–

Eurelec Trading SCRL vārdā – H. Boularbah, J. Derenne un O. Laude, advokāti,

–

Scabel SA vārdā – D. De Sart un M. Dupont, advokāti,

–

Groupement d’achat des centres Édouard Leclerc (GALEC) un Association des centres distributeurs Édouard Leclerc (ACDLEC) vārdā – G. Parleani un O. Parleani, advokāti,

–

Francijas valdības vārdā – A. Daniel un A.‑L. Desjonquères, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – S. Noë un W. Wils, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.) 1. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Eurelec Trading SCRL (turpmāk tekstā – “Eurelec”) un Scabel SA, sabiedrībām ar juridisko adresi Beļģijā, no vienas puses, un ministre de l’Économie et des Finances (ekonomikas un finanšu ministrs, Francija), no otras puses, par konkurenci ierobežojošu praksi attiecībā uz Francijā reģistrētiem piegādātājiem.

3

Regulas Nr. 1215/2012 10. apsvērumā ir paredzēts:

“Šīs regulas darbības jomā būtu jāietver galvenie civiltiesiskie un komerciālie jautājumi, izņemot dažus skaidri noteiktus jautājumus [..].”

4

Šīs regulas 1. panta, kas ietverts tās I nodaļā “Darbības joma un definīcijas”, 1. punktā ir paredzēts:

“Šo regulu piemēro civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas būtības. Tā neattiecas jo īpaši uz nodokļu, muitas vai administratīvajām lietām vai uz valsts atbildību par darbību un bezdarbību, īstenojot valsts varu (acta iure imperii).”

5

Code de commerce (Komerckodekss), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk tekstā – “Komerckodekss”), VI grāmatā “Cenu un konkurences brīvība” tostarp ir ietverta IV sadaļa “Pārskatāmība, konkurenci ierobežojoša prakse un citas aizliegtas darbības”. Šī kodeksa L 442‑6. pantā, kas ietilpst šajā IV sadaļā, ir noteikts:

“I. Ikvienam ražotājam, komersantam, rūpniekam vai profesiju reģistrā reģistrētai personai iestājas atbildība un rodas pienākums atlīdzināt radītus zaudējumus, ja tas:

[...]

2° uzliek vai mēģina uzlikt darījumu partnerim saistības, kas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos;

[...]

III. Prasību kompetentajā civillietu vai komerclietu tiesā var celt jebkura persona, kura var pierādīt likumīgu interesi, prokuratūra, par ekonomiku atbildīgais ministrs vai Konkurences iestādes priekšsēdētājs, ja tas saistībā ar savā kompetencē esošajām lietām konstatē šajā pantā minēto praksi.

Šīs tiesvedības laikā par ekonomiku atbildīgais ministrs un prokuratūra var lūgt tiesai, kas izskata lietu, izdot rīkojumu izbeigt šajā pantā minētās darbības. Tās arī attiecībā uz visām šīm darbībām var lūgt atzīt par spēkā neesošiem prettiesiskus noteikumus vai līgumus un pieprasīt nepamatotu maksājumu atgūšanu. Tāpat tie var lūgt piespriest civiltiesisku naudas sodu, kura apmērs nedrīkst pārsniegt 5 miljonus EUR. Tomēr šo naudas sodu var piemērot trīskāršā apmērā no nepamatoti samaksātās summas vai samērīgi ar pārkāpuma rezultātā iegūtajām priekšrocībām 5 % apmērā no apgrozījuma bez nodokļiem, ko persona, kas veic darbības, guvusi pēdējā finanšu gadā, kas beidzies finanšu gadā pirms tā finanšu gada, kurā tika īstenotas šajā pantā minētās darbības. Tāpat var tikt prasīts atlīdzināt nodarītos zaudējumus. [...]

[..]”

6

Komerckodeksa VI grāmatas V sadaļā “Izmeklēšanas pilnvaras” ir ietverts šī kodeksa L 450‑1.–L 450‑10. pants.

7

Minētā kodeksa L 450‑1. panta II daļā ir noteikts:

“Par ekonomiku atbildīgā ministra pilnvaroti ierēdņi var veikt izmeklēšanu, kas vajadzīga šīs grāmatas noteikumu piemērošanai.”

