–

Dyrektor Izby Administracji Skarbowej w Warszawie vārdā – M. Rutka,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Björkland un B. Sasinowska, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 56. pantu, akcīzes nodokļa vienreizības principu un samērīguma principu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp P.M. un Dyrektor Izby Administracji Skarbowej w Warszawie (Varšavas Finanšu pārvaldes direktors, Polija) par pēdējā minētā atteikumu atmaksāt prasītāja pamatlietā samaksāto akcīzes nodokli.

3

LESD 110. panta pirmajā daļā ir paredzēts:

“Dalībvalstis citu dalībvalstu ražojumiem tieši vai netieši neuzliek iekšējos nodokļus, kas lielāki par tiem, kas tieši vai netieši uzlikti līdzīgiem vietējiem ražojumiem.”

4

Padomes Direktīvas 2008/118/EK (2008. gada 16. decembris) par akcīzes nodokļa piemērošanas vispārēju režīmu, ar ko atceļ Direktīvu 92/12/EEK (OV 2009, L 9, 12. lpp.), 1. pantā ir noteikts:

“1.   Šī direktīva nosaka vispārēju režīmu attiecībā uz akcīzes nodokli, ko tieši vai netieši uzliek šādu preču patēriņam (turpmāk “akcīzes preces”):

[..]

3.   Dalībvalstis var uzlikt nodokļus:

Tomēr tādu nodokļu uzlikšana tirdzniecībā starp dalībvalstīm nedrīkst radīt ar robežšķērsošanu saistītas formalitātes.”

5

Direktīvas 2008/118 7. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Akcīzes nodoklis kļūst uzliekams brīdī, kad preces nodod patēriņam, un dalībvalstī, kurā to veic.”

6

No 2008. gada 6. decembraustawa o podatku akcyzowym (Akcīzes nodokļa likums; 2009. gada Dz. U., Nr. 3, 11. pozīcija), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (2019. gada Dz. U., 864. pozīcija; turpmāk tekstā – “Akcīzes nodokļa likums”), 100. panta 1. punkta izriet, ka attiecībā uz vieglajiem automobiļiem akcīzes nodoklis ir jāmaksā par:

“[..]

1) tāda vieglā automobiļa ievešanu valsts teritorijā, kas iepriekš nav bijis reģistrēts šajā valstī atbilstoši ceļu satiksmes noteikumiem;

2) Kopienas iekšienē veiktu tāda vieglā automobiļa iegādi valsts teritorijā, kas iepriekš nav bijis reģistrēts šajā valstī atbilstoši ceļu satiksmes noteikumiem;

3) tāda vieglā automobiļa pirmreizējo pārdošanu valsts teritorijā, kas iepriekš nav bijis reģistrēts šajā valstī atbilstoši ceļu satiksmes noteikumiem:

7

Šī likuma 100. panta 3. punktā, runājot par nodokļa saistībām, kas attiecībā uz vieglo automobili radušās, veicot kādu no iepriekšējā punktā minētajiem ar nodokli apliekamajiem darījumiem, ir paredzēts, ka nodokļa maksāšanas pienākums nerodas, pamatojoties uz citu ar nodokli apliekamu darījumu, ja par šo darījumu ir tikusi noteikta vai deklarēta maksājamā akcīzes nodokļa summa.

8

Minētā likuma 107. panta 1. punktā ir noteikts:

“Personai, kura ir ieguvusi tiesības rīkoties kā īpašniecei ar vieglo automobili, kas iepriekš nav bijis reģistrēts valsts teritorijā atbilstoši ceļu satiksmes noteikumiem un par ko šajā valstī ir samaksāts akcīzes nodoklis, un kura šo vieglo automobili piegādā Kopienas iekšienē vai eksportē vai ja tās vārdā šo piegādi vai eksportu veic cita persona, pēc pieteikuma, kas viena gada laikā no šī vieglā automobiļa piegādes Kopienas iekšienē vai eksporta dienas iesniegts atbilstošajam Finanšu pārvaldes direktoram, ir tiesības saņemt akcīzes nodokļa atmaksu.”

