–

Est Wind Power OÜ vārdā – P. Kergandberg un E.‑K. Velbri, vandeadvokaadid,

–

Elering AS vārdā – T. Järviste un V. Šipilov, vandeadvokaadid,

–

Igaunijas valdības vārdā – M. Kriisa, pārstāve,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Braga da Cruz, I. Georgiopoulos un E. Randvere, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Komisijas paziņojuma “Pamatnostādnes par valsts atbalstu vides aizsardzībai un enerģētikai 2014.–2020. gadam” (OV 2014, C 200, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “2014. gada pamatnostādnes”) 19. punkta 44. apakšpunktu un 66. zemsvītras piezīmi.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Est Wind Power OÜ (turpmāk tekstā – “EWP”) un Elering AS, pārvades sistēmas operatoru, par to, vai par tiesisku ir uzskatāms Elering pēc EWP lūguma izdots atzinums, kurā konstatēts, ka vēja parka būvniecības projekta attīstības stāvoklis neatbilst valsts tiesību aktu prasībām, kas ļautu EWP kvalificēt par “esošu” enerģijas “ražotāju” un tādējādi tai saņemt subsīdijas šā parka būvniecībai.

3

Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), 29. panta 1. punktā ir noteikts:

“Lai piemērotu LESD 107. panta 1. punktu un 108. pantu, dalībvalstu tiesas var lūgt [Eiropas] Komisiju iesniegt tām informāciju, kas ir tās rīcībā, vai tās atzinumu par jautājumiem saistībā ar valsts atbalsta noteikumu piemērošanu.”

4

2014. gada pamatnostādņu 19. punkta 44. apakšpunktā ir iekļauta šāda definīcija:

“darbu sākums” ir ar ieguldījumu saistītu būvdarbu sākums vai pirmās stingri noteiktās iekārtu pasūtījumu saistības vai citas saistības, kas padara ieguldījumu neatgriezenisku – atkarībā no tā, kas sākas pirmais. Zemes pirkšanu un tādus sagatavošanās darbus kā atļauju saņemšana un priekšizpētes veikšana neuzskata par darbu sākumu. Attiecībā uz pārņemšanu “darbu sākums” ir brīdis, kad tiek iegādāti aktīvi, kas ir tieši saistīti ar iegādāto uzņēmumu”.

5

Šo pamatnostādņu 50. punktā ir norādīts:

“Komisija uzskata, ka atbalstam nav stimulējošas ietekmes uz atbalsta saņēmēju visos tajos gadījumos, kad darbs saistībā ar projektu jau ir uzsākts, pirms atbalsta saņēmējs iesniedz valsts iestādēm atbalsta pieteikumu. Šādos gadījumos, ja atbalsta saņēmējs sāk īstenot projektu pirms pieteikšanās atbalsta saņemšanai, atbalsts, kas piešķirts saistībā ar minēto projektu, netiks uzskatīts par saderīgu ar iekšējo tirgu.”

6

Minēto pamatnostādņu 126. punktā tostarp ir paredzēts:

“Pārejas periodā no 2015. līdz 2016. gadam atbalsts attiecībā uz vismaz 5 % no plānotajām jaunajām jaudām elektroenerģijas ražošanai no [atjaunīgajiem] energoresursiem būtu jāpiešķir konkurenci veicinošā konkursa procedūrā, pamatojoties uz skaidriem, pārredzamiem un nediskriminējošiem kritērijiem.

No 2017. gada 1. janvāra piemēro šādas prasības.

Atbalstu piešķir konkurenci veicinošā konkursa procedūrā (66), pamatojoties uz skaidriem, pārredzamiem un nediskriminējošiem kritērijiem [..].

[..]”

7

Saskaņā ar šo pašu pamatnostādņu 66. zemsvītras piezīmi:

“Iekārtām, kuras sākušas darboties pirms 2017. gada 1. janvāra un attiecībā uz kurām dalībvalstis ir apstiprinājušas atbalstu pirms minētā datuma, var piešķirt atbalstu, pamatojoties uz shēmu, kas bija spēkā apstiprināšanas brīdī.”

8

Komisijas Lēmuma C(2017) 8456 final (2017. gada 6. decembris) par grozījumiem Igaunijas atbalsta shēmā atjaunīgajiem energoresursiem un koģenerācijai (valsts atbalsts SA.47354 (2017/NN)) [Neoficiāls tulkojums.] (OV 2018, C 121, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “2017. gada lēmums”) 42.–44. apsvērums ir formulēts šādi:

9

2003. gada 11. februāraelektrituruseadus (Elektroenerģijas tirgus likums; RT I 2003, 25, 153) pamatlietā piemērojamās redakcijas (turpmāk tekstā – “ELTS”) 59. pantā “Atbalsts” bija paredzēts:

“(1) Ražotājs ir tiesīgs no pārvades sistēmas operatora saņemt šajā pantā minēto atbalstu:

[..].

(2) Pārvades sistēmas operators ražotājam izmaksā atbalstu pēc ražotāja pieteikuma:

[..].