8

Saskaņā ar Komerckodeksa L 450‑4. panta pirmo daļu šī kodeksa L 450‑1. pantā minētie darbinieki ar tiesneša atļauju un tā uzraudzībā var veikt apmeklējumus visās vietās, kā arī izņemt dokumentus un jebkādus informācijas nesējus izmeklēšanā, ko ir pieprasījis tostarp par ekonomiku atbildīgais ministrs.

9

Minētā kodeksa L 450‑8. pantā ir noteikts:

“Tiek sodīts ar brīvības atņemšanu uz diviem gadiem un naudas sodu 300000 EUR ikviens, kas jebkādā veidā traucē to pienākumu izpildei, kuri L 450‑1. pantā minētajiem darbiniekiem ir uzticēti saskaņā ar šo grāmatu.”

10

Saskaņā ar Beļģijas tiesībām dibinātā sabiedrība Eurelec ir E. Leclerc grupas un Rewe grupas, kas ir saskaņā attiecīgi ar Francijas un Vācijas tiesībām dibināti komersantu kooperatīvi, izveidots cenu apspriešanas un iepirkumu centrs.

11

Saskaņā ar Beļģijas tiesībām dibinātā sabiedrība Scabel veic starpnieka lomu starp Eurelec un sabiedrības Leclerc Francijas un Portugāles reģionālajiem iepirkumu centriem un nodrošina Eurelec administratīvo un tehnisko pakalpojumu sniegšanu.

12

Groupement d’achat des centres Édouard Leclerc (GALEC) ir Leclerc grupas valsts iepirkumu centrs, kas apspriež gada pamatlīgumus ar Francijas piegādātājiem, un tos īsteno reģionālie iepirkumu centri.

13

Association des centres distributeurs Édouard Leclerc (ACDLEC) ir atbildīga par Mouvement E. Leclerc ilgtermiņa stratēģijas izstrādi, un tā tika izveidota pēc alianses starp E. Leclerc un Rewe Eiropā iniciatīvas.

14

Laikposmā no 2016. līdz 2018. gadam ekonomikas un finanšu ministrs veica izmeklēšanu, kuras rezultātā viņam radās aizdomas, ka Eurelec, iespējams, īstenojusi konkurenci ierobežojošas darbības Beļģijā attiecībā uz Francijā reģistrētiem piegādātājiem. Šajā izmeklēšanā tika konstatēts, ka Eurelec, piespiežot piegādātājus pieņemt cenu samazinājumus bez atlīdzības, pārkāpj Komerckodeksa noteikumus un liek tiem piemērot Beļģijas likumus noslēgtajiem līgumiem, lai apietu Francijas likumu.

15

Uzskatīdams, ka darbību, kas rada aizdomas par pārkāpumiem, esamību apstiprināja 2018. gada februārī GALEC un ACDLEC telpās veiktās pārbaudes un dokumentu izņemšanas, ekonomikas un finanšu ministrs ar tiesu izpildītāja 2019. gada 19. jūlija un 27. septembra aktiem saskaņā ar Komerckodeksa L 442‑6. pantu cēla pret Eurelec, Scabel, GALEC un ACDLEC prasību tribunal de commerce de Paris (Parīzes Komerclietu tiesa, Francija), lai tā konstatētu, ka ar šīm darbībām to komercpartneriem ir noteikti pienākumi, kas rada būtisku nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, izdotu rīkojumu šīm sabiedrībām izbeigt minētās darbības un piespriest minētajām sabiedrībām tostarp civiltiesisku naudas sodu. Sabiedrības, pret kurām tika celta prasība, izvirzīja iebildi par Francijas tiesu kompetences neesamību izskatīt ekonomikas un finanšu ministra celto prasību saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 noteikumiem, jo šī prasība bija vērsta pret Beļģijā reģistrētajām sabiedrībām Eurelec un Scabel.

16

Ar 2021. gada 15. aprīļa starpspriedumu tribunal de commerce de Paris (Parīzes Komerclietu tiesa) noraidīja iebildi par kompetences neesamību un atzina savu kompetenci izskatīt prasību.

17

Eurelec un Scabel par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa, Francija), norādot, ka ekonomikas un finanšu ministra celtā prasība nav “civillieta un komerclieta” Regulas Nr. 1215/2012 izpratnē un ka līdz ar to šai tiesai nav jurisdikcijas, ciktāl prasība ir vērsta pret tām.