9

Ar 2019. gada 5. marta pieteikumu prasītājs pamatlietā, kurš ir komersants, lūdza Naczelnik Urzędu Skarbowego (Finanšu pārvaldes direktors, Polija; turpmāk tekstā – “direktors”) atmaksāt akcīzes nodokli par 2018. gada 7. martā veikto vieglā automobiļa eksportu uz Norvēģiju. Šajā kontekstā tika konstatēts, ka prasītājs pamatlietā ir iesniedzis akcīzes nodokļa deklarāciju par šī transportlīdzekļa iegādi Kopienas iekšienē un ir samaksājis attiecīgo akcīzes nodokli.

10

Ar 2019. gada 29. aprīļa lēmumu direktors atteica šo atmaksu, uzskatot, ka prasītājs pamatlietā nav nodrošinājis atbilstību nosacījumam par attiecīgā transportlīdzekļa reģistrācijas valsts teritorijā neesamību. Proti, pēc minētā transportlīdzekļa reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas 2017. gada 9. augustā bija veikta šī transportlīdzekļa ex officio pagaidu reģistrācija šajā valsts teritorijā atbilstoši valsts ceļu satiksmes noteikumiem. Šajā ziņā direktora ieskatā transportlīdzekļa reģistrācijas datums ir tā ex officio pagaidu reģistrācijas datums, kas ir daļa no reģistrācijas procesa, kura mērķis ir atļaut šim transportlīdzeklim pastāvīgi piedalīties ceļa satiksmē minētajā teritorijā.

11

Ar 2019. gada 13. augusta lēmumu atbildētājs pamatlietā apstiprināja direktora lēmumu.

12

Prasītājs pamatlietā par šo lēmumu cēla prasību Wojewódzki Sąd Administracyjny w Warszawie (Vojevodistes administratīvā tiesa Varšavā, Polija). Šī tiesa noraidīja prasību, uzskatot, ka nav pamata prasītājam pamatlietā atmaksāt akcīzes nodokli, kas bija samaksāts pēc attiecīgā transportlīdzekļa eksporta, jo šajā gadījumā nav izpildīti visi Akcīzes nodokļa likuma 107. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi, it īpaši nosacījums, ka transportlīdzeklis nav ticis reģistrēts valsts teritorijā.

13

Prasītājs pamatlietā iesniedza kasācijas sūdzību Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa, Polija), kas ir iesniedzējtiesa.

14

Pirmkārt, iesniedzējtiesa jautā, vai tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais valsts uzņēmējus, kuri eksportē vieglos automobiļus uz trešām valstīm vai kuri veic šo automobiļu piegādes Kopienas iekšienē, nepadara mazāk konkurētspējīgus salīdzinājumā ar uzņēmējiem no citām Eiropas Savienības valstīm, kuri eksportē vai veic šādu automobiļu piegādes Kopienas iekšienē. Proti, vienīgi reģistrējot vieglo automobili, tiem tiek liegts saņemt samaksātā akcīzes nodokļa atmaksu pat tādā apmērā, kas aprēķināts proporcionāli šī automobiļa lietošanas laikam valsts teritorijā.

15

Otrkārt, šī tiesa jautā, vai šis valsts tiesiskais regulējums nav pretrunā akcīzes nodokļa vienreizības principam, kura piemērošana ir saistīta ar vieglo automobiļu faktisko lietošanu, kā arī samērīguma principam.

16

Šajā ziņā minētā tiesa ir paskaidrojusi, ka saskaņā ar Akcīzes nodokļa likuma 107. pantu akcīzes nodoklis ir atmaksājams neatkarīgi no tā, vai tas ir ticis samaksāts saistībā ar attiecīgā automobiļa pirmreizējo pārdošanu, Kopienas iekšienē veiktu iegādi vai tā ievešanu valsts teritorijā. Papildus šī akcīzes nodokļa samaksai “pirmais nosacījums”, lai iegūtu tiesības uz tā atmaksu, esot apstiprinājums, ka attiecīgais vieglais automobilis ir eksportēts ārpus valsts teritorijas. Tomēr šīs tiesības uz atmaksu esot izslēgtas attiecībā uz tiem automobiļiem, kas ir tikuši reģistrēti pirms to eksportēšanas, pat to pagaidu reģistrācijas gadījumā.

17

Iesniedzējtiesas skatījumā – ja vieglais automobilis, lai gan ticis reģistrēts, tomēr nav ticis lietots un tādējādi arī nav noticis tā patēriņš valsts teritorijā vai arī tas ir bijis īslaicīgs, attiecīgā akcīzes nodokļa pilnīga iekasēšana par šo automobili Polijā šķietami ir pretrunā ne tikai principam par preču aplikšanu ar nodokli patēriņa vietā, bet arī preču, šajā gadījumā vieglo automobiļu, brīvas aprites principam Savienībā starp dažādām dalībvalstīm un arī tirdzniecībā ar trešām valstīm.

18

It īpaši atsaucoties uz 2006. gada 27. jūnija rīkojumu van de Coevering (C‑242/05, EU:C:2006:430, 29. punkts), šī tiesa uzskata, ka tikai vieglā automobiļa reģistrācija vien nevar būt šķērslis akcīzes nodokļa atmaksai, ja šis automobilis netika lietots un nebija paredzēts lietošanai dalībvalstī, kas ir ieviesusi minēto nodokli. No šī rīkojuma izrietot, ka tādam nodoklim kā pamatlietā aplūkotais akcīzes nodoklis ir jābūt tādā apmērā, kas ir proporcionāls laikposmam, kurā minētais automobilis lietots attiecīgajā dalībvalstī.

19

Turklāt minētā tiesa norāda, ka, tiklīdz automobilis ir piegādāts uz citu dalībvalsti vai eksportēts ārpus Savienības, šis automobilis tajā var tikt aplikts ar vietējiem patēriņa nodokļiem vai tāda paša veida maksājumiem kā šis akcīzes nodoklis, un gadījumā, ja tas Polijā netiktu atmaksāts, tas varētu būt akcīzes nodokļa vienreizības principa pārkāpums.

20

Ņemot vērā šos apstākļus, Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa, Polija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [LESD] 56. pants un akcīzes nodokļa, kas ir nodoklis par patieso patēriņu, vienreizības princips un samērīguma princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums kā [Akcīzes nodokļa likuma] 107. panta 1. punkts tiktāl, cik tas neļauj par reģistrētu vieglo automobili nodokļu maksātājam atmaksāt akcīzes nodokli, kas aprēķināts proporcionāli tā lietošanas laikam valstī?”

21

Vispirms jāatgādina, ka LESD 267. pantā iedibinātajā sadarbības procedūrā starp valstu tiesām un Tiesu tai ir jāsniedz valsts tiesai lietderīga atbilde, kas atļautu izlemt tās izskatīšanā esošo strīdu. Šajā aspektā Tiesai attiecīgā gadījumā var nākties ne tikai pārformulēt tai uzdoto jautājumu, bet arī ņemt vērā tādas Savienības tiesību normas, uz kurām valsts tiesa sava jautājuma izklāstā nav atsaukusies (spriedums, 2022. gada 13. oktobris, Herios, C‑593/21, EU:C:2022:784, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

22

Šajā gadījumā Tiesai it īpaši tiek jautāts par LESD 56. panta interpretāciju īpašos apstākļos, kad runa ir par tāda vieglā automobiļa iegādi Kopienas iekšienē, par kuru ir ticis iekasēts akcīzes nodoklis sakarā ar tā reģistrāciju Polijā, un vēlāk šis automobilis ir ticis pārdots un eksportēts uz Norvēģiju, un minētais automobilis nav bijis tāda darījuma priekšmets kā noma vai līzings, kas saistīts ar pakalpojuma sniegšanu LESD 56. panta izpratnē.