(21) Šā panta 2. punktā minētais atbalsts ir valsts atbalsts [LESD] 107. panta 1. punkta izpratnē, ko piešķir saskaņā ar [2014. gada pamatnostādnēm], kā arī pamatojoties uz [2017. gada lēmumu].

(22) Uz šā panta 2. punktā minēto atbalstu enerģijai, kas saražota ražošanas iekārtā, kuras ražošanas jauda ir vismaz 1 MW, var pretendēt ražotājs, kas ne vēlāk kā 2016. gada 31. decembrī ir sācis darbu pie ieguldījumu projekta, kas saistīts ar šo ražošanas iekārtu, vismaz vienā no šādiem veidiem:

(23) Ja ražotājs lūdz pārvades sistēmas operatoram novērtējumu par savu atbilstību šā panta 2.2 punktā minētajiem nosacījumiem, to sniedz 90 dienu laikā pēc minētā pieteikuma saņemšanas.

[..]”

10

Lai Peitē‑Vaivinā [Päite‑Vaivina], kas atrodas Toilas (Igaunija) pašvaldības teritorijā, ierīkotu vēja parku, ko veidotu 28 vēja ģeneratori ar kopējo jaudu 64,4 MW (turpmāk tekstā – “plānotais vēja parks”), EWP2004. gada 27. aprīlī noslēdza pieslēguma līgumu ar Elering un šajā saistībā par pieslēgumu attiecīgajam tīklam samaksāja 522813,93 EUR.

11

2008. gadā EWP šajā vēja parkā uzstādīja vēja mērījuma torņus un tādējādi uzņēmās izmaksas 212002,15 EUR. Ar 2010. gada 11. maija līgumu EWP ieguva apbūves tiesības uz 28 zemesgabaliem, kas bija paredzēti šo vēja ģeneratoru uzstādīšanai.

12

2016. gada 19. janvārī Toilas pašvaldības dome publicēja vēja parka plānošanas noteikumus, un 2016. gada 4. februārī EWP lūdza šajā nolūkā izsniegt būvatļauju. 2016. gada 20. aprīlī Aizsardzības ministrija atteica apstiprināt vēja parka būvniecības plānu, un ar 2016. gada 26. aprīļa lēmumu Toilas pašvaldības dome atteicās izsniegt EWP pieprasīto būvatļauju. EWP šos noraidošos lēmumus pārsūdzēja.

13

2020. gada 29. septembrīEWP, pamatojoties uz ELTS 59. panta 2.3 punktu, lūdza Elering sniegt atzinumu par to, vai ieguldījumu projekts šā vēja parka būvniecībai atbilst ELTS 59. panta 2.2 punktā paredzētajiem nosacījumiem.

14

2021. gada 13. aprīļa Atzinumā Nr. 22‑7/2020/29‑5 Elering pauda nostāju, ka projekts šiem nosacījumiem neatbilst, tostarp tāpēc, ka EWP2016. gada 31. decembrī nevarēja kvalificēt par “esošu ražotāju”. Ja EWP varētu šādi kvalificēt, tai būtu tiesības saskaņā ar pastāvošu atbalsta shēmu saņemt atbalstu plānotā vēja parka būvniecībai.

15

2021. gada 13. maijāEWP vērsās Tallinna Halduskohus (Tallinas Administratīvā tiesa, Igaunija), kas ir iesniedzējtiesa, ar pieteikumu atcelt šo paziņojumu un lūdza tai uzdot Elering no jauna izskatīt šā sprieduma 13. punktā minēto lūgumu. Tādējādi pamatlieta attiecas uz minētā atzinuma likumību.

16

Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar ELTS 59. panta 2.2 punktu jēdziens “esošs ražotājs” citastarp aptver ražotāju, kurš ne vēlāk kā 2016. gada 31. decembrī ir sācis darbus ieguldījumu projektā attiecībā uz ražošanas iekārtām tādējādi, ka tas ir “sācis būvdarbus” saistībā ar šo ieguldījumu projektu vai “uzņēmies citas saistības, kas ieguldījumu projektu padara neatgriezenisku”, taču jāpatur prātā, ka nedz tās zemes iegāde, uz kuras atrodas ražotne, nedz atļauju saņemšana, nedz sagatavošanās darbi netiek uzskatīti par saistībām, kas ieguldījumu projektu padara neatgriezenisku.

17

EWP un Elering nav vienisprātis par to, vai 2016. gada 31. decembrīEWP bija “sākusi būvdarbus” saistībā ar plānoto vēja parku vai arī bija “uzņēmusies citas saistības, kas ieguldījumu projektu padara neatgriezenisku”.

18

Attiecībā uz pēdējo minēto nosacījumu lietas dalībnieki it īpaši nav vienisprātis par jēdziena “neatgriezenisks ieguldījumu projekts” definīciju: proti, vai šis jēdziens nozīmē, ka ir jāveic ekonomiska analīze par attiecīgajā ieguldījumu projektā radušos izmaksu proporciju salīdzinājumā ar tā kopējām izmaksām, un vai tad, ja Elering daļu veikto izdevumu uzskata par sagatavojošiem izdevumiem vai izmaksām, kas nav neatgriezeniski izdevumi – piemēram, saistībā ar zemes iegādi vai apbūves tiesību iegādi –, tie būtu jāizslēdz arī no kopējām šā projekta izmaksām šādā ekonomiskajā analīzē, jo tajā ir iekļauts salīdzinājums par to, kāda ir veikto izmaksu procentuālā daļa no projekta kopējām izmaksām.