18

Ekonomikas un finanšu ministrs uzskata, ka viņa prasības ietilpst Regulas Nr. 1215/2012 materiālajā piemērošanas jomā. Tā kā celtās prasības priekšmets ir Francijas ekonomiskās kārtības aizstāvēšana, viņš uzskata, ka tā ir jāizskata vienīgi Francijas tiesai. Viņš uzskata, ka viņa izmeklēšanas pilnvaru izmantošanā ir jānošķir izmeklēšanas stadija un tiesvedība, un apgalvo, ka Regulas Nr. 1215/2012 piemērojamības kritērijs ir šo pierādījumu faktiska izmantošana un nevis to savākšanas veids. Visbeidzot viņš piebilst, ka viņa prasība iekļaujas vienlīdzīgās attiecībās ar sabiedrībām, pret kurām celta prasība, jo arī uz tām attiecas Civilprocesa kodeksa noteikumi, kas ir piemērojami visiem lietas dalībniekiem.

19

Šajos apstākļos cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Regulas Nr. 1215/2012] 1. panta 1. punktā definētā “civillietu un komerclietu” joma ir jāinterpretē tādējādi, ka tā aptver prasību – un tās rezultātā pieņemtu tiesas nolēmumu –, i) ko pret Beļģijas sabiedrību cēlis [ekonomikas un finanšu ministrs] saskaņā ar [Komerckodeksa] L 442‑6. panta I daļas 2. punktu, ii) ar mērķi konstatēt un izbeigt konkurenci ierobežojošu praksi un piespriest apgalvotajam šīs prakses īstenotājam civiltiesisku naudas sodu, iii) pamatojoties uz pierādījumiem, kas iegūti, izmantojot viņa īpašās izmeklēšanas pilnvaras?”

20

Ar uzdoto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “civillietas un komerclietas” šīs tiesību normas izpratnē ietver vienas dalībvalsts valsts pārvaldes iestādes prasību pret citā dalībvalstī reģistrētām sabiedrībām, lai konstatētu un izbeigtu konkurenci ierobežojošas darbības un lai sodītu par tām, pret pirmajā dalībvalstī reģistrētiem piegādātājiem, ja tā īsteno izmeklēšanas pilnvaras vai pilnvaras celt prasības tiesā, kas ir pārmērīgas salīdzinājumā ar vispārējām tiesību normām, kuras piemērojamas attiecībās starp privātpersonām.

21

Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka, lai gan noteiktas tiesvedības starp valsts pārvaldes iestādi un privāttiesību subjektu var ietilpt Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas jomā, tas tā nav gadījumā, ja valsts pārvaldes iestāde rīkojas, īstenojot valsts varu (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, Movic u.c., C‑73/19, EU:C:2020:568, 35. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

22

Ja kāds lietas dalībnieks īsteno publisko varu, izmantojot pilnvaras, kas ir pārmērīgas salīdzinājumā ar vispārējam tiesību normām, kuras piemērojamas attiecībās starp privātpersonām, tas izslēdz šādu lietu no “civillietu un komerclietu” jomas Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkta izpratnē (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, Movic u.c., C‑73/19, EU:C:2020:568, 36. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

23

No minētā izriet – lai noteiktu, vai lieta ietilpst jēdzienā “civillietas un komerclietas” Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkta izpratnē un tādējādi – šīs regulas piemērošanas jomā, ir jāidentificē tiesiskās attiecības, kas pastāv starp lietas dalībniekiem, un strīda priekšmets vai arī alternatīvi ir jāizvērtē celtās prasības pamats un tās celšanas kārtība (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, Movic u.c., C‑73/19, EU:C:2020:568, 37. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

24

Tādējādi jēdzienā “civillietas un komerclietas” ietilpst prasība starp vienas dalībvalsts iestādēm un citā dalībvalstī reģistrētiem profesionāļiem, kuras ietvaros šīs iestādes galvenokārt lūdz konstatēt pārkāpumus, kas ir uzskatāmi par iespējami prettiesisku negodīgu komercpraksi, un izdot rīkojumu par to izbeigšanu, kā arī – pakārtoti – noteikt reklāmas pasākumus un kavējuma naudu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, Movic u.c., C‑73/19, EU:C:2020:568, 64. punkts).

25

Savukārt tas tā nav gadījumā, kad tiek lūgts piešķirt kompetenci noteikt nākotnes pārkāpumu esamību ar vienkāršu attiecīgās valsts pārvaldes iestādes ierēdņa sastādītu protokolu, jo šāda prasība patiesībā attiecas uz pilnvarām, kas ir pārmērīgas salīdzinājumā ar vispārējām tiesību normām, kuras ir piemērojamas attiecībās starp privātpersonām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, Movic u.c., C‑73/19, EU:C:2020:568, 62. punkts).

26

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka, pirmkārt, pamatlietā aplūkotā prasība, kuras priekšmets ir Francijas publiskās ekonomiskās kārtības aizsardzība, tika celta, pamatojoties uz pierādījumiem, kas iegūti apmeklējumos uz vietas un ar dokumentu izņemšanu. Šādas izmeklēšanas pilnvaras, pat ja tās iepriekš ir jāatļauj tiesai, tomēr ir pārmērīgas salīdzinājumā ar vispārējām tiesībām, it īpaši tāpēc, ka tās nevar īstenot privātpersonas, un tāpēc, ka saskaņā ar atbilstošajām valsts tiesību normām ikvienai personai, kas iebilst pret šādu pasākumu īstenošanu, piespriež brīvības atņemšanas sodu, kā arī naudas sodu 300000 EUR.

27

Otrkārt, prasība pamatlietā tostarp ir vērsta uz Komerckodeksa L 442‑6. panta III daļas otrajā ievilkumā paredzētā civiltiesiskā naudas soda noteikšanu. Lai gan ir taisnība, ka kompetentajai tiesai ir jānosaka šāds naudas sods, vienīgi par ekonomiku atbildīgais ministrs un prokuratūra var prasīt tā piemērošanu. It īpaši saskaņā ar Komerckodeksa L 442‑6. pantu persona, kas ir cietusi no konkurenci ierobežojošas prakses, var celt prasību tikai par šīs prakses radīto zaudējumu atlīdzināšanu un lūgt izbeigt minēto praksi vai atzīt attiecīgo noteikumu par spēkā neesošu.

28

Šajā ziņā pamatlietā aplūkotā prasība atšķiras no prasības, kas aplūkota lietā, kurā taisīts 2020. gada 16. jūlija spriedums Movic u.c. (C‑73/19, EU:C:2020:568), jo šajā lietā kompetentās valsts pārvaldes iestādes neprasīja uzlikt naudas sodu sabiedrībām, kurām tika pārmesti komerciāli pārkāpumi, bet tikai izdot rīkojumu izbeigt šos pārkāpumus, un šāda iespēja bija arī attiecīgajām personām un patērētāju aizsardzības apvienībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, Movic u.c., C‑73/19, EU:C:2020:568, 48. punkts).

29

Šādos apstākļos, īstenojot pamatlietā aplūkoto prasību, ekonomikas un finanšu ministrs rīkojas, “īstenojot valsts varu (acta iure imperii)” Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkta izpratnē, tādēļ šāda veida prasība neietilpst minētajā tiesību normā paredzētajā jēdzienā “civillietas un komerclietas”, tomēr tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

30

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “civillietas un komerclietas” šīs tiesību normas izpratnē neietver vienas dalībvalsts valsts pārvaldes iestādes prasību pret citā dalībvalstī reģistrētām sabiedrībām, lai konstatētu un izbeigtu konkurenci ierobežojošas darbības pret pirmajā dalībvalstī reģistrētiem piegādātājiem un lai sodītu par tām, ja tā īsteno izmeklēšanas pilnvaras vai pilnvaras celt prasības tiesā, kas ir pārmērīgas salīdzinājumā ar vispārējām tiesību normām, kuras piemērojamas attiecībās starp privātpersonām.

31

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 1. panta 1. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

jēdziens “civillietas un komerclietas” šīs tiesību normas izpratnē neietver vienas dalībvalsts valsts pārvaldes iestādes prasību pret citā dalībvalstī reģistrētām sabiedrībām, lai konstatētu un izbeigtu konkurenci ierobežojošas darbības pret pirmajā dalībvalstī reģistrētiem piegādātājiem un lai sodītu par tām, ja tā īsteno izmeklēšanas pilnvaras vai pilnvaras celt prasības tiesā, kas ir pārmērīgas salīdzinājumā ar vispārējām tiesību normām, kuras piemērojamas attiecībās starp privātpersonām.