23

Šajā ziņā vispirms saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar “precēm” LESD izpratnē ir jāsaprot preces, kas ir novērtējamas naudā un kas kā tādas var būt komercdarījumu priekšmets (spriedumi, 1968. gada 10. decembris, Komisija/Itālija,7/68, EU:C:1968:51, 626. lpp., un 2015. gada 3. decembris, Pfotenhilfe‑Ungarn, C‑301/14, EU:C:2015:793, 47. punkts). Tā kā automobiļi ir preces, kas ir novērtējamas naudā un kas kā tādas var būt komercdarījumu priekšmets, tie ir uzskatāmi par “precēm” šī Līguma izpratnē.

24

Taču saskaņā ar Direktīvas 2008/118 1. panta 1. punktu šie automobiļi ne visās dalībvalstīs ietilpst akcīzes preču kategorijās un līdz ar to uz tiem nav attiecināma saskaņotā akcīzes nodokļa sistēma.

25

Kā ir nospriedusi Tiesa – lai gan dalībvalstīm ir iespēja ieviest vai saglabāt nodokļus, kas tiek uzlikti par šādām precēm, tām sava kompetence šajā jomā tomēr ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības (spriedums, 2015. gada 17. decembris, Viamar, C‑402/14, EU:C:2015:830, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

It īpaši dalībvalstīm šajā ziņā ir jāievēro ne tikai LESD noteikumi, bet arī Direktīvas 2008/118 1. panta 3. punkta noteikumi, atbilstoši kuriem ir aizliegts, ka nodokļa uzlikšana tirdzniecībā starp dalībvalstīm rada ar robežšķērsošanu saistītas formalitātes (spriedums, 2015. gada 17. decembris, Viamar, C‑402/14, EU:C:2015:830, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Turpinot – visi vienpusēji noteikti finansiāli maksājumi neatkarīgi no to nosaukuma vai iekasēšanas metodes, ko uzliek par precēm tāpēc, ka tās šķērso robežu, ja tie nav muitas nodokļi šī vārda tiešajā nozīmē, ir maksājumi ar līdzvērtīgu iedarbību LESD 28. un 30. panta izpratnē (spriedums, 2019. gada 22. maijs, Krohn & Schröder, C‑226/18, EU:C:2019:440, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Attiecībā uz reģistrācijas nodevu, ko dalībvalsts iekasē, reģistrējot automobiļus, lai uzsāktu to ekspluatāciju tās teritorijā, Tiesa ir konsekventi nospriedusi, ka šāds nodoklis nav nedz muitas nodoklis, nedz maksājums ar muitas nodoklim līdzvērtīgu iedarbību LESD 28. un 30. panta izpratnē. Šāds nodoklis ir iekšējs nodoklis un tātad tas ir vērtējams, ņemot vērā LESD 110. pantu (spriedums, 2015. gada 17. decembris, Viamar, C‑402/14, EU:C:2015:830, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Konkrētāk, runājot par tādu akcīzes nodokli, uz kuru nav attiecināms saskaņotais akcīzes nodoklis atbilstoši Direktīvai 2008/118, kāds ir pamatlietā aplūkotais akcīzes nodoklis, kas attiecas uz visiem vieglajiem automobiļiem, kuri reģistrēti attiecīgajā valsts teritorijā, šāds akcīzes nodoklis ir uzskatāms par daļu no vispārējās preču iekšējo nodokļu sistēmas un tas ir jāizvērtē, ņemot vērā LESD 110. panta pirmo daļu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 18. janvāris, Brzeziński, C‑313/05, EU:C:2007:33, 24. punkts).

30

Šādos apstākļos jāuzskata, ka ar vienīgo uzdoto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Savienības primārās tiesības, tostarp LESD 110. panta pirmā daļa, kā arī akcīzes nodokļa vienreizības un samērīguma principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā nav paredzēts, ka, eksportējot attiecīgajā dalībvalstī reģistrētu vieglo automobili, ir jāatmaksā šajā dalībvalstī par šo automobili samaksātais akcīzes nodoklis tādā apmērā, kas ir proporcionāls minētā automobiļa lietošanas laikam šīs valsts teritorijā.

31

Šajā ziņā, pirmkārt, atbilstoši LESD 110. panta pirmajai daļai dalībvalstīm ir aizliegts citu dalībvalstu izcelsmes ražojumiem tieši vai netieši uzlikt iekšējos nodokļus, kas ir lielāki par tiem, kas tieši vai netieši uzlikti līdzīgiem vietējiem ražojumiem.

32

Kā ir nospriedusi Tiesa – šīs LESD normas mērķis ir nodrošināt preču brīvu apriti starp dalībvalstīm parastos konkurences apstākļos. Tādējādi tās mērķis ir novērst jebkāda veida aizsardzību, ko var radīt iekšējo nodokļu piemērošana, it īpaši tādu, kas ir diskriminējoši attiecībā uz precēm no citām dalībvalstīm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 14. aprīlis, Manea, C‑76/14, EU:C:2015:216, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

No Tiesas pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka nodokļu uzlikšanas sistēmu var uzskatīt par saderīgu ar LESD 110. pantu vienīgi tad, ja ir pierādīts, ka tā ir izveidota tā, lai jebkurā gadījumā būtu izslēgts, ka importa precēm tiek uzlikti lielāki nodokļi nekā valsts precēm, un ka tādējādi tai nekādā gadījumā nav diskriminējošas iedarbības (spriedums, 2015. gada 12. februāris, Oil Trading Poland, C‑349/13, EU:C:2015:84, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Šajā ziņā LESD 110. panta pirmā daļa ir pārkāpta tad, ja nodoklis, ar ko tiek aplikta importētā prece, un nodoklis, ar ko tiek aplikta līdzīga vietējā prece, tiek aprēķināts atšķirīgi un ievērojot atšķirīgu kārtību un tā rezultātā vismaz atsevišķos gadījumos importētā prece tiek aplikta ar lielāku nodokli (spriedums, 2015. gada 12. februāris, Oil Trading Poland, C‑349/13, EU:C:2015:84, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Šajā lietā, lai gan iesniedzējtiesai būs jāveic nepieciešamās pārbaudes, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka gadījumā, ja tiek veikta vieglā automobiļa piegāde Kopienas iekšienē vai eksports, personai, kas ir ieguvusi tiesības rīkoties ar šo automobili kā īpašniecei, ir tiesības uz samaksātā akcīzes nodokļa atmaksu tikai tad, ja minētais automobilis nav ticis reģistrēts Polijā. Saskaņā ar Tiesas rīcībā esošo informāciju šis nosacījums ir vienādi attiecināms uz visiem automobiļiem neatkarīgi no to izcelsmes.

36

Otrkārt, saistībā ar akcīzes nodokļa vienreizības principu ir jāuzsver – tā kā nav veikta saskaņošana Savienības līmenī, Tiesa ir nospriedusi, ka no paralēlas dažādu dalībvalstu nodokļu kompetences īstenošanas izrietošās nelabvēlīgās sekas, ja vien šāda īstenošana nav diskriminējoša, nav aprites brīvību ierobežojums. Turklāt dalībvalstīm nav pienākuma pielāgot savas nodokļu sistēmas citu dalībvalstu dažādajām nodokļu sistēmām, lai tostarp izvairītos no dubultas nodokļu uzlikšanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 21. novembris, X, C‑302/12, EU:C:2013:756, 28. un 29. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

37

Tiesa ir arī nospriedusi, ka, ņemot vērā LESD 110. pantu, nav nozīmes tam, ka sakarā ar atteikumu eksporta gadījumā atmaksāt transportlīdzekļa nodokli, kura iekasējamības gadījums ir šāda transportlīdzekļa reģistrācija un nodošana ekspluatācijā, mehāniskajam transportlīdzeklim brīdī, kad tas tiek galīgi eksportēts no vienas dalībvalsts uz citu dalībvalsti, dažādos laikos un dažādās dalībvalstīs tiek piemēroti vairāki nodokļi par mehāniskajiem transportlīdzekļiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 2. februāris, Veronsaajien oikeudenvalvontayksikkö (Transportlīdzekļu nodoklis), C‑676/21, EU:C:2023:63, 36. un 37. punkts).

38

Šāds secinājums ir izdarāms arī saistībā ar tāda vieglā automobiļa eksportu ārpus Savienības kā pamatlietā aplūkotais. Tādējādi nelabvēlīgās sekas, kas attiecīgā gadījumā var rasties saistībā ar multiplikatora efektu, ko izraisa attiecīgajā dalībvalstī iepriekš reģistrēta vieglā automobiļa eksportēšanas gadījumā īstenotā samaksātā akcīzes nodokļa neatmaksāšana tādā apmērā, kas ir proporcionāls šī automobiļa lietošanas laikam šīs valsts teritorijā, no vienas puses, un apstākli, ka šim automobilim galamērķa valstī tiek piemēroti līdzīgi nodokļi vai maksājumi, no otras puses, nevar uzskatīt par pretējiem nedz LESD 110. pantam, nedz arī akcīzes nodokļa vienreizības principam.

39

Treškārt, attiecībā uz samērīguma principu Tiesa saistībā ar LESD normām par pakalpojumu sniegšanas brīvību ir nospriedusi, ka reģistrācijas nodoklis ir pretrunā samērīguma principam, ja tā mērķi varētu sasniegt, ieviešot nodokli, kura apmērs ir proporcionāls transportlīdzekļa reģistrācijas ilgumam valstī, kurā tas tiek lietots, un tādējādi tas ļautu nodrošināt, ka nepastāv diskriminācija attiecībā uz nodokļa uzkrājumu par sliktu transportlīdzekļu līzinga uzņēmumiem, kas reģistrēti citās dalībvalstīs (spriedums, 2002. gada 21. marts, Cura Anlagen, C‑451/99, EU:C:2002:195, 69. punkts).

40

Tāpat Tiesa 2006. gada 27. jūnija rīkojumā van de Coevering (C‑242/05, EU:C:2006:430, 29. punkts), uz kuru ir atsaukusies iesniedzējtiesa, norādīja, ka valsts tiesību akti, kuros ir paredzēta tāda nodokļa iekasēšana, kura summa nav proporcionāla transportlīdzekļa lietošanas laikam attiecīgajā dalībvalstī, pat ja tam ir leģitīms un ar Līgumu saderīgs mērķis, ir pretrunā Līguma noteikumiem par pakalpojumu sniegšanas brīvību, ja nodokli piemēro transportlīdzekļiem, kas tiek nomāti un ir reģistrēti citā dalībvalstī un kurus nav nedz paredzēts galvenokārt pastāvīgi lietot pirmajā dalībvalstī, nedz arī kurus faktiski tā lieto, izņemot, ja nodokļa mērķi nav iespējams sasniegt, ieviešot nodokli, kura summa ir proporcionāla šī transportlīdzekļa lietošanas laikam šajā pirmajā dalībvalstī.

41

Jāuzsver, ka šī judikatūra ir attiecināma uz pakalpojumu sniegšanas brīvības īstenošanu nomas vai līzinga līgumu ietvaros. To nevar attiecināt uz pamatlietā aplūkoto gadījumu, kas skar nevis pārrobežu pakalpojumu sniegšanu, bet gan tāda vieglā automobiļa iegādi Kopienas iekšienē, par kuru tā reģistrācijas Polijā dēļ ir ticis iekasēts akcīzes nodoklis, un pēc tam – šī automobiļa vēlāku pārdošanu un eksportu uz Norvēģiju.

42

Šajā ziņā atbilstoši Tiesas rīcībā esošajai informācijai akcīzes nodoklis par Akcīzes nodokļa likumā paredzētajiem vieglajiem automobiļiem ir nevis nodoklis, kas saistīts ar šo automobiļu lietošanas ilgumu, bet gan ar šiem automobiļiem saistīts patēriņa nodoklis, kas izpaužas kā attiecīgā vieglā automobiļa reģistrācija valsts teritorijā.

43

It īpaši no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietā aplūkotais transportlīdzeklis valsts teritorijā tika reģistrēts 2017. gada 9. augustā, proti, aptuveni septiņus mēnešus pirms šī transportlīdzekļa eksportēšanas uz Norvēģiju 2018. gada 7. martā. Šis reģistrācijas datums atbilst minētā transportlīdzekļa pagaidu reģistrācijas ex officio datumam, kas ir daļa no parastā reģistrācijas procesa, kura mērķis ir atļaut transportlīdzekļa galīgo ekspluatāciju attiecīgajā valsts teritorijā., Tas gan ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, bet šajā ziņā ir jākonstatē, ka transportlīdzekļa pagaidu reģistrācija ex officio ir jānošķir it īpaši no pagaidu reģistrācijas, kas tiek veikta, lai šo transportlīdzekli varētu eksportēt uz ārvalstīm.

44

Jāpiebilst – gadījumā, ja importētājs, neatkarīgi no tā, vai viņš ir fiziska persona vai tirgotājs, izvēlas veikt importu, pilnīgi paturot transportlīdzekli savā īpašumā, un veikt no tā izrietošo šī transportlīdzekļa reģistrāciju valsts teritorijā, šī importētāja iespējamajiem nodomiem attiecībā uz šī transportlīdzekļa turpmāko izmantošanu nav nozīmes, lai, ņemot vērā LESD 110. pantu un samērīguma principu, izvērtētu, vai viņam ir piemērojams attiecīgais akcīzes nodoklis, kā arī atteikums atmaksāt samaksāto nodokli minētā transportlīdzekļa reeksportēšanas gadījumā.

45

Šādos apstākļos nevar secināt, ka samērīguma principam ir pretrunā tas, ka akcīzes nodokļa maksātājam, kurš eksportē attiecīgo minētajā valsts teritorijā reģistrēto vieglo automobili, tiek atteiktas tiesības uz samaksātā nodokļa atmaksu.

46

Ceturtkārt, lietderības labad jāprecizē – apstāklis, ka šajā gadījumā prasītājs pamatlietā attiecīgo transportlīdzekli ir eksportējis uz Norvēģiju, nevar ietekmēt uz uzdoto jautājumu sniedzamo atbildi.

47

LESD 110. pants atbilst 1992. gada 2. maija Eiropas Ekonomikas zonas līguma (OV 1994, L 1, 3. lpp.) 14. pantam, un saskaņā ar pamatlietā aplūkoto valsts tiesisko regulējumu tiesības saņemt attiecīgā nodokļa atmaksu ir pakļautas to pašu nosacījumu ievērošanai saistībā ar transportlīdzekļiem, kas tiek pārdoti Savienības teritorijā, un transportlīdzekļiem, kas tiek eksportēti ārpus Savienības.

48

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Savienības primārās tiesības, tostarp LESD 110. panta pirmā daļa, kā arī akcīzes nodokļa vienreizības un samērīguma principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā nav paredzēts, ka, eksportējot attiecīgajā dalībvalstī reģistrētu vieglo automobili, ir jāatmaksā šajā dalībvalstī par šo automobili samaksātais akcīzes nodoklis tādā apmērā, kas ir proporcionāls minētā automobiļa lietošanas laikam šīs valsts teritorijā.

49

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:

Savienības primārās tiesības, tostarp LESD 110. panta pirmā daļa, kā arī akcīzes nodokļa vienreizības un samērīguma principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā nav paredzēts, ka, eksportējot attiecīgajā dalībvalstī reģistrētu vieglo automobili, ir jāatmaksā šajā dalībvalstī par šo automobili samaksātais akcīzes nodoklis tādā apmērā, kas ir proporcionāls minētā automobiļa lietošanas laikam šīs valsts teritorijā.