19

Lietas dalībnieki nav vienisprātis arī par to, vai, pirmkārt, 2016. gada 31. decembrī prasītājai bija valsts atļauja, kas nepieciešama šā projekta īstenošanai, un, otrkārt, vai šai valsts atļaujai noteikti ir jābūt būvatļaujai vai arī tā var būt pilsētplānošanas dokuments, piemēram, ģenerālplāns vai detalizēts pilsētplānošanas plāns, vai arī projektēšanas nosacījumu saraksts, kuri saskaņā ar valsts tiesību aktiem tiek sagatavoti pirms būvatļaujas.

20

EWP uzskata, ka tā ir “sākusi būvdarbus” saistībā ar plānoto vēja parku, jo tā līdz 2016. gada 31. decembrim ir uzbūvējusi vēja mērītājus un vēja parka pieslēgvietu Allikas (Igaunija) apakšstacijai.

21

Elering par “neatgriezeniskiem izdevumiem” kvalificē vēja mērīšanas torņu būvniecības izdevumus 212002,15 EUR, kā arī pieslēguma izmaksas 522813,93 EUR, taču uzskata, ka šādi ieguldījumi nav pietiekami, lai pierādītu, ka ar ļoti lielu varbūtību attiecīgais ieguldījumu projekts tiks sekmīgi pabeigts, jo šīs saistības neveido būtisku daļu šā projekta kopējo izmaksu, kuras aplēstas 67224000 EUR, proti, attiecīgās saistības veido vien 1,09 % kopējo izmaksu.

22

Turklāt Elering apgalvo, ka šādos apstākļos – un lai ELTS 59. panta 2.2 punktā paredzēto sistēmu nepadarītu bezjēdzīgu – arī šajā tiesību normā paredzēto nosacījumu par būvdarbu sākšanu nevar uzskatīt par izpildītu, jo attiecīgā ieguldījumu projekta neatgriezeniskais raksturs ir būtisks elements visās minētajā tiesību normā paredzētajās situācijās, tostarp attiecībā uz šo nosacījumu, savukārt EWP to apstrīd.

23

Tallinna Halduskohus (Tallinas Administratīvā tiesa) norāda, ka pamatlietā tā saskaņā ar Regulas 2015/1589 29. panta 1. punktu ir lūgusi Komisijai atzinumu par to, vai 2017. gada lēmuma 42. apsvērums un tajā ietvertais jēdziens “esoši ražotāji” ir jāinterpretē tādējādi, ka 2017. gada 1. janvārī“attīstītājam ir jābūt saņēmušam nepieciešamo valsts atļauju projekta īstenošanai un tam ir jābūt likumīgām tiesībām lietot zemi, uz kuras paredzēts īstenot projektu”, lai varētu uzskatīt, ka uz to attiecas šis jēdziens, un tādējādi – lai tas uz šā lēmuma pamata varētu saņemt ar iekšējo tirgu saderīgu valsts atbalstu.

24

Komisija 2020. gada 17. janvāra atzinumā (turpmāk tekstā – 2020. gada atzinums”) ir atbildējusi, ka 2017. gada lēmuma 42. apsvērums ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir prasīts, lai 2017. gada 1. janvārī“attīstītājs būtu saņēmis nepieciešamo valsts atļauju projekta īstenošanai un tam būtu likumīgas tiesības lietot zemi, uz kuras paredzēts īstenot projektu”. Komisija papildus ir norādījusi: lai uzņēmums varētu tikt atzīts par “esošu ražotāju” un tādējādi saskaņā ar šo lēmumu saņemt ar iekšējo tirgu saderīgu valsts atbalstu, ir jābūt izpildītiem abiem šiem nosacījumiem vienlaikus ar vienu no trijām 2014. gada pamatnostādņu 19. punkta 44. apakšpunkta pirmajā teikumā minētajām alternatīvām.

25

Ņemot vērā šo atzinumu, iesniedzējtiesa uzskata, ka tai ir papildus jāsaņem skaidrojums par 2014. gada pamatnostādņu 19. punkta 44. apakšpunktā un 2017. gada lēmuma 42. apsvērumā minētajiem jēdzieniem “darbu sākums”, “ar ieguldījumu saistīti būvdarbi”, “citas saistības, kas padara ieguldījumu neatgriezenisku” un “valsts atļauja ieguldījumu projekta īstenošanai”, kā arī par prasībām, kuras valsts pārvaldes iestādei no tiem izriet attiecībā uz novērtējumu par varbūtību, ka ieguldījumu projekts tiks pabeigts.

26

Iesniedzējtiesa jautā arī, vai 2019. gada 5. marta sprieduma Eesti Pagar (C‑349/17, EU:C:2019:172) 61. un 68. punktā izklāstītie apsvērumi, ka kritērijiem atbalsta jomā jābūt skaidriem un tādiem, kurus kompetentās valsts iestādes var viegli piemērot, neliedz veikt šādu sarežģītu ekonomisko vērtējumu katrā atsevišķā gadījumā.

27

Šādos apstākļos Tallinna Halduskohus (Tallinas Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

28

Komisija apgalvo, ka, ņemot vērā atbildi, kas sniedzama uz septīto un astoto jautājumu, pirmais līdz sestais jautājums ir nepieņemams vai tiem nav nozīmes, tāpēc uz tiem nav jāatbild.

29

Pirmkārt, Komisija norāda, ka 2014. gada pamatnostādnēm ir saistoša iedarbība tikai attiecībā uz Komisiju pašu un tās nerada patstāvīgas juridiskas saistības dalībvalstīm, kam esot saistoši tikai tie lēmumi, kurus Komisija tām ir adresējusi, piemērojot attiecīgajam pasākumam atbilstošās pamatnostādnes. Tāpēc 2014. gada pamatnostādņu 19. punkta 44. apakšpunkts, 126. punkts un 66. zemsvītras piezīme neesot tiesību normas, kuras Tallinna Halduskohus (Tallinas Administratīvā tiesa) pamatlietā būtu jāpiemēro tieši.

30

Šajā ziņā jāatgādina, ka atbalsta pasākumu saderības ar iekšējo tirgu izvērtēšana saskaņā ar LESD 107. panta 3. punktu ir ekskluzīvā Komisijas kompetencē un šīs iestādes darbību kontrolē Savienības tiesas. Šajā ziņā Komisijai ir plaša novērtējuma brīvība, kuru īstenojot ir jāizdara sarežģīti ekonomiska un sociāla rakstura vērtējumi. Īstenojot šo novērtējuma brīvību, Komisija var pieņemt pamatnostādnes, lai noteiktu kritērijus, uz kuru pamata tā paredz izvērtēt dalībvalstu iecerēto atbalsta pasākumu saderību ar iekšējo tirgu (spriedums, 2022. gada 15. decembris, Veejaam un Espo, C‑470/20, EU:C:2022:981, 29. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

31

Komisija, pieņemot šādus rīcības noteikumus un ar to publikāciju paziņojot, ka tā šos noteikumus piemēros gadījumos, uz kuriem tie attiecas, pati ierobežo savas novērtējuma brīvības īstenošanu un principā nedrīkst atkāpties no šiem noteikumiem, citādi tai attiecīgā gadījumā var iestāties atbildība par tādu vispārējo tiesību principu kā vienlīdzīgas attieksmes princips vai tiesiskās paļāvības aizsardzības princips pārkāpumu (spriedums, 2022. gada 15. decembris, Veejaam un Espo, C‑470/20, EU:C:2022:981, 30. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

32

No iepriekš minētā izriet, ka 2014. gada pamatnostādnēs ietverto rīcības noteikumu pieņemšanas ietekmes robežas sakrīt ar ierobežojumiem, ko Komisija pati sev ir noteikusi, īstenojot savu novērtējuma brīvību, tādā nozīmē, ka tad, ja dalībvalsts paziņo Komisijai valsts atbalsta projektu, kas atbilst šiem noteikumiem, tai principā šis projekts ir jāapstiprina (spriedums, 2022. gada 15. decembris, Veejaam un Espo, C‑470/20, EU:C:2022:981, 31. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

33

No tā izriet, ka ar 2014. gada pamatnostādnēm dalībvalstīm nevar tikt radīti autonomi pienākumi (spriedums, 2022. gada 15. decembris, Veejaam un Espo, C‑470/20, EU:C:2022:981, 32. punkts).

34

Tomēr saskaņā ar LESD 288. panta ceturto daļu 2017. gada lēmums ir saistošs Igaunijas Republikai, kurai tas ir adresēts.

35

Kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 30. punktā, 2017. gada lēmumā ir tieša atsauce uz vairākām 2014. gada pamatnostādņu normām.

36

Konkrēti, 2017. gada lēmuma 42. apsvērumā ir minēta un interpretēta 2014. gada pamatnostādņu 66. zemsvītras piezīme; šā lēmuma 43. apsvērumā ir noteikts, ka “[66. zemsvītras piezīme] iestādēm, kas piešķir atbalstu, [..] ir jālasa un jāinterpretē, ņemot vērā”“[2014. gada pamatnostādņu] 19. punkta 44. apakšpunktā ietvertā jēdziena “darbu sākums” definīciju”; un šā lēmuma 44. apsvērumā ir minēts “[gadījums, kad] iestāde, kas piešķir atbalstu, atzīst, ka ar konkrētu projektu saistītie darbi [2014. gada pamatnostādņu] 19. punkta 44. apakšpunkta izpratnē ir uzsākti pirms 2017. gada 1. janvāra”.

37

Tādējādi ir jākonstatē, ka saskaņā ar 2017. gada lēmuma 42.–44. apsvērumu tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, ar šo lēmumu kompetentajām Igaunijas iestādēm ir noteikts pienākums piemērot šīs 2014. gada pamatnostādņu normas tādā nozīmē, kāda tām ir piešķirta ar šiem apsvērumiem, un šis apstāklis minētajām normām var piešķirt saistošu raksturu.

38

Tā kā iesniedzējtiesa izskata strīdu par to, vai par tiesisku ir atzīstams Elering izdots saistošs atzinums, ar kuru, ņemot vērā 2017. gada lēmuma 42.–44. apsvērumu, tiek piemērotas šīs pašas 2014. gada pamatnostādņu normas, tās jautājumi par šo pamatnostādņu 19. punkta 44. apakšpunkta un 66. zemsvītras piezīmes interpretāciju ir jāuzskata par pieņemamiem.

39

Otrkārt, Komisija norāda: no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Igaunijas Aizsardzības ministrija ir atteikusies apstiprināt plānotā vēja parka būvniecības projektu un ka Toilas pašvaldības dome līdz ar to ir atteikusies izsniegt EWP pieprasītās būvatļaujas. Šķiet, šie apstākļi norāda uz to, ka visas attiecīgā projekta īstenošanai nepieciešamās valsts atļaujas 2017. gada lēmuma 42. apsvēruma izpratnē līdz 2016. gada 31. decembrim nebija pieejamas. Tāpēc šķiet, ka 2017. gada 1. janvārī šis projekts nebija tādā attīstības stadijā, ka ar ļoti lielu varbūtību tas tiktu sekmīgi pabeigts un ka tam vajadzētu saņemt atbalstu saskaņā ar pastāvošu atbalsta shēmu minētā lēmuma 42. apsvēruma izpratnē.

40

Šāds iebildums izriet ne tikai no to Savienības tiesību normu interpretācijas, uz kurām attiecas septītais un astotais jautājums, bet arī no šo tiesību normu piemērošanas pamatlietas faktiem, kā arī no atbilstošo Igaunijas tiesību normu interpretācijas un piemērošanas šiem faktiem.

41

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā noteiktā procedūra ir Tiesas un valsts tiesu sadarbības instruments, ar kuru pirmā sniedz otrajām tādas Savienības tiesību interpretācijas norādes, kas tām ir nepieciešamas, lai izspriestu tajās izskatāmās lietas (spriedums, 2011. gada 15. septembris, Unió de Pagesos de Catalunya, C‑197/10, EU:C:2011:590, 16. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Šajā procedūrā, kuras pamatā ir skaidra funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, tikai valsts tiesas kompetencē ir konstatēt un novērtēt pamatlietas faktus, kā arī interpretēt un piemērot valsts tiesības (spriedums, 2023. gada 24. jūlijs, Lin, C‑107/23 PPU, EU:C:2023:606, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

Konkrēti, Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā tai nav jālemj par valsts tiesību normu interpretāciju, jo šāda interpretācija ir ekskluzīvā valsts tiesu kompetencē (spriedums, 2020. gada 25. novembris, Sociálna poisťovňa, C‑799/19, EU:C:2020:960, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pirmais līdz sestais jautājums ir pieņemams.

45

Ar pirmo un sesto jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai 2014. gada pamatnostādņu 19. punkta 44. apakšpunkts, lasot to kopsakarā ar 2017. gada lēmuma 42. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “darbu sākums” aptver, pirmkārt, jebkādu ar ieguldījumu projektu saistītu būvdarbu sākšanu, lai tie būtu kādi būdami, vai arī tikai tādu būvdarbu sākumu, kuri saistīti ar ieguldījumu projekta iekārtām, kas sniedz iespēju ražot atjaunīgo elektroenerģiju, un, otrkārt, jebkādas citas saistības neatkarīgi no šo saistību veida vai izmaksām, izņemot zemes iegādi un sagatavošanās darbus minētā 19. punkta 44. apakšpunkta izpratnē.

46

Jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi (spriedums, 2023. gada 8. jūnijs, Fastweb u.c. (Norēķinu periodiskums),C‑468/20, EU:C:2023:447, 52. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

47

Saskaņā ar 2014. gada pamatnostādņu 19. punkta 44. apakšpunktā minēto pirmo un trešo alternatīvu jēdziens “darbu sākums” ietver “ar ieguldījumu saistītu būvdarbu sākumu” vai “citas saistības, kas padara ieguldījumu neatgriezenisku”. Turklāt tur ir precizēts, ka “zemes pirkšanu un tādus sagatavošanās darbus kā atļauju saņemšana un priekšizpētes veikšana neuzskata par darbu sākumu”.

48

Lai gan no minētās normas formulējuma skaidri izriet, ka tādi ieguldījumu projekta darbībai nepieciešamie būvdarbi kā pamatlietā veiktā mērījuma torņu būvniecība un elektrības pieslēgumu izveide nav sagatavošanās darbi šīs pašas tiesību normas izpratnē un tātad tie var ietilpt jēdzienā “darbu sākums” 2014. gada pamatnostādņu 19. punkta 44. apakšpunkta izpratnē, ja ir izpildīti šajā normā izvirzītie nosacījumi, ir jākonstatē, ka minētajā normā nav nedz precīzi identificēta attiecīgo būvdarbu būtība vai saistības, kas ieguldījumu padara neatgriezenisku, nedz arī noteikts slieksnis, no kura sākot iesāktie darbi būtu jāuzskata par atbilstošiem šiem nosacījumiem.

49

Tomēr – kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 37.–39. punktā – 2017. gada lēmuma 42. apsvēruma kontekstā jēdziena “darbu sākums” mērķis ir noteikt, kuri ražotāji var tikt atzīti par “esošiem atjaunīgās enerģijas ražotājiem” un uz šā statusa pamata var saņemt valsts atbalstu saskaņā ar pastāvošu atbalsta shēmu.

50

No 42. apsvēruma izriet, ka iestādes, kas piešķir atbalstu, par “esošiem ražotājiem” var atzīt ražotājus, “kuru projekts 2017. gada 1. janvārī bija tādā īstenošanas stadijā, ka ar ļoti lielu varbūtību tas tiks sekmīgi pabeigts”.

51

Tā kā minētajā 42. apsvērumā ir prasīts, lai šajā datumā attiecīgais projekts būtu tādā “īstenošanas stadijā”, ka “ar ļoti lielu varbūtību tas tiks sekmīgi pabeigts”, nevar uzskatīt, ka šim kritērijam atbilst jebkurš ar ieguldījumu projektu saistītu būvdarbu sākums, lai tie būtu kādi būdami.

52

Gluži pretēji, kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis secinājumu 43. punktā – no tā izriet, ka attiecīgo darbu progresam bija jābūt tādam, ka 2017. gada 1. janvārī attiecīgais ieguldījums būtu kļuvis neatgriezenisks un attīstītāju varētu pielīdzināt esošam atjaunīgās enerģijas ražotājam.

53

Tātad 2017. gada lēmuma 42. apsvēruma kontekstā jēdziens “darbu sākums” 2014. gada pamatnostādņu 19. punkta 44. apakšpunkta izpratnē visos gadījumos ir jāsaprot kā tāds, kas attiecas uz konkrēto darbu virzību un kas ļauj attīstītāju pielīdzināt esošam atjaunīgās enerģijas ražotājam.

54

Tāpēc jēdzienā “darbu sākums” var ietilpt tikai tādas saistības, kas 2017. gada 1. janvārī attiecās uz ieguldījumu projektu tādā “īstenošanas stadijā”, ka “ar ļoti lielu varbūtību tas tiks sekmīgi pabeigts”, un kurā minētais projekts tātad būtībā ir bijis neatgriezenisks.

55

Kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis secinājumu 44.–46. punktā, šāds slieksnis par sasniegtu ir uzskatāms vienīgi tad, ja minētajā datumā vienlaikus ir pabeigti sagatavošanās darbi un ja uzņemtās saistības – ņemot vērā to būtību un izmaksas – ir pietiekami nozīmīgas salīdzinājumā ar kopējo attiecīgā ieguldījumu projekta apjomu.

56

Lai gan iesniedzējtiesai, kurai vienīgajai ir visa attiecīgā informācija, ir jāizvērtē, vai šajā datumā plānotā vēja parka būvniecības darbu gaita ļāva uzskatīt, ka ar ļoti lielu varbūtību šā parka būvniecības projekts tiks sekmīgi pabeigts, Tiesai zināmie apstākļi liecina, ka šajā gadījumā mērījumu torņu un elektrības pieslēgumu izbūve nebija šāds “darbu sākums”, kas ļautu EWP pielīdzināt “esošam” atjaunīgās enerģijas “ražotājam”, jo tikai atjaunīgo elektroenerģiju ražojošo vēja ģeneratoru būvniecības darbu sākums vai neatgriezeniskas saistības attiecībā uz šiem vēja ģeneratoriem – kuri, šķiet, ir visnozīmīgākā pamatlietā aplūkotā ieguldījumu projekta daļa – var tam piešķirt šādu statusu.

57

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo un sesto jautājumu ir jāatbild, ka 2014. gada pamatnostādņu 19. punkta 44. apakšpunkts, lasot to kopsakarā ar 2017. gada lēmuma 42. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “darbu sākums” aptver, pirmkārt, tādu būvdarbu sākumu, kuri saistīti ar ieguldījumu projekta iekārtām, kas sniedz iespēju ražot atjaunīgo elektroenerģiju, un, otrkārt, jebkādas citas saistības, kuras – ņemot vērā to būtību un izmaksas – 2017. gada 1. janvārī attiecīgo ieguldījumu projektu nostāda tādā īstenošanas stadijā, ka ar ļoti lielu varbūtību šis projekts tiks sekmīgi pabeigts.

58

Ar otro, ceturto un piekto jautājumu, kuri ir jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai 2014. gada pamatnostādņu 19. punkta 44. apakšpunkts, lasot to kopsakarā ar 2017. gada lēmuma 42.–44. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka kompetentajai valsts iestādei, lai konstatētu “darbu sākumu” minētā 19. punkta 44. apakšpunkta izpratnē, katrā atsevišķā gadījumā ir jāveic – attiecīgā gadījumā ekonomiska rakstura un padziļināta – analīze par konkrētā ieguldījumu projekta īstenošanas stadiju un varbūtību, ka tas tiks sekmīgi pabeigts, vai arī tā var aprobežoties ar tīri faktisku vai formālu novērtējumu.

59

Šajā ziņā jāatgādina: 2017. gada lēmuma 42.–44. apsvērumā citastarp ir norādīts, ka “iestādēm, kuras piešķir atbalstu”, par esošiem ražotājiem ir jāuzskata ražotāji, kuru projekts 2017. gada 1. janvārī bija tādā īstenošanas stadijā, ka ar ļoti lielu varbūtību tas tiks sekmīgi pabeigts, ka “dalībvalstis joprojām ir atbildīgas par atbalsta pasākumu pareizu īstenošanu ar savu kompetento iestāžu starpniecību” un ka gadījumā, ja “iestāde, kura piešķir atbalstu, uzskatītu”, ka ar konkrētu projektu saistītie darbi 2014. gada pamatnostādņu 19. punkta 44. apakšpunkta izpratnē ir sākti pirms 2017. gada 1. janvāra, Komisijas ieskatā šis vērtējums skar šo projektu kā tādu. Šie apsvērumi arī norāda, ka šo pamatnostādņu 66. zemsvītras piezīme “iestādēm, kas piešķir atbalstu, ir jālasa un jāinterpretē”, ņemot vērā jēdziena “darbu sākums” definīciju, kura atrodama 19. punkta 44. apakšpunktā.

60

Tādējādi no 2017. gada lēmuma 42.–44. apsvēruma nepārprotami izriet, ka šā lēmuma kontekstā kompetentajai iestādei katrā atsevišķā gadījumā ir jāveic pārbaude par to, vai attiecīgais projekts 2017. gada 1. janvārī bija tādā attīstības stadijā, ka ar ļoti lielu varbūtību tas tiks sekmīgi pabeigts. Tomēr šāds vērtējums nav pakārtojams tīri formālai pārbaudei un katrā konkrētā gadījumā var būt nepieciešama padziļināta ekonomiskā analīze.

61

Šo konstatējumu neatspēko 2019. gada 5. marta sprieduma Eesti Pagar (C‑349/17, EU:C:2019:172) 61. un 68. punktā izklāstītie apsvērumi. Ir taisnība, ka šajos punktos Tiesa būtībā ir izslēgusi, ka kompetentās valsts iestādes varētu veikt sarežģītus ekonomiskus vērtējumus katrā atsevišķā gadījumā, un ir ierobežojusi šo iestāžu pilnvaras ar faktiskiem vai formāliem konstatējumiem. Tomēr šāds ierobežojums ir konstatēts attiecībā uz Komisijas Regulas (EK) Nr. 800/2008 (2008. gada 6. augusts), kas atzīst noteiktas atbalsta kategorijas par saderīgām ar kopējo tirgu, piemērojot [LESD 107. un 108. pantu (vispārējā grupu atbrīvojuma regula) (OV 2008, L 214, 3. lpp.), 8. panta 2. punktu, kas visās dalībvalstīs ir jāpiemēro vienādi, izmantojot skaidrus un viegli piemērojamus kritērijus. Turklāt šie apsvērumi attiecās uz attiecīgā atbalsta iespējamo vai reālo stimulējošo ietekmi.

62

Savukārt šajā gadījumā pirms 2017. gada lēmumā veiktajiem grozījumiem piemērojamās Igaunijas atbalsta shēmas stimulējošo ietekmi Komisija šajā lēmumā ir noteikti konstatējusi un tādējādi kompetentās valsts iestādes vērtējums attiecas vienīgi uz to, vai attīstītājam ir vai nav tiesiskā paļāvība, kas attaisno, ka tiek aizsargāta atbalsta saņemšana saskaņā ar šo atbalsta shēmu. Tomēr šāda pārbaude ir jāveic katrā atsevišķā gadījumā, un to nedrīkst uzskatīt par tādu, kas aprobežojas tikai ar faktisku vai formālu vērtējumu.

63

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz otro, ceturto un piekto jautājumu ir jāatbild, ka 2014. gada pamatnostādņu 19. punkta 44. apakšpunkts, lasot to kopsakarā ar 2017. gada lēmuma 42.–44. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka kompetentajai valsts iestādei, lai konstatētu “darbu sākumu” minētā 19. punkta 44. apakšpunkta izpratnē, katrā atsevišķā gadījumā ir jāanalizē attiecīgā ieguldījumu projekta īstenošanas stadija un varbūtība, ka tas tiks sekmīgi pabeigts; tas nedrīkst aprobežoties tikai ar faktisku vai formālu vērtējumu un konkrētā gadījumā var prasīt padziļinātu ekonomisko analīzi.

64

Ar trešo, septīto un astoto jautājumu, kuri ir jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai 2014. gada pamatnostādņu 19. punkta 44. apakšpunkts, lasot to kopsakarā ar 2017. gada lēmuma 42. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka:

65

Šajā ziņā no 2014. gada pamatnostādņu 19. punkta 44. apakšpunkta izriet, ka “atļauju saņemšana” ir “sagatavošanas darbs” un tātad nav “darbu sākums” šīs tiesību normas izpratnē. Turklāt 2017. gada lēmuma 42. apsvērumā nepārprotami ir noteikts, ka attīstītājs “ir saņēmis nepieciešamo valsts atļauju projekta īstenošanai” un ka tam “ir likumīgas tiesības lietot zemi, uz kuras paredzēts īstenot projektu”.

66

No tā vispirms izriet, ka 19. punkta 44. apakšpunktā minētais jēdziens “darbu sākums” 42. apsvēruma kontekstā noteikti nozīmē, ka attīstītājam ir tiesības lietot zemi, uz kuras tiks īstenots attiecīgais ieguldījumu projekts, un ka tam ir šā projekta īstenošanai nepieciešamā valsts atļauja.

67

Turpinot, tā kā šie noteikumi attiecas uz “valsts” atļauju – kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 52. punktā –, ja nav precizēts nepieciešamās atļaujas veids, jēdziens “valsts atļauja” ir jāinterpretē no valsts tiesību viedokļa.

68

Turklāt no šā sprieduma 52.–55. un 62. punktā konstatētā izriet, ka kompetentajai valsts iestādei, veicot vērtējumu par to, vai attīstītājam ir tiesiskā paļāvība, kas attaisno, ka tiek aizsargāta atbalsta saņemšana saskaņā ar pastāvošu atbalsta shēmu, ir jāpārbauda, vai 2017. gada 1. janvārī attiecīgo darbu izpildes gaita liecināja par ļoti lielu varbūtību, ka attiecīgais ieguldījumu projekts tiks sekmīgi pabeigts, un tādējādi tas būtībā bija neatgriezenisks, tāpēc attīstītāju ir iespējams pielīdzināt “esošam” atjaunīgās enerģijas ražotājam.

69

No tā izriet, ka atļaujas veidam, kas prasīts 2014. gada pamatnostādņu 19. punkta 44. apakšpunktā, lasot to kopsakarā ar 2017. gada lēmuma 42. apsvērumu, arī ir jāpamato pieņēmums, ka šajā datumā bija ļoti liela varbūtība, ka šis projekts tiks sekmīgi pabeigts, un ka tādējādi ir iespējams attīstītāju pielīdzināt “esošam” atjaunīgās enerģijas ražotājam.

70

Kā norādīts šā sprieduma 56. punktā, šajā gadījumā tikai atjaunīgo enerģiju ražojošu vēja ģeneratoru būvniecības darbu sākums vai neatgriezeniskas saistības attiecībā uz šiem vēja ģeneratoriem būtu ļāvuši EWP pielīdzināt šādam ražotājam un tāpēc nepieciešamajai valsts atļaujai būtu jāļauj veikt šos būvdarbus.

71

Lai gan iesniedzējtiesai – kurai vienīgajai ir visa attiecīgā informācija – šo prasību gaismā ir jānosaka, kāda veida valsts atļauja šajā gadījumā bija EWP rīcībā, Tiesai zināmie apstākļi drīzāk liek domāt, ka saskaņā ar Igaunijas tiesībām pilsētplānošanas dokumenti paši par sevi neļauj veikt pamatlietā aplūkoto vēja ģeneratoru celtniecību, bet ka šo būvdarbu veikšanai vēl ir jāsaņem būvatļaujas kā galīgas valsts atļaujas, tāpēc šķiet, ka tieši šīs atļaujas ir jāuzskata par prasītajām “valsts atļaujām”.

72

Visbeidzot, saistībā ar notiekošu tiesvedību, kura attiecas uz šādas atļaujas atteikumu un kavē konkrētā ieguldījumu projekta turpināšanu, kompetentajai valsts iestādei, ņemot vērā pēdējoreiz šā sprieduma 68. punktā izdarītos konstatējumus, ir nevis jāspekulē par šādas tiesvedības iznākumu, bet gan jāpamato savs lēmums ar juridisko un faktisko situāciju, kas bija 2017. gada 1. janvārī.

73

Lai kāds arī būtu šādas tiesvedības iznākums, uzņēmumu, kuram šajā datumā nebija nepieciešamās valsts atļaujas attiecīgā ieguldījumu projekta īstenošanai, nedrīkst uzskatīt par tādu, kuram minētajā datumā ir aizsardzības cienīga tiesiskā paļāvība saņemt atbalstu saskaņā ar pastāvošu atbalsta shēmu.

74

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz trešo, septīto un astoto jautājumu ir jāatbild, ka 2014. gada pamatnostādņu 19. punkta 44. apakšpunkts, lasot to kopsakarā ar 2017. gada lēmuma 42. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka:

75

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: