas šīs dalībvalsts sagatavotajā ziņojumā.

102

Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka apsaimniekošanas plānos paredzētie aizsardzības mērķi un līgumiskās aizsardzības instrumenti palīdz sīkāk aprakstīt un precizēt jau saistošos aizsardzības mērķus, kas paredzēti tiesību aktos, kuri attiecas uz aizsargājamām teritorijām. Šie mērķi esot saistoši administratīvā līmenī un precizējot kritērijus, kas paredzēti aizsardzības mērķiem tiesību aktos, kuri attiecas uz aizsargājamām teritorijām un ir piemērojami, novērtējot trešo personu iesniegto projektu ietekmi uz vidi. Turklāt līgumiskas dabas aizsardzības ietvaros minētie mērķi esot saistoši arī līgumslēdzējām pusēm.

103

Runājot par Federālā dabas aizsardzības likuma 65. pantu, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, šis pants attiecas ne tikai uz tiesību aktos noteiktu pasākumu piemērošanu, bet tajā ir atsauce uz tādu pasākumu piemērošanu, kuri ir “pamatoti ar [šī] likuma noteikumiem, ar juridiskiem priekšrakstiem, kas pieņemti vai piemērojami, pamatojoties uz [minēto] likumu, vai arī ar federālās zemes tiesību aktiem dabas aizsardzības jomā”. Minētajā pantā esot paredzēts plaša tvēruma pienākums ievērot pasākumus, kas izriet no tiesību aktiem, un pašiem šiem pasākumiem nav jābūt tieši paredzētiem tiesību aktos.

104

Valsts tiesību akti, kas attiecas uz aizsargājamām teritorijām, paredz ne tikai aizlieguma pasākumus, lai sasniegtu aizsardzības mērķi, kurš izvirzīts, nosakot šīs teritorijas par aizsargājamām teritorijām, bet arī pilnvaro kompetentās iestādes veikt efektīvus vajadzīgos aizsardzības vai atjaunošanas pasākumus. Šie tiesību akti, kas attiecas uz aizsargājamām teritorijām, savukārt ir “federālās zemes tiesību akti dabas aizsardzības jomā” Federālā dabas aizsardzības likuma 65. panta 1. punkta pirmā teikuma izpratnē vai, ciktāl runa ir par tiesību aktiem, kas attiecas uz aizsargājamām teritorijām, juridiski priekšraksti, kuri paredzēti tikai Vācijas ekonomiskai zonai un kuri pieņemti, pamatojoties uz minēto likumu. Tādējādi aizsardzības mērķiem un kompetento iestāžu veiktajiem aizsardzības pasākumiem neapstrīdami esot saistošs raksturs.

105

Lai gan Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punkta formulējumā nav skaidri minēts pienākums izstrādāt aizsardzības mērķus, šī tiesību norma tomēr prasa, lai attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes, nosakot īpaši aizsargājamu dabas teritoriju, paredzētu prioritātes atkarībā no teritoriju nozīmīguma dzīvotnes veida saglabāšanai vai atjaunošanai tām labvēlīgā aizsardzības statusā. Šo prioritāšu noteikšana nozīmē, ka šie aizsardzības mērķi jau ir izstrādāti (spriedums, 2023. gada 29. jūnijs, Komisija/Īrija (Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju aizsardzība), C‑444/21, EU:C:2023:524, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

106

Tādējādi, ņemot vērā arī Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punkta kontekstu un mērķi, Tiesa uzskatīja – lai gan no šīs tiesību normas izriet, ka īpaši aizsargājamu dabas teritoriju noteikšana un prioritāšu izvirzīšana aizsardzības jomā ir jāveic cik vien iespējams īsā laikā, bet ne vēlāk kā sešos gados no brīža, kad Kopienas nozīmes teritorija ir izraudzīta šī panta 2. punktā paredzētajā procedūrā, šis termiņš ir piemērojams arī aizsardzības mērķu izstrādāšanai, jo tie ir vajadzīgi, lai izvirzītu šīs prioritātes, un tādējādi šie mērķi ir jānosaka pirms prioritāšu izvirzīšanas (spriedums, 2023. gada 29. jūnijs, Komisija/Īrija (Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju aizsardzība), C‑444/21, EU:C:2023:524, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

107

Jāpiebilst, ka tikai konkrētus un precīzus mērķus var atzīt par “aizsardzības mērķiem” Dzīvotņu direktīvas izpratnē (spriedums, 2023. gada 29. jūnijs, Komisija/Īrija (Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju aizsardzība), C‑444/21, EU:C:2023:524, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

108

Šajā gadījumā Vācijas Federatīvā Republika atzīst, ka, beidzoties termiņam atbildes sniegšanai uz argumentēto atzinumu, proti, 2020. gada 13. jūnijā, tā valsts tiesībās nebija noteikusi detalizētus aizsardzības mērķus attiecībā uz 88 no 4606 attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām, kas ir paredzētas Komisijas izvirzītajā otrajā iebildumā.

109

Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka, nenoteikdama detalizētus aizsardzības mērķus pavisam 88 no šīm teritorijām, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir noteikti Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktā.

110

Runājot par Komisijas argumentu, ka Vācijas Federatīvā Republika ir īstenojusi tādu vispārīgu un pastāvīgu praksi aizsardzības mērķu noteikšanā, kas ir pretrunā Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punkta prasībām, jāatgādina, ka, neskarot Komisijas pienākumu izpildīt tai uzlikto pierādīšanas pienākumu, nekas a priori tai neliedz līdztekus konstatēt neatbilstību Dzīvotņu direktīvas noteikumiem kādas dalībvalsts iestāžu ieņemtās nostājas dēļ attiecībā uz konkrētām situācijām, kuras ir īpašā veidā identificētas, un neatbilstību minētajiem noteikumiem tāpēc, ka šīs iestādes ir ieviesušas vispārēju tiem pretēju praksi, ko minētās īpašās situācijas vajadzības gadījumā varētu ilustrēt (spriedumi, 2005. gada 26. aprīlis, Komisija/Īrija, C‑494/01, EU:C:2005:250, 27. punkts, un 2023. gada 29. jūnijs, Komisija/Īrija (Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju aizsardzība), C‑444/21, EU:C:2023:524, 165. punkts).

111

Ja Komisija iesniedz pietiekamus pierādījumus, kas liecina, ka dalībvalsts iestādes ir īstenojušas atkārtotu un ilgstošu praksi, kura ir pretrunā direktīvas noteikumiem, šai dalībvalstij pēc būtības un detalizēti ir jāapstrīd iesniegtie dati un no tiem izrietošās sekas (spriedumi, 2005. gada 26. aprīlis, Komisija/Īrija, C‑494/01, EU:C:2005:250, 47. punkts, un 2023. gada 29. jūnijs, Komisija/Īrija (Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju aizsardzība), C‑444/21, EU:C:2023:524, 166. punkts).

112

Tajā pašā laikā, ņemot vērā Komisijas pienākumu pierādīt apgalvoto pienākumu neizpildi, Komisija, pārmezdama attiecīgajai dalībvalstij vispārēju un pastāvīgu to pienākumu neizpildi, kuri pēdējai minētajai ir atbilstoši Savienības tiesībām, un pamatodamās uz konkrētiem apstākļiem, kas raksturo to, ka ir pārkāpti īpaši noteikumi, uz kuriem tā atsaucas, un uz vienkāršiem pieņēmumiem vai shematiskām cēloņsakarībām, nevar atbrīvoties no prasības izpildīt šo pienākumu sniegt pierādījumus par pārmesto pienākumu neizpildi (spriedumi, 2019. gada 5. septembris, Komisija/Itālija (Baktērija Xylella fastidiosa), C‑443/18, EU:C:2019:676, 80. punkts, un 2023. gada 29. jūnijs, Komisija/Īrija (Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju aizsardzība), C‑444/21, EU:C:2023:524, 167. punkts).

113

Šajā gadījumā Komisija apgalvo, pirmkārt, ka Vācijas Federatīvā Republika ir ieviesusi vispārīgu praksi, kas izpaužas kā aizsardzības mērķu noteikšana, neprecizējot kvantitatīvus un izmērāmus elementus, kuri ļauj noteikt konkrētu ieguldījumu, kas aizsargātajai teritorijai jāsniedz, lai sasniegtu attiecīgās dzīvotnes vai sugas labvēlīgu aizsardzības statusu valsts līmenī.

114

Šajā ziņā jākonstatē, ka, protams, kā izriet no šī sprieduma 107. punktā minētās judikatūras, aizsardzības mērķi jānosaka nevis vispārīgi, bet tiem ir jābūt specifiskiem un precīziem.

115

Tādējādi aizsardzības mērķi ir jānosaka, ņemot vērā informāciju, kas balstīta uz sugu un dzīvotņu situācijas attiecīgajā teritorijā zinātnisku izpēti. Tā kā saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 4. panta 1. punktu procedūrā, kurā teritorijas tiek noteiktas par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, dalībvalstis teritorijas piedāvātā, pamatojoties uz šīs direktīvas III pielikumā noteiktajiem kritērijiem un atbilstošu zinātnisku informāciju, šāda informācija ir arī piemērota, lai garantētu aizsardzības mērķu specifiskumu un precizitāti.

116

Tajā pašā laikā, kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 53. punktā, lai gan dalībvalsts noteiktajiem aizsardzības mērķiem ir jāļauj pārbaudīt, vai ar tiem pamatotie aizsardzības pasākumi spēj nodrošināt vēlamo attiecīgās teritorijas aizsardzības statusu, tomēr jāsecina, ka vajadzība noteikt šos mērķus kvantitatīvi un izmērāmi ir jāpārbauda katrā atsevišķā gadījumā, un to nevar atzīt par dalībvalstu vispārīgu pienākumu.

117

Kā Vācijas Federatīvā Republika to būtībā ir norādījusi iebildumu rakstā, kvantitatīva un izmērāma pieeja aizsardzības mērķu noteikšanai var izrādīties nepiemērota dažām saliktām dzīvotnēm un dažām dinamiska rakstura aizsargājamām teritorijām, kuru elementi būtiski atšķiras atkarībā no ārējiem vides faktoriem vai būtiski mijiedarbojas ar citām dzīvotnēm un aizsargājamām teritorijām.

118

Tādējādi Komisijai principā ir jāsniedz pierādījumi, ka ikvienā konkrētā gadījumā attiecīgajai dalībvalstij aizsardzības mērķi ir jāformulē kvantitatīvi un izmērāmi, lai nodrošinātu vēlamo attiecīgās teritorijas aizsardzības statusu.

119

Šajā gadījumā Komisija, protams, ir sniegusi konkrētus to teritoriju piemērus, kurām attiecīgo dzīvotņu un sugu aizsardzības mērķi nav noteikti kvantitatīvi un izmērāmi.

120

Pirmām kārtām, Komisija šos piemērus ir sniegusi, lai atspoguļotu Vācijas Federatīvās Republikas vispārējo un pastāvīgo praksi, kas, kā uzskata šī iestāde, esot pretrunā Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktam.

121

Tādējādi prasības pieteikumā izklāstītajos prasījumos Komisija nav lūgusi Tiesu konstatēt, ka Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir noteikti minētajā tiesību normā, jo nav kvantitatīvi un izmērāmi noteikusi aizsardzības mērķus attiecībā uz dzīvotnēm un sugām, kuras sastopamas teritorijās, ko šī iestāde ilustratīvi minējusi prasības pieteikumā.

122

Otrām kārtām, šī prasība attiecas uz 4606 attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām, kas atrodas Alpu, kontinentālajā un Atlantijas bioģeogrāfiskajā reģionā.

123

Minētajos reģionos ir liels skaits teritoriju, kas ir paredzētas Komisijas izvirzītajā otrajā iebildumā, un, kā izriet no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem, tām ir raksturīga liela sugu un dzīvotņu daudzveidība.

124

Šādos apstākļos, ņemot vērā šī sprieduma 112. punktā minēto judikatūru, Komisijai bija jāpierāda, ka sugu un dzīvotņu piemēri, ko šī iestāde ir sniegusi, lai pamatotu iebildumu, kura mērķis ir panākt, ka tiek konstatēta vispārīga un pastāvīga no Dzīvotņu direktīvas izrietošo pienākumu neizpilde, ir reprezentatīvi attiecībā uz visām attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2023. gada 29. jūnijs, Komisija/Īrija (Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju aizsardzība), C‑444/21, EU:C:2023:524, 170. punkts).

125

Tomēr, pat ja pieņem, ka Komisija faktiski ir pierādījusi, ka to teritoriju aizsardzības mērķi, uz kurām tā ir atsaukusies ilustratīvā nolūkā, ir jāformulē kvantitatīvi un izmērāmi, lai nodrošinātu vēlamo šo teritoriju aizsardzības statusu, pietiek konstatēt, ka nedz prasības pieteikumā, nedz replikas rakstā šī iestāde ar argumentiem un pietiekami precīziem, skaidriem un detalizētiem datiem nav juridiski pietiekami pierādījusi, ka tās minētie attiecīgo teritoriju piemēri ir reprezentatīvi saistībā ar visām attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām, ciktāl runa ir par kvantitatīvu pasākumu nepamatotu neesamību.

126

Šādos apstākļos jāsecina – Komisijas arguments, ka Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktā, īstenodama vispārīgu praksi, kura izpaužas kā aizsardzības mērķu noteikšana, nenorādot kvantitatīvus un izmērāmus elementus, ir jānoraida.

127

Otrkārt, Komisija apgalvo, ka Vācijas Federatīvās Republikas prakse, atbilstoši kurai tā nosaka aizsardzības mērķus, nenošķirot, no vienas puses, aizsargājamo objektu atjaunošanu un, no otras puses, šo objektu saglabāšanu, ir pretrunā Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktam.

128

Šajā ziņā, kā atgādināts šī sprieduma 106. punktā, Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktā ir prasīts, lai attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes, nosakot īpaši aizsargājamu dabas teritoriju, izstrādātu aizsardzības mērķus un paredzētu prioritātes atkarībā no teritoriju nozīmīguma dzīvotnes veida saglabāšanai vai atjaunošanai tām labvēlīgā aizsardzības statusā.

129

Lai gan, kā atgādināts šī sprieduma 107. punktā, aizsardzības mērķiem ir jābūt konkrētiem un precīziem, nekas tomēr Dzīvotņu direktīvā neļauj secināt, ka dalībvalstīm ikreiz ir pienākums jau mērķu izstrādes stadijā nošķirt, no vienas puses, aizsargājamo objektu atjaunošanas mērķi un, no otras puses, šo objektu saglabāšanas mērķi.

130

Kā ģenerāladvokāte būtībā norādījusi secinājumu 94. un 95. punktā, šī nošķiršana var izrādīties atbilstīga konkrētu aizsardzības pasākumu noteikšanas stadijā un nav vajadzīga, nosakot aizsardzības mērķus.

131

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jānoraida Komisijas arguments, ka Vācijas Federatīvā Republika, īstenodama vispārīgu praksi, atbilstoši kurai tā nosaka aizsardzības mērķus, un nenošķirdama, no vienas puses, aizsargājamo objektu atjaunošanu un, no otras puses, šo objektu saglabāšanu, nav izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktā.

132

Treškārt, Komisija pārmet Vācijas Federatīvajai Republikai, ka tā ir noteikusi aizsardzības mērķus, kas nav juridiski saistoši trešām personām, tādējādi pārkāpdama Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktu.

133

Šajā ziņā jākonstatē, kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 105. punktā, ka aizsardzības mērķus būtībā ir paredzēts īstenot ar konkrētiem aizsardzības pasākumiem.

134

Lai efektīvi nodrošinātu vides aizsardzību un, konkrētāk, kā noteikts Dzīvotņu direktīvas 2. panta 2. punktā, lai garantētu Eiropas Savienībā nozīmīgo dabisko dzīvotņu un savvaļas faunas un floras sugu saglabāšanu vai attiecīgā gadījumā atjaunošanu labvēlīgā statusā, minētie konkrētie aizsardzības pasākumi dalībvalstīm ir jāpieņem kā juridiski instrumenti, kam ir saistošs spēks, vajadzības gadījumā it īpaši attiecībā uz trešām personām.

135

Savukārt Dzīvotņu direktīvā nekas neļauj secināt, ka, lai nodrošinātu aizsardzības pasākumu efektivitāti, arī mērķiem, ar kuriem ir pamatoti šie pasākumi, ir jābūt juridiski saistošiem attiecībā uz trešām personām. Jāpiebilst, ka šāda saistoša rakstura neesamība nekādā ziņā nav šķērslis tam, ka šiem mērķiem var būt netieša saistoša iedarbība uz trešām personām, it īpaši ciktāl saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu tie veido vērtējuma kritēriju, lai novērtētu ietekmi, kāda plānam vai projektam var būt uz aizsargāto teritoriju, un šāds vērtējums faktiski var izraisīt aizliegumu īstenot šādu plānu vai projektu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, Grace un Sweetman, C‑164/17, EU:C:2018:593, 32. punkts).

136

Tādējādi šī sprieduma 132. punktā paredzētais Komisijas arguments ir jānoraida.

137

Līdz ar to otrais iebildums ir pamatots tikai, ciktāl Vācijas Federatīvā, pārkāpdama Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktu, Republika nav pieņēmusi detalizētus mērķus visām 88 no 4606 attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām.

138

Komisija prasības pieteikumā apgalvo, ka Vācijas Federatīvā Republika ir pārkāpusi Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punktu, jo 737 no 4606 attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām nav noteikusi nekāda veida aizsardzības pasākumus, un aizsardzības pasākumu noteikšanai tā turpina īstenot vispārīgu praksi, kas neatbilst šīs tiesību normas prasībām.

139

Šīs dalībvalsts prakse, atbilstoši kurai aizsardzības pasākumi ir pamatoti ar aizsardzības mērķiem, kas paši neatbilst Dzīvotņu direktīvas prasībām, būtu jāsoda, konstatējot vispārīgu un pastāvīgu minētās direktīvas 6. panta 1. punkta neizpildi.

140

Šī prasība, ka aizsardzības pasākumiem jābūt pamatotiem ar pietiekami konkrētiem aizsardzības mērķiem, esot apstiprināta ar 2020. gada 17. decembra spriedumu Komisija/Grieķija (C‑849/19, EU:C:2020:1047, 48.–52. punkts) un pamatota gan ar Dzīvotņu direktīvas uzbūvi, gan ar tās mērķi.

141

Iebildumu rakstā Vācijas Federatīvā Republika iebilst, ka kopš argumentētā atzinuma paziņošanas dienas tā ir panākusi ievērojamu progresu un 2022. gada 31. martā esot noteikusi vajadzīgos aizsardzības pasākumus 99 % no īpaši aizsargājamām dabas teritorijām. Attiecībā uz atlikušajām 45 teritorijām Lejassaksijas, Brandenburgas un Reinzemes‑Pfalcas federālajās zemēs aizsardzības pasākumi tikai ar dažiem izņēmumiem esot noteikti 2022. gadā.

142

Turklāt iespējama vispārīga un pastāvīga Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punkta neizpilde Vācijas Federatīvajā Republikā neattiecas ne uz vienu konkrētu aizsardzības pasākumu Vācijā, bet esot tikai iebildums, kas seko otrajam izvirzītajam iebildumam. Tādējādi, tā kā otrais iebildums ir nepamatots, arī trešais iebildums ir nepamatots.

143

Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punktu katrai īpaši aizsargājamai dabas teritorijai dalībvalstīm ir jānosaka nepieciešamie aizsardzības pasākumi, kas atbilst šajā teritorijā sastopamo šīs direktīvas I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu un minētās direktīvas II pielikuma sugu ekoloģiskajām prasībām (spriedums, 2023. gada 29. jūnijs, Komisija/Īrija (Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju aizsardzība), C‑444/21, EU:C:2023:524, 137. punkts un tajā minētā judikatūra).

144

Pienākumi, kas dalībvalstīm ir noteikti Dzīvotņu direktīvas 6. pantā, tostarp šī panta 1. punktā paredzētais pienākums veikt vajadzīgos aizsardzības pasākumus, ir jāizpilda efektīvi, veicot pilnīgas, skaidras un precīzas darbības (spriedums, 2023. gada 29. jūnijs, Komisija/Īrija (Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju aizsardzība), C‑444/21, EU:C:2023:524, 138. punkts un tajā minētā judikatūra).

145

Šajā gadījumā jākonstatē, ka Vācijas Federatīvā Republika neapstrīd, ka 2020. gada 13. jūnijā, kas atbilst termiņam, kurš noteikts Komisijas argumentētā atzinuma izpildei, tā formāli nebija pieņēmusi aizsardzības pasākumus attiecībā uz 737 attiecīgajām teritorijām.

146

Runājot par Komisijas pausto argumentu, ka Vācijas Federatīvā Republika ir pārkāpusi Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punktu, vispārīgi un pastāvīgi pieņemdama aizsardzības pasākumus, kas pamatoti ar aizsardzības mērķiem, kuri paši neatbilst šīs direktīvas prasībām, jākonstatē, ka šis arguments tādējādi ir saistīts ar otrā iebilduma, kas attiecas uz aizsardzības mērķiem, priekšmetu, kā norādījusi šī dalībvalsts, un tādējādi uz to ir jāattiecina tas pats secinājums, kas uz otro iebildumu.

147

Kā izriet no šī sprieduma 137. punkta, otrais iebildums ir pamatots tikai, ciktāl Vācijas Federatīvā Republika, pārkāpdama Dzīvotņu direktīva 4. panta 4. punktu, nav pieņēmusi detalizētus mērķus 88 no 4606 attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām, jo pārējie Komisijas argumenti, kas pausti otrajā iebildumā un kas attiecas uz šīs dalībvalsts pieņemto aizsardzības mērķu īpašībām, ir noraidīti.

148

Tādējādi jāsecina, ka trešais iebildums nav pamatots, ciktāl Vācijas Federatīvā Republika, pārkāpdama Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punktu, nav pieņēmusi aizsardzības pasākumus pavisam 737 no 4606 attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām.

149

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, jākonstatē, ka:

150

Prasība pārējā daļā tiek noraidīta.

151

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai pēdējai spriedums galvenokārt ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: